Dzīvās Ētikas Mācība
(Agni Joga)

Pārpasaulīgais

   301. Urusvati zina, cik greizi tiek izprasta pat izcili varonīga rīcība. Vai daudz ir to, kas uz cilvēku rīcību raugās bez aizspriedumiem? Ņemsim senu parastu ainu: slapjdraņķī ar pūlēm pa dziļiem dubļiem brien ceļinieks. Pa logiem viņu vēro un smīkņā - kādēļ viņš tādā nejaukā laikā nav palicis mājās?
   Salīdziniet, cik daudz būs smējēju un nopēlēju un cik maz to, kas padomās par ceļinieka mērķi. Varbūt viņš dodas glābt savu tuvāko? Varbūt tas ir ārsts, kas steidzas palīdzēt slimniekam? Varbūt tas ir vēstnesis, kas nes glābiņu veselai tautai'? Daudz labu mērķu var iedomāties cilvēks, kas kalpo labajam, bet dzīvē tas mēdz būt tik reti!
   Cilvēki spriež pēc sevis un iedomājas tikai slikto. Viņiem ikviens ceļinieks ir tikai klaidonis un zaglis. Viņiem neienāk prātā, ka aprunāt nevainīgu ir pats apkaunojošākais noziegums.
   Kopš seniem laikiem tiek runāts par nolādēšanu, bet cilvēks pats sevi apkrauj ar lāstiem, rīkodamies netaisnīgi. Izdariet eksperimentu - sūtiet labāko cilvēku veikt varoņdarbu, izdarīt visgrūtāko un paklausieties, kā viņu nozākās, ir neiedomājoties par viņa uzdevumu. Lielākā daļa būs zaimotāji, un tikai daži, kuri paši tiek vajāti, domās par varoņdarba mērķi. Zaimi ir galvenais šķērslis evolūcijas sekmīgai norisei.
   Un vēl cilvēki nepadomā par to, kas ir sūtījis vēstnesi. Nepadomā, kam viņi kaitē ar savu mēlnesību. Atradīsies tādi, kas apgalvos, ka viņu paļas ir nekaitīgas. Taču viņiem ir jāzina, ka jebkuri gruži padara netīru.
   Mums ne reizi vien ir nācies veikt īpašus pasākumus izplatījuma attīrīšanai. Bet tādi lādiņi var radīt satricinājumus, kas izraisīs sekas arī Smalkajā Pasaulē. Tādas bultas nedrīkst raidīt bieži. Mēs ļoti raizējamies, kad redzam, cik negudri rīkojas cilvēki, radīdami bumerangus.
   Domātājs vērīgi uzlūkoja ceļiniekus un jautāja: "Vai nevar kaut kā palīdzēt?" Bet, kad viņam ieminējās par klaidoņiem, viņš čukstēja: "Kas zina, varbūt tiešām no turienes?" Kad viņam norādīja uz skrandām, viņš pasmaidīja: "Ceļavīri nedzīvo greznībā." Bet, kad viņam teica, ka no tautas zemākajiem slāņiem varoņi nenāk, viņš sadusmojās un atbildēja: "Būs laiks, kad vislabāko ražu dos tauta."
   Domātājs vērsa uzmanību uz tautu.

   302. Urusvati zina, ka reizēm izplatījuma strāvas ir tik pretējas, ka pat apstājas dzīvības pulss. Pat virs neapšaubāmi dzīvajiem parādās nāves zīme, un šī parādība var pastiprināties, kad zināmi cilvēki slimo vai pārdzīvo nervu satricinājumu.
   Var redzēt, cik sarežģīti ir apstākļi. Mēs tādās reizēs norādām būt piesardzīgiem, taču šādu padomu reti uzklausa. Cilvēki piesardzību saprot kā bezdarbību. Bet viņi nepieļauj to, ka arī vislielākās spriedzes dienās Mēs neieteiksim bezdarbību. Strāvu sadursmes Mēs nomācam ar pastiprinātu darbību. Tā nav ikreiz ārēji redzama, bet ārējās izpausmes Mums nerūp. Skolotājam jāvada iekšējā enerģija un tādējādi jāpalīdz pārciest spriegumu.
   Vai var būt piesardzība bez vērīguma? Pat vērīgums var būt divējāds. Mēs uzsaucam: uzmanību! - un cilvēks sāk lūkoties apkārt. Bet parasti viņš to dara tikai attiecībā uz sevi, kamēr īstam vērīgumam jāaptver viss esošais.
   Vai cilvēks var apgalvot, ka kaut kas viņu neskar? Un vai kāds var būt pārliecināts, ka dabas parādības visos gadsimtos ir vienādas? Vai kāds var uzskatīt, ka cilvēces domāšana gadu tūkstošos nav mainījusies? Domāšana un valoda mainās pat viena gadsimta laikā.
   Var apgalvot, ka sevišķi lielu spriegumu laikā ari dzīves parādības noris ātrāk. Lai to konstatētu, vajadzīgs īpašs vērīgums. Kā lai cilvēci pie tā pieradina? Ne jau kaut kādi aplamnieki, bet tieši rāmie domātāji nesapratīs, ko no viņiem gribam, runājot par to, ka nepieciešama uz vērīgumu balstīta piesardzība. Viņi vainos Mūs, aizmirsdami, ka ikviens cilvēks var būt novērotājs.
   Domātājs teica: "Varbūt neesmu pratis kaut ko novērot? Varbūt ir noticis kaut kas nelabojams? Lai manas acis kļūst redzīgas."

   303. Urusvati zina, ka esības pamatiem jāizpaužas ikvienā cilvēka darbībā. Par maz ir lasīt, par maz ir spriest par tiem, esības pamatiem ir tā jāienāk cilvēka dzīvē, lai, pat nepieminot tos, varētu saskaņā ar tiem dzīvot. Lai to panāktu, ir jāatšķir dažādi domas slāņi.
   Kā pastāv trīs pasaules, tā ir arī trīs domas slāņi. Cilvēks var vienlaikus domāt trijos slāņos. Viņam var būt šīszemes domāšana, zem tās vīties smalkā doma un kaut kur dziļumā iemirdzēties ugunīgā dzirksts. Šie trīs slāņi var sakrist, un tad doma būs ļoti spēcīga. Bet parasti cilvēku apziņā valda nesaskaņas. Zemes dzīves domāšana var radīt it kā pievilcīgas idejas, bet smalkā domāšana tās nosoda, zinot šo ideju patieso cēloni. Ugunīgā dzirksts dažkārt var vispār neiekvēloties.
   Var novērot, ka dažreiz cilvēks vienlaikus nonāk triju dažādu dzenuļu varā. Kāds gan spēks var rasties šādā nesaskaņā? Nāk prātā sena pasaka par cilvēku, kurā iemājoja eņģelis un dēmons. Katrs čukstēja savas pamācības. Bet mīlestība iededza ugunīgo dzirksti, un tikai tad dēmons cilvēku atstāja.
   Ļoti vērtīgi ir novērot, kā mainās triju slāņu domas. Nevajag uzskatīt, ka zemes dzīves doma katrā ziņā būs sliktāka par smalko domu. Nereti zemes dzīves doma ir rosinājusi cilvēkus uz cildenu rīcību, bet smalkā locījusies pa sen noietu ceļu. Protams, ugunīgā dzirksts allaž ir nevainojama, bet ir nepieciešama tās iekvēlošanās.
   Mēs vērojam domu nogulsnējumus un priecājamies, ja trīs slāņi ir vienoti. Neaizmirsīsim, ka trīs slāņi ir tikai pamatiedalī-jums. Būtībā to ir krietni vairāk, taču paturēsim prātā šos trīs galvenos, lai nesarežģītu novērojumus.
   Domātājs mācīja skolniekiem stingri sekot tam, lai viņu domāšanā valdītu vienotība. Domātājs šādu vienotību dēvēja par mūziku.

   304. Urusvati zina, cik savdabīgi kanna skar veselas zemes. Var iedomāties, kā sajaucas personiskā, dzimtas un tautas kanna. Jūs ieraudzīsit zemes, kurām it kā būtu uzkrauts kāds lāsts. Šo zemju vēsture var sniegt dažu izskaidrojumu, bet var būt cēloņi, kas nav iekļuvuši vēstures lappusēs.
   Jautās: vai tiešām vienam cilvēkam nodarīta netaisnība var atsaukties uz veselu zemi? Var, it īpaši tāpēc, ka daudzi iemiesojas vienā un tai pašā tautā. Visi šie apstākli palielina cilvēces atbildību. Ķermeņa īpatnības pāriet no paaudzes paaudzē, un ir ļoti bēdīgi, ja cilvēki nedomā par to, ka var pāriet arī visas karmiskās pazīmes.
   Urusvati ir taisnība, atzīstot, ka labāk ir iemiesoties dažādās tautās. Bet arī šis apsvērums ir jāpieņem, citādi cilvēks Smalkajā Pasaulē cenšas norobežoties, paliekot savu tautiešu vidū, un tādējādi izvairās no jauniem pārbaudījumiem. Smalkajā Pasaulē sazinās domās un nav vajadzības pēc dažādām valodām. Brīnišķīga ir iespēja domāt savā valodā, apzinoties, ka tajā pašā laikā tevi saprot dažādu zemju iedzīvotāji. Nav nekādas vajadzības iedvest domas, gluži otrādi - jo dabiskāks ir domu plūdums, jo vieglāk tās uztvert. Tā ir Pārzemes iespēja, kas jāapzinās uz Zemes, citādi pielāgošanās var radīt grūtības.
   Miegā darbojas arī Zemes strāvām piesātināta psihiskā enerģija, bet ari Smalkajā Pasaulē var gadīties apziņas pārrāvums, tādēļ ir lietderīgi nostiprināt dažus jēdzienus. Nerunāju par tiem cilvēkiem, kuri Smalkajā Pasaulē pārgājuši, saglabājot pilnu apziņu, taču daudzi ieslīgst miegā un šā stāvokļa laikā daudz ko aizmirst. Uzkrājumi ir it kā aizzīmogoti "kausā", un nereti ir vajadzīga ārēja ietekme, lai šos zīmogus noņemtu.
   Galvenais, kas jāiegaumē, lai nezaudētu apziņu, ir jau dzīves laikā atcerēties un sev nemitīgi atgādināt, ka pārejot jāsaglabā apziņa. Tas arī ir tas dārgums, kuru mēs paņemam sev līdzi.
   Smalkajā Pasaulē mēs parasti neredzam gulošos, jo viņus klāj necaurredzams fluīds. Viņus var ieraudzīt pamošanās bridi, taču pirms laika modināt nevajag.
   Domātājs rūpējās par apziņas saglabāšanu. Iekšējas apjausmas vadīts, viņš bieži atkārtoja: "Nezaudēšu apziņu." Proti, Pārpasaulīgajā ir vajadzīga apziņa. Zemes dzīves apziņa mūs atstāj, taču tā pārveidojas gara zinīgumā. Un tomēr - jo skaidrāka ir zemes dzīves apziņa, jo ātrāk pamostas gara zinī-gums. Uz Zemes mēs tikai nojaušam Kannas likumus, taču vienīgi gara zinīgums ļauj izprast visu karmas darbību kopumu.
   Jūs jautāsit: kāpēc Smalkajā Pasaulē neiemāca izzināt augstākos likumus? Bet vai uz Zemes skolās daudzi tiecas izzināt?
   Domātājam patika Hermeja izteiciens: "Kā augšā, tā arī apakšā."

   305. Urusvati zina, ko Mēs dēvējam par dzīvi. Mēs sakām: "Dzīve ir kalpošana evolūcijai." Varbūt kāds domās, ka var teikt vienkāršāk: "Dzīve ir evolūcija." Bet Mēs speciāli uzsveram vārdu kalpošana. Protams, viss ir iekļauts evolūcijas procesā, taču tā vēl nav dzīves pilnība. Tā radīsies tikai tad, kad kalpošana tiks apzināta visā tās brīvprātīgumā. Apliecinu, ka kalpošanas brīvprātīgums ir ceļa pareizības obligāta pazīme.
   Cilvēkiem vispār nepatīk kalpošanas jēdziens. Viņi sapņo par laiku bez kalpošanas. Ja viņiem pateiktu, ka visa dzīve ir nemitīga kalpošana, viņi bēgtu kā no visbriesmīgākā rēga. Taču viņi pastāvīgi vēlas klausīties par Mums, par Mūsu darbu un prieku. Viņi teiks: kas gan tā par nemitīgu kalpošanu, ja dzirdam, ka Brālībā dzied?
   Cilvēks nespēj saprast, ka dziedāšana ir nevis laika kavēklis, bet gan harmonijas saskaņošana. Cilvēkiem grūti saprast, ka māksla ir pats smalkākais, kas nepieciešams evolūcijai. Viņi nevēlas saprast, ka Mūsu norādījums par nepieciešamību apgūt meistarību ir visātrākā tuvošanās kalpošanai. Kas pats vēlas kļūt par meistaru, tas visvieglāk piekritīs pastāvīgai kalpošanai, lai pilnveidotos. Vienīgi meistaram nav vajadzīgs pulkstenis, kas ierobežo viņa darbu.
   Mūsu dzīve - tā ir brīvprātīga meistarība, un nav vajadzīgas stundas, kas to ierobežotu. Arī uz Zemes var gandrīz pilnīgi aizmirst laiku, un tad kalpošana kļūst par prieku. Apliecinu, ka tādam darbam var sākt gatavoties jebkura stāvoklī. Lai atzītu, ka dzīve ir kaut kas svarīgs un atbildīgs, cilvēkam nebūt nav jābūt īpašam gudriniekam. Var minēt piemērus tam, ka vienkārši zemkopji ir bijuši tuvu kalpošanas izpratnei. Zaudējot šo izpratni, esība Zemes virsū izvērtās par verdzību un neprātu. Taču tuvojas termiņi, kad cilvēki gribot negribot sāks meklēt dzīves jēgu. Viņi sāks runāt par evolūciju zinātniskā aspektā. Bet pēc tam sapratīs, ka viņu attieksme pret dzīvi jāuztver kā kalpošana.
   Domātājs mācīja, ka kalpošanas izprašana ir dzīves uzdevuma atrisināšana.

