Dzīvās Ētikas Mācība
(Agni Joga)

Pārpasaulīgais

1-100 101-200 201-300 301-400 401-500 501-600 601-700 701-800 801-955

   101. Urusvati saprot dzīvo miroņu nozīmi. Parasti šāda parādība izraisa lielu neizpratni. Cilvēki redz, ka par dzīvajiem miroņiem dēvētās personas turpina staigāt pa Zemi, un tā rodas šaubas par norādījuma pareizību. Bet kādēļ gan parādība būtu ierobežojama tikai ar ārējām fiziskajām izpausmēm? Aparāts uzrāda nāvi, un tāds norādījums ir daudz svarīgāks par fizisko acīmredzamību.
   Mēs varam nosaukt vairākus dzīvos miroņus augstu amatpersonu vidū. Katram no viņiem ir arī kāda fiziska slimība, taău tā būs tikai blakus cēlonis. Galvenais ir tas, ka smalkais ķermenis atrodas iziešanas stadijā un dažreiz neieiet fiziskajā ķermenī pilnīgi. Šādi manekeni vairs nespēj patstāvīgi radīt. Viņi, paši to nemanot, iet citu pavadā. Viņi ir ļoti pieķērušies Zemei un ar šausmām domā par nāvi. Viņi jūt, ka vairs pilnīgi nepieder zemes dzīvei. Parasti viņi ir tā sauktie materiālisti un baidās pat no mājiena par to, ka smalkais ķermenis turpina dzīvot. Varbūt viņi baidās ieraudzīt to, ko paši pastrādājuši? Tā vai citādi, bet šos dzīvos miroņus var saskatīt un uztvert tos kā tukšus apvalkus. Zinu, ka šie manekeni ļoti dusmotos, ja tiktu nosaukti viņu vārdi. Nedarīsim to, jo jūs tāpat zināt, par kuriem runāju. Tāpat zināt, kurus Mēs dēvējam par tukšu vietu.
   Nevadīsimies no zemes dzīves kritērijiem, bet ieskatīsimies nākamībā. Ne vienu vien rīcību var nosaukt par neprātīgu, taău, pastāvot ļoti sarežģītām attiecībām, ne džinus, ne bezprāšus tūdaļ iznīcināt nevar. Mēs atrodamies bangojošos pasaules notikumu viļņos, un nedrīkst pārcirst mezglus, jo tas var izraisīt katastrofu. Cilvēki dažkārt Mums iesaka darīt galu dažiem apstākļiem, bet viņiem neienāk prata, ka šādu pavedienu gali var kļūt par slazdu viņiem pašiem.
   Mums ir daudz rūpju. Atkārtoti par to runāju tāpēc, ka cilvēki Mūs uzskata par sārtvaidžiem sludinātājiem, kas mīt debesīs un spēlē arfu.
   Lai paliek Mūsu rūpju un darbu apraksts.

   102. Urusvati jūt pasauļu mijattiecības. Taău šīs robežas parasti nav saskatāmas. Pasaules sadalās daudzās kārtās un pat ieiet viena otrā. Vienīgi jūtziņa var palīdzēt izprast tādu grupējumu robežas, bet vēl grūtāk ir apzināt pasauļu evolūciju. Ja viss dzīvo kustībā, tad ari pasaules nevar būt nekustīgas.
   Mēs jau runājām par sabiezēto astrālu, no otras puses, ķermenis kā pasaule apgūst domas enerģiju un līdz ar to ievērojami maina miesas būtību. Tātad starp Smalko un ķermenisko pasauli gandrīz cilvēces acu priekšā veidojas jauni stāvokļi. Tādā kārtā arī starp Smalko un Ugunīgo Pasauli sāk rasties jaunu formu iedīgli. Šie posmi veido tiekšanos pacelties augstāk. Neviens nevar šaubīties par to, ka Bezrobežībā ir iespējama tāda bezgalīga attīstība.
   Ja iedomāsimies viscildenāko garavaroni Zemes virsū, tad, gluži dabiski, Smalkajā Pasaulē viņš būs ne ar ko nesalīdzināms varens spēks. Saskaršanās ar attīrīto izplatījuma uguni vilks viņu uz Ugunīgo Pasauli. Un nav tādas robežas, kas spētu aizkavēt no šaubām brīva gara augšupgaitu.
   Šaubas ir kā caurums gaisa balonā. Tātad viss nemitīgā kustībā traucas uz Bezrobežību. Saku to tālab, lai atgādinātu, ka cilvēka dabiskais stāvoklis ir tiekšanās augšup. Bet šaubas nav nekas cits kā cauras kabatas, kurās dimantus saglabāt nevar.
   Pāriesim pie Mūsu Mītnes. Šaubas tajā nemīt. Liela ir augšuptiecība. Ne mazums pūļu jāpieliek, lai neatrautos no Zemes. Zemes važas esam uzņēmušies labprātīgi un apzināti. Uzupurēšanās spēju ir veidojusi mīlestība, un iepriekšējo dzīvju pieredze ir radījusi mīlestību pret tiem, kas cieš. Pieredze vai nu iededz mīlestību, vai asina naidu. Bet kurš gan pirmais sēdīsies uz naida mieta? Vai ne pats nīdējs?
   Mīlestībai jābūt gudrai un darbīgai. Ja to pareizi neizprot, var viegli paklupt vai krist svētulība. Tikai darbs Pasaules labā dos līdzsvaru. Darbs sagādā gan prieku, gan paver iespēju izprast Bezrobežību. Tas ļaus arī izziņai pasauļu virzību.
   Jautās: kāda ir labākā Prānājama? Kā tiek veidots labākais ritms? Kas palīdz uzveikt nomāktības tārpu? - Darbs. Tikai darbā veidojas pilnīgošanās burvība. Darbs nesis arī ugunīgo kristību.

   103. Urusvati zina, ko nozīmē steigties. Nav viegli apvienot steidzīgumu ar harmoniju, atturigumu ar nevaldāmību. Var nosaukt daudzus šķietamus pretstatus, taău dzīve visam atradīs vietu. Mums jānostiprina visdarbīgākais pamats, un jūtziņa norādīs darba ritmu. Pasaule traucas neatturami, un darba tempam ir jātiek līdzi skrējienam uz Bezrobežību.
   Mēs jau runājām par augšuptiecību, taău var būt ari mūžīga krišana bezdibenī. Vienīgi darbs var dot to kvalitāti, kas būs glābšanas riņķis. Ir jāmīl visas dzīves kvalitāte. Vismazākais kvalitātes zaudējums nomāc visas augšupejas kustības. Jūs pilnīgi pamatoti jūtat žēlumu pret tautām, kuras aizmirsušas visas dzīves augsto kvalitāti. Taău nekritīsim izmisumā, jo liels ir sirds potenciāls. Palīdzēs ari tas, ka ir jāsteidzas, jo tad tiek sasprindzināti visi cilvēka spēki.
   Nedomājiet, ka Mūsu Mītne atstāj steidzīgumu bez ievērības. Steidzīgums parādās ne vienā aspektā vien. Tas nāk veselām grupām, un to var konstatēt pēc vispārējā sprieguma. Arī tagad var redzēt, cik ļoti steidzas notikumi savā būtībā. Cilvēki cenšas šo steigu neievērot, bet šie viņu centieni līdzinās aklo klumburošanai.
   Centīsimies izprast brīdi, kad ir jāsteidzas.

   104. Urusvati pat briesmu brīdī saglabā svinīgumu. Tikai nedaudzi izprot šā vairoga spēku. Trakojošo strāvu vidū stingri stāv nesagraujamā svinīguma klints. Zinātniski var izpētīt visus spēkus, kas ietver savā lokā cilvēku. Viņš pats var veidot sevī jebkuru spēku un kaldināt no tā necaursitamas bruņas. Jāsaprot ari tas, ka svinīgums ir labākais tilts uz Mums. Pa svinīguma kanālu Mūsu palīdzība traucas ātri, bet visgausāk tā virzās pa šausmu un nomāktības ceļu.
   Jāzina, ka briesmu brīdī Mēs sūtām gaišzilos palīdzības starus. Lūk, panditi pavēstīja, ka gaidāma zemestrīce, bet tā nebija stipra. Kāds teiks, ka panditi kļūdījušies, taău viņš nezinās par Mūsu veiktajiem pasākumiem. Tā cilvēki bieži vien meklē notikumus kaut kur tālu, bet tie noris turpat viņiem aiz muguras. Taău baltais svinīguma gulbis lido pa taisnu ceļu.
   Neaizmirsīsim, ka jebkura palīdzība ir jāpieņem. Kad Mēs norādām, ka vienotība ir panākumu gūšanas līdzeklis, tāds padoms ir tīri zinātnisks. Mums ir vajadzīgs zināms enerģijas spriegums, ko var panākt, ja dalībnieki ir vienoti. Katrs robs pārplēš vērtīgo audumu. Kas uzņemsies izšķirt, vai ir viegli atjaunot saplēsto audumu? Cilvēki nevēlas domāt par tādiem vienkāršiem jautājumiem un ir gatavi pakļaut briesmām savu labklājību. Kas gan izlems, kura padoma neievērošana var izrādīties pazudinoša?
   Mēs dažkārt vēršam cilvēku uzmanību uz Sevi, lai vieglāk nodibinātu kontaktu. Taău brīvā griba neļauj viņiem ieklausīties Brālības Balsī.

   105. Urusvati jauš, cik plaši var būt sējumi uz Zemes, pastāvot sadarbībai. Neviens nezina, cik tālu var pārvietoties cilvēka doma nesagrozītā veidā. Neviens nevar visā pilnībā aptvert, kādu uzdevumu viņam uzticējusi Smalkā Pasaule. Bet katram ir dota labestības kripatiņa, lai cilvēks ap to veidotu savu zemes dzīves pārbaudījumu. Taău cilvēki nedomā par šīm svētīgajām daļiņām, jo viņi nevēlas gūt priekšstatu par tām Augstākajām Pasaulēm, no kurām plūst brīnišķīgi labestības viļņi.
   Ja cilvēki paturētu prātā šīs viņiem uzticētās svētības kripatiņas, daudzas ļaunas parādības iznīktu pašas no sevis. Mēs sūtām cilvēkiem domas par labo, taău tādus sūtījumus bieži ne tikai nepieņem, bet pat ar sašutumu noraida. Šādu sašutumu izraisa nevēlēšanās domāt par pasaulēm, kur zemes dzīve būs tikai sīks puteklītis.
   Cilvēkiem nepatīk iedomāties, ka viņu krāšņie zemes dzīves sablīvējumi nobālēs Augstāko Pasauļu domu jaunrades priekšā. Šāds zemes dzīves egoisms izraisa arī sadarbības noliegumu. Taău bez sadarbības plašu jomu izzināšana nav iespējama. Ir jāiepazīst Augstākas Pasaules. Ir jāsāk domāt par tam. Tādas domāšanas laikā cilvēks atcerēsies arī uzticētās labā kripatiņas. Pirmsausmas stundā nāks prātā, kā tika uzdots nonest uz Zemes smalkās un daiļās konstrukcijas. Katram, kas ir gatavs iemiesoties, tiek dots viņa spēkiem atbilstošs labestīgs uzdevums. Brīvās gribas virpulī cilvēks var šo svarīgo uzdevumu noraidīt, taău kādreiz viņš atgriezīsies, lai uzlasītu izkaisītos graudus.
   Mūsu darbu vidū īpaši grūti ir atgādinājumi cilvēkiem par viņiem uzticēto misiju. Cilvēki pat dēvē Mūs par Neredzamo Valdību, taău nevēlas ņemt vērā visvienkāršāko 'padomu. Tik daudzus padomus noraida un apsmej. Tā rīkojas tie, kas godā Mūs par Svētajiem un Gudrajiem.

   106. Urusvati zina, ka smalko jušanu vidū viena no visgrūtākajām ir gaišdzirde. Pārāk daudz apstākļu ielaužas tādā dzirdēšanā. Ir loti raksturīgi, ka stipras balsis vai domas var būt iekrāsotas vienā skaņā. Doma var skanēt. Šo apstākli cilvēki nespēj aptvert. Tāpat viņiem ir grūti aptvert, ka skanēs vārds, uz kuru domās ir likts uzsvars.
   Smago strāvu laikā arī domu sūtījumi būs pakļauti nepatīkamiem pārsteigumiem. Mēs patlaban sarunājamies ļoti smagos apstākļos. Jau senatnē tika atzīmēts, ka smagi kosmosa periodi var būt visai ilgstoši. Taău tagad, neskatoties uz zinātnes panākumiem, kosmisko apstākļu ietekmi neatzīst, paliek tikai strīdi par Saules plankumu ietekmi un kautrīgas norādes uz Mēness iedarbību. Pēdējo pieskaita pie burvestībām. Un tikai nedaudzi zinātnieki uzdrošinās atgādināt par Mēness nozīmi ikdienišķajā zemes dzīvē. Un bailīgi piemin aizmirsto Austrumu Mācību, kurā jau ir norādīts uz Mēness nozīmi.
   Purānās var atrast daudz zinātnisku norādījumu. Urusvati jau pirms dažiem gadiem dzirdēja no Mums par ăetrdesmit otrā gada nozīmi. Tagad šo termiņu darām zināmu plašām tautas masām. Kalijugas beigas ir jāatzīmē, jo ar tām ir saistīti daudzi kosmiskie notikumi. Dažu iemeslu dēļ šis termiņš netika izpausts, un tikai nedaudzi nojauta, ka milzīgie skaitļi tika atstāti kā simboli. Tāpat simboliskas ir norādes uz Višnu, Avatāru Krišnu. Jūs lieliski saprotat, uz kuru jēdzienu attiecas šis norādes. Jau tagad ikviens var pamanīt notikumu neparastu sablīvēšanos. Šāds Armagedons jau sen bija paredzēts. Kaliju-gas īpatnības tika aprakstītas Purānās, taău pat vērīgi prāti nepievērsa uzmanību tik skaidriem norādījumiem.
   Notikumu neparastums ne visai uztrauc cilvēci. Starp citu, arī prātu apmulsums bija jau sen pareģots. Tāda svarīga termiņa izsludināšana ienes arī Mūsu Mītnē īpaši kāpinātu ritmu.
   Cilvēks sūdzas: "Neko nespēju uzsākt." Bet tāda garastāvokļa cēlonis ir ritma maiņa. Iekšējā apziņa jau ir pieņēmusi nākamību, bet mehāniskā rutīna vēl turas pie Kalijugas formām. Kad notiek šāda cilvēka apziņas sašķelšanās, arī pie Mums kāpinās darba ritms. Zemi apdraud visdažādākie satricinājumi. Karmas darbība pastiprinās. Jāatceras, ka Karma Deva arī nepalaidīs garām savu stundu. Tā pirms .lugas nomaiņas saspriegojas varens spēks. Iegaumēsim to un būsim drosmīgi.

   107. Urusvati zina, ka slimības lielākoties ir iedvestas. Daudz tiek runāts par pašiedvesmu, mazāk vērības velta iedvesmai no attāluma. Ar domu var dziedināt no attāluma, gluži tāpat no attāluma var izraisīt slimību. Šis apstāklis nākotnē tiks pētīts, taău tagad reti kāds pieļauj iespēju, ka slimību var uzsūtīt ar domu no tālienes. Turklāt īpaši nozīmīgs ir tas apstāklis, ka doma var būt gan tieša, gan netieša, bet bultas ieurbjas saslimšanai vispieejamākajās šūniņās. Tā dēvētajai ļaunajai acij ir sens pamatojums. Tādai domai varbūt nemaz nebija nolūka sagādāt noteiktas sāpīgas sajūtas, bet ļaunuma enerģija skar organisma vājāko vietu un atņem pašaizsardzības spēju.
   Ir jāzina, ka doma spēj radīt ne vien slimības ārējos simptomus, bet var arī pamodināt slimības embrijus un piespiest tos uzsākt savu postošo darbu. Vai tas nav pierādījums tam, ka doma ir enerģija? Daudz šādu domu sūtījumu klejo pa pasauli.
   Ārsti uzskata, ka sērgas izplatās tikai mehāniski, un aizmirst par šādu sērgu galveno dzinējspēku. Zinātne par domu būtu jāuztver visai daudzpusīgi. Radioviļņi spēj cits citu traucēt, bet domu sūtījumi var izraisīt negaidītas jukas. Cilvēki tās nepamana, taău tādēļ vien nevar teikt, ka šāda parādība nepastāv. Ir daudz kā tāda, ko vēl joprojām neievēro.
   Tagad jūs varat iedomāties, cik ļoti sarežģīts ir Mušu darbs, jo Mēs ne vien sekmējam domu sūtījumu pastiprināšanos, bet esam arī spiesti aizšķērsot ceļu daudziem ļaunu sērgu izplatītājiem. Mēs redzam, cik lielā mērā cilvēki paši izraisa bīstamas slimības. Viņi vārda pilnā nozīmē uzsūta cits citam kaites. Agrāk šādu iedarbību piedēvēja buršanai, bet tādu domas burvju ir vairāk, nekā to spējam iedomāties. Īpaši tagad parādās daudzas neparastas slimības. Cilvēki tās uzreiz nepamana un nevēlas padomāt par to cēloni. Var jau teikt, ka no iedzīvotāju viedokļa nekas jauns nenotiek. Taău nedrīkst aizmirst, ka tieši tagad ikdienas dzīvē ienāk daudz kondensētu enerģiju un tādējādi cilvēka doma saņem jaunus impulsus.
   Daudz jauna cilvēkam jāapgūst par sevi pašu.

   108. Urusvati redzēja Staru, kas bija kā nokaisīts daudzām acīm. Arī tāda evolūcija ir jāredz. Ir jāpārliecinās par tās realitāti, īpašais stars ir vajadzīgs tādu izplatījuma formu redzamības radīšanai, kuras dēvē par radīto veidojumu prototipiem. Diženās domu jaunrades pēdas ir fiksētas Ākāšas slāņos. Var pārliecināties, cik ļoti izplatījums ir piepildīts ar Dižo Celtnieku daudzveidīgo jaunradi. Varenās domas plūdumā dzimst ļoti daudz jaunu formu.
   Ielūkosimies tādā acu darbnīcā. Redzēsim, ka acis ir atšķirīgas gan lieluma, gan izteiksmes ziņā. Dažas ir jau žirgtas un mirdzošas, citas pusaizvērtas, dažas liek atcerēties austrumniekiem raksturīgo skatienu, bet citas veras pretī ziemeļniekiem piemītošajā manierē. Tā doma neapturami rada no Ākāšas dārgumu krātuvēm un apmierina pasauļu vajadzības.
   Tagad Starā pazibēs zivju bari visā to daudzveidībā. Lai radītu tik harmoniskus veidolus, domai jābūt ārkārtīgi precīzai. Katrs miglains priekšstats rada briesmoņus. Ir ļoti svarīgi kaut reizi ielūkoties Ākāšas dārgumu krātuvē. Bet tāds skats var kaitēt zemes cilvēka redzei, tāpēc būsim saudzīgi pret Mūsu līdzdarbiniekiem. Taău Mūsu Iekšējās Dzīves ritumā fiksēsim, ka, arī būdama zemes dzīves ķermenī, Mūsu Māsa skatīja šādus domu jaunrades dārgumus. To nedrīkst bieži atkārtot. Cilvēki tik loti saindē Zemes zemākos slāņus, ka daudzi eksperimenti kļūst bīstami organismam. Tā Mušu gaišzilais Stars var parādīt daudz smalkāko izpausmju, bet pats tas reti tiek parādīts.
   Urusvati redzēja, kā šis Stars cīnījās ar uguns uzliesmojumiem. Taău tikai ārkārtējā gadījumā drīkst tādu spēcīgu Staru lietot visā pasaulē.
   Atcerēsimies ari to, ka jūs redzējāt Mūsu Tēlus uz pulēta koka dēļa. Izmantoti tie paši principi, kuri ir televīzijas pamatā, taău jūs to redzējāt pirms septiņpadsmit gadiem. Tādas lietas ir jāpieraksta, jo tad var tās salīdzināt ar zinātnes atklājumiem, kas tiks izdarīti. Daudz kas ir palaists pasaulē, pirms tas tiks apzināts.

   109. Urusvati zina, cik saudzīgi jāizturas pret psihisko enerģiju. Liktos - kā gan cilvēks var kontrolēt savu attieksmi pret visam pamatā esošo, visu piepildošo enerģiju? Vai tā nebūs lepnība - uzskatīt sevi par tāda neizmērojama, bezrobe-žīga spēka glabātāju? Un tomēr cilvēks stāv pamatenerģijas sardzē. Viņam ir uzticēti kritēriji, un viņš lieliski zina, kad pats dara pāri no augšas dāvātajai svētībai.
   Kāds salīdzināja pamatenerģijas nesaprātīgu izmantošanu ar spēku, ko dod spirts, kas, mazās devās lietots, ir noderīgs slimību gadījumos, bet, pārmērīgi ieņemts, nodara lielu ļaunumu. Arī psihiskā enerģija var būt gan svētīga, gan postoša. Tikai paplašināta apziņa sapratīs, cik var pasmelt no enerģijas avota, neizjaucot harmoniju. Cilvēki iedomājas, ka viņi var neierobežoti tērēt brīnišķīgo enerģiju, bet aizmirst celtniecības likumus, kuri dod iespēju un tajā pašā laikā arī ierobežo.
   Pats Svētītais novēlēja Vidusceļu, kuru ejot parādās patiesa saudzība pret pamatenerģiju. Mūsu Mītne dzīvo pēc Vidusceļa likuma. Katram, kas grib domāt par Mūsu Mītni, jāvaicā sev, vai viņš izprot Vidusceļa daiļumu. Ejot Vidusceļu, nekad nenāksies saskarties ar postījumiem un nejēdzībām. Pamats ir likts uz labākā, uz labākajiem, priekš labākā. Tā Vidusceļš ved labākos pa labāko lauku. Pats darbs nepārkāps harmonijas robežas un tādējādi tuvosies Smalkās Pasaules pamatiem.
   Urusvati redzēja Smalkās Pasaules pūļus. Tie, par kuriem runājam, nemīt šajos slāņos. Bet ir jāpazīst dažādi slāņi. Ir jāzina, kas ieskauj Zemi, - tā var ātrāk saprast, kāpēc Mēs pastāvīgi esam kaujā.

   110. Urusvati, zemes dzīvē tiekdamās iepazīt triju pasauļu zīmes, tuvojas esības pilnībai. Kur gan lai meklē Ugunīgās Pasaules dzirksteles? Vai tiešām tās būtu atrodamas Zemes putekļos? Bet tieši katrā zemes dzīves izpausmē ir Ugunīgās Pasaules dzirksteles. Tādēļ jo vairāk jāizzina viss apkārtējais.
   Ir jāiemācās atturēties no pāragriem secinājumiem, jo tiem var būt postoša ietekme. Ir jāsaprot, cik kaitīgi ir aplami nosodījumi, citādi kļūsit līdzīgi cilvēkam, kurš, izvilkts no ūdens, tūlīt sāka sūdzēties par sabojāto apģērbu. Mēs daudzreiz esam glābuši cilvēkus, bet pretī saņēmuši tikai žēlabas par sabojātajām drānām. Dažkārt dzīvība tika izglābta, bet nācās zaudēt mazo pirkstiņu, taău par to bija vairāk runu nekā par pašu dzīvību. Neaizmirsīsim zīmes, kas stāv tālu no Ugunīgās Pasaules, bet nepametīsim palīdzības darbu un cieši piekodināsim glabāt visu triju pasauļu dārgumus.
   Urusvati gluži pareizi apjauta, kāda ir dažu Smalkās Pasaules slāņu apziņa. Tos nomāc tieši bezcerīgas skumjas, un to cēlonis ir vienīgi neprasme domāt un iztēloties. Neviens nemāca domāt disciplinēti. Neviens nerūpējas par iztēles attīstīšanu, bet bez šiem spārniem pacelties augstākos slāņos nav iespējams. Taău vajadzētu pārliecināties, cik brīnišķīga ir virzība turp, kur valda attīrītas domas. Tur doma top par jūtām un šīszemes sirds spēj sajust šo radošo svētlaimi.
   Nepalaidīsim garām mirkļus, kad arī zemes dzīvē var sajust esības pilnību. Šo sajūtu var nosaukt par aizrautību vai apgarotību, bet tāda stāvokļa apjēga pārveido visu dzīvi.
   Atrodiet sirdī ikvienu mazāko zīmi un atcerieties, ka tālos Kalnos jūsu labā pūlas un par jums rūpējas Draugi.

   111. Urusvati zina, cik daudzveidīga ir Lielā Kalpošana. Parasti to vispār neizprot un, ja arī pieļauj, tad iedomājas kā klostera dzīves vienmuļību. Bet Lielajai Kalpošanai ir jāatsaucas uz visām zemes dzīves vajadzībām, un tādēļ kalpotājam ir jāzina dzīves apstākļi. Viņš nedrīkst aizvainot to, kurš nezina, viņam uzmanīgi jānomierina izmisušais, viņam jāpārzina dažādas darba nozares, lai varētu prasmīgi stimulēt to. Kalpo šanas uzdevums ir sekmēt labo, un tas, kas kalpo labajam, atradis nozīmīgu vārdu, lai norādītu uz gaišo nākotni.
   Nedomāsim, ka tāda nākotne ir vienīgi Maija, īpaši tagad, uz Jugas nomaiņas sliekšņa, mums visiem jāsaprot, ka ir iespējama visgaišākā nākotne un tikai cilvēku ļaunums var aizkavēt drīzu gaišā laikmeta iestāšanos.
   Jautās: kā var savienot draudus pašas planētas pastāvēšanai ar gaiša laikmeta iespējamību? Cilvēkiem tiek pavērtas visas iespējas ieiet laimīgajā lielu atklājumu laikmetā. Bet, ja brīvā griba viņus atturēs no jaunas tālākvirzības, viņi var izraisīt jebkura mēroga katastrofu. Tā cilvēki nevar sūdzēties, ka viņiem būtu liegts skaists liktenis. Vienīgi ļauna griba var tautas iegrūst planētas mēroga kataklizmās. Nav iespējams nomērīt brīvo izvēli, kas ir neskaitāmu iespēju pilna, bet cilvēki vismazāk domā par to, kā izmantot viņiem doto brīvību.
   Mēs vērojam apbrīnojamus domāšanas kontrastus. Zinātnieki pulcējas, lai veidotu nākotni, bet nemana sev virs galvas mežoņu vāles. Mūsu Mītne pastāvīgi sūta brīdinājumus, taău cilvēki no tiem atvairās, nevēlēdamies saskatīt briesmas. Lai kāds glābj neprātīgos, bet tikai lai netraucē viņus iluzoru kon-struējumu veidošanā.
   Tagad nav viegli, jo cilvēki atstāj bez ievērības postījumus un karus, kas izraisa apjukumu Smalkajā Pasaulē.

