Dzīvās Ētikas Mācība
(Agni Joga)

Aum

   Uzsakot darbu, parūpēsimies, lai, to darot, nepagurtu. Aiz nezināšanas var nodoties domām, kas vājina un apgrūtina apziņas paplašināšanu. Tad atgādināsim sev par Pirmsākuma Spēku. Atcerēsimies panākumu un nenogurdināmības Avota pamatus.
   Dāsnie pamati bieži tiek aizmirsti, tādēļ aicināsim talkā vērīgumu, lai paturētu prātā Pirmsākuma Spēku.

   1. Aplūkosim varavīksni - ievērojiet, tajā nav piesātinātas sarkanās krāsas, nav arī melnās; augstāko izstarojumu vidū atradīsim tikai mirdzumu un krāsas smalkumu. Zemes virsmu sasniedz dažas krāsas, kas liek atcerēties Augstākās Sfēras. Dažiem cilvēkiem patīk šīs Augstākās Pasaules atskaņas, bet citi, gluži otrādi, dod priekšroku pašām blīvākajām krāsām, un pēc šīs atšķirības var cilvēkus pareizi iedalīt. Ja kāds vēl nav atzinis krāsu smalkās īpašības, tad tas vispār nav spējīgs saprast Augstākās Pasaules. Nemēģiniet pat pieskarties tādam cilvēkam - viņš ir spilgti sarkanas miglas ietverts. Tādi cilvēki bieži tiek iznīcināti, jo viņus pārstrādāt gandrīz nav iespējams un viņiem nelīdzēs arī daudzas zāles.

   2. Ārsts ievēro, ka dažas zāles uz cilvēkiem iedarbojas pilnīgi atšķirīgi. Lielisks tonizējošs līdzeklis noteiktiem cilvēkiem būs tikai seksuāls uzbudinātājs. Ar zālēm var pārbaudīt cilvēkus. Zemākā daba no zālēm paņem tikai zemāko, bet katrs uz Augstāko tiecīgs spēks pasmelsies tieši Augstāko. Šis likums ir jāiegaumē. Pat ārsts visai reti spēj pareizi izskaidrot zāļu iedarbības atšķirīgās sekas. Tomēr itin visā ir samērojamība.

   3. Ārsti var būt īsti palīgi cilvēcei tās garīgajā augšupejā. Ārsta saprātu vajadzētu stiprināt sirdij. Ārsts nedrīkst būt tum-sonīgs noliedzējs. Ārstam jābūt psihologam, un viņš nedrīkst noniecināt brīnišķīgo psihisko enerģiju.
   Tas nav dīvaini, ka pierakstos par Aurn jau pašā sākumā tiek pieminēts ārsts. Jāpiemin visi, kas ir atbildīgi par saikni ar augstākajām enerģijām.

   4. Jau zemes vielas tik dažādi iedarbojas uz cilvēkiem, bet cik gan atšķirīga būs augstāko enerģiju iedarbība uz viņiem! Cilvēki jau loti sen saprata, ka organisms jānoskaņo harmoniski, lai tas varētu pareizi uztvert šos starus. Gudrie šai nolūkā raidīja svēto saucienu spēku. Aum jeb skanējumā Om bija šādas skanu raidīšanas sintēze. Lūgšana, gudra darbība ir lieliski pasākumi gara stāvokļa uzlabošanai. Gara saspringtību katrs ir centies panākt savā veidā: dažs risinājumu meklējis mūzikā, cits - dziedāšanā, cits - dejā; ir lietoti pat rupji paņēmieni, kā novest sevi līdz apreibumam un afekta stāvoklim. Daudz ir bijis noviržu un nomaldu, taču pamatā cilvēks allaž ir tiecies radīt īpaši pacilātu noskaņojumu, kas sekmētu augstāko enerģiju uztveršanu.

   5. Cilvēks nevar nodzīvot savu mūžu, kaut reizi neizjutis sirds siltumu. Protams, tā ir ugunīga izjūta, bet, kad to ietvers gaiša diadēma un varavīksne, tad tā jau būs savienota ar augstākajām enerģijām.
   Cilvēkiem nevajadzētu teikt un sūdzēties, ka viņiem nekas nav pieejams, gluži otrādi - jau savā zemes dzīvē viņi var sajust šīs diženās enerģijas. Zemes ķermenis nedrīkst šādas izpausmes sajust pastāvīgi - tas sadegs. Taču gara augstākais stāvoklis tomēr var izjust Svētības starus.
   Lai cilvēki nesūdzas, bet gan tīrāk dzīvo!

   6. Ja dziļāk padomāsit, tad ieraudzīsit Mūsu ceļu. Mēs esam gatavi palīdzēt visur, kur vien likums to atļauj. Mums ir žēl, kad redzam, ka neprāši, neaizgājuši līdz glābjošajai līnijai, metas bezdibenī. Cik daudz domu tiek patērēts, lai aizvestu līdz vienkāršākajām un labākajām sekām. Taču neprāšus bieži vien ietin tumsa, un viņi uzdrošinās uzbrukt Augstākajam. Līdzīgi notiek, kad okeāna vilnī iemet akmeni. Tiesa, nelielas šļakatas pašķīdīs, bet vai ietekmēs vareno straumi? Tā mēdz notikt ar visiem izlēcieniem pret dižajām enerģijām. Pats negantākais uzbrukums sašķīst pret neuzvaramā gara klinti. Tumšo spēku lielīšanās vienīgi apliecina viņu neprātu.
   Varenais Aum nosegs pašu neprātīgāko, pašu niknāko uzbrukumu.

   7. Tagad daudz kas notiek. Veltīgi dažs domā, ka kaut kas neeksistē, kad īstenībā tas jau pastāv. Tā tas ir pat ar veselām tautām - dažas staigā mirušas, citas nāk atdzimušas. Tā mēdz būt visās lietās.

   8. Jūs lieliski zināt, ka zibenīgas un pēkšņas ir domas, kas tiek sūtītas no Augšas. Tas, ka šādas domas tiek aizmirstas, parāda, cik lielā mērā parastajā apziņas struktūrā ielaužas cita enerģija. Šāda aizmāršība ir atkarīga nevis no apziņas kādības, bet gan no pilnīgi cita spēcīgo enerģiju nosacījuma. Nedrīkst aizmirst, cik grūti ir šādus sūtījumus paturēt atmiņā. Cenšanās atcerēties nepalīdz, bet, ja arī ataust atmiņā, tad nāk kaut kā negaidīti, citiem vārdiem runājot, tad, kad pieskārāmies līdzīgai enerģijai.
   Sena gudrība mācīja, ka šādus sūtījumus vieglāk iegaumēt, ja uzspiež uz trešās acs. Padoms bija ļoti saprātīgs, jo tādā kārtā trešās acs centrs var aizturēt domas staru, to var panākt, vienkārši uzspiežot ar pirkstu uz virsdegunes.
   Jūs lieliski zināt arī to, ka Augstākā Samādhi stāvoklis uz Zemes mītošam ķermenim ir bīstams. Trauslie apvalki nespēj izturēt augstāko enerģiju spēku, bet parastā satraukuma stāvoklis ir jāpārvar, un tad Augstāko Spārnu pieskāriens nebūs tik bīstams. Vēlreiz atcerēsimies visdažādākos paņēmienus, kā tiek panākts pacilātības pilns stāvoklis; tos centās izmantot, lai pasargātos no Augstāko Spēku bīstamās iedarbības. Taču labākais līdzeklis ir pastāvīgas pārdomas par Augstākajiem Spēkiem. Tādā kārtā psihiskā enerģija pierod pie varbūtējas Augstāko Spēku iedarbības un nervu viela attiecīgi nostiprinās, lai netiktu satricināta. Pat labākais draugs taču var izraisīt satricinājumu, negaidīti ienākdams.

   9. Maz ir tādu, kas neizbīsies, ja viņiem pastāstīs, tieši kas no visām pusēm ieskauj cilvēku. Tie ir visu tālo pasauļu un pašas Zemes stari un ķīmiskā iedarbība. Atstarotie un lauztie stari taču ļoti atšķiras no pamatstariem. Kad cilvēks uzzinās, ka gaisa vietā - zemes dzīves izpratnē - ap viņu ir granulāciju kristāli un notiek nemitīgas eksplozijas, tad daudzas sirdis nodrebēs šausmās. Gaiss taču ir zils un tukšs. Zeme ir cieta un nekustīga, bet saule izpilda luktura uzdevumu! Pajautājiet veikalniekam uz stūra - viņa uzskati būs tuvi minētajiem. Tikai neliela cilvēku daļiņa mēģina domāt par to, kas ir ap viņiem.

   10. Nevēlēšanas domāt aizver durvis uz nākotni. Tomēr iedomāsimies, cik atšķirīga ir katra gadsimta apziņa. Vai' pabrīnīties par apziņas kvalitāšu dažādību. Nezināšanas pakāpe ļoti bieži ir gandrīz vienāda, taču tās īpašības ir dažādas. Šīs svārstības būtu jāatzīmē Kultūras vēsturē, tad izveidotos visai īpatna cieša spirāle. Ievērosim, ka tās apļi ir gandrīz saskārušies un noliekušies, lai atkal atgrieztos pacēlumā. Tādēļ varam būt optimisti.

   11. Es priecājos, kad redzu, ka kareivji ir modri. Ceļu ir daudz, un vajātāji nepanāks. Turklāt katra ar tumsu izcīnīta Kauja ir atzinīgi vērtējama rīcība. Tumsas kliedēšana allaž ir cilvēka pienākums. Varonis ar taures skaņām izaicina pūķi, lai to satriektu. Kamēr pūķis ir pazemē, cilvēki nevar būt mierīgi pie saviem pavardiem. Ikkatra netikumu izskaušana jau ir nākamības celšana.
   Varonis nedrīkst apmulst.

   12. Gan jaunrades darbā, gan veicot pētījumus, gan izdarot atklājumus - visur parādās psihiskā enerģija un domu sūtījumi no ārienes. Tie var būt cilvēku sūtījumi, Smalkās vai Ugunīgās Pasaules un, visbeidzot, neizsakāmo Augstāko Steru sūtījumi. Bieži vien nav viegli noteikt sūtījumu pakāpi. Lai to spētu, vajag daudz novērot sevi un apkārtni. Pēc novērojumiem izdosies saskatīt dažas pazīmes.
   Zemes dzīves domas vieglāk iegulst apziņā, taču niknuma pilnas domas var izraisīt nepatīkamus nervu satricinājumus. Smalkās Pasaules domas rada zināmas sirds trīsas, un tās nav tik viegli apgūstamas. Šīs domas, gluži kā ieurbdamās smadzenēs, var sagādāt pat galvassāpes. Ugunīgās domas mēdz būt kā meteori, un, kad ugunīgo vēstnešu lidojums aizdedzina apkārtējo atmosfēru, rodas pat skanīga dunoņa. Ugunīgo domu parādīšanos pavada ugunis, un šīs domas pat it kā izsit no parastā domu plūduma. Ugunīgās domas ir acumirklīgas un viegli aizmirstas. Bet reti sasniedzamie Augstāko Sfēru gaišie sūtījumi gan ar savu pēkšņumu, gan ar ietriekšanos sirdī ir kā zibens. Maz ir cilvēku, kuri iztur šos zibeņus. Var minēt daudzas domu sūtījumu pazīmes, bet īpaši svarīgi ir vispār apzināties, ka šādi sūtījumi eksistē.

   13. Jāsajūt ar sirdi, ka cilvēki nav atrauti no Augstākajam Pasaulēm. Šāda stingra apziņa palīdzēs izprast vienu no varenākajiem brīnumiem - lai kurā stratosfērā jūs paceltos, lai kādus lidojumus izgudrotu, visur trauksies augstākā doma. Padomājiet vien, ka doma no Bezrobežības traucas uz visām Pasaulēm. Aum ir Svētība. Jau sirmā senatnē cilvēki Dievišķo Gudrību uztvēra kā enerģiju, kas visu piepilda.
   Vai doma, kas nāk no Bezrobežības, nav liels brīnums?!

   14. Dzīvā doma, kas nākusi no Bezrobežības, jau ir cilvēka kā apgarotas būtnes, kā sūtņa, kā visa Gaišā sargātāja apliecinājums. Tikai nedaudzi sapratīs izplatījuma dzīvās domas brīnišķīgo nozīmi. Vai gan dzīvās domas daiļumu izpratušai apziņai neatplauks visa pasaule?
   Apliecinu, ka doma no Bezrobežības plūst pieejamā izteiksmē.

   15. Izplatījuma domu dažkārt mēdz izskaidrot ar tālo pasauļu domas kāpinājumu un svārstībām. Doma, gluži kā rotēdama Bezrobežības megafonā, attīrās un, kļuvusi cildenāka, atgriežas izpaustajās pasaulēs. Ne reizi vien cilvēki ir mēģinājuši piedāvāt savus mehāniskos izskaidrojumus. Taču šie mēģinājumi vienīgi pierāda viņu domāšanas ierobežotību. Patības vadīts, cilvēks grib. lai viņa paša doma atgrieztos, kļuvusi cildenāka. Bet, ja zinām par Hierarhijas bezrobežīgumu, tad te būs vietā daudz cildenāks risinājums. Nepiezemēsim to, ko var padarīt cildenāku!

   16. Doma spēj pārvietot ķermeņus un blīvus priekšmetus. Tāpat ir jāatspoguļojas arī izplatījuma domai. Par to liecina eksperimenti, kas veikti pirms daudziem gadsimtiem: pie dzīvokļa griestiem piestiprināja daudzus dažāda resnuma un krāsas pavedienus. Pēc tam kad dzīvoklī iestājas mierīga atmosfēra, raidīja domas. Tā saucamā gara arfa sāka šūpoties, turklāt cilvēki ievēroja, ka atsevišķas domas skāra noteiktas krāsas pavedienus. Tad novēroja, kā var iedarboties no tālienes sūtītas domas. Protams, izdarot šādus novērojumus, jāprot atbrīvoties no saviem patvaļīgiem sūtījumiem. Visiem būs atmiņā, ka dažreiz bez redzama iemesla ir sākuši svārstīties viegli priekšmeti. Skeptiķiem tas ir tikai caurvējš, tāpat kā viņu galvās. Cilvēku patība nevēlas pieļaut, ka bez "viņu augstībām" varētu pastāvēt vēl kas cits.

