Dzīvās Ētikas Mācība
(Agni Joga)

Pārpasaulīgais

1-100 101-200 201-300 301-400 401-500 501-600 601-700 701-800 801-955

   301. Urusvati zina, cik greizi tiek izprasta pat izcili varonīga rīcība. Vai daudz ir to, kas uz cilvēku rīcību raugās bez aizspriedumiem? Ņemsim senu parastu ainu: slapjdraņķī ar pūlēm pa dziļiem dubļiem brien ceļinieks. Pa logiem viņu vēro un smīkņā - kādēļ viņš tādā nejaukā laikā nav palicis mājās?
   Salīdziniet, cik daudz būs smējēju un nopēlēju un cik maz to, kas padomās par ceļinieka mērķi. Varbūt viņš dodas glābt savu tuvāko? Varbūt tas ir ārsts, kas steidzas palīdzēt slimniekam? Varbūt tas ir vēstnesis, kas nes glābiņu veselai tautai'? Daudz labu mērķu var iedomāties cilvēks, kas kalpo labajam, bet dzīvē tas mēdz būt tik reti!
   Cilvēki spriež pēc sevis un iedomājas tikai slikto. Viņiem ikviens ceļinieks ir tikai klaidonis un zaglis. Viņiem neienāk prātā, ka aprunāt nevainīgu ir pats apkaunojošākais noziegums.
   Kopš seniem laikiem tiek runāts par nolādēšanu, bet cilvēks pats sevi apkrauj ar lāstiem, rīkodamies netaisnīgi. Izdariet eksperimentu - sūtiet labāko cilvēku veikt varoņdarbu, izdarīt visgrūtāko un paklausieties, kā viņu nozākās, ir neiedomājoties par viņa uzdevumu. Lielākā daļa būs zaimotāji, un tikai daži, kuri paši tiek vajāti, domās par varoņdarba mērķi. Zaimi ir galvenais šķērslis evolūcijas sekmīgai norisei.
   Un vēl cilvēki nepadomā par to, kas ir sūtījis vēstnesi. Nepadomā, kam viņi kaitē ar savu mēlnesību. Atradīsies tādi, kas apgalvos, ka viņu paļas ir nekaitīgas. Taču viņiem ir jāzina, ka jebkuri gruži padara netīru.
   Mums ne reizi vien ir nācies veikt īpašus pasākumus izplatījuma attīrīšanai. Bet tādi lādiņi var radīt satricinājumus, kas izraisīs sekas arī Smalkajā Pasaulē. Tādas bultas nedrīkst raidīt bieži. Mēs ļoti raizējamies, kad redzam, cik negudri rīkojas cilvēki, radīdami bumerangus.
   Domātājs vērīgi uzlūkoja ceļiniekus un jautāja: "Vai nevar kaut kā palīdzēt?" Bet, kad viņam ieminējās par klaidoņiem, viņš čukstēja: "Kas zina, varbūt tiešām no turienes?" Kad viņam norādīja uz skrandām, viņš pasmaidīja: "Ceļavīri nedzīvo greznībā." Bet, kad viņam teica, ka no tautas zemākajiem slāņiem varoņi nenāk, viņš sadusmojās un atbildēja: "Būs laiks, kad vislabāko ražu dos tauta."
   Domātājs vērsa uzmanību uz tautu.

