Dzīvās Ētikas Mācība
(Agni Joga)

Austrumu kriptogrammas

 

Saturs

   Valdoņa Budas cildenās vēstures lapaspuse

        Ceļa sākums

        Absolītais Maitreija

        Aiziešana

        Novēlējumi

        Izraudzīšana varoņdarbam

        Budas mīļākā rotaļa ar mācekļiem

        Mācības pamats

        Atteikšanās no īpašuma

        Sagrozītāju nosodīšana

        Trīs Arhati

        Gans un Sarjazins

        Pērtiķu tirgotājs

        Līdzība par vaicātāju

        Likuma rats

        Nepieciešamības robeža

        Budas meklētājs

        Atzinušais

        Cilvēka glābšana

        Līdzība ar karali Maragoru

        Pamācības Radžagrihas valdniekiem

    No Kristus Dzīves

                  Zvaigzne

                  Kristus gaitas

                  Kristus atnākšana

                  Kristus zīmes

                  Marijas Magdalēnas stāsts

                  Rakstu mācītāji

                  Sinedriona jautājumi

                  Acis - atvērtas brūces

    Pasaules Māte

                  Pasaules Māte

                  Pasaules Mātes starojums

                  Pavēle

                  Pasaules Mātes rotaļa

                  Ugunīgais vairogs

                  Liesmainā sagša

    Tianas Apollonijs

                  Tianas Apollonija Ziemeļindijas apmeklējums

                  Tianas Apollonija aiziešana

    No Radoņežas Sergija dzīves

                  Valdones pasludinājums

                  Sergija pamācība

                  Sergija darbi

                  Sergija paredzēšana

    Akbars Lielais

                  Sidrabotais vēstnesis

                  Debess palīdzība

                  Karavadoņi

                  Ienaidnieki

                  Neredzami redzamais

    Nostāsti

                  Kosmogoniskā teika

                  Gaismas sūtnis

                  Septiņi kalpi

                  Uzticības balsts

                  Meistara godāšana

                  Milarepa

                  Vientuļnieks

                  Baturs Bakša

                  Baltais kalns

                  Domu bultas

                  Pasaules doma

                  Pacietības avots

                  Septiņu vārtu sargātājs

                  Liesmainais

                  Tumsas dāvana

                  Atlīdzinājums

                  Divi pitrisi

    08 - Šīs Pasaules Kungs

                  Lucifers

    Zelts un Tumsa

                  Zelts

                  Tumsa

    Leģenda par Akmeni

                  Leģenda par akmeni

    Pravietojumi par Šambalu un Maitreiju

                  Pravietojumi par Šambalu un Maitreiju

________________________

Valdoņa Budas cildenās vēstures lapaspuse

CEĻA SĀKUMS

Valdonis Buda patiesi atstāja dzimto pilsētu. Patiesi gremdējās apcerē zem gudrības koka. Patiesi mācīja Benaresā. Patiesi pabeidza Savu Meistara Gaitu Kušinagarā, bet gadsimti pielikuši daudz teiku.

Valdonis atstāja savu dzimto pilsētu uz zirga jādams, sūtīta kalpa pavadībā. Ceļš veda uz ziemeļvakariem gar upes ieleju. Divas nedēļas ilga paātrināts ceļojums. Kad bija jau garām kalnu pārejas, beidzās zirgu ceļš, tālāk veda mednieku taka.

Šeit sūtītais kalps Viņu atstāja, un atvadīdamies teica: «Brāli Karaļdēls, ej, un kad atradīsi mednieka mitekli, nodod viņam šo koka gabalu». Un iedeva Viņam koka gabalu, apzīmētu trim zīmēm.

Valdonis gāja septiņas dienas pa taku. Astotajā dienā sasniedza mitekli. Durvis bija atvērtas, un slaiks sirmgalvis, ģērbies vecā, netīrā kamzolī, tēsa koku.

Valdonis sveicināja pēc Indijas paražas. Bet mednieks iesmējās un norādīja uz koku. Valdonis atcerējās koka gabalu un pasniedza to viņam. Sirmgalvis uzmanīgi apskatīja zīmes un labsirdīgi norādīja uz galdu būdiņā. Valdonis saprata uzaicinājumu un iebaudīja medījumu un medu. Pēc tam vecais vīrs ar zīmēm uzaicināja Valdoni atpūsties.

Kad Valdonis Buda pamodās, saule tikko apstaroja kalnu sniegus. Mednieka būdiņa nebija, tikai no sētas atskanēja viņa cirvja klaudzieni. Bet te jau viņa augums parādījās durvīs un viņš pasniedza Valdonim medus dzērienu. Pēc tam vecais vīrs paņēma somu un šķēpu un norādīja uz sauli. Valdonis saprata, ka laiks doties ceļā un, paņēmis zizli, izgāja no būdiņas. Sirmgalvis trīsreiz Viņam paklanījās un deva zīmi sekot.

Piegājis pie krūmāja, viņš pašķīra zarus un atklājās šaura taka. Viņš deva Valdonim zīmi sekot viņam un ātri devās uz priekšu, norādīdams uz sauli. Tā viņi gāja līdz pusdienai, mežs kļuva retāks un varēja sadzirdēt upes troksni. Viņi nonāca pie krasta.

Vecais vīrs uzvilka loku un raidīja bultu. Klusēdami viņi gaidīja. Valdonis noņēma no sevis palikušās rotas un pasniedza tās sirmgalvim. Bet tas norādīja mest upē.

Lūk, pretējā krastā parādījās slaids cilvēks, izbīdīja laivu un īrās pie viņiem. Viņa svārki bija apšūdināti ar zvērādu, seja ļoti melnīgsnēja, plata. Sasniedzis krastu, svešinieks paklanījās Valdonim un aicināja laivā. Valdonis gribēja atvadīties no mednieka, bet tas bija nemanot nozudis. Svešinieks arī klusēja. Sasnieguši krastu, viņi sēdās zirgos un sāka jāt kalnup.

Naktī viņi sasniedza sniegu robežu un ausmā nolaidās Mītnē.

[uz augšu]

 

APSOLĪTAIS MAITREIJA

Bērnam Karaļdēlam jau agri atdarījās acis pasaules brīnumiem. Nekas nepalika nemanīts Viņa dziļajam skatam.

Karalis sacīja: «Vērīgums ir Valdoņa vaiņags, bet viņa rokas stiprums ir viņa vairogs. Lai nostiprina roku pie stopa stīgas. Lai dižciltīgo Kšatriju bērni sacīkstas ar Karaļdēlu».

Karaliene-māte piebilda: «Ja vērīgums ir Valdoņa vaiņags un rokas stiprums viņa vairogs, tad Valdoņa spožums ir žēlsirdība un zināšanas. Atzīstu par labāku redzēt manu pēcnācēju «Vēdu» rakstītāju Gudrības Jaunavu sabiedrībā».

Tad sirmais prātnieks griezās pie Karaļa, sacīdams: «Cienījamā Māte, un tu, Valdoni, pavēliet man jūsu vēlēšanās apvienot. Pavēliet stādīt jums priekšā to, kuru mēs saucam par Lielā Nāga meitu. Kuru mēs esam uzņēmuši savā namā un jau septītais gads, kopš apbrīnojam viņas gudrību un viņas bultas stiprumu. Patiesi viņa cienīga tās rokas, kas rakstījusi «Vēdu» gudrību».

«Atved», - teica Karalis.

Gudrais padomnieks atveda jaunu būtni un sacīja: «Maitri, sūti labāko sveicienu mūsu Karalim».

Nepieredzēti bija skatīt septiņgadīgo meiteni baltajās drānās ar stopu rokā un dunci aiz jostas. Tumšo matu rota liedzās klausīt Nāga sprādzei un acis lūkojās skumji un stingri.

Karalis pavēlēja: «Maitri, ja tu vari raidīt bultu, tad sašauj pāvu».

Maitri paklanījās Karalim un sacīja: «Nevaru atņemt dzīvniekam dzīvību. Bet atļauj, Karali, šaut ābolu ābeles galotnē».

Karalis vēlēja, lai Maitri būtu pie Karaļdēla un gauži apbrīnoja gudrību, kas rasta ezera krastā.

Daudz gadu pavadīja Karaļdēls ar Maitri, nosaukdams viņu gan par bargo, gan starojošo, gan par kareivi, gan Nāgu gudrības gaišu izpratēju.

Un Ceļa durvis atvēra Maitri.

Bet kad varenais Lauva atgriezās un ar Patiesības rēcienu apklāja kalnus, Maitri paglabāja Viņam labāko skolnieci un sacīja: «Viņa darīs slavenu Tavu darbu vietu».

Patiesības Valdonis teica: «Maitri, Tu dotais Pavadonis un Turētājs. Tu, kas savu gudrību no pūļa paslēpi, Tu ieņemsi Manu vietu, kā Līdzcietības un Darba Valdonis. Maitreija vedīs tautas uz Gaismu, un varoņdarba bulta atnesīs Zināšanu ābolu».

Sacītais tikpat pareizi, kā Meistara cildināšanas vietā pacelsies Zināšanu Templis.

Sacītais tikpat pareizi, kā Svētītā mācekle atdos savu vārdu Zināšanu Templim.

Patiesības parādības pamats nostiprināts ar dzīves darbiem.

Dots Čertenā Karpo.

[uz augšu]

 

AIZIEŠANA

Kad tuvojās laiks aiziet, Svētītais sacīja savai sievai -«Iesim prom».

Un trīsreiz sacīja - caur nakts miglu, zem pusdienas tveices un ausmas starā.

Bet nakti rēca tīģeri. Tveicē izlīda čūskas. Un no rīta drūzmējās pērtiķi.

«Vēl baidos, - teica sieva, - šobrīd».

«Arī uz labu, - sacīja Svētītais, - bez aicinājuma, savos soļos nesīsi Mācību».

Un zilonis taurēja septiņas reizes, vēstīdams jaunas satikšanās nolikto laiku.

[uz augšu]

 

NOVĒLĒJUMI

«Labi, uzteicu tevi, Ananda, jo bez aicinājuma nāk apstiprinātāja».

Un Svētītais ieraudzīja uz plīvura Debesīs Pasaules Mātes Gaismas likteni.

***

Šeit Svētītais vēsta: «Viss visam un vienmēr». «Ievēro četrus Likumus: Ietveres Likumu, Bezbailības Likumu, Tuvības Likumu, Labuma Likumu».

[uz augšu]

 

IZRAUDZĪŠANA VAROŅDARBAM

Kā Buda izraudzīja mācekļus varoņdarbam? Mācību laikā, kad mācekļus jau pārņēma nogurums, Buda uzdeva visnegaidītāko jautājumu un gaidīja visātrāko atbildi.

Vai arī, nolicis vienkāršāko priekšmetu, uzaicināja to aprakstīt ne vairāk kā trīs vārdos, vai ne mazāk kā simts lapaspusēs.

Vai arī, nostādījis mācekli aizslēgtu durvju priekšā, jautāja: «Ar ko tās atdarīsi?»

Vai arī nosūtīja muzikantus zem loga un lika dziedāt pilnīgi pretēja satura himnas.

Vai arī, pamanījis uzmācīgu mušu, lika priekšā mācekļiem atkārtot piepeši sacītus vārdus.

Vai arī, soļodams mācekļu priekšā, jautāja - cik reižu nostaigājis?

Vai arī, pamanījis bailes dzīvnieku vai dabas parādību priekšā, lika pārvarēt.

Tā varenais Lauva rūdīja gara asmeni.

[uz augšu]

 

BUDAS MĪĻĀKĀ ROTAĻA AR MĀCEKĻIEM

Tāpat nevajag piemirst Budas mīļāko rotaļu ar mācekļiem atpūtas brīdī.

Meistars meta telpā vienu vārdu, pēc kura tad mācekļi cēla veselu domu.

Nav gudrākas apziņas stāvokļa pārbaudes.

[uz augšu]

 

MĀCĪBAS PAMATS

Ļaudis nenoskaidro sev Svētītā Mācības pamatu. Pamats -disciplīna. Garīgi un miesīgi kopienas mūks tiecās noturēties uz ceļa. Pirmos gadus viņš bija padots smagai paklausībai. Viņam bija aizliegts nomākt sevi ar nekustīgas sastingšanas vingrinājumiem, bet noteikts cīnīties vienīgi garā.

Tik stingri mācīja Buda mācekļus.

Patiesi, tikai garīgajā cīņā viņi pazina prieku, tamdēļ tiek runāts par ceļa ērkšķiem.

Tikai, kad garavaroņa griba modās līdzīgi lauvam un gara sudraba pavada mirdzēja uz mācekļu jūtām, tikai tad Valdonis pavēra aizkaru un deva uzdevumu.

Pēc tam tikai mācekli pakāpeniski iesvaidīja Zināšanu Noslēpumos.

[uz augšu]

 

ATTEIKŠANĀS NO ĪPAŠUMA

Kādu reizi māceklis vaicāja Svētīto: «Kā saprast bausli par atteikšanos no īpašuma? Viens māceklis atstāja visu mantu, bet Meistars joprojām pārmeta, ka tam ir īpašums. Otrs paturēja savu mantu, bet neizpelnījās pārmetuma».

«Īpašuma jūtas tiek mērītas ne ar lietām, bet domām. Var paturēt lietas, bet nebūt īpašnieks».

Buda pastāvīgi ieteica turēt pēc iespējas mazāk lietu, lai neatdotu tām pārāk daudz laika.