   17. Jāatsauc atmiņa izplatījuma domas dažādas izpausmes. Ikviens var sajust tādu kā neredzamu tīmeklīti uz sejas. Jebkurš var sajust pieskārienu un pagriezties uz citiem nedzirdama sauciena pusi. Cilvēks spēj sadzirdēt radioviļņus bez aparāta palīdzības, tātad cilvēkā esošais uztvērējs spēj uztvert arī citus viļņus. Ļoti svarīgi ir novērot, ka pat jūtīgums var atsaukties uz psihisko vilni. Tāpat var uztvert tālo pasauļu domas.

   18. Vai daudzi rūpējas par izplatījuma domu? Tādu ir tik maz, ka par to pat sāpīgi runāt. Vai var nodzīvot visu dzīvi, nedomājot par Augstāko? Šādas veģetēšanas piemēri nav tālu jāmeklē. Taču nevienam nekur un nekad nevajadzētu līdzināties pēc zemākā. Tādēļ vienmēr atcerēsimies, ko cilvēkam dod kaut vai pati tuvošanās tālajām pasaulēm. Tāda tuvošanās taču atrauj cilvēku no visa zemākā. Tālo pasauļu vīzija vien jau pārveido visu dzīvi. Tas, ka tiks saprasta kaut daļiņa no citu pasauļu dzīves, paliks spilgtā atmiņā uz laiku laikiem - tāda tuvošanās jau ir apziņas apskaidrība. Aum ir Svētība, un katram, kurš vēlas atirties no blīvuma krasta, ir sagatavota palīdzība. Ir jānovērtē pat visniecīgākā piebiedrošanās izplatījuma domai.
   Lai šaubu un noliegsmes vietā ieskanas tālo pasauļu stīgas. Ikreiz, kad tiek sadzirdētas balsis no tāluma, tiek gūta uzvara pār izplatījumu. Daži ir iepazinuši sfēru mūziku un izplatījuma dziesmu. Nav daudz to, kas sasnieguši šo pakāpi, tomēr viņi, šie dzīves pārveidotāji, ir. Saudzēsim šos tālo pasauļu priekšvēstnešus.

   19. Taču palīdzības nozīme ir jāsaprot. Katrs vēlas palīdzību pēc sava prāta, bet īsto palīdzību izpratīs tikai nedaudzi. Tā arī tagad, kad pasaule nodreb, lielākā daļa cilvēku nemana ugunīgās briesmas. Lai nāktu kaut kas neparasts, viņiem vajadzīgs debesu mēroga Ercenģelis! Katru dienu notiek kaut kas neiedomājams. Pagājusi gada nedēļa, palūkojiet, kas jau notiek! Daudzas tautas maina savu seju.

   20. Arī Zemi neatstājiet bez uzraudzības. Tālo pasauļu apzināšanās palīdzēs paplašināt apziņu, bet tai nav jāatbrīvo no zemes dzīves ciešanām. Citādi katrs aizlidos tālu prom un pametīs savu pavardu.
   Viss ir jāsamēro, lai mierā sadzīvotu debess un zeme.

   21. Zemes dzīves darbu pilnīgošana nekaites tālo pasauļu izzināšanai. Darba kvalitāte attīstīs arī spēju koncentrēties visos plānos. Nevis mazināsim, bet gan vairosim iespējamības. Kas nesavtīgi vēlas vairāk sasniegt, tas spēs atrast ceļu uz Augstākajām Pasaulēm.

   22. Kuģis pagūs laikā atgriezties, ja jūra būs mierīga. Bet jūrasbraucēji zina, ka var sacelties vētra, un, nosakot atgriešanās laiku, rēķināsies ar iespējamo aizkavēšanos. Tā pašos labākajos lēmumos var paredzēt arī stihiska rakstura grūtības. Bet, ja gars tiecas uz Augstākajām Pasaulēm, haosa uzbangojumi tam nav bīstami - tas it kā lidinās pār haosa viļņiem.

   23. Katrs akmens uz planētas ir domas radīts, katrs priekšmets ir radošas domas apdvests. Ikviens priekšmets, kas radīts, ir jāciena. Jābūt iecietīgiem pret nepilnīgumu. Ikviens radītājs taču reiz ir bijis nepilnīgs. Katrs uzkrājums ir nācis ar darbu un saspringumu. Tikai ar šādu izpratni iemācīsimies cienīt radošu darbu. Caur sīko izpratīsim arī dižo. Lai lietderīgi uzsāktu Aum skanējumu, ir jāciena jaunrades diženums.
   Tā Svētības izpratne kļūs par daiļu balvu. Tikai labākie centieni tiks atalgoti. Labākā jēdziens jāsaprot kā atbilstība Augstākajai Sākotnei. Stīga stīdz no kaut kā uz kaut ko. Ja netiks nostiprināta, tā plandīsies izplatījumā.

   24. Bez ārēji redzamā varoņdarba var būt arī vērtīgs neredzams varoņdarbs. Gara varonis sasniedz augstāko jaunradi un līdz ar to kļūst par Radītāja līdzdalībnieku. Uz Zemes un virs Zemes - divās Pasaulēs saplūst kopā visu aptverošā doma, un tāds varoņdarbs skan cilvēces glābšanai.

   25. Kādēļ teikt Aum, ja var sacīt - lūgšana? Būtībā tas ir viens un tas pats, tikai senatnīguma un smalkuma ziņā Aum skanējums vibrācijas dēļ būs spēcīgāks. Skanējumam Augstākā Jēdziena tuvumā jābūt apdomātam. Vārds ir vibrācija, un tādi skanējumi ir vajadzīgi izplatījuma harmonijai. Varoņi aizlūdz ne jau par sevi.

   26. Kādi atnāks un apgalvos, ka pat Visaugstākā Mācība viņus neapmierina. Viņi grib vēl kaut ko. Pajautājiet viņiem - kādu personisku labumu viņi vēlas, un jūsu jautājums būs vietā. Neapmierinātību pārāk bieži rada alkas pēc pašlabuma. Tādus liekuļus nevaldzina pati Bezrobežība. Viņu interese saistīta vienīgi ar dedzīgiem miesīgo baudu meklējumiem. Ne jau ilgi viņi pievērsīsies Mācībai - atkritīs, tiklīdz sajutīs nevis miesīgo, bet garīgo. Paši briesmīgākie nodevēji veidojas tieši no šādiem sudraba grašus neatradušajiem. Ne Svētība, ne Aum tādus nesa-vilņos, neapskaidros - pārogļotā sirds paliks melna un izplēnēs.

   27. Paši redzat, ka labākās sirdis cieš cilvēku tumšo ieceru dēļ. Šķīstās pārpasaulīgās domas ļaunajiem radījumiem ir tikai zobgalību objekts. Nav iespējams izteikt, ar ko ir piepildīts gaiss ap Zemi! Tumsas kalpu domu tēli ir kā neskaitāmi zvēru nagi! Dzīvības simbolu - krustu - viņi ir nolieguši kā nepieļaujamu augšupgaitas līdzekli. Pat tad, ja šī zīme brīdina par briesmām, tumsas kalpi pūlas to sadragāt. Nevajag pamest neievērotas tumšo intrigas.
   Gudri ir jāpazīst realitāte, lai jo labāk novērtētu glābšanai doto Svētību.

   28. Buršana kā noziegums pret cilvēci nav pieļaujama. Buršanu nevajag uzskatīt par ļaundarību pret atsevišķu personu. Buršanas sekas ir daudz kaitīgākas - tās izjauc kosmiskās parādības un rada sajukumu pārzemes slāņos. Ja burvis nav spējis pieveikt savu pretinieku, tas nebūt nenozīmē, ka viņa trieciens nav nogalinājis vairākus cilvēkus kaut kur citur, pat dažādās zemēs. Varbūt ļaunās gribas vibrācija īstenojusies pavisam negaidītā vietā. Nav iespējams iedomāties, cik daudz nāves un saslimšanas gadījumu izraisa ļauna griba! Izplatījumā joņo veseli plēsīgu ķetnu mākoni, un neviens nezina, kur šis indīgais bars nolaidīsies. Spēcīgs gars no ļaunajiem sūtījumiem sevi pasargās, bet vārgu cilvēku kaut kur šī sērga skars. Nav iespējams aprēķināt šādu kosmisko kaitējumu. Vienīgi Aum skanējuma varenais spēks var harmonizēt izjauktās vibrācijas. Pat Svētība nenonāks pilnā apjomā, ja ceļā tā būs jātērē ļaunuma kliedēšanai. Ļoti jābrīdina cilvēce no jebkādām burvestībām.

   29. Nevienam nevajag zoboties par lūgšanu. Pat primitīva būdama, tā tomēr ir garīguma pazīme. Cilvēkam neklājas apsmiet sava ciltsbrāļa labākos centienus. Cilvēkam nav tiesību smīnēt, kad cits raida lūgšanu Augstākajam. Citu lūgšanām parasti uzbrūk zemiski cilvēki. Viņiem Aum un citas lūgsnas ir tikai nepiedienīgu joku avots. Šāda neattīstīta apziņa ka primitīvas nezināšanas sekas sastopama ļoti bieži.

   30. Saistībā ar ticībām ir izveidojušās raksturīgas iezīmes. Senatnē pastāvēja prasība, ka priesterim pirms lūgšanas jānomazgājas un jāapvelk tīras drānas. Tagad notiek otrādi - parādījušies krāšņi virstērpi, bet dziļākā tīrība aizmirsta. Salīdzināsim šādu pamatjēdzienu involūciju un padomāsim par garīguma stāvokli. Lielā mērā ir aizmirsts, ko nozīmē vēršanās pie Augstākā. Daudz grāmatu ir sarakstīts, bet sirdis apklusušas. Jāpatur prātā, ka vajadzīgs nevis krāšņs tēips, bet gan tīrība.
   Lai tīrs ceļš ved uz skaidru sirdi. No netīras sirds nākusi lūgšana augšup necelsies.

   31. Neviena ticība nav likusi celt tempļus. Tie radušies pamazām kā cieņas apliecinājums. Pirmā Derība vienmēr ir garīga un ļoti tieša. Vēlāk jau gara likums pakļaujas zemes dzīves noteikumiem.
   Cik daudz labāko spārnu jau ir apsvilinājušas zemes ugunis! Jātiek cauri visiem spraišļiem, lai trauksmaini uzlidotu augšup. Tāpēc lai Aum svētā saskaņa piepilda sirdi ar Svētību - kā tas bijis cilvēces labākajās dienās.

   32. Bieži sastapsit neizpratni par to, ko nozīmē saskaņa. Cilvēki to iedomājas kā skalu skanēšanu, bet skanēšana var būt arī nedzirdama - kā sirds spriegums. Sirds taču dzied, tā skan un piepilda visu organismu ar īpašu enerģiju. Pati Aum lūgsna var būt arī sirdī, taču tā radīs tos pašus izstarojumus kā skaļa skaņa.
   Jāpierod izteikties ar sirdi. Neviens savu pastāvīgo tiekšanos nevar izteik labāk kā sirsnīgā lūgšanā.

   33. Pareizi esat novērojuši, ka dažām mantrām nav jēdzieniska satura, bet ir tikai skanējums. No tā redzam, cik vajadzīga ir vibrācija. Tā paša iemesla dēļ daudz kas netika pierakstīts, bet nodots tālāk mutvārdiem. Ja burtiem nav noteikta skanējuma, nav taču arī seku. Turklāt arī pašai balss kvalitātei ir īpaša nozīme. Krūšu balss spēj izraisīt lielāku rezonansi nekā ārējā seklā jeb deguna skaņa. Tā nozīmīga ir ne vien pati melodija, bet arī balss kvalitāte. Uzskatu, ka balss kvalitāte tagad netiek pienācīgi novērtēta. Nevis spēks un izteiksme, bet gan iekšējais magnētisms - šis pamats būs vienmēr vajadzīgs dziedāšanai. Ārējais nostādījums daudzām balsīm laupa to dabiskās īpašības.

   34. Lūgšana nebūs neglīta, ja tā gan tuvumā, gan tālumā paudīs to pašu vareno mantru.
   Iemīliet skanējuma daiļumu. Cilvēka balss taču ir brīnums. Var redzēt, kā balss iedarbojas pat bez vārdiem. Ikviens būs dzirdējis kori dziedam iztālēm - vārdi jau izdzisuši, bet skaņas burvība dzīvo.
   Tā allaž jāatceras, cik daudz brīnumu slēpj sevī cilvēks.

   35. Lūgšana ir pacilātība un jūsma. Izlūgšanās sevis labā ir jau vēlāka parādība. Kā cilvēks vai' lūgt savā labā? It kā Augstākā Gudrība nezinātu, kas viņam vajadzīgs!
   Lūgšana ir vads uz Svētības straumi. Šī straume plūst bagātīgi, taču tai ir jāpievienojas. Jārod sirds atbilstība, kas būtu cienīga tikties ar Augstāko apslēpto Vērtību, tāpēc katrs lūgums sevis labad būs nesamērīgs. Tikai tad, kad reliģijas kļuva par valsts pārvaldītiem instrumentiem, tajās aizvien lielāku vietu ieņēma ikdienišķi lūgumi par samaksu. Lūgšana un samaksa ir nesamērojamas lietas. Tāpēc tik daudzi cilvēki novēršas no apmaksātā dievkalpojuma. Prieks, ko sagādā pacilātības pilna lūgšana, metāla šķindoņā izgaist.

   36. Jūs esat dzirdējuši putnu lūgšanas - mūsu mazie brāļi prot sveikt Gaismu. Tie atrod labāko izteiksmi, kā paust savu sajūsmu par Gaismas varenību. Augi tiecas pretī Gaismai, vienīgi cilvēki domā par vēderu, kad garam vajadzētu sevī uzņemt Visaugstākā diženumu. Tā notiek zaimošana, ko var pielīdzināt pašnāvībai. Uzrakstītas visskaistākās himnas, taču cilvēki tās lasa bez sirds trīsām, it kā šķindētu sasistu trauku lauskas.
   Ir laiks atgriezties pie sākotnēm, lai pat zemāko brāļu paraugs spētu atkal pievērst augstākajiem ceļiem.

   37. Lūgšanu var salīdzināt ar magnētu. Lūgšana ar savu iedarbību liek saspringt sirdij un pievelk no izplatījuma labākās domas; pat tad, ja tādas zemes slāņu domas nav pati Svētība, tās tomēr ir labas domas. Bagātināšanās ar tādām domām dod jaunus spēkus, tā ir kā tikšanās ar draugiem. Tādi draugi ir jānovērtē. Ar viņiem var arī netikties, tomēr viņi ir tuvi. Viss izplatījums ir pilns ar viņiem, un ir vērts sūtīt viņiem labu domu. Lūgšanai piemīt magnēta īpašība.