   302. Urusvati zina, ka reizēm izplatījuma strāvas ir tik pretējas, ka pat apstājas dzīvības pulss. Pat virs neapšaubāmi dzīvajiem parādās nāves zīme, un šī parādība var pastiprināties, kad zināmi cilvēki slimo vai pārdzīvo nervu satricinājumu.
   Var redzēt, cik sarežģīti ir apstākļi. Mēs tādās reizēs norādām būt piesardzīgiem, taču šādu padomu reti uzklausa. Cilvēki piesardzību saprot kā bezdarbību. Bet viņi nepieļauj to, ka arī vislielākās spriedzes dienās Mēs neieteiksim bezdarbību. Strāvu sadursmes Mēs nomācam ar pastiprinātu darbību. Tā nav ikreiz ārēji redzama, bet ārējās izpausmes Mums nerūp. Skolotājam jāvada iekšējā enerģija un tādējādi jāpalīdz pārciest spriegumu.
   Vai var būt piesardzība bez vērīguma? Pat vērīgums var būt divējāds. Mēs uzsaucam: uzmanību! - un cilvēks sāk lūkoties apkārt. Bet parasti viņš to dara tikai attiecībā uz sevi, kamēr īstam vērīgumam jāaptver viss esošais.
   Vai cilvēks var apgalvot, ka kaut kas viņu neskar? Un vai kāds var būt pārliecināts, ka dabas parādības visos gadsimtos ir vienādas? Vai kāds var uzskatīt, ka cilvēces domāšana gadu tūkstošos nav mainījusies? Domāšana un valoda mainās pat viena gadsimta laikā.
   Var apgalvot, ka sevišķi lielu spriegumu laikā ari dzīves parādības noris ātrāk. Lai to konstatētu, vajadzīgs īpašs vērīgums. Kā lai cilvēci pie tā pieradina? Ne jau kaut kādi aplamnieki, bet tieši rāmie domātāji nesapratīs, ko no viņiem gribam, runājot par to, ka nepieciešama uz vērīgumu balstīta piesardzība. Viņi vainos Mūs, aizmirsdami, ka ikviens cilvēks var būt novērotājs.
   Domātājs teica: "Varbūt neesmu pratis kaut ko novērot? Varbūt ir noticis kaut kas nelabojams? Lai manas acis kļūst redzīgas."

   303. Urusvati zina, ka esības pamatiem jāizpaužas ikvienā cilvēka darbībā. Par maz ir lasīt, par maz ir spriest par tiem, esības pamatiem ir tā jāienāk cilvēka dzīvē, lai, pat nepieminot tos, varētu saskaņā ar tiem dzīvot. Lai to panāktu, ir jāatšķir dažādi domas slāņi.
   Kā pastāv trīs pasaules, tā ir arī trīs domas slāņi. Cilvēks var vienlaikus domāt trijos slāņos. Viņam var būt šīszemes domāšana, zem tās vīties smalkā doma un kaut kur dziļumā iemirdzēties ugunīgā dzirksts. Šie trīs slāņi var sakrist, un tad doma būs ļoti spēcīga. Bet parasti cilvēku apziņā valda nesaskaņas. Zemes dzīves domāšana var radīt it kā pievilcīgas idejas, bet smalkā domāšana tās nosoda, zinot šo ideju patieso cēloni. Ugunīgā dzirksts dažkārt var vispār neiekvēloties.
   Var novērot, ka dažreiz cilvēks vienlaikus nonāk triju dažādu dzenuļu varā. Kāds gan spēks var rasties šādā nesaskaņā? Nāk prātā sena pasaka par cilvēku, kurā iemājoja eņģelis un dēmons. Katrs čukstēja savas pamācības. Bet mīlestība iededza ugunīgo dzirksti, un tikai tad dēmons cilvēku atstāja.
   Ļoti vērtīgi ir novērot, kā mainās triju slāņu domas. Nevajag uzskatīt, ka zemes dzīves doma katrā ziņā būs sliktāka par smalko domu. Nereti zemes dzīves doma ir rosinājusi cilvēkus uz cildenu rīcību, bet smalkā locījusies pa sen noietu ceļu. Protams, ugunīgā dzirksts allaž ir nevainojama, bet ir nepieciešama tās iekvēlošanās.
   Mēs vērojam domu nogulsnējumus un priecājamies, ja trīs slāņi ir vienoti. Neaizmirsīsim, ka trīs slāņi ir tikai pamatiedalī-jums. Būtībā to ir krietni vairāk, taču paturēsim prātā šos trīs galvenos, lai nesarežģītu novērojumus.
   Domātājs mācīja skolniekiem stingri sekot tam, lai viņu domāšanā valdītu vienotība. Domātājs šādu vienotību dēvēja par mūziku.