[uz augšu]

 

SAGROZĪTĀJU NOSODĪŠANA

Buda teica braminiem: «Kurp noveda jūsu atdalīšanās? Pēc maizes jūs ejat uz kopējo tirgu un cienāt naudu no šudras maka. Jūsu atdalīšanās saucas vienkārši laupīšana. Un jūsu svētās lietas vienkārši mānīšanas rīki. Vai bagāta bramina īpašums nav Dievišķā Likuma zaimošana?

Jūs uzskatāt dienvidus par gaismu un ziemeļus par tumsu. Būs laiks, kad nāks no pusnakts, un jūsu gaisma tumsīs. Pat putni lido uz ziemeļiem, lai tur nestu pasaulei mazuļus. Pat pelēkās zosis pazīst īpašuma vērtību virs zemes. Bet bramins mēģina piebāzt savu jostu ar zeltu un sakrāt dārgumus zem pavarda un mājas sliekšņa.

Bramin, tu dzīvo nožēlojamu dzīvi un tavs gals būs nožēlojams. Tu pirmais būsi padots iznīcināšanai.

Ja aiziešu uz ziemeļiem, tad no turienes arī atgriezīšos».

[uz augšu]

 

TRĪS ARHATI

Trīs Arhati neatlaidīgi lūdza Budu atļaut viņiem pieredzēt brīnumu. Buda ievietoja katru tumšā istabā un ieslēdza tos. Pēc ilgāka laika Svētītais izsauca tos un jautāja par pieredzēto. Katrs stāstīja par dažādām parādībām.

Bet Buda sacīja: «Tagad jums jāpiekrīt, ka brīnumi nav derīgi, jo galveno brīnumu jūs neesat sajutuši. Jo jūs varējāt sajust esamību ārpus redzamības, un šī sajūta varēja jūs virzīt aiz zemes robežām.

Bet jūs joprojām apzinājāties sevi sēdam uz zemes un jūsu domas pievilka zemei stihiju viļņus. Stihijas tēlu sablīvējums sacēla satricinājumus dažādās zemēs. Jūs sagrāvāt klintis un nogremdējāt viesuļvētrā kuģus.

Lūk, tu redzēji sarkanu zvēru ar liesmainu kroni, bet uguns, ko tu izsauci no bezdibeņa, nodedzināja neaizsargāto mājas - ej un palīdzi!

Tev rādījās ķirzaka ar jaunavas seju, tu piespiedi viļņus aizskalot zvejnieku laivas, steidzies palīdzēt! Lūk, tu redzēji ērgli lidojošu, un viesuļvētra aiznesa darba ļaužu ražu - ej un atlīdzini!

Kur gan jūsu derīgums, Arhati? Pūce koka dobumā lietderīgāk pavadīja laiku. Vai nu pūlaties vaigu sviedros virs zemes, vai arī vientulības brīdī paceliet sevi pāri zemei.

Bet neprātīga stihiju musināšana lai nav gudro nodarbošanās!

Patiesi, spalva, kas izkritusi no maza putniņa spārna, rada pērkonu tālajās pasaulēs. Ieelpojot gaisu mēs pievienojamies visām pasaulēm.

Gudrais iet no zemes uz augšu, jo pasaules atklās viena otrai savu gudrību».

[uz augšu]

 

GANS UN SANJAZINS

Gans ieraudzīja zem koka cilvēku, kas sēdēja pārdomās. Viņš apsēdās blakus un mēģināja būt domīgs, pakaļdarīdams cilvēkam.

Viņš sāka pārskaitīt savus aunus un domās apsvērt viņu ādas ienesīgumu.

Abi sēdēja klusēdami. Beidzot gans ievaicājās: «Kungs, ko domā tu?» Tas sacīja: «Par Dievu».

Gans jautāja: «Vai zini, ko domāju es?»

«Arī par Dievu».

«Maldies, par aunādu pārdošanas ienesīgumu».

«Patiesi, arī par Dievu. Tikai Manam Dievam nav ko pārdot, bet tavam Dievam vispirms jāaiziet uz tirgu. Bet varbūt, ka ceļā viņš sastaps laupītāju, kas viņam palīdzēs vērsties pie šī koka».

Tā runāja Gautama.

Aizejiet uz tirgu. Padomājiet ātrāk, lai varētu atgriezties.

[uz augšu]

 

PĒRTIĶU TIRGOTĀJS

Uz kuģa brauca pērtiķu tirgotājs. Vaļas brīžos viņš iemācīja tos pakaļdarīt jūrniekiem, kā tie uzvelk buras.

Bet sacēlās vētra, jūrnieki steidzās pievākt tauvas. Bet pērtiķi, kas prata tikai uzvilkt, tiem sekoja un savilka tauvas.

Kuģis aizgāja bojā, jo skolotājs bija paredzējis tikai skaidru laiku.

Tā sacīja Buda, dzīves Lotosa atjaunotājs.

[uz augšu]

 

LĪDZĪBA PAR VAICĀTĀJU

Dgulnors tika uzskatīts par visgudrāko. Viņam bija laimējies dabūt Skolotāju no Svētās Apakšzemes, bet tas bija zaudējis mēli un labo roku.

Alkstošais skolnieks uzdeva jautājumu, un Skolotājs pamāja ar galvu.

Skolnieks uzdeva divus jautājumus un Skolotājs divreiz pamāja.

Drīz skolnieks uzdeva nepārtraukti jautājumus un Skolotājs nepārtraukti māja. Trīs gadus turpinājās vaicāšana un trīs gadus māja Skolotājs.

«Tātad, pēc tavas pieredzes viss mēdz būt?» Un Skolotājs ne tikai pamāja, bet arī paklanījās līdz zemei un, atsedzis drānas, parādīja uz krūtīm Svētītā attēlu, kas dod ar abām rokām.

Tā tika apstiprināta gudrība un cildināta dzīves jaunradīšana.

[uz augšu]

 

LIKUMA RATS

Svētītais sacīja līdzību par Likuma Ratu. Pie veikla pārrakstītāja atnāca cienījams cilvēks un uzdeva pārrakstīt lūgšanu Dievam, un šim nolūkam atnesa vajadzīgo pergamentu.

Tūliņ pēc viņa atnāca cilvēks ar uzdevumu pārrakstīt vēstuli, pilnu draudiem, un tāpat iedeva pergamentu, skubinādams drīzāk pabeigt.

Lai iztaptu viņam, pārrakstītājs neievēroja kārtu un steidzās izpildīt pēdējā pasūtījumu, pie kam steigā paķēra pirmā pasūtījuma ādu.

Draudētājs palika ļoti apmierināts un aizsteidzās izgāzt savas dusmas.

Pēc tam atnāca pirmais pasūtītājs un, skatīdamies uz pergamentu, sacīja: «Kur āda, ko es devu?» Dabūjis zināt, visu notikušo, viņš teica: «Pergaments lūgšanai nesa piepildīšanās svētību, bet draudu pergamentam bija atņemta iedarbības spēja.

Neuzticamais cilvēks, pārkāpdams nolikto laiku likumu, tu atņēmi spēku lūgšanai, kurai vajadzēja līdzēt slimajam, bet tas vēl par maz, tu liki darboties draudiem, kas pilni nedzirdētu seku.

Zudis Arhata darbs, kas svētīja manu pergamentu. Zudis Arhata darbs, kas atņēma ļaunumam spēku.

Tu palaidi pasaulē ļaunu nolādējumu un tas neizbēgami atgriezīsies pie tevis. Tu nogrūdi no ceļa Likuma Ratu, un tas vairs tevi nevedīs, bet aizkrustos tavu ceļu».

Nerakstiet likumus uz nedzīvas ādas, ko pirmais zaglis aiznesīs.

Nesiet Likumus garā un Svētības elpa nesīs jūsu priekšā Likuma Ratu, atvieglojot jūsu ceļu.

Pārrakstītāja neuzticamība var ieraut veselu pasauli postā.

[uz augšu]

 

NEPIECIEŠAMĪBAS ROBEŽA

Kāpēc sākās izšķirība Budas un Devadatas starpā?

Devadata jautāja: «Ar ko sākt katru darbību?»

Svētītais atbildēja: «Ar visnepieciešamāko, jo katram brīdim ir sava nepieciešamība un to sauc par darbības taisnīgumu».

Devadata neatlaidās: «Kā rodas nepieciešamības acīmredzamība?»

Svētītais atbildēja: «Nepieciešamības pavediens iet cauri visām pasaulēm. Bet kas to nav sapratis, tas paliks bīstamā aizā, kas nav aizsargāta no akmeņiem».

Tā nevarēja Devadata izšķirt nepieciešamības robežu, un šī tumsa aizsedza viņam ceļu.

[uz augšu]

 

BUDAS MEKLĒTĀJS

Kāds šķīsts cilvēks gribēja ieraudzīt Budu, saistīdams savu uzmanību pie visdažādākajiem priekšmetiem. Viņa rokas netvēra gudrus tēlus, un viņa acis neiegremdējās cienīšanas priekšmetos - parādība nenāca.

Beidzot, slīdzis lūgšanā, meklētājs sajuta, ka uz pieres viņam nolaidās zirnekļa pavediens. Viņš to atbīdīja un atskanēja skaidri sadzirdama balss: «Kāpēc aizdzen Manu roku? Mans stars tev sekoja, ļauj tevi apskaut».

Tad iedrebējās cilvēkā saules zalktis un viņš atrada atsviesto pavedienu. Viņa rokās tas pārvērtās četrdesmit pērlēs un uz katras bija Budas Tēls. Vidū bija Akmens un uz tā uzraksts: «Drošsirdība, izmisums, prieks». Budas sekotājs guva prieku, jo zināja ceļu pie tā.

[uz augšu]

 

ATZINUŠAIS

Pie lielā Atzinušā atnāca māceklis, kas alka brīnumus -«pēc brīnuma ticēšu».

Meistars skumji pasmaidīja un parādīja viņam lielu brīnumu.

Māceklis iesaucās: «Tagad esmu ar mieru Tavā vadībā iziet Mācības pakāpes!»

Bet Meistars parādīja tam durvis un sacīja: «Tagad tu Man vairs neesi vajadzīgs».

[uz augšu]

 

CILVĒKA GLĀBŠANA

Svētītais sēdēja virs dziļa ezera ūdeņiem. Dziļumā varēja saskatīt veselu zivju un ūdensaugu pasauli.

Svētītais ievēroja, ka šī pasaulīte līdzīga karaļu galmiem. Ja tur nolaidīsies cilvēks, viņš ar kājas pēdu sadragās visas maldu pilis, bet pats nosmaks. No tādiem dziļumiem nepaceļas cilvēka gars.

«Tomēr - Meistars pasmaidīja - visam ir līdzeklis. Var izkalt klinti un ezeru nolaist. Gliemežiem vajadzēs vai nu izžūt vai arī atrast citu pastāvēšanas veidu, bet cilvēks vairs bojā neies».

Mazuļa šūpulis ir līdzīgs gliemežvāka mājiņai. Dodiet bērniem gaisu. Dodiet nevis tiekšanos uz savas dzimtas priekšmetiem, bet lai katrs bērns iziet pret sauli bez skrandām, kas velkas nopakaļ kā aste!

[uz augšu]

 

LĪDZĪBA PAR KARALI MARAGORU

Svētītais deva šo līdzību Naradam.

«Džatakas valdnieks teica savam mīļākajam padomniekam: «Vai pazīsti karaļa Maragora darbus? Vai esi dzirdējis viņa vārdu? Un vai tev ir zināma viņa darbība?»

«Dodu tev uzdevumu, salasi simts uzticamu cilvēku un rodi apķērību apiet Maragoras zemi un precīzi apraksti man visas viņa ierašas. Ja sastapsi pašu karali, tad pasaki viņam, ka es nebīstos izrunāt viņa vārdu».

Pagāja desmit gadi. Atgriežas padomdevējs, pēc izskata gudrāks, bet pilns samulsuma. Vairs ne simts cilvēku, bet tūkstotis to pavada.

«Valdniek, daudz esmu pūlējies un tavā priekšā stāv tūkstotis liecinieku, bet Tavs uzdevums nav izpildīts. Bez skaita iztaujāti ļaudis un mēs esam pazaudējuši skaitu izietām zemēm. Teikšu Tev, Valdniek, visdīvaināko - karaļa Maragoras nemaz nav, un nav arī viņa ļauno paražu».

«Labi, sacīja Valdnieks, vai vari apzvērēt savus vārdus?» -«Tavā priekšā tūkstoš un viens zvērests».

«Tad ņem lieciniekus un apstaigā visus laukumus un visus tempļus, un izsludini un uzraksti uz stabiem to, ko apliecini.

Mans dēls, tu esi izpildījis Manu uzdevumu. Ar saviem darbiem tu esi satriecis tumsas zvēru. Šausmu rēgs izkliedēts un neviens nebīstas no tā, ko zina.

Maragora, cilvēces šausmu radīts, nu ir iznīcināts ar drošsirdības un uzticības darbiem. Esi Man par dēlu, tumsības uzvarētāj!»»

[uz augšu]

 

PAMĀCĪBAS RADŽAGRIHAS VALDNIEKAM

Reiz Svētītais apmeklēja Radžagrihas valdnieku. Valdnieks vērsa uzmanību uz savas pieņemamās istabas tīrību. Bet Svētītais teica: «Parādi labāko tīrību guļamistabā, mazgājamā istabā un pavardā. Pieņemamā istaba daudzu necienīgo apgānīta, bet tur, kur tiek radīta tava apziņa, tur lai ir tīrība».