   112. Urusvati zina, cik stiprs ir savas taisnības apzināšanās vairogs. Nesatricināmi jāapzinās ne tikai uzticēšanās, ne tikai ticība, bet arī sava taisnība.
   Kur gan garavaroņi un mocekļi varēja gūt savu nesatricināmību? To deva savas taisnības apziņa. Pār viņiem varēja nākt jebkuri zaimi, bet viņu gars vienīgi gavilēja. Tā arī Mūsu Mītnes dzīvē visus darbus nosaka šī apziņa.
   Nevajag domāt, ka Mēs esam tik tālu no Zemes, ka nekādi zemes dzīves satraukumi līdz Mums nenonāk. Ikviena zemes dzīves vētra atduras pret taisnīguma cietoksni. Lielā Kalpošana jāveic stingrā un neuzvaramā taisnīguma apziņā. Cilvēki zaudē pamatu zem kājām tieši tādēļ, ka zudusi taisnīguma apziņa. Kustība nav iespējama, ja nav stingra pamata. Bet garam jābalstās uz apziņu, kas nav mazāk stingra.
   Cilvēki, kas izgājuši cauri daudzām briesmām, var apliecināt, ka tikai pilnīga savas taisnības apziņa ir palīdzējusi viņiem tikt pāri bezdibenim. Lai katrs atceras briesmu brīžus un padomā, kas tieši viņu glāba.
   Mēs, protams, vienmēr esam gatavi sniegt palīdzīgu roku, taău tādam rokasspiedienam nepieciešama pilnīga uzticēšanās. Bet tā uzplaukst tikai tur, kur ir taisnīguma apziņa. Mēs uzskatām, ka tāda apziņa ir nepieciešama, jo tad arī sadarbība kļūst vieglāka. Sūtītā enerģija sasniedz mērķi, un nenotiek sāpīga drebēšana.
   Lai cilvēki neaizmirst stipro taisnības vairogu.

   113. Urusvati savos lidojumos uz tālajām pasaulēm sajuta šo pasauļu esības īpatnības. Var likties savādi, ka, pastāvot vienotam pamatam, var būt tik daudz atšķirību pat tādās parādībās, kas ārēji līdzīgas uz Zemes sastopamajām parādībām. Pārsteidz arī to iekšējās īpatnības. Krāsas dažkārt atgādina Zemes krāsas, bet to būtība ir pavisam cita. Ūdeņu dziļumu un dzidrumu nevar salīdzināt ar Zemes jūrām. Pati atmosfēra ir it kā varavīkšņaina. Tomēr šis varavīkšņainums nelīdzinās Zemes varavīksnei. Zivis lido, bet to krāsa ir pilnīgi citāda nekā uz Zemes. Putnu spalvas krāsu ziņā nevar salīdzināt pat ar viskrāšņākajiem Zemes putniem. Cilvēki atgādina uz Zemes mītošos, taău pārsteidz viņu audu smalkums. Balsu skanējums ir visai līdzīgs dziedāšanai, bet nozīme ir cita. Šīs atšķirības pārsteidz cilvēka apziņu. Ir jāradinās pie daudzveidības plašumiem.
   Ir labi tiem, kuri, vēl blīvajā ķermenī būdami, ir gatavi aptvert pasauļu daudzveidību. Nedomājiet, ka tas nāk viegli. Daudz pieredzes ir jāuzkrāj, lai pieļautu realitātes pastāvēšanu. Vārdā pieļaut ir ietverta evolūcijas jēga.
   Var sastapt mācītus, varētu likties - izglītotus cilvēkus, kuri nespēj pieņemt domu par daudzveidīgu pasauļu pastāvēšanu. Līdz ar to viņi neatzīst arī Smalkās Pasaules esamību, bet smalkās jūtas nepieļauj varmācību.
   Kas nepieņem priekšstatu par Smalko Pasauli, tas sev sagatavo tur nožēlojamu būdu. Jāizkopj sevī spēja izdarīt plašus pieļāvumus, citādi cilvēks nevarēs lidot smalkajā ķermenī. Bikls smalkais ķermenis, ja ari izies no miesas, grozīsies uz vietas un, šausmu pārņemts, lūkosies apkārt. Nav viegli brīvi ieiet Smalkajā Pasaulē, lai bezbailīgi vērotu un mācītos. Smalkās Pasaules pūļiem piemīt daudz īpatnību - tāpat kā dzīvei tālajās pasaulēs. Mirdzošā matērija nelīdzinās Zemes apsegiem. Tā neaptverami plašajā daudzveidībā ir jārod vienotības izpratne.
   Mūsu Mītne savā vienotībā var būt daudzveidības paraugs.

   114. Bez tā sauktajām svētajām sāpēm Urusvati nav svešas ari citas sāpju sajūtas, kuru izcelsme nav zināma. To cēlonis meklējams saskarsmē ar Smalko Pasauli. Blīvais ķermenis var saņemt triecienus un sajust sāpes. Gluži tāpat ari uz smalko ķermeni var iedarboties dažādi spēki, un tas novirza šo iedarbību uz savu blīvo ķermeni. Ievērojama daļa nervu sajūtu var būt Smalkās Pasaules refleksi.
   Nevajag domāt, ka, ejot cauri dažādiem Smalkās Pasaules slāņiem, nebūs sāpīgu sajūtu; būs tādi kā dūrieni, kas atsaucas ar sāpēm nervu centros.
   Urusvati redzēja viltus skolotājus un viņu sekotājus. Arī tādas tikšanās ir iespējamas Smalkajā Pasaulē. Tās ir nepatīkamas, taău realitāte jāzina. Šādas parādības māca būt piesardzīgiem un ļauj iepazīt dažādus esības tipus. Tikai tas, kurš izzinājis pieredzes ceļā, nesteigsies izdarīt secinājumus, bet iekļaus jauno parādību uzkrājumu "kausā".
   Mēs savā laikā daudz ko iemācījāmies no blīvajā un Smalkajā Pasaulē gūtās pieredzes. Mēs novērojām un iekļāvām uzkrājumu "kausā" atsevišķas parādības, brīnīdamies par to daudzveidību. Šo pašu metodi iesakām līdzdarbiniekiem. īpaši kaitīgi ir pasludināt likumus, kad redzēta tikai miljonā dala no parādībām, kas tos veido. Nedomājiet, ka to saku aiz pieticības, saku tādēļ, ka ir izzināts Visuma diženums.

   115. Urusvati atceras, ka no viena viņas rokas pieskāriena mainījās cilvēka garastāvoklis. Jāpiebilst, ka arī Mēs domu sūtījumus pavadām ar kreisās rokas pacelšanu. Patiesi, dažreiz var pievienot ari zemāku magnētismu, kas atrodas pirkstu galos. Ir jāatšķir rupja magnetizēšana no domu sūtījuma pastiprināšanas.
   Pie Mums bieži var redzēt, ka daži sūtījumi tiek raidīti, stāvot ar paceltu roku, bet citu raidīšanai ir nepieciešama mierīga poza atpūtas krēslā. Turklāt rokām jābūt vai nu sakrustotām uz krūtīm, vai jāatrodas uz ceļgaliem, lai nepieļautu magnētisma noplūdi. Šādi atšķirīgi ķermeņa stāvokļi parāda, cik ļoti psihiskā enerģija apvienojas ar pārējām ķermeņa funkcijām. Tagad tādi atgādinājumi kļūst īpaši nozīmīgi, jo ir uzsākta domu sūtījumu pētīšana, taău netiek ievēroti blakus apstākli. Austrumos velta uzmanību ne vien fiziskajam stāvoklim, bet ari daudziem apkārtējiem apstākļiem.
   Senos pierakstos atrodam daudzus simboliskus izteicienus, bet to jēga tagad nav zināma. Iespējams, ka senajai paražai, dodot pamācību mutvārdos, ir bijusi dziļa nozīme. Mācība tika nodota tālāk uzticamai personai, un ietērpt to simbolos nebija nekādas vajadzības. Turklāt pieņemti apzīmējumi var radīt liktenīgus maldus. Tumsonības mākoni var izkliedēt izsniegtā drupatiņas. Tīšs ļaunprātīgs apstiprinājums var izkropļot pat to, kas ir acīmredzams. Var iedomāties, cik daudz jānopūlas, lai ievirzītu domāšanu uz visu apkaunojošo sagrozījumu saprātīgas novēršanas ceļa.
   Ir redzams, ka daudzi nesaprot, cik daudz savu spēku viņi iztērē, vēlēdamies sabojāt garastāvokli saviem tuviniekiem. Kādreiz cilvēki tiks tiesāti par garastāvokļa samaitāšanu. Par mūzikas instrumenta sabojāšanu soda, bet daudzkārt svarīgāk ir pasargāt cilvēka noskaņojumu. Sabojātu garastāvokli atjaunot nav iespējams.

   116. Urusvati zina, kādas mij attiecības pastāv starp kauju un celsmi. No laicīgās dzīves viedokļa kauja ir celsmes pretstats. Bet Mēs teiksim: celsme ir tumsas izkliedēšana. Tātad pretstatījuma vietā iznāk apvienojums. Mūs bieži apvaino, ka biedējam ar kauju un ka Mūsu kauja ir gandrīz vai bezgalīga.
   Cilvēki apgalvo, ka celsme ir saistīta ar mierīgu dzīvi, turpretī kauja nes iznīcību. Vai var iedomāties celsmi bez elementu savienošanas, bez drosmīgas šķēršļu pārvarēšanas? Arī Mūsu kauja ir haosa uzveikšana. Ja šādas aizsardzības nebūtu, haosa viļņi aizrautu līdzi visus sasniegumus. Jāpanāk vienota izpratne par kauju un celsmi kā aktīvām Esības sākotnēm.
   Kad Mēs runājam par kustību, Mēs ar to domājam to pašu tumsas uzveikšanu.
   Mēs runājam par nepieciešamību iemīlēt kauju nevis kā brāļu slepkavošanu, bet gan kā brīnišķīgu visas izpaustās pasaules aizsargāšanu. Nav iespējams šķietams miers, kad trako haoss. Var atsaukt atmiņā seno izteicienu par to, ka miera iepazīšanai ir jāpiedzīvo vairākas zemestrīces. Tikai uz esības robežas var apjaust lidojumu Bezrobežībā.
   Daudzi sacīto nesapratīs, jo viņiem kauja ir celsmes pretstats. Pūļiem par bezrobežīgo kauju nevar teikt. Tikai daži patiesi pētnieki saskatīs, cik līdzīgi kaujai ir viņu drosmīgie eksperimenti. Senatnīgie gaišo Garu attēli katrā ziņā viņus apbruņoja. Taău arī ikviens zinātnieks ķeras pie pētījumiem, apbruņojies ar zināšanām.
   Mums ir fiziskas un garīgas bruņas. Ieteicam Mūsu piekritējiem apgādāties ar bruņojumu, kas pasargā no haosa trieciena. Mūsu vārdi par bruņām nav jāuzņem kā simbols, gluži otrādi - sapratīsim tos kā mūsu pašu apziņas radītu aizsardzību. Var nostiprināt cietoksni, kad ir izturīgs tilts uz Ăunga Torni.

   117. Urusvati nav svešs uzvaras jēdziens. Sākot celsmi, kad noris kauja, Mēs izpratīsim uzvaras apliecinājumu. Lai skan uzvaras stīga. Lai samanāmas ir kustības zīmes, jo Bezrobežībā nevar būt sakāves. Arī Mūsu aicinājums jāuzskata par svarīgu padomu.
   Urusvati pilnīgi vietā atcerējās Brālības Vadu. Tikai šā vada tiešā tuvumā var gūt priekšstatu par blakus apstākļu daudzveidību. Mūsu Brālība ir visu dzīves jomu laboratorija. Visā pasaulē tiek izplatīta mācība, kas sniedz jaunas atziņas par smalkajām enerģijām. Arī Mūsu uzvaru nosaka smalkie apstākļi.
   Dažkārt vajadzīgi vairāki gadi, lai ar zemes cilvēka acīm ieraudzītu pareizā ceļa kontūras. Daži sapratīs, cik rūpīgi bija sagatavoti apstākļi, un novērtēs viņiem izsniegtā mēru. Tā mācieties no Mums pacietību. Lai Brālības nesalaužamā virzība ir paraugs visās lietās.
   Mūsu Iekšējā Dzīve ir smalks zemes dzīves ceļu atspoguļojums visa to daudzveidība, tāpēc Mēs ieteicam attīstīt ātru un kustīgu prātu. Gudrajie mēdza runāt par visa neticamā ticamību, tādējādi mācot paplašināt apziņu. Tāpat bieži stāstīja pasaku par tūļīgo karavadoni, kas, uz pakalna stāvēdams, saskatījis vienas sava karaspēka daļas sakāvi, bet nav paguvis pagriezties, lai ieraudzītu svarīgāko - savu uzvaru.

   118. Urusvati zina, ka tautām ir visai daudz pavēstīts par Brālību un Smalko Pasauli. Mums ir pieraksti par visu, kas dots. Ja to apkopo, iegūst daudz ziņu, kas veido raksturīgu Smalkās Pasaules ainu. Šīs ziņas ir apzināti izkaisītas un atrodamas dažādu tautu kultūras mantojumā.
   Pie Mums nekad nav pieļauta varmācīga uzspiešana un sarežģīti izklāsti. Cilvēku apziņai gluži kā bitei jāvāc visas ziņas, lai brīvi un labprātīgi no tām veidotu savu pasaules uzskatu. Tikai tāda darbietilpīga pļauja pavirzīs uz priekšu pilnīgošanos.
   Daudzi gaida veselas pasaules izpratnes sistēmu. Tādi cilvēki grib, lai viņus ved kā aklos, bet Mūsu senā metode māca: "Iepazīsti pats sevi." Mēs esam gatavi dāsni piešķirt pasaules mozaīkas dzirksteles, taău savs raksts jāsaliek katram pašam.
   Cilvēki sūdzas, ka nevar atrast ziņas par Smalko Pasauli, bet to ir izkaisīts ļoti daudz - vajag tikai pievērsties grāmatu plauktiem. Nevajag domāt, ka visas vēsturiskās leģendas ir izdomātas mānīšanai. Katrs no Mums daudzu dzīvju laikā ir bijis smalkajā ķermenī un redzējis daudzas parādības.
   Vai tad, kad Es pats kā ārsts ierados no Smalkās Pasaules, tas tika darīts tikai krāpšanas nolūkā? Mēs varam parādīt daudzus sējumus ar pierakstiem, ko apstiprinājuši uz Zemes dzīvojošie cilvēki. Ir jāpublicē dažādi novērojumi, lai visnegaidītākie aculiecinieki varētu pastāstīt par visu neparasto, ko viņi piedzīvojuši.
   Nevar melot visi cilvēki, kas ir tik dažādi pēc savas ticības. Ari par Brālību ir sūtītas daudzas vēstis, bet lai ceļinieks tās savāc. Arī šoreiz Mūsu vārdus uztvers tikai nedaudzi, bet tie ir izteikti un fiksēti.

   119. Urusvati pareizi sajūt strāvu sajukumu. Mēs esam saspriegti, lai noturētu līdzsvaru. Tādos apmulsuma brīžos īpaši jāsaudzē psihiskās enerģijas aparāts. Vērojama tāda kā ķermeņa atrautība vai pārlieka smaguma pilna iekšējā sajūta. Ieteicu tādās reizēs mazāk ēst, taău šis padoms ir visai nosacīts. Psihiskā enerģija savās kustībās var būt kā jūra vētras laikā. Līdzsvara izjaukšanas gadījumā vērojami enerģijas pārmērīgi uzplūdi un atplūdi. Tā var aizplūst, lai kādam palīdzētu. Bet izvirzās liels jautājums: ka šī enerģija tiek pieņemta, jo var būt visai iznīcinoši atpakaļsitieni. Enerģijas uzplūdu reizēs liela nozīme ir tam, no kurienes šie viļņi nāk. Dažkārt tie var būt tik smagi, ka izraisa bīstamu žņaugšanu "kausa" apvidū, īpašs spriegums rodas, kad brīvā griba pastiprina izplatījuma strāvas. Šāds spiediens var izveidot tādu kā sabiezētas enerģijas kamolu. Svešs impulss var iedarboties abpusēji griezīgi. Mēs nevaram nejust tādas vētras, kas skaudri saplosa gadsimtiem austu audumu. Nenovērtēsim par zemu briesmas, ko palielinājusi cilvēces brīvā griba. Tā, būdama augstākā velte, var ieraut arī lielā postā. Nav iespējams pierunāt cilvēkus nekaitēt citcitam, bet var turpināt cīņu par līdzsvara noturēšanu. Mēs esam ne tikai Tornī, un Urusvati dažreiz ir dzirdējusi Mūsu saspringtos uzsaucienus un steidzamos norādījumus. Tad iedomājieties, kāds spriegums valda ap Mūsu Torni, kad enerģijas bangas plosās izplatījumā.

   120. Urusvati zina, kāda nozīme ir mirklim starp miegu un nomodu. Šo mirkli dēvē par apziņas dimantu. Šāda apziņas pārejas stāvokļa laikā cilvēks reizē pieder gan blīvajai, gan Smalkajai Pasaulei. Ja vien cilvēki apzinīgi izturētos pret tādu atskārsmi, psihiskās enerģijas izpēte kļūtu daudz vieglāka.
   Lai šo svēto mirkli apzinātu, nav vajadzīga nekāda noslēpumaina iesvaidīšana. Ikvienam tiek dota iespēja piebiedroties divām pasaulēm, ja vien nelaimīgā brīvā griba nevirza cilvēku uz stindzinošo noraidījumu. Mums nepatīk vārds nāve un visi tā atvasinājumi. Ne jau visus tumsonīgos noraidītājus var saukt par nedzīviem.
   Ir pareizi ievērots, ka dimanta mirkļa apjaušanai vajadzīga īpaša vibrācija. Taău šāda vibrācija rodas, ja ir tīri centieni. Bet šādi centieni veidojas, pastāvot apzinātai izzināšanai. Nojaust brīnišķīgo mirkli - tā nav ne maģija, ne burvestība. Kad cilvēks atnes sev līdzi uz blīvo pasauli iespaidus no Smalkās Pasaules, viņš spēj nojaust arī Ugunīgos Vārtus.
   Pie Mums šos dimanta mirkļus pastiprina un padziļina to nozīmes skaidra izpratne. Tie taău ir tik īsi, ka nav vajadzīgs spēku sasprindzinājums. Var būt ilgstoša saskarsme ar Smalko Pasauli, bet vienlaicīga divu pasauļu ietveršana ir īsa. Tagad Mēs nerunājam par Mūsu Vadu un par pasauļu savstarpējiem sakariem. Mani vārdi nenāk no Smalkās Pasaules, tas ir raidījums no attāluma. Tagad Mēs runājam par Smalkās Pasaules apmeklēšanu, kad smalkais ķermenis atgriežas blīvajā ķermenī. Mūsu sarunas attiecas uz domu pārraidi no attāluma, bet starp-pasauļu mirklis ir dots katram cilvēkam, vajag tikai to izzināt.
   Kad Urusvati redz, kas notiek Mūsu Tornī, tas ir tā saucamās televīzijas īpašs veids, bet saruna atbilst tiešajam telegrāfa vadam. Šo Vadu nedrīkst atklāt jebkuram. Iespēju kontaktēties ar Mums nedrīkst dot kuram katram. Šobrīd Mēs runājam par ko citu - par dimanta mirkli, kuru var pamanīt starp miegu un nomodu, smalkajam ķermenim atgriežoties blīvajā ķermenī. Katra ar Smalko Pasauli saistīto atmiņu dzirksts ir noderīga cilvēces evolūcijā. Pat atgādinājums par zemākajiem slāņiem ir vietā nācis brīdinājums. Cilvēces doma virzās uz Pasauļu izzināšanu. Visniknākais Armagedons nespēj likt šķēršļus lemtajai izzināšanai.
   Daži cilvēki grib dēvēt visas pasaules par materiālām, bet galu galā gara matērija tāda arī ir. Cunga Tornis taău ir no matērijas. Neapgrūtināsim sevi ar nomenklatūru. Parādās visu triju Pasauļu zīmes, un Zemes cilvēks var redzēt pat Ugunīgās Pasaules dzirkstis.

   121. Urusvati zina, cik neatlaidīgi Mēs iedvešam cilvēcei tai lemtos atklājumus, - atcerēsimies kaut vai gaisa kuģošanu. Pēc Atlantīdas lidojošajiem kuģiem likās, ka gaisa sfēras iekarošana pārtraukta uz ilgiem laikiem, taău doma par lidojumiem nedrīkstēja zust. Parādījās daudzas teiksmas par lidojošiem kuģiem, par dzelzs putniem, par lidojošiem paklājiem. Jau Zālamans lietoja lidaparātu. Beidzot mūsu karsti mīlētais Leo-nardo izstrādāja gaisa kuģošanas zinātniskos pamatus. Tā dažādas zinātnes nozares var saskatīt, ka ārējo apstākļu ietekme idejas no dzejiskām leģendām izauga līdz zinātniski pamatotiem aprēķiniem.
   Der atcerēties mītu par Ikaru un Simonu Volhvu. Tādi norādījumi var atsaukt atmiņā lidojumus uz Smalko Pasauli. Pienāks laiks, kad cilvēks atkal attīstīs sevī levitācijas spēju, tikai vispirms jāizpēta psihiskā enerģija. Tādi norādījumi atrodami arī daudzās citās jomās. Mēs neaizmirstam cilvēkiem atgādināt par tām iespējamībām, kas jau klauvējas un var paātrināt evolūciju.
   Neaizmirsīsim, ka šolaiku izskaitļojumi ir loti nepilnīgi, jo, tos veicot, tiek aizmirsti daži faktori. Līdz pat šai dienai netiek ņemta vērā visam pamatā esošā enerģija un daudzas pašu spēcīgāko ķīmisko savienojumu strāvas. Zinātnieki ne visai bieži uzklausa Mūsu padomus. Ir zināms, ka daudzi atklājumi izdarīti it kā nejauši, - vai tikai tos nesekmēja klusi ăuksti no Cunga Torņa?
   Bieži Mēs esam spiesti dot norādījumu nevis speciālistam, bet uzņēmīgam citas jomas darbiniekam. Izgudrotāju sievas un māsas var pastāstīt, ka nereti, jūtziņas vadītas, viņas ir virzījušas lemtā atklājuma izdarīšanu.
   Nepagurdami atgādināsim par neatliekamajām cilvēces vajadzībām.

   122. Urusvati atceras, cik neatlaidīgi Mēs rūpējāmies par Daiļā saglabāšanu. Jau tad, kad paredzējām Armagedonu, Mēs sākām izplatīt padomus par labākajiem paņēmieniem, kā saglabāt pasaules dārgumus. Mēs zinājām, ka tumsas spēki nikni cīnīsies pret šo steidzami izpildāmo norādījumu. Tie lieliski saprot, cik varenas emanācijas izstaro mākslas priekšmeti. Šādas emanācijas var būt vislabākais ierocis cīņā pret tumsas uzbrukumiem.
   Tumsas spēki tiecas vai nu iznīcināt mākslas priekšmetus, vai vismaz novērst no tiem cilvēces uzmanību. Jāatceras, ka atstumts, cilvēku ievērību zaudējis darinājums nevar izstarot savu labdabīgo enerģiju. Nevar pastāvēt dzīva saikne starp aukstu skatītāju vai klausītāju un savrupu mākslas darbu. Domas pārtapšanai mākslas darbā ir loti dziļa jēga, citiem vārdiem runājot, tā kļūst par pievilksmes magnetu un savāc vienkopus enerģiju. Tā ikviens mākslas darbs dzīvo un veicina enerģijas apmaiņu un uzkrāšanos.
   Armagedona laikā jūs varat pārliecināties, kāda iedarbība ir mākslas darbiem. Tas ir vesels laikmets - šīs raizes par vērtīgo mākslas darbu likteni. Mūsu krātuvēs ir daudzi priekšmeti, kurus cilvēki uzskata par pazudušiem. Varbūt daži no tiem ar laiku tiks atdoti atpakaļ tautām, kuras nav pratušas tos nosargāt.
   Mēs esam izglābuši daudzus mākslas darbus. Mēs redzējām, cik viltīgi rīkojās tumšie, lai apgrūtinātu tādu dziedinošu apstākļu radīšanu. Bet Mēs no visaugstākajām Sfērām redzam, kad jāpalīdz cilvēcei. Smalkajā Pasaulē jau sen ir zināms šis norādījums. Mēs neslēpjam steidzami veicamos pasākumus, jo notiekošā Armagedona uzdevums ir demoralizēt visas cilvēces enerģijas. Tā cer tumšie, taău Mēs zinām, ko tiem likt pretī. Tāpēc ievērojiet, kurp virzās Mūsu rūpes.

   123. Urusvati ievēro, cik ļoti kosmiskās strāvas iedarbojas ne vien uz pasaules mēroga notikumiem, bet arī uz atsevišķu cilvēku dzīvi. Ir vērojami īpašu slimību uzliesmojumi un veselas epidēmijas, kuras nevar izskaidrot ar parastajiem cēloņiem. Var redzēt, ka cilvēki kļūst uzņēmīgi pret saaukstēšanos un negaidītām nervu sāpēm. Tādu īpašu organisma bojājumu ārstēšanai vajadzīgi neparasti pasākumi.
   Var apliecināt, ka arī psihiskā enerģija šādu periodu laikā ir neparastā stāvoklī. Aizsargtīkls viļņojas, uzdzirkstī un ielaiž ārējas ietekmes. Mēs brīdinām cilvēkus tādās dienās jo īpaši piesargāties. Mēs negribam teikt, ka šādās dienās pieaug briesmas, bet pastiprinās organisma jutīgums. Taău neaizmirsīsim, ka tumšajiem vislabāk patīk izmantot tieši tādus brīžus. Jāsaudzē ne vien ārējā veselība, bet arī nervu līdzsvars.
   Vispār jāizturas saprātīgi pret tumšo spēku esamību. Muļķīgi būtu tos noliegt, bet tikpat kaitīgi būtu baiļoties, pat dzirdot tos pieminam.
   Urusvati ir redzējusi tos vaigā - no pretīgiem līdz daiļiem. Viņi prot ietērpties mirdzumā un piedāvāt dažādus izdevīgus labumus.
   Vaicās: vai ļaunuma hierotanti var tuvoties Mušu Torņiem? Protams, var, tikai, to darot, viņi sajūt lielas sāpes. Niknuma pārņemti, viņi aiziet tālu. Mums dažreiz nākas lietot spēcīgus lādiņus, lai atvairītu nelūgtos apmeklētājus. Ar šādiem lādiņiem satriecam tumšos, kuri tuvojas Mūsu Brāļiem.
   Der atcerēties īpašās strāvas, kuras jūs sajūtat naktīs. Tās var būt dziedinošas un arī aizsargājošas. Tiecība uz Mums var šādas strāvas pastiprināt. Svešas ietekmes var vietām pārplēst aizsargtīklu, taău Mūsu strāvas aizsteidzas priekšā.

   124. Urusvati redzēja Mūsu aizsargaudumu. Mēs visu pārklājam ar šāda gaismu nesoša auduma neredzamām plūsmām. Tas aizšķērso ceļu tumšo uzbrukumiem. Tas aizsargā arī Do-kiudu, kur atpūšas Mūsu līdzdarbinieki pirms jauna darba uzsākšanas.
   Ir jāsaprot, ka Mūsu strāvas un stari ir īpaši labdarbīgi, ja tos uzņem apzināti. Var teikt, ka Mūsu labdarbīgā iedarbība pieaug simtkārtīgi, ja to uzņem ar sirdi.
   Cilvēki sūdzas un mokās, jo neatzīst Mūsu sūtījumu realitāti. Pastāvīgi nākas dzirdēt par ciešanām, vientulību, bet neviens Mūsu sūtījums netiek pieņemts un izraisa vienīgi nepiedienīgu spriedelēšanu. Pat visspilgtākās Mūsu izpausmes aizmirst un izskaidro sadzīviski. Bet katra tiekšanās uz Mums jau dos svētīgus asnus, tikai jāļauj Mums izraudzīties labākos ceļus.
   Urusvati ievēro pat īslaicīgu aizsargauduma parādīšanos, bet daudzi nepamana pat ilgstošas zīmes. Kā gan lai viņiem uztic Mūsu Iekšējās Dzīves detaļas! Izzināšanas vietā viņi atradīs tikai ieganstu jauniem noliegumiem. Tāpēc Mums un īstenajiem līdzdarbiniekiem skaidri jāzina, ko teikt ir lietderīgi. Neaicināsim apgūt Mācību, jo vēl neatvērta sirds nespēj apjaust, kur meklējams derīgais un kur - daiļais. Skaidrai Mācības izpratnei ir vajadzīga atvērta sirds. Lai biežāk vēršas pie Mums un iemīl domu par Mūsu Mītni.