   304. Urusvati zina, cik savdabīgi kanna skar veselas zemes. Var iedomāties, kā sajaucas personiskā, dzimtas un tautas kanna. Jūs ieraudzīsit zemes, kurām it kā būtu uzkrauts kāds lāsts. Šo zemju vēsture var sniegt dažu izskaidrojumu, bet var būt cēloņi, kas nav iekļuvuši vēstures lappusēs.
   Jautās: vai tiešām vienam cilvēkam nodarīta netaisnība var atsaukties uz veselu zemi? Var, it īpaši tāpēc, ka daudzi iemiesojas vienā un tai pašā tautā. Visi šie apstākli palielina cilvēces atbildību. Ķermeņa īpatnības pāriet no paaudzes paaudzē, un ir ļoti bēdīgi, ja cilvēki nedomā par to, ka var pāriet arī visas karmiskās pazīmes.
   Urusvati ir taisnība, atzīstot, ka labāk ir iemiesoties dažādās tautās. Bet arī šis apsvērums ir jāpieņem, citādi cilvēks Smalkajā Pasaulē cenšas norobežoties, paliekot savu tautiešu vidū, un tādējādi izvairās no jauniem pārbaudījumiem. Smalkajā Pasaulē sazinās domās un nav vajadzības pēc dažādām valodām. Brīnišķīga ir iespēja domāt savā valodā, apzinoties, ka tajā pašā laikā tevi saprot dažādu zemju iedzīvotāji. Nav nekādas vajadzības iedvest domas, gluži otrādi - jo dabiskāks ir domu plūdums, jo vieglāk tās uztvert. Tā ir Pārzemes iespēja, kas jāapzinās uz Zemes, citādi pielāgošanās var radīt grūtības.
   Miegā darbojas arī Zemes strāvām piesātināta psihiskā enerģija, bet ari Smalkajā Pasaulē var gadīties apziņas pārrāvums, tādēļ ir lietderīgi nostiprināt dažus jēdzienus. Nerunāju par tiem cilvēkiem, kuri Smalkajā Pasaulē pārgājuši, saglabājot pilnu apziņu, taču daudzi ieslīgst miegā un šā stāvokļa laikā daudz ko aizmirst. Uzkrājumi ir it kā aizzīmogoti "kausā", un nereti ir vajadzīga ārēja ietekme, lai šos zīmogus noņemtu.
   Galvenais, kas jāiegaumē, lai nezaudētu apziņu, ir jau dzīves laikā atcerēties un sev nemitīgi atgādināt, ka pārejot jāsaglabā apziņa. Tas arī ir tas dārgums, kuru mēs paņemam sev līdzi.
   Smalkajā Pasaulē mēs parasti neredzam gulošos, jo viņus klāj necaurredzams fluīds. Viņus var ieraudzīt pamošanās bridi, taču pirms laika modināt nevajag.
   Domātājs rūpējās par apziņas saglabāšanu. Iekšējas apjausmas vadīts, viņš bieži atkārtoja: "Nezaudēšu apziņu." Proti, Pārpasaulīgajā ir vajadzīga apziņa. Zemes dzīves apziņa mūs atstāj, taču tā pārveidojas gara zinīgumā. Un tomēr - jo skaidrāka ir zemes dzīves apziņa, jo ātrāk pamostas gara zinī-gums. Uz Zemes mēs tikai nojaušam Kannas likumus, taču vienīgi gara zinīgums ļauj izprast visu karmas darbību kopumu.
   Jūs jautāsit: kāpēc Smalkajā Pasaulē neiemāca izzināt augstākos likumus? Bet vai uz Zemes skolās daudzi tiecas izzināt?
   Domātājam patika Hermeja izteiciens: "Kā augšā, tā arī apakšā."