Un sacīja Svētītais: «Vajag atšķirt saprotošos un piekrītošos. Kas Mācību sapratis, tas nekavēsies pielietot to dzīvē. Piekrītošais pamās ar galvu un slavēs Mācību, kā ievērojamu gudrību, bet nepielietos šo gudrību dzīvē.

Piekrītošo ir daudz, bet viņi, kā izkaltis mežs, ir neauglīgi un bez pavēņa, tikai trūdēšana tos sagaida. Sapratušo ir maz, bet viņi, kā sūklis, iesūc dārgās zināšanas, un ir gatavi ar dārgo valgmi nomazgāt pasaules nešķīstību.

Sapratušais nevar Mācību nepielietot, jo, saprazdams lietderīgumu, viņš to saņem kā dzīves pamatu.

Nezaudējiet laiku ar piekrītošiem, lai vispirms parāda pirmā aicinājuma pielietošanu dzīvē».

Tā piedēvē Svētītam lietderīgu izturēšanos pret atnācējiem.

[uz augšu]

No Kristus Dzīves

ZVAIGZNE

Kas tā par Zvaigzni, kas veda magus? Protams, tas bija Brālības Norādījums, lai apsveiktu un pasargātu Jēzu un nodotu nabaga ģimenei dažus līdzekļus.

Pa zemes virsu mēs gājām, nezinādami īsto vietu. Terafima Norādījumi no dienas dienā mūs veda. Kad mēs dzirdējām - «tuvu», taisni tad mēs zaudējām jebkāda mājokļa pazīmes.

Vai gan var gaidīt nedzirdētās Pasludināšanas brīnumu kamieļu atkritumu un bļaujošu ēzeļu vidū? Cilvēka doma mēģināja novietot nākošo Pravieti vismaz tempļa tuvumā vai starp majestātiskām sienām.

Mēs saņēmām Norādījumu apstāties nabadzīgā iebraucamā vietā. Zemā telpā, ar mālu aptrieptām sienām, mēs apmetāmies uz nakti. Ugunskurs un maza eļļas lampiņa pildīja istabu ar sarkanu gaismu.

Pēc vakariņām mēs ievērojām, ka kalpone salej piena atliekas atsevišķā amforā. Teicām viņai: «Neder to uzglabāt». Bet viņa atbildēja: «Ne jau tev, Kungs, bet nabaga sievietei. Šeit aiz sienas dzīvo galdnieks, tam nesen piedzima dēls!»

Nodzēsuši uguni, mēs uzlikām rokas un jautājām: «Kurp tālāk mums iet?» Tika sacīts: «Tuvāk par tuvāko, zemāk par zemāko, augstāk par augstāko». Nesapratuši nozīmes, mēs lūdzām Norādījumu. Bet tika atbildēts vienīgi: «Lai ausis dzird».

Un mēs sēdējām tumsā, klusēdami. Un izdzirdējām, kā ieraudājās bērns kaut kur aiz sienas. Mēs sākām ievērot raudāšanas virzienu un izdzirdām mātes dziesmiņu, kādu var bieži dzirdēt arāja mājā: «Lai ļaudis tevi tur par arāju, bet zinu, dēliņ, ka esi karalis. Kas gan, izņemot tevi, izaudzēs graudus visdāsnākos? Pasauks Valdnieks manu dēlu un teiks: «Tikai tavi graudi rotāja Manas dzīres. Sēdies man blakus, labāko graudu karali!»»

Kad mēs sadzirdējām šo dziesmiņu, trīs piesitieni atskanēja griestos. Mēs sacījām: «Rīt iesim turp».

Pirms ausmas mēs uzvilkām labākās drānas un lūdzām kalponi mūs aizvest raudu virzienā. Viņa teica: «Kungs grib apmeklēt galdnieka ģimeni, labāk es jūs apvedīšu apkārt, tāpēc, ka šeit ir jāiet caur lopu laidaru». Atcerēdamies Norādījumu, mēs izvēlējāmies tuvāko ceļu.

Lūk, aiz silēm mazs mājoklis, pieslējies pie klints. Lūk, pie pavarda sieviete un uz rokām Viņš! Kādas tad gan bija zīmes tai brīdī? Viņš stiepa mums pretī rociņu un uz delnas bija sarkana zīme. Uz šīs zīmes mēs uzlikām labāko pērli no mūsu atvestajām.

Nodevuši dārgumus un svētos priekšmetus, mēs brīdinājām māti par ceļojumu nepieciešamību. Un tūdaļ devāmies atpakaļ, iziedami caur to pašu lopu laidaru.

Mums iepakaļ māte noteica: «Redzi, dēliņ, tu esi karalis. Šo dimantu liec savam zirgam uz pieres».

Mēs aizgājām, atcerēdamies sarkanās zvaigznes zīmi uz delnas.

Tad pat bija teikts atcerēties laiku, kad būs sarkana zvaigzne uz kareivja pieres.

[uz augšu]

 

KRISTUS GAITAS

Tā nu sāksim Viņa dzīves aprakstu, lai nesagrozīts vārds taptu pierakstīts virs zemes.

Trīsdesmit gadus Viņš gāja, atkārtodams, lai dotu tiem, kas nepieņems. Ar Budas un Zoroastras mācību un senajiem Vēdu stāstījumiem Viņš iepazinās ceļu krustojumos.

Ieraugot skaidras acis, Viņš jautāja - ko zināt par Dievu?

Pie upju pārceltuvēm Viņš gaidīja ceļiniekus un jautāja - vai tu jel Man ko nes? Jo bija Tam zemes kājām jāstaigā un cilvēku vārdiem jājautā.

Kad Viņam stāstīja par zvaigžņu zīmēm, Viņš gribēja zināt atrisinājumu, bet ābece Viņu nepievilka. «Ne no tā ļaudis dzīvo. Kā varu izbeigt postošo vētru? Kā varu atvērt cilvēkiem debesis?

Kāpēc viņi atrauti no mūžīgās Esamības, kurai tie pieder?»

Šāda būtības Mācība aptumšoja maģiskos paņēmienus. Jo tā vietā, lai savaldītu mazos dabas garus, Viņš ar sava gara zobenu pārcirta visus šķēršļus. Viņa Mācība vērsa ļaudis uz gara iespējamībām. Tālab pareģu nebija pie Viņa, bet vienīgi pēc zvaigznēm zināja par Viņu.

Mēs zinājām daudz, bet Viņš varēja visu. Kalpot Viņa Mācībai mēs tad nolēmām.

[uz augšu]

 

KRISTUS ATNĀKŠANA

Vajag atcerēties dienu, kad beidzās visskumjākā ziedošanās. Kristus, kas tikai deva, neko nepieņemdams. Šī apņemšanās jau no agrās jaunības izveda Viņu caur svelmaino tuksnesi, un Viņa kājas kaisa tāpat, kā vienkāršam dzinējam.

Mēs Viņu gaidījām, bet kā vienmēr, Viņa atnākšanas brīdis bija negaidīts. Man pieveda zirgu un es taisījos atvadīties no ģimenes, kad kalps pamanīja noplīsušu ceļinieku. Viņa garenā seja bija bāla un mati krita nelielām šķipsnām pāri pleciem. Un tikai pelēks audekls apklāja Viņa miesu. Pat dzeramā ķirbja es nemanīju.

Bet sieva pirmā traucās Viņam pretī un, kad vēlāk es jautāju, kamdēļ viņa tā steigusies, viņa sacīja: «Kā zvaigzne aizdegās manās krūtīs un kvēle, sāpīgi karsta, strēlaini izplūda no tās». Jo cēli gāja ceļinieks, kad tuvojās teltij. Un es sapratu, Kas atnācis.

Pēc tuksneša Viņš pieņēma tikai maīsa maizi un kausu ūdens. Un īsi jautāja: «Kad iesim?»

Es atbildēju: «Kad Zvaigzne atļaus». Un mēs gaidījām Zvaigznes zīmi, un klusēja Viņš, tikai jautādams: «Kad?» Un vērodams zvaigznes, es teicu: «Zivīs ir asinis». Viņš tikai pamāja ar galvu.

Tā gaidījām mēs trīs gadus, katru dienu, un Zvaigznes gaisma mirdzēja virs mums.

Man nāk prātā, ka Viņš runāja ļoti maz par Gaismas redzējumu, kad mazs Zēns atnesa Viņam zobenu, un kā Gaisma varavīkšņaini lija Viņa priekšā un bez skaņas balss sūtīja Viņu iet.

Man bija arī norādīts pavadīt Viņu turp, kur es pats vēl nevarēju ieiet.

Uz balta kamieļa naktī mēs devāmies ceļā un nakts gājienos sasniedzām Lahoru, kur atradām, kā likās mūs gaidījušu, Budas piekritēju.

Nekad neesmu redzējis tādu apņēmību, jo bijām ceļā trīs gadus. Un trīs gadus palika Viņš tur, kur es nevarēju ieiet.

Mēs Viņu gaidījām un pavadījām līdz Jordānai. Tāpat Viņu sedza tikai balts audekls un tikpat vientuļi Viņš aizgāja zem rīta saules. Pār Viņu bija varavīksne.

[uz augšu]

 

KRISTUS ZĪMES

Allahabadas zvaigzne rādīja ceļu. Un tā mēs apmeklējām Sarnatu un Gaiju. Visur atradām reliģiju nievāšanu. Atpakaļceļā, pilnam mēnesim spīdot, Kristus teica zīmīgos vārdus.

Nakts gājienā ceļvedis pazaudēja ceļu. Pēc meklējumiem es atradu Kristu, sēžot uz smilšu pakalna un raugoties smiltīs, mēnesgaismas apstarotās.

Es sacīju: «Mēs esam pazaudējuši ceļu, būs jānogaida zvaigžņu stāvoklis».

«Rasul M., kas mums ceļš, kad visa zeme mūs gaida!»

Paņēmis bambusa niedres nūju, Viņš apvilka kvadrātu ap Savas pēdas nospiedumu, piebilzdams: «Patiesi saku - ar cilvēka kāju».

Pēc tam, nospiedis delnu, tāpat ieslēdza to kvadrātā. «Patiesi, ar cilvēka roku».

Starp kvadrātiem Viņš uzzīmēja ko līdzīgu kolonnai un apklāja to it kā ar pussfēru.

Viņš sacīja: «O, kā Aum iespiedīsies cilvēku apziņā! Lūk, es uzzīmēju zieda drīksnu un virs tās kosmosa loku, un ieliku pamatu uz četrām pusēm. Kad ar cilvēku kājām un cilvēku rokām būs uzcelts Templis, kur uzplauks Manis ieliktā zieda drīksna, lai pa Manu ceļu iziet celtnieki. Kāpēc gaidām ceļu, kad tas jau mūsu priekšā?» Un, piecēlies, ar nūju sajauca uzzīmēto.

«Kad Tempļa vārds tiks izrunāts, tad izpaudīsies uzzīmētais. Atcerēdamies Manu zvaigznāju, kvadrāts un deviņas zvaigznes iemirdzēsies virs Tempļa. Pēdas un rokas zīme tiks uzzīmēta virs stūrakmeņa». - Tā sacīja to Pats jauna mēness priekšvakarā.

Tuksneša karstums bija liels.

[uz augšu]

 

MARIJAS MAGDALĒNAS STĀSTS

Jūs zināt manu dzīvesveidu, kad naktīs mūs pazina un dienā izvairījās. Tāpat arī pie Kristus gāja naktīs un dienu seju novērsa. Man šķita - lūk, es viszemākā un manis kaunas saules gaismā, bet no visaugstākā Pravieša arī izvairās dienu. Tā no viszemākā un visaugstākā vienlīdz vairās.

Un, lūk, es apņēmos Viņu uzmeklēt un dienā sniegt Viņam roku. Uzvilku savu labāko himatu un krelles no Smirnas un iesmaržoju matus - tā es gāju, lai sacītu tautai: «Saules gaismā tie, no kā tu vairies - zemākais un augstais satiekas».

Un kad ieraudzīju Viņu, sēžam zvejnieku vidū, tikai ar audeklu apsegtu, paliku šaipus ielas un nespēju pieiet. Starp mums gāja ļaudis, vienādi vairīdamies no mums.

Tā izšķīrās mana dzīve, jo Viņš sacīja māceklim vismīļākajam: «Ņem pirkstgalos putekļus un aiznes šai sievietei, lai būtu pret ko iemainīt viņas kakla rotu. Patiesi, šais pelnos ir vairāk gaismas, kā viņas akmeņos. Jo no pelniem varu radīt akmeni, bet no akmeņa - tikai putekļus».

Pārējo jūs jau zināt, jo Viņš nenosodīja mani, bet tikai apsvēra manas važas, un negoda važas sašķīda putekļos.

Vienkārši sprieda Viņš, nekad nešaubījās sūtīt visvienkāršāko priekšmetu, kas izšķīra visu dzīvi. Šiem sūtījumiem Viņš pieskārās, it kā tos apgarodams.

Viņa ceļš bija tukšs, jo tauta, saņēmusi no Viņa dāvanu, steidzīgi izklīda. Un vēlējās Viņš uzlikt rokas, bet tukšums bija.

Negoda fūrijas dzinās Tam pakaļ un liekulīgi vēdināja ar zariem, kad Viņš bija jau notiesāts. Laupītāja alga bija pūļa cienīga.

Satrieca važas patiesi, jo deva zināšanas, nepieņemdams atmaksu.