   125. Urusvati zina, cik augstu Mēs vērtējam svinīguma jūtas. Tieši svinīgums padara augšuptiekšanos noturīgu. Šīs jūtas sevišķi uzplaukst Dižo Varoņu piemiņas dienās.
   Īpaši nozīmīgi ir tas, ka cilvēce godina Mūsu Brāļus, saukdama viņus dažādos vārdos. Var minēt daudzas grāmatas, kurās pausta dziļa cieņa pret Mūsu Brālību. Cilvēki domā, ka viņu varoņiem nav nekā kopīga ar Mums. Bet vai paši godājamākie, var teikt, dievinātie cilvēces Giganti nebija Mūsu Brālības Dibinātāji?
   Neaizmirsīsim, ka Viņi parādījās uz Zemes, īpaša Stara vadīti, un tāpēc viņu piedzimšana ir saistīta ar dažādām leģendām. Nesagrausim šīs leģendas, tās rada svētsvinīguma sajūtu un palīdz izprast Diženos Tēlus. Mēs nelabojam nosacīti pieņemtos termiņus. No savas puses Mēs sūtām labestīgas domas cilvēcei tās Svētkos. Nevajag izjaukt svinīgumu, ja zinām, kāds varoņdarbs ir saistīts ar piemiņas dienu.
   Cilvēki nezina pat simto daļu no tā, kāda nozīme ir Lielo Skolotāju varoņdarbiem. Visskaistākos upurus cilvēki ir padarījuši par kaut ko ikdienišķu un savtīgu. Taău, pat noniecinot, viņi saglabā kādu svinīguma daļiņu. Pacietīgi palīdzēsim saglabāt kaut vai brīnišķīgās svinīguma sajūtas iedīgli. Šī sajūta vada uz tālajām pasaulēm. Tā pārveido dzīvi un rada varoņus. Tad nu veiksim atceres dienās kādu neparastu varoņdarbu.
   Kalpošana izpaužas varoņdarbā, un tas ir iespējams jebkurā cilvēces stāvoklī. Cilvēku varoņdarbs Mums sagādā prieku. Mēs norādām ceļu, taău jāiet pa to ir cilvēku kājām - tāds ir likums, kuru devis Lielais Pestītājs.
   Paveikts varoņdarbs iegulst Mūsu glabātavās. Tumsoņi mēģina pārvērst realitāti par mirāžu, bet, par laimi, Mēs saglabājam varoņdarbu pierādījumus. Tad nu veltīsim lielo dienu neparastam varoņdarbam.

   126. Urusvati mudina līdzdarbiniekus izrakstīt no Mācības grāmatām to, kas attiecas uz psihisko enerģiju, - un tas ir pareizi. Jāsavāc mozaīkas daļas vienā grāmatā. Turklāt neaizmirsīsim: dažas personas ăukst, ka visas Mācības grāmatas runā par vienu un to pašu. Neprašas, kas grāmatas lasa neuzmanīgi, neredz, ka attiecīgajam jautājumam ikreiz ir pievienota jauna nianse. Izraksti ir jāizdara secīgi, tikai tad varēs pamanīt pavēstījuma spirāles apgriezienu. Padomu un norādījumu virknējumā ir jāatrod pievilcība. Veicot tādu rūpīgu darbu, var saskatīt Mūsu metodi.
   Mēs vispirms noradām uz iespējam, bet neiejaucamies karmā. Kādu gan godu iemantos pētnieks, ja viņš atkārtos Mūsu vārdus, bet pats neko nedarīs?! Apziņa kļūst bagātāka tikai domāšanas procesā. Mehāniska atkārtošana līdz jaunai sintēzei neaizvedīs. Jāvēro, kā Mēs vadām domāšanu, netraucējot pašdarbīgumu. Mēs norādām ceļu, bet katrs taciņas pagrieziens ir jāatrod pašam.
   Mūsu Iekšējo Dzīvi nosaka noteiktas, uz negrozāmiem likumiem balstītas metodes. Mūsu Mītne var pastāvēt tikai tad, ja tiek pildīti evolūcijas likumi. Jūs vairākkārt ievērojāt, ka Mācībā paredzēto gluži negaidīti apstiprināja zinātnieki. Var norādīt ne tikai uz Mācības izplatīšanu, bet arī uz to, cik bieži zinātnieki saņem it kā nejaušus impulsus. Mūsu domu sūtījumi b'do uz visām pasaules malām. Mēs neskopojamies un sējam izplatījumā. Izplatījums ir dažādu ideju pilns. Kāds ir nosaucis šādu stāvokli par Bezrobežībā notiekošo gremošanas procesu.
   īpaši ir jāiemīl rūpīgs darbs - tikai tā strādājot, var iepazīties ar Brālības metodi.

   127. Urusvati atceras, ka, pirmoreiz tiekoties ar Mums, pārējie garāmgājēji it kā izgaisa. Pareizi būtu uzskatīt, ka tās bija Mūsu domu pavēles sekas. Bet tagad Mēs sakām, ka dažreiz nevienu paziņojumu nevar nodot tāpēc, ka netiek atkārtots kāpinājums. Šos divus piemērus var salīdzināt, lai saprastu, kāda ir Armagedona ietekme.
   Var arī pavaicāt: vai tiešām divdesmit gadu laikā var notikt tik spēcīgi kosmiskie saspriegumi? Šādi jautājumi liecina vienīgi par to, ka Armagedona nozīme joprojām tiek maz izprasta. Ikvienam, kas zina, ka Kalijugas beigas ir tuvu, jāatzīst, ka tāds notikums nevar paiet bez globāliem pasaules satricinājumiem. Spēkiem, kuri Melnajā Gadsimtā bija īpaši vareni, ir jācīnās par savu stāvokli. Viņi labāk pieļauj vispārēju katastrofu nekā savu atkāpšanos.
   Mums ir jāsamēro savi spēki ar planētas stāvokli. Pastāvot tādam spriegumam, līdzsvaru var izjaukt pat tad, ja pūliņos ieguldītais spēks vien mazliet pārsniedz nepieciešamo.
   Cilvēki parasti negrib izprast samērīgumu un lietderīgumu. Viņi doma, ka Mušu spēks var salauzt jebkuru pretestību, nerēķinoties ar kosmisko līdzsvaru. Tik vienkāršs apsvērums cilvēkiem ir jāiestāsta, citādi pat erudītākie no viņiem krīt izmisumā. Viņi pārsteigti jautā: ja pirms desmit gadiem kaut kas bija iespējams, tad kāpēc tas tā nav šodien? Tātad viņi neizprot kosmisko kustību. Ne bez pamata Mēs aicinām būt vīrišķīgiem un pacietīgiem.
   Mēs sūtām ziņas par to, ka Kalijugas termiņš tuvojas beigām, un daudzi cilvēki tajās ieklausās. Purānās ir minētas daudzas tādu globālu notikumu detaļas, taău galvenie apstākli šajos vecajos pierakstos nevarēja tikt minēti. Nebija pieminēts izplatījuma strāvu saspriegums un labāko cilvēku meklējumi visam pamatā esošās enerģijas jomā. Abi apstākļi tagad izpaužas īpaši spilgti. Līdz ar to kļūst skaidrāks, ka Kalijugas beigas tuvojas.

   128. Urusvati tika vairākkārt atturēta no pārāk bīstamiem lidojumiem. Skolotāja uzdevums ir pasargāt no pārdrošiem pētījumiem. Augstākās sfēras dedzina kā saule, zemākie slāņi augstai apziņai ir smagi, bet nav iespējams izlidot cauri visiem slāņiem, pirms nav sadedzināts smalkais ķermenis. Smalkās Pasaules slāņu nodalījumu nosaka pati apziņa. Pārejai uz augstāku slāni jānotiek pakāpeniski. Līdzsvara saglabāšanai ir doti Vadītāji, kuri gluži kā ārsti pamāca, lai pāreja noritētu saprātīgi. Katrs līdzsvara izjaukšanas gadījums Smalkajā Pasaulē rada satricinājumu.
   Arī Mēs savā Mītnē saglabājam līdzsvaru. Tas ir īpaši nepieciešams uz blīvās un Smalkās Pasaules robežas, kas pie Mums ir tik skaidri izteikta.
   Cilvēkiem nav viegli saprast, cik ļoti viņiem Smalkajā Pasaulē noderēs uz Zemes iegūtās zināšanas. Un ne tikai pašas zināšanas, bet spēja uztvert un ietilpināt. Kad cilvēki pacentīsies attīstīt sevī šīs divas īpašības, viņi kļūs atvērti uztveršanai. Šāda atvērtība aizvedīs līdz Ugunīgajiem Vārtiem.
   Šāda mācību pakāpe nav grūta tiem, kuri ir apzinājušies un pieņēmuši Brālības esamību. Visgrūtākajā brīdī Vadītājs viņus gan pasargās, gan brīdinās, taău darīs to pašā pēdējā mirklī.
   Jrusvati atceras, cik smagi bija kāpt augšup pa gludu sienu un pa sniegu. Skolotāja roka pasniedzās, lai atbalstītu. Urusvati nešaubījās un mērķi sasniedza. Pastāstot piemēru, var atgādināt līdzdarbiniekiem, kā notiek grūtā augšupkāpšana. Jāpadomā, ka arī citiem Brāļiem tas ir prasījis lielus pūliņus.
   Bez pūliņiem augšupgaita nav iespējama.

   129. Urusvati grib salīdzināt lidojumus uz tālajām pasaulēm ar lidojumiem Smalkās Pasaules augstākajās sfērās līdz pat Ugunīgajai Pasaulei. Pamatos abi lidojumi notiek smalkajā ķermenī, taău dažādās plaknēs. Bīstami ir abi. lidojumi. Tuvojoties tālajām pasaulēm, var sajust spiediena maiņu. Turklāt neaizmirsīsim, kas notika ar Māsu I. Šāds gadījums varēja beigties ar savienotājpavediena pārtrūkšanu. Patvaļīgā lidojumā uz ugunīgajām sieram var rasties arī vēl lielākas briesmas. Smalkais ķermenis var sadegt, ja tas nesagatavojas, ilgstoši tuvojoties.
   Nevajag aizmirst, ka smalkais ķermenis, ari augstā stāvoklī būdams, tomēr ir materiāls ķermenis, kas pakļauts gan augstākiem, tomēr materiālas dabas likumiem.
   Zemes pasaulē ugunīgās parādības ir retas, jo tās līdz zināmai pakāpei izdedzina Zemes slāņus. Tās ne vien iedarbojas uz cilvēku sirdīm, bet arī pārveido visas sfēras, ar kurām saskaras. Un šāda momentāna pārveidošana var izraisīt satricinājumu. Tā būs fenomenāla un neatradīs līdzsvaru nevienā blīvā esamībā, citiem vārdiem runājot, ugunīgais zobens pār-dedzinās blīvo maksti.
   Mēs tikai retumis varam saskarties ar Ugunīgo Pasauli. Parasti sazināšanās notiek caur attiecīgajām Smalkās Pasaules sfērām - tādā kārtā visur jāievēro lietderīguma likums. Apziņai paplašinoties, šis likums tiek piemērots vēl jo vairāk apzināti. Blīvā pasaule ieskauj Mūsu Mītni, un Mēs uzņemamies atbildību par to, lai netiktu izjaukts līdzsvars.
   Mūsu Brālis V. nav aizmirsis, kā viņš pieļāva eksploziju pašā pilsētas centrā. Nedrīkst pieļaut to, ka var notikt nelaime. Tā arī lidojumos jāievēro lietderīgums. Nav nekāda labuma, ja sadeg, pirms atveras Ugunīgie Vārti. Mēs esam atbildīgi par katru karmu, kurai pieskārāmies.
   Lai virzība uz Augstākajam Sfērām ir brīnišķīga augšupgaita!

   130. Urusvati zina, kādas briesmas draud arī Mums. Nekompetenti cilvēki domā, ka Mūs visā Bezrobežībā nekādas briesmas nevar apdraudēt! Protams, attiecībā uz Zemes dzīves apstākļiem mūs pietiekami pasargā zināšanas, taău viss ir relatīvs, un, kad doma traucas uz Bezrobežību, tad atrodas ari citi līdzekļi.
   Visos apstākļos ir jāsaglabā varonība. Vienīgi ar šo mērauklu var iepazīt virzību uz nākamību. Mēs iedalām varoņus neapzinīgajos un noteiktajos. Tie, kuri zina, kālab viņi pūlas un cieš, ir noteiktie varoņi. Viņi no briesmām nenobīsies, kaut arī zinās to reālos apmērus. Izplatījuma strāvu, ļaunas gribas un šausmu ielenkti, drosmīgie varoņi dzīvo, strādā un rada. Varoņi zina, ka viņu zemes dzīve var jebkurā mirklī pārtrūkt, bet šī zināšana nemazina spriegumu. Viņi apzinās, ka jebkurā stāvoklī varoņdarbu turpinās. Nekas nespēs stāties pretī viņu gribai izpausties visās sfērās.
   Atšķirība starp neapzinīgajiem un noteiktajiem varoņiem ir liela. Pirmie var spoži uzliesmot un pēc tam atkāpties, bet noteiktie varoņi neatkāpsies un turpinās ceļu, nesot līdzi visas gadsimtos uzkrātās zināšanas. Viņi pratīs zināšanas pārvērst jūtās un ar tām piepildīt savu sirdi. Kam sirds ir tā piepildīta, tas spēj veikt lidojumu nākamībā. Skarba briesmu apzināšanās dod varonim tikai prieku.
   Saku to, lai norādītu uz Mūsu Iekšējās Dzīves pamatbalstu. Varonības paraugus var skatīt Mūsu Brāļu iepriekšējās dzīvēs. Vai gan jums Mūsu grūtā, bet skaistā Dzīve nebūs lieliskas bruņas?

   131. Urusvati saprot, cik skaista ir sadarbība ar Smalko Pasauli. Ja kāds to iedomājas kā saskarsmi ar nedzīvu pasauli, tas vienīgi parāda savu nezinīgumu. Mēs pastāvīgi strādājam ar šo dzīvo pasauli. Mūs īpaši stiprina tas, ka Smalkajā Pasaulē mītošo Mūsu Brāļu īpašības lielā mērā ļauj paplašināt izzināšanu. Blīvajā stāvoklī esošie spēj izzināt parādību vienu pusi, bet Mūsu zinātni daudzpusīgu dara tas, ka tai pievienojas Smalkās Pasaules zināšanas. Nevajag aprobežoties tikai ar fiziski redzamo apvārsni. Pienāks laiks, kad cilvēki varēs bagātināt savu dzīvi ar dabiskiem līdzekļiem, bet, lai tā notiktu, ir jāapzinās, ka dzīvība pastāv itin visur.
   Var pajautāt: vai sadarbība ar atmiesotām būtnēm un blīvāku astrālu nerada grūtības? Itin nekādas. Sadarbība notiek apvienotās apziņas sierā. Šādi darbinieki ir visai līdzīgi savā domāšanā, un tāda apvienotība ir īsta vienkopa.
   Ir pareizi uzskatīt, ka tautas vienkopa ir augstākais sasniegums, taău, lai to panāktu, ir vajadzīga apvienota, izsmalcināta apziņa. Apziņas un sadarbības apvienošana ir saistīta ar lielu priekšnoteikumu. Tikai Smalkās Pasaules augstākajos slāņos sāk saprast, kur ir panākumu spēks, taău, atkal uz Zemi atnākot, cilvēki kopības vērtības izpratni zaudē. Viņi aizmirst ari par Mūsu esamību, bet Smalkajā Pasaulē šī zināšana taău bija. Viņi tikās ar Mūsu Brāļiem un saprata Dokiudas nozīmi. Un tomēr termiņi tuvojas - vai nu cilvēki sapratīs sev nolemto, vai arī pieļaus, ka notiks katastrofa.

   132. Urusvati atceras, kā viņa apmeklēja Dokiudu. Protams, ir liels prieks redzēt bērnus, kuri grib veikt varoņdarbu. Ievērības cienīgs ir arī novērojums, kas rāda, cik grūti ir tuvoties blīvajai pasaulei tiem, kuri vēl nav realizējuši visus blīvās pasaules uzkrājumus, - šāda tuvošanās izraisa smalkā ķermeņa saspriegumu. Šis process izpaužas savdabīgu sviedru izplūšanā, taău līdz ar tiem aizplūst arī dzīvības spēks. Tāpēc Vadītājam jāraugās, lai iekšējais stāvoklis atbilstu Kalpošanas tieksmei.
   Nesen Urusvati apmeklēja vietu, kur savākti vienkopus tie cilvēki, kuri atstājuši Zemi, jau būdami ļoti veci. Var droši teikt, ka ir viegli strādāt ar bērniem un veciem cilvēkiem, kuri, būdami zemes dzīves apvalkā, ir paveikuši savu uzdevumu. Visgrūtāk ir ar vidēja vecuma cilvēkiem. Viņos ir daudz neizpaustu sablīvējumu, daudz neapmierinātības, nevēlēšanās atzīt Hierarhiju, daudz neskaidru vēlmju un dusmu uz visu esošo.
   Pie ilgu mūžu nodzīvojušajiem var atrast organizētību, kas palīdz izprast Hierarhiju. Būtnes no Augstākajām Steram ne vienmēr tiek uztvertas Smalkajā Pasaulē. To parādīšanās ir jūtamāka neka uz Zemes, taău noliedzēji atrodas ari tur. Nejēgas ir tik konservatīvi blīvajā dzīvē, ka ienes noliegsmi ari Smalkās Pasaules vidējos slāņos. Šis apstāklis ir jāiegaumē, lai spētu mācīties ari Smalkajā Pasaulē.
   Urusvati ir redzējusi tos, kuri traucas pie Skolotājiem. Tagad Mēs gribam atgādināt, kā Mūsu Brāļi apmeklē dažādus Smalkās Pasaules slāņus. Arī Mums nav viegli atrasties zemākajos slāņos. Brālis K. saslima, pildot uzdevumu uz Zemes, bet Smalkās Pasaules zemākie slāņi ir tikpat grūti paciešami. Urusvati nav svešs šis smagums un smacīgums. Labāk ir zināt varoņdarba grūtības nekā visu iztēloties rožainās krāsās. Mēs īpaši uzsveram grūto pusi. Pirmkārt, lai neslēptu patiesību, otrkārt, kad cilvēks izbaudīs varoņdarba prieku, viņš sapratīs, ka pat vislielākās grūtības nav nekas salīdzinājumā ar apskaidrības diženumu.
   Pat puisēns, kuru redzēja Urusvati, tiecās uz varoņdarbu. Tāds darbarūķis atradīs prieku visās jomās.

   133. Urusvati zina, cik dažreiz ir grūti apmeklēt cilvēku sanāksmes uz Zemes, - pat Smalkās Pasaules apmeklēšana ir vieglāka. Arī Mēs visi atzīstam, ka iedarbībai Zemes sfērā vajag vairāk enerģijas nekā saskarsmē ar Smalko Pasauli. Tur, kur domas enerģija ir dabiskos apstākļos, ar to ir vieglāk kontaktēties. Bet zemes dzīves apstākļos doma ir tik neskaidra, ka sūtījumam vajadzīgs pastiprināts spriegums.
   Urusvati zina arī to, ka piedalīšanās ļaužu sanāksmēs uz Zemes loti nogurdina neredzamo dalībnieci. Tādas piedalīšanās notiek bieži, un cilvēki var neredzamo sarunbiedru sajust. Viņi nereti jūt, ka viņiem kāds ko jautā vai arī atbild. Šī parādība mēdz būt tik spilgta, ka daudzi pārjautā kaimiņam, jo viņiem liekas, ka ir dzirdējuši pilnīgi fiziski. Vēsturē ir zināmi gadījumi, kad valsts darbinieki dzirdēja skaidras balsis un brīdinājumus. Diemžēl lielākā daļa šādu palīdzību neņēma vērā.
   Ne reizi vien Mēs brīdinājām Napoleonu, un viņš tādas balsis arī apliecināja, tomēr turpināja maldu ceļu. Kopš seniem laikiem Mēs uzskatām par savu pienākumu brīdināt tādus darbiniekus, kuri var ievilkt evolūciju nevajadzīgos sarežģījumos.
   Urusvati nesen apmeklēja dažas militāristu sanāksmes; to dalībnieki juta vajadzību izteikties par savām rūpēm, bet nenojauta, kam viņi atzinās. Tādā ceļā dažkārt nobriest lēmums, kas citādi paliktu neizteikts. Šādu ietekmēšanu Mēs dēvējam par nedzirdamo pārliecināšanu.

   134. Urusvati zina par terafimiem. Var pajautāt: vai tera-fima nozīme nav pretrunā ar domas vareno spēku? Ja visstiprākais ir izpausta doma, tad kāpēc gan vajadzīgs priekšmets, uz kuru šī doma koncentrējas? Jāteic, ka stipriem domu sūtījumiem terafimi nav vajadzīgi, taău tie var ietaupīt sūtīšanai nepieciešamo spēku. Ikviena enerģija ir jātērē saprātīgi. Priekšmets, jiz kura tiek uzkrāta enerģija, jau ir enerģijas multiplikators. Šādi priekšmeti saglabā domas uzslāņojumus, un tos var pakāpeniski pastiprināt. Jau kopš ļoti seniem laikiem terafimi tiek uzskatīti par svētumu, bet tagad arī šis jēdziens ir kļuvis zinātnisks.
   Mums ir ne mazums terafimu, kas atvieglo palīdzības sūtīšanu Mūsu tuvajiem. Jāsaprot, ka tāds domu uzslāņojums var būt dziedinošs. Tas palīdz arī, sūtot izpaustas vibrācijas. Jāņem vērā visi noderīgie līdzekļi.
   Nozīmīgs Brālības terafims ir tālo pasauļu akmens. Par šo akmeni ir daudz rakstīts. Viena tā daļa veic vēstneša ceļu pasaulē, parādīdamās izredzēto rokās. Cilvēki šo akmeni sauca par Grālu un daudzos citos vārdos. Visu gadsimteņu leģendās ir ziņas par tā nozīmi, taău galvenā nozīme nav pieminēta. Akmens sastāvā ir kāda viela, kas palīdz saglabāt ar tālajām pasaulēm saistošās vibrācijas. Arī akmens daļiņa kalpo par saikni ar Brālību. Tādējādi cilvēces vēsturē ienākušajam apstāklim ir zinātnisks - ķīmisks pamats. Mēs īpaši uzsveram šo zinātniskumu, jo nejēgas visu esošo grib iegrūst aizspriedumu tumsā. Urusvati nav svešs šis Mūsu Mītnes akmens. Mēs to glabājam atsevišķā telpā, lai nodrošinātu vibrāciju saglabāšanos.
   Jāatzīmē, ka meteoru vibrācijas netiek pētītas. Dažu meteoru sastāvā ir brīnišķīgu metālu daļiņas. Šīs daļiņas ir sīkas, tomēr tās var izpētīt, tikai pētnieks nedrīkst aprobežoties ar vecajām metodēm.
   Var jautāt par akmens atrašanas apstākļiem. Tieši tā atrašanas vietā arī tika nodibināta Šambala, padziļinot šīs Mītnes ķīmisko nozīmi. Var sīki un smalki aprakstīt parādības, kas saistītas ar šo tālo pasauļu sūtni. Jūs jau zināt par dažiem akmens daļiņu glabātājiem. Jau varat apliecināt, kā atnāk akmens. Varat pabrīnīties, cik dažādas ir zemes un varoņi, kas saistīti ar to. Šīs leģendas stiprināti un iedvesmoti, ir īstenojušies daudzi varoņdarbi.
   Nikni Brālības pretinieki arī ir dzirdējuši par akmeni un šo sāgu jo īpaši neieredz. Viņi nezina parādības būtību un bailēs niknojas.
   Lai uzticami cilvēki glabā teiksmu par akmeni.

   135. Urusvati zina, ka doma par Daiļo aizved pie Skolotāja. Pat vislielākā apmulsuma brīžos doma par Daiļo veido labāko tiltu uz Brālību. Tieši kā dziedinošas zāles var ieteikt prasmi virzīt domāšanu uz kaut ko daiļu. Cilvēki nesaprot, kāds varens līdzeklis viņiem tiek dots. Viņi atzīst par labāku sūdzēties, pukoties, raudāt, nesaprotot, ka tāds ceļš vienīgi traucē izmantot labākos vadus.
   Šā atzinuma pareizību apliecina Upasikas piemērs. Pat visgrūtākajos brīžos viņa vērsās pie Mums. Tāds gribasspēks radīja varenu vibrāciju. Neviens un nekas nevarēja viņu piespiest kaut vai aplinkus nosodīt Skolotāju. Arī tieša nelaime nespēja viņu piespiest aizmirst Brālību. Pat kuģa avārijas laikā viņas domas bija cieši pievērstas Brālībai, un tāda apņēmība stiprināja svēto vibrāciju.
   Urusvati zina arī to, ka saruna vai doma par Mums tuvina svēto vibrāciju. Arī Mums nav svešs cildenas domas varenais spēks. Mēs pulcējamies, lai kopā padomātu par pašu Daiļāko. Mēs tad neizvirzām visiem vienu tēlu, bet katrs izvēlas sev tuvāko. Tiek radīta simfonija, kas līdzinās sfēru mūzikai. Šie akordi skan kā uzvaras taures, tajos ir tik daudz saskaņas, ka to klausīšanās vien jau rada sirdī prieku.
   Visgrūtākajos sadursmju brīžos atcerieties Daiļo. Daiļums gluži kā panaceja spēj stiprināt darbarūķa sirdi. Atcerieties, ka ne vien jums ieteicu, bet arī Mūsu Mītnē tiek lietots tāds svētības sūtījums. Katram ir savas briesmas un bēdas, bet ir prieks, zinot, ka aizsardzība ir viena.

   136. Urusvati zina, kāds ir liktenis, uz Zemes notiekošo kauju laikā esot smalkajā ķermenī. Kā brīnums var likties tas, ka ieroăa smaile neskar smalko ķermeni. Smaili taău lieto pret visādām izpaustām būtnēm. Bet jēga ir tā, ka smaili lieto apzināti, piedaloties brīvajai gribai, taău kaujā nav iespējama apzināta darbība pret neredzamo smalko ķermeni. Tas rāda, cik būtiska ir apzināta darbība.
   Senos attēlos nereti var redzēt, ka kaujā piedalās arī palīgi no Kosmosa. Urusvati var pastāstīt, cik ātri viņa lidoja starp cīnītājiem, palikdama neievainojama. Varat iedomāties, cik bieži Mēs piedalāmies cilvēku sadursmēs. Kaut arī cilvēku ieroăi Mūs nevar ievainot, tomēr izplatījumā var notikt tumsas hierofantu postījumi. Tādas neredzamas kaujas nav pasaka. Viena lieta ir raidīt Staru no Torņa, bet pavisam cita - lidot izplatījumā, lai iesaistītos divcīņā. Cilvēki neticēs par tādām divcīņām. Taău arī zemes dzīves laikā ir iespējams lidot, bet lidojumi smalkajā ķermeni ir jau pietiekami apstiprināti.
   Gan zemes dzīves, gan smalkajās kaujās izšķirošā nozīme ir tam, kāda ir tiekšanās uz Mums. Var bez gala atkārtot, ka tiekšanās uz Mums ir izturīgs vairogs. Palīdzība var bezgalīgi pastiprināties, ja nav neapmierinātības, gaušanās, nomāktības un neuzticēšanās. Cilvēki, ļaujiet Neredzamajiem Palīgiem pastiept jums palīdzīgu roku! Cik daudz gaišu spārnu ir noplacis cilvēku neuzticēšanās dēļ!
   Apzinīgums padara stiprāku pat smaili, bet gaiša tiekšanās piesaista arī palīdzību. Tas viss nav pamācība, tie ir zinātniski norādījumi. Pašaizliedzīgs lidojums jau ir ticības un jūtzinas vadīta darbība. Urusvati labprātīgi dodas kaujā. Viņa ieteic sakopot spēkus, lai gūtu uzvaru. Kaujā var piedalīties vairākkārt. Mēs augstu vērtējam katru tiekšanos palīdzēt Gaismai.
   Svētuļi liekulīgi teiks: "Vai mēs, mazie, varam palīdzēt diženajai Gaismai?" Taău jau sen ir teikts: "Ar katru elpas vilcienu slavējiet to Kungu."
   Labs vārds liek dzimt palīdzīgai darbībai.