   38. Lūgšanas pretstats ir ķengāšanās. Tā samulsina un piesārņo izplatījumu. Ir aizliegts pilsētās celt indīgu gāzu pilnas fabrikas, taču zaimiem un lamām ir daudz kaitīgākas sekas. Cilvēki negrib atbrīvoties no vispostošākās vielas, kas rada drausmīgu sairumu. Nemaz nerunāju par slimībām, ko izraisa atmosfēras sajaukšana. Briesmīgāka par visām slimībām būs planētu ietverošo slāņu sapostīšana. Cik daudz lūgšanu un labu domu vajadzīgs, lai aizpildītu šos izplatījuma bezdibeņus un sadziedētu tā čūlas. Bīstami ir bezūdens tuksneši un virpuļviesuļi, bet tas pats vērojams, kad cilvēks izposta dzīvinošos spēkus savā apkārtnē. Pašu iztukšoti karkasi ir līdzīgi trūdošiem zārkiem.
   Vairieties no neķītrām lamām!

   39. Nevar būt līguma ar sātanu. Var būt tikai vergošana sātanam. Pielūgties sātanu nevar. Var tikai bezbailīgi tam iet virsū un pāri. Ir sena teiksma par to, kā sātans gribējis iebiedēt vientuļnieku. Viņš tam parādījies visbriesmīgākajā izskatā. Bet vientuļnieks vērties Ugunīgā parādībā un gājis sātanam virsū tā, ka izgājis tam cauri un to it kā izdedzinājis. Sirds uguns ir spēcīgāka par sātana liesmu. Jāpiepildās ar tādu uguni - un jebkurš izsmiekls pārvērtīsies apdeguma radītos vaikstos. Tā vērsīsimies pret sātanu.

   40. Katrs cilvēks pat ikdienas dzīvē parāda savas dabas īpatnības. Dažiem sevišķi patīk kalnu virsotņu zilgme, kur gars gūst vislabāko apliecinājumu, citiem vajadzīgs zaļums, un viņi to dēvē par cerības krāsu; vēl citi dzīvo pilsētu drūzmā un jūtas tur lieliski. Dažādas būs arī šo cilvēku lūgšanas. Cits citu viņi ne visai labi sapratīs. Tāpēc jāaudzina apziņa, lai tā kļūtu iecietīga un spētu pieskaities dažādām Esības šķautnēm.

   41. Kādam vientuļniekam jautāja, kā gan viņš spēj pastāvīgi klusēt. Viņš loti izbrīnījās un sacīja: "Gluži otrādi - es nekad neklusēju, es nepārtraukti sarunājos - tik daudz sarunbiedru mani apmeklē." Vientuļnieks bija tik ļoti pietuvojies Neredzamajai Pasaulei, ka tā viņam bija kļuvusi pilnīgi reāla. Lūgšana bija izvērtusies sarunā, un Pasaule atklājusies visā savā diženumā. Tāds gars vispār nemana pāreju Smalkajā Pasaulē.
   Sarunājoties par labo, iespējams doties augšup pa jebkuram kāpnēm. Vispirms ārēja lūgšana, tad sirds lūgsna un pēc tam sarunas par Labo.

   42. Pastāv uzskats, ka lūgšana ir kaut kas pavisam atšķirīgs no ikdienišķās dzīves, bet lūgšana taču ir dzīves pamats. Bez saiknes ar Augstāko Pasauli cilvēce nav iedomājama - tā būtu sliktāka par zvēriem! Tātad saikni ar Augstāko Pasauli var uzskatīt par Esamības Pamatu. Nav svarīgi, kādā valodā lūgšana skan. Domai nav savas valodas, tomēr tā caurstrāvo visu.

   43. Daži pilnīgi nododas lūgšanai, citi prot lūgšanu apvienot ar darbu. Neprātosim par to, kā ir labāk, ja vien lūgšana un saikne ar Augstāko Pasauli pastāv un pārveido dzīvi. Nebrīnieties, ja darbinieks labāko darba kvalitāti sasniedzis, piesaucot Augstāko Palīdzību. Nebrīnieties, ja vislabāk mērķi sasniegs pati īsākā lūgšana.
   Tāpēc piebiedrosimies Augstākajai Pasaulei nevis pavēles skubināti, bet gan sirds aicināti. Zemes dzīvi var pārveidot vienīgi tad, ja pastāv saikne ar Augstāko Pasauli, pretējā gadījumā ciešanas nevis mazināsies, bet gan novedīs līdz bojāejai. Gara tumsība ir jāizdeldē, bet īstā apgaismība nāks no Augšienes.

   44. Varbūt atradīsies tik tumšas apziņas, kas uzskatīs, ka saikne ar Augstāko Pasauli vispār nav vajadzīga, - sārņi mēdz būt visur, taču pasargājiet bērnus no tādas tumsonības. Pārak-meņojusies sirds vairs nav sirds, tā ir atkritumu pika.
   Tā visās lietās centīsimies rast iespēju kontaktēties ar Augstāko Pasauli.

   45. Apziņas nosvērtība veidojas atkarībā no Augstākās Pasaules izzināšanas pakāpes. Nav lielāka prieka un skaistuma par Augstākās Pasaules esamības apliecināšanu. Lūgsna radās, kad bija nešaubīgi atzīta dzīvā saikne ar Augstāko Pasauli. Pati šādas saiknes izpratne vien jau padara cilvēku stipru un tiecīgu.
   Izturieties ar cieņu pret visu, kam ir Augstākās Pasaules pazīmes.

   46. Vai tiešām cilvēki nesaredz visu sātanisko viltību pret Augstāko Pasauli?

   47. Cilvēks lūdz piedošanu, bet dzīvesveidu nemaina. Cilvēks skumst par savām likstām, tomēr neatmet nevienu no paradumiem, kas viņu noveduši līdz ciešanu stāvoklim. Taču nav nozīmes tikai lūgt piedošanu, ja dzīvē viss paliek pa vecam. Ja Augstāko Gudrību apgrūtina ar sevis žēlošanu, tā ir nevis bēdāšanās, bet gan liekulība. Arī piespiedu lūgšanai nav nozīmes. Kamēr cilvēki nebūs sapratuši, kāda nozīme ir saiknei ar Augstāko Pasauli, viņu izlikšanās ir tikai zaimošana. Patiesībai nevar samelot, neko nevar noslēpt no visur ieplūstošās Gaismas. Un kālab gan noklusēt apslēpto, sirds izloloto? Saikne ar Augstāko Pasauli būs pievilcīga, kad sirds apstiprinās savu lēmumu.

   48. Labo no ļaunā palīdz atšķirt sirds - tādējādi var aiznest līdz Augstākajam nesatricināmu apliecinājumu. Var atzīt visas salīdzināmās nepilnības, bet ari bez šaubīšanās apliecināt, kas ir labais. Noziedzniekus mēģina atklāt pēc asinsspiediena, bet neņem vērā, ka aizdomas vien jau var satraukt visu organismu. Labāk būtu piebiedroties Augstākajai Pasaulei, kur visi slepenie tīstokli ir atklāti.

   49. Sapņi neiekļaujas laikā - tie parāda uz Zemes pieņemto mērvienību nosacītību. Ari doma spēj sasniegt Augstākās Pasaules, neprasot tam laiku. Vēstules nosūtīšanai ar visātrāko gaisa pastu tomēr ir vajadzīgs laiks. Lai pēta domas ātrumu - šāds novērojums ir noderīgs tālo pasauļu apzināšanai.

   50. Loti iespējams, ka skanēšana tiks saprasta pareizi, tomēr seku nebūs. Tāpēc neaizmirsīsim sirds enerģiju, kam jānāk līdz ar skanēšanu. Būtu necienīgi, ja izšķirošā nozīme būtu skaņai vien. Tad daudzi dziedoņi izraisītu sekas. Tukša skaņa ir kā šķindošs varš. Esat dzirdējuši, ka no vibrācijas plīst stikla trauki. Taču pat tādai vibrācijai nāk līdzi doma. Pat blakus domas vilnis var pastiprināt sekas. Tāpēc doma ir tik nozīmīga - tā ir kā dzinējspēks.
   Nebrīnieties, ka, runājot par lūgšanu, jāatgādina par vibrāciju. Tas ir pareizais ceļš - vispusīgi izpētīt saikni ar Augstāko Pasauli. Novērojumos nedrīkst aizmirst sirdi, bet visām pārējām īpatnībām būs tai jāpakļaujas.

   51. Glabājiet ne tikai skaidru sirdi, bet ari skaidru apziņu. Saduļķotam ūdenim cauri redzēt nevar. Kā ūdens, tā ari apziņa saviļņojas pilnīgi vienādi. Jāatrod pareizais samērs starp atsaucību un satraukumu. Zemes dzīves visai grūtajos apstākļos nav viegli izvairīties no satraukuma, kas ir tik kaitīgs veselībai. Saikne ar Augstāko Pasauli dod tumšo strāvojumu neaizmiglotu jūtīgumu un skaidrību.

   52. Vienotība un uzvara ir labākā mantra. Pret tādu klinti sašķīst tumšo spēks. Vajag arī atcerēties, ka nedrīkst velti apgrūtināt Skolotāju. Lai sirdī mājo ari mīlestība un uzticība.

   53. Visdažādākās ar lūgšanām saistītās ceremonijas ir gluži veltīgi centieni pastiprināt lūgšanas nozīmi. Simtiem gadu cilvēce centās sevi attīstīt, lai apliecinātu Augstākās Pasaules nozīrņi. Taču tagad tā atkal attālinās no pamatlikumu atzīšanas. Rituālu vietā zinātne tuvina pareizo ceļu, bet dzīves kņadā zinātnes aicinājumi paliek kā vientuļas izpausmes.
   Tāpēc atkal no jauna ir jāpārliecina par Augstākās Pasaules esamību. Kauns cilvēcei, ka tā aizgājusi prom no izziņas krasta!

   54. Jauno uzskata par veco. Tāpēc jaunais ir aizmirstais, un tas jāattīra, citādi daiļo Tēlu vietā būs vien apputējuši vaibsti.
   Aicinām visus, kas ir spējīgi bez nopulgošanas tuvoties dižajiem Tēliem. Lai ietērpj tos katrs pēc savas tautas paražas, jo sagaidīsim taču visos ceļos, kas ved uz Augstāko Pasauli.

   55. Cilvēki zina to, ka katrs redz priekšmetus savā apgaismojumā. Jau ir izskaidrotas atšķirības acs uzbūvē, taču nepavisam netiek ievērots tas, ka cilvēki skatās caur savu auru. Ap katru cilvēku ir sava krāsa, un caur to viņš redz. Ja pateiksit šo patiesību ārstiem, viņi smiesies, jo izstarojumu krāsa nav redzama un mācību grāmatās par acu slimībām nav nemaz pieminēta. Bet no satricinājuma var iestāties pat aklums. Ari kurlums un citas sajūtas ir atkarīgas no sirds. Pati izstarošana ir atkarīga no tā, kādā stāvoklī ir sirds. Tātad viss, kas nāk no sirds kā lūgšana, ir ļoti daudzkrāsains. Piesargāsimies no spilgti sarkanās un melnās lūgsnas.

   56. Lūgšana parasti izraisa gaiši zilu un violetu liesmu. Var būt arī sidrabota lūgšana, bet nav iedomājama brūna. Zemes esībā gaismas pamats ir loti būtisks. Var atdarināt balss skaņu, bet sirds izstarojumu nav iespējams viltot.

   57. Lūgšana ir šķīstītāja. Šis apzīmējums nav jāsaprot abstrakti. Garīgā veselība ir fiziskās veselības galvenais pamats. Tieši lūgsna kā reāla saikne ar Augstāko Avotu vislabāk attīrīs organismu no visam slimībām. Inficēšanās notiek tad, kad ķermenis ļauj sevī iekļūt izpaustajiem ļaunuma sūtņiem. Katrs ķermenis ir uzņēmīgs pret daudzām slimībām, bet garīgais spēks neļauj tādiem nemieriem izvērsties. Ja gars spēj pareizi stiprināties ar augstākajām enerģijām, tad tās pasargā ari ķermeni no briesmām. Tāpēc var apgalvot, ka lūgšana ir šķīstītāja.

   58. Gadās nejēgas, kas domā, ka lūgšanai vispār nav vietas lietišķajā dzīvē. Jājautā - kādu darbu tad viņi uzskata par nesavienojamu ar lūgšanu - acīmredzot ļaunu un savtīgu. Patiesi - ļaunums nav savienojams ar lūgšanu, bet katram krietnam darbam ir vajadzīga lūgšana, kas dara pieejamus Augstākos Spēkus.
   Jaunajā Pasaulē jānostiprina patiesās realitātes. Nebūsim retrogrādi, ja atgādināsim to, kas vienmēr un nemainīgi būs Esības likums.

   59. Var vērot, kādi necienīgi paņēmieni tiek izmantoti lūgšanā. Afekta stāvoklis nevar veicināt saskarsmi ar Augstāko Pasauli. Augstāko vīziju aculiecinieki apstiprinās, ka viņi stipru vibrāciju laikā nespēj pat kājās nostāvēt. Turklāt pirms vīzijām garu pārņem īpašs miers. Vai tad riņķošana un griešanās var būt brīnišķīgas parādības slieksnis? Un cilvēks ari nevar patvarīgi paskubināt Augstākās Pasaules parādību. Var piesaistīt Smalko Pasauli, bet Augstākās Pasaules Diženums stāv pāri zemes dzīves dabai. Vientuļnieki gadiem ilgi gaida Augstāko Vārdu. Pat izcilie varoņi tikai vienu reizi ir spējuši uzņemt Augstākās Pasaules parādību bez veselības satricinājuma. Bet Augstākā Pasaule pati zina, kad un ko drīkst.

   60. Hierarhijas cienīšana apliecinās un nostiprinās Augstākās Pasaules tuvumu. Sadarbībā ar Hierarhiju jūs atradīsit it kā izturīgus tiltus uz viņu krastu. Ikviena ticība atklāj gan Sargeņģeļus, gan Vadītājus un Mierinātājus - ar dažādiem vārdiem tajās izteikts viens un tas pats Hierarhijas jēdziens. Tiešām, lai katrs izprot pēc sava prāta, bet katra sirds lai tiecas augšup. Vienīgi tas ir ceļš uz pilnīgošanos.
   Lūgšana ir saruna par Visskaistāko.