[uz augšu]

 

RAKSTU MĀCĪTĀJI

Jau vakars metās. Kristus sēdēja uz sliekšņa. Gāja garām rakstu mācītājs un vaicāja: «Kāpēc sēdi cauri ejamā vietā?»

Kristus atbildēja: «Jo Es esmu slieksnis uz garu. Ja gribi nokļūt, izej caur Mani».

Cits rakstu mācītājs jautāja: «Vai taisnība, ka Dāvida dēls sēž suņa vietā?»

Kristus atbildēja: «Patiesi, tu zaimo Dāvidu, Manu Tēvu».

Kļuva tumšs un trešais rakstu mācītājs vaicāja: «Ko sēdi, it kā baidītos savas mājas?»

Atteica Kristus: «Gaidu, lai nakts tumsa atsvabina Mani no tavas sejas. Patiesi, tumsa tumsā aizies!»

Pēc tam piecēlās un rādīja uz Morijas kalnu, kur stāvēja Svētnīca. «Mans vectēvs cēla akmens Svētnīcu, bet sēž zem telts audekla».

Sacīja rakstu mācītājs: «Neprātīgais, Zālamanu par dzīvu uzskata».

Un tie aizgāja nesapratuši.

Pēc tam iznāca no mājas Marija un, ieraudzījusi Kristu, teica: «Baudi ar mums, Meistar, mūsu vakarēdienu».

Kristus atbildēja: «Sirds dāvana mirdz tumsā».

[uz augšu]

 

SINEDRIONA JAUTĀJUMI

Vaicāja Kristum Sinedriona loceklis: «Vai tu nāktu pie mums, ja tevi aicinātu?»

Kristus atbildēja: «Labāk aiziešu uz kapiem, jo tur nav melu».

Turpināja Sinedriona loceklis: «Kāpēc mūs neatzīsti, ja pat Tavu tēvu laulāja mūsu biedrs?»

«Pagaidiet, kamēr sabruks jūsu nams, tad Mēs atnāksim».

«Kālab nāksiet, postīt vai celt?»

«Ne postīšana un ne celšana, bet šķīstīšana, jo nevērsīšos pie veciem pelniem».

«Kā gan tu necieni savus ciltstēvus?!»

«Jaunus traukus pasniedz dzīrēs. Cienot vectēvu, nedzer no viņa kausa».

[uz augšu]

 

ACIS - ATVĒRTAS BRŪCES

Parādīja Kristum Attēlu no tālas zemes. Uz delnām un uz pēdām bija redzams atvērtas acs attēlojums.

Vaicāja: «Vai tā nav māņticība? Vai var redzēt ar roku vai pēdu?»

Meistars sacīja: «Patiesi, iemācāmies redzēt ar roku un kāju. Vai gan zinās būtību nekustīgais? Kā veidosies mūsu pārliecība, ja nepieliksim rokas? Mūsu gars zemes virsū pārvietojas ar kājām».

Meistars piebilda: «Gudri ļaudis deva šo attēlojumu, lai atgādinātu par lietu būtību».

Un vēl piebilda: «Vai gan nelīdzinās šīs acis atvērtām brūcēm? Patiesi, patiesi, caur atvērtām brūcēm atnāk Gaisma!»

[uz augšu]

 

Pasaules Māte

PASAULES MĀTE

Pasaules Māte slēpj Savu Vārdu, Pasaules Māte aizklāj Savu Vaigu.

Māte, Valdoņiem kopīgā, - nav simbols, bet Sievišķās Sākotnes Diženā parādība, kas ietver Kristus un Budas garīgo Māti. Tā, kas mācīja un, rokas uzliekot, Tos svētīja varoņdarbam.

No seniem laikiem Māte sūta uz varoņdarbu. Cilvēces vēsturei cauri Viņas Roka velk nesaraujamu pavedienu.

Pie Sinaja kalna skanēja Viņas balss. Kali tēls tika pieņemts, Izīdas un Ištaras pamats.

Pēc Atlantīdas, kad Lucifers deva triecienu Gara kultam, Pasaules Māte iesāka jaunu pavedienu.

Pēc Atlantīdas Pasaules Māte apslēpa Savu Vaigu un aizliedza izrunāt Vārdu, iekams nebūs situsi Spīdekļu stunda.

[uz augšu]

 

PASAULES MĀTES STAROJUMS

Pasaules Mātes violetā Aura mums spīd. Kas nelocīs ceļus? Kas uzdrīkstēsies pret Viņu?

Lemto dārgumu vidū glabājas Viņas gaišās rotas. Mācība par Viņu deg violetam lotosam līdzīgi.

Lai saules pinuma centru sāpes top saistītas ar Viņas dienām.

Lai jauni zalkšu gredzeni atpinas Viņas laikā. Lai gaisa taures ieskanas Viņas Sākotnē.

Pasaules Māte, izej tuksnesi, jo aiz Tevis ziedi seko. Pasaules Māte, uz kalnu paraugies, jo mirdz kalni Tavās ugunīs!

Aizgāja neieredzētie ļaudis, saceļas ordas.

Jauni brīnumi, jauni nesēji, un sienu grūšanu pārklāj balss: «Nāk Māte!»

«Budas Māte, Kristus Māte, vērs Tavus Dēlus!

Ja pat klints kritīs uz mani, zināšu, - no Taviem Soļiem!»

Tā pildīsim izplatījumu.

[uz augšu]

 

PAVĒLE

Un pāri visām vārdos teiktām pavēlēm skan Pavēle Klusā, Visaptverošā, Negrozāmā, Nedalāmā, Neatraidāmā, Apžilbinošā, Devīgā, Neaprakstāmā, Neatkārtojamā, Nesabojātā, Neizteiktā, Bezlaicīgā, Neatliekamā, Aizdedzošā, kas pausta Zibenī.

Lūk, divas Pavēles - Pasaules malās Valdoņi Kristus un Buda. Un Viņu vārds, kā zaigojošs zobens, bet pāri Viņu pērkonam pausta Bezvārdu Pavēle.

Virs Viņiem, Savu Vaigu aizklājusī, Kas izauda Tālo Pasauļu audumu, Neizteiktā Sūtne, Netveramības Pavēlniece, Neatkārtojamības Devēja!

Ar Tavu Pavēli apklust okeāns un viesuļi neredzamu zīmju svītras velk.

Un Viņa, Kas Vaigu aizklājusi, nostāsies sardzē Viena, zīmju spožumā.

Un neviens neuzkāps Virsotnē, neviens neredzēs Dodekaedrona mirdzumu, Viņas Varenības zīmi.

No Gaismas spirāles zīmi auda Pati klusumā. Viņa Vadone tiem, kas dodas varoņdarbā!

Četri stūri - Apstiprināšanas zīme Viņas dota kā ceļa novēlējums tiem, kas izšķīrušies.

[uz augšu]

 

PASAULES MĀTES ROTAĻA

Cik dižena Pasaules Mātes rotaļa! Viņa atsauc bērnus no tālā lauka.

«Steidzaties bērni, gribu jūs pamācīt. Man ir sagatavotas jums redzīgas acis un atvērtas ausis. Sēžaties uz Manas seģenes, mācīsimies lidot!»

[uz augšu]

 

UGUNĪGAIS VAIROGS

Pavēlēja Pasaules Māte: «Sapulcējieties vēji, sanāciet sniegi, nerādieties putni un netuvojieties zvēri.

Nenostiprināsies cilvēka kāja uz Manas Virsotnes. Nenostiprināsies tumšās uzdrīkstēšanās pamats.

Nenoturēsies mēness gaisma, bet saules stars sasniegs Virsotni.

Pasargi, saule, Manu Virsotni, jo kur gan nostāšos sardzē?

Nekad neuzkāps turp zvērs, un nenoturēsies cilvēka spēks».

Pati Esamības Māte ar ugunīgu vairogu nostāsies sardzē.

Kas spīd tur Virsotnē? Kam viesuļi vijuši vainagu mirdzošu?

Viņa, Dižā Māte, viena pacēlusies Virsotnē.

Un neviens pēc Viņas neuzies.

[uz augšu]

 

LIESMAINĀ SAGŠA

Visaugstākajā kalnā mirdz Pasaules Māte.

Viņa tumsu satriekt izgājusi.

Kāpēc krīt naidnieki un kurp izmisumā vērš skatus?

Viņa tērpusies liesmainā sagšā un ieskāvusies ar uguns sienu.

Viņa mūsu stiprums un tiekšanās!

[uz augšu]

Tianas Apollonijs

TIANAS APOLLONIJA ZIEMEĻINDIJAS APMEKLĒJUMS

Uzglabājies nostāsts par viņa dzīvi satur vēstījumu par viņa Ziemeļindijas apmeklējumu. Tiek sniegts sīks pilsētu, vietu un iedzīvotāju apraksts, bet pilnīgi palaista garām viņa ceļojuma iekšējā nozīme. Tiesa, Tianas Apollonijs bija pazīstams kā tālu ceļojumu mīļotājs, bet tas maz izskaidro viņa ceļojumu.

Būdams vēl jauneklis, viņš dzirdēja no kāda neparastu notikumu cienītāja un krājēja par Brālības Mītni. Toreiz viņš tam piegrieza maz vērības, bet ar laiku, kad viņam nācās daudz uzzināt un daudz pieredzēt, viņš par to atcerējās un gara slepenībā apņēmās apmeklēt Indijas Ziemeļus.

Viņam bija draugs, liels zinātnieks, kas sasniedzis jau daudzas svaidīšanas pakāpes, pie viņa Apollonijs griezās pēc padoma. Sirmgalvis aizdomājās un apsolījās uzzināt.

Un lūk, pēc gada atnāca atbilde. Sirmgalvis griezās pie Apollonija: «Mans draugs, patiesi laime ir ar tevi. Man raksta, ka tu vari taisīties ceļā. Kašmirā tu sastapsi kādu manu draugu, domāju, ka tas varēs dot tev vajadzīgos norādījumus. Un tātad, posies ceļā».

Apollonija ceļojums bija ilgs. Ceļā nācās sastapt dažādus ļaudis. Viens no sastaptajiem, it ka uzminēdams Apollonija nolūku, sacīja: «Varu būt tev noderīgs. Cilvēks, pie kura dodies, man pazīstams. Lūdzu tevi apmesties manā namā, kad sasniegsi seno Gandaru». Un sastaptais pasniedza Apollonijam dārgumu šķistiņu. Apollonijs tā arī nedabūja zināt svešinieka vārdu.

Sasniedzis Taksilu, Apollonijs atrada svešinieka māju un, piegājis pie durvīm, ar veseri piedauzīja. Durvis atvērās un jauns Induss uzaicināja Apolloniju ienākt. Šeit tikai Apollonijs attapās, ka nezina mājas īpašnieka vārda. Durvju vērējs, redzams, gaidīja. Apollonijs, lai izskaidrotu savas ierašanās iemeslu, parādīja dārgumu šķirstiņu. Durvju vērējs pamāja ar roku un ieveda Apolloniju istabā, kur stāvēja galds un divi krēsli.

Pēc kāda laika durvis atvērās un istabā ienāca stalts cilvēks. Viņš bija ģērbies svārkos ar jātnieku priekšnieka zīmotnēm.

Jaunienākušais nosauca sevi par svešinieka brāli un, it kā zinādams, kāpēc Apollonijs ieradies, teica: «Mani ļaudis rīt tevi pavadīs».

No rīta Apollonijs ieraudzīja pagalmā dažus kareivjus un zirgus. Devās ceļā un steidzīgi sasniedza Ziemeļu kalnus.

Šeit kareivji Apolloniju atstāja.

[uz augšu]

 

TIANAS APOLLONIJA AIZIEŠANA

Tianas Apollonija dzīves aprakstā sagrozīti vārdi par viņa aiziešanu. Bet ir uzglabājusies mācekļa Kallikrata liecība par Meistara pēdējo gājienu.

Apollonijs sāka dzirdēt balsis, kas sauca viņu atkal uz tiem krastiem, kur viņš jau bija pavadījis kādu laiku par svētību garam. Paņēmis sev līdzi mācekli Kallikratu, Meistars, nerunādams par sava ceļa mērķi, tūdaļ sēdās laivā un aizbrauca.

Kad viņi sasniedza alu, kur Lielais Meistars svaidīja Arhatus, viņiem pretim iznāca stalts Sirmgalvis un ilgi ar Apolloniju sarunājās. Kallikrats sadzirdēja tikai pēdējos Sirmgalvja vārdus: «Ja tu esi apņēmies pieņemt Mācības Apoloģēta biķeri, tad nekavējies».

Kad Sirmgalvis bija nozudis alas dziļumā, Apollonijs lika Kallikratam salasīt pietiekoši daudz smaržīgu koku un salikt alā ko līdzīgu augstai guļamvietai. Tāpat lika, kad Kallikrats sadzirdēs zem alas velvēm balsi, aizdedzināt, neatskatoties, kokus, un tad var doties uz Grieķijas krastiem, aizmirstot par notikušo. Pēc tam Meistars iegrima it kā sapnī.

Kallikrats sēdēja nekustīgi, uzturēdams uguni līdz dziļai naktij, kad augstu zem velves atskanēja neparasti skanīga Meistara balss: «Tātad, es neesmu miris, bet eju pieņemt Apoloģēta biķeri».

Tad Kallikrats izpildīja visu norādīto un novēlēja ielikt liecinājumu sev līdzi kapā.

[uz augšu]

No Radoņežas Sergija dzīves

VALDONES PASLUDINĀJUMS

Pienācis laiks norādīt galveno par Valdones mirdzošo parādīšanos. Vai tiešām lielā pasludinātā parādība bija notikusi klusējot? Vai tiešām gara satricinājums un matu sirmums nebija Pasludinājuma sekas?