   137. Urusvati atceras, kādā piemīlīgā spožumā var parādīties ļaunuma hierofants. Nedrīkst aizmirst ari to, ka tumšas būtnes pastāvīgi cenšas pieskarties Mūsu sūtītajiem stariem - it kā pārtvert telegrāfisku ziņojumu. Var nosaukt daudzus tādus tumsas mēģinājumus.
   Nevajag aizmirst ari izstarojumu mirdzumu, kādā tie prot sevi ietvert. Iesācējus novērotājus šāda mirdzēšana var samulsināt, bet, zinot par enerģijas starojumu, šaubu nevar būt, vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzi nespēj sasniegt mirdzēšanas spēku. Turklāt viņu izstarojumiem nav tās vibrācijas, kura var satricināt cilvēka ķermeni.
   Mēs jau nosaucām virkni vietu, kur pulcējas tumšie. Neuzskaitīsim tās vēlreiz, jo tas maz kādam palīdzēs. Baltimora un Ņujorka nebūt nav vienīgās. Pat ielas nosaukums un mājas apraksts nepalīdzēs atrast tumšo perēkli. Varat būt droši, ka pat mājai, kurā viņi pulcējas, ir gluži ikdienišķs izskats. Telpās būs daudz baznīcas priekšmetu, nevis Sātana attēlu. Tikai tas, kas izzina ar sirdi, sajutīs, kur ir viltīgās būtnes. Neaizmirsīsim, cik izmanīgas un niknas tās ir, un daudzi labākie darbinieki niknuma ziņā netiek tām līdzi. Tumšie pacieš sāpes un pat gatavi mirt, lai tikai piedalītos sabiedrības demoralizēšanā.
   Daudz Mūsu spēka paņem pretdarbība tumšo viltībām. Pie Mums to uzskata par īpašu uzvaru, ja ļaunuma hierofants ir spiests atkāpties.

   138. Urusvati zina, ka Mēs nekad neskumstam par pagātni. Vērtīga ir tiekšanās uz nākotni. Kad doma dzīvo nākamībā, pievelkas īpaša enerģija. Visspožākā pagātne nevar līdzināties nākotnes iespējām. Zinātne apstiprina, cik dziedinoša ir doma par nākamību un cik daudz indes slēpjas skumjās pēc pagājušā.
   Mēs iesakām zināt pagātni, bet sirdij jābūt pilnībā vērstai uz nākotni. Lai tādā domāšanā attīstās prasme izzināt cilvēces labākās iespējas.
   Nedomājiet, ka atsacīties no gremdēšanās pagājībā ir viegli. Jāiegūst daudz zināšanu, lai atzītu evolūcijas spirāli, evolūcijas, kas negrozāmi virzās uz priekšu. Cilvēki parasti pievēršas vakardienai un nepadomā, ka katra jauna diena nes jaunas zināšanas. Lai kādā stāvoklī ir cilvēks, atnākusi diena jau ir jaunu uzkrājumu pilna. Nakts atnes saskarsmi ar Smalko Pasauli un atjaunotu enerģiju. No rīta cilvēki, kaut ari nakts ieguvumus neatceras, sajūt spēku pieplūdumu. Zinātnieki to izskaidro tīri materiāli, bet pieredzējušākie novērotāji zina, ka cēloni ir pavisam citi.
   Pašreiz runāju par to cilvēku priekšrocību, kuri prot sagaidīt katru rītu kā jauna eksperimenta sākumu. Pitagora himna saullēktam skan kā sveiciens jaunas izzināšanas sākumam. Tādā augstā domas lidojumā nav iespējamas skumjas pēc pagājušā.
   Doma par gara spēku brīvību spēj atnest radošu prieku. Mēs pēc pagājības neskumstam.

   139. Urusvati zina, ka daudzi izšķiroši mirkļi aizrit klusēšanā. Patiesi, vispirms viesulis, pēc tam pērkons un zibens, bet pamats ir klusēšanā. Kad iesaku jums apvienoties klusēšanā, tad kaut kur notiek kaut kas nozīmīgs. Tāda koncentrēšanās klusumā savāc īpašu enerģiju, kas savā potenciālā ir varenāka pat par pērkonskaļiem vārdiem. Tikai nedaudzi izprot klusēšanu kā darbības daļu. Pie Mums dažkārt visa Mītne ieslīgst dziļā klusēšanā - tātad notiek kaut kas īpašs.
   Daudzreiz cilvēki ir jutuši, ka pirms trauksmainas darbības viņiem ir nepieciešams bridi paklusēt. Pieredzējis orators pirms izšķirošo vārdu izteikšanas apklust un dziļi ieelpo. Daži saprot, kāda nozīme ir tādam Prānas malkam, bet citi tā rīkojas pilnīgi neapzināti. Psihiskā spēka pieaugumu dod apziņa. Pie Mums priecājas, uzzinot, ka liels notikums ir apzināti veidots. Tā noteikti virzīta straume var nest labumu cilvēces uzartajiem laukiem.
   Varbūt tieši šobrīd notiek kas ļoti nozīmīgs, bet cilvēki neizprot tā būtību. Tikai vēlāk hronisti atzīmēs, cik lielā mērā pareizi ir risinājušies notikumi.

   140. Urusvati zina, ka daudzi uzskatītu Mūsu uzdevumus par neizpildāmiem. Protams, šie cilvēki vadās pēc ikdienišķās dzīves kritērijiem. Viņi negrib padomāt par to, ka sevī jāveido nelokāma tiekšanās. Viņi arī ierobežo sevi ar tagadnes mirāžu. Taău tā sauktā tagadne ir tikai mirklis starp zibens ieraudzīšanu un pērkona dārdu izdzirdēšanu. Zibens ir jau nozibsnījis, un pērkons katrā ziņā atskanēs - ko gan var nozīmēt nosacītais bridis starp divām saistītam parādībām? Tagadne cilvēkus vienīgi mulsina, jo tā ir tikai mirāža.
   Kad cilvēki izpratīs, kāda nozīme ir jau notikušajam, viņi novērtēs arī negrozāmās sekas - tāda nākamība ir realitāte.
   Mēs nedodam nepiemērotus uzdevumus. Mēs zinām, cik lielā mērā cilvēka spēki var kalpot reālai nākamībai. Mēs tikai gaidām, lai sūtni pārņemtu tiekšanās visaugstākajā pakāpē. Pastāvot tādam saspriegumam, darbosies Mūsu Magnēts, un tas kļūs par stiprām bruņām. Bet tālā ceļā neder bikla svārstī-šanās. Katrs var ar savu sirdi sajust, vai viņš ir visaugstākās tiekšanās pārņemts vai arī, baiļu mākts, murgo.
   Cilvēkam būtu jāatceras, cik daudzreiz viņš pratis izvairīties no briesmām, ja ar visu sirdi ir traucies uz priekšu, cik daudzi aizslēgti vārti patiesībā izrādījās tikai viegli aizvari. Nākamības realitāti var atzīt tad, ja uz to virza nelokāma apņēmība. Lai cilvēki atceras, cik daudz viņiem izdevies paveikt ar Mūsu palīdzību, un viņi to sajuta kā Vadošās Rokas pieskārienu. Daži to atgaiņāja kā uzmācīgu mušu, bet bija arī tādi, kas pieņēma ar pateicību. Stiprs ir cilvēks, kura sirds ir pateicības pilna. Tādiem spārniem var daudz ko dot klāt. Tādus cilvēkus Mūsu uzdevumi nenobiedēs. Viņi zina, cik ļoti noslogoti esam arī Mēs un kā priecājamies, ieiedami Daiļajā Dārzā.

   141. Urusvati zina, kāda apņēmība vajadzīga, lai izpildītu Mūsu uzdevumus. Cilvēkiem, kas tam nav gatavi, būs žēl daudzu priekšmetu, kurus nāksies atstāt. Daži sūkstīsies par to, ka viņiem ķermeniski jāattālinās no Mūsu Torņiem. Taău viņi aizmirst, ka garīgā saikne ir nesaraujama un attālumam nav nozīmes.
   Bet tas, kurš zina, kāda apņēmība ir vajadzīga, nesēros pēc pagājušā, kad viņam būs norādīts ceļš uz nākamību. Vajadzīga ne tikai gatavība, bet tieši apņēmība. Jūs saprotat, kāda ir atšķirība starp šiem vārdiem. Mēs mācām attīstīt apņēmību, lai nekādi zemes dzīves apstākļi nespētu to ietekmēt. Dažkārt niecīgs zemes dzīves priekšmets ir noteicis ne vien atsevišķa cilvēka, bet pat veselas tautas likteni. Ir kauna lieta, ja roku darināts priekšmets var aizšķērsot varoņdarba ceļu.
   Mēs mācām, lai cilvēki spētu pārvarēt laicīgo, kas aizsedz diženo Bezrobežibu. Tā Mēs noradām uz parzemes steram, lai paplašinātu domāšanas apvārsni. Cilvēki nevar dot priekšroku zemes dzīvei, ja ir raduši domāt par augstākajām pasaulēm. Tā domājot, cilvēki vieglāk atradīs sevī apņēmību, spēku veikt varoņdarbu un izpildīt Mūsu uzdevumus. Viņi nedomās par zemes dzīves sarežģījumiem, jo daudzus uzdevumus var veikt tikai tad, ja ir augstākā iedvesma. Ir jābūt tik pārliecinātiem par Mūsu palīdzību, ka ticības magnēts pievilks visnesa-laužamāko enerģiju. Mūsu Iekšējā Dzīve ir pilna ar tiekšanos palīdzēt.

   142. Urusvati zina, cik uzmanīgi jāizturas pret Mūsu norādījumiem. Cilvēkiem ir nosliece attiecināt uz sevi pat kosmiskus datus. Protams, smalks vērīgums parādās kā lielas uzticēšanās sekas. Mīlestība un uzticība rada prasmi ieklausīties Skolotāja vārdos. Gadu gaitā var pārliecināties par to, ka Mūsu norādījumi patiesi ir nākuši īstajā laikā. Lai ziņa iespiestos atmiņā, Mēs dažkārt nosaucam tikai valsti vai pilsētu, vai personas vārdu, bet, ja šīs ziņas salīdzina, var iegūt veselu notikumu ķēdi.
   Armagedons sākās trīsdesmit pirmajā gadā, un tagad dzird minam ăetrdesmit otro gadu, kad iestāsies nākamā globālu notikumu pakāpe. Ăetrdesmit otro gadu Mēs jau nosaucām, un īpaši zīmīgi ir tas, ka šis pats gads tiek minēts laužu pūļos. Ap katru norādījumu izvēršas vesela pasaules mēroga epopeja.
   Atcerēsimies, cik īsos vārdos tika pateikts par Ķīnu, - un ne tikai par vienas tautas likteni, bet gan par notikumiem daudzās zemēs. Vienīgi dzirdīga auss spēj saklausīt steidzīgi nosauktos cilvēku vārdus. Dažreiz Mēs vārdu mazliet sagrozām, lai to neuztvertu nevēlamas ausis. Taău tad, kad šis vārds parādās dzīvē, jūtziņa tūdaļ vērš uzmanību uz to. Nākotnē paredzēšanas tehnika būs nozīmīga zinātne, bet to varēs dot tikai tad, kad atveseļosies cilvēku apziņa.
   Tas ir pareizi, ka nožēlojat nevērību pret humanitārajām zinātnēm. Vienīgi visu zinātņu saprātīga sadarbība ļaus izprast zinības vienotību. Bet jebkura fanātisma pamatā ir noliegsme un nosodījums. Tā var redzēt, ar ko Mums nākas cīnīties. Taău cilvēki Mūs bez gala nosoda. Ne vien fanātiķi, bet pat domājošie cenšas labot Mūsu padomus. Atgādināsim par rakstnieku, kurš ieteica ierobežot Mūsu dotos uzdevumus, nepapūlē-jies pat izlasīt Mūsu padomu. Var nosaukt daudzus, kuri ir centušies likt šķēršļus Brālības darbībai. Vēlāk daži netaisnie nosodītāji to nožēloja, taău nodarītais kaitējums savu bija padarījis. Tādi izskaužami augoņi veido vissmagāko zemes dzīves likteni. Grūtās dienas, ko nākas pārdzīvot, nav nekas cits kā šādu neskaitāmu uzkrājumu sekas. Uzmanīgi ieklausīsimies Zemes vaidos.

   143. Urusvati zina, kā var daudzveidīgi iedarboties uz psihisko enerģiju. Mēs norādījām uz izplatījuma strāvām, kas ietekmē visu cilvēka organismu. Bet līdztekus šīs izpausmēm var redzēt, cik lielā mērā katra fiziska enerģija kāpina visu centru spriegumu. Tā, piemēram, stipra elektrofikācija sekmē domu pārraides pirmo pakāpi. Par to var pārliecināties Amerikā, tikai tie, kas veic eksperimentus, nedomā par to, kāda enerģija palīdz šajos eksperimentos. Psihiskajai enerģijai attīstoties tālāk, tā vairs nesajūt šādu vidi, bet eksperimentu sākumstadijā šī iedarbība ir visai manāma. Ikviens spriegums jau attīstīs mūsu spēku.
   Kāds zinātnieks apgalvoja, ka viņš īpaši spriegi varot domāt, atrazdamies degoša kamīna priekšā. Cits atzina, ka viņu ietekmē ūdens vārīšanās. Trešais sacīja, ka paši veiksmīgākie risinājumi viņam iešaujas prātā negaisa laikā. Ir daudz liecību par to, kā visparastākais saspringums pastiprina domāšanu. Atliek tik novērot, kas īsti enerģiju aktivizē vai nomāc. Pie Mums tieši šāda novērošana ir attīstīta. To var piemērot visām dzīves parādībām. Domas spēks, dabisku apstākļu kāpināts, kalpo vislielākajos attālumos.
   Mēs jau runājām par to, ka bumeranga efekts satriec tos, kuri saceļas pret Brālību. Nejēgas teiks, ka Mēs atriebjamies, taău patiesībā tā ir tikai enerģijas izlādēšanās. Katru, kas aizskar uzlādētu Leidenes trauku, ķer dzirkstele, taău būtu muļķīgi runāt par šā trauka atriebību vai ļaunprātību. Gluži vienkārši jābūt uzmanīgiem pret dzīves parādībām un jāpieļauj, ka tālajās pasaulēs un pat uz Zemes var pastāvēt kaut kas neredzams.

   144. Urusvati var uzzīmēt veselu shēmu, kas rada, ka notiek dziedināšana no attāluma ar vibrāciju palīdzību. Ar laiku šāda dziedināšana ienāks medicīnas ikdienā, bet tagad tā ārstos izraisa vienīgi dusmas. Pie Mums vibrāciju iedarbībai velta īpašu vērību un to izmanto daudz biežāk, nekā domā cilvēki. Turklāt jāatceras, ka šādas iedarbības sekas ir krietni vien stiprākas, ja to uzņem apzināti.
   Un tomēr, ar dažiem izņēmumiem, šī dziedināšana, ko Mēs lietojam, neizraisa acīmredzamu ievērību. Cilvēki ir gatavi izskaidrot vibrācijas ar visnejēdzīgākajām hipotēzēm. Viņi saskatīs katru slimības simptomu, bet atstās neievērotas spēcīgās izjūtas, ko rada vibrācija. Viņi dažkārt drebēs staru strāvās, taău tūlīt pat sameklēs cēloni. Viņi vispār noliegs, ka vibrācijas var pārraidīt no attāluma. Pat bezdrāts telegrāfs nevedina cilvēkus saskatīt līdzību daudzās jomās.
   Urusvati var pastāstīt, cik bieži notiek iedarbošanās uz dažādiem centriem ar vibrāciju palīdzību un cik ātri pāriet sāpes. Nav iespējams iedomāties, ka tādas daudzveidīgas vibrācijas varētu radīt pats pacients, - vajadzīga arī ārēja iedarbība.
   Apliecinām, ka cilvēku atklājumu vidū būs arī šāda dziedināšana ar vibrācijām. Tika izārstētas daudzas slimības, gan neiralģija, gan psihes slimības. Ar šādām vibrācijām var pieveikt vēzi tā pirmajās stadijās, var šķīdināt akmeņus un normalizēt dziedzeru darbību. Viegli varēs izdziedināt ari dažādas ādas slimības.
   Var pajautāt: vai apzināta vibrāciju uztveršana stipri palielinās dziedināšanas panākumus? Ļoti, vairāk par pusi, jo apzināta attieksme liek darboties visai organisma psihiskajai enerģijai, un tāds sabiedrotais aizvien ir vajadzīgs.

   145. Urusvati zina, cik bieži no apziņas dzīlēm iznirst nezināmi personu vārdi, vietu nosaukumi un citzemju vārdi. Zinātnieki to dēvē par zemapziņu, bet aizmirst, ka izplatījuma vēstis nogulsnējas cilvēka "kausā" un impulsa ietekmē atkal uzpeld, jau pārejot smadzenēs.
   Kas gan ir šis impulss? Bieži tas ir Mūsu stars, kas aizdedz "kausa" virsmu un izsauc atbilstošās slepenās zināšanas. Tādēļ pret šādiem zinību uzliesmojumiem jāizturas ļoti vērīgi. Tie ir it ka gaišdzirde, taău Mēs raidām staru, kas šis zinības izsauc no apziņas dzīlēm. Ikdienas dzīvē var apjēgt, cik savlaicīgi sūtīts šāds atgādinājums.
   Cilvēki mēdz teikt, ka maz saņemot augstus norādījumus. Šāds dusmu pilns pārmetums ir netaisns. Mēs dodam daudz, tikai maz tiek pieņemts, tāpēc cilvēkiem jāatgādina, lai viņi ir vērīgāki pret negaidītu vārdu parādīšanos apziņā. Šādas vēstis nedrīkst gaiņāt prom, tām rūpīgi jārod vieta esošajā. Kā lidojoši tauriņi pazib daudzas ļoti noderīgas ziņas, bet cilvēki no tām tikai atgaiņājas.
   Mēs nepagurusi dosim noderīgas ziņas, taău ieteicam izturēties pret tām uzmanīgi. Smalkajā Pasaulē tās noderēs. Tur it īpaši jāprot uztvert izplatījuma domas.

   146. Urusvati rīcībā i'r pieraksti par dažām Lielā Ceļinieka dienām. Viņa saglabājusi atmiņā tā Tēlu. Lielais Ceļinieks izvēlējās trauksmainu varoņdarbu un pārsteidzošu noslēgumu. Viņu godājot, cilvēki nenovērtē to, ka Viņš vērsās pie tautas un ielika pamatus sievietes atzīšanai. Visos senajos apokrifos var atrast vairākas iezīmes, kuras saglabājuši Viņa uzticīgie piekritēji. Noliegt tā sauktos apokrifus būtu kļūda. Kurš var apgalvot, ka tie nav īsti? Tie-var būt fragmentāri un dažādā laikā radušies, taău to pamatā* ir draudzīgi nostāsti. Arī šī īpašība netiek pienācīgi novērtēta. Varētu likties, ka nelabvēļi katrā ziņā Viņu nomelnos, taău brīnišķīgais Lielā Ceļinieka Tēls ir palicis gaišs. Piekritēju nomaldi nav Viņu skāruši. Tā mēs varam tuvoties augstākajiem Tēliem un nevienam netiek liegts Viņus cieņpilni atdarināt.
   Jāatzīmē, ka galveno Mācību Viņš deva, būdams smalkajā ķermenī, un tāds noslēgums pilnīgi atbilda spožajam Patiesības pavēstījumam. Gudri Viņš pateica tautai vienkāršos vārdus par dzīves pamatiem. Tikai nedaudziem varēja uzticēt Smalkās Pasaules pamācības, jo bija pieņemts Mācību dot mutvārdos. Apokrifos nav pēdējo norādījumu, tie attiecās uz domu spēku un tautai nebija saprotami. Skolotājs zina, ko aiz muļķības var pārvērst ļaunumā.
   Parādīšanās smalkajā ķermenī bija varoņdarba noslēguma posms. Bez jebkādas atpūtas Viņš turpināja sniegt Mācību. Sīki mājieni rada, ka pat īstenie mācekļi drebēja, skatīdami tādu varenu parādību. Vienā no apokrifiem ir teikts, ka daži nokrituši zemē kā pamiruši vai pat nedzīvi, - varēja notikt kā viens, tā otrs. Taău galvenajai parādībai bija pārsteidzošas sekas - Mācība palika un nekādi sagrozījumi to nav varējuši aptumšot.
   Nav liela nelaime, ka cilvēki ap Brīnišķīgo Tēlu sablīvējuši savas neizskatīgās veltes. Pastāvošie attēli nelīdzinās Pašam Lielajam Ceļiniekam. Jautās: kāpēc Viņa Attēls nav izlabots? Bet gandrīz neviens attēls neatbilst Viņa ārējam veidolam. Pašus slepenākos Attēlus plaši neizplata. Tam ir arī cēlonis. Cilvēkiem labāk patīk pašu radītais Veidols. Tāpat cilvēki neatzītu arī Lielā Ceļinieka dzīves apstākļus. Neticētu, ka Viņš smagi strādāja un prata vairākus amatus. Viņa zemē ir atrodami Viņa roku darināti māla izstrādājumi. Tie ir dziedinoši talismani. Bet kurš par tādām labām zīmēm zina? Lielā Ceļinieka ceļā ir daudz labu zīmju.

   147. Urusvati atceras Lielā Ceļinieka pārsteidzošos vaibstus - acis, pieri, gaišbrūnos matus. Vietējo iedzīvotāju vidū tie bija tik neparasti, ka izraisīja muļķīgas tenkas. Taău jāatceras, ka cilvēki visu neparasto cenšas sagrozīt līdz absurdam.
   Vēsture maz zina stāstīt par Lielā Ceļinieka Māti, kura bija ne mazāk dižena kā Dēls. Māte bija cēlusies no varenas dzimtas, uzkrājusi sevī izsmalcinātību un gara cildenumu. Viņa izvēlējās pirmo ceļu, lai pasargātu bērnu. Viņa iepotēja Dēlam pirmās cildenās domas un allaž atbalstīja varoņdarbu. Viņa prata vairākas valodas un tādējādi atviegloja Dēlam ceļu. Viņa ne vien nepretojās tālajām gaitām, bet pat savāca visu vajadzīgo, lai padarītu ceļojumu vieglāku. Viņa dziedāja šūpļa dziesmu, kurā paredzēja visu brīnumaino nākamību. Viņa pievērsa uzmanību tautai, zinādama, ka tā var saglabāt Mācības dārgumu. Viņa izprata noslēguma diženumu un uzmundrināja pat vīrus, kas bija zaudējuši dūšu un padevušies noliegsmei. Viņa bija gatava pārdzīvot to pašu varoņdarbu, un viņai Dēls uzticēja savu lēmumu, ko bija apstiprinājuši Skolotāju Novēlējumi. Tieši Mātei bija zināms Viņa gaitu noslēpums.
   Nebūt nav jāzina vietējās paražas, lai izprastu Dižās Mātes dzīves pamatus. Nevis paražas, bet gan nākamības apliecinājums vadīja Mātes gribu. Par Viņu patiesi maz ir zināms, bet, runājot par Lielo Ceļinieku, vispirms ir jāpastāsta par To, kura neredzami vadīja Viņu cildenajos ceļos.

   148. Urusvati neaizmirsīs pierakstīt par šodien dzirdēto sfēru simfoniju. Tajā viņa saklausīja nākamības apliecinājumu, diženumu un skumjas. Celsmes darbs ir liels, un dziļas ir skumjas par to, ka panākumus tajā var gūt, tikai atdodot pašu dārgāko.
   Neaizmirsīsim, ka Mēs esam gatavi atplēst pat savas auras gabalus, lai satriektu tumsu. Mēs esam gatavi nest upurus, bet skumji ir redzēt, cik daudz spēka tiek tērēts, lai turētos pretī tumsai. Šī simfonija lai skan kā simbols.

   149. Urusvati atceras Lielo Ceļinieku. Arābijas tuksnesī Viņš bija vientuļš, bet Šeiha teltī atrada draugus un palīgus. Bieži Viņš palika viens. Nevajag domāt, ka savos ceļojumos Viņš piebiedrojās bagātām karavānām. Neaizmirsīsim arī to, ka, ietērpjoties zemes dzīves apvalkā, ikviens nonāk blīvās pasaules apstākļos. To parasti neievēro un domā, ka Mūsu Brāļi, izejot pasaulē, nonāk kaut kādos nedabiskos apstākļos. Daba ir likuma ierobežots stāvoklis. Ikviens no Mums to zina un apzināti izraugās ceļu.
   Nav izslēgts, ka Ceļinieks sastaps savā ceļā arī tumšos. Nedomājiet, ka tas, kas teikts par Lielā Ceļinieka sastapšanos ar tumsas valdnieku, ir izdomājums vai simbols. Urusvati var apliecināt, ka vairākkārt ir redzējusi dažādas tumšās būtnes, ieskaitot ļaunuma hierofantu. Liktos: kāda gan te atšķirība no parastajiem tumsas uzbrukumiem? Atšķirība ir liela, jo Mūsu Brāļi no tādiem uzbrukumiem nebaidās un tāpēc nevar tikt ievainoti. Arī Lielais Ceļinieks nereti redzēja šausmīgus veidolus, taău nenobijās.
   Daudzi nesapratīs, kāpēc tik Augstam Garam jāredz nepilnīgās tumšās būtnes. Taău magnēta spēks pievelk arī tumšos. Tie vēlas, vienalga, kā samulsināt un kaitēt. Pat vismazākās šaubas neļauj iet pa ūdens virsu vai iziet cauri ugunij, vai pacelties gaisā. Pieminu to, jo Lielais Ceļinieks spēja brīvi gan pa ūdeni staigāt, gan pacelties gaisā. Galvenais priekšnoteikums bija tas, ka Viņā nebija nekādu šaubu.
   Viņš gāja stingri, jo bija sirdi nolēmis veikt varoņdarbu. Varoņdarbs jau bija norādīts, taău to vajadzēja pieņemt ar visu sirdi, bez šaubām un bez nožēlas. Tādu negrozāmu virzību neatbalstīja neviens no apkārtējiem, izņemot Māti. Bet viņas vadība Ceļiniekam aizstāja visas grūtās ciešanas. Ir jāatceras šīs Lielā Ceļinieka dzīves līnijas, lai apjaustu Viņa varoņdarba diženumu.