   305. Urusvati zina, ko Mēs dēvējam par dzīvi. Mēs sakām: "Dzīve ir kalpošana evolūcijai." Varbūt kāds domās, ka var teikt vienkāršāk: "Dzīve ir evolūcija." Bet Mēs speciāli uzsveram vārdu kalpošana. Protams, viss ir iekļauts evolūcijas procesā, taču tā vēl nav dzīves pilnība. Tā radīsies tikai tad, kad kalpošana tiks apzināta visā tās brīvprātīgumā. Apliecinu, ka kalpošanas brīvprātīgums ir ceļa pareizības obligāta pazīme.
   Cilvēkiem vispār nepatīk kalpošanas jēdziens. Viņi sapņo par laiku bez kalpošanas. Ja viņiem pateiktu, ka visa dzīve ir nemitīga kalpošana, viņi bēgtu kā no visbriesmīgākā rēga. Taču viņi pastāvīgi vēlas klausīties par Mums, par Mūsu darbu un prieku. Viņi teiks: kas gan tā par nemitīgu kalpošanu, ja dzirdam, ka Brālībā dzied?
   Cilvēks nespēj saprast, ka dziedāšana ir nevis laika kavēklis, bet gan harmonijas saskaņošana. Cilvēkiem grūti saprast, ka māksla ir pats smalkākais, kas nepieciešams evolūcijai. Viņi nevēlas saprast, ka Mūsu norādījums par nepieciešamību apgūt meistarību ir visātrākā tuvošanās kalpošanai. Kas pats vēlas kļūt par meistaru, tas visvieglāk piekritīs pastāvīgai kalpošanai, lai pilnveidotos. Vienīgi meistaram nav vajadzīgs pulkstenis, kas ierobežo viņa darbu.
   Mūsu dzīve - tā ir brīvprātīga meistarība, un nav vajadzīgas stundas, kas to ierobežotu. Arī uz Zemes var gandrīz pilnīgi aizmirst laiku, un tad kalpošana kļūst par prieku. Apliecinu, ka tādam darbam var sākt gatavoties jebkura stāvoklī. Lai atzītu, ka dzīve ir kaut kas svarīgs un atbildīgs, cilvēkam nebūt nav jābūt īpašam gudriniekam. Var minēt piemērus tam, ka vienkārši zemkopji ir bijuši tuvu kalpošanas izpratnei. Zaudējot šo izpratni, esība Zemes virsū izvērtās par verdzību un neprātu. Taču tuvojas termiņi, kad cilvēki gribot negribot sāks meklēt dzīves jēgu. Viņi sāks runāt par evolūciju zinātniskā aspektā. Bet pēc tam sapratīs, ka viņu attieksme pret dzīvi jāuztver kā kalpošana.
   Domātājs mācīja, ka kalpošanas izprašana ir dzīves uzdevuma atrisināšana.

   306. Urusvati zina, ka Mēs neaicinām veikt ārējus rituālus. Nevar noliegt, ka apvienots pūlis var radīt spēcīgu izstarojumu. Taču tas iespējams tikai tad, ja ir patiesi centieni. Bet vai daudz ir šādu centienu un vai bieži tos sastopam? Agrāk varēja iedomāties trīssimt maratona varoņus, bet tagad viss ir vērties miljonos un vairs nevar gaidīt virzības vienotību, tāpēc uzmanība jāvelta iekšējam stāvoklim.
   Cilvēki, katrs par sevi, var būt ļoti tikumīgi un tādējādi panākt veselīgu izstarojumu. Lai viņi neapgrūtina sevi ar ceremonijām, bet saprot, ka iekšējie centieni var nodrošināt viņiem ļoti atzīstamu pilnveidošanos. Lai radinās raidīt domas attālumā. Lai ierauga savā priekšā godājamā Tēla vaibstus. Šādai iedvesmai lieki rituāli nav vajadzīgi. Ikviens var sirds skaidrībā sarunāties ar Skolotāju. Tā Zeme var pildīties ar labām vēlmēm, un cilvēki nebūs vientuļi, jo labestības galamērķis satuvinās visu meklētāju sirdis.
   Nevajag pievērsties iedibinātiem rituāliem, no kuriem daudzi ir zaudējuši savu nozīmi. Augstākā kāpuma sajāta atnāk pēkšņi, un vārdos pat nav iespējams aprakstīt šādas sajūsmas rašanos. Nav ari vajadzīgs vārdos izteikt sajūtu, ko pazīst tikai sirds. Neiesaistieties dažādās ārējās ceremonijās, kad gaiši deg sirds liesma.
   Domātājs uzskatīja, ka katram cilvēkam ir dota spēja nākt saskarsmē ar Augstāko.