Valdone sacīja: «Pienāks Mans laiks, kad Mans debesu Spīdeklis uz zemi vērsīsies, un tad tu nāksi piepildīt nolikto laiku gribu.

Un ienīstie tad būs glābēji, un uzvarētais vedīs uzvarētājus. Un trīs saknes, ar lāstu atšķirtas, saaugs mīlestībā, un tos vedīs sūtnis ne no viņu cilts. Pirms noliktā laika nolādēs tatārus un ebrejus un tie nolādēs Krievu zemi.

Bet kad tavi kauli būs atdoti iznīcībai, tad trijiem lāstiem piepildīsies noliktais laiks. Un neredzami redzams nostāsies pie troņa, rotāts Vaiņagiem un ar Gredzenu.

Un kur pieliksi Gredzenu, tur būs Mana un Valdoņu Roka».

[uz augšu]

 

SERGIJA PAMĀCĪBA

«Kas spēs sadzirdēt sava gara balsi, virs bezdibeņa pacelsies». Tā runāja Sergijs.

«Un mežos aizgājušais nevar ļaužu balsis dzirdēt. Un dusas vietā aizmigušais nedzirdēs putniņus, saules vēstītājus. Un kas uz brīnumparādību neatsauksies, tas atteiksies no acs. Un kas atteiksies brālim palīdzēt, skabargu no savas kājas neizvilks». Tā runāja Sergijs.

Pie Sergija atnāca Svētītājs Aleksejs ar jautājumu - ko darīt?

Sergijs atbildēja: «Palīdzi Krievu zemei».

Kad Sergijam zemnieki vaicāja - ko darīt? Viņš atbildēja: «Palīdziet Krievu zemei».

Kad Miņins vērsās pie Sergija, atnāca atbilde: «Palīdzi Krievu zemei!»

[uz augšu]

 

SERGIJA DARBI

Lūk, bārda jau sirma. Lūk, Liesmainais Gars jau cieņu izpelnījies. Lūk, kņazs jau paklanījies, bet pietiek tikai maizes vezumam aizkavēties, un iemīļotā klosterbrālība netic vairs ne stundu.

Vajag tikai makam reizēm saplakt, - un klosterbrālība cienījamā un izredzētā ir gatava apmainīt brīnišķīgo Svētību pret svešu grasi. Vēl teiks «Ko tie tavi Labvēļi tā kā panīkuši».

Un dienu un nakti tiem vajadzīga ne Svētība, bet miesas labklājība.

Par Sergiju runāja, ka klostera pārvaldnieks bieži vēlā naktī apstaigājis celles un, atrazdams brāļus guļam, viņš gājis tālāk, netraucēdams.

Varbūt viņš cerēja atrast kādu nomodā esam.

[uz augšu]

 

SERGIJA PAREDZĒŠANA

Tāpat Sergijs runāja dažreiz par Balto Kalnu, bet nekad nenorādīja tā atrašanās vietu.

Kad kāds negaidot pieklauvēja, klosterbrālība teica: «Vai tik nav Viņš?»

Sergijs runāja: «Uz Baltā Kalna dzīvo dažādi radījumi. Kad viņiem tas vajadzīgs, pat ar divām galvām un piecām kājām. Mūsējiem nav līdzīgi. Tur kamanas ir bez zirgiem un dēļ ātruma var lidot».

[uz augšu]

Akbars Lielais

SIDRABOTAIS VĒSTNESIS

Zem koka Akbars redzēja parādību. Sidrabots Vēstnesis negaidot parādījās un sacīja: «Lūk, tu redzi Mani pirmo un pēdējo reizi, it kā Manis nemaz nebūtu bijis. Tu celsi Valsti un viņā nākotnes Templi. Un kā Valdnieks tu izstaigāsi dzīves lauku, nesdams garā nākotnes Svētnīcu.

Patiesi, ilgi tu biji ceļā ar Kungu. Ir jāizbeidz zemes gaitas. Un Manu balsi tu nesadzirdēsi, un Manu Gaismu neieraudzīsi, bet būsi gatavs iet Dievišķo ceļu.

Bet, kad pienāks stunda vērt nākošos Vārtus, tad tava sieva, Kunga dotā, sadzirdēs Manu klauvējienu un teiks: «Viņš pie vārtiem». Bet tu Mani ieraudzīsi, tikai pārgājis robežu. Un kad sieva stāsies uz pēdējā ceļa, viņa ieraudzīs tevi Manā tēlā.

Bet tu topi zemes ķēniņš un vēlāk zemkopis. Bet tu, beigdams zemes gaitas, apstaigā savu dārzu. Neviens aiziedams neatstās druskas uz dzīru galda. Apstaigā visas aizaugušās taciņas un atceries - jo tuvāk, jo tālāk. Sākumā pērkona negaisā, pēc tam viesulī, pēc tam klusēšanā».

Un pēc tam Vēstnesis aizdegās sidrabaini, un koka lapas kļuva caurspīdīgas un varavīkšņainas. Un vēlāk ietrīsējās gaiss un viss guva parasto izskatu.

Akbars vairs nekad neko neredzēja. Bet, kad pienāca atsvabināšanās stunda, abi priecājās, jo vēl viens noliktais laiks bija pienācis. Un laiks pareizs, jo Viņa kaps neeksistē.

[uz augšu]

 

DEBESS PALĪDZĪBA

Valdnieks bija stiprs pārliecība, ka Debess palīdzība nāks katrā grūtā brīdī. Lūk, pienāca laiks pieteikt karu Golkondas valdniekiem un Valdniekam grūti bija izšķirties. Klīda Valdnieka skats pa grīdu un redz - skudra nes milzu nastu, un ilgi mocījās skudra.

Beidzot Akbars iesaucās: «Kamdēļ apgrūtināt sevi ar Golkondas smagumu!» Un pavēlēja apturēt gatavošanos kara gājienam.

Citreiz Valdnieks piedalījās tiesas sēdē un gribēja jau pievienoties notiesāšanai, bet viņa uzmanību saistīja drebošs tauriņš, kas sitās pret logu. Un viņš piemirsa jau sagatavoto vārdu un nodomāja: lai tiesneši izpilda pienākumu, teikdams: «Šodien es esmu šeit tikai viesis».

Un spriedums bija taisnīgi žēlsirdīgs.

Naidnieki tīkoja pēc Akbara dzīvības. Slepkava jau stāvēja aiz dārza koka, kad Valdnieks vienatnē pastaigājās. Melna čūska pārlīda pār celiņu, un Valdnieks pagriezās pasaukt kalpu. Meklējot čūsku, atrada aiz koka slepkavu.

Valdnieks sacīja: «Debess palīdzība lien pa zemi. Lai tikai acis un ausis ir atvērtas».

[uz augšu]

 

KARAVADOŅI

Par diviem Akbara karavadoņiem. Viens saņēma jo plašus norādījumus, otrs tikai visīsākos. Beidzot otrs griezās pie Akbara, teikdams: «Ar ko gan es neesmu izpelnījies plašus norādījumus, kad tik daudz uzvaras esmu guvis?»

Akbars atbildēja: «Tava saprātība aizturēja vārdu straumi. Lai katrs tavas dzīves mirklis top atzīmēts ar labāko pērli».

Tāpēc liels ir to prieks, kas var saprast, saglabājot Avota dzērienu.

Piebildīsim par trešo. Tas jautāja: «Kāpēc kaut kas, kas ir par vēlu vai pārāk agri, tiek vienādi nosodīts?»

Akbars sacīja: «Mans draugs, nav vienādu lielumu. Tāpēc, ja priekšlaicība ietver sevī attapību, tad tās vērtība ir labāka, jo aizkavēšanās savienota tikai ar nāvi. Priekšlaicība ir tiesājama, aizkavēšanās jau ir nosodīta».

Būdams apspiests un apdraudēts, Akbars sacīja saviem karavadoņiem: «Jo viela mazāk saviļņota, jo skaidrāks virsotņu atspoguļojums».

Pēc karapulku apskates Akbars teica: «Ceturtā daļa padarīta. Redzēju paēdušus ļaudis, - pārējo redzēsim pēc tveices dienas, pēc lietus dienas, pēc bezmiega nakts».

[uz augšu]

 

IENAIDNIEKI

Akbars, saukts par Lielo, ļoti saudzīgi izturējās pret ienaidniekiem. Viņa mīļākais padomnieks veda ienaidnieku sarakstu. Akbars bieži apvaicājās, vai nav sarakstā parādījies kāds cienījams vārds.

«Kad ieraudzīšu cienījamu cilvēku, sūtīšu sveicienu pārģērbtam draugam».

Un vēl Akbars runāja: «Esmu laimīgs, jo varēju pielietot dzīvē svēto Mācību, varēju dot tautai pārticību un būt lielu naidnieku izcelts».

Tā runāja Akbars, zinādams ienaidnieku vērtību.

Starp ienaidnieku triecieniem Akbaram jautāja - no kurienes tik daudz uzbrukumu?

Akbars atbildēja: «Dodiet arī ienaidniekiem nodarbošanās brīdi».

[uz augšu]

 

NEREDZAMI REDZAMAIS

Akbara galma vēsturnieks kādā reizē teica Valdniekam: «Valdnieku vidū novēroju neatrisināmu parādību. Daži valdnieki turējās nepieejami tālu no tautas, tos nogāza nevajadzības dēļ. Citi iespiedās katras dienas dzīvē, pie tiem pierada un tos nogāza aiz pierašanas».

Akbars pasmaidīja: «Tātad, valdniekam jāpaliek neredzamam, ieejot un virzot visas darbības».

Tā sprieda gudrais Valdnieks un pravietoja nākamību.

Neredzami redzamais!

[uz augšu]

Nostāsti

KOSMOGONISKĀ TEIKA

Indusu kosmogoniskā teika vēsta:

Dzīvoja briesmīgs nezvērs, kas rija cilvēkus.

Reiz briesmonis dzinās pakaļ izraudzītam upurim. Glābdamies, cilvēks ienira ezerā. Nezvērs devās tam pakaļ. Meklēdams glābiņu, peldētājs uzlēca uz briesmoņa muguras un stipri ieķērās izspūrušajā sekstē.

Nezvērs nevarēja apvelties uz muguras, jo viņa vēders nebija aizsargāts. Viņš traucās trakā skrējienā, gaidot, kad cilvēks pagurs.

Bet cilvēks domāja, ka viņš savā izmisuma stāvoklī glābj cilvēci. Un šajā pasaules kvēlajā domā viņa spēki saspringa neatlaizdamies.

Nezvērs pa to laiku tā paātrināja skrējienu, ka dzirkstis lidoja kā ugunīga aste. Un liesmās nezvērs sāka pacelties virs zemes. Cilvēka pasaules doma pacēla pat ienaidnieku.

Kad ļaudis redz komētu, viņi pateicas drošsirdim, mūžīgi traucošajam. Cilvēku domas traucas un dod jaunus spēkus nezvēra jātniekam.

Baltie, dzeltenie, sarkanie un melnie ļaudis vērš domas uz to, kas jau sen tapis ugunīgs.

[uz augšu]

 

GAISMAS SŪTNIS

Sena leģenda vēsta:

No tālas pasaules atnāca Sūtnis, lai dotu ļaudīm vienlīdzību, brālību un prieku. Cilvēki sen bija aizmirsuši dziesmas un sastinguši naidā.

Sūtnis izdzina tumsu un šaurību, satrieca sērgas un cēla priecīgu darbu. Apklusa naids un Sūtņa zobens palika pie sienas. Bet visi bija klusi un nemācēja dziedāt.

Tad Sūtnis salasīja mazus bērnus, aizveda tos mežā un sacīja: «Šīs puķes ir jūsu, šie strauti ir jūsu, šie koki ir jūsu. Neviens nav nācis mums līdzi. Es atpūtīšos, bet jūs priecājaties». Tā sākās biklas pastaigas pa mežu.

Beidzot vismazākais apstājās meža norā un nolūkojās saules starā. Tad dzeltenā vālodze iesāka savu saucienu. Tai pakaļ arī mazais čukstēja un drīz līksmi ieskanējās: «Mūsu saule!»

Virknēm atgriezās bērni norā un atskanēja jauna himna Gaismai.

Sūtnis sacīja: «Ļaudis sākuši dziedāt, laiks ir pienācis!»

[uz augšu]

 

SEPTIŅI KALPI

Lūk, mēs sūtīsim septiņus kalpus uz tirgu pēc vīnogām.

Ko redzu? Pirmais pazaudējis naudu. Otrais to apmainījis pret reibinošu vīnu. Trešais to noslēpis. Ceturtais nav pazinis negatavās vīnogas. Piektais, pārbaudīdams gatavību, saspiedis visu ķekaru. Sestais izvēlējies saprātīgi, bet pagrūdis un aiz neuzmanības izbārstījis. Septītais atnesis gatavu ķekaru un atradis lapas, ar ko to izrotāt.

Tā septiņi gāja vienu ceļu un vienā laikā.

[uz augšu]

 

UZTICĪBAS BALSTS

Pavēlnieks jautāja gudrajam: «Kā ieraudzīt nodevības perēkli un uzticības balstu?»

Gudrais norādīja uz izgreznotu jātnieku pūli un sacīja: «Nodevības perēklis».

Vēlāk norādīja uz vientuļu ceļinieku un teica: «Uzticības balsts, jo vientulībai neviens nekļūs neuzticīgs».