   61. Lūgšana iedvesmo uz zināšanām. Ikviens, kas apzinājies tādas sarunas diženumu, katrā ziņā sāks tiekties pēc izzināšanas. Tādas apziņas augsme prasīs visdažādākos zinātniskos atzinumus.
   Filozofija, tāpat kā dabaszinātnes, atklās tos pašus ceļus uz Augstāko Pasauli. Nejēgas spriedelē par materiālajām zinātnēm, kuras noliedz visu, kas nav saskatāms ar neapbruņotu aci. Taču viņi jau zina par smalkajiem atomiem un saprot, ka nepieciešams mikroskops un teleskops. Patiesi, viņi paši padara zinātni par tukšu čaulu. Kad apziņā parādīsies arī Augstākās Pasaules pazīmes, pārveidosies katra zinātne. Nav tādu zinību, kas neapstiprinātu pasauļu diženo saikni. Nav tādu ceļu, kas nevestu uz Augstāko Pasauli. Kas nesajūt Vienotības un Bez-robežības diženumu, tas vēl nav savā apziņā izaudzis. Lūgšana nav nedzīvs šausmu kliedziens, tā ir mīlestības un uzticības pilna saruna.

   62. Ja kaut kas sevī satur trulu, domas nepamatotu noliegumu, tāds kroplums jāuzskata par neprātu. Jūs paši daudzreiz esat sastapuši šādus neprāšus. Viņi izraisa vienīgi nožēlu. Kā sīkbodnieks atzīst skaitļus vienīgi savas peļņas aprēķināšanai, bet smejas par augstāko matemātiku, tā arī nejēga no dižena varoņdarba ērkšķiem iztaisa sev zobu bakstāmo.
   Darbs ved uz Augstāko Pasauli tāpat kā zinība. Ikviens darbs taču ir izzināšana. Tādējādi darbs ir lūgšana.

   63. Lūgšanas laikā bieži notiek izdziedināšanās. Nav grūti saprast, ka saikne ar Augstāko Pasauli palīdz sirdij un iznēsā pa nerviem dziedinošo Svētību. To nav grūti saprast pat no konvencionālās zinātnes viedokļa. Taču nezināšana ir tik liela, ka nemitīgi jārunā pat par tik vienkāršu apsvērumu, jo nedrīkst taču palaist garām nevienu iespēju pieminēt Augstāko Pasauli. Tā rodas vēl viena lūgšana.

   64. Ir briesmīgi redzēt neprāta ainu, kad ļaunums grib notraukt no Zemes vaiga visu, kas ir saprātīgs. Kā postoša viesuļvētra darbojas ļaunums. Vienīgi saikne ar Augstāko Pasauli var sniegt līdzsvaru.

   65. It īpaši pretīgi ir vērot, no vienas puses, vislielāko uzticību Augstākajai Pasaulei, bet no otras - vispilnīgāko tumšo sātanismu. Tā dzīves piemēros var atrast kaut ko Armagedonam līdzīgu. Jāpatur prātā, ka Gaismas Spēki nemitīgi satriec tumsu.
   Lūgšana būs arī kaujas sauciens, kad Augstāka vārda tiek satriekti meli. Kliedēdami melus, mēs kalpojam Gaismai.

   66. Dusmas lūgšanai nepiedien. Meli jāsatriec ar Ugunīgo Zobenu, nevis ar dusmām.

   67. Lūgšana nepazemo, tā padara cildenāku. Ja kāds pēc lūgšanas jūtas nomākts, tas nozīmē, ka lūgšanas kvalitāte nav bijusi augsta. Cilvēks nav samērojams ar Bezrobežību, bet augstākās enerģijas dzirkstij ir nozīme pat ārpus iedomājamā izplatījuma. Augstākās enerģijas dzirksts ir dota katram cilvēkam, un viņam kā tās nesējam tiek uzlikts augsts pienākums. Viņš ir tilts starp Augstākajām Pasaulēm; tātad nejēga, kurš noliedz Augstāko Pasauli, ar to pašu noliedz ari savu cilvēciskumu.
   Atgādinājums par Augstāko Pasauli ir ikviena gara pārbaudes akmens.

   68. Katrai darbībai ir garīga sākotne. Nevar būt fiziskas darbības, iekams nav noticis garīgs savienojums. Tā ikviens, kas noliedz garīgo sākotni, jau laupa jēgu visai savai darbībai. Evolūcija nevar turpināties, ja galvenais virzītājs tiek noraidīts. Melnā Laikmeta īpašības ir arī Sākotņu un Pamatu noliegsme. Bet tieši tāda tumsa ir pārejoša. Cilvēkam jāgatavojas saņemt Gaismu, bet, lai nelīdzinātos kurmim, viņam jāizprot Gaismas būtība.
   Kad izsakos par Augstākajām Sarunām, visupirms aicinu izprast realitāti visā tās Bezrobežībā.

   69. Lūgšanai nevar būt nekā kopīga ar varmācību. Bērna pirmo lūgšanu nedrīkst izsmiet vai nopelt. Zēns lūdzās: "Kungs, mēs esam gatavi Tev palīdzēt." Garāmgājējs par to loti sašuta un nosauca zēnu par augstprāti. Tā tika apsmietas pirmās pašaizliedzības jūtas. Meitenīte aizlūdza par māti un par govi - un ari šī lūgšana tika izsmieta. Šādas rūpes taču bija tik aizkustinošas, bet atmiņā palika kaut kas gandrīz smieklīgs.
   Biedēšana ar Dievu ari ir liela zaimošana. Aizliegums lūgties saviem vārdiem jau ir ielaušanās jaunajā apziņā. Varbūt bērns atceras kaut ko ļoti svarīgu un turpina savu domu, raidot to augšup. Kurš gan drīkst iejaukties, lai apslāpētu gaišos centienus?! Pirmais norādījums par lūgšanu būs pamācība visam dzīves ceļam.

   70. Ari mājas apstākļi uzspiež zīmogu visai dzīvei. Pat visnabadzīgākā būdiņa var neaizvainot garīgās jūtas. Nevajag domāt, ka bērni nepamana dzīves tukšumu. Gluži otrādi - viņi loti dziji izjūt visu ikdienas dzīvi, tāpēc lūgšana labāk mīt tīrā mājoklī.

   71. Lūgšana ir laba jebkurā laikā, taču ir divi brīži, kad mainās strāvas un kad vērsties pie Augstākās Pasaules ir īpaši vēlams: saulei lecot un tūlīt pēc tās norietēšanas. Bez tam uzrunāt Augstāko Pasauli vēlams, laižoties miegā.
   Zinātne miegu nav izpratusi. Ideja par atpūtu ir primitīva. Ja pirms katras darbības ir garīgs akts, tad tāds neparasts stāvoklis kā miegs īpaši jāatzīmē. Gandrīz pusi dzīves cilvēki sevi uztic neredzamajai Pasaulei. Pirms ieiešanas apslēptajos Vārtos jāattīra apziņa. Doma par Augstāko Pasauli, doma par Sargātājiem jau apgaismos vīstošo apziņu, un sastapšanās būs labākas, un uzbrukumus varēs atvairīt. Vienīgi sirsnīga doma par Augstāko Pasauli var būt necaursitamas bruņas.
   Tā apjautīsim visu daiļāko un vajadzīgāko tālajam ceļam.

   72. Lai sirds ar saviem pukstiem vienmēr atgādina par garīgo barību. Neatradinieties no lūgšanas, nedzeniet prom labās domas. Daudzkārt cilvēks pats sev laupa tiesības ieiet. Draugiem un līdzdarbiniekiem Augstākā Pasaule nav visu aprijēja uguns. Dzīvē cilvēki sargājas no apdegumiem - lai tikpat rūpīgi viņi izturas pret nākotni.

   73. Ir labi sapulcēties domas apvienošanai - tā var dot labumu izplatījumam. Tāda doma ir lūgšana - tikai nedomājiet par sevi, pulcējieties Labā vārdā! Palīdzība draugiem stāv loti tālu no pašlabuma!
   Uzskatu - pašas vērtīgākās ir tās stundas, kad sūtām domas draugiem un visiem, kam tās vajadzīgas.

   74. Ar ko kopā var padarīt stiprākas domas? Tikai ar Guru. Viņš ir kā klints, pie kuras var tverties negaisā. Guru cienīšana ir ceļš uz Augstāko Pasauli. Bet haoss celsmi necieš. Lai neiekļūtu viesulī, uzmanība jāvirza uz domas pamatiem.

   75. Ir cilvēki, kas apgalvo, ka nekad nelūdzoties un tomēr jūtoties pacilāti. Cēloņu tam ir daudz. Varbūt, darot darbu, viņi sarunājas ar Augstāko Pasauli, paši to nemanīdami. Varbūt viņu apziņa sirds dziļumos glabā cilvēkam nedzirdamus kvēlus aicinājumus. Varbūt apslēptā atmiņa glabā no iepriekšējām dzīvēm palikušos hieroglifus nezināmās valodās. Tā cilvēki nereti sāk atkārtot nepazīstamu vārdu, kuram ir nozīme pavisam citā valodā. Daudz apslēptu atmiņu glabājas apziņā. Daudzas reizes labu rīcību nosaka ar iepriekšējām dzīvēm saistīti cēloņi. Nevajag sevi sasaistīt ar apgalvojumiem, kuru cēlonis ir dziļi pārdzīvojumi.

   76. Neviens nedzīvo ar svešu domu. Pasaules priekšā būs jāatbild par paša domām. Tā kāds vientuļnieks lūdzās, savā valodā atkārtodams vienīgi vārdu: "Tu, Tu, Tu!" Viņš ticēja, ka šajā visīsākajā apstiprinājumā ir koncentrējis vislielāko spēku. Kaut ari dažādās valodās apziņas sevi izpauž dažādi, taču tās visas tiecas vienā virzienā.

   77. Nejēga skeptiķis jautās: "Kāpēc domāt par kaut kādām tur Augstajām Pasaulēm? Nekad neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis." Nāksies atbildēt: "Dažas dzīvnieku sugas neko nezina par Augstākajām Pasaulēm, bet cilvēki ir redzējuši un neskaitāmas reizes sajutuši Augstākos pieskārienus un var runāt par realitāti. Ja kāds ne reizes nav sajutis Neredzamās Pasaules tuvošanos, tas nozīmē, ka viņa centri ir sastinguši." Tā nāksies atbildēt tumsonīgajiem skeptiķiem.
   Kāda lūgšana gan iespējama noliedzēja lūpās? Tumsoņu klātbūtnē nav iespējams pat runāt par lūgšanu. Pazemojošo mēģinājumu auglis būs ļoti rūgts. Attīstīta apziņa pateiks priekšā, kur nedrīkst pieskarties Augstākajām Pasaulēm.

   78. Lai nepieļautu aizvainojošus salīdzinājumus, daži aiz lielas cieņas apgalvo: "Nav tas, nav tas." Citi vispār aizliedz izrunāt vārdu Dievs, lai nepiezemētu Augstākā diženumu, - tik atšķirīga ir cilvēku tuvošanās Bezrobežībai. Apziņas dziļumos viņu nojauš, ka nevar vārdos izteikt vai salīdzināt to, kas ir augstāks par jebkuru priekšstatu. Aklais aptausta zemāko kārtu akmeņus, bet nezina, cik augsts ir tornis. Taču cilvēks nevar atrauties no Hierarhijas Kāpnēm. Ceļinieks nonāks līdz šīs augšupgaitas pakāpieniem.
   Dzied Gaismas ceļš, un skan neizmērojamie plašumi.

   79. Aum skan nevis kā vārds, bet gan kā jēdziens. Izpratnes meklētājs nonāks pie skanējuma, kas sasauksies ar steru mūziku. Ar parasto dzirdi tikai retumis var saklausīt šo sfēru skanējumu, bet nejēga to noturēs par džinkstēšanu ausīs.
   Tad nu dosimies turp, kur skan pati Bezrobežība.

   80. Liela Mīlestība ir ieguldīta Augstākās Pasaules pamatos. Tai var atbildēt tikai tāda pati mīlestība. Bez šādas mīlestības pati dziļākā godināšana mērķi nesasniedz. Kāda gan var būt uzticība bez mīlestības? Kāda kvēle var būt izsusējušā sirdī? Pēc mīlestības izpausmes var gaidīt samērojamību ar Augstāko Pasauli. Ikviens priekšmets izpētāms tikai ar mīlestību. Mīlestības spēks uzveic katru grūtumu.
   Patiesi, dižena mīlestība ir Augstākās Pasaules pamatos!

   81. Lielā Kalpošana ir pieejama katram cilvēkam. Jauna dzīvība ieplūst tajā, kurš uzdrīkstas iesaistīties Lielajā Kalpošanā. Katrs pats noteiks, cik liela būs viņa ienākšana. Katrs pats sev liks nevis sīki, bet diženi kalpot un pats nemaldīgi ievedīs sevi Augstākajā Pasaulē.
   Tādējādi Lielā Kalpošana ir pienākums un gods.

   82. Tas, kurš vissīkākajā prot samanīt Augstākās Pasaules klātesamību, jau atrodas uz augšupgaitas ceļa. Itin visā sevi jāsaista ar Augstāko Pasauli. Bez šādas piesaistes ceļš būs ilgs. Pat visblīvākajos apstākļos tomēr ir iespējams tiekties uz Augstāko Pasauli, un šī Daiļā Pasaule būs tuva. Jau zemes ķermenī būdams, gars iemācīsies pieķerties Augstākajai Pasaulei, it kā atgriezīsies brīnišķīgajā dzimtenē. Cilvēks pieķeras pat Zemei, savai īslaicīgajai dzimtenei, taču vēl lielāka ir pieķeršanās mūžīgajai tēvzemei. Vienīgi haoss var cilvēkam aizsegt viņam piederošo dārgumu. Harmonijas skanējums uzveic haosa radīto jucekli - Aum!

   83. Garam, kas saistīts ar Augstāko Pasauli, brīnumi nevar būt kaut kas abstrakts. Ikviena neparasta parādība uz Zemes ir pašas Augstākās Pasaules daļiņa, citiem vārdiem runājot, realitāte. Šī pati harmoniskā skanēšana jau atver apslēptās ieejas. Bet ievērojiet pašas sīkākās Augstākās Pasaules zīmes. No šādām sīkām sēkliņām izaug koks - ļoti augsts un stiprs.
   Uzmanīgi jāievēro visas zīmes. Nepalaidiet garām ari prāvākas parādības, kuras, miesas apmānīti, jūs uzskatāt par ievērību nepelnošām. Miesa ir rupja, vienīgi sirds pukst Augstākās Pasaules vārdā - Aum!