   307. Urusvati zina, ko nozīmē redzēt ar sirds acīm. Cilvēki ierauga katru priekšmetu atbilstoši savam iekšējam noskaņojumam. Cilvēki nespēj aptvert vienkāršo patiesību, ka Maija rodas viņu apziņā, bet ir jācenšas izrauties no pašiedvesmas valgiem.
   Cilvēks var uztvert ne tikai ārējās izpausmes, bet arī atrast realitātes dzirksteles. Maijas ietekmēm viņš var pretstatīt savā sirdī mītošās zināšanas. Var rasties šaubas - vai tikai tā nebūs jauna Maija ar tādu pašu maldinošu veidolu? Taču atcerēsimies, ka smalkajā stāvoklī izpratne ievērojami mainās un Ugunīgajā Pasaulē realitāte ir jau izpausta, tātad cilvēks, būdams miesas apvalkā, var panākt patiesības atspulgus.
   Lai jau milzīgam vairākumam Maija paliek neuzveicama, jo viņi par tās izkliedēšanu pat nedomā, taču daži patiesības meklētāji arī zemes dzīves stāvoklī var nonākt līdz īstai lietu būtībai. Vispirms viņi iemācīsies iepazīt savus pārejošos noskaņojumus. Viņi redzēs, ka saule nav ne priecīga, ne drūma, taču zinās, ka ar savu iekšējo sajūtu var iekrāsot pat lielo spīdekli.
   Kas grib pilnīgoties, tam ir jāpārvar savi zemes dzīves noskaņojumi. Ja cilvēks paturēs prātā šo uzdevumu, viņš izvairīsies no daudziem maldiem. Cilvēks atturēsies no netaisnu spriedumu izteikšanas un sapratīs, ka iekšējai izjūtai jābūt taisnīgai. Nedomāsim, ka tas ir pārcilvēcisks uzdevums, gluži otrādi - tas pieder pie ikdienas dzīves, un, lai sadarbotos ar Mums, ir jāmācās skatīties ar sirds acīm.
   Domātājs mēdza teikt: "Pateicos Dieviem, ka nekļūšu akls, jo, kamēr sirds pukst, tā būs redzīga."

   308. Urusvati nav sveša Mūsu dziedināšana ar vibrācijām. Tā zināmā mērā līdzinās radioviļņiem, bet ir jālieto noteiktās devās. Tam, kas uztver šīs vibrācijas, jābūt uzticēšanās pilnam. Jāzina arī, ka ne vienmēr var lietot zināma sprieguma strāvas. Sakarā ar kosmiskajām strāvām ir vajadzīga daudzu parādību saskaņotība. Tas jāzina, lai nebūtu pārmetumu, ka Mēs ne vienmēr palīdzam.
   Ja tiks sagrauta uzticēšanās, strāvu plūsma pārtrūks. Tiesa, to var pārvarēt ar īpašu enerģijas spriegumu, taču šāds spriegums var būt pazudinošs. Turklāt iedarbības sekmēšanai ir svarīgi, lai persona, kas uztver vibrācijas, tiektos uz Mums. Šim cilvēkam nav jāizvirza nekādi priekšnoteikumi, viņa uzdevums ir tikai pieļaut un nebrīnīties par strāvu daudzveidību. Tās var būt patīkamas vai mokošas - atkarībā no dažādiem nervu centru stāvokļiem.
   Jāzina, ka vibrācijas tiek raidītas uz nervu centriem, tādēļ jābūt mierīgiem, lai netraucētu dziedināšanu. Der atcerēties, ka vibrācijas ir palīdzējušas ļoti dažādu slimību ārstēšanā.
   Cilvēki pietiekami daudz zina par hipnotisko iedvesmu, taču vēl nespēj aptvert, ka vibrācijas var sasniegt arī lielā attālumā. Cilvēki bieži nepieļauj visderīgāko, un tā ir galvenā pasaules drāma. Visapšaubāmāko pieņem labprāt. Visderīgāko noraida.
   Domātājs nepaguris atgādināja, ka dziedināšanu var saņemt no izplatījuma.