   150. Urusvati zina, ka Lielais Ceļinieks virzīja cilvēku apziņu uz Visaugstāko. Viņš saprata, ka cilvēki vēl nespēj domās iet vidusceļu. Tāpēc pat tad, kad cilvēks mēģināja izteikt Neizsakāmo, Lielais Ceļinieks ļāva labāk vērsties pie Visaugstākā nekā piezemēt domāšanu. Jāsaprot, ka Viņš mācīja ļaudis lūgties sirdī, darīt to, uzkāpjot kalnā, kur var gūt iedvesmu.
   Nav iespējams aptvert visu Viņa sludināšanas dziļumu, jo pašos vienkāršākajos vārdos Lielais Ceļinieks deva norādījumus, kas attiecās uz visu dzīves būtību. Viņa varoņdarba lielā vērtība bija tieši tā vienkāršība. Šī vienkāršība bija dabiska, nevis ļaužu dēļ uzspēlēta, un tās daiļums izpaudās tādējādi, ka pats Augstākais tika izteikts visvienkāršākajos vārdos. Sarežģītais allaž ir jāpārveido vienkāršajā. Tikai vienkāršībā izpaužas labestība - to apliecina Lielā Ceļinieka darbība.
   Ari Smalkajā Pasaulē Viņa ietekme ir liela. Viņš mēdz nolaisties zemākajos slāņos, lai Viņa auras Prāna attīrītu tumšās sfēras. Nedomājiet, ka Viņam, pat Viņam, tāda nokāpšana ir viegla. Tādēļ Viņa dziedinošā pieskaršanās ciešanu radītajām ăūlām var kalpot par paraugu.
   Pie Mums ir pieņemts apmeklēt Smalkās Pasaules zemākās sfēras. Parādot sirdi, var izglābt ļoti daudzus.

   151. Urusvati zina, ka visiem Lielajiem Skolotājiem ir tuva dziedniecība un māksla. Arī Lielais Ceļinieks ar to īpaši izcēlās. Tikai dažos apokrifos atrodami fragmentāri norādījumi attiecībā uz padomiem ārstniecībā. Nevajag domāt, ka daži pieminētie brīnumdarbi ir viss, kas ļaužu labā paveikts. Tika izdziedināti ļoti daudzi. Tas notika divējādi - vai nu cilvēki nāca pie Lielā Ceļinieka, vai Diženais Pats pieskārās tur, kur Viņš saskatīja slimības iedīgli. Nereti cilvēks pat nezināja, kāpēc viņam pieskaries Garāmgājējs. Šāda rīcība liecināja par Diženā Gara patieso dāsnumu, jo Viņš gluži kā nenogurdināms sējējs izdāļāja labestības graudus.
   Tāpat ne visai bieži apokrifos var atrast vārdus par daiļumu, tomēr tie tika teikti. Skolotājs vērsa uzmanību uz brīnumskaistiem ziediem un saules mirdzumu. Skolotājs atbalstīja arī kora dziedāšanu, jo tā ir vislabākais līdzeklis harmonijas vibrāciju izraisīšanai. Taău Skolotājs neuzstāja uz šo mūzikas un dziedāšanas piedevu - Viņš vienīgi aicināja uz prieku un uz apgarotību.
   Mācekļus un piekritējus bieži piemeklēja bēdas un dzīves likstas. Skolotājs palīdzēja, pirmām kārtām uzmundrinot garu. Tikai pēc līdzsvara iestāšanās Viņš sāka apspriest stāvokli. Turklāt Viņš nekad nenosodīja pagājušo, bet virzīja uz nākamību. Skolotājs skaidri redzēja nākamību, tomēr darīja to zināmu tikai atbilstoši attiecīgā cilvēka apziņai. Skolotājs atrada skarbus vārdus tam, kura apziņa snauda, - tā Ārsts un Radītājs īstenoja Savu Ceļu.

   152. Urusvati ir dzirdējusi majestātisko sfēru mūziku un arī haosa šņirkstoņu. No šā jucekļa un vaimanām Lielie Skolotāji veido harmonisku simfoniju. Vienīgi tas, kas ir dzirdējis abas galējības, var spriest par šādas evolūcijas ilgumu. Tikai tie, kas nezina, domā, ka debesu arfas skan pēc pirmās pavēles. Taău ceļš no haosa bezdibeņa līdz Debesu harmonijai ir grūts ceļš. Tieši tāpēc Lielie Skolotāji ir arī Diženi Darbarūķi.
   Cilvēki grib redzēt Skolotājus tādā pašā ietērpā, kāds ir viņiem. Ja Skolotājs kaut kādā ziņā atšķiras no patvaļīgi radītā priekšstata, rodas visai lielas šaubas. Cilvēks nepadomā, ka viņa vēlmes pamatā ir nezināšana, un nespēj aptvert, ka viņa izdomātais veidols būs banāls. Vispār Lielo Skolotāju attēlojumi visbiežāk ir bezgaumības paraugs. Cilvēki grib, lai Skolotājs arī ārēji neatšķirtos no klātesošajiem. Tādā gadījumā klātesošie Lielo Ceļinieku nepazītu.
   Viņš neatteicās apmeklēt svētkiem veltītos sarīkojumus un sarunājās par ikdienas vajadzībām. Tikai nedaudzi ievēroja, cik daudz gudru padomu Viņš deva, smaidīdams un uzmundrinādams. Bet Viņa smaids bija brīnišķīgs. Šo lielo sirsnību pat mācekļi ikreiz nenovērtēja. Dažkārt pat nosodīja, ja, pēc viņu domām, Skolotājs pārāk lielu uzmanību veltīja nenozīmīgam cilvēkam. Bet šie smaidi atvēra brīnišķīgus traukus. Tāpat atskanēja pārmetumi par sarunām ar sievietēm, bet Mācību sargāja tieši sievietes. Nosodīja ari tā saukto pagānu klātbūtni, aizmirstot, ka Skolotājs bija nācis cilvēku, nevis vienas sektas dēļ.
   Par šiem nosodījumiem atgādinu tāpēc, ka tie padarīja Lielā Ceļinieka Veidolu vēl cilvēcīgāku. Ja viņš nebūtu saskāries ar dzīvi un cietis, tad arī Viņa varoņdarbs zaudētu savu diženumu. Neviens nedomāja par to, kādas ciešanas Viņam sagādāja saskaršanās ar dažādiem haotiskiem izstarojumiem.
   Doma par varoņdarbu nekad nepameta Lielo Ceļinieku. Arī nopēlumu uzklausīšana ietilpa varoņdarbā. Tā savu trauksmaino ceļu nogāja Lielais Skolotājs. Mums patīk atcerēties šādus piemērus.

   153. Urusvati no apokrifiem ir zināms, ka cilvēki gribēja Lielo Ceļinieku pataisīt par tautas varoni. Tāda vēlme nereti tika izteikta attiecībā uz Lielajiem Skolotājiem. Tas bija bēdīgs pārpratums. Protams, Lielais Skolotājs ir gan varonis, gan vadonis, taău daudzas apziņas nespēj šo jēdzienu īsto nozīmi aptvert - tā tiek novīti ērkšķu vainagi.
   Urusvati dzirdēja Lielā Ceļinieka balsi, bet vai tā varēja būt pūļa vadoņa balss? Tieši pūlis ar saviem kliedzieniem pakļāva Ceļinieku īpašām ciešanām. Pūlis, tas pats pūlis, kliedza par valdīšanu, un tie paši cilvēki steidzināja soda izpildi. Tā viņi savdabīgi veicināja pravietojuma piepildīšanos.
   Grūti iedomāties, kādu karmu sev veidoja šie neprātīgie! Tagad daudzi var atsaukt atmiņā notikumus, kuri kā smags slogs uzgūlās daudzu paaudžu pleciem. Tas nav sods, tās ir brīvās gribas neprāta sekas. Iesakot atturēties no nesaprātīgiem vārdiem un domām, līdz ar to lūdzu padomāt par nākotni.
   Skolotājs varēja noiet varoņdarba ceļu arī bez pūļa rēkoņas, taău tieši tie, kurus Viņš bija izdziedinājis, piepildīja izplatījumu ar draudiem un lāstiem. Tādu brīvās gribas izpausmi var apzīmēt ar daudziem vārdiem, tomēr tā ir un paliek brīvā griba. Ir pareizi uzskatīt brīvo gribu par augstāko velti, bet cik sapratīgi ir jārīkojas ar šo nenovērtējamo dārgumu! Mēs savās slēptuvēs joprojām glabājam daudzus priekšmetus, kas ir saistīti ar Lielā Ceļinieka dzīvi. Var pabrīnīties, cik lielā mērā Viņa izstarojumi saglabājas gadsimtiem ilgi. Tas ir visdrošākais psihiskās enerģijas daudzuma rādītājs. Nevis tajā laikā, kad roka vai elpa apzināti sūta spēku, bet gan tad, kad katrs nevilšs pieskāriens jau uzslāno neizdzēšamo enerģiju.
   Tā atcerieties Lielā Ceļinieka neparasto visam pamatā esošo spēku.

   154. Urusvati zina, ka Lielie Skolotāji var sarunāties ar dzīvniekiem. Lielā Ceļinieka paraugs arī šajā ziņā ir apbrīnojams. Taău šāda sazināšanās ar dzīvnieku pasauli jāsaprot pareizi. Cilvēki var nelietot dzīvnieku skaņas un tomēr viņus saprot. Psihiskā enerģija var nepastarpināti saskarties ar tādu pašu enerģiju un panākt saprašanos.
   Vispirms ir nepieciešams, lai abas puses būtu brīvas no bailēm un dusmām. Jābūt patiesas labvēlības pilnam, un tā nedrīkst būt tēlota. Daudzi gļēvuļi apgalvo, ka ir drosmīgi, bet paši ļaunākie izliekas, ka ir labi. Tad ceļa nav. Starp pasaulēm pazaudēta pati dabiskākā saikne, jo dzīvie radījumi ir zaudējuši savstarpēju uzticēšanos. Tagad par retu parādību uzskata gadījumus, kad divi dažādu sugu dzīvnieki var mierīgi sadzīvot. Arī cilvēki tuvojas dzīvniekiem ar aizdomām. Kā gan lai rodas savstarpēja saprašanās?
   Ja būtu iespēja redzēt, kā pie dzīvniekiem un putniem vērsās Lielais Skolotājs, tad varētu pārliecināties, ka dzīvā saikne starp pasaulēm pastāv. Lielā Ceļinieka aicināts, putns nolaidās Viņam uz rokas un, Viņa sūtīts, lidoja noteiktā virzienā. Viņš prata nomierināt jebkuru dzīvnieku nevis ar uz-kliedzienu, bet gan iedvešot mieru. Senās leģendās ir stāstīts par to, kā slimi dzīvnieki nāca pie Skolotāja, lai Viņš tos izdziedina. Var minēt daudzus tādus piemērus, un Skolotājam bija tiesības dēvēt dzīvniekus par jaunākajiem brāļiem. Šajā brīvajā saskarsmē nebija ne vismazākā konvencionālā demonstra-tīvuma, nebija verdzības, bet bija sadarbība.

   155. Urusvati zina, ka dzīvnieki ļoti ilgi patur atmiņā sava saimnieka izstarojumus. Ja tas ir vērojams pat ikdienā, tad cik daudz varenāk uzslaņojas Liela Skolotajā izstarojums! Šajā sakarā jāpiebilst, ka Skolotāji, no vienas puses, ieliek magnētus, bet, no otras, - iznīcina savas lietas, lai Viņu izstarojumi nenonāktu tumsoņu rokās.
   Vēsture rāda, kā tika izkliedēti Skolotājiem piederējušie priekšmeti. Tā, piemēram, Senžermēna gleznas ir palikušas ăetrās zemēs: Francijā, Anglijā, Vācijā un Nīderlandē, turklāt ar dažādiem parakstiem. Vairākas ir Van Lō ģimenē, bet lielāko daļu autors iznīcināja.
   Tāds pats liktenis bija priekšmetiem, kurus lietoja Lielais Ceļinieks. Saku lietoja, jo par saviem Viņš tos neuzskatīja. Šī atsacīšanās no īpašuma izpaudās dabiski, jo Viņa gaita bija trauksmaina.
   Liels bija mācekļu izbrīns, kad Viņš vēlējās strādāt kopā ar viņiem, lai iztiku nopelnītu ar darbu. Tieši tāpat savu rīcību pamatoja arī citi Mūsu Brāļi. Viens bijušais Imperators, maltīti uzsākot, mēdza sacīt: "Šķiet, savu maizi esmu nopelnījis." Vairāki visdedzīgākie skolnieki atkrita tieši tādēļ, ka bija pastāvīgi jāstrādā. Jums ir zināms, ka tā notika arī ziemeļos.
   Tādējādi ir ļoti labi jāizprot, kā magnētus izvietojis Lielais Ceļinieks. To nav daudz, bet vietas ir iezīmīgas. Viņš lika saviem mācekļiem nogādāt tādus magnētus tālās zemēs. Jāatceras, cik tālu dažkārt nokļuva Viņa vēstneši. Cilvēki viņus nepazina, tomēr nojauta šo sūtņu nozīmi un neieredzēja viņus - kā mēdz niknoties uz visu neizprotamo.

   156. Urusvati zina, ka Lielais Ceļinieks ar vienu skatienu spēja pievērst cilvēkus Augstākajam.
   Skolotājs mēdza teikt: "Brāļi, jūs atrodat pietiekami daudz laika visam citam, bet Augstākajam atstājat īsus mirkļus. Ja jūs veltītu Augstākajam tikai to laiku, ko veltāt maltītēm, jūs jau tagad būtu skolotāji." Tā Viņš mācīja, cik lietderīgi ir dzīvē pievērsties Augstākajam.
   Tāpat Viņš mēdza teikt: "Vērsdamies ar visu sirdi, sajutīsit it kā stipru pavedienu, kas jūs saista ar Diženo Sirdi."
   Vēl teica: "Netraucējiet cits citu, ja redzat, ka kāds ir iegrimis lūgšanā. Ar nesaprātīgu iejaukšanos var cilvēkam kaitēt, var saplosīt viņa sirdi."
   Un bieži atgādināja: "Protiet uzturēt tīrību un izskalojiet muti pēc katras ēdamreizes. Neapreibinieties, jo neprāta pārņemts cilvēks ir sliktāks par pēdējo dzīvnieku."
   Vēl ieteica: "Neēdiet gaļu, ja tas ir iespējams."
   Tā apokrifos atrodami daudzi norādījumi attiecībā uz visām dzīves jomām. Bez jau atrastajiem apokrifiem iespējams atklāt vēl dažus. Nespriedīsim par to, kad izdarīti pieraksti, jo tie ir vairākkārt pārrakstīti un tulkoti.
   Turklāt neaizmirsīsim, ka šie pieraksti ir nejauši izraudzīti no daudziem esošajiem. Pret visu, kas līdz mums nonācis no seniem laikiem, jāizturas ļoti vērīgi. Tāpat neaizmirsīsim arī to, ka vēlāk apokrifus nepierakstīja, un tie attiecināmi uz gadsimtiem, kas ir visai tuvi notikumiem. Nebūsim savā attieksmē pārāk noliedzoši, jo ari tagad atrod senu rakstījumu fragmentus.

   157. Urusvati zina, kāda sajūta pārņem, atraujoties no Zemes. Šo sajūtu un magnētisko pievilksmi pazīst tikai tie, kas to izjutuši. Viņi spēj saprast, cik lielā mērā Skolotājs var būt pakļauts visspēcīgākajai pievilksmei. Viņam ir tiesības atrauties no Zemes, bet Viņš to nedara. Taău izjūt smagu smeldzi. Vārdos nav iespējams izteikt, cik dziļa tā ir. Vienīgi apziņas varenais spēks var atbrīvot no šādām nomācošām lēkmēm.
   Jāatzīmē arī tāda Skolotāja kvalitāte kā gara dalāmība. Tie, kam šī kvalitāte nav sveša, saprot, ka šādos brīžos pārņem pilnīgas prombūtnes sajūta. Parasti tie ir ļoti īsi mirkļi, bet, gara dalāmībai attīstoties, var būt visai dziļi. Var iedomāties, kādus prombūtnes mirkļus pārcieta Lielais Ceļinieks. Tas ir nevis apziņas zudums, bet tieši daļēja prombūtne, kad psihiskā enerģija darbojas lielos attālumos.
   Lielā Ceļinieka Veidola parādīšanos dažkārt sajuta dažādās vietās vienlaikus. Cilvēki pilnīgi skaidri Viņu redzēja nomodā un sapnī.
   Pastāvot gara dalāmībai, sirdij ir ļoti daudz darba. Var iedomāties, cik bīstami ir tādas prombūtnes laikā traucēt mieru. Šis stāvoklis ir gandrīz tāds pats kā smalkā ķermeņa iziešana, bet cilvēki ar tādu spriegumu nerēķinās, un dažkārt tiek nodarīts ļaunums.

   158. Urusvati zina, kas ir svētās sāpes. Mūsdienu ārsti šīs sāpes sauc par neiralģiju, reimatismu, nervu konsulvijām, nervu kanālu iekaisumu. Daudzi apzīmējumi tiek doti, taău pat šīszemes ārsts saskata kaut ko neparastu. Mēs šo "kaut ko" saucam par psihiskās enerģijas klauvēšanos Bezrobežībā. Jāatzīmē, ka šādas sāpes sākas bez kāda redzama iemesla un arī norimst bez sekām. Tās ir daudzveidīgas, un nav iespējams paredzēt, kurš centrs sāks sāpēt.
   Tagad var iedomāties, cik lielā mērā tādiem spriegumiem ir pakļauti Lieli Skolotāji! Citādi arī nevar būt - visam pamatā esošā enerģija klauvējas, vēlēdamās iekļūt jaunās sfērās. Tā tiecas uzelpot tur, kur tai atbild vibrācijas. Bet Skolotāja brīvā griba piesaista parādību Zemei cilvēces labad.
   Jāievēro, ka tādas sāpes var dziedināt tikai ar vibrācijām. Mēs sūtām strāvas, un dažreiz tās ir ļoti stipras. Šādas sāpes bieži mocīja Lielo Ceļinieku. Tādās reizēs Viņš devās tuksnesī- tur bija vieglāk uzņemt vibrācijas. Nevienam nenāca prātā, ka Lielais Ceļinieks var ciest tādas sāpes. Cilvēki domāja, ka Skolotāju neskar nekādas zemes dzīves izpausmes. Pats Lielais Ceļinieks neslēpa, cik ļoti Viņam ir nepieciešama cilvēku līdzdarbība. Viņš pastāvīgi atkārtoja, ka tiek dots pēc ticības. Tā Viņš mācīja izprast visam pamatā esošās enerģijas nozīmi.
   Tikai pilnīgi apzinoties enerģiju, var izraisīt tās darbību. Un kalpos tā tikai tad, ja vēlme būs labestīga. Tā Lielā Ceļinieka dzīvē var saskatīt ļoti cilvēciskus un zinātniskus apstiprinājumus.

   159. Urusvati var pastāstīt māksliniekam, kas specializējies cilvēku seju atveidošanā, kāds izskatās Lielais Ceļinieks: Viņa tēlu var fiksēt kaut vai vispārīgos vilcienos. Vēlreiz atgādināsim Viņam raksturīgās iezīmes: mati gaišbrūni, tie patiesi ir diezgan gari, galos mazliet tumšāki, sīkās cirtas viegli viļņainas, tomēr šķipsnas manāmas. Piere gaiša un plata, grumbas nav redzamas; uzacis mazliet tumšākas par matiem, taău nav platas; acis zilas, kaktiņos nedaudz paceltas augšup, skropstas piedod acīm dziļumu. Mazliet manāmi vaigu kauli, deguns neliels, diezgan smalks, neliela mute, bet lūpas visai pilnīgas. Nelielās ūsas neaizsedz muti. Ari bārda nav gara, uz zoda viegli pāršķirta. Tādi vaibsti modināja mīlestību pret Skolotāju. Ne tik daudz skaistums, cik sejas izteiksme padarīja Skolotāju neaizmirstamu.
   Ikvienam, kas vēršas pie Skolotāja, jābūt mīlestības pilnam. Godināšana un cieņa bez mīlestības neko nedod. Daži domā, ka mīlestība var mazināt cieņu. Šādus nomaldus rada augstāko jūtu neizpratne. Tikai tas ir skolnieks, kas Skolotāju mīl. Katras izturēšanās pamatā ir mīlestība vai bailes, bet bailes neiederas tur, kur tiecas uz Gaismu.
   Urusvati atceras, kā peldējusi lotosā. Lai cik trausla bija šī laiviņa, viņa nav jutusi ne vismazāko baiļu. Tas ir bezbailības simbols, skolniekam tiecoties uz Skolotāju. Vienīgi mīlestība var radīt tādu bezbailību. Ir ļoti nepieciešams attīstīt sevī šādu kvēlu mīlestību. Pastāvot tādām cildenām jūtām, pat veselība nostiprināsies. Bez mīlestības pavediena nav iespējams noturēties pretī haosa uzbrukumiem.
   Atceroties Skolotāja Vaigu, visu būtni var pārņemt mīlestība. Turklāt jāatceras, ka Lielo Skolotāju Brālībā nevar mīlēt tikai vienu no viņiem. Skolniekam ir savs Skolotājs, bet viņš ar mīlestību izturas ari pret citiem Skolotājiem. Izraudzītais Skolotājs gan ir vistuvākais, bet, kad skolnieks uzzinās par pārējo Skolotāju varoņdarbiem, mīlestības jūtas būs patiesas.

   160. Urusvati zina, ka Lielais Ceļinieks mēdza zīmēt smiltīs dažādas zīmes, bet pēc tam tās izdzēst. Skolnieki jautāja, kāpēc Skolotājs tās nezīmē uz kāda izturīgāka materiāla. Skolotājs uzvilka zīmes gaisā un teica: "Lūk, tas ir pats noturīgākais nolikums. Šīs līnijas nekas neizdzēsīs." Tā Skolotājs izskaidroja domas spēku.
   Daži apgalvoja, ka izplatījuma zīmes mirdzējušas kā zibens. Skolotājs nenoliedza tāda mirdzuma iespējamību un teica: "Nāks laiks, kad cilvēki uzzinās, kā aizsūtīt savus norādījumus lielos attālumos." Skolnieki nespēja saprast, par ko Viņš runā.
   Vēl Skolotājs teica: "Sargieties no nelabām domām. Tās pavērsīsies pret jums, uzmetīsies uz jūsu pleciem kā riebīga spitālība. Bet labas domas pacelsies augšup un ari jūs cels līdzi. Ir jāzina, cik daudz gan dziedinošas gaismas, gan nāvējošas tumsas cilvēks sevī nes."
   Vēl Viņš sacīja: "Mēs šeit šķiramies, taău varam atkal satikties Gaismas ietērpā. Neraizēsimies par tirgiem, jo Gaismas valstībā drānas izsniedz katram pēc viņa vēlmes. Neskumsim, jo mūs ar prieku uzņems labākie draugi!"
   Vēl sacīja: "Neskumsim par to, kas ātri novalkājas, jo mums jau ir sagatavotas izturīgas drānas."
   Vēl sacīja: "Jūs esat pieraduši baidīties no nāves, jo jums nav stāstīts par pāriešanu labākā Pasaulē."
   Vēl sacīja: "Ir jāsaprot, ka labi draugi arī tur strādās kopā."
   Tā Lielais Ceļinieks pastāvīgi mācīja par mūžību un domas spēku. Bet šos Novēlējumus saprata tikai nedaudzi. Grūti pat iedomāties, cik niecīgs bija to skaits, kuri iegaumēja Skolotāja vārdus! Bet Viņš prata runāt lakoniski un vienkārši.
   Pie Mums augstu tiek vērtēta prasme izteikties īsi. Izplatījumā šādi hieroglifi iegravē ļoti skaidras zīmes.

   161. Urusvati zina, cik bieži Lielo Ceļinieku traucēja tumsas spēki. Pat Rakstos pieminēta šī apgrūtināšana. Var pajautāt: kā Rakstos varēja fiksēt gadījumus, kuriem nav bijis liecinieku? Pašam Lielajam Ceļiniekam bija par to jāpavēsta - un tā arī bija. Skolotājs neslēpa to, kāda cīņa notika ap Viņu. Tā Viņš gatavoja skolniekus pastāvīgai cīņai. Viņš teica: "Ikviens cilvēks nemitīgi piedalās trijās kaujās. Cilvēks var iedomāties, ka ir pilnīgā mierā, taău patiesībā viņš piedalās trijās kaujās vienlaikus.
   Pirmā kauja notiek starp brīvo gribu un karmu. Nekas nevar atbrīvot cilvēku no piedalīšanās šo divu sākotņu sadursmēs.
   Otrā kauja plosās ap cilvēku starp atmiesotajām labā un ļaunā būtnēm. Tā cilvēks kļūst par laupījumu vieniem vai otriem. Grūti iedomāties, cik nikni ir tumšie, mēģinot pakļaut sev cilvēkus.
   Trešā kauja dun bezrobežīgajā izplatījumā starp smalkajām enerģijām un haosa viļņiem. Cilvēka iztēle nespēj aptvert šādas Bezrobežībā notiekošās kaujas. Cilvēka prāts izprot sadursmes uz Zemes, bet, raudzīdamies zilajās debesīs, viņš nespēj aptvert, ka tur trako vareni spēki un viesuļi. Tikai tad, kad ir apguvis zemes dzīves izjūtas, cilvēks var padomāt par neredzamajām pasaulēm. Pie tādām domām ir jāpierod. Tikai tās padarīs cilvēku par bezrobežīgo spēku apzinīgu dalībnieku.
   Padomājiet par savu pastāvīgo atrašanos Bezrobežības Vaiga priekšā. Visaugstākie vārdi nespēj izteikt Visaugstāko. Tikai īsu mirkli sirds spēj ietrīsēties izzināšanas lielajā priekā. Protiet šādus mirkļus paturēt prātā, jo tie būs atslēga uz Nākamību."
   Nav iespējams aptvert, ka visas neskaitāmās pasaules ir piepildītas, taău Skolotājs virza tieši uz to. Protiet Viņu pagodināt ar uzticēšanos, jo bez šā tilta ceļu noiet nevar.

   162. Urusvati zina, ka Lielais Ceļinieks runāja ne vien ar nabagajiem, bet arī ar bagātajiem. Ir zināms, ka ne visiem bagātajiem Viņš vēlēja izdalīt mantu. Vai šajā rīcībā nebija pretrunas? Nebija, jo Skolotājs norādīja atteikties no bagātības tiem, kuru attieksmi pret zemes dzīves dārgumiem uzskatīja par nepareizu.
   Viņš runāja par nepieciešamību atbrīvoties no bagātības, ja redzēja, ka zemes dzīves dārgumi garīgi vājam cilvēkam bija kā smags dzirnakmens kaklā. Tā arī jāsaprot Skolotāja attieksme pret zemes dzīves bagātībām. Viņš tās nenoliedza, jo nevar uzskatīt par neesošu to, kas uz Zemes pastāv. Taău pret visu esošo ir jābūt saprātīgai attieksmei.
   Skolotājs nebūt nevēlējās redzēt visus dzīvojam vienādā nabadzībā. Gluži otrādi - Viņš sūtīja padomus, kā, arī trūkumā dzīvojot, rast tīru prieku un neapskaust kaimiņu.
   Skolotājs varēja būt kopā ar nabagajiem un bagātajiem, un visur Viņš bija vienādi labestīgs un pilns vēlēšanās palīdzēt. Bagātajiem taău reizēm palīdzība vairāk vajadzīga nekā nabagajiem.
   Tāpat Skolotājs centās palīdzēt, kad redzēja notiekam netaisnību. Skolotājs prata vajātos padarīt par varoņiem. Skolotājs saprata, ka katra Viņa labdarība tiks nosodīta, un Pats nerūpējās par atzinību, bet, dodams padomus, neaizmirsa norādīt uz pateicības lielo spēku. Tādu atcerēsimies brīnišķīgo dzīvi, kas darīja bagātas tik daudzas sirdis.