   84. Uguns jeb Augstākas Pasaules Gaisma nav pilnīgi neparasta parādība. Daudz biežāk, nekā pierasts domāt, šīs dzirkstis ienāk Zemes slāņos. Protams, tās izskaidro kā elektriskās parādības. To būtība ir tuva tam, ko pieņemts saukt par elektrību, taču šādus sūtījumus rada Augstākās Pasaules domu enerģija. Tādas Ugunis un Gaismas neuzliesmo nejauši - sūtītajās Gaismās izskan vai nu uzmundrinājums, vai brīdinājums, vai apstiprinājums. Cilvēki parasti sūdzas, ka šie vēstneši atlido negaidīti. Parasto darbu veicot, pēkšņi var ieraudzīt Gaismas norādījumu. Varbūt tā uzdevums ir iedvest vīrišķību un možumu, atgādināt par Augstāko Pasauli, lai ieliktu apziņā vēl vienu stipru akmeni?
   Brīnišķīgas ir Augstākās Pasaules Ugunis un Gaismas. Tās nededzina tur, kur ir labais. Ikreiz tās liek padomāt par Neredzamo Varenību. Šie tilti jāpieņem kā vienotais ceļš. Ir briesmīgi, ja nobīstas no Gaismas, jo tad Uguns var pārvērsties visu aprijošā liesmā. Bailes nav vietā, un šausmas sagrauj pašas sevi.

   85. Būt pārliecinātam nozīmē uzticēties, Tādēļ Augstākās Pasaules apzināšanās vairs netiks aizmirsta visās turpmākajās dzīvēs. Tieši šī īpašība paliks vienmēr nemainīga. Tādēļ jo vairāk jānostiprina zināšanas par Augstāko Pasauli. Apliecinājums nāks nekavējoties.

   86. Visā cilvēces vēsturē redzama Augstākā Gara, Svētā Gara, Mierinātāja Gara un daudzu citu ar Augstāko Pasauli saistītu nosaukumu izpratne. Tādai visu gadsimtu un visu tautu liecībai vajadzētu likt pat nejēgām padomāt. Nevar taču kļūdīties visa cilvēce! Dažādos apstākļos cilvēki ir sajutuši vienu un to pašu augstāko un daiļāko Sākotni. Gara parādību cilvēki uzskatīja par filozofu akmeni. Var atrast ļoti daudzveidīgās diženās Realitātes pazīmes, ko tautas saglabājušas. Tā ir nevis savtīga iedvesma, bet gan patiesības izpratne. Lai pameklē senajā Ēģiptē un Babilonijā un vēl neatklātajās maiju kultūrās - visur aiz izsmalcinātajiem simboliem var atrast tos pašus Augstākos Tēlus.
   Tā zinātne var vest uz Augstāko Pasauli.

   87. Vēlība ir viena no Augstākās Pasaules īpašībām, tādēļ ikvienam savukārt jāprot šo īpašību parādīt visur, kur vien ir labā dzirksts. Lai nepagurst meklēt šo Svētību. Tā var mūžīgajā sardzē uzņemties kalpošanu Augstākajai Pasaulei. Nav jālepojas ar tādu iezīmi - īpaša lepnība nepiedien, bet īpašs prieks ir atļauts.

   88. Saikne ar Augstāko Pasauli dāsni bagātina apziņu. Augstie sūtījumi dažādā veidā sasniedz savu mērķi. Tos var uztvert miegā, var saņemt nomodā kā zibenīgu domu. Nav jānoskumst, ja dažreiz šādas domas tūdaļ arī aizmirstas, pareizāk sakot, tās iegrimst apziņā. Varbūt doma bija paredzēta apslēptajai apziņai. Tā parādīsies īstajā laikā, bet pagaidām, līdz termiņam, tai jāmīt apziņā un jāpadara apziņa bagātāka.
   Stāsta, ka apziņas augsme līdzinās zāles augšanai. Cilvēks nevar izsekot zāles ikstundas pieaugumam, un tikpat nemanāmi parādās arī zieda aizmetnis. Tikai pēc zināma laika var pamanīt, ka apziņā notikusi pārmaiņa, taču vārdos tā nav izsakāma. Apziņa aug sintēzes ceļā, tā nevar virzīties uz priekšu šaurā gultnē. Apziņas kustība nāk no centra, aptverot aizvien jaunus izpratnes lokus.
   Zinātniekiem paredzētie sūtījumi arī nebūs materiāli šauri, tie virzīs domu plašā apredzē. Prāts būs tas, kas sniegs maksti Liesmainajam Zobenam. Tā no Augstākās Pasaules nāk plaša vēriena uzdevumi. Zemes dzīves ierobežojumi reducēs pārpasaulīgo domu cilvēkam saprotamos vārdos, bet apziņas dzīlēs saglabāsies debess hieroglifa nospiedums.

   89. Saikne ar Augstāko Pasauli ir tikpat nepieciešama kā tīrs gaiss. Nevajag sēdēt smacīgā, indīgā atmosfērā. Pat paši tumsonīgākie cilvēki saprot, cik kaitīga ir saindēšanās.
   Vērojams arī, ka, garīgi attīstoties, cilvēki atbrīvojas no nepatīkamām smakām, kas raksturīgas neattīstītiem organismiem. Padomāsim par to, ka Augstākā Pasaule spēj pārveidot pat asiņu sastāvu. Nedomāsim, ka šāda iedarbība ir pārdabiska, gluži otrādi - tā ir visdabiskākā. Kad cilvēks ienāk no tīra gaisa, viņš smaržo. Tāpat smaržo Svētības apdvesta apziņa.

   90. Pat zemes doma spēj pārvietot blīvus priekšmetus. Var iedomāties, cik varens radošs spēks piemīt Augstākās Pasaules domai! Cilvēki mēdz teikt, ka domu sadursme atklāj patiesību, - tā, paši to neapzinādamies, viņi izsaka lielu patiesību. Tiešām, domu enerģijas radošais spēks ir tas noslēpums, par ko galvas lauza gudrajie. Proti, nevis viena doma, bet domu strāvu krustošanas veido dīgļa aizmešanas spirāli. To pierada daudzi zinātniski eksperimenti, bet vispirms ir jānosaka domas fiziskais spēks. Ja domas spēka ietekmē var kustēties viegli priekšmeti, tad to pašu var iztēloties arī Bezrobežības progresijā. Ne garīga, ne ētiska, bet gan fiziska izskaitļošana var radīt priekšstatu par Augstāko Diženumu. Cilvēki spēj saprast, cik milzīgas sekas var radīt viņu enerģija, jo domas potenciāls ir dots katram un to var izmantot zinātnieki, saprātīgi vai izšķērdīgi - par ļaunu visam Esošajam. Tādā kārtā lūgšana var būt izcils zinātnisks eksperiments un pierādījums.
   Kad saku - Aum, tad domāju par labumu Pasaulei.

   91. Nevajag uzskatīt, ka īsto zinātni nedrīkst pieminēt saistībā ar lūgšanu par Augstāko Labumu. Jebkura izzināšana var būt loti tuva Augstākajai Pasaulei, bet katrs var pievienot savus novērojumus, un dažādās Pasaules malās var rasties domu strāvas, kas krustojoties spēj radīt veselus jaunu iespējamību atvarus. Augstākā Pasaule taču ir pati lieliskākā iespējamība.

   92. Plaša ir cilvēces darbības joma, ar savu virsotni - varoņiem, pašaizliedzīgiem cīnītājiem - tā nāk saskarsmē ar Augstāko Pasauli; lejā tā rada kosmiskus gružus, kas piepilda kaimiņplanētu akmeņus. Neizmērojams ir atstatums starp varoņiem, kas jau ir Augstākās Pasaules Gaismas apstaroti, un padibeņu sārņiem.
   Grūti iedomāties, ka pamatenerģijas potenciāls ticis dots katram cilvēkam, bet cik ļoti dažādi cilvēki ir izturējušies pret šo dižo balvu! Pat iztēle nespēj aptvert tādu plaisu. Cilvēki uzskata par grūtu to, kas viņiem nepatīk, un par vieglu to, kas viņus neapgrūtina; šādas nosacītības dēļ draud plaši bezdibeņi. Cilvēki neradinās turēt apziņā Augstāko Pasauli, bet nav taču grūti tukšuma sajūtu aizstāt ar bezrobežīgu dzīvību. Cik daudzkārt lieliskāk ir apzināties Augstāko Pasauli nekā ieslēgt sevi akmens važās!
   Kālab sākt atkal visu no gala, ja var bezrobežīgi attīstīties!

   93. Var attīstīt jebkuras jūtas. Arī bezbailību. Šausmu sajūtas vietā var sev uzdot bezbailības veidošanas uzdevumu.
   Rēgi ir tikpat reāli kā ēnas uz smiltīm. Bet mēs zinām, no kā rodas ēna. Ari Smalkās Pasaules veidoli nav neiespējami. Taču nebaidīsimies no tiem, bet skaļi izrunāsim Skolotāja Vārdu.

   94. Uguns ir daudz, tāpēc saprotami ir viļņi, kas apdedzina un nogurdina. Pazemes uguns un pārzemes Uguns ir radniecīgas, bet iedarbības ziņā ļoti atšķirīgas. Cilvēki negrib saprast savu ietekmi uz pazemes uguni. Astroloģiskās pazīmes liek domāt par īpašu piesardzību, bet tās vietā cilvēki briesmas tikai palielina. Kāda daļa divkājainajiem, ja viņu dēļ citā kontinentā pēkšņi izšaujas postoša liesma!

   95. Kosmosa likums ir negrozāms, bet tajā pašā laikā redzam tādu kā tā svārstīšanos. Ņemsim kaut vai kannas apstiprinājumu, bet arī to var grozīt, un atgriešanās laiks blīvajā dzīvē ir atkarīgs no dažādiem apstākļiem - tas var svārstīties no mirkļa līdz gadu tūkstošiem. Nezinīgie brīnīsies: kā gan negrozāmība tā var novirzīties? Bet tāda nezināšana liecinās vienīgi par ietilpīguma neizpratni.
   Nesapratīs arī, kura enerģija var būt izšķirošais apstāklis. Visās kosmiskajās amplitūdās galvenais pamats ir doma, tā spēj mainīt karmu, noteikt termiņus, atvērt vārtus un ari tos aizvērt. Tā audzē pieplecu spārnus. Tā tuvina Augstākajai Pasaulei. Tā ari nogrūž bezdibenī. Likums balstās uz domas. Gudra doma ir vairogs un sargs pret haosu. Tieši doma savalda haosa niknumu.
   Patiesi, Kosmosa likums ir negrozāms, taču domas izgaismots un tāpēc lietderīgs. Vienīgi samērojamības izpratne iemācīs izprast pamatlikumu.
   Tāpēc allaž atcerēsimies radošo domu - Aum\

   96. Karmas mainīšanās daudziem šķiet neiedomājama, tomēr viņi maldās, jo aizmirst pārpasaulīgo Taisnīgumu. Var taču vienā mirklī nākt pār cilvēku visaugstākās izpratnes atklāsme. Kur kāja var solot, tur doma spēj pārlidot. Dažos kultos cilvēku aizmidzināja un ar iedvesmas palīdzību lika viņam ātri iziet visu grūto seku ceļu. Tā saprata neizbēgamību un ari likuma darbības paātrināšanu. Doma veido dzīvi.

   97. Ne vien Karmas likumu aptver ar grūtībām, bet vēl grūtāk tiek uztverts loti vienkāršais Iemiesošanās likums. Arī seno laiku Raksti bieži ir pauduši tādu dzīves maiņu. Nereti Smalkās Pasaules iemītnieki zemes ļaudīm nodeva savas vēstis. Cilvēki dažkārt saglabā atmiņas par savām iepriekšējām dzīvēm. Gadsimtiem ilgi atkaliemiesošanās tika atzīta, bet pēc tam atkal aizmirsta, reizēm pat aizliedza domāt par to. Grūti saprast, kādēļ notika šī cīņa pret acīmredzamību. Reizēm šķita, ka gudrie grib pievērst uzmanību vienīgi nākotnei, bet tāda gudrība būtu vienpusīga.
   Cilvēkiem jātiecas pēc neierobežotām zināšanām. Nedrīkst pavēlēt nezināt. Nedrīkst atņemt cilvēkam tiesības pilnīgoties. Lai zina un atceras, bet robežu starp bijušo un nākamo novilks dzīves Skolotājs.
   Tātad neaizvērsim acis īstenības priekšā. Atkaliemiesošanās likums ir taisnīgs. Gara kodols ir neiznīcīgs un mūžīgs. Bez-robežība apstiprina mūžību, bet Bezrobežību saskatīt var katrs. Tātad katrs var apzināties mūžību.
   Nedrīkst noraidīt to, ko bērni stāsta par savu iepriekšējo dzīvi. Viņi reāli zina, kas ap viņiem ir norisinājies. Tagad sevišķi bieži būs paātrinātas iemiesošanās. Daudzi Smalkās Pasaules iemītnieki steidz atgriezties, un ar to iezīmējas evolūcijas attīstība un steiga. Un šādā paātrinājumā saskatāma Pasauļu tuvināšanās.

   98. Daudzkārt jāmēģina cilvēkus pārliecināt, lai viņi cenšas savā dzīvē pamanīt galvenos momentus. Cilvēki tik ļoti neprot atšķirt galveno no mazsvarīgā. Bieži netiek veltīta nekāda vērība pašiem nozīmīgākajiem esamības posmiem. Šāda izglītošana jāveic skolām.

   99. Cilvēkiem ir sevišķi grūti saskatīt sevī pašu svarīgāko. Ārsts, uztaustījis ļaundabīgu iekšējo audzēju, steidz pārgriezt ārējos audus, lai novērstu briesmas, bet mazdūšīgie žēlo savu ādu un, audzējam izplešoties, aiziet bojā. Ja kaut kam ir jādod priekšroka, tad lai tiek pasargāts pats galvenais. Tāpat arī vēršoties pie Augstākās Pasaules, jāatrod laiks padomāt par pašu svarīgāko.