   306. Urusvati zina, ka Mēs neaicinām veikt ārējus rituālus. Nevar noliegt, ka apvienots pūlis var radīt spēcīgu izstarojumu. Taču tas iespējams tikai tad, ja ir patiesi centieni. Bet vai daudz ir šādu centienu un vai bieži tos sastopam? Agrāk varēja iedomāties trīssimt maratona varoņus, bet tagad viss ir vērties miljonos un vairs nevar gaidīt virzības vienotību, tāpēc uzmanība jāvelta iekšējam stāvoklim.
   Cilvēki, katrs par sevi, var būt ļoti tikumīgi un tādējādi panākt veselīgu izstarojumu. Lai viņi neapgrūtina sevi ar ceremonijām, bet saprot, ka iekšējie centieni var nodrošināt viņiem ļoti atzīstamu pilnveidošanos. Lai radinās raidīt domas attālumā. Lai ierauga savā priekšā godājamā Tēla vaibstus. Šādai iedvesmai lieki rituāli nav vajadzīgi. Ikviens var sirds skaidrībā sarunāties ar Skolotāju. Tā Zeme var pildīties ar labām vēlmēm, un cilvēki nebūs vientuļi, jo labestības galamērķis satuvinās visu meklētāju sirdis.
   Nevajag pievērsties iedibinātiem rituāliem, no kuriem daudzi ir zaudējuši savu nozīmi. Augstākā kāpuma sajāta atnāk pēkšņi, un vārdos pat nav iespējams aprakstīt šādas sajūsmas rašanos. Nav ari vajadzīgs vārdos izteikt sajūtu, ko pazīst tikai sirds. Neiesaistieties dažādās ārējās ceremonijās, kad gaiši deg sirds liesma.
   Domātājs uzskatīja, ka katram cilvēkam ir dota spēja nākt saskarsmē ar Augstāko.

   307. Urusvati zina, ko nozīmē redzēt ar sirds acīm. Cilvēki ierauga katru priekšmetu atbilstoši savam iekšējam noskaņojumam. Cilvēki nespēj aptvert vienkāršo patiesību, ka Maija rodas viņu apziņā, bet ir jācenšas izrauties no pašiedvesmas valgiem.
   Cilvēks var uztvert ne tikai ārējās izpausmes, bet arī atrast realitātes dzirksteles. Maijas ietekmēm viņš var pretstatīt savā sirdī mītošās zināšanas. Var rasties šaubas - vai tikai tā nebūs jauna Maija ar tādu pašu maldinošu veidolu? Taču atcerēsimies, ka smalkajā stāvoklī izpratne ievērojami mainās un Ugunīgajā Pasaulē realitāte ir jau izpausta, tātad cilvēks, būdams miesas apvalkā, var panākt patiesības atspulgus.
   Lai jau milzīgam vairākumam Maija paliek neuzveicama, jo viņi par tās izkliedēšanu pat nedomā, taču daži patiesības meklētāji arī zemes dzīves stāvoklī var nonākt līdz īstai lietu būtībai. Vispirms viņi iemācīsies iepazīt savus pārejošos noskaņojumus. Viņi redzēs, ka saule nav ne priecīga, ne drūma, taču zinās, ka ar savu iekšējo sajūtu var iekrāsot pat lielo spīdekli.
   Kas grib pilnīgoties, tam ir jāpārvar savi zemes dzīves noskaņojumi. Ja cilvēks paturēs prātā šo uzdevumu, viņš izvairīsies no daudziem maldiem. Cilvēks atturēsies no netaisnu spriedumu izteikšanas un sapratīs, ka iekšējai izjūtai jābūt taisnīgai. Nedomāsim, ka tas ir pārcilvēcisks uzdevums, gluži otrādi - tas pieder pie ikdienas dzīves, un, lai sadarbotos ar Mums, ir jāmācās skatīties ar sirds acīm.
   Domātājs mēdza teikt: "Pateicos Dieviem, ka nekļūšu akls, jo, kamēr sirds pukst, tā būs redzīga."

   308. Urusvati nav sveša Mūsu dziedināšana ar vibrācijām. Tā zināmā mērā līdzinās radioviļņiem, bet ir jālieto noteiktās devās. Tam, kas uztver šīs vibrācijas, jābūt uzticēšanās pilnam. Jāzina arī, ka ne vienmēr var lietot zināma sprieguma strāvas. Sakarā ar kosmiskajām strāvām ir vajadzīga daudzu parādību saskaņotība. Tas jāzina, lai nebūtu pārmetumu, ka Mēs ne vienmēr palīdzam.
   Ja tiks sagrauta uzticēšanās, strāvu plūsma pārtrūks. Tiesa, to var pārvarēt ar īpašu enerģijas spriegumu, taču šāds spriegums var būt pazudinošs. Turklāt iedarbības sekmēšanai ir svarīgi, lai persona, kas uztver vibrācijas, tiektos uz Mums. Šim cilvēkam nav jāizvirza nekādi priekšnoteikumi, viņa uzdevums ir tikai pieļaut un nebrīnīties par strāvu daudzveidību. Tās var būt patīkamas vai mokošas - atkarībā no dažādiem nervu centru stāvokļiem.
   Jāzina, ka vibrācijas tiek raidītas uz nervu centriem, tādēļ jābūt mierīgiem, lai netraucētu dziedināšanu. Der atcerēties, ka vibrācijas ir palīdzējušas ļoti dažādu slimību ārstēšanā.
   Cilvēki pietiekami daudz zina par hipnotisko iedvesmu, taču vēl nespēj aptvert, ka vibrācijas var sasniegt arī lielā attālumā. Cilvēki bieži nepieļauj visderīgāko, un tā ir galvenā pasaules drāma. Visapšaubāmāko pieņem labprāt. Visderīgāko noraida.
   Domātājs nepaguris atgādināja, ka dziedināšanu var saņemt no izplatījuma.

   309. Urusvati zina, cik grūts ir labestības amats. Tā dēvējam prasmi pastāvīgi darīt ko labu. Protiet atšķirt atsevišķas, gadījuma rakstura labestīgas domas un rīcību no apzinātas darbošanās citu labā. Cilvēki paši šos jēdzienus sarežģī. Viņi izdomā milzum daudz izteicienu, kas mulsina vājākus prātus.
   Cilvēki saka: "Viņš ir tik labs, ka pat mušai pāri nenodarīs." Mēs teiksim: "Viņš nenodarīs pāri mušai, bet nositīs indīgu čūsku, kas apdraud brāli." Taču vispirms jāzina, kura muša ir nekaitīga un kura čūska indīga. Mācību grāmatas var šīs zināšanas dot, bet vajag šīs atziņas no tām pasmelties.
   Daudz darba jāiegulda, lai saprastu, kur ir labais. Bet daudz grūtāk ir izprast visus cilvēka dzenuļus. Pēc ārējās rīcības spriest nevar. Jāprot saskatīt tās cēloņus. Tāpēc jāmācās no senajiem domātājiem. Kaut ari tolaik apstākļi bija pilnīgi citādi, taču cilvēks bija tā pati domājošā būtne. Teiksmās daudz kas var būt izskaistināts, taču varoņdarba būtība ir palikusi nesatricināma.
   Tā, pētīdami meistarību, neaizmirsīsim labestības amatu. Tas prasa apzināties visu atbildību un izprast dzīves jēgu. Patiesi, tā ir visgrūtākā māksla, taču tā paātrina ceļu. Tēlnieks var sabojāt marmora bluķi, bet cik daudz siržu var salauzt neprasmīgs labdaris! Tikai liela centība var padarīt tēlnieku par mākslinieku. Tāpat arī dziļas pārdomas spēj pilnīgot laba darīšanas prasmi.
   Domātājs nepagura aicināt skolniekus pilnīgot laba darīšanas prasmi. Viņš mēdza teikt: "Arumu var samēslot, un tas dos ražu. Tāpat ir ar cilvēka dvēseles izzināšanu."

   310. Urusvati zina, ka pārpasaulīgais un pasaulīgais savā būtībā ir vienādi. Zemes dzīvē nav tādas darbības, kas neattiektos uz visu esošo. Runājot par dzīves pamatiem, mēs tos saucam par pārpasaulīgiem. Visiem spēkiem cilvēkam jāiedveš, ka viss pārpasaulīgais ir reāls. Cilvēks baidās no pārpasaulīgā un grib paslēpties uz Zemes, lai tikai izvairītos no Bezrobežī-bas varenības.
   Negaisa laikā lielākā daļa cenšas rast patvērumu visnedrošākajā vietā, un tikai nedaudzi paliks uz lauka zem zibens šautrām. Šie nedaudzie sapratīs arī visas dzīves pārpasaulīgumu. Bet lielākā daļa, kam trūkst paļāvības, aiz bailēm atteiksies no visa pārpasaulīgā. Pat jautājums par dzīvi tālajās pasaulēs tiem liekas nevietā. Šajā ziņā būs vienādi kā ticīgie, tā neticīgie. Atradīsies arī zinātnieki, kas uzskatīs, ka Zeme ir Visuma centrs.
   Var nosaukt daudzas atziņas, ar kurām cilvēki mēģina paslēpties no īstenības. Tādēļ vissvarīgākā ir cilvēka līdzdalība visā esošajā. Daudzi senie domātāji par to ir runājuši, taču viņu maksimas ir palikušas aforismu līmenī, kurus gan lasa, tomēr neviens kā padomus dzīvei vērā neņem. Konlūcija, Pitagora, Marka Aurēlija domas ir palikušas vēstures lappusēs, bet visi kaunas atzīties, ka ir uzticīgi senajiem padomiem. Cilvēki kautrējas runāt par viņus pazemojošo atzinumu cēloni. Tāpēc ir jāapliecina, jābūt neatlaidīgiem, runājot par cilvēka līdzdalību visā esošajā.
   Daudzi vēlas saukties par Mūsu līdzdarbiniekiem, bet tad viņiem ir jādomā ar Mums vienā virzienā. Sadarbība var būt dažāda apjoma ziņā, bet tā nedrīkst būt savstarpēji noliedzoša. Skolotājam vispirms jāpārliecinās, kādā mērā skolnieka domāšana ir atbrīvojusies no dažādiem aplamiem spriedumiem un cik lielā mērā to var virzīt uz lietas būtību, tad pasaulīgais un pārpasaulīgais būs viena veselā daļas.
   Skolotājam jārunā tā, lai katrs vārds šķiet jau pazīstams, bet rezultātā būs panākts jauns apziņas padziļinājums. Vārda padziļinājums vieta var teikt ari paaugstinājums, jo izplatījuma nav ne augšas, ne apakšas.
   Kur atradīsies mūsu pārpasaulīgais pēc dažām stundām? Kādi jauni ķīmismi skars mūs? Tie ne vien skars mūs, bet arī izurbsies cauri planētas blīvei. Tie nonāvēs vienus metālus un modinās dzīvei citus savienojumus. Cilvēki nevar iziet no šīs laboratorijas, tāpēc ir lietderīgi ar visu savu apziņu tajā iekļauties.
   Domātājs mēdza teikt: "Ņem dalību visā esošajā. Tas pastāv tevis dēļ, bet tu - visa esošā dēļ."

   311. Urusvati zina, ka sarunās tiek skarta Brālības dzīve. Mušu domas, rūpes un darbi ir vērsti uz dzīves uzlabošanu. Varbūt kāds domā, ka tiek sniegta tikumības mācība, bet viņš aizmirst, ka jebkuru mācību apstiprina novērojumi un spriegumi.
   Mēs neslēpjam, ka sadzīves apstākļi ir pastāvīgi jāuzlabo un ka Mūsu domas ietekmē evolūciju visdažādākajās zemēs. Neaizmirsīsim, ka Kalijugas beigu posma smagie apstākļi prasa īpašus pasākumus, un ir jāsaprot, cik grūti pārvarēt haosa spiedienu. Cilvēki to nenovērtē, jo katrs grib, lai viss notiktu pēc viņu prāta. Maz ir to, kas cenšas saprast visu sarežģīto pretdarbību, kuru diemžēl izraisa paši cilvēki.
   Nedomājiet, ka cilvēku pretdarbība nav liela, - visur jūs sastopat nesamierināmas atziņas. Jārēķinās gan ar fragmentāriem sūtījumiem, gan ar cilvēku kliedzieniem, jo tie inficē izplatījumu. Nepieredzējuši cilvēki teiks, ka jāveic ārkārtēji attīrīšanas pasākumi, bet iedomājieties, ka šādi pasākumi tiek veikti katru dienu! Tie vairs nebūs ārkārtēji, un apkārtējās atmosfēras spriegums var izraisīt eksploziju. Ņemot vērā galamērķi, šādus paņēmienus nedrīkst lietot. Tāpēc padomājiet par to, cik sarežģīts ir Mūsu darbs, un pacentieties pielikt savus spēkus tajā pašā virzienā. Ikviens var paveikt kaut ko derīgu. Katra apziņa var saskatīt vajadzīgo ceļu.
   Tāpēc Domātājs mēdza teikt: "Sadarbība ir lemta visiem."

   312. Urusvati zina, kādi ir cēloņi, kas izraisa pārrāvumu cilvēka domāšanā. Šāda parādība ir visai bieža, taču to atstāj bez ievērības. Parasti uzskata, ka cilvēks pats pārrauj savu domu pavedienu dažu negaidītu apstākļu ietekme. Taču kādēļ tādā gadījumā pārtraukto domu neaizstāj kaut kas noteikts, bet rodas it kā pilnīgs domāšanas zudums? Turklāt doma bieži vien vairs neatgriežas, un jādomā, ka kaut kas no ārienes to izsit. Tā tas arī ir.
   Izplatījuma strāvas ietekmē cilvēka domāšanu krietni biežāk, nekā tiek uzskatīts, un šādai ietekmei ir daudz veidu. Cilvēks varētu uztvert sūtījumus pabeigtā formā, taču bieži tie ielaužas it kā svešā valodā raidīti un paliek neuztverti. Tādi domāšanas pārrāvumi nebūt nenozīmē, ka cilvēka doma ir bijusi slikta vai vāja. Izplatījuma strāvas spēj caururbt visspēcīgāko domāšanu, bet cilvēkam jāizprot notiekošā cēlonis un nav jācīnās pret šo parādību. Gluži otrādi - cilvēks var pierast pie šādu pārrāvumu iespējas un noturēt savu domu pavedienu. Viņš nekavējoties izmantos lielo priekšrocību, ko sauc par atmiņu, un ieliks šajā dārgumu krātuvē pārējās domas.
   Viņš sev teiks: kaut arī nespēju cīnīties ar varenajām izplatījuma strāvām, tomēr saglabāšu domu plūdumu. Labāk būšu kā ceļinieks, kas paglābjas no lietusgāzes, lai vēlāk ceļu turpinātu.
   No šādiem domas pārrāvumiem var gūt pat labumu, jo katrā no tiem ir sava enerģija, kas tikai jāapzina. Kaut arī izplatījuma domas ne vienmēr iegūst apzinīgu formu, tomēr, pat būdamas nenoformētas, tās atnes enerģiju. Šāda enerģija taču var nākt arī no Mūsu Torņiem! Lai atceras, ka Mēs sūtām daudz palīdzības.
   Domātājs prātoja: "Kas esi Tu, palīdzības sniedzēj? Kas esi Tu, klātesošais? Jūtu Tavus pieskārienus."