   309. Urusvati zina, cik grūts ir labestības amats. Tā dēvējam prasmi pastāvīgi darīt ko labu. Protiet atšķirt atsevišķas, gadījuma rakstura labestīgas domas un rīcību no apzinātas darbošanās citu labā. Cilvēki paši šos jēdzienus sarežģī. Viņi izdomā milzum daudz izteicienu, kas mulsina vājākus prātus.
   Cilvēki saka: "Viņš ir tik labs, ka pat mušai pāri nenodarīs." Mēs teiksim: "Viņš nenodarīs pāri mušai, bet nositīs indīgu čūsku, kas apdraud brāli." Taču vispirms jāzina, kura muša ir nekaitīga un kura čūska indīga. Mācību grāmatas var šīs zināšanas dot, bet vajag šīs atziņas no tām pasmelties.
   Daudz darba jāiegulda, lai saprastu, kur ir labais. Bet daudz grūtāk ir izprast visus cilvēka dzenuļus. Pēc ārējās rīcības spriest nevar. Jāprot saskatīt tās cēloņus. Tāpēc jāmācās no senajiem domātājiem. Kaut ari tolaik apstākļi bija pilnīgi citādi, taču cilvēks bija tā pati domājošā būtne. Teiksmās daudz kas var būt izskaistināts, taču varoņdarba būtība ir palikusi nesatricināma.
   Tā, pētīdami meistarību, neaizmirsīsim labestības amatu. Tas prasa apzināties visu atbildību un izprast dzīves jēgu. Patiesi, tā ir visgrūtākā māksla, taču tā paātrina ceļu. Tēlnieks var sabojāt marmora bluķi, bet cik daudz siržu var salauzt neprasmīgs labdaris! Tikai liela centība var padarīt tēlnieku par mākslinieku. Tāpat arī dziļas pārdomas spēj pilnīgot laba darīšanas prasmi.
   Domātājs nepagura aicināt skolniekus pilnīgot laba darīšanas prasmi. Viņš mēdza teikt: "Arumu var samēslot, un tas dos ražu. Tāpat ir ar cilvēka dvēseles izzināšanu."

   310. Urusvati zina, ka pārpasaulīgais un pasaulīgais savā būtībā ir vienādi. Zemes dzīvē nav tādas darbības, kas neattiektos uz visu esošo. Runājot par dzīves pamatiem, mēs tos saucam par pārpasaulīgiem. Visiem spēkiem cilvēkam jāiedveš, ka viss pārpasaulīgais ir reāls. Cilvēks baidās no pārpasaulīgā un grib paslēpties uz Zemes, lai tikai izvairītos no Bezrobežī-bas varenības.
   Negaisa laikā lielākā daļa cenšas rast patvērumu visnedrošākajā vietā, un tikai nedaudzi paliks uz lauka zem zibens šautrām. Šie nedaudzie sapratīs arī visas dzīves pārpasaulīgumu. Bet lielākā daļa, kam trūkst paļāvības, aiz bailēm atteiksies no visa pārpasaulīgā. Pat jautājums par dzīvi tālajās pasaulēs tiem liekas nevietā. Šajā ziņā būs vienādi kā ticīgie, tā neticīgie. Atradīsies arī zinātnieki, kas uzskatīs, ka Zeme ir Visuma centrs.
   Var nosaukt daudzas atziņas, ar kurām cilvēki mēģina paslēpties no īstenības. Tādēļ vissvarīgākā ir cilvēka līdzdalība visā esošajā. Daudzi senie domātāji par to ir runājuši, taču viņu maksimas ir palikušas aforismu līmenī, kurus gan lasa, tomēr neviens kā padomus dzīvei vērā neņem. Konlūcija, Pitagora, Marka Aurēlija domas ir palikušas vēstures lappusēs, bet visi kaunas atzīties, ka ir uzticīgi senajiem padomiem. Cilvēki kautrējas runāt par viņus pazemojošo atzinumu cēloni. Tāpēc ir jāapliecina, jābūt neatlaidīgiem, runājot par cilvēka līdzdalību visā esošajā.
   Daudzi vēlas saukties par Mūsu līdzdarbiniekiem, bet tad viņiem ir jādomā ar Mums vienā virzienā. Sadarbība var būt dažāda apjoma ziņā, bet tā nedrīkst būt savstarpēji noliedzoša. Skolotājam vispirms jāpārliecinās, kādā mērā skolnieka domāšana ir atbrīvojusies no dažādiem aplamiem spriedumiem un cik lielā mērā to var virzīt uz lietas būtību, tad pasaulīgais un pārpasaulīgais būs viena veselā daļas.
   Skolotājam jārunā tā, lai katrs vārds šķiet jau pazīstams, bet rezultātā būs panākts jauns apziņas padziļinājums. Vārda padziļinājums vieta var teikt ari paaugstinājums, jo izplatījuma nav ne augšas, ne apakšas.
   Kur atradīsies mūsu pārpasaulīgais pēc dažām stundām? Kādi jauni ķīmismi skars mūs? Tie ne vien skars mūs, bet arī izurbsies cauri planētas blīvei. Tie nonāvēs vienus metālus un modinās dzīvei citus savienojumus. Cilvēki nevar iziet no šīs laboratorijas, tāpēc ir lietderīgi ar visu savu apziņu tajā iekļauties.
   Domātājs mēdza teikt: "Ņem dalību visā esošajā. Tas pastāv tevis dēļ, bet tu - visa esošā dēļ."