Un no tās dienas Pavēlnieks pulcēja ap sevi uzticīgos.

[uz augšu]

 

MEISTARA GODĀŠANA

Mazs Induss, kurš iepazinis Meistaru. Mēs viņam jautājām: «Vai tiešām saule tev aptumšosies, ja to skatīsi bez Meistara?»

Zēns pasmaidīja: «Saule paliks saule, bet Meistara klātbūtnē man spīdēs divpadsmit saules!»

Indijas gudrības saule spīdēs, jo upes krastā sēž zēns, kurš pazīst Meistaru.

[uz augšu]

 

MILAREPA

Meistars Milarepa bieži sarunājās ar dzīvniekiem. Ap viņa vientuļo mītni perinājās bites, cēla pilsētas skudras, atlidoja papagaiļi un pērtiķis apsēdās līdzīgi Meistaram.

Meistars sacīja skudrām: «Arāji un cēlēji, neviens jūs nepazīst, bet jūs uzceļat dižas kopienas».

Sacīja bitēm: «Salasiet zināšanu un labāko tēlu medu. Neviens nepārtrauks jūsu saldo darbu».

Piezīmēja papagailim: «Pēc tava kliedziena redzu, ka taisies būt par tiesnesi un sprediķotāju».

Un padraudēja draiskulim pērtiķim: «Tu iznīcināji skudru celtnes un nolaupīji citu medu. Varbūt, esi apņēmies tapt par valdītāju?»

[uz augšu]

 

VIENTUĻNIEKS

Trīs peles tuvojās vientuļniekam, viņa nekustības pievilktas. Viņš teica katrai no tām:

«Tu esi apmetusies miltos. Kaut arī to krājumi pietiks visai tavai ciltij, bet no tā tu neesi tapusi labāka.

Tu izvēlējusies dzīves vietu grāmatās un sagrauzusi tās ne mazumu, bet neesi tapusi izglītotāka.

Tu apmetusies starp svētiem priekšmetiem, bet neesi kļuvusi cēlāka.

Patiesi, peles, jūs varat tapt par ļaudīm. Tāpat kā ļaudis, jūs apgānāt dotos dārgumus».

Trīs lauvas atnāca pie vientuļnieka. Viņš sacīja katram:

«Tu tikko nonāvēji ceļinieku, kas steidzās pie ģimenes.

Tu nolaupīji vienīgo aitu aklajai.

Tu saplosīji svarīga vēstneša zirgu.

Variet, lauvas, tapt par ļaudīm. Uzlieciet briesmīgas krēpes un sāciet karu. Nebrīnieties, ka ļaudis izrādīsies daudz nežēlīgāki par jums».

Trīs baloži atlidoja pie vientuļnieka. Viņš sacīja katram: «Tu knābāji svešus graudus, un uzskatīji tos par saviem.

Tu izvilki dziedniecisku stādu un tevi uzskata par svētu putnu.

Tu piemeties pie sveša tempļa un māņticības vārdā liki sevi barot.

Patiesi, baloži, laiks jums tapt par ļaudīm. Māņticība un svētulība jūs vareni pabaros».

[uz augšu]

 

BATURS BAKŠA

Baturs Bakša atnāca sacīt tautām Patiesības vārdu.

Saka Baturs biedriem: «Teikšu visus Patiesības vārdus». Izbijās biedri: «Labāk sacīsim pusi Patiesības, citādi nenoturēsies tvirtā zeme».

Bet Baturs nevar vilcināties, viņš iet sacīt pilnu Patiesības vārdu. Pārvērtās čūska par melnu bultu. Un kā čūska ietriecās taisni Batura krūtīs. Patiesības vārds palika neteikts.

Apglabās Baturu visiem ļaudīm par bēdām. Bet nevar no čūskas mirt pats Baturs. Viņš atstāja zārkā savus ieročus un slepeni devās pasaulē. «Iešu meklēt jaunus biedrus, kas nebīstas pilna Patiesības vārda».

Iet Baturs pa kalniem, iet pa tuksnešiem. Kā saule dedzina pilnais Patiesības vārds. Kļuva balts Baturs no Patiesības svelmes.

Sauc Baturu Pats Šambalas Cīnītājs: «Ei, Batur! Došu tev vienu no Maniem Vārdiem, došu tev jaunus biedrus, tie nesalieksies no pilna Patiesības vārda.

Tu uzej Adigana kalnā, tu paraugies uz dienvidiem, un kad pamanīsi putekļu mākoņus varenus, kad saskatīsi pīķus, kad saskatīsi zirgus, tad nāku Es Pats. Jamuči Pats seko Man.

Pasteidzies, kamdēļ atskatīties, raugies uz dienvidiem — Patiesības vārds atnācis!» Tā dzied Āzijas dziļumos.

Baturs Bakša nav miris, bet meklē jaunus biedrus, kas nebīstas pilna Patiesības vārda. Ir jau atzīmēta Batura pagriešanās uz dienvidiem.

Tādiem vārdiem Āzija gaida pilnu Patiesības vārdu.

[uz augšu]

 

BALTAIS KALNS

Kalns Baltais, Kalns, kas izpratis, no kurienes baltais ūdens nācis.

Sūtīs Kalns savus akmeņus Katuņai. Ārda akmeņi baltos krastus, atšķir akmeņi brāli no brāļa. Sasarka asinīs Katuņa, liesmo karš.

Baltais Kalns, vai tu sūtīji sarkanos akmeņus? Kur tavs Baltūdens?

Ņemšu ciedra zizli, ietērpšos baltās drānās, uzkāpšu Baltajā Kalnā, tam jautāšu - no kurienes cēlies baltais ūdens?

No Kalna, no pašas virsotnes parādījās četrdesmit četrdesmitās virsotnes. Aiz tām mirdz Baltais Kalns!

Vai gan Akmens liesmo? Noslēpums iezīmējies.

Iesim, brāli, uz šo Gaismu mirdzošo!

Neredzētais ieraudzīts. Nedzirdētais sadzirdēts.

Uz Baltā Kalna stāv pilsēta. Zvani dzirdami. Gailis noliktā laikā iedziedājās.

Steigsimies uz pilsētu un paklausīsimies Dižo Grāmatu.

[uz augšu]

 

DOMU BULTAS

Paraudzīsimies zvaigznēs. Mums sacīja, ka Gudrības trauks izlija no Tušitas un brīnišķīgā dzēriena pilieni iemirdzējās Izplatījumā.

Bet Meistars teica: «Tur mirdz domu bultu smailes. Jo doma ieurbjas starnesošajā vielā un dzemdē pasaules».

Doma radošā! Nebeidz rotāt Izplatījumu Gaismas ziediem!

[uz augšu]

 

PASAULES DOMA

Zālamans runāja: «Nolikšu tevi krustceļos, un padarīšu tevi klusējošu un nekustīgu.

Un tavā priekšā paies notikumu zīmes.

Tā remdēsi cilvēcīgo ziņkārību.

Tā ieskatīsies nolemtajā straumes plūdumā.

Jo pāri cilvēcīgajam traucas pasaules doma».

Tā novērojiet notikumu plūsmu, it kā no torņa galotnes skaitāt avju barus.

[uz augšu]

 

PACIETĪBAS AVOTS

«Septiņu Vārtu Valdniek! Ved mūs uz saules pusi, mūs, kas izgājuši caur pusnakti.

Mūsu bultas pieder Tev, Valdniek.

Bez Tavas Pavēles mēs neieiesim atpūtas sienās.

Ne stunda, ne diena, ne gads neaizšķērso ceļu.

Jo Tu, Visstraujais, turi mūsu zirgu pavadas.

Jo Tu, Pats, pārbaudīji šo ceļu un galvoji ar Savu pacietību.

Saki, Varenais, no kurienes plūst pacietības avots?»

«No uzticības rūdas».

Kas zina, kur vēstnesis maina zirgu!

[uz augšu]

 

SEPTIŅU VĀRTU SARGĀTĀJS

Noskuma Septiņu Vārtu Sargātājs. «Dodu ļaudīm nebeidzamu straumi brīnumu, bet viņi tos neatpazīst.

Dodu jaunas zvaigznes, bet to gaisma nemaina cilvēku domu gājienu.

Gremdēju ūdeņu dziļumos veselas zemes, bet klusē cilvēka apziņa.

Paceļu kalnus un Patiesības Mācības, bet pat galvu nepagriež ļaudis uz saucienu.

Sūtu karus un mēri, bet pat šausmas neliek ļaudīm padomāt.

Sūtu zināšanu prieku, bet ļaudis iztaisa no svētās maltītes strebjamo.

Nav Man zīmju, lai novērstu cilvēci no bojāejas!»

Sacīja Sargātājam Augstākais: «Kad celtnieks liek celtnei pamatu, vai gan viņš dod paskaidrojumus visiem, kas pie celšanas strādā? Tikai mazākā daļa zina par nolemtiem apmēriem.

Tikai nedaudziem uzticēts celtnes uzdevums. Tie, kas rok agrāko pamatu akmeņus, nesapratīs pat vienu jaunu pamatu.

Nevar par to celtnieks noskumt, ja strādnieku sejās nav zināšanu par viņa nodoma būtību. Viņš var darbus tikai attiecīgi sadalīt».

Tāpat arī pēc ļaužu apziņas zināsim, ka tie, kas nesaprot un neiegaumē, var izpildīt tikai zemāko darbu.

Lai viens sapratušais nostiprinās kā simts tūkstoši gudro. Un zīmes viņam atvērsies kā uzzīmēts plāns.

[uz augšu]

 

LIESMAINAIS

Liesmainais sacīja Tumsas Kungam: «Tu saindēji gaisu, Tu saduļķoji ūdeņus, Tu novājināji zemi, bet pie uguns Tu neesi piedūries un uguns ir Tevis neskarta. Un uguns dedzinās Tevi tāpat, kā Gaisma tumsu satriec. Nepagurs dižā liesma, un neuzdrīkstēsies Tu atstāt savu mitekli.

Atsaukšu no Izplatījuma jaunas ugunis un tās izkaltēs Tavus darbus. Kā neauglīgas plaisas, kā izdēdējuši kauli, tā tapsi iznīcināts, padzīts, atkāpsies.

Liesmainā siena virzīsies un neatradīsi viņā savas pēdas. Apsargāšu liesmu ar tālajām pasaulēm. Nevari to saindēt, aptraipīt, izdeldēt.

Sapulcēšu liesmainu cilti - uguns dzemdēti, viņi nepadosies un Tevis samulsinātie ūdeņi neapslāpēs viņu degšanu.

Tumsas Kungs, bīsties Uguns!!»

[uz augšu]

 

TUMSAS DĀVANA

Tumsas Gars gudroja: «Kā vēl ciešāk piesaistīt cilvēci pie zemes? Lai top saglabātas paražas un ieradumi. Nekas tā nesaista cilvēci pie parastiem veidoliem.

Bet šis līdzeklis derīgs tikai vairākumam, daudz bīstamāka ir vientulība. Viņā noskaidrojas apziņa un top jaunas celtnes.

Jāierobežo vientulības stundas. Nav labi ļaudīm palikt vieniem. Apgādāšu viņus ar atspoguļojumu un lai pierod pie sava izskata».

Tumsas kalpi atnesa ļaudīm spoguli.

[uz augšu]

 

ATLĪDZINĀJUMS

Kāds cilvēks izdeva daudz zelta labiem darbiem, bet gaidīja atalgojumu. Reiz viņa Skolotājs atsūtīja tam akmeni ar zīmīti: «Pieņem atlīdzinājumu, tālās zvaigznes dārgumu».

Cilvēks sašuta: «Mana zelta vietā man dod akmeni! Kas man gar tālo zvaigzni!» - un iemeta akmeni kalnu strautā.

Bet atnāca Skolotājs sacīdams: «Kā tev patika dārgums? Akmenī bija ieslēgts visvērtīgākais dimants, kas mirdzēja pārāk par visiem pasaules dārgumiem».

Izmisumā cilvēks steidzās uz strautu un, sekodams straumei, devās arvien zemāk un zemāk.

Bet viļņi ņirbēdami uz visiem laikiem apslēpa dārgumu.

[uz augšu]

 

DIVI PITRISI

Divi Pitrisi sastrīdējās savā starpā par cilvēku. Gaišais sacīja, ka cilvēks visu atdos.

Bet Tumšais runāja pretim, teikdams, ka cilvēks sev kaut ko paslēps.

Viņi sāka pārbaudīt cilvēku. Visu atņēma, tā, ka viņš, palicis par mežoni, klīda apkārt, sedzies vienīgi skrandās.

«Redzi, visu atdeva un dzīvo», — norādīja Gaišais.

«Pagaidi», - nosmīnēja Tumšais. Un nolika tam ceļā raudošu bērnu.

Cilvēks apsedza bērnu ar pēdējo lupatu un nobirdināja asaru.

«Redzi, visu atdeva», - sacīja Gaišais.

Bet Tumšais atbildēja: «Jā, lupatu atdeva, bet sirdi paglabāja».

Tā pārspēja viltībā Tumšais Gaišo.

[uz augšu]

 

Šīs Pasaules Kungs

LUCIFERS

Tik daudz ir runāts par tumšajiem, ka pienācis laiks pateikt galveno atšķirību starp Kristu un Antikristu, sauktus par labo un ļauno, vai pilnību un nepilnību, vai vēl tuvāk -ideālismu un materiālismu.