   313. Urusvati zina, ka atmiņas zudums ir šķietama parādība. Atmiņa kā tāda nevar zust, bet var būt treji cēloņi, kas to ietekmē. Pirmkārt, cilvēks var virzīt atmiņu uz kaut ko īpašu, visbiežāk uz pagātni, tādējādi aizēnojot pašreizējo dzīvi. Otrkārt, var būt spēcīgas ārējās ietekmes, kas var apgrūtināt atmiņas dabisko plūdumu. Treškārt, smadzeņu darbības traucējumi neļauj atmiņai veikt savas funkcijas, bet pati atmiņa, tāpat kā "kausa" centrs, ir sveika un vesela.
   Kad cilvēks it kā zaudē atmiņu, viņam jautā to, uz ko viņš nevar atbildēt. Nekad viņam nejauta: ko viņš atceras? Atbilde varētu būt pilnīgi negaidīta. Cilvēks var pastāstīt par iepriekšējām dzīvēm vai par pārpasaulīgām izjūtām, taču par tādām lietām ārsti pat nejautā. Tā tiek palaists garām viens no būtiskākajiem dzīves noslēpumiem.
   Jau skolā jāizkopj atmiņa, pārvarot trīs minētos apstākļus. Smadzenes var pasargāt ar darbu, kas paglābs no miesīgam pārmērībām. Var arī izskaidrot, ka atmiņu nevar ietekmēt ārēji uzbrukumi. Mēs dzīvojam briesmu vidū, bet, zinot par tām, esam gatavi saglabāt skaidru domāšanu. Cilvēks kļūst nolaidīgs, dzīvojot bez briesmām un sasprindzinājuma. Beidzot viņš kļūs disciplinēts un nepieļaus to, lai haotiskas domas aptumšotu viņa atmiņu.
   Cilvēki var pārliecināties par to, ka pavisam negaidītos brīžos uzplaiksni senas atmiņas. Tātad apziņā tās saglabājas, tikai ne vienmēr prot izkļūt no glabātavas. Kaut ari to izpausmei vajadzīgi īpaši stimuli, tomēr tās eksistē.
   Domātājs mēdza smaidīt un teikt: "Ja cilvēks pratīs atšķetināt atmiņu kamolu, viņš ieraudzīs garu jo garu pavedienu."

   314. Urusvati zina, cik bieži ir mainījies cilvēces uzskats par Smalko Pasauli. Daudz ir bijis parādību, kas liecina, ka cilvēki it kā būtu pietuvojušies Smalkās Pasaules pareizai izpratnei. Apziņas pilnīgošanās zīmē ir aizritējuši veseli laikmeti, taču pēc tam, nereti bez redzama iemesla, cilvēki atkal ieslīga tumsonīgos izskaidrojumos.
   Var uzrakstīt nozīmīgu grāmatu par cilvēces izzināšanas ceļa līkločiem. Turklāt ir skaidrs, ka psihisko jomu tagad neizprot labāk kā senatnē. Šī parādība pelna īpašu uzmanību. Varētu likties, ka evolūcijai ir jāizgaismo apziņa visās jomās, bet kāpēc tāda svarīga joma kā Smalkās Pasaules izzināšana ir pakļauta aplamiem iztulkojumiem? Cēlonis ir tas, ka cilvēks baidās no visa, kas ir ārpus blīvās pasaules. Apziņa var tiekties pēc zinībām, bet zemākais prāts iečukst, ka priekšstats par nākamo dzīvi nav vajadzīgs. Tāpēc gadās, ka daudz lasījuši un daudz ko dzirdējuši cilvēki pēkšņi sāk svārstīties un domāt, ka tur ir kaut kas cits vai pavisam neesošs. Šādas svārstīšanās grauj visu agrāk uzkrāto.
   Var gadīties pat masveida atkrišana, un izzināšana uz laiku tiek noraidīta, taču jāatceras, ka apziņa atkal atgriezīsies pie jauniem sasniegumiem. Nevajag tērēt laiku šaubām, kad jau sirmā senatnē ir rasta augstākā izpratne. Gudra rīcība ir drosmīgi izprast nākamo dzīvi.
   Domātājs teica: "Vīrišķība ir spēja paskatīties uz priekšu. Gudrais zina, ka putekļu mākonis ir laicīgs, bet Bezrobežību nenoslēps nekas."

   315. Urusvati zina, cik nosacīti tiek interpretēti termiņi. Iedomājieties milzum daudz ļaužu plašā, slēgtā telpā - viņus grib noindēt. Rodas jautājums: kurš būs izšķirošais bridis? Varbūt tas, kad telpā tiks ievadīta inde, vai tas, kad tā sāks iedarboties, vai tas, kad cilvēki sāks mirt?
   Vairākumam nozīmīgs šķitīs tikai trešais termiņš, mazākā daļa varbūt pamanīs saindēšanās pazīmes, un tikai daži cilvēki apjautīs pirmo termiņu, kas ir vissvarīgākais. Tādējādi ar katru parādību ir saistīti vairāki termiņi. Vieniem tas vēl nav pienācis, citiem jau pagājis - tā mēdz būt kā mazās, tā lielās lietās.
   Jāņem vērā dažādas termiņu pazīmes, turklāt jāsaglabā visa domāšanas skaidrība. Nevajag baidīties, ka nejēgas sāks smieties, jo viņi spēj spriest, tikai pamatojoties uz trešo termiņu. Viņi pazīst tikai sekas, bet dzīves cēlājiem nav sveši sākumter-miņi. Jāsaprot arī, ka termini var pasteigties vai aizkavēties. Būtībā termiņi būs tie paši, taču var rasties negaidīts jauns apstāklis, kas piešķirs termiņam jaunu nozīmi. Viss ir kustībā, un dzīve bez kustības nevar turpināties. Šajā nomaiņu un centienu diženumā ietverti svarīgāko parādību termiņi.
   Domātājs rūpējās par to, lai skolnieki izprastu termiņu patieso nozīmi. Viņš teica: "Necentīsimies kļūt par miroņiem, labāk iepazīsim dzīves pamatus."

   316. Urusvati zina, ka daži cilvēki mēģina maldināt karmu. Nerunāju par tiem, kuri par karmu vispār nav dzirdējuši, taču pat tie, kas zina par karmu, mēģina to apiet. Var iedomāties, kā dreb noziedznieks pēc pastrādātās ļaundarības, gaidīdams sodu. Bet dienas paiet, un nekas nenotiek. Tad ļaundaris kļūst drošāks un sāk domāt, ka viņa noziegums ir bijis mazsvarīgs vai saskaņa ar kādiem augstākiem likumiem ir attaisnots. Pēc tam noziedznieks tā nocietinās, ka sāk par karmu zoboties, dēvēdams to par nelgu izdomājumu. Bet visnegaidītākajā bridi nāk sitiens, un cilvēks pārmet kannai, ka tā nogaida labāko mirkli, lai jo smagāk satriektu. Turklāt noziedznieks nedomā, ka var būt daudzi cēloņi, kas nosaka karmas darbības laiku.
   Cilvēks var kļūt tik iedomīgs, ka uzskatīs: viņš pats var noteikt pamatlikumu darbības laiku. Viens kliedz: kāpēc karma kavējas? Otrs sūdzas par tās steigu, bet neviens nepadomā par to, kādi sarežģīti apstākļi nosaka katru parādību. Vieni grib Visumu neiedomājami vienkāršot, citi tā sarežģī uzbūvi, ka tā zaudē jebkuru spēju būt kustībā. Vai, pastāvot tādām galējībām, ir iespējams sadarboties?
   Mēs jau sen norādījām uz zelta ceļu, kurā būs pieļauta ari vēlme izprast enerģijas kustību, tās pašas vienīgās enerģijas, kuru cilvēku valodā var dēvēt par taisnīgumu. Tīri centieni var ļaut sajust enerģijas spēku, bet katrs gruzītis būs putekļu mākonis.
   Domātājs rūpējās par to, lai cilvēku ļaundarības neaptumšotu saules gaismu.

   317. Urusvati zina, ka pirms katras fiziskās darbības noris daudzas psihiskas darbības. Kas gan šeit ir jauns? Vai tad cilvēki nezina, ka pirms darbības ir doma? Taču viņi diemžēl negrib to aptvert. Bet, kad stāstīsit par daudzām psihiskajām darbībām, jūs uzskatīs par sliktu jokdari. Bet ir jāsaprot daudzās darbības, kas noris ap katru fizisku izpausmi. Neaizmirsīsim, ka ikvienā kustībā piedalās ne tikai paša griba, bet arī augstākās enerģijas. Tādējādi zemes dzīves izpausmes robežas var paplašināt bezrobežīgi.
   Kad cilvēki dzirdēs par tādu bezrobežīgu sadarbību, viņi iegūs arī plašāku ieskatu par visu esošo.
   Jācenšas paplašināt cilvēku uzskatu ietvarus. Nav ticams, ka pastāvošās skolas spēj papildināt apziņu. Vai gan mietpilsonis sapratīs mūsu vienkāršo sarunu? Neceriet, jo sacītais tiks uzskatīts par neprātu vai muļķību. Jūs lasījāt, kā nopulgo Brālību par to vien, ka tā tiecas iemācīt cilvēcei dzīves jēgu.
   Bet ļaunums cītīgi uzmana, gribēdams kaitēt jebkuram derīgam darbam.
   Nevajag domāt, ka tādi ļaunuma mēģinājumi ir reti, tie atrod piekritējus un ir ļoti saliedēti. Nepieredzējušie domā, ka kaitētāji nav jāievēro, bet Mēs iesakām nepalaist garām nevienu iespēju labāk aizsargāties.
   Domātājs teica: "Man ir lemts darboties Zemes virsū, bet Kas ir tas neredzamais, kas jau rada mana pieticīgā veikuma pirmtēlu?"

   318. Urusvati zina, ka cilvēkiem ir īpaši grūti izprast psihisko darbību īslaicīgumu. Viņi uzskata, ka uz zemes dzīves domām ir jāiedarbojas laikam. Viņi nespēj aptvert, ka doma var būt acumirklīga un radīt zibenīgu ugunīgu lēmumu.
   Cilvēks saka: padomāšu, bet pats jau sen ir padomājis. Viņā jau ugunīgi mīt lēmums, un ar domāšanu viņš saprot racionālu prātošanu. Ir pamācoši novērot prāta un ugunīgā lēmuma divkauju. Prāts ne reizi vien ir kaitējis ugunīgam lēmumam, tomēr pats grauds paliek neskarts. Tas paslēpsies apziņas dzīlēs un ne reizi vien atgādinās par sevi. Žēl, ka cilvēks tik iecirtīgi nevēlas apzināties dažādos domāšanas slāņus, kas viņā mīt. Tāda apzināšanās vien jau palīdzētu saudzīgi izturēties pret domāšanas iedīgļiem.
   Mēs bieži cilvēkiem sakām: "Doma ir zibens," taču viņi reti izprot šāda apgalvojuma nozīmi. Cilvēki teiks: "Tad ir jāsaprot domāšanas ātrums," taču Mēs runājam nevis par spriešanas ātrumu, bet gan par psihiskās enerģijas zibenīgumu. Šī enerģija spēj palīdzēt, uzturot sakarus ar Mums, tikai tā jāuztver nevis kā kaut kas okults, bet gan kā dabiska esības izpausme. Par šo dabiskumu Mēs cenšamies pastāstīt cilvēkiem, taču viņiem nepatīk, ka pat nozīmīgas sekas izraisa dabiski cēloņi.
   Domātājs teica: "Dabā nevar būt nekas nedabisks."

   319. Urusvati zina, ka Mēs pūlamies miera labad. Kāpēc tad Mūs maz iepriecina visi neskaitāmie pasākumi, kas veltīti miera jautājumam? Bet tikai dažos no tiem ir nesavtīgas rūpes par mieru. Daudzos var atrast apslēptus dzenuļus, kas ir vēl sliktāki par karu.
   Jāpārbauda sevi tādos pamatjautājumos ka miers. Prast sevi pārbaudīt nozīmē smelties jaunus spēkus un jaunu apziņu; tad nāks izpratne par īstu mieru, kas sevī ietver arī visas cilvēces dārgumu aizsardzību.
   Taču pašai pārbaudei ir jānotiek pilnīgā uzticībā cilvēces tālākvirzībai. Runāju par skaudību, kas gluži kā odze padara cilvēkus ļaunus, un viņi nespēj domāt par mieru. Viņi taču spēj būt skaudīgi visneiedomājamāko priekšmetu dēļ. Ieskatījušies cilvēku domāšanā, jūs būsit pārsteigti. Viņiem var piederēt dārgumi, un tomēr viņi atradīs iemeslu apskaust visniecīgāko kaimiņa panākumu.
   Nav iespējams domāt par mieru, neizskaužot netikumus, kas mieram kaitē. Saku to tādēļ, lai atgādinātu, ka ikkatrs labestīgs atgādinājums par mieru ir derīgs izplatījumam. Kā mantru var atkārtot vārdu miers, un tas jau var padarīt stiprākus harmoniskus pūliņus.
   Taču sargāsimies no viltus miera, jo tas noved pie pagrimuma. Mūsu Mācība ir miera, turklāt īsta miera Mācība.
   Domātājs teica: "Stāšos sardzē, lai odze nepārlien pār slieksni."