   163. Urusvati zina, ka Liela Ceļinieka labākas pamācības un pārsteidzošie izdziedināšanas gadījumi palikuši nefiksēti. Viņš ne tikai vērsās pie tautas un skolniekiem, bet risināja ari daudz individuālu sarunu. Kurš gan būtu varējis pierakstīt šīs brīnišķīgās pamācības?
   Par dzīvju nomaiņu Skolotājs ar tautu nerunāja, jo Viņa zemē šo patiesību nesaprastu. Pat no skolniekiem tikai nedaudzi pilnīgi saprata atkaliemiesošanos. Par atkaliemiesošanos zināja dažas sektas, un, tāpat kā tagad, daudzi to noliedza. Reinkarnācija, tieši tāpat kā tagad, izraisīja niknus strīdus.
   Par strīdīgām lietām Skolotājs mēdza runāt ar katru atsevišķi, jo tad Viņš varēja pavēstīt atbilstoši sarunbiedra apziņas līmenim. Daudz bija tādu sarunu divatā. Dažreiz tās skāra pamatjautājumus, bet bija arī pārrunas ar visai izglītotiem filozofiem. Daži nāca bailīgi nakts laikā, bet citi uzdrošinājās tuvoties arī dienā. Pret visiem Viņš bija ļoti pacietīgs. Var iedomāties, cik piepildīts bija Viņa varoņdarbam atvēlētais ne visai garais laiks. Skolnieki bieži brīnījās, kad gan Viņš guļ.
   Arī daudzas brīnišķīgas izdziedināšanas notika nemanāmi. Cilvēki tikai redzēja, ka ir izdziedināts vājprātīgais, paralizētais, aklais, kurlais. Šie gadījumi ar savu acīmredzamību pārsteidza pūli. Patiesi, kad mēmie sāka runāt un spitālīgo miesa kļuva tīra, pūlis jutās satricināts. Bet no zinātniskā viedokļa citi brīnumi bija vēl nozīmīgāki. Skolotājs ar gribas spēku apturēja sabrukumu izraisošus iekšējos procesus. Pūlis un pat tuvinieki nevarēja novērtēt tādu varenu iedarbību. Tā lika atkal kustēties ne vien atmirušiem muskuļiem, bet spēja ari sadziedēt savainotus audus. Izpaudās tāds domas spēks, par kādu cilvēks varēja tikai sapņot.
   Šo iedarbību nekādā ziņā nevar nosaukt par suģestiju. To drīzāk vajadzētu saukt par uzvaru pār miesu. Un tagad, kad cilvēki ir sākuši pētīt domas spēku, viņiem būtu jāatceras šīs nozīmīgās uzvaras, ko guvusi doma. Ja pamatā ir samērīgums, enerģija traucas pa īsāko ceļu.

   164. Urusvati zina, kādos kosmiskajos apstākļos notika Lielā Ceļinieka pāreja uz Smalko Pasauli. Taău bez novērotajiem satricinājumiem bija vēl daudzi citi. Vai kāds brīnums, ka zemes dzīves notikums apvienojas ar kosmisko? Ne, gluži otrādi - cilvēkiem ir jāsaskata tas, ka visi notikumi ir savstarpēji saistīti. Beidzot ir jāatzīst Kosmosa vienotība.
   Ar katru evolūcijas pakāpi ir saistītas daudzas parādības. Bet cilvēki tādās svinīgās dienās kļūst īpaši stūrgalvīgi. Viņi ir kā ceļotāji, kas, nonākuši galā, negrib kāpt ārā no ratiem. Tieši tāpat ari Lielā Ceļinieka varoņdarba laikā ļaudis negribēja izkāpt no ratiem, negribēja redzēt savā priekšā pārsteidzošo parādību.
   Notika nepieredzēta netaisnība, bet neviens nesteidzās norādīt cilvēkiem uz notiekošā šausmīgumu. Pašam Lielajam Skolotājam piemita Perikla gudrība - Viņš negaidīja no pūļa taisnīgumu. Viņš, kas bija tik daudz devis, juta, ka samērīgums jau ir izjaukts. Viņš tikai brīdināja, lai cilvēki nepārslogo savu karmu. Skolotājs zināja, ka ceļš ir neizbēgams, un jau pievērsās Smalkās Pasaules parādībām. Taău tieši šīs pamācības palika nepierakstītas. Tā radās vēl viena netaisnība.
   Pierakstos atrodami tikai ļoti īsi mājieni par Skolotāja apmeklējumiem no Smalkās Pasaules. Taău pat paši uzticīgākie skolnieki neatrada iespēju norādīt, ka vislielākās Atklāsmes Skolotājs deva, būdams jau smalkajā ķermenī. Bet tāda norāde būtu ārkārtīgi svarīga visai Pasaulei. Skolotājs neuzstāja, jo redzēja, ka Viņa Novēlējumus labāk saglabās izplatījums.
   Ari tagad Mēs brīdinām par kosmiskajiem spriegumiem, bet maz ir to, kas klausās. Mēs norādām uz neparastām parādībām, bet cilvēki tās uzskata par nejaušībām. Tā veidojas nesa-mērīgums.

   165. Urusvati zina, cik daudzveidīgas īpašības vajadzīgas, lai pilnveidotos. Dažreiz tādu īpašību kopumu ar cilvēka prātu ir pat grūti aptvert. Piemēram var noderēt Navina nerimtība, vadot neapvaldītu tautu. Viņš nedrīkstēja aizrauties ar lieliskiem uzdevumiem, viņam bija jākoncentrē sava griba vadīšanai, kas saistījās ar nepārtrauktām briesmām ne vien viņam pašam, bet arī visai tautai.
   Var iztēloties ganu, kas cenšas izvest ganāmpulku cauri biezokņiem. Cik zaru viņam ir jānolauž, lai izbrīvētu ceļu! Cik akmeņu jānovēl no takas! Ganam jādabū ganāmpulks galā pirms tumsas iestāšanas, bet viņu nemitīgi apdraud zvēri un arī cirvis visu laiku jāliek lietā - tāds ir vadoņa ceļš. Viņam vajadzīga drosme, uzņēmība, nerimtība un pašaizliedzība.
   Tagad aplūkosim ceļu, kuru gāja gudrs un radošs vadonis. Viņa vārdā dēvē veselu labāko sasniegumu gadsimtu. Perikla valdīšanas laiks ir viena no smalkākajām parādībām. Par tautas centienu pamatu kļuva zinātne un jaunrade. Perikls guva gan spožus panākumus, gan saņēma smagus likteņa triecienus. Viņš pulcēja ap sevi visus labākos prātus. Šie filozofi ir atstājuši cilvēcei veselu domas laikmetu. Perikla draugu vidū bija arī Lielais Ceļinieks, kurš sevī uzņēma zināšanu un dailes gadsimta neaizmirstamo burvību. Arī tādi pamati nostiprina pašaizliedzību un virza uz varoņdarbu.
   Var ievērot, kā tuvinās labākie gari, lai pēc tam sastaptos darba druvā. Loti vērīgi jāpaseko tam, kā tiek uzkrātas dažādas īpašības. Šajā konsekvencē var atrast pasaules celsmes iezīmes.

   166. Urusvati zina, cik trūcīgas ir vēstures ziņas par pašiem ievērojamākajiem darbiniekiem. To sekmē ne vien cilvēkiem raksturīgais netaisnīgums, bet ari vēl kaut kas cits. Vai jūs nedomājat, ka paši izcilie darbinieki vairījās no tādas ierakstīšanas papirusa lapās? Patiesi, Lielie Skolotāji nevēlējās, lai tiktu radīti Viņu dzīves apraksti un dažkārt iznīcināja to, kas bija uzrakstīts par Viņiem. Ir gan palikuši Viņu Mācību pamati, bet dzīves gājums nav parādīts. Arī tagad Mēs dodam Mācības galvenās tēzes, bet vairāmies no tādām sīkām detaļām, kuras vēlāk var iztulkot gluži sadzīviskā plāksnē.
   Pievērsīsimies izcilajam filozofam Anaksagoram. Ir zināmi Viņa Mācības pamati, kas bija jaunums vairākiem gadsimtiem. Ari tagad atzinu par matērijas kā pamatvielas nesagraujamību var uzskatīt par nenovecojušu. Viņa domu par Augstāko Saprātu var paust ari mūslaiku zinātnieki. Var redzēt, ka filozofa dzīves apraksts nemaz neparāda Viņa kā cilvēka raksturu. Bet Viņš bija dižena gadsimta pārstāvis. Viņš bija uzņēmis sevī Grieķijas domas izsmalcinātību. Viņš augstu vērtēja mākslu un daudzreiz ar padomiem palīdzēja Periklam. Tādā kārtā Viņš bija daudzu pasākumu iekšējā svira. Viņam pietika cildenuma, lai aizstāvētu draugu un goda zaudēšanas vieta izvēlētos trimdu.
   Apliecinu, ka var dot visspožāko Viņa darbības novērtējumu, taău Viņš negribēja iemūžināt pārejošus notikumus. Jau tad sirds dziļumos Viņš nojauta gaidāmo varoņdarbu. Daudzi Lielie Skolotāji saistīja Mācību ar Savu nākamo Ceļu. Tādu vērtīgu dzīves gājumu ir daudz. Nevajag brīnīties par to, ka daži posmi ir vairāk aizēnoti, taău tas bija nepieciešams, lai steidzīgi izdarītu iekšējos uzkrājumus.

   167. Urusvati zina, ka vajātāji traucas pa Lielo Skolotāju pēdām kā putekļi aiz jātnieka. Ļoti vērtīgi ir novērot ne vien Skolotāja piekritējus, bet ari Viņa vajātājus. Var saskatīt būtnes, kas vairākas dzīves pēc kārtas ir neatlaidīgi centušās kaitēt labajam, ko cilvēkiem dod Mācība.
   Jautās: vai gan Smalkās Pasaules slāņos tādi vajātāji nevar pārliecināties par savu tumšo centienu veltīgumu? Taău viņu vadītāji nesnauž. Jāizprot sensenā teiksma par dēmoniem, kas ar saviem spārniem aizsedz skolniekiem Gaismu. Patiesi, arī Smalkās Pasaules zemākajos slāņos var notikt tāda Gaismas aizsegšana. Tā notiek ari uz Zemes. Labestības Mācības vajātāji ne vien apzināti steidz kaitēt, bet viņus pret savu gribu pievelk arī spēcīgais Mācības magnēts, tādēļ viņi trako vēl niknāk.
   Tādu neprātīgu trakošanu var vērot dažādos gadsimtos. Saprātīgi cilvēki dažkārt ir jautājuši šiem vajātājiem, kas viņiem liek tik nikni un neatlaidīgi zākāt nīstamo Mācību. Atbilde allaž ir bijusi gandrīz vienāda - viņi apgalvoja, ka nespēj rimties un izbeigt zākāšanu. Bet tāda nevaldāma tieksme liecina par apsēstību.
   Nodevējus mēdz saukt par Jūdam. Šis vārds kļuvis par vislielākās nodevības simbolu. Jāparaugās, vai Jūda jau iepriekšējās dzīvēs nav bijis tāds pats tumšs ļaunuma spēku ierocis. Jāparaugās, kā Grieķijā tās labākajos laikos ielīda nodevības odzes. Varētu nosaukt to vārdus, taău nav labi izrunāt vārdus, kas apzīmē vienīgi nodevību. Tomēr stingri jāiegaumē, ka katrai lielai Mācībai ir nodevēji, aiz kuriem rēgojas dēmonu spārni.
   Urusvati nesen redzēja, ka mēģināja tuvoties tumšais hiero-fants, bet Mūsu ugunīgās bultas viņu atsvieda atpakaļ un uz viņa rokas palika zibens zīme.

   168. Urusvati zina, ka ikviens labs darbs pārveido kādu haosa daļiņu, tāpēc katru labu darbību saucam par haosa sadedzināšanu. Šādai metaforai ir reāls pamats. Kad cilvēks tiecas uz labo, uz gaismu, iedegas labākās ugunis, un tās parāda haosu jaunā, attīrītā veidā.
   Cilvēki dažkārt domā, ka sadarbība ar Brālību izraisīs pret viņiem vērstu niknu tumsas uzbrukumu, taău šis pieņēmums ir nepareizs. Pareizāk būtu teikt, ka katrs labais darbs izraisa tumšajos niknumu.
   Droši vien atradīsies mazdūšīgie, kas teiks: lai nepakļautu briesmām savu labklājību, mēs neko labu nedarīsim. Daudz ir to, kas atteikušies no labā. Viņi savu sirdi ir paglābuši no labestības. Viņi ir apdzēsuši uguni un iegrimuši nokrēslī. Bet mijkrēšļa rēgi ir pretīgi. Kas baidās no labā, tas noslīks haosā.
   Lielais Ceļinieks mācīja mīlēt labo. Viņa Mācība gadsimtu gaitā ir ļoti izkropļota. Pat paši vienkāršākie vārdi nespēja nosargāt Mācību, un cilvēki izmanījās pavērst Patiesību savu veikalu labā. Tirgoņu izdzīšana no svētnīcas paliek kā brīdinošs simbols, taău arī svētnīcai jābūt garā. Tātad no tirgošanās jāatbrīvojas garā. Neviens nevar aizliegt apmainīties ar dzīvei nepieciešamajiem iekrājumiem, taău tirgoņiem būtu jārisina savas lietas sirds uguņu gaismā. Tad dzīves pamatus apspīdētu labestības mirdzums.
   Dzirdu ļaunus smieklus. Haoss nodreb un cer, ka viņa kalpi neatkāpsies. Tā doma par labo izraisa arī ļaunuma konvulsijas. Nenobīsimies no pašas briesmīgākās ļaunuma grimases, lai tikai vairotu labo.

   169. Urusvati zina, ka haosa sadedzinātāji un haosa radītāji dzīvo šeit, uz Zemes. Haosu iznīcina šeit, nevis pārzemes sfērās. Haosa uzkrājumi arī veidojas šeit. Nevis dēmoni, bet gan cilvēki cenšas palielināt haosu un novest to līdz absolūtai tumsai. Urusvati ir nācies izjust šo absolūto tumsu. Tādas skumjas ne ar ko nav salīdzināmas.
   Īpaša cilvēku kļūda ir tā, ka viņi uzskata izpausto par haosam nepieejamu. Kļūda ir ari sfēras attēlošana apli, jo tāds simbolisks attēlojums it kā pārliecina cilvēkus par neiespējamību iekļūt izpaustā haosa pasaulē. Haosa plūsmas ari tiecas izjaukt līdzsvaru, bet Gaismas stari to atjauno. Tumsa gluži kā indīgas strāvas cenšas aizšķērsot ceļu domai. Šis norādījums jāuztver pilnīgi reāli. Patiesi, domas plūsmu var apgrūtināt, un tad enerģija jādesmitkāršo. Taău tāda milzīga spēka lietošana loti atsaucas uz sirdi.
   Pats Lielais Ceļinieks mācīja, ka līdzsvars ir nepieciešams. Var pajautāt: vai Viņš norādīja uz kosmogoniju? Viņš tikai apliecināja, ka pastāv ļoti daudzas pasaules, un virzīja domu uz Augstāko. Tāds apliecinājums tautai bija nepieciešams, jo arī turpmāk cilvēki uzskatīja mazo Zemi par cilvēces vienīgo mitekli. Arī tagad daudzi cenšas ierobežot domāšanu, paužot uzskatu, ka tā pastāv tikai uz Zemes. Tā Skolotājs aicināja apzināties Visuma diženumu.
   Skolotājs ne reizi vien, īpaši savās pēdējās sarunās, apliecināja, ka eksistē Smalkās Pasaules būtnes.

   170. Urusvati zina, ka kosmogonijas un reliģijas jautājumos īpaši jāievēro lietderīgums. Lielā Ceļinieka vārdi ir jāizprot tā, ka Viņš ir nācis izpildīt iepriekšējo likumu. Daudzi uzmācās Viņam ar jautājumiem: vai Zeme ir plakana? Bet Viņš allaž atbildēja: "Jums tā ir plakana." Tā uz visiem jautājumiem Viņš atbildēja atbilstoši jautātāja apziņai. No Viņa var mācīties, kā atbildēt vienkārši un izsmalcināti. Jāatceras, ka Brālības novēlējums nosaka runāt atbilstoši apziņai. Vienīgi domās Skolotājs varēja cirst pušu aizspriedumu virves, bet Viņa vārdi atbilda klausītāju apziņai.
   Viņa novēlējumu vidū bija ari ļoti dziļi, bet klausītāji tos uztvēra atbilstoši savam līmenim. Skolotāja liktenis visos laikos ir vienāds - Viņam jābūt pacietīgam un iecietīgam, piemērojoties skolnieku līmenim. Neskaitāmas reizes Viņam jāskar vieni un tie paši jautājumi, un Viņš nedrīkst dusmoties uz prašņātāju, atgādinot, ka uz šo jautājumu jau sen ir atbildēts. Taău var iedomāties, kāds bija jautātāju līmenis, un tad var pabrīnīties par Skolotāja bezgalīgo pacietību.
   Ir jānodzīvo daudzi mūži, lai iemantotu tādu pacietību un saprastu, kāda palīdzība nepieciešama cilvēcei. Tā izaug ari mīlestība pret cilvēci, nevis pret atsevišķiem cilvēkiem, bet gan pret visu cilvēci, kurai dota brīvā griba. Tās ir stipras mokas - vērot, kā šī augstākā velte tiek nelietderīgi izšķiesta, tāpēc jo vairāk rodas vēlme palīdzēt tiem, kas nomaldījušies. Tādu var iedomāties Skolotāja iekšējo dzīvi.
   Ir jāsaprot varoņdarba prieks, kas mīt cilvēces glābšanai Sūtītā sirdī. Nebaidīsimies nosaukt šo kalpošanu par cilvēces glābšanu.

   171. Urusvati zina, ka cilvēki ar savu brīvo gribu rada savas esamības Smalkajā Pasaulē. Kad griba ir tīra un drosmīga, kad visam pamatā esošo enerģiju nenomāc zemiskas iekāres, tad pāreja uz Smalko Pasauli var būt viegla un ir iespējams sasniegt augstas sfēras. Patiesi, cilvēks veido savu likteni, - tā mēdza teikt arī Lielais Ceļinieks. Viņš droši pauda pārliecību par to, ka ceļā uz augstākajām sfērām pastiepjas daudzas rokas, lai kavētu lidojumu, taău griba un visam pamatā esošā enerģija neļauj aizkavēt tos, kuri ir centienu pilni.
   Tīru gribu cilvēks var attīstīt jebkuros apstākļos. Psihisko enerģiju var nosargāt visos gadījumos. Brīvā griba ir dota gan sīkam, gan diženam cilvēkam. Ikviens cilvēks ir saņēmis augstāko velti, tātad viņš pats var to vai nu pieņemt, vai kā vergs uzticēto dārgumu izšķērdēt. Ikvienam ir pietiekami daudz psihiskās enerģijas, lai bez bailēm veiktu lidojumu uz Smalko Pasauli. Taău vispirms ir jāpārvar bailes no Nezināmā, citiem vārdiem runājot, jācenšas kaut vai pa daļai iepazīt Smalko Pasauli.
   Ikviens var atrast ziņas par neredzamo pasauli. Pat tie, kas īpaši necenšas, atradīs norādījumus par Smalkās Pasaules esamību, ir tikai jāizkopj brīvā griba šajā virzienā. Taău cilvēkiem bail pat padomāt par to, ka viņu mājas ir nevis uz Zemes, bet gan kaut kur izplatījumā.
   Skolotāja uzdevums ir attīstīt skolnieku domāšanu tālo pasauļu virzienā.

   172. Urusvati zina, cik dziļi iekrīt vārds bērna sirdī, īpaši līdz septiņu gadu vecumam var izsaukt atmiņas par Smalko Pasauli. Bērni apjauš, kādas bija šis īpašas dzīves sajutās. Der pajautāt bērniem, vai viņi neatceras kaut ko neparastu. Šādus pieskārienus sauc par atmiņas atvēršanu. Kaut arī ar gadiem atmiņas par pagājušo atkal izgaisīs, tomēr paliks brīnišķīgās esamības dzirkstele.
   Lielajam Ceļiniekam patika pavērt atmiņu. Viņš aicināja sev klāt bērnus un ne tikai izjautāja viņus, bet arī ar roku pieskārās, tā pastiprinādams atcerēšanās spilgtumu. Viņš bērnus ne vien mīlēja, bet redzēja viņos cilvēces tālākvirzību. Izturēdamies pret viņiem kā pret pieaugušajiem, Viņš rīkojās pareizi, jo tad, kad atceras tālo pagātni vai Smalko Pasauli, prāts klust kā pieaugušajam. Bērni nekad neaizmirsīs to, kas viņiem tuvojies kā līdzīgs līdzīgajiem. To viņi paturēs savā atmiņā uz visu mūžu.
   Iespējams, ka tieši bērni atcerējās Skolotāju labāk nekā tie, kurus Viņš bija izdziedinājis. Ir jāatceras, ka jaunie būs dzīves turpinātāji, un ikvienam ir jāpavēsta viņiem sava pieredze. Vēl gudrāka rīcība būs pamodināt viņos atmiņas par Smalko Pasauli. Visdziļākā gara dzīve veidojas tur, kur ir iemirdzējusies Smalkās Pasaules esamības dzirksts, un vieglāka kļūst sazināšanās ar Neredzamo Pasauli.
   Skolotāja parādīšanās smalkajā ķermenī nostiprināja skolniekos ticību tam, ka Neredzamā Pasaule reāli pastāv. Ne visi spēja uztvert šīs Pasaules būtību, tomēr logs pavērās.

   173. Urusvati zina, ka cilvēki neprot aktīvi gaidīt. Lielais Ceļinieks mācīja gaidīt nedomājot, tā, lai gaidas piepildītu visu būtni. Tādā pakāpē gaidīšanu nevar ierobežot doma. Cilvēks lieliski zina, ko viņš grib, uz ko viņš tiecas un ar ko ir saaugusi viņa apziņa. No šā avota Lielais Ceļinieks smēlās nesalaužamību.
   Nevis ar prātu, bet gan ar sirdi Viņš zināja, cik grūti ir iedot cilvēkiem jaunu apziņu. Ar prātu var daudz ko viegli atzīt, bet sirds parāda, cik ļoti cilvēki turas pie vecās apziņas. Ir teikts, ka jādod pēc apziņas. Bet kā lai rīkojas tad, ja apziņas vietā atradīsim nedrošu, mūžvecu skrandu kamolu? Skolotājam nākas nemitīgi atkārtot truismu, un tā ir Viņa vislielākā traģēdija visos laikos. Vienīgi daudzas dzīves radīta apziņa spēs iziet cauri visām cilvēku ceļa grambām.
   Grūts ir Skolotāja uzdevums un jo grūtāks tāpēc, ka lielākā daļa cilvēku Hierarhiju izprot nepareizi. To visu zināja Lielais Ceļinieks un steidzās paveikt varoņdarbu. Viens varoņdarbs norisinājās gadsimta garumā, otrs - dažos gados. Uz kādiem svariem var izsvērt tādu Kalpošanu?
   Patiesības darbiem zemes dzīves kritēriji neder. Bet liels ir prieks par to, ka tādas veltes ir dotas. Tās māca cilvēci pievērsties apziņas atjaunotnei visos laikos.

   174. Urusvati zina, cik aplam tiek iztulkoti simboliski izteicieni. Var atgādināt kaut vai to, ka vēsturiskie vārdi par sišanu pa kreiso un labo vaigu radījuši daudz maldu. Tiešām, ja teikto uztver burtiski, iznāk bezjēdzība. Bet vēlējums tika dots garīgajā nozīmē. Proti, ja cilvēks ir iekšēji līdzsvarots, viņam nespēj kaitēt nekādi ļaunuma centieni. Pats Lielais Ceļinieks atzina cilvēka pašcieņu un no Indijas Mācībām zināja, ka cilvēka garu neviens nespēj satricināt.
   Pie Mums atzīst par īpašu sasniegumu, ja gan veiksmē, gan neveiksmē cilvēks negrozāmi tiecas uz izraudzīto mērķi. Bet, lai tā notiktu, ir jāizraugās mērķis un jāsaprot, ka ārpus tā nav virzības uz priekšu. Šāda pārliecība veido varoņdarbu. Katram cilvēkam ir jāveic zināms varoņdarbs. Pašam varoņdarba jēdzienam jābūt aicinošam, nevis biedējošam.
   Vēl Viņš mācīja par varoņdarba kvalitāti: "Katrs, kas uzlabo sava darba kvalitāti, jau veic varoņdarbu. Pat tad, ja viņš darbojas tikai savā labā, viņš katrā ziņā dos labumu arī citiem."
   Darbam piemīt tāda īpašība, ka ikviens no tā gūst savu labumu. Ne vien Zemes pasaulē priecājas par labu darbu, bet arī Smalkajā Pasaulē var vērot īpašu attieksmi pret lielisku darbu.
   Un vēl sacīja: "Pēc saules lēkta jūs spriežat par visu dienu. Jūs ievērojat, kad rīts ir apmācies vai skaidrs, kad saule ir sarkana vai miglas plīvurā tīta.
   Tāpat ari dzīvē jau bērna gados var paredzēt, kā attīstīsies cilvēka būtība. Var vērot, ka viņā ir ielikts viss, kas parādīsies vēlāk. Kam patīk strādāt jau bērnība, tas visu mūžu būs darbarūķis."
   Darba tikuma vai slinkuma pamati ir ielikti iepriekšējās dzīvēs. Daudzi uzturas Smalkajā Pasaulē, taău neiemācās priecāties par darbu. Apliecinu, ka darba kvalitāte nosaka arī turpmāko augšupgaitu. Aplam ir domāt, ka tikai valdnieki kāpj aizvien augstāk, bet arāji - slīd lejup. Kvalitatīvi strādāt var jebkurā stāvoklī.
   Viņš mācīja arī, ka zināšana ir daudz pārāka par tumsonību. Zināšana ir liela darba sekas. Cilvēki nevar gūt panākumus, ja necentīsies izzināt. Taău tikai nedaudzi var palīdzēt tautai izzināt, un šīs personas mums ir jāciena. Ikviens no viņiem ir ne tikai izlasījis jau uzrakstīto, bet arī ielicis savas atziņas lāsi. Tāda lāse ir velte Bezrobežībai.

   175. Urusvati zina, ka izglītošanas darbs tiek pakļauts izsmieklam un zaimiem. Jūs visi to zināt, taău runāju par to atkal, jo Lielajam Ceļiniekam pastāvīgi jautāja, kāpēc cilvēki atvaira labākās veltes.
   Viņš aicināja skolniekus būt vīrišķīgiem un paciest šo apsmieklu. Viņš sacīja: "Tumsa cīnās ar Gaismu. Tumsa cenšas saglabāt savu guvumu. Mēs šausmināmies par tumsu, bet tā mūs ienīst. Vai gan iespējams samierināt Gaismu ar tumsu? Vai var kalpot tumsai tas, kas uzskata sevi par gaismas nesēju?" Tā Skolotājs parādīja, ka nevar kalpot divām sākotnēm. Viņš norādīja skolniekiem, ka katram no viņiem nāksies apliecināt kalpošanu Gaismai ar personisku varoņdarbu.
   Tādu kalpošanu nevar saprast, ja nav apzināts tās lietderīgums. Bet izpratni par to var gūt, ja gars zina savu misiju. Vīrišķība un gudrība nāk tad, kad ir izprasts labais.
   Cilvēkā pašā ir savu darbu būtības kritērijs. Nevar iestāstīt, kā un kad iestāsies liktenīgā stunda, taău savā sirdī mēs jūtam, kad pienāk termiņš. Tikai gudrība un drosme palīdz izprast atbildību par darbošanos visas cilvēces labā.
   Lielais Ceļinieks parādīja, cik mērķtiecīgi Viņš gāja uz varoņdarbu.