Kas bija Lucifera sacelšanās pamatā? Viņam radās vēlme palikt planētas robežās un leģenda par šīs Pasaules Kungu ir diezgan pareiza.

Viņš sāka pulcēt ap sevi garus, kas apmierinās ar zemes auru. Lai saistītu piekritējus, viņš sāka klāstīt viņu priekšā Zemes iespējamības, pakaļdarīdams - dažreiz diezgan veikli - pretējās puses rīcībai.

Var runāt par Antikrista brīnumiem. «Kam mums nākotnes apziņa, kad varu parādīt jums Zemes spēkus!»

Bet no viņa piekritējiem neviens neteiks, atstājot Zemi: «Dodos augšup, Dievs kungs». Bet nodrebēs, atraujoties no zemes spīduma.

Tiesa, Lucifers bija skaists un deva ļaudīm pēc sava prāta zemes spožuma iepazīšanu. Bet bez viņa nebūtu noteiktas robežas starp zemi un citām sfērām. Bez viņa starpībai starp dzīvi uz zemes un citās sfērās vajadzēja pakāpeniski izlīdzināties, dodot iemiesotiem gariem matērijas kustīgumu.

Bet senais Pasaules Kungs, turpretī, saista matēriju pie viņa ieņemtās planētas garozas. Kā planētas gars, viņš pazina Zemes dzīles, bet viņa maldi, ka viņš nevēlējās sadarbību ar citām planētām. Tieši šī sadarbība deva pasaulei Kristu.

Kamēr Lucifers cildina Zemes gaismu, Kristus norāda uz visa Pasaules Visuma daiļumu.

Mēs sakām: «Lai deg Lucifera gaisma, bet aiz tās nenoslēpsies citu uguņu diženums». Mēs nebīstamies izrunāt viņa vārdu. Mēs zinām viņa esamību.

Mēs sakām: «Tavs ceļš nevar noslēgt Zemes likteni, jo tikai saskarsmē ar citām pasaulēm tavas Zemes dzīve atjaunosies. Nodils tavas klintis un kur gan nostiprināsi savu troni? Un mūžīgā dzīve un mūžīgā apmaiņa dod mums mūžīgās mājas. Kristus ne ar ko neatšķīrās no taviem kalpiem, bet Viņš parādīja kustības priekšrocību aiz Zemes robežām». Kristus sacīja: «Varu pārnakšņot uz skaistās Zemes, lai turpinātu ceļu. Bet, Zemes Saimniek, savaldi kalpus, lai tie neliek šķēršļus Man ausmā turpināt ceļu».

Un tā, viens jūsmoja par matēriju, bet otrs iet uz Gaismas iespējamību pasaulēm.

Kristus ceļ mūžīgo kustību. Kristus sakot: «Kādēļ tikai viena Zeme, kad lemtas visas pasaules!», tā rada pareizo cilvēces ceļu, kad ar plašu sadarbību tiks likts pamats īstai apmaiņai.

Lucifer, jau tuvojas laiks, kad jāatjauno tava lampa!

Lucifers, kas varēja tapt par Vienotības Pārstāvi, atzina par labāku norobežoties no kaimiņiem. Protams, var tikai apgrūtināt, bet pārtraukt straumi nevar. Pašas Zemes matērijas spiediens izsauc korekciju Gaismas Brālības izskatā, Iestādījums, kurš nepazīstams citām planētām, savas piespiestās kaujas gatavības dēļ. Patiešām, priekš kam šie Pasaules Valdnieki, priekš kam baltās un melnās procesijas, kad var kļūt par līdzstrādniekiem?

Matērijas un gara uzbūve nesatur savos pamatos naidu. Kāpēc apturēt kustību uz daiļo Bezrobežību? Un kāpēc sablīvēt maldu aizsprostus ap Zemi? Žēl nevajadzīgi aizturētie ceļinieki, jo šīs zemes stacijas tomēr nenoderēs tālāk par noteikto laiku. Kāpēc simtiem iemiesojumu, ja ar desmit iespējams pārkāpt slieksni?

Bet izmisuma cīņa pārvērta Gaismas Nesēju, un rubīna aura pildījās ar sārtu atblāzmu.

Viņa sekotāji, patiesi, sākuši ķerties pie apkaunojošiem līdzekļiem, kas tikai aiztur noliktos laikus, bet neizsmeļ likteni.

Tāpēc Mūsu bruņas un zobeni ar prieku varētu tikt pārkaiti par laboratorijas aparātu detaļām daudz agrāk, un Mūsu kāpnes, posms starp zemi un Debesīm, varētu būt daudz tuvākas.

Kā var atcerēties pēdējo Lielo Skolotāju, kurš pieņēma apkaunojošu nāvi par to, kas, likās, sen jau bija zināms cilvēcei!

Nabaga Gaismas Nesēj, Kristus nāvē tu pielaidi nelabojamu kļūdu. Libānas ciedrs, kas pacēla Kristus miesas, tikai saīsinās ceļu uz Augstāko Pasauli. Un tev būs jāaiziet uz Saturnu, tāpēc jau sen tevi sauc par Sātanu. Bet arī tur matērijas Dārznieks atradīs laukus un varēs pūlēties, tāpat kā uz Zemes. Un pieņem pēdējo padomu - pārlūko tavu kalpu rindas.

Pa dzīves kāpnēm tu gribēji aizsteigties priekšā Meistaram. Lūk, tev dots brīdinājums. Lūk, stāv tava likteņa lieciniece. Un Pasaules Mātes zvaigzne pacēlusies kā tava neprāta iezīmējums, kad tu nolēmi pazemot Gara nesēju.

Redzi, atgriezīsies sieva uz nolemto vietu!

[uz augšu]

Zelts un Tumsa

ZELTS

Notiek svarīga parādība - proti, parādījusies gāze, iznīcinoša planētai.

Tīrs zelts to satur. Viņu nepieciešams aizturēt. Drosmīgs lēmums vilināja atrast būtību, visbīstamāko priekš planētas. Protams, vērsās pirmām kārtām pie priekšmetiem, visvairāk tuvajiem cilvēku ikdienišķajai lietošanai. Protams, akmeņi un metāli visvairāk saista cilvēku ar planētas dzīlēm un var būt par sērgu perēkli.

Kā zināms, varš un svins ir neveselīgi. Sudrabam ir pārbaudīts sastāvs, enerģiju piesātinošs. Dzelzs ir derīga, bet dzelzs rūsa rada trūdēšanu.

Zelta plašā cienīšana lika piegriezt tam vērību. Ar sarežģītu pētījumu palīdzību mēģināja pielietot zelta iedarbību dažādās kosmisko spēku parādībās.

Nebija šaubu, ka šis metāls sevišķi piesātināts spēcīgām gaismas emanācijām un zelta dzīslas pārraida astrālās gaismas parādības Zemes dzīlēm. Tāpēc, ja astrālā pasaule ir kārtībā, zelta loma var būt pat labdarīga.

Bet taisni šis vads var izvērsties par pavedienu uz šaujampulvera noliktavu.

Var iedomāties, cik viegli šis metāls var pārnest brūno gāzi, kas astrāla nejēdzību sabiezināta. Un gars izrādīsies par vulkānu uzliesmotāju un pamodinātāju.

Vai var gaidīt astrālās pasaules sakārtošanos bez zemes varoņdarba uz Kopienas tapšanu?

Var sagraut astrāla nejēdzības ar ideju par atteikšanos no īpašuma. Vajag zināt par astrāla drūmajiem kaktiem. Bet pietiek paziņot tur par jaunu zemes kārtību, un nejēdzību drudzis sašūposies - jo astrāls ir ļoti piesaistīts zemes kursam, un pat vecie astrāla iemītnieki ļoti bailīgi lasa zemes avīzes.

Vēsts par zemes pārkārtojumiem līdzīga ventilatoram. Zemes pārkārtojumu pieļaušanai ir liela nozīme ne tikai uz Zemes garozas.

Tagad ieraudzīsim lielu notikumu attīstīšanos. Un ar zobenu un svariem tiks risināts visvairāk derīgais.

[uz augšu]

 

TUMSA

Absolūtā Tumsa ir Gaismas pretstats. Tā ir visa esošā ienaidniece. Tā ir dzīvības noliegšana. Tā ir žņaudzēja un saindētajā.

Kas tad tā īsti ir? Tā ir nepilnīga gara izvirdums. Nav vārdu, ar ko aprakstīt šo slogu un slāpētāju. Ne daudzi spējuši skatīt šo planētas ienaidnieku bez saslimšanas.

Taisni šī Tumsa sāk pamest agrākās tvertnes. Ķīmijas termiņiem runājot, šī antimonīta un hlora amonjaka esence saēd savā ceļā visus elementus un gāze ievada šais kavernās postīšanas stihijas.

Tiesa, izdevās pamodināt punktu caur šo masu, bet tā izlaušanās aprij tik daudz enerģijas, ka, darbojoties tikai no vienas puses, var iztērēt visas rezerves.

Tātad, vajag izveidot cilvēces spēku plūsmu. Un Kopienas princips var būt vienīgais Tumsas cietokšņu satriecējs. Kā vienmēr, garīguma principam ir materiāls pamats - pat astroķīmisks pamats.

[uz augšu]

Leģenda par Akmeni

LEĢENDA PAR AKMENI

Eju pa tuksnesi. Nesu kausu, ar vairogu pārklātu. Viņā dārgums - Oriona dāvana.

Liesmu Nesošais, atceries Lob-Noru un izklāj teltis. Kuku-Nor - zirgs steidzas.

Un Jūdejas Templī nepalika «Uguni Nesošais». Un tikko izglāba to Pasedvans. Aizgāja no Ķīnas drupām.

Nestiepies, Lun, pēc Akmens. Viņš pats atnāks, ja sagaidīsi.

Bet Tempļa kalpotāju viltība nolaupīja Dārgumu Indijas Pavēlniekam, lai pacildinātu svešu zemi.

Lai arī Lepnības kalns ne uz ilgu laiku Akmeni noslēpa. Lai arī dižojas Akmens pilsēta, bet Dārguma ceļš iezīmēts.

Laiks Akmenim atgriezties mājās.

Kad liesma virs kausa gredzenā savīsies, tad tuvu Mans laiks.

Uz Lankas salas guļ Akmens. Noglabāts Ravanas nodevības dēļ. Tas aizies pār jūru.

Aiz viņa, kā komētas aste, laime vēl mirdz, bet ne ilgi.

Lai Ķīnas simts kāpes sūta sveicienu «Uguni Nesošam».

Bet Pasedvans Akmeni aiznes, un smiltis nodeva Uguni bezbailīgajam karotājam jātniekam Timuram. Piegāja Lielais Dzintara sienai un saviem karogiem apklāja lauku.

«Lai Akmens guļ Templī, kamēr atgriezīšos».

Bet dzīve brīnumu atveda dēla dēlam. Akmens ceļš griezās uz Rietumiem.

Zem zemes pulcējas garīgie tēvi Akmens dabu izpētīt. Kāpēc, kad Akmens tumšs, tad mākoņi ceļas. Kad Akmens smags - asinis plūst. Kad zvaigzne virs Akmens, tad veiksme. Kad Akmens sprakst, tad ienaidnieks nāk. Kad rādās uguns virs Akmens, tad pasaule nodreb. Kad Akmens mierā - ej droši. Bet ar vīnu Akmeni neaplej, kvēpini virs Akmens tikai ciedra sveķus. Nēsā Akmeni kaula kārbiņā.

Kā pie karstuma un kā pie ledus vajag pierast, tā jāpierod arī pie Akmens izstarojuma. Katram Akmeni Nesošam vajag klusībā ar to padzīvot. Staru tvans neredzams, bet apslēptais karstums stiprāks par rādiju. Svēteļļa lejas neredzama. Bet, acīmredzami, Akmens dus uz savas dzimtenes auduma.

Stepju elpā un kalnu kristālskaņās Akmens gars norāda karoga ceļu. Oriona staru brīnums vada tautu. Pie garajiem Jutsakiem un Karakorum-Nora Meistaram zirgi jāved. Pie Ujub-Nora Parādību gaida.

Visu laikmetu priesterības apziņa gatavoja ļaudis Dārguma cienīgai saņemšanai. Gudrības likumi jau sen norādīja nolikto laiku, kad divkāršs aptumsums un kad svētumu iegremdēšana viļņos iezīmēs Akmens jauno parādīšanos. Kā lūgšanā gaidīsim mums nolemto.

Dodies projām, Akmen, pār jūru, ļauj putnam nonest vēsti ausī: Akmens brauc.

Tumšā naktī, tumšā tērpā, nedzirdami pienāk vēstnesis uzzināt, kā viņi gaida? Pagriezienā, aiz stūra, gaida pieradināts zvērs, degunu pagroza, ķetnu pastiepj, naidnieka sūtīts. Kas aiz trepēm ņudz, kādas mušas salaidušās, no kurienes viesulis pūš? Bet eju stingri, turu Akmeni cieši, skaitu lūgšanu: «Neatstāj, Valdniek, tāpēc saņēmu visus savus spēkus, neatstāj, jo eju pie Tevis!»

Uz Ararata kalna guļ degošs Akmens. Novgorodas varonis sadragājās pret Akmeni, jo neticēja. Novgorodas griba norādīja, ka Dārgumu glabā, bet neticība aizsedza brīnuma iespējamību.

Labākais atgādinājums par Akmens varenību ielikts čūskas akmenī - gudras glabāšanas zīme. Nakts sekotājs mēģināja parādīt Akmens iegūšanu, bet Dārgums arvien bija gaiša pazīme. Viltīgie valdnieki ne ilgi turēja Akmeni, nezinādami, ka tikai tiekšanās uz labo iekaro Akmens uguni.