   320. Urusvati zina, kā katrs no Mums dažādās izpausmēs ir veicinājis miera lietu. Jūs atceraties Indijas Orfeju, kas cilvēkiem deva nomierinošas melodijas. Jūs atceraties, ka kāds Skolotājs centās attīrīt Mācību, lai cilvēki labāk pazītu un izprastu esību. Cits Censonis mācīja, lai cilvēki vispirms izmanto visus nevardarbīgos līdzekļus. Arī tautu Apvienotājs uzskatīja, ka tikai vienotībā var zelt miers.
   Ikviens censonis miera labā ir pieredzējis un pārcietis daudz grūtību. Kā gan radušās tādas lielas grūtības, ja darbinieki ir tiekušies pēc labestības un miera? Taču katrs evolūcijas solis jau izraisa haosa niknumu. Tādus virpuļviesuļus var saskatīt ap visiem labestīgiem centieniem. Taču nelikšu jums vilties, jo ikviens miera veicinātājs pateiks, ka viņa pūliņi miera labā ir palikuši vislabākajā piemiņā. Tie paliek ne tikai tautu hronikās, bet arī atstāj pēdas visu laikmetu dzīvē.
   Vai nomierināšana ar skaņu palīdzību nav visu ieguvums? Bet kādam vajadzēja būt pirmajam, kas uz šo līdzekli norādītu. Daudz dziesmu ir dziedāts kopš seniem laikiem, bet vajadzēja norādīt, ka tās der nomierināšanai, - tā pasaulē tika radīta jauna harmonija.
   Uz visiem laikiem palikusi arī pavēle par visu miermīlīgo līdzekļu izmantošanu. Cilvēki varbūt aizmirsuši, kas viņiem šo pavēli devis, taču tā ir iegājusi apziņā. Pareizi, ir jāpadomā par to, vai nav palicis vēl kāds nevardarbīgs līdzeklis, tikai tas nedrīkst pazemot cilvēka cieņu. Ir jāizprot gan zemes dzīves, gan pārpasaulīgie kritēriji. Tikai tad, ja valda harmonija, var saprast, cik skaists ir miers, citādi, pilnīgi nepazīstot cilvēka īpašības, var iznākt pretīga bezjēdzība.
   Par mieru nevar domāt tas, kam sveša daile. Arī vienotības jēdziens netiks saprasts, ja valdīs tumsonība. Bet tautas tomēr ar labu piemin Apvienotāju. Tā Mēs darbojāmies miera labā.
   Domātājs ir daudz paveicis, viņš uzdrošinājās attēlot miermīlīgu valsti. Lai jau cilvēki to dēvē par sapni, bet Mēs zinām, ka sapnis ir Mūžības hieroglifs.

   321. Urusvati zina, ka ikvienā lielā sapņojumā ir kāda piepildījuma daļa. Viens no visgrūtāk piepildāmajiem sapņiem ir miers visā pasaulē. Un tomēr cilvēce turpina lūgt par mieru visai pasaulei, taču arī šajā lūgsnā atradīsies zemes dzīvei noderīga daļiņa.
   Cilvēkam piemīt pat spēja kontaktēties ar sev līdzīgajiem. Viņš iemācās saprast, ka, valdot naidam, dzīve galu galā kļūst nepanesama. Cilvēks atzīst, ka ķildās izirst ģimene, to pašu var teikt arī par lielām valstīm, kam bez pastāvīgas pilnīgošanās ir jāsairst.
   Ja arī šajā gadsimtā nav iespējams runāt par mieru, tomēr nenoliegsim, ka nākamajā laikmetā jau notiks pavērsiens uz saprātīgu esības izpratni. Tāpēc lai cilvēki kaut vai abstrakti runā par mieru visā pasaulē. Lai naida padebešos atskan vārds, kas pieder nākamībai. Negaidīsim to izskanam nedzīvās sanāksmēs, labākos sapņus lai pauž jaunie. Lai viņi, aizsardzības bruņās tērpušies, ieliek dzīves pamatu. Viscildenākos sapņus nevajag traucēt.
   Lūk, vēl viens šķietami neīstenojams cilvēku sapnis - pietiekama vispārējā izglītība, bet dažādās pasaules dalās vēl ir daudz analfabētu. Visa pasaule vel pastāv verdzība un barbarisms, un vai šādos apstākļos var sapņot par vispārēju izglītību? Taču teiksim: ne vien var, bet ari vajag. Ir nepieciešams piepildīt izplatījumu ar aicinājumiem un pavēlēm par izglītību.
   Analfabētisms nav jāuzskata par šķērsli, tas tikai pierāda izglītības neatliekamību. Skolas ir, bet, ja cilvēce vēl nav atbrīvojusies no verdzības negoda, tas nozīmē, ka izglītība ir bijusi nepietiekama. Dzīves gudrinieki iesaka neievērot notiekošās nežēlības - tātad šie gudrinieki ir tikai miroņi. Jums daudz stāstīs par spīdošiem sasniegumiem izglītības jomā, tomēr verdzība pastāv. Turklāt vēl to maskē ar vislielākajiem izdomājumiem, un tas ir īpaši apkaunojoši. Vispārēja sašutuma vietā dzirdami šā negoda attaisnojumi. Tā var uzskaitīt daudzus sapņus, kuriem ir jākļūst par īstenību.
   Domātājs mācīja: "īpaši sargieties no tiem cilvēkiem, kuri cenšas attaisnot kauna darbus, - tādas personas ir cilvēces ienaidnieki."

   322. Urusvati zina, ka Mūsu nosauktie jēdzieni ir jāizprot pilnīgi. Kad Mēs runājam par verdzību, Mēs domājam par visiem šā negoda veidiem, norādām ne tikai uz rupjo pirkšanu un pārdošanu, bet ari uz personības rafinētu pazemošanu, un tā ir īpaši uzsverama.
   Ne reizi vien Mēs esam redzējuši, kā paši neciešamākie paverdzinātāji nosodīja verdzību. Bet patiesībā verdzība izglītotās galvaspilsētās zeļ ne mazāk kā mežonīgos tirgus laukumos. Cilvēki nav atbrīvojušies no verdzības jēdziena, bet laikmeta prasību apmierināšanai izgudrojuši jaunus krāšņus nosaukumus. To aizsegā sev patvērumu radušas visneķītrākās iekāres. Cilvēka personību izprot mazāk nekā suni. Patiesi, sunim dažkārt velta vairāk rūpju nekā cilvēkam.
   Baznīcās dzied par cilvēku labvēlīgumu, bet turpat aiz sliekšņa atstumj lūdzēja roku, pat nepavaicājot, kas kaiš un vai nevar palīdzēt.
   Cita nelaimes izprašana var paplašināt apziņu. Viena īsa doma spēj radīt glābējpavedienu, taču arī šī doma neuzrodas visai bieži. Tā cilvēki vēsi paiet garām karmiskajiem risinājumiem. Turklāt viņi nenojauš, cik loti paši atraujas no Mums un no Smalkās Pasaules, no kurienes var nākt vislabākā palīdzība. Tādēļ izpratīsim visā pilnībā dzīves pamatus.
   Mēs ar piemēru parādījām, cik nepilnīgi tiek izprasta verdzība, bet tādus piemērus var atrast jebkurā dzīves nozarē. Var norādīt uz izglītības stāvokli; var minēt ģimenes stāvokli un tautas labklājības stāvokli kopumā. Tas var izraisīt niknus strīdus, ja netiek likta lietā sintēzes izpratne.
   Domātājs norādīja, ka tautas labklājība dzimst cilvēka sirdī.

   323. Urusvati zina, ka cilvēkam var palīdzēt viņa apziņas ietvaros. Pērtiķim var iedot dārgu dimantu, taču viņš tikai paspēlēsies ar to un nometīs. Var viņam dot daudz dārgumu, bet viņš tos izmētās bez jebkāda labuma. Varbūt nejaušs garāmgājējs dimantu atradīs un apmainīs to pret nazi, lai nogalinātu savu brāli. Tikai apziņas ietvaros cilvēks spēj pieņemt padomus. Tikai apzināti centieni aizvedīs pie mērķa. Bet cilvēki nevēlas šo patiesību saprast. Viņi uzskata, ka pratīs izmantot jebkurus dārgumus, taču dzīvē var redzēt, ka visnoderīgākie sūtījumi pab'ek neizmantoti.
   Jāatzīst, ka apziņa ir kā trauks, kurā atrodas viss cilvēka veikums. Piepildītā traukā nav iespējams ieliet dzīvības veldzi. Par laimi, apziņas trauks spēj bezrobežīgi paplašināties. Tāpēc visvairāk apspiestais cilvēks varētu ari nebūt likteņa pabērns, ja vien viņš saprastu, ka viņa apziņas ietvertspēja ir bezrobe-žīga.
   Jāatzīmē, ka cilvēki neatzīst, ka viņu liktenis ir atkarīgs no viņu pašu apziņas. Viņiem nepatīk runāt par apziņu, jo tāda saruna var beigties ar atgādinājumu par atbildību. Šāds atgādinājums allaž ir nepatīkams, jo aiz tā stāv aizmirstas ēnas. Taču drosmīgs cilvēks no rēgiem nebaidās. Dažādos vēstures periodos viņš atradīs spēcinošus padomus.
   Var atgādināt, ka Francijas galmā tika rakstītas derīgu padomu pilnas vēstules, bet apstākļi bija grūti, un pienācīgi jānovērtē tas, ka galma greznībā varēja atskanēt balss par lietderīgu dzīvi; tādējādi tika novērstas daudzas nelaimes. Tā ir jāielūkojas dažādos laikmetos.
   Domātājs jau zināja par apziņas robežām ka par cilvēku noteiktu mēru.

   324. Urusvati zina, ka cilvēku iepazīst ikdienas sadzīvē. Dzīves aprakstītāji velti domā, ka darbinieka nozīmīgumu var parādīt, attēlojot viņu īpašu izpausmju gadījumos, tāpēc daudzos aprakstos patiesais cilvēks nav redzams. Lai iepazīst darbinieku viņa ikdienas darbā, tuvinieku vidū, viņa domas un sapņus.
   Daudzreiz darbinieki ir attēloti uzstāšanās spožumā - mirdzošām acīm sakot varenu runu. Taču pavisam citāds šo darbinieku veidols bija vērojams parastajā dzīvē. Mēs augstāk par visu vērtējam harmoniju ikdienas dzīvē. Lielākā dzīves daļa paiet ikdienišķi, un cilvēks ir jānovēro parastības pārbaudījumos: vai viņš spēj saglabāt mājas harmoniju, vai spēj pretoties sīkām dusmām, izvairīties no garlaicības? Daudz apslēptu apstākļu ir ikdienā, taču tajos jārod prieks, kas pacels pārpasaulīgā esībā. Lai cilvēki patur prātā, ka savu pašcieņu viņi veido ikdienā, - tāds sasniegums būs stabils. Mēs priecājamies par dzīves harmoniju, bet katra diena jau ir šādas celtnes akmens. Iemīliet darbu - tas ir laika aizstājējs.
   Vai var iedomāties Mūsu dzīvi, nepazīstot harmonijas pilnu ikdienu? Ne dienas, ne gadi, bet darba prieka virtene - vienīgi šis iejūsmas stāvoklis dod spēku dzīvot, neievērojot laiku. Bet Mums ir arī citi prieki, kas pieejami darbarūķiem. Darba spriegums tuvina arī sfēru mūzikai, tikai cilvēki parasti nepamana tās iedīgļus.
   Domātājs mācīja, ka izplatījums sāk skanēt ļoti negaidīti: "Ar cilvēku mērauklu nevar noteikt, kā kļūst pieejams pārpa-saules skanējums."

   325. Urusvati zina, kur mīt sliekšņa pūķi. Uzskata, ka tie perinās kaut kur briesmīgu aizu dibenā, tumsā, kur cilvēki reti ielūkojas, bet šādu pūķu dzīvesvieta ir pie mājas sliekšņa. Cilvēks tos ļoti bieži sastop savā dzīves ikdienā.
   Viss, kas par tādiem pūķiem teikts, ir pareizi. Viņi izskatās briesmīgi, ir rijīgi, savu upuri vaļā nelaiž. Viņi uzmana ienācējus un sagrābj tos, kas mēģina aiziet. Viņi maina savu ārieni un reti parādās savā atbaidošajā izskatā.
   Sliekšņa pūķis ir skaidri paradīts ka cilvēka apziņas sargs - šāds priekšstats ir padarījis pūķi par abstraktu simbolu, taču šie pūķi ir daudz tuvāki ikdienas dzīvei. Cilvēks tos baro ar savu neapmierinātību. Ikdienībā nav nekā tāda, ar ko cilvēks būtu apmierināts. Nerunāju par zināšanu alkām, kas ir atzinības vērts meklējums. Neapmierinātība ar ikdienu parasti balstās uz zemiskām kaislībām - tad pūķiem ir īsti svētki, un cilvēku uzkrājumi kļūst viņiem par barību.
   Mēs jau vairākkārt esam runājuši par ļaunuma pilnu ikdienišķo dzīvi, ko cilvēks pats sev rada, bet, kad risinām sarunu par Pārpasaulīgo, tad jāpaveras arī uz traucējošiem apstākļiem. Cilvēki klūp un pat krīt pār parastu slieksni, dažkārt pat nositas. Bet, ja tas ir sadzīves naida ļaunais slieksnis, tad soli pār to spert ir bīstami.
   Cik daudz naidpilnu vārdu atskan pie ļaunuma sliekšņa! Par prieku pūķiem dzimst briesmīgi lāsti.
   Mēs esam teikuši: "Novāciet gružus no sliekšņa." Šie gruži baro pūķi, un tas var tā piebriest, ka vairs netiksit pa durvīm iekšā. Ir jāpadomā par to, ka ļaunuma pilna ikdienas dzīve ir šķērslis augšupejai. Kāds jau kliedz: "Mēs jau sen to zinām!" Draugs, ja tu zinātu, tad tavs slieksnis būtu tīrāks.
   Pietiek par ļaunuma slieksni. Pieņemsim, ka draugi jau sapratuši, cik kaitīgi ir barot pūķus. Var būt labs slieksnis, kas ved uz labestības pilnu ikdienu. Kaut arī šī ikdiena būs maznozīmīga, taču tā būs tīra, un pūķis sarausies par mazu ķirzaciņu. Tā cilvēkam ir lemts veikt lielas pārvērtības.
   Domātājs teica: "Vai tas nav brīnums, ka ļauno varat vērst labajā?"