   100. Trejkārtu palimpsests ir triju Pasauļu zīmju uzslā-ņojuma paraugs. Iedomāsimies pergamentu, uz kura bijis uzrakstīts kosmogonisks traktāts. Pēc tam tas pats pergaments noderēja mīlestības sonetām, un beidzot uz tā tika uzrakstīts audumu un zvērādu rēķins. Starp skaidri salasāmajiem tirgus cenu skaitļiem grūti saskatīt mīlestības pilnos vārdus, bet gandrīz neiespējami izlasīt traktātu par pašu svarīgāko. Vai tas pats nenotiek ar triju Pasauļu hieroglifiem? Taču pieredzējis zinātnieks prot izlasīt vissarežģītākos rakstus, un tāpat apskaidrota apziņa spēj saprast Augstākās Pasaules aprišu nozīmi.
   Neuzskatīsim tirgus rēķina samudžinātās zīmes par Visuma likumiem.

   101. Ar nejēgām sastopoties, noder visi salīdzinājumi. Noliedzējiem patīk visu apgāzt, bet nekādu risinājumu vai izeju viņi nedod. Viņi izsmej vislabāko aicinājumu, taču paši neprot pat trīs burtus savilkt kopā.

   102. Tuvojoties pārejai Smalkajā Pasaulē, cilvēki kļūst dievbijīgi. Viņi neaptver, ka šāda sasteigta pielabināšanās robežojas ar zaimošanu. Iznāk nevis Augstākās Pasaules apzināšanās, bet gan steidzīga maksāšana par labāku vietu. Taču tuvoties Smalkajai Pasaulei jāsāk ar zemes dzīves pirmajām dienām.
   Nevis nosacītas ceremonijas, bet sirsnīga lūgšana padara Brīnišķīgo Pasauli tuvu un nepieciešamu kā dienišķo maizi. Visaugstākajam var tuvoties ar pilnu kausu labāko nodomu. Var veltīt labākos eksperimentus, galvojot, ka tie ir vērsti uz labu. Ja dzīvo labais, tas atvērs visus vārtus uz Augstāko Pasauli.

   103. Cilvēki, kuri pat zina par Smalko Pasauli, uzskata, ka pilnīgošanos domās var atlikt līdz nonākšanai tur. Viņi maldās, jo domāšanas virziens ir jāveido tieši šeit. To var attīstīt, ja ir dots impulss. Domāšanas pieredze jāapstiprina ar zemes dzīves domāšanu. Nevar mulsi un izklaidīgi ieiet Smalkajā Pasaulē. Ja apziņa ir skaidra, tā nes augšup - tāpat kā gāze palīdz pacelties gaisa balonam. Neviens un nekas neaizturēs zemākajos slāņos stingru apziņu, kura tiecas uz labo, tādēļ neatliksim domāšanas nostiprināšanu. Šis ir īsākais ceļš uz Augstāko Pasauli.

   104. Klusumā padomāt par Augstāko Pasauli ir tas pats, kas ieņemt labākās zāles. Tā var uztaustīt Esošā realitāti. Taču šāds paņēmiens nav ierobežojums, gluži otrādi - tas kāpina domas lidojumu. Kad pasauli pārņems milzīgs apjukums, tad sakiet pašu vienkāršāko.
   Taču esamība uz Zemes nevar būt galīgā, un šādā pārejas stāvoklī var tikai asināt pašu vajadzīgāko nākamajam lidojumam - domu. Spārnus audzē vienīgi doma.

   105. Droši vien jums daudz jautā par to, kā Smalkā Pasaule saskaras ar zemes dzīvi. Pareizi ir teikt, ka tas notiek nepārtraukti. Smalka Pasaule reaģē uz ikvienu darbību, kas notiek uz Zemes. Ikviena doma uz Zemes tur izraisa vai nu gaišu prieku un cenšanos palīdzēt, vai arī ļaunu prieku un postošus sūtījumus. Pat necilie gari kļūst modri pret zemes dzīves domām. Spēcīgās zemes dzīves domas taču ari Smalkajā Pasaulē rada pastiprinātu vibrāciju, tādēļ ir tik dabiski, ka Smalkā Pasaule atbalso arī zemes domas. Kad saku, ka spalvas izkrišana no putna spārna izraisa pērkonu tālajās pasaulēs, tas nav simbols, tas ir tikai atgādinājums par visa Esošā kooperāciju. Jāpierod pie tā, ka tukšuma nav. Stingri jāapzinās, cik nozīmīgs ir cilvēka uzdevums, cik svarīgas viņa saistības un pienākums.
   Kad cilvēks uzņemas pārrunas ar Augstāko Pasauli, viņš patiesi ir drosmīgs, bet šāda iedrosme ir svēta. Smalkā Pasaule uzklausa tādus aicinājumus un saprot to nozīmi. Šādas Pārrunas pievelk milzum daudz klausītāju - it kā līdzdarbiniekus, tādēļ lūgšanā nedrīkst izpausties patība, bet labākā lūgšana būs pašaizliedzība un laba vēlēšana.
   Lai Mācība nepagurst atkārtot, cik lietderīga ir saikne ar Augstāko Pasauli, - tikai tā iespējams nostiprināt Lielo Kalpošanu.

   106. Neskumsim, ja atbilde nepienāks ikreiz. Nebrīnīsimies, ja atbilde pārsteigs negaidītā brīdī. Iemācīsimies saprast pār-zemes apstākļus un, galvenais, sapratīsim, cik milzīgs ir neredzamais darbs. Jūs jau zināt, ka Augstākās Pasaules Spēki nepazīst atdusas. Šāds gaišs Spēks lai nakts stundā vada katru ceļinieku.

   107. Vieglprātība, ziņkāre, šaubas un neticība nāk no vienas tumšas dzimtas. Iedomāsimies izcilu matemātiķi, kas iesācējiem mazuļiem rāda sarežģītas formulas risinājumu. Tie ne vien nesapratīs šo uzdevumu, bet pat neticībā smīkņās. Ja kāds tuvojas Augstākajai Pasaulei ziņkāres dzīts, ari tad var sagaidīt sekas šaubu un nodevības veidā. Ja apziņa ir tādā līmenī, ka atļaujas apmierināt ziņkāri tur, kur vajadzētu godināt diženumu, tad sagaidāmi kosmiskie atkritumi. Vai Augstākajai Pasaulei drīkst tuvoties ziņkāres dēļ? Drīzāk var ielikt roku ugunī - tā tiks apdedzinātas šaubas.
   Cieņa pret Augstāko Pasauli jānes sirdī kā pats svarīgākais un daiļākais zemes dzīvē.

   108. Ja kāds saka, ka viņš jau bieži dzirdējis šādus aicinājumus uz Augstāko Pasauli, tad jo ļaunāk viņam, jo šāds kurlums nav pieļaujams. Bet daudzi teiks, ka aicinājumi ir neiederīgi praktiskajā dzīvē, - tik tāla cilvēkiem ir īstā Esības izpratne, lai gan planēta jau pastāv miljoniem gadu. Tāpēc jo skanīgāk pieminēsim Augstāko Pasauli.

   109. Mežonīgums un rupjība tagad sasnieguši neticamus apmērus. Mežonīgums beidzot ielauzies pilsētās un sapostījis visu, ko radījis gars. Vairākuma apziņa atgriezusies atpakaļ - vistumšākajā laikmetā. Mašīnu troksnis apslāpē gara vaimanas, tāpēc katrs Augstākās Pasaules piesaukums ir sauciens pēc glābiņa.

   110. Pilnīgi panākumi ir iespējami tikai tad, ja pilnīgi uzticas. Vienīgi tāda pilnīguma izpratne var tuvināt varoņdarbam. No ārienes nevar iedvest, kas ir pilnīga uzticēšanās, - tikai sirds spēj palīdzēt atrast šo dziedinošo ceļu.
   Guru nav vajadzīga godināšana, bet uzticēšanās Skolotājam būs vienīgā dzīvā saikne ar Augstāko Pasauli. Ja uzticēšanās nozīme ir apzināta šeit, uz Zemes, tad tādu pašu uzticēšanās pakāpi var attiecināt ari uz visu Hierarhiju. Ir pareizi uzskatīt, ka Guru izprašana ir stingrs balsts visai tautai. Guru sagraušana būs ari visu sasniegumu bojāeja.
   To iegaumēsim par pilnīgu uzticēšanos.

   111. Augstākā Pasaule bija pamatā visām cilvēka, valsts un sabiedriskajām celsmēm. Varbūt cilvēki ari nezina savu sabiedrisko veidojumu sākotnējo izcelšanos, tomēr pat pārejas stāvokļos var redzēt pēdas, ko atstājusi dzīvā saikne ar Augstāko Pasauli. Nevajag samazināt planētas pastāvēšanas ilgumu un dzīvības senumu uz tās - pareizāk būtu šo skaitli palielināt. Tikai neaizmirsīsim, ka kontinenti daudzreiz ir mainījuši savu stāvokli un ka ap poliem vēl tagad pastāv ļoti daudzu atklājumu iespējamības. Tāpēc būsim apdomīgi zemes dzīves problēmu ierobežošanā. Pēc mežoņiem ieraudzīsim gudras tautas, kas jau aizgājušas. Likumi, kas saglabājušies, liecina, ka dzina izprast Augstāko Pasauli parādījusies jau neatminamos laikos.

   112. Jāsaprot pareizi, ka tā saucamie svētie dzīvnieki nebija dievības, to godināšana ir vietējo apstākļu dabiskas sekas. Arī tagad cilvēki bieži runā par svētu pienākumu, ar to domādami nevis reliģiskas ceremonijas, bet gan lietderīgu ētisku rīcību. Senatnē apstākļi bieži vien prasīja pievērst īpašu uzmanību zināmiem dzīvniekiem vai kokiem un augiem. Svēts nozīmēja neaizskarams. Tā tika saglabāts kaut kas rets un vajadzīgs. Šo pašu aizsardzību mūsdienu cilvēki sauc par rezervātiem. Tāpēc pret neskaidriem jēdzieniem jāizturas ļoti uzmanīgi. Reliģijas jomai ir tik daudz kas piejaukts klāt, ka pagātnes tāluma dēļ pavirši vērotāji pilnīgi nespēj atšķirt pamatu no uzslāņojumiem. Svētnīca ari tagad ir pulcēšanās vieta, kur līdztekus ceremonijām notiek pirkšana un pārdošana un tiek iztiesātas vietējās lietas. Tāds sablīvējums ir ari mūslaikos, tāpēc nebūsim pārāk bargi pret dzīvniekiem un citiem aizmirstiem senatnes simboliem.

   113. Lūgšanai jābūt līksmai, jo saruna ar Augstāko Pasauli taču notiek priekpilnā un svinīgā atmosfērā. Bet šāds prieks būs īpaša gudrība. Tas iespējams tikai tad, ja apzinās lietderīgumu. Tas būs dziedinošs, ja pastāvēs pilnīga uzticēšanās. Tajā skan vīrišķība, ja ceļš ir vienots.
   Daudz tiek runāts par Samādhi, bet vai daudz ir to, kas izjutuši šādas ekstāzes dažādās pakāpes? Tāds prieks atbrīvo no jebkādām bēdām, tādēļ šā prieka ceļš ir Patiesības ceļš.

   114. Aum ir sīki izskaidrots dažādos rakstos. Vibrāciju smalkums, skanēšanas gudrība, uzbūves daiļums - tās ir jau sen zināmas lietas, bet, ja sirds ir mirusi, tad pat šāds "sēžams" aizslēgu neatvērs.
   Atkal jāatceras samērīgums un sirds būtības stiprināšana. Bezsirdībai Aum nav pieejams.

   115. Viens no iemesliem, kādēļ tik rets ir Samādhi stāvoklis, ir cilvēku neprasme apieties ar tik augstu stāvokli. Viņi cenšas katru neparastu stāvokli pārtraukt jau tā sākumstadijā. Turklāt Samādhi stāvoklī nonākušo citi cilvēki neliek mierā un ar saviem rupjajiem paņēmieniem izraisa bīstamu satricinājumu. Taču pat parastajā dzīvē ir saudzīgi jāizturas citam pret citu. Cilvēks, kas guvis satricinājumu, jāatstāj mierā. Taču pat tik primitīvu piesardzību cilvēki reti ievēro.
   Kamēr cilvēka domāšana nebūs aptvērusi, kā jārīkojas ar augstākajām enerģijām, tikmēr ir bīstami dot tai Samādhi. Tādēļ noderīga būs pat katra doma par Augstākās Pasaules realitāti.

   116. Dižena Kalpošana attiecas uz visu cilvēci. Ne tautība, ne an kādi citi iedalījumi nedrīkst ierobežot Kalpošanu Labajam. Nav viegli izvairīties no dažādiem gadu tūkstošu gaitā radītiem uzslānojumiem. Vienīgi Augstākās Pasaules izpratne var palīdzēt uzveikt visas māņticības un atavisma paliekas. Turklāt nedrīkst atstāt savā vaļā jūtas attiecībā uz karmiskiem aizspriedumiem. Taisnīgums pat nelabvēlīgos apstākļos tomēr ļaus pareizi spriest. Sprieduma objekts ir personība kā atbildīgā vienība. Zem visiem konvencionālajiem ietērpiem grūti saskatīt personības vērtību. Vienīgi uzticīga Kalpošana atvērs acis un ļaus ļoti skaidri saskatīt gara kodolu.
   Tādējādi vienīgi Augstākā Pasaule dos ari Augstāko spriedumu.

   117. Asaras un siekalas maina savu sastāvu atkarībā no gara stāvokļa. Taču art katra nopūta ķīmisma zinā ir atšķirīga. Elpošana tās parastā sekluma dēļ nav viegli izpētāma, bet nopūta, radīdama organisma trīsas, jau ir iezīmīga. Var pamanīt, ka dziļa nopūta izraisa kaut ko līdzīgu iekšējām konvulsijām. Šāda nervu saraušanās norāda uz pastiprinātu psihiskās enerģijas atdevi. Atkarībā no impulsa tā liks darboties ari dažiem orgāniem, kas piešķirs nopūtai īpašu ķīmismu. Izrunājot Aum, rodas nopūta, kuras ķīmisms ir ļoti labdarīgs.