Uroils Zena, gaisa gars, atnesa ķēniņam Zālamanam Akmeni. Iesaucās gars jutīgajā ausī: «Pēc Spēku Kunga Pavēles nododu tev Pasaules Dārgumu!»

«Labi», - sacīja ķēniņš un aiznesa Akmeni uz templi. Tomēr, radās doma paglabāt daļu Dārguma uz sevis. Ataicināja ķēniņš Efremu, zeltkali no Jūdas cilts, lika atšķelt daļu Akmens, ņemt tīru sudrabu, izkalt gredzenu un iezīmēt Akmenī gudrības kausu, liesmās mirdzošu. Domāja ķēniņš nešķirties no Dārguma. Bet gars teica: «Nederīgi tu esi pārkāpis Augstāko A-Būtību. Grūtāk nu būs pārvaldīt Akmeni cilvēku dēliem un tikai tie, kas ar tevi, var vērst Akmeni uz labu. Ar zvaigznāju norādīšu Akmens ceļu».

Aizbrauca sūtnis pie hana Tamerlana, ne viegli guļ Akmens Otakujā. Vajag sūtīt triju karogu sardzi. Jāj uz kamieļiem ļaudis, putekļu stabs aizklāj sauli. Laiks sargāja ļaudis - tie bez gala iet. Un kajuki grieza zirgus mājup. Kas gan naktī Akmeni nosargās? Tuksnesis aizveda svešos ļaudis un Akmens aizgāja līdz ar viņiem uz dienvidiem. Padomā, han, kā panākt Akmeni pa derīgiem ceļiem! Skumjas uznāca, pagurums, pat zirgs klūp. Pie derīgiem jātniekiem ierodas sūtīts gars: «Nemeklējiet, tikai laiks parādīs ceļu». Katrs uluss pa savam dzied par Akmeni.

Tēvam Sulpīcijam bija redzējums: Balts padebešu stabs tuvojās un atskanēja Balss: «Glabājiet Akmeni šķirstā, kas atvests no Rotenburgas. Uz tā četri kvadrāti ar «M» zīmi katrā. Parādība būs skaidra, kad Es teikšu: «Četru ceļš uz Austrumiem». Nekas nepamazinās Bausli. Piekāpieties nolemtās stundas priekšā. Sapulcēšu Manas Zvaigznes kareivjus. Kam lemts, tie sapulcēsies. Šo liecinu ar to stundu, ka Akmens līdzinās cilvēka sirdij un viņā ieslēgts mirdzošs kristāls!» Pēc šiem vārdiem stabs izjuka zilās dzirkstelēs, mezdams tēvu Sulpīciju vēl nebijušā drebēšanā. Tik apbrīnojami, ka Akmenim, kas nācis no Austrumiem, ir ieplakana augļa vai iegarenas sirds forma. Uz šķirsta atrasti minētie burti, viņu nozīme nav zināma.

Kurnovū, zeltā tērptais Valdnieks, saņēma no Taclavū tumšu Akmeni, kas ieslēdza sevī dzīvības kristālu. Un Valdnieks nesa šo Akmeni virs zelta.

No Tristāna, dēvēta par Lunu, grāmatas. «Kad Saules Dēls nonāca uz zemi mācīt tautas, no debesīm nokrita vairogs, kam piemita pasaules spēks. Vairoga vidū, starp trim citādiem plankumiem, sevišķi izcēlās sudraba zīmes, kas pravietoja notikumus zem Saules stara. Negaidītas tumsas parādība uz Saules iedzina Saules Dēlu izmisumā un viņš izmeta un sadauzīja vairogu, jo zvaigznājs bija naidīgs. Bet spēks palika vidus daļas šķembā, tur pieskārās Saules stars. Stāsta - ķēniņš Zālamans izņēmis Akmens iekšējo daļu, priekš gredzena. Mūsu priesteru nostāsts tāpat runā par sadauzīto Saules vairogu. Ļaunākā kļūda Akmeni noliegt. Patiesi, es redzēju to - pasaules vairoga šķembu! Atceros viņa lielumu, mana piektā pirksta garumā, pelēkā spīdumā, kā sakaltis auglis. Pat zīmes atceros, bet nesapratu tās. Patiesi, es redzēju Akmeni un to atradīšu. Stāsta, Akmens pats atnāk, tvert to nevar. Ja tā, es Akmeni sagaidīšu. Viņa dēļ eju tuksnesī līdz pat dzīves galam».

Atceries, Lun, - tu esi apņēmies sagaidīt.

Kad Indijas Pavēlniekam nozuda Akmens, sieva sacīja: «Atradīsim viņu atkal. Drošais lūdz stopu, gan putnu pats gūs».

Kad Ķīnas imperators bija par Saules Dārguma īpašnieku, viņš uzcēla tam tirkīza templi, skaidras debess krāsā. Bet kad mazie prinči ar līgavu ielūkojās pa durvīm pārāk ilgi, imperators teica: «Lapsa jūs ved, jaušat Pasaules Prieku».

Langobardu dzelzs kronis - arī ir atcerēšanās par Akmeni. Ne ilgi viesojās Akmens pie Lepnības kalna. Daudz sūtņu no Austrumiem. Aiznes kamieļi Akmeni uz Tibetu. Pa tuksnesi nes un līdz ar viņu - jaunu spēku.

Un pēdējais lidojums uz Rietumiem apgaismoja Rietumu tautu neveiksmīgās apvienības neredzēto valsti. Katrā Austrumu starā jau meklē Akmeni. Laiks tuvojas, noliktie laiki piepildīsies. Lemtais liktenis ierakstīts, kad no Rietumiem Akmens labprātīgi atnāks. Liecinām gaidīt un saprast Akmens ceļu. Liecinām saprast lemtos Akmens nesējus, kas atgriežas mājup. Kuģis sagatavots!

Tibeta un Jaunā Zeme ies pretim Septiņām Zvaigznēm zem Triju Zvaigžņu zīmes, kas sūtījušas Akmeni pasaulei. Dārgums sagatavots un naidnieks neiegūs zelta apklāto vairogu

Gaidiet Akmeni!

[uz augšu]

 

Pravietojumi par Šambalu un Maitreiju

PRAVIETOJUMI PAR ŠAMBALU UN MAITREIJU

Dārgums no Rietumiem atgriežas. Pa kalniem aizdegas prieku ugunis. Paraugieties uz ceļu - nāk Akmens nesēji. Uz šķirsta Maitreijas zīmes.

No Svētās Valstības laiks norādīts, kad izklāt sagaidīšanas paklāju. Ar Septiņu Zvaigžņu zīmēm atvērsies Vārti.

«Ar uguni rādīšu Manus sūtītos. Salasiet savas laimes pareģojumus!»

Tā piepildās senču pareģojumi un gudro raksti.

Rodiet sapratni sagaidīt nolemto, kad piektā gadā parādīsies Ziemeļu Šambalas kareivju vēstneši. Rodiet sapratni viņus sagaidīt un saņemt Jauno Godību!

Došu manu Zibens zīmi!

Kesar-Hana pavēle. «Man ir daudz dārgumu, bet varu dot tos Manai tautai tikai noliktajā laikā. Kad Ziemeļu Šambalas karapulks atnesīs glābšanas šķēpu, tad atvēršu kalnu paslēptuves un sadaliet ar karaspēku Manus dārgumus līdzīgi un dzīvojiet taisnībā. Šai Manai Pavēlei drīz jānonāk pār visiem tuksnešiem.

Kad Mans zelts bija izkaisīts vējos, noliku laiku, kad Ziemeļu Šambalas ļaudis atnāks savākt manu īpašumu.

Tad sagatavos Mana tauta maisus bagātības saņemšanai un katram došu taisnīgu daļu».

«Var atrast zelta smiltis, var atrast dārgakmeņus, bet īstā bagātība atnāks vienīgi ar Ziemeļu Šambalas ļaudīm, kad būs pienācis laiks tos sūtīt.Tā novēlēju».

Atnācējs Maitreija tēlots lejup nolaistām kājām -steidzamības simbols.

Maitreijas parādīšanās paredzēta pēc kariem, bet pēdējie kari būs par Patieso Mācību.

Pie kam katrs, kas sacelsies pret Šambalu, tiks satriekts visos savos darbos. Un viļņi aizskalos viņa māju un pat suns neatnāks uz viņa saucienu. Ne padebešus, bet zibeņus viņš redzēs pēdējā naktī. Un Sarkanais Vēstnesis nostāsies uz Gaismas pīlāriem.

Mācība norāda, ka katru Šambalas kareivi dēvēs par neuzvaramo.

Pats Valdonis steidzas un Viņa karogs jau ir virs Kalniem!

Svētītais Buda sūta jums mīļoto Maitreiju, lai jūs varētu tuvoties Kopienai. Jūsu ganības stiepsies uz Apsolīto zemi.

Kad jūs sargāt ganāmpulkus, vai gan nedzirdat akmeņos balsis? Tie Maitreijas strādnieki, kas gatavo jums dārgumus.

Kad vējš svilpo niedrēs, vai saprotat, ka tās ir Maitreijas bultas, kas lido jūs aizsargāt?

Kad zibens apblāzmo jūsu ulusus, vai jūs zināt, ka tā ir jūsu ilgotā Maitreijas gaisma?

Kam gan uzticēta sardze pirmajā naktī? -

Jums!

Pie kā dodas Mani sūtītie? -

Pie jums!

Kas sagaidīs viņus kā pirmie? -

Jūs!

No rietumiem, no kalniem atnāks Mani ļaudis. Kas gan pieņems viņus un pasargās viņus? - Jūs!

Lūdziet Tāru pabūt ar jums. Alkstiet sirdi nomazgāt līdz Manai atnākšanai.

Katrs, kas uzzinājis par Manu gribu, apklās cepuri ar sarkanu virsmu un apdarinās iemauktu pieres siksnu ar sarkanu apšuvi.

Skatieties vērīgi uz atnācēju gredzeniem. Tur, kur Mans kauss, tur jūsu glābšana.

Kalnos aizdegušās ugunis, atnāk jaunais gads. Kas aizgulēsies, tas vairs nemodīsies.

Ziemeļu Šambala nāk!

Mēs nepazīstam baiļu. Mēs nepazīstam grūtsirdību.

Dukara daudzacainā un daudzrokainā sūta mums tīras domas.

Domājiet tīras domas, domājiet gaišas domas!

Viens, divi, trīs, redzu trīs tautas.

Viens, divi, trīs, redzu trīs grāmatas: pirmo - Paša Svētītā, otro - ko deva Asvagoša, trešo - ko deva Dzon-Ka-Pa.

Viens, divi, trīs, redzu Maitreijas Atnākšanas trīs grāmatas. Pirmā uzrakstīta Rietumos, otrā uzrakstīta Austrumos, trešā uzrakstīta Ziemeļos.

Viens, divi, trīs, redzu trīs parādības. Pirmo ar zobenu, otro ar likumu, trešo ar gaismu.

Viens, divi, trīs, redzu trīs zirgus. Pirmais melns, otrais sarkans, trešais balts.

Viens, divi, trīs, redzu trīs kuģus. Pirmais uz ūdens, otrais zem ūdens, trešais virs zemes.

Viens, divi, trīs, redzu trīs ērgļus. Viens, kas sēž uz akmens, otrs, kas knābā laupījumu, trešais, kas lido uz sauli.

Viens, divi, trīs, redzu gaismas meklētājus. Stars sarkanais, stars zilais, stars baltais sidrabotais.

Apstiprinu, ka Mācība nākusi no Bodhi-Gaijas un turp atgriezīsies.

Kad gājiens ar Šambalas Attēlu ies pa Budas zemēm un atgriezīsies pie Pirmavota, tad iestāsies laiks izrunāt svēto Šambalas vārdu.

Tad varēs saņemt labumu šo vārdu izrunājot. Tad doma par Šambalu dos barību.

Tad Šambalas apstiprināšana taps par visu darbību sākumu un beigsies ar pateicību Šambalai.

Lielais un mazais pildīsies ar Mācības izpratni.

Svētā Šambala tiek tēlota starp zobeniem un šķēpiem neuzvaramās bruņās.

Svinīgi apstiprinu - neuzvarama ir Šambala!

Noslēdzies Attēla nešanas riņķis! Budas vietām, Maitreijas vietām iznests cauri Attēls. «Kalagija» izrunāts. Kā karogs atklājies Attēls!

Sacītais tikpat pareizs, kā zem Gurna akmens guļ pravietojums par Svēto Šambalu.

Apstaigās Šambalas karogs Svētītā viduszemes. Viņu atzinušie gavilēs un nodrebēs atstūmušie.

Vaicās Tašilama Lielajam Dalailamam: «Kas lemts pēdējam Dalailamam?»

«Atstūmušais tiks nodots tiesai un aizmirstībai, un ies karapulki zem Maitreijas karoga, un taps Lhasas pilsēta drūma un tukša.

Kas sacēlušies pret Šambalu, nogāzti taps.

Kā asins aptecēs Maitreijas karogs Jaunās Pasaules zemes tiem, kas aptumšoti, un kā sārta saule tiem, kas sapratuši!»

Atradīs Tašilama Lielo Dalailamu un teiks Dalailama: «Sūtīšu tev manu labāko zibens zīmi, ej un pieņem Tibetu. Gredzens pasargās!»

[uz augšu]

 

AGNI-YOGA TOPSITES