   326. Urusvati zina, ka izglītībai ir jāizskauž rupjība. Jāvienojas par to, ko Mēs saprotam ar vārdu rupjība. Var iedomāties loti izcilu zinātnieku, kas ir un paliek rupjš cilvēks. Redzams, ka formālās zināšanas neatbrīvo no rupjības, kas nepieļauj smalku uztveri. Taču nākotnes zinātnei ir vajadzīgs smalkums, citādi tā nevar kalpot par sintēzi. Skolotājam ir jājūt cieņa pret pārējām zinātnes nozarēm, taču tam viņš jāgatavo jau ar pirmajiem skolas gadiem.
   Pajautājiet cilvēkam, ko viņš saprot ar vārdu rupjība. Viņš sacīs: lamāšanos, zaimus un nekaunību. Taču tas ir tikai dažas īpašības. Rupjības pamatu lielākā dala nepamana. Bet tas, kas saskaras ar smalkajām enerģijām, saprot, ka būt rupjam nozīmē sagraut visu smalko. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka pieklājība nevar izārstēt no rupjības. Var sastapt visnotaļ pieklājīgus rupjus cilvēkus, un viņi nekad neatzīs, ka ir rupji.
   Vaicās: vai tiešām grāmatas par labu uzvedību ietilpst Dzīves Mācībā? Tieši tā, jo ir vajadzīgs izpratnes smalkums, lai padarītu smalku apziņu. Patlaban Mēs runājam par to, kas cilvēku valodā gandrīz nav izsakāms. Taču daudzi pamati nav vārdos izsakāmi, bet tie ir jāizjūt. Šāda izpratne un vienošanās bez vārdiem ir saikne nākamo panākumu gūšanai. Vārdu nav, taču sajūta tiek iegaumēta un ieguls evolūcijas pamatā. Cilvēks, kura jūtas ir smalkas, nebūs rupjš.
   Domātājs allaž uzsvēra: "Protiet just, citādi nodomās, ka jums ir cūkas āda."

   327. Urusvati zina, ka ir tādi cilvēki, kuri neatšķir baznīcas zvana skanas no trauksmes zvana. Vai gan viņu ausis ir citādi veidotas? Nē, viņi tikai ļaunprātīgi izmanto brīvo gribu. Viņi baidās no trauksmes zvana un cenšas sevi pārliecināt par pretējo, pat ignorējot acīmredzamību. Laikam vienīgi cilvēki ir līdzīgi šādā rīcībā. Viņus nav iespējams pārliecināt, ja viņi jau iepriekš nolēmuši sadzirdēt tikai sev tīkamo.
   Var pārliecināties par to, cik ļoti šāda patvaļa aizkavē progresu. Turklāt var izdarīt vērtīgus novērojumus. Pasakiet kādu vienkāršu izteicienu un palūdziet dažādiem cilvēkiem izskaidrot tā nozīmi. Saņemsit vispretrunīgākos izskaidrojumus. Izteiciens var būt ļoti skaidrs, tomēr brīvā griba pamanīsies aizēnot tā nozīmi un ielikt tajā savu nolūku.
   Domātājs dažkārt norādīja, ka "cilvēki ir gatavi atbildēt, pat līdz galam nenoklausījušies jautājumu". Viņi atbild atbilstoši sarunbiedra augumam, viņa apģērbam un, visbeidzot, viņa rokrakstam. Pēdējam varbūt ir nozīme, bet cilvēki nepieaicina talkā savu jūtziņu. Viņi spriež pēc ārējām pazīmēm, un tādai ārienei ir visai niecīga nozīme.
   Neaizmirsīsim ari brīvās gribas neprātu - tāda slimība ir jau ļoti sen konstatēta un var novest līdz liktenīgām sekām. Cilvēks iedomājas, ka viņam ir pilnīgi neierobežota griba, un sāk pārkāpt pamatlikumus. Griba ir vērtīga tad, ja tā ir saskaņota ar esības likumiem. Daudzi to nesaprot, jo uzskata, ka viņu gribai ir jābūt neiegrožotai. Bet pieredzējis cilvēks zina, ka griba un brīvība jau pastāv atbilstoši likumam, citādi mēs, skanot trauksmes zvanam, centīsimies sev iestāstīt, ka tās ir baznīcas zvana skaņas.
   Domātājs mācīja saprast zvana valodu.

   328. Urusvati zina, ka tie, kas iemiesojas, nāk uz Zemi ar labiem nolūkiem, - tāds ir lielais likums. Pat zemākie slāņi pirms iemiesošanās gūst apskaidrību par labo kā esības pamatu. Taču neviens aromāts, pat vislabākais, nespēj ilgi piesātināt izplatījumu - tāpat arī labie nodomi izplēn dažādu iedarbību ietekmē.
   Bērns nav ļauns, taču spēj ļoti īsā laikā apgūt atavisma mantojumu. No vismazākajiem dzīves sīkumiem var izveidoties slikti ieradumi, kurus var nosaukt par ļaunuma vārtiem. Tā zūd apskaidrība, kas tika gūta Smalkajā Pasaulē. Ir jāsaprot, cik lielā mērā iegremdēšanās blīvajā ķermenī dara galu visiem Smalkās Pasaules iespaidiem. Un tomēr var savākt daudz apliecinājumu par Smalkās Pasaules dzīvi. Vislabāk tos iegūt no tādu cilvēku liecībām, kuriem apskaidrības uzplaiksnījumi nākuši pēkšņi. Šādas liecības var būt ļoti patiesas, jo negaidot pārsteigtais cilvēks pats mēdz būt satriekts un savus iespaidus pauž tieši.
   Ļoti vērtīgi ir iztaujāt lauku ļaudis, jo tic, dzīvodami dabas vidū, daudz ko ievēro, tikai par to nerunā, baidīdamies, ka tiks izsmieti. Tā var apgalvot, ka ikviens cilvēks ir saskāries ar kaut ko fenomenālu, vienīgā atšķirība ir tā, ka daži to ievēro, bet citi neprot vai nevēlas iejūtīgi izturēties pret visu, kas ir ārpus viņu prāta robežām. Bet mēs vēl atgriezīsimies pie sajūtām, kādas rodas, pārejot Smalkajā Pasaulē.
   Domātājs mācīja īpaši koncentrēties uz neparastām parādībām.

   329. Urusvati zina, ka pāreja Smalkajā Pasaulē var būt saistīta ar visdažādākajām sajūtām - kā īpaši sāpīgām, tā ari svētlaimīgi skaistām. Taču neaplūkosim galējības. Uzmanība jāvelta vidējam stāvoklim, kas pieejams vairākumam.
   Iedomāsimies cilvēku, kas zina laba vērtību un izprot domu jaunrades vareno spēku; turklāt cilvēkam jāatzīst viņpasaules dzīve, un tad viņš neskums pēc Zemes, jo zinās, ka atgriezīsies blīvajā esībā. Tāds cilvēks var mierīgi aizmigt un, nezaudējot apziņu, nonākt viņā pasaulē. Viņš nejutīs sāpes, jo viņa smalko ķermeni nepadarīs smagāku pārkāpumi, kurus viņš nav izdarījis, arī domās ne, viņš nebūs nomākts un ātri aptvers visu apkārtējo. Viņš padzīs bailes, jo sapratīs, ka domas ir drošs vairogs.
   īpaši vērtīgi ir tas, ka arī vidējā stāvoklī cilvēks var iztikt bez ilga miega. Viņš var nekavējoties stāties pie izzināšanas un darba. Viņš var izraudzīties savu ietērpu un tūlīt uzņemt sakarus ar vērtīgiem līdzdarbiniekiem. Viņš var saņemt visas Smalkās Pasaules priekšrocības un sākt tuvošanos augstākajām sfērām, proti, uzsākt tādu tuvošanos, būdams iedrosmes pilns. .
   Tagad šāds cilvēks domās par Smalko Pasauli kā par prieka stāvokli un, šādas domas pārņemts, radīs savu nākamo prieku. Cilvēks nostiprinās savas agrākās zinības, jo tās neienāks viņa apziņā, ja viņš negribēs tās izsaukt. Lai cilvēki to labi iegaumē un izprot vārdus: "Kas grib saņemt, tas saņems."
   Domātājs atgādināja par to, jo cilvēki paši laupa sev savus sasniegumus.

   330. Urusvati zina, ka Smalkajā Pasaulē tiek sniegta liela palīdzība un parādīta liela žēlsirdība. Pat tur, kur verd atriebība un naids, Vadītājs cenšas visiem spēkiem palīdzēt un pamācīt. Brīvā griba, protams, bieži pretojas un atzīst par labāku vēlreiz izciest grūto pārbaudījumu.
   Neuzskatiet to par pretrunu, ja saku, ka ikviens, kas iemiesojas, saņem apskaidrības staru. Nevienam netiek liegta žēlsirdība, un no katra paša ir atkarīgs, kā šo vērtību izmantot. Jūs zināt, ka pat zemes dzīvē tiek noraidīts visvērtīgākais padoms. Tāpat ari Smalkajā Pasaulē Mēs bieži vērojam, kā tiek sagrozīta apskaidrība.
   No Zemes tikko atnākušie atnes sev līdzi daudz pagātnes palieku. Slikta ietekme pastāv ne tikai uz Zemes. Turklāt kaislības, kas saglabājušās, var būt mazāk kaitīgas nekā aizspriedumi. Kaislības var veicināt kustību, bet tumsonīgi aizspriedumi ir pagrimuma perēkļi. No tā nav jāsecina, ka Mēs atbalstām kaislības, Mēs tikai norādām, ka kustība var būt panākumu iedīglis, bet tumsonība jau ir bezcerīga. Ar tumsonību saprotu apzinātu pretošanos zinībai, un tāda pastāv kā uz Zemes, tā arī Smalkajā Pasaulē. Tur ir arī tādi morāli kropli, kas apgalvo, ka zināšanas ir cilvēku nelaimju cēlonis.
   Gribu, lai līdzdarbinieki stādītos sev priekšā dažādus Smalkās Pasaules slāņus. Vissliktākais ir iedomāties Smalko Pasauli kā kaut ko tādu, ko rotā laime! Lūk, Zeme vaid no slepkavībām, vardarbībām un meliem. Maldu seku pilna ir arī Smalkā Pasaule. Mēs nebrīnāmies par to, ka cilvēki nepieņem labāko padomu, - tātad augsne vēl nav gatava.
   Sakiet arī saviem draugiem, lai viņi savā zemes dzīvē nedomā par to, kas viņi gribētu būt nākamajā iemiesojumā. Lieta tā, ka Smalkā Pasaule paver tādas iespējas, ka zemes dzīves ierobežojumi un kritēriji var tās vienīgi mazināt. Zemes dzīve lai ir labāko uzkrājumu izpausme. Cilvēki nereti sāk domāt par savu nākamo iemiesojumu, taču labāk ir atlikt šo lēmumu līdz nokļūšanai Smalkajā Pasaulē. Var gadīties, ka uz Zemes atgriezties nenāksies vai būs ilgāku laiku jāpastrādā Smalkajā Pasaulē, veicot īpašu uzdevumu. Tāds uzdevums tuvina Brālības darbam.
   Jūs atceraties ārstu U., kurš ļoti ilgi sabija Smalkajā Pasaulē un sniedza lielu palīdzību cilvēcei. Bet šis uzdevums viņam kļuva skaidrs tikai Smalkajā Pasaulē. Tādam uzdevumam nav nekā kopīga ar sliņķiem, kuri grib izvairīties no jauniem pārbaudījumiem, un tikai nenovēršamais termiņš liek viņiem atgriezties uz Zemes.
   Jāsaprot, ka termiņi ir noteikti visiem, taču vieni tos uzņem ar prieku, bet citi nolād. Daudzi vēlas atgriezties pat pirms termiņa, citi cenšas izvairīties, kaut vai uz laiku, un pat izgudro jaunus darbus. Var minēt daudz dažādu gadījumu, bet tagad jāatzīmē tie uzdevumi, kas tuvina Brālībai. Veicot tādu darbu, var gūt panākumus arī bez iemiesošanās.
   Domātājs allaž pamācīja: "Mēs varam būt noderīgi jebkurā stāvoklī, un tāda gatavība jau ir uzvara".

   331. Urusvati zina daudzus termiņus. Cilvēki var brīnīties, ka desmit gadus iepriekš ir noradīti notikumi Ķīna un Spānijā un daudzās citās zemēs norādītas evolūcijas un involūcijas. Jāatceras, ka dažkārt norādījumi tiek doti simbolu veidā. Tā, piemēram, lai norādītu uz Vācijā gaidāmo notikumu raksturu, tika parādīta aina no Trīsdesmitgadu kara.
   Var pajautāt: kāpēc daži paredzējumi tiek sūtīti konkrētā veidā, bet citi - tikai simbolu formā? Tam ir daudz iemeslu. Var būt karmiski nosacījumi vai brīvās gribas iejaukšanās. Tautu var atturēt no rupjības, bet nepareizi izprasta brīvā griba var vienīgi vēl vairāk nomākt krēslas pārņemtu apziņu.
   Var ari pavaicāt: kā var laikus ieraudzīt zemes dzīves notikumus, it kā tie jau būtu notikuši Smalkajā Pasaulē? Tādam minējumam ir zināms pamats. Patiesi, daudz kas veidojas Bezrobežībā, bet tāpēc nevajadzētu uzskatīt, ka uz Zemes notiekošais ir tikai ēna no tā, kas jau bijis Smalkajā Pasaulē. Uz Zemes nav tādu vārdu, lai pateiktu, kā tiek koordinēti notikumi dažādās sfērās. Daudzi izplatījuma viļņi padara kosmiskās lietas par kopīgām lietām.
   Ārsts pēc slimības iedīgļa var noteikt tās attīstības gaitu, bet pirms liktenīgā galaiznākuma var lietot dažādus līdzekļus. Tā arī notikumos - to apmēri ir atkarīgi no daudziem apstākļiem. Mūsu ietekme allaž būs virzīta tā, lai nāktu par labu, bet šīs sekas jāprot saskatīt. Pastāvot zināmai novērošanas spējai, var pārliecināties, ka daudzi notikumi izkārtojas kaut kā negaidīti. Vai nav jāpadomā par to, ka pastāv tos Virzošā Roka?
   Domātājs bieži tiecās pieradināt skolniekus pie negaidītu, no cilvēku prātojumiem neatkarīgu risinājumu iespējas.