   118. Vieni domā, ka cilvēks pastāvīgi mirst, citi zina, ka cilvēks nemitīgi dzimst. Vienus vada bailes, citus - prieks. Vieni iedveš sev nāvi, citi iepazīst dzīvību. Tā cilvēks lielā mērā pats nosaka savu nākotni. Varam būt pārliecināti, ka tas, kurš sev izlēmis nāvi, nekā nezina par Augstāko Pasauli. Var jau būt, ka viņš pilda ārējās ceremonijas, taču viņa sirds no patiesības stāv tālu.
   Apliecināt dzīvību nozīmē apliecināt Gaismu. Cilvēka gars ir nemirstīgs, tomēr šī vienkāršā patiesība nav tuva cilvēkiem, jo viņi vairāk rūpējas par miesu nekā par garu.

   119. Dzīvība cilvēkam liek tiekties augšup, bet nāve ir lejupslīde. Paši cilvēki principā vēlas uzskatīt nāvi par sairšanu. Bet Esība apliecina mūžīgu atjaunotni. Ikviens mirst vakardienai un atjaunojas rītdienai. Ik dienas notiek visu triju sākotņu atjaunošanās. Katru dienu un stundu cilvēks vai nu tuvojas Augstākajai Pasaulei, vai attālinās no tās.
   Lai ikviens ar savas domāšanas kadību palīdz savai augšup-gaitai un Augstākās Pasaules uztveršanai.

   120. Mierīgums ir gara vainags.

   121. Aura sevī ietver daudz īpašību. Tās mērījamas ne vien pēc auras lieluma, bet arī pēc tās iekšējā sprieguma. Tieši saspriegta aura ir labākais vairogs un visspēcīgāk iedarbojas. Dažreiz izstarojumi ir labi krāsas ziņā, bet nepietiekami saspriegti.
   Auras pastiprināšanās notiek, nākot saskarē ar Augstāko Pasauli, kad atkrīt patība un uzliesmo pašaizliedzība.Tā katra kontaktēšanās ar Augstāko Pasauli pastiprina izstarojumus. To vajadzētu zinātniski novērot.

   122. Patiesi, kontaktējoties ar Augstāko Pasauli, var novērot, ka saliektām vai sakrustotām kājām ir liela nozīme. Lai ārsti izpēta, kāda ietekme ir šādam locekļu stāvoklim uz asinsriti un nervu centriem. Lai velta vērību ari elpošanas kanālu stāvoklim. Tas, kas ir sapratis, kāda nozīme ir elpošanas kanālu ieeļļošanai, jau ir apjautis šo vadu nozīmīgumu.

   123. Visās īpaši derīgajās izpausmēs ir nepieciešama gudra ārsta līdzdalība. Lai nedomā, ka Mēs vairāmies no zinātniskiem novērojumiem, gluži otrādi - Mēs augstu vērtējam katru zinātniski pamatotu domu.

   124. Kad cilvēks briesmu brīdī saspringst, viņa spēks pieaug; tāpat ekstāzes stāvoklī pieplūst pārpasaulīgie spēki. Ja šāds saspriegums ir iestājies, to var ari turpināt, citiem vārdiem sakot, cilvēka spēku var pastāvīgi palielināt. Vajadzīgs tikai, lai Spēku Avots kļūtu pastāvīgs un tuvs. Tā jautājums par Augstākās Pasaules apjēgšanu kļūs vitāli svarīgs un pati zinātne pie tā nonāks kā pie evolūcijas dzinējspēka. Par šādu tuvināšanos var ne tikai sapņot, bet var arī tuvoties Augstākajai Pasaulei ar zemes dzīves pasākumiem. Katra Pasauļu tuvināšana ir jau uzvara pār miesu.

   125. Pasaules notikumi bieži vien neizraisās pašu darbību rezultātā, bet norisinās šo darbību tuvošanās zīmēs. Cilvēki daudz ko izdara prieka zīmē, kaut paša prieka vēl nav, vai ari briesmu vai kara zīmes ietekmē, kad pats karš vēl nav sācies. Daudz kas notiek šo zīmju ietekmē, tāpēc šādiem refleksiem dzīves pārveidošana ir loti svarīga nozīme. Tas redzams jo daudzos piemēros. Kam vajadzīgs pats karš ar visām tā nedienām, ja kara mirāža vien spēj saspriegot enerģiju? Daudz kas tiek uzcelts pilnīgi reāli, vienīgi mirāžas skubināts. Maija dažkārt var būt loti stiprs dzinējspēks.
   Tādēļ tik rūpīgi jāievēro vadošās zīmes. Panākumi šo zīmju izprašanā, protams, paātrina evolūciju.
   Tādēļ lai par vadošo sākotni ir pats nozīmīgākais.

   126. Ja izdodas izraisīt kustību, vadoties vienīgi pēc zīmes, tas jau ir liels sasniegums. Paši lielākie pārkārtojumi notiek nemanāmi, un vienīgi sekas parādīs, cik daudz ir noticis. Tā itin visā var redzēt virzību, kas notikusi zīmju ietekmē. Simbola jēdziens nav nekas cits kā zīmes atgādinājums. Veselas tautas gūst panākumus simbola ietekmē.
   Uzskatu, ka zem Augstākās Zīmes iespējams nonākt galā pa visbīstamākajām pārejām.

   127. Augstākās Pasaules iepazīšanai jānotiek brīvi, nepiespiesti un labestīgi. Tik cildenā lietā nav vietas varmācībai. Katram skolotājam par Augstāko Pasauli jāmāca kā par Augstāko prieku. Prieku neviens par varmācību nenosauks, īsta prieka atnesēju neviens nepels. Bet cik daudz iejūsmas sevī jāattīsta, lai kļūtu par prieka vēstnesi! Ja skolotājs sasniedzis tādu pakāpi, viņš pelna visdziļāko cieņu.
   Augstākā Pasaule ir izziņas pārbaudes akmens.

   128. Kāpēc sava Guru nodošana ir tik pretīgs noziegums? Pirmajā trīsgadē var nostiprināt apziņu, bet pēc tam Guru izvēle jau ir galīga. Tādam likumam ir dziļa nozīme. Guru ir tilts uz Augstākās Pasaules izzināšanu. Tāda uz Zemes sasniegta pakāpe viegli nodibinās saikni ar Augstāko Pasauli, tādēļ nav iespējams izraudzīties Guru un pēc tam viņu nodot: šāda rīcība nozīmētu, ka uz visiem laikiem tiek pārrauta saikne ar Augstāko Pasauli. Kad ir pārrauts glābējpavediens, var nonākt vistumšāko spēku ietekmē. Cilvēki vēl var kustēties, ēst, gulēt un tenkot, bet viņos jau sāk ieperināties spitālības infekcija. Tāpat arī nodevēji var vēl vilkt dzīvību, bet cilvēka pašcieņa būs jau zaudēta. Tā darbībā izpaužas gudrie likumi, kas noteikuši dzīvās pakāpes uz Augstāko Pasauli.

   129. Jāpriecājas par katru ārstu, kas grib pievērsties Pasauļu tuvināšanās pamatu izpētei. Kad trīskārša zīme ved uz trīsvienību, tad cilvēka organisma novērojumi kļūst vajadzīgi un nepieciešami. Trīsvienības pamats var ietekmēt visu organismu. Ārstam jāpazīst Smalkā un Augstākā Pasaule. Tikai tad viņš var uztvert organisma smalkākos stāvokļus. Un Aum viņam nebūs tukša skaņa!

   130. Ja kāds atzīmēs kaut vai šā gada ārējos notikumus, viņš iegūs visievērojamāko pasaules mēroga kauju norises sarakstu. Tā, protams, būs tikai ārējo pazīmju vākšana, taču ari tāda tabula būs ļoti nozīmīgs vēsturisks dokuments. Protams, ārējās zīmes ir tikai iekšējo kustību dzirksteles, taču šādi baismīgi satricinājumi nenobiedēs vienīgi pašus zinīgākos.
   Var novērot arī dažu personu saistību ar pasaules notikumiem. Neviens nesapratīs, kā atsevišķos cilvēkos personificējas pasaules kustība.

   131. Satraukts bērns piekļaujas mātes ceļgaliem. Viņš nelūdz par sevi, bet sajūt drošu balstu un patvērumu. Ari satricinājumu piedzīvojis cilvēks agri vai vēlu pievēršas Augstākajai Pasaulei. Viņam nebūs kurp iet, viņš var mulst nelūgto liecinieku dēļ, bet viņa sirds, kaut vai slepeni, ietrīsēsies par pašu Augstāko.

   132. Līdz ar daudzajiem vārda Aum skaidrojumiem iegaumēsim, ka A ir Doma - Pamats, U ir Gaisma - Sākotne un M ir Noslēpums - Apslēptais.

   133. Atkal jautās: kādēļ tiek runāts tikai par trim stāvokļiem, ja ir zināms, ka to ir vairāk? Stingri jānorāda, ka ir divi celi: sadalīšanas un sintēzes ceļš. Var atrast daudz starpstāvokļu, tā ka izrādīsies, ka pasaules ir viens saistīts veselums. Taču vēlāk nāksies galvenās grupas atkal atdalīt, un tad atkal nonāksim pie trīs vienīgās uzbūves.
   Pat uz Zemes var redzēt milzīgu garīguma pakāpju daudzveidību. Dažreiz cilvēki gandrīz jau nonāk saskarē ar Smalko Pasauli, taču dažos Smalkās Pasaules slāņos apziņa nemaz nav augstāka par apziņu uz Zemes. Tā pasaules ne vien saskaras, bet ari ietiecas viena otrā. Visā Dabā ir krasi izteikts secīguma likums. Pat kataklizmas, kas it kā iziet ārpus sfēru robežām, būtībā atsaucas uz kādu ārpuszemes ritmu.
   Tādēļ nesadalīsim tur, kur ir iespējams likumīgi grupēt. Cilvēks ir tā attālinājies no skaidriem priekšstatiem, ka viņam jāieiet pa vienkāršākajiem Vārtiem.

   134. Cilvēkam ir nepieciešama Augstākās Pasaules reāla iepazīšana un izprašana. Reliģiju dēļ ir izcēlušies paši briesmīgākie kari. Konvulsīvas domas par Augstāko Pasauli ir izraisījušas gluži satriecošu nežēlību. Šāds šausmīgs stāvoklis liecina par to, ka Augstākā Pasaule visā tās Diženumā nav izprasta.
   Daiļās Diženās Pasaules iepazīšana dos pareizās domāšanas plūsmu. Nevis slepkava, bet gan gudrs radītājs būs Augstākās Pasaules izzinātājs. Garā, virsotnē būdams, cilvēks spēj katrā elpas vilcienā sajust saskarsmi ar Augstāko Varu.
   Tā vienīgi reāla Augstākās Pasaules izpratne dos cilvēcei līdzsvaru.

   135. Līdzsvars ir Esamības pamats. Kad gan cilvēks savā zemes dzīvē zaudē līdzsvaru? Kad viņš ir satriekts un slims, viņš grīļojas un iet nedroši, pieķerdamies nejaušiem priekšmetiem. Vai tas pats nenotiek, kad cilvēks ir garīgi slims un zaudē līdzsvaru attiecībā uz Augstāko Pasauli?
   Pajautājiet dažādu ticību ļaudīm, cik stingrs ir viņu priekšstats par Augstāko Pasauli, un jūs saņemsit daudz ļoti izvairīgu atbilžu. Vieni, aizbildinājušies ar liekulīgu nevēlēšanos par tādu lietu runāt, vispār atteiksies atbildēt. Citi atkārtos iemācītas formulas, kādu viņu sirdīs nemaz nav. Trešie apgalvos, ka Pasaule radīta divtūkstoš gadu pirms Kristus dzimšanas. Tā apgarotu, mīlestības un svinīguma pilnu atbilžu vietā var saņemt vien sausas lapas.
   Bet pašai dzīvei kā Neredzamās Esības atspulgam būtu jāvirza cilvēka apziņa. Puse dzīves tiek atdota noslēpumainam stāvoklim, kuru zinātne nav izpētījusi. Turklāt katra dzirdīga auss un redzīga acs spēj pamanīt daudz ko tādu, kas neiekļaujas parastajā ikdienas dzīvē.
   Cilvēki par līdzsvaru dēvē vienaldzību un trulumu, taču pati Daba parāda, ka līdzsvars - tas ir saspriegums. Uzskatiet, ka saspriegums ir tuvošanās Atradumu Ceļam.

   136. Līdz ar pašiem cildenākajiem vārdiem atcerieties, ka daļu no tā, kas saņemts par katru veikumu, var atdot kopīgajam labumam. Ne tikai materiāli, bet ari gaņģi tas jāsaprot ka likums, kas ved uz līdzsvaru.

   137. Debess ķermeņu apdzīvotība līdz pat šai dienai tiek apšaubīta. Pat labākie astronomi neuzdrīkstas izteikties šajā jautājumā. Tā cēlonis galvenokārt ir cilvēka iedomība. Viņš negrib pieļaut to, ka iemiesošanās iespējama ari kādos citos, ne tikai Zemes apstākļos. Traucē ari bailes Bezrobežības priekšā. Vai gan daudz būs to, kas iedrošināsies padomāt par tādu tālu milzi kā Antaress, aiz kura Piena Ceļa okeānā stīdz bezrobežīgs Izplatījums? Un tomēr cilvēkiem ir jādomā par tālām apdzīvotām pasaulēm.
   Savā zemes dzīves stāvoklī cilvēki nespēj tām tuvoties, bet smalkajā ķermenī labākie gari jau ir tuvojušies tādām planētām un atnesuši līdzi atmiņas par to virsmas uzbūvi, par krāsu bagātību, par iemītniekiem. Šādi eksperimenti gan notiek reti, tomēr tie ir. Tie var stiprināt apziņu par Bezrobežīgo realitāti. Bez trim Neredzamajām Pasaulēm jāapzina arī apdzīvotās pasaules. Ir jāizprot šie domu okeāni, kuri rada sfēru mūziku. Tādēļ neatlaidīgi virzīsim savu domu uz tālajiem draugiem un līdzdarbiniekiem, un Aizgādņiem. Doma par tālo pasauļu apdzīvotību nav fantastiska. Apzinoties Varenību, kas ir visapkārt, cilvēks droši nostaigās savu zemes dzīves ceļu.

   138. Gudrajie daudzreiz ir arī ieteikuši turēties tuvāk pie Zemes. Vai šāds padoms nerunā pretī domai par Bezrobežību? Nepavisam ne. Mēs esam iemiesoti uz Zemes, un tam ir bijis daudz cēloņu. Ja jau mēs modri sargājam Zemi, mums tā arī jāmīl, jo nevar taču rūpēties par to, ko nemīl.
   Pati Zeme ir vēl neizsmeltu bagātību pilna. Planētu var nostiprināt, uzlabojot tās veselību. Par Zemes veselību domājot, nevajag aizmirst ari Augstāko Diženumu, - tā veidosies patiess līdzsvars.