   176. Urusvati zina, cik negaidīti izveidojas dzīves mozaīka, bet šī negaidītība ir tikai zemes dzīves aspektā. Cilvēks bieži vien runa un raksta ar vienu nolūku, bet Augstākie Speķi viņu vada uz pilnīgi citu mērķi. Cilvēks domā, ka viņš ir sasniedzis panākumus paša izraudzītajā virzienā, bet īstenībā ir guvis daudz lielākus sasniegumus pavisam citā jomā. Viņš raksta noteiktai personai, bet sekas nāk no gluži citas puses. Mēs bieži ņemam vērā vienas darbības daudzveidīgās sekas. Ja Mēs uzskaitītu visas sekas, cilvēks samulstu. Viņš censtos tās sašaurināt un tādējādi vājināt savu psihisko enerģiju. Tikai paplašinot apziņu, var iegūt redzesloka plašumu.
   Lielais Ceļinieks mācīja, ka apziņa ir jāpaplašina. Viņš bieži teica: "Atveriet acis un ausis." Protams, Lielais Ceļinieks ieteica atvērt ausis ne tikai viņa doto pamācību uzklausīšanai. Viņš norādīja, cik dziļu jēgu var aptvert, ja apziņa ir paplašināta. Taău nevar izvilkt virvi caur adatas aci. Liels vēstījums nerod vietu sīkā ausī.
   Var iedomāties, cik daudz Viņa pamācību nenonāca līdz klausītāju ausīm! Daudz ko cilvēki iegaumēja tikai fragmentāri. Pārtrūka saikne, un līdz ar to zuda sākotnējā jēga. Neteikšu, ka jēga kļuva aăgārna, taău vārdu daiļums bija zudis. Tā tika sagrozītas daudzas Lielo Skolotāju domas.
   Izplatījuma ierakstos Skolotāju domas ir saglabājušās labāk. Kā svētīga rasa tās nonāk pie tiem, kuri spēj šīs domas uztvert. To zinādami, Skolotāji pārāk neskumst, ka viņu domas uz Zemes tiek tā sagrozītas. Nolemtais nonāks galā, un atvērta sirds uztvers.
   Arī cilvēku domas izplatījumā aug. Katra varonības pilna, pašaizliedzīga doma jau ir kā nākamās pasaules grauds. Ne tikai Lielie Skolotāji - arī katrs domātājs Kosmosā var būt labā cēlājs.
   Cilvēki nevēlas gremdēties domās par tālajām pasaulēm. Bet tieši šīs domas labi attīra apziņu. Izplatījuma ceļos nav skaudības, ļaunestības un rupjības.
   Lielais Skolotājs bieži pievērsa skolnieku skatienus spīdekļiem: "Daudz ir mājokļu, un visos ir dzīvība." Viņš gribēja, lai skolnieki iemīļotu Bezrobežību.
   Visas Mūsu Māsas un Brāļi labprāt sarunājas ar tālajām pasaulēm. Kad Masa Urusvati vērš acis uz mirdzošo planētu, Viņa atceras savu lidojumu un priecājas par tālajām pasaulēm.

   177. Urusvati zina, ka fenomenālas darbības nevar notikt vienmēr. Bez kosmiskiem cēloņiem un Smalkās Pasaules negatīvo spēku ielaušanās vēl var būt tā dēvētās neticības iedarbība. Grūti ir novilkt robežu starp neticību un šaubām - abas odzes nāk no viena pūžņa.
   Lielais Ceļinieks bieži mācīja, ka tiek dots atbilstoši ticībai. Neaizmirsīsim, ka Kristus nevarēja darīt brīnumus, ja Viņam neticēja. Tas ir pieminēts vairākkārt. Tagad zinātnieki vārdu neticība aizstātu ar autoritātes noliegšanu. Nav svarīgi, kādus vārdus lieto, jēga ir viena. Enerģijas plūsmas pārtraukšana izjauc pat visvarenākos sūtījumus.
   Šo fizisko parādību var novērot, sākot ar visikdienišķākajiem stāvokļiem. Brīdinādami no šaubām, Mēs runājam par fizikas likumu. Cilvēki var noraidīt pašu lielāko palīdzību, jo brīvā griba spēj iznīcināt visveselīgākos apstākļus. Cilvēks dusmojas un atstumj Roku, kas viņu attur no krišanas. Skolotāja pienākums ir brīdināt par šaubu kaitīgumu.
   Var atgādināt, kā skolnieki šaubījās par Skolotāja spēku un nekavējoties saņēma triecienu, ko sauc par likteni. Taău šis apzīmējums nav pareizs. Kāds gan tas ir liktenis, ja cilvēks sarāvis dziedinošo saikni!
   Ir pienācīgi jānovērtē tas, ka Lielais Ceļinieks tik atklāti uzsvēra ticības pamatus kā tālākvirzības vitālo cēloni. Skolotājam bija daudz lielu zināšanu, un Viņš tās pavēstīja vienkāršos vārdos.

   178. Urusvati zina, ka vajātāji dažreiz kļūst par līdzdarbi-niekiem. Var minēt piemērus tam, ka tieši vajātāji nereti kļuva par tās Mācības Balstu, pret kuru paši bija vērsušies. Skolotājs allaž vērīgi aplūko savus vajātājus. Viņu spēks var izrādīties tik būtisks, ka pietiks ar vienu dzirksteli, lai aizdegtu svētības liesmu.
   Niknuma izraisītāja parasti ir tumsonība. Lielais Ceļinieks mēdza teikt: "Kad suņus palaiž no ķēdes, tie metas virsū pirmajam pretimnācējam." Skolotājs ne reizi vien atzīmēja, kādu labumu var gūt, padarot par saviem piekritējiem dažus taujātājus, bet pavisam citāda bija viņa attieksme pret nodevējiem.
   Skolotājs mēdza teikt: "Ja cilvēks, kam jau ir uzticēta dārgumu glabāšana, tos zog, viņš nevar būt uzticības persona. Viņš ir sagatavojis sev grūtu likteni, dažkārt tas viņu piemeklē visai drīz, bet īpaši grūti ir, kad tas kavējas."
   Tā Skolotājs noteica nodevības kritēriju. Viņš zināja par gaidāmo nodevību un mierināja skolniekus, kas jau turēja aizdomās nodevēju. Niknuma pieaugumu nav iespējams pārtraukt, straumei ir jāizlauzās, bet smaga ir nodevēja karma! Vissmagākā zemes dzīves noziegumu vidū.

   179. Urusvati zina, kā cilvēki nosoda aiziešanu no Zemes sfērām uz tālajām pasaulēm. Viņi to dēvē par atkrišanu un pat par gļēvulību, jo domā, ka līdz ar Zemi jāiet bojā visam. Šādi spriežot, viņi aizmirst, ka var būt pašaizliedzīgi varoņi, kas nodibina kosmisko līdzsvaru. Viņi ir arī cilvēces glābēji, jo apliecina Pārpasaulīgos ceļus.
   Nosauksim par Trauksmainu Gaismu to, kurš ir uzņēmies darbu tālajā pasaulē, neparastos apstākļos. Tāds grūts uzdevums jāuzskata par varoņdarbu. Ne jau gadījuma pēc, bet ilgu un dziļu pārdomu rezultātā Domātājs ir nolēmis atnest savas zināšanas no citas planētas. Viņu nedrīkst saukt par atkritēju, gluži otrādi - viņš ir sapratis, ka pasauli virza idejas un domai nav robežu; tā veidojas jauni sakari.
   Protams, tādā aiziešanā uz tālo pasauli pats aiziešanas fakts nav nekas jauns, bet jauna ir apzinīga attieksme un šāda atbildīga uzdevuma uzņemšanās. Tālā pasaule Skolotājam nevar būt viegla arī fizisko apstākļu ziņā, it īpaši tad, ja tiek saglabāta sadarbība ar Brālību.
   Zemes stari tādā stāvoklī, kādā tie ir, nevar būt viegli. Planēta ir slima, un līdzsvars ir izjaukts. Pastāvot parastajiem zemes dzīves sakariem, var iedarboties visdažādākie apstākļi, bet tie padara atšķirību no tālās pasaules atmosfēras vēl lielāku.
   Skolotājs jau sen domāja par tālajām pasaulēm. Viņš lāva pārdot sevi verdzībā, lai jo ātrāk noietu zemes dzīves ceļu. Viņš pilnā mērā izjuta uz sevis zemes spriegumus un pēdējās zemes dzīves laika paguva uzkrāt plašu pieredzi. Var nosaukt ievērojamus laikabiedrus, ar kuriem Viņš kontaktējās un rūdīja domu.

   180. Urusvati zina, cik ļoti cilvēki tiecas piezemēt un ierobežot pat augstāko parādību. Domātājs mēdza teikt: "No debesīm ir noklāts pār Zemi dziedinošs pārsegs, bet cilvēki nevis cenšas pacelties līdz tam, bet gan novilkt to zemāk. Viņi nedomā par to, ka Zemes dubļos pat visdziedinošākais zaudē savu spēku."
   Reiz pie Domātāja atnāca draugs un pastāstīja Viņam savu sapni: "Iedomājies, es redzēju, ka manā mājā mans draugs pārvietoja visas lietas. Savādi ir tas, ka šis cilvēks ir tālu projām." Domātājs atbildēja: "Varbūt viņš iekļuva tavā mājā domās. Domas spēks taău spēj izkustināt no vietas priekšmetus."
   Tāpat Domātājam jautāja, kāpēc virs kalna tik ātri veidojas mākonis. Viņš teica: "Bez dabas spēkiem var iedarboties arī cilvēku domas." Tā Viņš katrā izdevīgā gadījumā mācīja par domas spēku. Daudzi nespēja saprast šo katram cilvēkam piemītošo vareno spēku, tomēr cilvēku domāšana tika bagātināta.
   Kad Domātājam vaicāja, kāpēc Viņš savos rakstos nepiemin domas spēku, Viņš teica: "Nāks laiks, kad cilvēce būs gatava saprast arī šo patiesību, bet katra pāragra došana var kļūt tikai par šķērsli. Lai cilvēki virzās augšup pa kāpnēm, neizlaižot nevienu pakāpienu."

   181. Urusvati zina, cik ļoti cilvēki negrib atzīt sadarbības priekšrocības. Domātājs dažnedažādi centās pievērst cilvēkus šim glābjošajam jēdzienam. Viņš skaidroja: "Cilvēks ir sabiedriska būtne. Viņš nevar dzīvot bez kontaktēšanās ar sev līdzīgajiem. Cilvēkam ir jāiepazīst viscildenākais dzīvesveids. Rīkodamies kā dzīvnieks, viņš nekļūst pilnīgāks. Ikviena doma, ikviens vārds jau ir sabiedriska parādība."
   "Neķītras lamas un ķengāšanās piesārņo atmosfēru un ir pretrunā ar Dievišķo Sākotni. Verdzībā var pārdot ķermeni, bet ne garu. Cilvēkmīlestība ir sirds attīstības sekas, bet to sasniedz ar domāšanu. Pati gudrība nespēj pastāvēt bezdomī-gumā."
   "Nesaticības, tāpat ka ļaunas slimības sekas parādās pamazām. Nejēgas domā, ka, otrā dienā pamodušies, ir jau no sekām izvairījušies. Sadarbības jaucēji jāsoda kā cilvēki, kas nodara kaitējumu sabiedrības īpašumam. Viņu liktenis ir izraidīšana."
   Vēl viņš mācīja: "Kad ceļinieks naktī pieklauvēs, jūs droši vien iztaujāsit viņu un dosit viņam naktsmājas. Kāpēc tad jūs bargi atstumjat domas, kas pie jums klauvē? Viesis no tālas zemes allaž ir gaidīts, bet gudra doma, kas nākusi no tālas pasaules, tiek dzīta projām. Jūs neklējat jaunumus tirgū, bet Gaismas sūtņi paliek viņpus sliekšņa."
   "Līdzpilsoņi, jūs esat netaisnīgi. Jūs maksājat zeltā par sapuvušu barību, bet dvēseles uzturam pat vara graša jums žēl. Katra netaisnība ir izplatījuma graušana."
   "Līdzpilsoņi, ja jūs vairs nekaunaties cits no cita, tad novērsieties no zvaigžņotās debess, jo tā uz jums raugās ar pārmetumu."
   Tā tālās pasaules, doma un sadarbība bija Domātāja iemīļotās tēmas.

   182. Urusvati zina, cik grūti ir cilvēkiem aptvert jūtziņu. Tas izskaidrojams ar to, ka jūtas tiek nošķirtas no domas, bet vai var būt jūtas, kuru pamatā nav domas? Cilvēki jauc domāšanas procesu ar domas zibenīgumu. Tā mācīja Domātājs.
   Viņš atzina domas līdzdalību visās Visuma norisēs, taău tāds vienkāršs apgalvojums sastapa niknu pretestību. Cilvēki bija gluži kā norunājuši neatzīt domas spēku. Tieši domas dēļ Skolotājam nācās daudz ko pārciest.
   "Doma ir zibens," mēdza teikt Skolotājs. "Jūs nezināt vietu, kur dzimst doma. Nevarat to pārvērst vārdos. Doma ietriecas apziņā, bet bez domāšanas tā var palikt neatklāta, var gulēt kā kapenēs ielikts grauds, kas neuzdīgst. Var gadīties, ka būs vajadzīgi gadu simteņi, lai uzdīgtu domas sēkla. Ari aizkaltušas domas var sarūgtināt Vadītāju, kas cauri izplatījumam sūta glābēj zīmes."
   "Akadēmijā vispirms jāapgūst domāšanas māksla. Jāpierod pie pastāvīgas domāšanas un jākaunas par domāšanas trūkumu. Iegaumējiet, ka bezdomība ir haoss. Cilvēks nevar nedomāt, taău ir liela atšķirība starp disciplinētu, harmonisku domāšanu un grīļīgu bezdomību. Tāds zems stāvoklis atsaucas ne vien uz pašu cilvēku, bet arī uz izplatījumu. Vai cilvēks drīkst inficēt visu izplatījumu? Vai tiešām nepienāks laiks, kad cilvēki apzināsies domas vareno spēku? Varbūt mēs atrādīsimies tālajās pasaulēs, kad cilvēki apgūs domu kā īpašu zinātni." Tā mācīja Domātājs un saprata, cik ilgi vēl cilvēks rīstīsies haosa viļņos.

   183. Urusvati zina, ka Lielie Skolotāji visos laikos ir apliecinājuši domas spēku, dzīves nepārtrauktību, tālo pasauļu un Smalkās Pasaules esamību. Indijā, Ēģiptē, Ķīnā, Irānā, Pales-tīnā un pēc tam Eiropā tika teikti gandrīz vieni un tie paši vārdi. Un arī tagad Mums nākas atkārtot tās pašas patiesības. Gandrīz tas pats tika apliecināts pirms piectūkstoš gadiem, un, tāpat kā tagad, tas beidzās ar mocībām.
   Cilvēki domā, ka daudzās lietās viņi ir guvuši lielus panākumus, un lepojas ar mehānikas sasniegumiem, bet pamatu izzināšanā viņi ir maz pavirzījušies uz priekšu. Pamēģiniet aptaujāt visu pasauli un iegūsit apkaunojošu ainu. Tikai niecīga dala centīsies izzināt pamatus. Taău arī tā tikai bikli ăukstēs par Smalko Pasauli. Ja uzrakstītu sākotņu izzināšanas vēsturi, tā skaidri parādītu apziņas nekustīgumu.
   Nedomājiet, ka daudzi nododas pārdomām par tālajām pasaulēm vai domā par dzīves nepārtrauktību. Tieši tie jautājumi, kas varētu uzlabot dzīvi, ir atstāti novārtā. Mehānikas atklājumu paātrināšana uz domas koncentrāciju neved, taău cilvēki paši grib uzzināt kaut ko jaunu. Bet kā viņi to uzņems, ja paši pirmatnējie pamati nav atraduši vietu apziņā? Ne tikai pieklājīgi jāieklausās visā, kas tiek teikts par šiem pamatiem, bet tas arī jāuzņem kā realitāte.
   Tieši tādiem pašiem vārdiem runāja Domātājs, taău tas notika pirms vairāk nekā divtūkstoš gadiem. Vai tas neizskan kā liels pārmetums cilvēcei? Cilvēks ir pilnīgojies brāļu slepkavošanas paņēmienos, bet zaudējis spēju domāt par pamatiem. Arī šos vārdus Domātājs daudzreiz atkārtoja pirms vairāk nekā divtūkstoš gadiem.
   Jau tolaik Domātājs šausminājās par nežēlību un cietsirdību, bet ko lai mēs sakām tagad! Cilvēku upuri Moloham salīdzinājumā ar mūsu dienās izdarītajām slepkavībām var likties kā žēlsirdība. Ari par to runāja Domātājs. Cik gan reižu skaļāk Mums jāizrunā šie vārdi! Vai gan cilvēki var domāt par pamatiem, ja viņu prātu pārņēmusi vēlme nogalināt kaimiņu! Arī par to runāja Domātājs, un par to viņu vajāja un pārdeva verdzībā. Arī tagad par tādiem vārdiem jūs var nežēlīgi vajāt. Salīdziniet vārdus, ko šķir gadu tūkstoši, un padomājiet par apziņas nekustīgumu.

   184. Urusvati zina, cik dažreiz ir grūti raidīt domu lielā attālumā, īpaši grūti ir pārvarēt starpsfēru slāņus. Pat ļoti skaidra doma nespēj iekļūt nākamajā sterā. Tā var slīdēt pa virspusi. Pat neliels piemērs ar viena cilvēka auru parāda, ka doma var neizkļūt ārpus izstarojuma robežām. Šo apstākli neņem vērā domas pētnieki. Viņi uzskata, ka sūtījums ir atkarīgs no sūtītāja spēka, bet aizmirst, ka svarīga ir arī saņēmēja izstarojuma kvalitāte. Turklāt jāatceras, ka izstarojumu īpašības ir loti individuālas.
   Nedrīkst balstīties tikai uz auras izmēriem. Jāizzina ari tās pildījums. Gluži tāpat ir ar cilvēka pulsu. Jānovēro ne vien tā ātrums, bet arī pildījums. Tā var gūt priekšstatu par to, cik spriegi ir Domātāja sūtījumi. Bez visiem parastajiem apstākļiem tiem draud arī briesmas tikt pārtvertiem. Ikviens domu sūtījums pievelk sev daudzas būtnes. Tās cenšas uzņemt sevī šīs dzīvības enerģijas daļiņas. Reizēm šīs būtnes pat nesaprot sūtījuma saturu, bet grib piesātināties ar enerģijas daļiņām.
   Mēs ļoti rūpējamies par to, lai Domātāja tālie sūtījumi nonāktu galā neskarti. Domātājam vajadzīga liela pašaizliedzība, lai ar skaidru domu izlauztos cauri visām sfērām. Viņš darbojas cilvēces labā un zina, ka tā nebūs pateicīga, jo labākās rūpes par sevi allaž nozākā.

   185. Urusvati zina, cik daudzveidīga ir ārstēšana. To dēvēja par mākslu, jo tikai ārsta un slimnieka gribas iekšējā saplūsme dod labākos rezultātus. Ar prātu neviens nepateiks, kur un kad ārsts gūst panākumus.
   "Mākslinieks pārliecina skatītājus, gluži tāpat uz slimnieku iedarbojas ārsts - tātad ārsts un mākslinieks smeļ savu vareno spēku no viena un tā paša Avota," - tā mēdza teikt Domātājs.
   Ir sacīts arī, ka cilvēks gūst panākumus, ja saplūst ar Augstāko Gribu. Bet kur ir šā spēka robeža? Cilvēki domā, ka viņiem galīgais lielums ir Skolotāja spēks, taău katram Skolotājam ir savs Skolotājs, un Augstākā Griba ir daudzu apziņu harmonija. Kad Mēs sakām: ļaujiet Mums celt nākamību, Mēs vēlamies, lai arī jūsu griba harmonizētos ar Mūsējo. Var iedomāties, cik ļoti kaitēs augstākajai celsmei tas, ka šīszemes griba mēģinās sagraut pamatu!
   "Pareizi veidota velve ir visstiprākais noslēgums. Tā var turēties tūkstošiem gadu, bet, tiklīdz no kolonnas izsitīs kaut vienu akmeni, lieliskā velve sabruks," - tā mēdza sacīt Domātājs.
   Skolotājs var veidot labāko nākotni, bet skolniekam tā jāapzinās un jāpieņem. Nav viegli saprast, kas īsti ir tālākvirzība. Dažubrīd tā atnāk klusumā un klusēšanā, bet citreiz cilvēces tālākvirzības pazīme ir pūļa klaigas. Vai kāds var sevi ierobežot tikai ar klusumu vai nonākt pūļa kliedzienu varā? Neviens nevar apgalvot, ka pati Augstākā Griba aprobežosies ar vienu izpausmi.
   "Svētnīcas cēlājs nevar aprobežoties ar vienu akmeni. Viņš sameklēs labākos akmeņus visā dabā un tad būs īstens mākslinieks," - tā mēdza teikt Domātājs.
   "Mēs nespējam aptvert Visuma diženumu un tāpēc neprotam saskatīt mums sūtītās labākās veltes. Mēs neprotam apvienot savu apziņu ar Augstāko Gribu. Daudz postījumu katrs no mums ir izdarījis izplatījumā, tomēr Augstākā Griba ir gatava palīdzēt jaunas nākamības celsmē," - tā mēdza teikt Domātājs.

   186. Urusvati zina, ka cilvēce pati ir radījusi un vairojusi savas slimības. Domātājs mēdza teikt: "Daba nebūt neprasa tās mokas, kurām cilvēki paši sevi ir pakļāvuši. Pat dzemdībām nevajadzētu būt sāpīgām, un dažas sievietes to jau ir pierādījušas. Taău daudzas paaudzes ir parūpējušās par to, lai dzīvē ienāktu visdažādākās slimības. Nav viegli iedomāties, cik paaudžu gaitā izdosies likvidēt visas sērgas. Ne vien ārstiem, bet visiem cilvēkiem ir jāapvienojas, lai izskaustu visas slimības.
   Ir neprātīgi domāt, ka Dievs uzsūta slimības kā sodu. Nedrīkst pieļaut domu, ka Augstākie Spēki varētu pakļaut ciešanām kā vainīgos, tā nevainīgos. Taău ir acīmredzams tas, ka paši cilvēki, izlaidībā un netīrībā dzīvodami, ir lipīgās slimības radījuši."
   Domātājs mēdza arī teikt: "Palaikam cilvēki akmeņos, koku lapotnē vai zālē saskata dažādus veidolus. Akmeņi nevar tos radīt, tātad šie veidoli ir radušies paša cilvēka apziņā. Taău arī iztēlē jābūt pamatam to saskatīšanai. Tā tas arī ir. Neredzamas būtnes ielenc cilvēkus no visām pusēm, apziņa tās uztver, bet redze nespēj pārveidot. Tā cilvēki apkārtējā dabā mēģina saskatīt tēlus, ko fiksējusi viņu apziņa. Cilvēku ielenc daudz neredzamu gan skaistu, gan briesmīgu veidolu. Viņš tos sauc par rēgiem, bet tiem viņš ir tāds pats rēgs. Pienāks laiks, kad cilvēki sāks sazināties ar neredzamo pasauli." Tā Domātājs gatavoja sarunbiedrus Smalkās Pasaules uztveršanai.
   Viņš arī teica: "Nenosodiet aizgājušos, jo ko gan teiksit viņiem, kad satiksities? Kas zina, varbūt jums nāksies atkal sastapties un dzīvot kopā. Gatavojiet sev prieku."

   187. Urusvati zina, kādēļ nevajag runāt sliktu par tiem, kas pārgājuši Smalkajā Pasaulē. Domātājs bieži brīdināja cilvēkus no tā. Ne Romā, ne Grieķijā atklāja šo patiesību. Jau krietni agrāk cilvēki izprata pasauļu savstarpējās attiecības. Daudzu iemeslu dēļ pret Smalko Pasauli jāizturas visai saudzīgi. Tajā visi dzīvo ar domu, un tāpēc no Zemes nākusi doma var ļoti satraukt smalkās būtnes, un tās savukārt var atbildēt ar nelabām domām. It īpaši zemākajos un vidējos slāņos ir dzīvīga atriebība, un to nevajag izraisīt.
   Otrkārt, var kaitēt tādu būtņu pilnveidei. Varbūt tās jau savu vainu deldē, un būtu nežēlīgi raidīt tām pakaļ rejas. Treškārt, vai cilvēki var spriest par to, kas ir izraisījis daudzas darbības? Ar nepareiziem spriedumiem viņi tikai apgrūtina savu karmu. Ceturtkārt, cilvēki spriež par to, ko nezina, un tā liedz sev prieku. Bet katrs šāds gadījums ir liela nelaime. Domātājs pārņēma no Anaksagora atziņu par saudzīgu izturēšanos pret Smalko Pasauli. Smalko audumu plēsdami, mēs saplēšam arī savu apģērbu.
   Gudrais nokāpj visdziļākajā tumsā, lai arī no turienes izvestu izpirkšanu alkstošos. Gudrais nenosodīs cietējus, bet vedīs viņus turp, kur atspīd ritablāzmas sārtais stars. Kas zina, vai gudrais nevedīs arī savus bijušos ienaidniekus? Tumsā gudrais taău nesāks pētīt visus ceļa gaidītājus. Gudrais tiecas vienīgi palīdzēt tiem, kam šī palīdzība vajadzīga. Tur, Gaismā, gudrais tikai pasmaidīs, ieraudzīdams, ko ir izvedis, bet tie nekaunēsies, un nosodījums noplaks.
   Urusvati ir izvedusi no tumsas daudzus - gan tuvus, gan tālus, gan draugus, gan ienaidniekus. Svarīgi ir iet uz Gaismu. Tumsa aizsedz acis, bet no ārienes ienākušais spēj saskatīt Gaismas uzplaiksnījumus - tur būs arī labākās mājvietas. Šos vārdus iegaumēsim. Tos atkārtoja gan Domātājs, gan Anak-sagors. Viņus abus vajāja un nosodīja. Brālības Iekšējo Dzīvi izpratīsim tad, kad visos sīkumos iepazīsim Varoņu dzīvi.

   188. Urusvati zina, ka cilvēka dzīves ilgums lielā mērā ir atkarīgs no vēlēšanās dzīvot. Domātājs savulaik teica: "Dzīve turpinās, kamēr pats cilvēks grib palikt uz Zemes. Cilvēka vēlēšanās var uzveikt pat bīstamas slimības. Vienalga, vai mēs būsim vēstneši vai izraidītie, vai no augstākām sfērām izsūtītie, mums ir jāsargā dāvātā dzīvība. Mēs nedrīkstam patvaļīgi pārraut sudraba pavedienu, kas mūs saista ar Vadītājiem.
   Maldās tie, kuri domā, ka pēc dzīvības patvaļīgas pārtraukšanas viņi atgriezīsies tur, no kurienes tika sūtīti. Nevajag aizmirst, ka izplatījuma viesulis aiznesīs tālu - kā rudens lapu. Bet vēlme dzīvot jāpauž apzināti. Cilvēkam jāzina, uz ko viņš tiecas un kādus labus darbus steidz paveikt. Cilvēks nedrīkst aizmirst, ka viņš uz Zemi nācis ar uzdevumu un tas viņam jāizpilda."
   Domātājs arī teica: "Protiet cienīt Mūzas, kuras palīdz jums kļūt par varoņiem. Mūzas izvadīs jūs uz varoņdarbu, ies līdzi kaujā un darbā un sagaidīs mājās ar uzvaras vainagiem. Mūzas iemūžinās jūsu varoņdarbus un upurus. Mūzas padarīs skaistas jūsu ciešanas. Mūzas atradīs jūs ar zinības kokiem greznotos dārzos. Mūzas nepametīs tos, kuri tur tas cieņa. Tā protiet kalpot Mūzām, Dailes Vārtu Sargātājām." Tā Domātājs virzīja cilvēku apziņu uz Patiesību.