   332. Urusvati zina, ka Kosmosa pamatā ir spirāles princips. To apstiprina ne vien fizika, bet arī evolūcija. Lai izprastu evolūcijas kustību, jāņem par piemēru vienkārša skrūve. Jo vairāk uz skrūves ir vītņu, jo labāk tā kalpo savam uzdevumam. Tāpat arī evolūcijā ir lietderīgi, lai tās spirālei būtu daudz apgriezienu.
   Ļaudis parasti brīnās, ka cilvēka apziņa skar jau pagātnē aizgājušos panākumus un zaudējumus. Varētu jautāt: kālab griezties atpakaļ, ja var virzīties tikai uz priekšu? Taču šī atgriešanas ir šķietama. Evolūcija neatgriežas, tā tikai virzas virs iepriekšējiem posmiem. Cilvēki sūdzas, ka viņi atkal slīgst mežonībā, taču šī mežonība vairs nevar būt tā, kas bija agrāk. Dzīvē ir ienākuši daudzi jauni faktori. Dzīvi nedrīkst aplūkot vienpusīgi, tā dod pilnīgu sintēzi, un tikai šādā daudzveidībā var pārliecināties, ka spirāles apgrieziens ir noticis.
   Var iztēloties, ka esam pārgājuši pāri savām agrākajām mājvietām, taču jau pa nākamo spirāles loku. Par simbolu var pieņemt torni ar vītņu kāpnēm - tā cilvēki iet uz Bez-robežību. Bet pastāvīgi ir jāpatur prātā spirāles princips, citādi jūs nespēsit vien atbildēt uz daudzajiem jautājumiem.
   Kāpēc cilvēce miljoniem gadu laikā nav pavirzījusies uz priekšu? Taču ir jāsaprot, ka evolūcija notiek, tikai tās apgrieziena aplis ir ļoti liels.
   Ir tiesa, ka cilvēki ieslīgst rupjībā un melos, taču tajā pašā laikā viņi apgūst jaunas zinību jomas. Nav viegli harmonizēt tādus plašus vērienus, tāpēc mīlēsim cilvēci.
   Domātājs mācīja: "Iemīliet nevis cilvēku, bet gan cilvēci."

   333. Urusvati zina, kādi ir Mūsu sarunu īpašās sistēmas cēloņi. Nezinātājs teiks, ka nekādas sistēmas jau nav, bet ir vesels kalns aforismu; daudz kas tiek iekļauts sakarā ar notiekošo; daudz kas nepamatoti atkārtojas. Tā var runāt cilvēki, kas spriež pēc sevis, taču viņi nedomā par to, ka nepieciešams ritms, kas veicina apziņas paplašināšanos. Sarunas nevar sadalīt pēc to formālā uzdevuma.
   Var rakstīt grāmatu par prieku, bet Mēs uzskatām par labāku dot prieka uzplaiksnījumus sakarā ar domām par liktenīgajām briesmām. Katra atziņa tiek dota zināmā ritmā. Jūs zināt, ka vairāki paši smalkākie zīda tērpi ir siltāki par zvērādu kažoku. Atkārtošana un uzslāņošana dos milzīgu psihiskās enerģijas krājumu, taču uzslāņojumiem jānāk noteiktā ritmā.
   Nav lietderīgi nodarbināt tikai vienu nervu centru grupu. Dzīves pamatu izpēte ir daudzveidīga, un tādu šķautņu slīpēšana nedrīkst būt vienveidīga. Jāsaprot, cik daudzas dzīves puses skar cilvēku vienas dienas laikā! Dažādi ir ritma un refleksu uzslāņojumi, un visparastākais iedzīvotājs kļūst par daudzu notikumu līdzveidotāju. Viņš var neievērot šādus spiedienus, taču tie pastāv, tāpēc, runājot par dzīves pamatiem, jāņem vērā visa to daudzveidība.
   Nevar būt viens prieks, bet būs neskaitāmi daudz prieku un katras no tiem skars īpašu nervu centru kombināciju. Vairāk jādomā par ritmu un daudzveidību.
   Domātājs apgalvoja, ka visi labie darbi ir ritmiski.

   334. Urusvati zina par priekšmetu magnetizēšanu. Jūs vairākkārt pārliecinājāties, ka psihiskā enerģija magnetizē ūdeni. Ļoti uzņēmīgi pret magnētismu ir minerālūdeņi, tādi kā dzelzs-ūdens un litija ūdens. Tā ir nevis maģija, bet gan zinātniski pamatota darbība. Var ari redzēt, kā ūdens pamazām atmagne-tizējas, zūdot enerģijas iedarbībai. Tas pats notiek ar visiem priekšmetiem. Ir svarīgi, lai saglabātos paša magnetizētajā iedarbība.
   Patiesi, magnētisms var saglabāties uz priekšmeta gadsimtiem ilgi, ja persona, kas to uzslāņojusi, nepārtrauc savu iedarbību. Tādā kārtā magnētisms ir nevis pašā priekšmetā, bet gan cilvēkā. Atmagnetizēšana var notikt, lietojot zināmu paņēmienu. Šis apstāklis ir jāņem vērā.
   Ir bijuši gadījumi, kad magnetizēti priekšmeti nonāca sliktu cilvēku rokās, kuri varēja svētīgo enerģiju izmantot ļaunprātīgi. Šādā gadījumā priekšmetu magnetizēšana jāpārtrauc. Lai enerģija paliek tikai tur, kur saglabājas labestīga attieksme. Šis likums ir ļoti svarīgs, jo tirgū var ieraudzīt kādreiz godā turētus priekšmetus, kas kļuvuši par savtīguma avotu.
   It īpaši jāatceras, ka psihiskās enerģijas iedarbībai viegli pakļaujas minerāli. Uz tiem ir mazāk mikroorganismu, un enerģija tik daudz nemainās. Sliktāk ir ar tekstilizstrādājumiem un ādas priekšmetiem. Mikroorganismi viegli uzņem enerģiju, un rodas īpaša sarežģīta substance. Tāpēc Mēs sakām, ka tādus priekšmetus labāk sadedzināt.
   Jau sen ir teikts, ka visspēcīgākais talismans ļaunās rokās ir bezspēcīgs. Lāsts var darboties gadsimtiem ilgi, bet labestīgs talismans ļaunās rokās nedarbosies, īpaši apvārdošana var ļoti pastiprināt priekšmetu spēku, ja tie ir ilgi atradušies telpā, kurā notikusi apvārdošana.
   Bet tagad gribu norādīt uz citu īpašību. Noteicošais ir ne tik daudz pats priekšmets ka enerģija, kuras pieplūdi var atjaunot vai arī pārtraukt. Lai laupītāji nedomā, ka dzīvo enerģiju var nozagt. Laupītājs paliks ar tukšām rokām. Tā maģija pārvēršas zinātniski pamatotā darbībā. Lai dzird, kam ir ausis.
   Par domas iedarbību uz priekšmetiem Mēs jau runājām. Patiesi, vieglāk ir magnetizēt nekā atmagnetizēt, bet, koncentrējot gribu, magnētismu var noņemt, ja to dara pats priekšmeta magnetizētājs. Pie Mums uzskata, ka atmagnetizētie priekšmeti darbojas pat pretēji. No tiem tiek noņemta dzīvā enerģija, un tie paliek kaili haosa varā. Nav tādas leģendas, kuras pamatā nebūtu zinātniski pamatota patiesība. Agrāk mēdza teikt, ka doma ir priekšmeta ietērps. Šajā izteicienā ir pausta atziņa par domas uzslāņojumiem un par enerģiju izstarojamiem.
   Domātājs ieteica rūpīgi glabāt priekšmetus, kuri doti ar laba vēlējumiem.
   Viņš mēdza teikt: "Mēs esam nevis māņticīgie, bet gan zinātnieki un tādēļ zinām, ka roka, kas turējusi dāvanu pie sirds, atdod ari savas dvēseles daļiņu."

   335. Urusvati zina, cik bieži nākas sastapties ar tumsas kalpiem. Ir jāpazīst to daudzveidība. Var būt neglīta āriene, un tos tūlīt var pazīt, bet mēdz būt arī mirdzuma apņemti. Vienīgi paplašināta apziņa spēj sajust būtību, kas slēpjas aiz šīm maskām.
   Var pajautāt: vai Mums gadās sastapt šādus pretiniekus? Bieži un pat pastāvīgi nākas ne tikai cīnīties ar viņiem, bet arī sarunāties. Viņi nepalaiž garām izdevību Mūsu ceļojumu laikā Mums tuvoties un izmantot enerģiju. Turklāt taisnības labad jāteic, ka tumšie nežēlo spēkus un ir gatavi pašuzupurē-ties. Viņi pacieš sāpes, kas rodas, saskaroties ar svešu enerģiju un strāvām. Atliek nožēlot, ka tā saucamie labā kalpotāji ne tuvu neparāda tādu uzticību.
   Var teikt: nav bīstami tie, kuri nikni noliedz patiesību, nav bīstami tie, kuri patiesību sludina bezjēdzīgi, bet bīstami ir vienaldzīgie, sastinguma pārņemtie, kurus neaizkustina patiesības vārds. Pulgotāji un viltus sludinātāji nezina, ka viņi pamodina interesi. Par tādiem tumšajiem var tikai pasmaidīt. Kaut kas viņus mudina likt lietā visu enerģiju un skaļi izkliegt patiesību. Kad laba piekritēji klusi čukst, tad pretinieku sludinātāji lien vai no ādas ārā, lai pateiktu par neesošo patiesību. Spriediet paši, kas dod lielāku labumu - kautri čuksti va; skali pausti zaimi?
   Pievērsīsimies pagātnei un ieraudzīsim, ka pašas spilgtāku-kustības ir izaugušas zākātāju niknuma rezultātā. Ja patiesība-nav, tad nav par ko pilnā kaklā bļaustīties, bet, ja patiesīb. ir, tad paļāšana kļūst par tās pavēstīšanu - tā Mēs ne reir vien esam teikuši pretiniekiem. Bet ir likums, kas viņu pūliņu pārvērš par patiesības slavēšanu. Arī viltus vēstneši dara labi jo cenšas pateikt pūlim patiesību. Tad lai jau sludina un pa; neapjauš, ko dara. Sēnalas nobirs, bet ūdeņi būs sakustināt
   Domātājs pēc kāda svešinieka apmeklējuma teica: "Viņ nav labs cilvēks, bet daudz runāja par patiesību. Lai svētīt patiesība!"

   336. Urusvati zina, cik ļoti Mūs sarūgtina katrs patiesības sagrozījums. Mēs sakām, ka viltus sludinātāji ir mazāk bīstami nekā bezjūtīga sastinguma pārņemtie, bet šis salīdzinājums ir ļoti relatīvs. Mēs negribam attaisnot viltus sludinātājus - tas ir jāiegaumē. Jo citādi cilvēki izdara aplamus secinājumus.
   Ikviens zina, ka viltus sludinātāji strādā sava labuma dēļ, un tādam apstāklim nav nekā kopīga ar Mācību par Jauno Dzīvi. Var pajautāt viltus sludinātājiem, vai daudz sudraba viņi ir sakrājuši. Visi viņi klusēs. Viņi lieliski saprot, ka Mācība viņiem ir slaucama govs. Bet cilvēki nespēj saprast, kā vienu dienu var teikt, ka viltus sludinātāji nav bīstami, bet nākamajā - viņus nosodīt.
   Vismazāk saprot relativitāti un pretstatījumu. Bet zemes dzīves attiecības ir tik sarežģītas, ka nemazgājies cilvēks salīdzinājumā ar skursteņslauķi šķiet tīrs. Nepagursim atkārtot, ka Armagedona ietekmē uzrodas arī daudzie viltus sludinātāji. Tie parādās visās zemēs. Viņi spēj sludināt to, ko vēlas dzirdēt pūlis. Nerunāsim sīkāk par šīm dzīves grimasēm, taču tās patiešām sarūgtina.
   Patiesības sagrozījums var būt apzināts vai neapzināts. Cilvēki apgalvos, ka viņi sagroza neapzināti, taču lielākoties viņi rīkojas apzināti. Atšķirība ir tikai dažādās apzinātības pakāpēs. Bieži var redzēt, ka tiek sagudroti visneiespējamākie sablīvējumi, lai tikai gūtu sev kaut nelielu labumu, lai apmierinātu savu godkāri vai dabūtu sauju sudraba. Turklāt aizmirst nožēlojamās dzeramnaudas nesamērojamību ar satricinātās patiesības diženumu.
   Nav iespējams izzināt cilvēka domāšanas līkločus, domāšanas, kas spēj uz svaru kausiem likt nesamērojamus jēdzienus, taču cilvēki attaisnosies ar to, ka viņi patiesību nezina un tāpēc nevar to sagrozīt.
   Jāsaka viņiem: ja nezināt patiesību, jūs tomēr varat tiekties uz to un šajā liecībā iemīlēt tās sākotnējās pazīmes. Galvenais ir iemīlēt - un tad jūs par nodevējiem nekļūsit.
   Reiz, ieraudzījis uz ceļa putekļu mākoni. Domātājs iesaucās: "Kas nāk - labs vēstnesis vai slepkava? Bet sirds zina, ka ne jau slepkava tuvojas."