   139. Pasaules Dārgumu krātuvē ir daudz novēlējumu un leģendu, kas apliecina Augstākās Pasaules esamību. Cilvēki nevar aizbildināties ar to, ka trūkst norādījumu, kas ved uz izziņu. Parasti dzird sūrošanos, ka nav zināms ceļš uz Augstāko Pasauli. Tāda sūdzēšanās ir liekulība. Tie, kas gaužas, paši nemaz nepūlas atrast Avotu. Var taču vērot, ka tiekšanās pilni cilvēki pat visnelabvēlīgākajos apstākļos rod speķu atrast Gaismu. Mēs vērojam tādus gaismas nesējus, kuri pārvar pašas neticamākās grūtības.
   Likums ir dots; Ceļš ir parādīts; meklētājam atliek vienīgi atrast.

   140. Doma ir meklētāja draugs. Doma pārvalda visu. Katrā muskuļu kustībā ir doma. Doma vada un apliecina. Doma atrod ceļus uz Novēlējumiem un Norādījumiem. Doma, ja to nenoniecina, pamāca, kā atšķirt Augstāko no zemākā. Doma dzīvo pastāvīgi un bezrobežīgi. Tā nostiprina kustību un ritma apzināšanos. Doma nepamet cilvēku ne dienu, ne nakti. Doma attīsta apziņu, kad cilvēks iemīļo domāšanas procesu.

   141. Katru mirkli cilvēks vai nu rada, vai grauj. Pasaule ir pretrunīgu domu pilna. Daudzu slimību cēlonis ir iznīcinošas domas. Visvairāk slepkavību lielos attālumos izraisa domas vai domu krustošanās, bet gandrīz neiespējami ir iedvest cilvēkam, ka nepārtraukta domāšana ir viņa priekšrocība. Nav pasakāms, cik ļoti atbildīgs ir cilvēks par savas domāšanas kvalitāti. Sirds pukst nepārtraukti, un tikpat pastāvīgs ir domu pulss. Taču par to nemēdz runāt.
   Cilvēks vai nu rada, vai grauj.

   142. Neprātīgie nezina, kas viņiem pieder! Parasti pret izšķērdību izturas nicinoši, bet vai doma netiek izšķērdēta? Vai ar pūlēm iegūtā diženā dāvana netiek izniekota? Doma, šī Skolotāja diženā balva, zūd nejēdzīgu darbību rezultātā. Cilvēki ir gatavi pat savu planētu nodot, lai tikai nebūtu jādomā.
   Jau daudzreiz Mēs esam norādījuši uz domu nozīmi un vēl pie tā paša atgriezīsimies. Kā slimniekam atkārtoti jādod zāles, tā nedrīkstam pagurt, atkārtoti apstiprinot pirmo pamatu - Aum.

   143. Tagad pievērsīsimies Trīsvienības vārda otrajai zīmei: Sākotne - Gaisma. Cilvēki tik ļoti sajaukuši Gaismas jēdzienu ar apgaismojumu, ka nespēj iedomāties Gaismu kā enerģiju. Neielūkosimies tādā Bezrobežībā, kur gan doma, gan gaisma un viss Esošais saplūst kopā. Atbilstoši zemes dzīves apziņai sapratīsim Gaismu kā dziedinošu enerģiju, bez kuras nav iespējams dzīvot. Gaisma ir itin visur iekļūstošā glābējsūtne. Mēs ļoti labi saprotam atšķirību starp rokām radīto uguni un Kosmisko Gaismu. Nevis uguns, bet gan mirdzums ietver katru dzīvu radību. Labu domu nesēju apņem varavīksne, un ar savu gaismu viņš dziedina. Tik daudz reižu Mēs esam norādījuši uz šo izstarojumu nākotni. Mēs esam teikuši, ka ar šādu pieeju tiks pārveidota pati dzīves uzbūve. Gaismu ar pilnām tiesībām var saukt par sākotni, kas ved uz atjaunotni. Doma un Gaisma ir tik cieši saistītas, ka domu var saukt par gaismas nesēju.

   144. "Melna tumsa!" izsaucas izmisumā nonācis cilvēks. "Gaisma nodzisusi," saka cerību zaudējis cilvēks. Itin viss, kas attiecas uz gaišu nākotni, saistās ar Gaismu. Taču cilvēki neprot priecāties par Gaismu kā par enerģiju. Vainojami kā ārsts, tā zinātnieks, kuri gan lieto gaismas dziedniecību, bet neizmanto izdevību izskaidrot Gaismas nozīmi; uz muskuļiem, uz kauliem, uz nerviem - uz itin visu iedarbojas Gaismas stars. Smadzenes dzīvo, pateicoties Gaismai, dzīvinošajai smadzeņu vielai ir nepieciešami Gaismas stari. Var uzskaitīt visus fizioloģiskos nosacījumus, un izrādīsies, ka tie ir Gaismas Mācība.
   Jāattīsta vērīgums, lai pamanītu, kāda brīnišķīga apmaiņa notiek starp domājošu būtņu izstarojumiem un Bezrobežības ārējiem stariem. Izplatījuma stari saspriegojas kā sudraba pavedieni. Gaismas kondensēšanās redzama elektriskajās parādībās. Cilvēka roka izsauc no izplatījuma brīnišķīgu uguni. Urusvati zina, kā no pieskāriena vien iedegas nededzinoša liesma. Šādas parādības ir retas, tomēr tās pastāv un rāda, cik liela nozīme ir augstākā garīguma saiknei, sūtot izplatījuma strāvu. Taču šādas zīmes jāuzņem pilnīgi mierīgi. Gaisma nesaderas kopā ar satraukumu un bailēm.

   145. Bailes un šausmas veido savdabīgu magnētu. Var uzminēt, ko pievelk tāds tumšs magnēts. Ļaudis ievērojuši, ka no bailēm acis metas tumšas. Tieši tumsa uzbrūk šausmu pārņemtajam.
   Ik mirkli cilvēks izsauc Gaismu vai tumsu.

   146. Smalkās Pasaules Gaismai nav nekāda sakara ar Saules gaismu zemes dzīves izpratnē. Zemajos slāņos aptumšotās apziņas rada tumsu, bet, jo augstāka ir apziņa un doma, jo gaišāks ir ne roku darinātais mirdzums. Tieši Smalkās Pasaules iemītnieki saredz gan Zemi, gan Spīdekļus, bet apziņa Zemes gaismas pārveido citādi. Arī Smalkas Pasaules domu pamata ir tā pati enerģija, tomēr to process ir savdabīgs. Līdzsvara likums normē domāšanas ekscesus.

   147. Vistīrākajā vietā vistīrākais sniegs ir Zemes un Kosmosa putekļu pilns - tā pat vienkāršs novērojums rāda, cik piesātināts ir izplatījums. Pievienojiet vēl loti daudzās strāvas un starus, un jūs iegūsit īstenības ainu - tā no visām pusēm ir apņemtas iemiesotās būtnes. Smalkās Pasaules domas plūst nepārtraukti, dažreiz cilvēks apgriežas un iekliedzas no domu belziena, tomēr neiedomājas, ka tas ir kaut kas no ārienes nācis. Cilvēks redz dzirksteles un pat ugunīgus uzliesmojumus, bet domā, ka tas ir viņā pašā. Nav iespējams cilvēkus pieradināt pie tā, ka pret apkārtējo jāizturas ar cieņu. Cilvēki tik loti neizprot līdzsvaru, ka vai nu krīt svētulībā, vai ari kļūst pārlieku augstprātīgi. Tik grūti pieveicams viņiem ir tilts uz Tālajām Pasaulēm.

   148. Ari trešo Apslēptā Noslēpuma zīmi izprot tikai nedaudzi. Vieglprātība iečukst ausī, ka nekas Apslēptais nav vajadzīgs. Iedomība diktē, ka visam jābūt pieejamam, bet zibens apstulbots cilvēks vaimanā par neciešamo Gaismu. Domu daudzuma nospiests cilvēks sūdzas, ka nespēj tās ietilpināt. Patiesi, Apslēptais ir samērojamība, kas ļauj doties augšup bez svār-stīšanās.
   Noslēpums satur Pasauli. Bezrobežībai nav gala.

   149. Apslēptība ir arī saudzība un lietderība. Var stādīt puķes, kuras attiecīgajā augsnē spēj augt. Jāzina, kam un kad var uzticēt graudus, - tā izaug Guru izpratne. Sevišķi nepieciešamo Guru pateiks visvienkāršākajā un vajadzīgākajā veidā. Ja viņš neizpaudīs Apslēpto, tas nozīmē, ka pagaidām tā vajag. Nedrīkst turēt Guru aizdomās, ka viņš slēpj, lai kaitētu. Guru jāpieņem kā Vadītājs, tad mainīsies ari noslēpuma izpratne.
   Ļoti svarīgi ir saprast, ka tā saucamais Lielais Noslēpums ir nevis šķērslis, bet tikai ceļa apsargāšana. Ja šaubu un baiļu dēļ cilvēks vēl nav ceļam sagatavojies, tad nekas viņu nepavirzīs uz priekšu. Tāds cilvēks pusceļā griezīsies atpakaļ, bet atpakaļ iet ir pretīgi. Tāpēc Guru palīdzēs rast labāko ceļu. Viņš paskaidros, ka Apslēptais ir neizlaupīts dārgums.

   150. Samērojamības zaudēšana nozīme ceļa pazaudēšanu. Vai gan iespējams noliegt to, kas nav zināms? Vai iespējams Bezrobežības priekšā sludināt galīgumu? Vai var pieļaut ķengāšanos, ja sarunas priekšmets ir svešs? Vai gan var nostādīt sevi pret visu Gaismu un visu domu? Kā ārprāts aptumšo sapratu, tā arī Gaismas ceļa nodošana iegrūž tumsā.

   151. Ari nodevēju vārdi tiek ierakstīti cilvēces vēsturē. Bet kur tversies nodevēji Smalkajā Pasaulē, kad noskaidrosies atmiņa? Nevis kauns no citiem, bet neremdināms negoda rūgtums sirdī iedzīs nodevējus ledū un liesmās. Un kur būs tie, kas klusiņām viņus mudināja uz nodevību? Kāpēc viņi nepalīdz saviem dēliem? Viņi nenāks tos tumsā meklēt. Drausmīgs ir nodevēju - miesas un gara slepkavu - stāvoklis!

   152. Nedrīkst neuzmanīgi izlaistīt indi. Daudzi saindēsies, un neviens nesapratīs, kur nāveklis izlikts. Tumšie indētāji, vai jūs zināt visus savus upurus? Taču neziņā jūs nepaliksit. Atvērsies jūsu acis, un jūs ieraudzīsi! visās malās savus nodarījumus. Tā sevi notiesās indētāji.

   153. Ikviens cilvēks nes sevī noslēpumu. Reti paveras pagātnes aizkars, kad smalkā enerģija ari zemes dzīvē ir pārpilnībā. Tikai ārpus Zemes robežām cilvēks apskaidrojas un uzzina dalu no sava noslēpuma. Tas ir brīnišķīgs process, kad smalkā enerģija atver uzkrājumu kausu. Atmiņa pēkšņi apskaidrojas, un visā savā tiešumā paveras pagātne. Var pabrīnīties, kā pārvēršas cilvēks tajā mirklī, kad viņš atstāj Zemes sfēru. To dēvē par nāvi, taču tā ir piedzimšana, tāpēc ir žēl, ja smalkais ķermenis ilgi paliek miega stāvoklī, īpaši brīnumaina ir pāreja tad, kad saglabājas apziņa. Tad skaidri var vērot, kā nokrīt zemes dzīves drazas un paceļas neiznīcīgais uzkrājums, kas var izrādīties par patiesu dārgumu. Ir saprotams, kāpēc šo pašu smalkāko dārgumu nevar izpaust rupjajos apstākļos.

   154. Cilvēki var zemes dzīves apstākļus izsmalcināt: noteicošā nav ne bagātība, ne vara, bet tās svētsvinīguma trīsas, kas pieejamas smalkajiem izredzētajiem. Ikreiz, kad pārskrien šādas cildenuma pilnas trīsas, tiek gūta zināma uzvara pār miesu.
   Svētku reizēs no slepena šķirsta mēdz izņemt senu vērpumu. Ne jau katru dienu smalkāko darbu drīkst pakļaut rupjam viesulim. Var tikai priecāties, kad zemes dzīve augstāko prieku dod darbs.

   155. Bez zemestrīcēm ir iespējami ari gaisa satricinājumi. Kad Zemes sfēra tiek satricināta, iespējamas tādas kā kontūzijas. Cēlonis ir ne vien strāvu krustošanās, bet ari Smalkās Pasaules apstākļi. Izdarot atklājumus, nereti tiek uztaustīts kaut kas nezināms. Šādos gadījumos vajadzētu atcerēties enerģiju pilno Neredzamo Pasauli. Uzskatu, ka var ieteikt rakstniekiem vākt šādus nepazīstamus faktus, - tā uzkrāsies jaunu salīdzinājumu grāmata.

   156. Ja Smalkās Pasaules iedarbība notiek tik bieži, starp divu Pasauļu darbiniekiem ir jānodibinās dziļām un ilgstošām mijattiecībām. Tā tas arī ir. Turklāt šīs savstarpējās attiecības veidojas ne tik daudz uz asinsradniecības, kā uz gara radniecības pamatiem. Bieži vien tādi darbinieki satiekas arī zemes dzīvē. Kaut ari viņus šķir piederība pie dažādām tautām un atšķirīgs sabiedriskais stāvoklis, tomēr iekšējās jūtas šos cilvēkus tuvina, īpaši viegli viņu starpā rodas uzticēšanās, taču ir ari gluži pretēja rakstura izņēmumi. Nepateicība ir grimšana tumsā.

   157. Planētas dzīve jāsaprot kā visu reizē ar pašu planētu radīto sākotņu kopums. Tāpēc jo lielāka ir visu planētas domājošo apdzīvotāju atbildība. Tiek uzskatīts, ka viņi ir planētas kronis, bet, ja kronī dārgakmeņu vietā izrādās ogles, no tā cieš visa planēta. Tiek izjauktas visas vienojošās strāvas.

   158. Runājot par sakariem ar Smalko Pasauli, neieteicu to nodibināšanai izmantot nekādus māksl&