   189. Urusvati bija iespēja vērot niknuma pilnu liekulību. Domātājs reiz teica: "Līdzpilsoņi, sakiet žiglāk, kur jūs nopirkāt tādas smaidošas maskas? Jāpasaka komēdijas aktieriem, lai viņi iegādājas tādus smalki darinātus viepļus. Nedomājiet, pilsoņi, ka neviens neielūkosies zem jūsu labdarīgās maskas. Nedomāsim arī, ka izlikšanās lietā būtu vainīgi pilsētas tēvi. Jādomā, ka rūpes par iedzīvotāju labklājību ir ievilkušas daudz grumbu jūsu sejā. Maskas esat uzlikuši droši vien tāpēc, lai uzjautrinātu pūli."
   "Bet sargieties, ka neatrodas kāds drosminieks, kas ieraudzīs jūsu grimases. Tad jūsu izlikšanās būs pagalam," - tā līdzpilsoņus brīdināja Domātājs, un tie viņu ienīda.
   Tāpat Viņš teica: "Vai ir vērts celt vareno Akropoli, lai to atstātu kā bezspēcības pieminekli?" Skolotājs paredzēja, ka jau drīz sāksies pagrimums, kuru paātrinās liekulība un viltība.
   Vēl Domātājs skolniekiem teica: "Mājā, kur mīt liekulība, dzimst nodevība. Vēsture fiksē nodevības kā viszemiskākos noziegumus. Ne jau jums to saku, jo jūs pietiekami daudz zināt gan par cilvēku cildenumu, gan par noziegumiem. Runāju izplatījumam. Lai tas sāk kliegt, vaimanāt un iedvest cilvēkiem domu par viņu bojāeju. Kad būšu tālajās pasaulēs, arī no turienes nemitēšos aicināt glābt cilvēci.
   Noziedzība jāuzskata par visbriesmīgāko sērgu. Cilvēki runā par nelaimēm, ko nes slimības, taău negrib atzīt, ka noziedzība pazudinoši sagrauj gan dvēseli, gan miesu. Nezaudējiet laiku un brīdiniet draugus par briesmām, kuras rada nodevība."

   190. Urusvati zina, ka cilvēki vāji izprot saikni starp cēloņiem un sekām. Domātājs sacīja: "Kāds cilvēks ļoti vēlējās meklēt zeltu un atrada vietu klints pakājē, kas viņam likās ērta. Viņš sāka cītīgi rakt zemi. Ceļinieks viņam teica: "Pielūko, ka klints tevi nenospiež." Bet zelta mirdzums parādīja savu pievilksmes spēku. Tā cilvēks raka, līdz klints nogāzās. Pirms klints krišanas atkal gāja garām ceļinieks un sauca: "Glābies ala!" Tā cilvēks izglabās no nāves, bet pārmeta liktenim, kas viņam nebija ļāvis iegūt zeltu.
   Tā cilvēki nepievērš uzmanību briesmām, kuras paši izraisa. Ari glābējam ceļiniekam cilvēks nepateicās, bet gan apvainoja viņu par pārāk vēlu brīdinājumu. Parasti tādās teiksmās tiek stāstīts par zeltu, taău arī dzīvē tas mēdz būt nomaldu cēlonis."
   Tā teica Domātājs, un skolnieki jautāja: "Vai tiešām cilvēki neiemācīsies saskatīt cēloņus?" Bet Domātājs atgādināja, ka gadu tūkstoši, kas aizrit uz Zemes, ir tikai mirklis Visuma dzīvē.
   Pie Mums pastāvīgi atceras to, ka Domātājs apvienoja cilvēka apziņu ar Kosmosa apziņu.
   Domātājs teica: "Trīs cilvēki veica varoņdarbu: pirmais - zinādams un pilnīgi apzinādamies, otrais - reibumā, bet trešais - gluži nejaušā kārtā, aiz nezināšanas. Kuram no viņiem jāsaņem vainags?" Skolnieki uzskatīja, ka pirmajam. "Patiesi, viņš ir jāatzīst, jo skaidrā prātā un zinādams, ko dara, ir parādījis īstu vīrišķību. Nekur neder tas, kas izdarīts reibumā, un nevar uzskatīt par varoņdarbu nejaušību un nezināšanu. Tādus varoņdarbus veic arī meža zvēri."
   "Ak zinība, kad tu reiz atnāksi pie cilvēces! Vai dzirdat, kādi kliedzieni atskan no laukuma? Tur kādu padzen vai kronē, bet pūb's vienlīdz nezina, ko dara. Patiesi, vajadzētu atvērt vairāk skolu un mācīt bērniem, kāda ir dzīves jēga. Skolotājam ir jābūt nevis sikofantam, bet gan patiesības nesējam. Un tautai ir jāprot aizsargāt skolotāju, kad tirāni viņu vajā. Skolotājam ir jāatsakās no bagātības, bet līdzpilsoņu pienākums ir nodrošināt viņam izzināšanas pilnu dzīvi. Nedomājiet, ka drīz nostiprināsies skolotāja nozīme. Paies gadu tūkstoši, bet skolotāju joprojām neatzīs," - tā runāja Domātājs. Šie vārdi der katram laikmetam.

   191. Urusvati zina, ka pirms pasaules satricinājumiem nāk baismīgas vai brīnišķīgas parādības. Daba tad mēdz būt īpaši pievilcīga, tā it kā izstaro savu pēdējo smaidu. Domātājs dēvēja šo parādību par Dabas burvību. Viņš teica: "Patlaban visapkārt viss ir tik skaists - it kā mūsu sirds meklētu mierinājumu. Tumsa un viesulis dažkārt mazāk norādīs uz nāka mibu, tie biedē cilvēku, bet Daba sava visdaiļākajā tērpa gatavo mierinājumu. Dabas labā burvība ceļiniekam ir kā labdarīgs balzams.
   Nebīstos no negaisa, bet trīcu Visuma dailes priekšā. Vai tiešām skatu to pēdējo reizi? Vai tiešām jāpārvar trīsas Visuma diženuma priekšā? Bet kā citādi mēs varēsim vērot tālās pasaules? Nakts stundās mēs traucamies izplatījumā, un, kad atgriežamies, zemes dzīves apvalks mums mēdz būt par mazu. Nevilsim sevi ar Zemes dabas burvību, kas ir tikai piliens Bezrobežības okeānā. Kad mūs apspiež, padomāsim par Bez-robežību."
   Domātājs runāja arī par dzīvju nomaiņu: "Tā ne vien eksistē, bet ir arī daudzveidīga. Mēdz būt ne tikai pilnīga iemiesošanās, bet ari daļēja. Spēcīgs gars var dot daļu savas enerģijas. To var nosaukt par stara vai enerģijas sūtījumu. Tāds spēka pastiprinājums paplašina apziņu. Tā nevis nomāc, bet gan padziļina jūtziņu. Dažos darbiniekos var pamanīt tādu kā iedzimtu gaišredzību. Viņi paši varēja to uzkrāt iepriekšējās dzīvēs, bet tā var būt arī sūtīta svētībā.
   Ja mēs runājam par tālajām pasaulēm, tad jāpieņem arī tālo iedarbību iespēja. Spēcīgs gars, uzturēdamies tālajās pasaulēs, var vēlēties sniegt lielāku labumu un sūtīt daļu sava spēka iedrosmes nostiprināšanai. Agrāk mātes lūdzās, lai viņu dvēselei tiek dāvāts divkāršs spēks. Teiksmas parāda, ka ir dzīvojušas tautas, kuras zināja par gara spēku un Smalko Pasauli."

   192. Urusvati zina leģendu par vēlmju piepildīšanos. Domātājs teica: "Cilvēki vāji atšķir, kad vēlēšanās rodas iekšienē un kad tā nāk no ārienes. Viņi domā, ka visas cilvēka vēlmes dzimst iekšienē. Viņi priecājas, kad viņu vēlmes piepildās, bet aizmirst, ka viņus var pārņemt vēlmes, kas nākušas no ārienes. Šāda vēlme jau ir piepildījusies izplatījumā, cilvēki ir tikai atsaukušies uz jau nolemtiem notikumiem. Viņi domāja, ka vēlme radusies iekšienē, taău tā, gluži kā pavēle,' atskanēja no malas."
   Leģendas stāsta par vēlmju piepildīšanās koku, bet būtībā runa ir par dziednieciskajām lapām, kuru uzlējums ļauj cilvēkiem labāk uztvert augstākās pavēles.
   Skolnieki jautajā: "Ko lai dara, ja cilvēks neuzklausa labus padomus?" Domātājs norādīja: "Tad klusējiet. Nav stiprāka šķēršļa par noliegsmi. Ja cilvēks ir noliegsmes pārņemts, atstājiet viņu mierā, citādi viņš kļūst vai traks. Ar varu smadzenes ielikt nevar. Lai darbojas laiks. Varbūt tas pārveidos ar noliegsmi inficēto smadzeņu daļu."
   Skolnieki jautāja: "Kā lai rīkojas, ja neviens negribēs uzzināt Patiesību?" Domātājs atbildēja: "Priekš tam jums ir dotas kājas. Noliedzēji jūs padzīs, un jums radīsies iespēja pateikt Patiesības vārdu citur. Pateicoties vajātājiem, Patiesību dzirdēs daudzās vietās."

   193. Urusvati zina, cik kaitīgs ir aizvainojumu dārzs. Domātājs teica skolniekiem: "Kurš var pretoties jūsu taisnīgajam ceļam? Vienīgi ļaunuma pārņemtais vai tumsonis. Taău jūs nedrīkstat uz viņiem apvainoties. Apvainošanās tikai vājinās jūsu spēkus. Apvainošanās mazina gribu un sagrauj dzīvi. Darīdami galu ļaunumam, jūs rīkojaties, nevis apvainojuma virzīti, bet gan lai atjaunotu labo. Arī neprašas nevar jūs aizvainot, jo viņu spriedumus nevar atzīt par patiesību. Var nožēlot viņu nezināšanu un neuzskatīt viņus par līdzrunātājiem. Gudrāk būs viņiem vispār neatbildēt. Skolās jāmāca, ka pareizā ceļa gājējs nedrīkst apvainoties. Tikai neprātis var sevi indēt ar šādu rīcību."
   Vēl skolnieki jautāja: "Kur mēs būsim pēc nāves?" Domātājs atbildēja: "Mēs nebūsim tālu, un visi jau savas dzīves laikā esam pabijuši mūsu nākamajā dzīvesvietā. Sapņos ikviens vairākkārt ir apmeklējis lemtās sfēras. Neviens nedrīkst apgalvot, ka viņam liegta saskarsme ar Pārzemes Pasauli. Nevajag tikai nesaprātīgi izturēties pret visām dienas un nakts parādībām.
   Cilvēki dažkārt mēdz teikt, ka miegs ir līdzīgs nāvei, bet viņi aizmirst tā patieso jēgu. Miegs nav līdzīgs nāvei, tas ir kā uzturēšanās Pārzemes Pasaulē. Daži arī tur spēj gulēt bez jebkādām sajūtām, nemācoties un nepilnveidojoties. Savukārt citi, kas pieraduši pie domāšanas, arī tur var nekavējoties sākt nākamo augšupejas ceļu," - tā stāstīja Domātājs.
   Citēju Viņa vārdus, kas līdzinās manējiem, kurus esmu agrāk teicis. Pētot Brālības Iekšējo Dzīvi, jāsalīdzina, ka dažādos gadsimtos izteica vienādas pamācības.

   194. Urusvati ir novērojusi, ka Galējo Ziemeļu ļaudis dzīvo pārticībā. Samiem un kamăadaliem nepieciešami labāki sadzīves apstākļi.
   Domātājs teica skolniekiem: "Mūsu galvenā kļūda ir tā, ka mēs patvaļīgi nosakām tautu nozīmi. Mēs nepētām citu tautu ticējumus un paražas un spriežam par ārzemniekiem pēc viņu ārējā izskata, kas mums šķiet dīvains. Bet ko mēs zinām par šo tautu izcelšanos?
   Mēs aprobežojamies ar dažiem izteicieniem un pēc tiem spriežam par veselām valstīm. Mēs paši esam sīki, ja varam tik vieglprātīgi spriest. Šī īpašība piederas neprātīgajiem. Viņi var būt mierā ar savu nezināšanu.
   Lai tautas tiesneši un vadoņi krietni paceļo, pirms uzņemas atbildību par līdzpilsoņu tiesāšanu. Lai tiesneši noskaidro, vai daudzu cilvēku dzīve ir prieka pilna un kādi ir viņu iztikas avoti. Patiesi, lai mani sauc par tautas ienaidnieku, bet es nebeigšu apgalvot, ka tiesnešiem jābūt kompetentiem un godīgiem. Visas tautas līmeni var noteikt pēc tās tiesnešiem. Kur ir uzpērkami tiesneši, tur ir pērkama tautas dvēsele. Nav iespējams dzīvot tur, kur doma nav brīva. Varbūt tur lielceļa laupītāji ir godīgāki nekā divkosīgie tiesneši?
   Nemieriniet sevi ar to, ka negoda perēkļos deg spožas ugunis. Lai redzīgie ielūkojas, kas tur notiek. Pameklējiet prieku, bet nebrīnieties, ja atradīsit to būdiņā.
   Klausieties, cilvēki nonāks līdz tādam bezdibenim, ka sitīs krustā vislabāko."

   195. Urusvati zina, ka bezdarbīga, miegaina zemes dzīve aizkavē tālākvirzību Smalkajā Pasaulē. Nervu centri, kuriem ir savi prototipi smalkajā organismā, bezdarbībā nevar attīstīties.
   Domātājs sacīja: "Vai mēs varam uzticēties karavadonim, kurš pats nav bijis kaujā? Vai varam zināt, kādas ir kuģa īpašības, pirms tas nav bijis jūrā? Patiesi, lai svētīts ir spēku saspriegums un darbs, kas mūs pieradina pie augstākās izpratnes. Nedarbinot muskuļus, nevar virzīties uz priekšu. Nevar pacelties augstāk, ja neattīsta apziņu. Tikai darba mēs iepazīstam tās trīsas, kas iemāca mums sagaidīt Augstākos Vadītājus.
   Kad Viņus sastapšu, atradīšu sevī drosmi pajautāt, vai viss uzdevums ir izpildīts. Viņi pateiks, kurā jomā mēs esam guvuši panākumus un kurā atpalikuši. Savā zemes dzīves esībā mēs reti saskatām Vadītāju norādījumus. Tikai kā viegla dvesma līdz mums atnāk pērkonskaļās pavēles un brīdinājumi. Mēs sajūtam trīsas, ko rada varenā Klātbūtne, taău vārdi reti pārtop mūsu valodā."
   Tāpat Domātājs sacīja: "Cilvēka organismā ir ielikts ritms un harmonija, bet mums tie ir jāatklāj, tādēļ svarīga izglītības sastāvdaļa būs mūzika. Bez ritma un harmonijas mēs nespēsim ieiet augstākajās pasaulēs. Visums pastāv kustībā, kuru nosaka ritms. Taău cilvēki nesaprot, ka sirdspuksti ir pasaules kustības simbols." Tā Domātājs virzīja uzmanību uz augstākajām pasaulēm.

   196. Urusvati zina, ka nīdēji cenšas sagraut pat neiznīcināmo. Bija tāda diena, kad ziņotājs vecāko vārdā atēniešiem pavēstīja, ka par Perikla, Anaksagora, Aspazijas, Fīdija un viņu draugu vārda izrunāšanu draud izraidīšana. Pūlis, kuru bija sakūdījuši vecākie, pieprasīja iznīcināt Olimpa Zeva statuju, jo tā atgādinot viņiem tik nīstamo Fīdiju. Visus rokrakstus, kuros bija sastopams nežēlastībā kritušo vārds, iebaidītie pilsoņi steidzās sadedzināt, kaut ari tie būtu paši vērtīgākie sacerējumi. Piesardzīgie vairījās iet gar šo cilvēku mājām. Glaimotāji steidzīgi sacerēja epigrammas, kurās ar pazemojošiem simboliem attēloja Perikla fiasko. Anaksagors tika attēlots kā ēzelis, kas brēc uz laukuma. Jūs zināt arī par Sokrāta nāvi.
   Domātājs teica: "Mums nav svešs Perikla, Anaksagora, Aspazijas un Fīdija vārds, bet mēs nezinām, kā sauca tos tiesnešus, kas viņus tiesāja. Mēs atceramies Fīdija veidotās skulptūras, bet nezinām, kuri cilvēki tīkoja tās iznīcināt. Cerēsim, ka šis cilvēces kauna traips ir parādījies pēdējo reizi, taău šāda cerība gan būs tikai sapnis.
   Cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks, taău šie ganāmpulki neprot mierīgi ganīties un ragus lietot, vienīgi lai aizstāvētos. Arī vērši nereti var kalpot par paraugu. Lai doma virza cilvēku uz Bezrobežību."
   Domātājs sacīja ari: "Vadītāji rūpējas par Dailā saglabāšanu. Fīdiju ieslodzīja cietumā, un līdz ar to cilvēce iegrūda sevi tumsā. Cilvēki brīnīsies par savu bargo likteni, bet vai tad viņi paši nav to pelnījuši?
   Vecajie, patiesības vajātāji, jūsu vārdi ir izgaisuši, bet jūsu nasta ir kļuvusi par slogu. Tagad mēs sastapām spitālīgo, viņš neatceras, kādu patiesību ir saminis." Tā brīdināja Domātājs. Un Mēs katrs savā laikā, savā valodā esam teikuši tos pašus vārdus. Cilvēkiem nepatīk dzirdēt to, ko viņi jau agrāk nolēmuši nepildīt. Nežēlīga brāļu slaktiņa laikā cilvēki piemin Kristu - un tāda zaimošana ir vēl liekulīgāka. Viltus liecinieki atkal un atkal zvērēs pie pašām svētākajām lietām, cilvēki nebaidīsies izrunāt melīgu zvērestu un ņirgāties par kaimiņa ticību. Atradīs laiku gan pulgošanai, gan zaimošanai, bet paši strādāt neprot! Dažreiz viņi domā arī par vienkopu, taău pat savā ikdienā neprot iekļauties kopīgā darbā.
   Urusvati zina, ka nav iespējams sagraut neiznīcināmo.

   197. Urusvati zina, ka daudzi patiesi labi darbi paliek nepieminēti. Cilvēks metas jūrā, lai glābtu savu tuvāko, - tā ir liela pašuzpurēšanās, bet ne mazāka uzupurēšanās vajadzīga, lai novērstu nelaimi. Daudz darba tiek ieguldīts nelaimes atvairīšanai. Ir nodzēsti daudzi ugunsgrēki, bet ne mazāk arī novērsti. Cilvēks neuzzina, kā ir nācis glābiņš, jo viņš ŗiav pat nojautis briesmas. Viņš nekad nepadomā par to, kam ir pateicību parādā par sevis izglābšanu.
   Domātājs sacīja: "Pateiksimies mūsu neredzamajiem glābējiem. Kā lai zinām, vai šobrīd mūs nevajag no kaut kā glābt? Vai tad mēs zinām, kas mums draud? Mēs uzskatām, ka diena pagājusi mierīga, taău nepalūkojamies atpakaļ un neredzam indīgo odzi, bet tā aizlīda atpakaļ, jo kāds rāpuli padzina nost. Pateiksimies neredzamajiem glābējiem.
   Neviens nevar apgalvot, ka izplatījums ap mums ir tukšs, gluži otrādi - ar savu sirdi mēs sajūtam neredzamu klātbūtni. Kāds mūs sauc, kāds mūs ieskauj ar savu dvesmu, kāds piepilda ar prieku vai skumjām, kāds sūta mums risinājumu. Nesaprātīgais teiks: to visu daru es pats. Muļķība padara cilvēku iedomīgu. Gudrāk būtu teikt: es pats pielikšu visus savus spēkus, bet ar pateicību pieņemšu ari neredzamo palīdzību. Būs tāds laiks, kad cilvēks Atēnās izrunās vārdu un tūdaļ saņems atbildi no Korintas. Cilvēki apgūs izplatījumu un atzīs, ka tas nav tukšs."

   198. Urusvati zina, ka tas, kurš traucas uz priekšu, sajūt īpašu vēju. Cilvēki baidās stāties pretī viesulim. Viņi labāk velkas astē, lai tikai nebūtu jāpakļauj sevi viesuļa brāzmām. Maz ir to, kas gribēs ātrākas tālākvirzības labad ļauties lietus brāzmām un krusas sitieniem.
   Domātājs teica: "Būsim visai piesardzīgi ar svārstīgiem cilvēkiem. Dažreiz jāļauj viņiem maldīties. Daudzi nespēj saprast, cik nīcīgs ir zemes dzīves īpašums, viņiem nav iespējams iedvest izpratni par Esības jēgu. Lai jau viņi padzīvo savos nemaldos. Vairākreiz pabijuši blīvajā ķermenī, viņi pamazām atbrīvosies no lietu valdzinājuma. Viņi katrā ziņā iemācīsies priecāties par jaunradi. Nevajag cilvēkiem uzspiest to, ko viņi nespēj saprast un uzņemt sevī. Viņiem ir jāpasaka Patiesība, bet nedrīkst ar varu piespiest izzināt Patiesību. Varmācība izraisīs pretestību. Turklāt var būt tādi pretdabiski traucējumi, ka tālākvirzības vietā iespējama kāpšanās atpakaļ.
   Ikviens skolas skolotājs var novērot, cik uzmanīgi jāpieiet skolniekiem pārejas vecumā. Skolotājs pratīs par dzīvi pastāstīt tā, ka ikviens sapratīs: viņš pats ir nonācis līdz tādam lēmumam. Skolotājs būs īsts dārznieks. Viņš zinās, kāds vējš vislabāk var aiznest nogatavojušās sēklas."

   199. Urusvati zina, cik nepilnīgi vēsturē saglabājas Skolotāju Pamācības. Nereti galveno tēžu vietā parādās tikai otršķirīgās, mazāksvarīgās. Nenovīdība un nevērība liedz cilvēcei daudzus sasniegumus.
   Domātājs teica: "Ja gribat atrast retu rokrakstu, nemeklējiet to tikai grāmatu krātuvēs. Labāk pastaigājiet pa tirgiem un paskatieties uz ietinamo papīru. Mēs visai bieži esam atraduši lielisku rokrakstu fragmentus, kurus izmantoja dārzeņu ietīšanai. Atceros, kāds dzejnieks reiz ieteica rakstniekam neizmantot rakstīšanai indīgu krāsu, jo kāds var saindēties, ja tirgotājs šajā papīra iebērs ogas. Neceriet, ka jūsu manuskripti neskarti saglabāsies paaudžu paaudzēs."
   Vēl Domātājs sacīja: "Eskulaps neaizliedza saviem kalpiem lietot visdažādākos līdzekļus. Viņš ieteica iegaumēt, ka Dabā viss ir dziedinošs. Pret katru slimību ir dziedinātājs līdzeklis. Ārstiem jābūt arī dabas pazinējiem. Lai viņi pēc Higiejas parauga sargā cilvēku veselību.
   Ja cilvēks ir saslimis, tas nozīmē, ka viņam nav drauga - ārsta. Ārstam jābūt cilvēces draugam, nevis kapracim."

   200. Urusvati zina, ka jau vissenākajos laikos cilvēki zināja par tālajām pasaulēm. Nav nekāds brīnums, ka dažiem cilvēkiem bija pareizās zināšanas. Taău lielākā daļa uzskatīja, ka Zeme guļ uz govs, uz bruņurupuăa vai uz kaut kādiem briesmoņiem. Ari tagad līdzās lielām zināšanām sastopama tikpat bezjēdzīga māņticība. Var pajautāt: kā zināšanas apguva vissenākajos laikos? Varētu likties - kā gan atsevišķi dažādu tautu cilvēki varēja iegūt pareizas ziņas, ja nebija ne rakstības, ne satiksmes ceļu? Necilam prātam ir grūti atbildēt uz šādu jautājumu, bet tie, kas zina par gaišredzi un par lidojumiem smalkajā ķermenī, viegli atradīs atbildi uz šo jautājumu.
   Nevajag brīnīties par to, ka senos laikos cilvēki prata labāk glabāt noslēpumu nekā tagad. Viņi uzskatīja, ka svētais sapnis nav jāizpauž neprašām. Tā vislabākie eksperimenti palika noslēgtā vidē. Vispār jābrīnās, cik labi cilvēcē varēja sadzīvot galējības. Starp citu, arī tagad cilvēki pēc savas apziņas atšķiras tikpat lielā mērā.
   Domātājs sacīja: "Katram cilvēkam ir dota iespēja tieši sazināties ar Augstākajām Pasaulēm. No šā avota veidojas mūsu apzinās būtība. Mēs varam pārveidot ārējos faktus par apziņas dzīļu būtību. Kas saglabās pastāvīgu saikni ar Augstākajām Pasaulēm, tas varēs izprast nākamības celsmi. Izvairoties no augstākās saskarsmes, cilvēks kļūst par dzīvnieku.
   Cilvēkiem tika parādīti lieliski simboli, bet viņi tos uzskatīja par māņiem. Mēs redzam spārnotu būtņu attēlus un uzskatām tos par izdomājumu, bet vai katrs no mums nelido? Nav svarīgi, vai lidojumi notiek gaišā vai tumšā ķermenī, bet tie notiek apzināti un neapzināti. Mūsu miegs ir liela Dievu dāvana. Tas atver ieeju Parzemes Pasaule. Bezmiegs tika uzskatīts par sodu, jo tas cilvēkam liedza dabisko saskarsmi. Draugi, mums ir jābūt pateicīgiem Dieviem, kuri ļauj mums ar Viņiem sazināties.
   Cilvēks parasti vāji atceras redzes tēlus, kas fiksēti lidojumu laikā, taău apziņas dzīlēs mēs saglabājam vērtīgos dārgumus. Nelielīšos, ka pratīšu vārdos izteikt novēroto. Bet, kā māte sajūt sava bērna pirmo dzīvības pulsu, tā arī mēs varam sevī sajust novērojumu uzkrājumu.
   Draugi, mēs lidojam un viegli uztveram tālo pasauļu mirdzumu. Kāds savā nezinībā apgalvos, ka tās nepastāv, ka ir tikai mirāža, bet mēs, kas esam tām tuvojušies, zinām to būtību.
   Draugi, neatkārtojiet tirgū dzirdēto, citādi cilvēki uzskatīs mani par neprāti. Pienāks laiks, kad šie vārdi kļūs saprotami. Pirms laika nevajag uzdot pat visparastākos jautājumus. Nejēgas viegli kļūst par tīģeriem, bet tādus zvērus nevajag radīt.
   Draugi, gribu tikai jums pastāstīt, kāda man palikusi prātā tālā pasaule. Attālums līdz tai ir milzīgs, taău mēs lidojam vienu mirkli. Nedrīkstēja spert kāju uz jaunās zemes, kas mums ir sveša, pat gaišajā ķermenī esot. Taău var redzēt jūru aprises, var priecāties par brīnišķīgajām krāsām, pat putnus un zivis jau var saskatīt. Cilvēki ir citādi nekā mēs, un brīnums - viņi lido! Viņu valodu nedzird, varbūt tāpēc, ka sleras skan. Atceros zilos ūdeņus, kas šķita kā satīri, piesātināto zaļumu un smaragdam līdzīgos kalnus. Likās, cilvēks nedrīkst spert kāju uz tik tīras zemes. Pats gaiss mums ir nepanesams, taău, ja tam pieskārāmies, mēs ciešam, kad atgriežamies savā ķermenī, - ir tāda mokoša sajūta, it kā būtu ietērpušies šaurās drānās. Tā ikviena pieredze ir gan salda, gan grūta."

 

AGNI-YOGA TOPSITES