   337. Urusvati patīk saskarsme ar Mums. To nevar pavēlēt, to nevar izraisīt ar prātu, vienīgi mīlestības varenais spēks var to ienest dzīvē.
   Atzīmējiet, ko teikšu. Cilvēki nereti sapulcējas, lai kopā koncentrētu domu, un šāda vingrināšanās ir laba. Tāpat sanāk kopā cilvēki un raida domas pasaules glābšanai - un šāda tiekšanās ir slavējama. Cilvēki arī sūta domas kāda izdziedināšanai - un tādus sūtījumus atzīstam. Tagad notiek daudz saietu, kuros cilvēki mēģina raidīt domas labā nolūkā. Bet kontaktēšanos ar Mums aizmirst. Taču tā palīdzētu arī citu labu nodomu īstenošanai.
   Mēs nenosodām cilvēkus, kuri pēc sava prāta mēģina apvienot un pastiprināt savu domu. Viņu rīcība savā ziņā ir cildena. Bet viņi varētu daudzkārt pastiprināt savus sūtījumus, ja ikviens iemīlētu saskarsmi ar Mums! Katrs var kaut mazu brītiņu atvēlēt tam, lai domās būtu kopā ar Mums, bet par tādu tiltu var kalpot tikai mīlestība.
   Mehāniski sasprindzināties nevajag. Nevajag uzskaitīt un atkārtot simtiem personvārdu. Vajag tikai iemīlēt šādu acumirklīgu pievēršanos un sajust, kādi brīnišķīgi spārni izaug! Pie Mums augstu vērtē katru šādu mīlestības tiltu. Lai to uzceltu, ir jāmīl darbs. Tā saskarsme ar Mums balstās uz darba mīlēs tibu. Protams, katru harmoniju var izjaukt, un tādas plaisas ir grūti dziedējamas.
   Domātājs, ieraudzījis sadauzītu dārgu amforu, teica: "Liels ir cilvēka spēks - viņš spēj sasist brīnišķīgu trauku."

   338. Urusvati zina, cik cilvēki dāsni ir apveltīti ar spēcīgām vielām. Cilvēka ķīmijas laboratorija ir fenomenāla. Patiesi, var teikt, ka nekur nav sakopots tik daudz spēku kā cilvēka organismā. Ne jau gadījuma pēc radās teorija par to, ka cilvēks var no visām slimībām ārstēties ar saviem izdalījumiem. Neaizmirsīsim ari, ka cilvēka ķīmisms ir vissmalkākais, jo uz to iedarbojas psihiskā enerģija, kura savukārt var pastāvīgi atjaunoties sakarā ar izplatījuma strāvām.
   Stipra ir cilvēka inde, un dziedinoša ir psihiskā enerģija. Tā, kad runāju par psihisko mijattiecību nepieciešamību, dodu padomus ne tikai kā Skolotājs humānists, bet arī kā ārsts. . Piemēram, iesaku turēt tīru liesu un tajā pašā laika norādu visiem spēkiem saglabāt svinīgu noskaņojumu. Liktos, kas gan var būt kopīgs liesai ar svinīgu noskaņu? Bet liesa ir harmonijas orgāns, un ir tik loti vajadzīgs to attīrīt ar pacilāta noskaņojuma palīdzību. Cilvēki uzskata, ka psihiskā iedarbība vajadzīga tikai nervu sistēmai. Nebūt ne - tā ir vajadzīga daudziem orgāniem. Piemērs par liesu ir visai zīmīgs. Minēju tieši to tāpēc, ka šo orgānu sadzīvē pieminam retāk par citiem, un arī tādēļ, ka tai, šķiet, ir vajadzīga īpaša uzmanība.
   Mēs jūtamies visai sarūgtināti, redzot, ka harmonija tiek izjaukta. Iztēlojieties, ka notiek iedarbība uz noteiktu cilvēku skaitu, bet pēc tam viens vai vairāki dalībnieki atkrīt. Var iedomāties, kādas perturbācijas notiks strāvās un kādas briesmas var rasties! Gadās, ka slimnieks savas zāļu devas vietā izdzer porciju, kas sagatavota daudziem. Sekas var būt briesmīgas. Tādus piemērus no ārstu prakses var minēt daudz. Tie liek atcerēties, ka psihiskā un ķīmiskā iedarbība ir cieši saistītas.
   Domātājs teica: "Nespēju panest vesela pūļa nastu."

   339. Urusvati zina, ka cilvēku iepazīst nelaimē, - tā tas mēdz būt zemes dzīvē. Mēs to nesaucam par likumu, jo likumam ir jāattiecas uz visiem satricinājumiem. Varētu likties, ka sajūsma un laime satricina cilvēku stiprāk, taču pat šķietama labklājība cilvēkus nocietina. Kroplīgs ir stāvoklis, kad cilvēka jūtas tikai nelaimē kļūst smalkākas.
   Daudzās paaudzēs cilvēki ir pieraduši pret nelaimēm izturēties ar pietāti - tās uzsūta dievi. Cilvēks neaizmirst lūgt palīdzību, bet ļoti reti pateicas par laimi. Par šo truismu nav vērts runāt, taču kā zinātniska eksperimenta lakts tas ir jāfiksē.
   Nelaimes izraisītu jūtu atainojums ir vishaotiskākais. Var redzēt, kādi līkloči parādās uz ekrāna, kamēr sajūsma veido brīnišķīgu apli. Var pārliecināties, ka apjukums ne vien rada indi, bet ari noved orgānus tādā kā sastingumā. Visa organisma laboratorijas darbība tiek izjaukta. Šādu sastingumu saucam par psihiskās enerģijas nāvi.
   Satricināts cilvēks nereti zaudē samaņu. Nevajag jaukt ģīboni ar letarģiju. Samaņas zudums ir sastingums, bet letarģijas laikā apziņa turpina darboties. Cilvēks reti nonāk letarģijā ārēja satricinājuma rezultātā. Letarģijas cēlonis ir daudz smalkāks. Būdams letarģijas stāvoklī, cilvēks dažkārt atbrīvojas no bīstamu slimību iedīgļiem. Letarģiju vispār nevar uzskatīt par slimību. Tā ir ārkārtēja parādība.
   Žēl, ka letarģijas laikā tiek veikti ļoti vienpusīgi novērojumi. Nav tik svarīgi, kā šo cilvēku paēdināt, bet ir jāpēta viņa pulsa ritms un smadzeņu refleksi. Nevajag šo cilvēku censties pamodināt, jo viņš izzina citas pasaules. Viņš var daudz ko pastāstīt, ja tiks uzmanīgi izjautāts.
   Daudzu tautu folklora vēsta par nekustīgi guļošām princesēm un spēkavīriem. Tauta, būdama gudra, ir ievērojusi tādu īpašu stāvokli, ko nomaina pastiprināts darbīgums un varonība. Patiesi, nākotnē medicīna spēs radīt šādus spēka atjaunošanas periodus. Tālā senatnē tādi eksperimenti ir veikti.
   Jūs zināt, ka ar Mums tālu lidojumu laikā notiek līdzīga parādība. Bet ir loti jāraugās, lai nepalaistu garām pamošanās pazīmes. Parastos apstākļos tās ir grūti saskatīt un var palaist garām pašas svarīgākās, vēlāk cilvēks visu aizmirst un, nesaprātīgu jautājumu nomākts, sāk apgalvot, ka neko neatceras, - Mēs par to jau runājām.
   Taču nevar teikt, ka Mūsu Mītnē šādi eksperimenti notiek bieži. Izņemot to laiku, kad vajadzīgs kopīgs spriegums, Mēs nedrīkstam palaist garām nevienu parādību, un katra griba ir saspriegta.
   Cilvēki kādreiz brīnīsies par to, ka viņus smalkākus padarīja nelaimes, bet daudzās iespējas izkopt apziņu palika neizmantotas. Tāpēc ir jāsaprot, cik daudz visdažādāko iespēju Mēs cilvēkiem paveram.
   Domātājs sacīja: "Vai tiešām cilvēks ir cēlies no akmens, ja dzirksteles iegūšanai viņam vajadzīgs belziens ar kaut ko cietu vai asu?"

   340. Urusvati zina, ka dabiskos apstākļos cilvēka organisms spēj lieliski cīnīties ar slimībām. Tātad jāzina, kādam jābūt organismam un kādiem - apstākļiem. Cilvēkam pēc iespējas mazāk jāsaglabā sevī fiziskā pārmantojamība. Šai nolūkā valstij jāveic pasākumi, un tagad par to jau sāk domāt. Taču mazāk domā par dabisko dzīves apstākļu radīšanu. Tie tiek reducēti uz primitīviem sanitārajiem pasākumiem, bet pats galvenais dzīves pamats paliek bez ievērības.
   Nevar panākt veselību, atstājot novārtā psihisko pusi. Piemēram, cilvēks brauc uz sanatoriju uzlabot veselību un nokļūst slimnieku sabiedrībā. Grūti iedomāties, ka šāda vide varētu atveseļot organisma psihi. Gluži otrādi - slimnieku bars, kurā uzmanība koncentrēta uz slimībām, var tikai pastiprināt slimīgo aizdomīgumu un pat veicināt stāvokļa pasliktināšanos.
   Jāatceras, ka senos laikos slimi cilvēki centās nošķirties no citiem un kontaktēties tikai ar dabu. Turklāt viņi pavadīja laiku vientulībā ne vien lipīgu slimību gadījumos, bet arī tad, kad organismam bija nepieciešama atjaunotne.
   Ne jau gadījuma pēc cilvēki būvē pārvietojamas mājas vai dod priekšroku dzīvei teltīs. Daudzas vienuviet uzceltas teltis, protams, rada pilsētas apstākļus. Bet cilvēki sāk sapņot par vientulību, un tādējādi izpaužas pašsaglabāšanās un atveseļošanās instinkts. Mēs sūtām domas par atveseļošanos, taču par pareizi saprastu atveseļošanos, īpaši tagad ir jādomā par veselību. Cilvēki zina, ka nervu sistēma ir ļoti sapostīta. Viņi saprot, ka nevar virzīties pa trūdēšanas ceļu. Taču tikai nedaudzi pilnīgi aptver, kāda nozīme ir veselībai.
   Vajadzīgi nevis psiholoģijas saltie atzinumi, bet gan apskaidrota tiekšanās atveseļoties. Dažkārt pilsētnieki salīgst par laukstrādniekiem, lai tikai izbēgtu no pilsētas rutīnas. Slavējams risinājums, ja vien izdodas izvairīties no skaļas sabiedrības.
   Atsauksim atmiņā dažādus meklējumus, kad cilvēki juta, ka ir jāmaina neveselīgie dzīves apstākļi. Centieni tuvoties dabai jāapvieno ar psihisku degsmi, citādi meklētājs sāks raudāt, nokļuvis pirmajā lietū. Pienāks laiks, kad ārsti sapratīs, ka organisms pats spēj cīnīties ar slimībām.
   Domātājs teica: "Pat suns necieš, ka slimības laikā to traucē, vai tad cilvēks ir sliktāks par suni?"

   341. Urusvati zina, ka dzīves harmonija padara smalkākas cilvēka jūtas. Tātad tikai jārada harmonija un viss kļūs smalkāks un cildenāks. Bet harmonija nav sīks priekšnoteikums! Cilvēki to meklēs ārējās izpausmēs, bet palaidīs garām lietu būtību. Mežonis dzīvo labākajā dabas vidē, taču no harmonijas ir tālu. Pilsētnieks ir sadzīves rūpju nospiests un nevar domāt par harmoniju. Pat jutīgo filozofu nomāc rūpes par naudu. Tā pats galvenais priekšnoteikums tiek aizmirsts.
   Cilvēki nesaprot, ka ceļš uz harmoniju pastāv domāšanas mākslā. Daudz pārdomu ir vajadzīgs, lai apjaustu harmonijas svētību. Tieši domāšanas māksla ir vienīgā, kas var padarīt jūtas smalkākas. Bet kā tādu mākslu apgūt? Var pārliecināties, ka dažkārt tā piemīt neizglītotam cilvēkam, turpretī daudz lasījušais nespēj pat aptvert, ko šī māksla nozīmē.
   Kā lai cilvēkam pastāsta par domāšanas mākslu? Daudzi tādu padomu uzskatīs par neizdevušos aforismu. Kā lai viņiem pasaka, ka Mūsu pasaules skatījuma pamatā ir domāšana par Bezrobežību? Pastāvot šādam uzdevumam, zemes dzīves kritēriji šķitīs mazsvarīgi un tos varēs viegli vadīt. Nevajag bīties no harmonijas jēdziena - to var attiecināt uz visām dzīves formām. Ikviens cilvēks var sevī izraisīt harmonijas izjūtu. Šo stāvokli var dažādi nosaukt, bet cilvēkam jāsaprot, ka viņam agri vai vēlu lemts nonākt līdz harmonijas izjūtai, kuras pamatā ir domāšanas māksla.
   Domātājs mācīja saviem skolniekiem, ka viņiem jājūtas kā māksliniekiem, - viņi spēj radīt jaunus harmonijas veidus.

   342. Urusvati zina, cik neatlaidīgi cīnās haosa spēki. Viņiem jāpretojas apzināti. Tikai tad var uzveikt stihijas, kuras izmanto ļaunie spēki. Tā var atšķirt divas plūsmas: viena ir telpiski haotiska, bet otra ir haotiska iedarbošanās uz cilvēku vājo gribu. Pat gluži labi cilvēki var kļūt par haosa uzbrukuma upuriem.
   Notikumu vidū var ievērot tādus, kurus nav iespējams izskaidrot citādi kā vien ar haosa uzbrukumu. Jūs dzirdējāt par meiteni, kura spēj dziedināt ar psihiskās enerģijas spēku. Pret viņu ir vērsts ļauno spēku uzbrukums. Pat gluži labi ārsti uzstājas, pretodamies lietderīgajam varoņdarbam. Šādu piemēru ir daudz dažādās jomās. Turklāt pārsteidz tas, ka pretojas cilvēki, kuriem tas nekādu ļaunumu nenodara.
   Var pabrīnīties, ka it kā izglītoti cilvēki nekautrējas sevi aptraipīt, liekot šķēršļus visnoderīgākajai rīcībai. Kādēļ viņi kļūst mežonīgi un saka apkaunojošas runas? Varbūt viņi ir apsēsti? Arī tas gadās itin bieži. Turklāt var būt haosa viļņu izraisīts apdullinājums, un šis apstāklis pelna zinātnisku izpēti. Notiek it kā īslaicīgs jūtu aptumsums, un cilvēki var pieslieties visapkaunojošākajām izpausmēm, neaptverdami savu rīcību. Pēc kāda laika viņi par to jūt kaunu, bet notikušo vairs nevar atsaukt un karma ir izveidojusies.
   Jautās: vai tas ir taisnīgi, ka cilvēki ir atbildīgi par haosa izraisīto apdullinājumu? Taču viņi varēja tam pretoties, ja viņu brīvā griba bija sardzē. Nevar nevainot cilvēkus, kas paši sevi padara aklus un attaisno savu nevērību. Tā Mums ir jāatšķir apzināti tumsas kalpi no neapzinātiem apdullinātiem klenderiem. Arī viņi kalpo tumsai un dažkārt ir pat kaitīgāki par pašu tumsu. Haosa strāvas ir jāizskaidro zinātniski. Lai par to dzird visdažādākie cilvēki, jo tāda kalpošana notiek dažādās sfērās - kā blīvajās, tā ari smalkajās.
   Domātājs allaž brīdināja par haosa uzbrukumu.

   343. Urusvati zina, ka Mēs uzmanīgi vērojam dzīvnieku dzīvi. Mums ir suņi, kazas, jaki, zirgi, daži sīkie dzīvnieki un putni. Mēs ne vien pētām viņu psihisko enerģiju, bet arī izmantojam šos dzīvniekus ārstnieciska rakstura eksperimentos. Protams, nepieļaujam vivisekciju vai mocīšanu, bet galvenais uzdevums ir viņu psihiskas enerģijas izpēte. Mēs šos dzīvniekus neapmācām piespiedu kārtā, bet cenšamies iekļūt viņu domāšanas pasaulē. Vienīgi tā tuvojoties, var panākt uzticēšanos.
   Jāteic, ka dzīvnieku domāšanas un valodas novērojumi var dot ļoti negaidītus secinājumus. Dzīvnieku valoda neaprobežojas tikai ar skaņām, tā īpaši izpaužas žestos un skatienos. Šie paņēmieni mazliet atgādina kontaktēšanos Smalkajā Pasaulē.
   Cilvēki uzskata, ka ar dzīvniekiem ir jārunā. Šāda kontaktēšanās ne vienmēr dod labākās sekas. Dzīvnieki vēl labāk saprot domu. Viņiem nav vajadzīgi vārdi, lai nekļūdīgi saprastu saimnieka noskaņojumu. Zirgs un suns lieliski saprot, kad viņu saimnieks ir priecīgs vai bēdīgs, vai satraukts. Viņi baidās, kad sajūt saimnieka bailes. Viņi sāk skatīties apkārt, kad saimnieka doma ir nemierīga. Viņi izprot stāvokli daudz labāk, nekā iedomājas cilvēki. Bet vispirms ir jāizraisa uzticēšanās, ko panākt nav viegli. Taču eksperimenti ar dzīvniekiem palīdz visos ar psihi saistītajos gadījumos.
   Var ieteikt psihiatriem novērot dzīvniekus - viņi dos atbildi uz daudziem jautājumiem. Kopš vissenākajiem laikiem reizēm ir doti norādījumi attiecībā uz dzīvnieku īpašo lomu cilvēka dzīvē. Bija zināms, ka dzīvnieki aktivizē psihisko enerģiju, bet viņi ari pievelk būtnes no Smalkās Pasaules. Tāda psihiskā enerģija var būt labdarīga, taču ari ļoti bīstama. Katrā ziņā jārīkojas saprātīgi. Nevajag dzīvniekus laist sev tiešā tuvumā. Visās lietās jāievēro lietderīgums. Bet novērot dzīvniekus ir noderīgi.
   Domātājs pastāvīgi vērsa uzmanību uz dzīvnieku domāšanu. Šāds padoms tika izsmiets, jo dzīvniekiem taču trūkst saprāta. Bet Domātājs gribēja cilvēkus brīdināt, ka psihiskā enerģija pasaulē ir itin visur.

   344. Urusvati nav svešs pasaules nastas smagums. Lai atceramies, kā cieta Mūsu Māsa, kas dzīvoja Sjēnā. Ir jāpievērš uzmanība viņas sāpju saistībai ar notikumiem Francijā un Spānijā. Viņa sajuta neizturamas sāpes saules pinuma apvidū. Pēc šīm sāpēm viņa paredzēja notikumu tuvošanos. Turklāt tālie notikumi bieži vien atbalsojas stiprāk neka tuvakie.Tā var meklēt īpašu saikni ar iepriekšējām dzīvēm.
   Stipros satricinājumus nebija iespējams pārtraukt, jo viņa nepaspēja sniegt ziņas ārstam. Ar lielām stipru zāļu devām ārsti mēģināja sāpes novērst, bet, kā parasti, viņi nesaprata īsto cēloni. Arī tagad cilvēki neizprot smalko iedarbību. Tāda neizpratne vienīgi kavē zinātnisku izpēti.
   Arī Sjēnas Māsas laikos neatzina telepātiju. Tagad par tele-pātiju daudz runā, taču katru tās pazīmi apšauba. Var pabrīnīties, ka pat īpašās zinātniskajās biedrībās šaubās un tādējādi kavē parādību attīstību.
   Jūs dzirdējāt par ārstu, kas tika sūtīts smalko izpausmju pētīšanai. Taču nevar gaidīt sekas, ja visi apkārtējie apstākli pētījumus nesekmē. Mēs gribam tādiem pētniekiem palīdzēt, bet ir jāatrod kaut vai saskares punkts. Tieši to izdarīt ir visgrūtāk.
   Urusvati var pavēstīt pētniekam daudz nozīmīga, bet ir vajadzīgs, lai to uzklausītu un salīdzinātu ar dažiem novērojumiem, ko izdarījušas Mūsu Māsas un Brāli, kas ir bijuši pasaulē. Tad varētu izsekot tam, kā ir attīstījusies saskare ar smalkajām enerģijām.
   Domātājs pats bieži sajuta īpašas sāpes un uzskatīja, ka tās ir saistītas ar planētu stariem.

   345. Urusvati zina, cik daudz vissmalkāko sajūtu un iedarbību piepilda cilvēka dzīvi. Nelīdzsvarotība, šī briesmīgā sodība, kavē atzīt šīs brīnišķīgās veltes. Pēc miljoniem gadu cilvēce vēl nesaprot, kā lai panāk harmoniju.
   Ko gan redzam gadsimtā, kurš lepojas ar saviem atklājumiem? Cilvēki vai nu vispār noliedz visu, kas ir ārpus Zemes robežām, vai arī krīt nelīdzsvarotībā, kas vienīgi kaitē. Šādi cilvēki aizmirst savu tiešo pienākumu pret Zemi un sāk maldīties abstrakciju miglā. Kad atrodas cilvēks, kam harmonija ir tuva, viņu sāk īpaši ienīst.
   Nepiedēvēsim šo ļaunumu tikai tumsas spēkiem, jo tie, kurus sauc par cienījamiem pilsoņiem, ienīst visu harmonisko. Viņi negrib redzēt pasaulīgās un pārpasaulīgās dzīves pamatu vienotību. Nelīdzsvaroti cilvēki ir tumsai uzticīgi palīgi. Ja jūs redzat lietderīga pasākuma vajātājus, ieskatieties viņu sejas, un jums kļūs skaidrs, ka šādi vajātāji no sevis ir padzinuši jebkuras harmonijas iezīmes.
   Pētiet tādus raksturus - tā būs mācīšanās ar uzskates līdzekļiem par domāšanas nepilnīgumu. Ir jāizpēta dažādi divkājaino tipi. Ja viņus nenovērosit, jūs nespēsit stāties pretī viņu viltībām. Izpētes laikā jūs sapratīsit, kuru var pārliecināt un kuram jau nepieciešama apvalka nomaiņa. Jā, jā, jā, arī pašu harmoniju nereti saprot kā abstrakciju.
   Notiek tāds pats pārpratums kā ar Nirvānas izpratni. Tur, kur ir vajadzīgs augstākais sasprindzinājums, cilvēki to saprot kā bezdarbību. Līdzsvars paredz abpusēju saspriegumu, jo svaru kausi ir vienādi noslogoti. Neviens kauss - ne pasaulīgās, ne pārpasaulīgās dzīves - nepaliek tukšs. Savā nezināšanā cilvēks grib aprobežoties ar vienu kausu - un cilvēce klibo. Taču uz vienas kājas ilgi lēkāt nevar, bet kruķi un protēzi Smalkajā Pasaulē līdzi paņemt nav iespējams. Runāju jokodams, jo dažreiz joks labāk paliek prātā.
   Domātājs vienpusīgiem sarunbiedriem mēdza teikt: "Kādēļ jūs atsakāties no vienas kājas? Tā būs grūti aiziet mājās."

   346. Urusvati zina, ka cilvēce varētu vienā dienā uzrakstīt fenomenālu grāmatu. Lai ikviens pieraksta kaut ko neparastu, ko sastapis savā dzīvē. Katram ir neapšaubāmas ziņas par pārpasaulīgām izpausmēm. Daudzi var sniegt vairākus visai zīmīgus paziņojumus. Tomēr pat noliedzējiem nav tik daudz drosmes, lai apgalvotu, ka ar viņiem nekad nav gadījies nekas tāds, ko viņi nevar izskaidrot ar zemes dzīves normām.
   Taču galvenais nosacījums ir, lai cilvēki nekautrējas pastāstīt par savām izjūtām. Urusvati lieliski atceras, kā tika izsmietas viņas bērnu dienu sajūtas, bet tas ir neizbēgami.
   Lai kaut nedaudzi lasa Manus vārdus savā vidē un vāc ziņas no apkārtējās dzīves.
   Nevajag brīnīties par meiteni, kura pēkšņi sāka runāt divpadsmit valodās. Ir arī daudz citu fenomenu, un visiem tiks rasts zinātnisks pamatojums.
   Kad jūsu draugi sāks pierakstīt fenomenus, palūdziet darīt to pēc iespējas vienkārši. Lai neaizraujas ar samākslotu izklāstu. Lai nepievieno savus pieņēmumus, bet pilnīgi godīgi atzīmē sajūtu patiesumu. Nevajag koncentrēties uz sīkām gaismas parādībām, jo tādi sīkumi jau pieder pie ikdienas. Bez savām sajūtām jāvāc arī ziņas no preses. Tās nevajadzētu sajaukt ar saviem novērojumiem, par kuriem var galvot.
   Par fenomeniem jau ir izdots daudz grāmatu, taču Mēs šobrīd negrasāmies pārliecināt nejēgas. Patlaban Mēs pievēršam uzmanību tam, ka fenomenu skaits pieaug. Jānovēro arī tas, ka diemžēl tieši tagad pieaug arī nikni noliegumi; tumsas spēki ir it kā satraukušies par to, ka smalkās enerģijas tuvojas Zemes sfērai. Ir jāizprot tāda kaujas stadija, kad haoss centīsies aizšķērsot ceļu evolūcijai. Bet Jaunā Pasaule atnāks, un nekas nespēj pārtraukt apziņas attīstību.
   Domātājs norādīja uz neapslāpējamo sirds uguni. Viņš jau spēja izprast cilvēces ceļu.

   347. Urusvati zina, cik ļoti sarūgtina tas, ka nevar dot cilvēkiem visu, kas ir viņiem sagatavots. Jāatzīst, ka daudzi atklājumi stāv pie sliekšņa, bet, mīlot cilvēkus, tos nedrīkst parādīt.
   Ir jau atklāta ļoti stipra inde, kas, noteiktās devās lietota, ir dziedinoša. Bet vai cilvēki dos priekšroku dziedinošajai īpašībai? Viņi pirmām kārtām izmantos postošās īpašības. Indēm bieži piemīt dziednieciskas spējas, taču šādas vielas nedrīkst nonākt nesaprātīgās rokās. Tas pats jāsaka par visām jomām. Drīkst pieļaut tikai lietderīgus sasniegumus.
   Jautās: vai gan naida izraisīti notikumi var būt lietderīgi? Jāiegaumē, ka pat sliktais var būt relatīvi labs. Neviens nevar iedomāties iespējamo nelaimju robežas. No tām jāizvēlas mazākās, kā mēdza teikt romieši, - ar vieglu roku.
   Pētot psihisko parādību vēsturi, var novērot tādus kā spēku izpausmju pacēlumus un kritumus. Varētu gaidīt pastāvīgu pieaugumu, taču ir apstākli, kas ietekmē izpausmes. Piemēram, kara laikā var sagaidīt psihisko parādību attīstību. Skaitliskajā ziņā tā tiešām ir, bet parādību kvalitāte būs nedaudz zemāka.
   To pašu var teikt par masu izpausmju lielāko daļu. Neapšaubāmi, pūlis pastiprina psihiskos spēkus, taču pūļa ekstāze reti būs patiesi augsta. Tikai atsevišķos gadījumos pūlis nonāk augstākajā ekstāze. Bet šādu trauksmainu periodu laika notiek loti spilgtas manifestācijas, it kā nekas netraucētu smalkajai enerģijai tuvoties blīvajai pasaulei. Turklāt arī starpnieku mierīgais stāvoklis veicina parādību sekmīgu norisi. Tā var novērot veselus evolūcijas un involūcijas laikmetus.
   Cilvēki vēl nav pieraduši orientēties tādās nomaiņās, jo lielākā daļa vēl neatzīst psihisko parādību izpēti. Tāpat jāatceras, ka arī Mēs varam visai dažādi atbalstīt šādas parādības, īpašu globālu notikumu laikā Mūsu enerģijai jātiecas turp, kur draud kosmiskas briesmas.
   Domātājs norādīja uz mirdzošo sauli un piemetināja: "Kādas briesmas var sevī slēpt šis mirdzums!"

   348. Urusvati zina, cik dažādi uz dzīvajiem iedarbojas acīm redzamas Smalkās Pasaules izpausmes. Parasti šādas parādības izraisa satricinājumus un pat šausmas. Varētu likties, ka ap cilvēkiem pastāvīgi ir Smalkās Pasaules iemītnieki - vai tad redzētais var tik stipri ietekmēt? Protams, ne. Cēlonis meklējams citur. Līdz zināmai pakāpei var satricināt arī redzētais. Taču neaizmirsīsim, ka cilvēki arī bez redzētā bieži pārdzīvo satricinājumus, bet nekoncentrē uzmanību uz tiem, un redzēšana vienīgi stimulē pievērst