   311. Urusvati zina, ka sarunās tiek skarta Brālības dzīve. Mušu domas, rūpes un darbi ir vērsti uz dzīves uzlabošanu. Varbūt kāds domā, ka tiek sniegta tikumības mācība, bet viņš aizmirst, ka jebkuru mācību apstiprina novērojumi un spriegumi.
   Mēs neslēpjam, ka sadzīves apstākļi ir pastāvīgi jāuzlabo un ka Mūsu domas ietekmē evolūciju visdažādākajās zemēs. Neaizmirsīsim, ka Kalijugas beigu posma smagie apstākļi prasa īpašus pasākumus, un ir jāsaprot, cik grūti pārvarēt haosa spiedienu. Cilvēki to nenovērtē, jo katrs grib, lai viss notiktu pēc viņu prāta. Maz ir to, kas cenšas saprast visu sarežģīto pretdarbību, kuru diemžēl izraisa paši cilvēki.
   Nedomājiet, ka cilvēku pretdarbība nav liela, - visur jūs sastopat nesamierināmas atziņas. Jārēķinās gan ar fragmentāriem sūtījumiem, gan ar cilvēku kliedzieniem, jo tie inficē izplatījumu. Nepieredzējuši cilvēki teiks, ka jāveic ārkārtēji attīrīšanas pasākumi, bet iedomājieties, ka šādi pasākumi tiek veikti katru dienu! Tie vairs nebūs ārkārtēji, un apkārtējās atmosfēras spriegums var izraisīt eksploziju. Ņemot vērā galamērķi, šādus paņēmienus nedrīkst lietot. Tāpēc padomājiet par to, cik sarežģīts ir Mūsu darbs, un pacentieties pielikt savus spēkus tajā pašā virzienā. Ikviens var paveikt kaut ko derīgu. Katra apziņa var saskatīt vajadzīgo ceļu.
   Tāpēc Domātājs mēdza teikt: "Sadarbība ir lemta visiem."

   312. Urusvati zina, kādi ir cēloņi, kas izraisa pārrāvumu cilvēka domāšanā. Šāda parādība ir visai bieža, taču to atstāj bez ievērības. Parasti uzskata, ka cilvēks pats pārrauj savu domu pavedienu dažu negaidītu apstākļu ietekme. Taču kādēļ tādā gadījumā pārtraukto domu neaizstāj kaut kas noteikts, bet rodas it kā pilnīgs domāšanas zudums? Turklāt doma bieži vien vairs neatgriežas, un jādomā, ka kaut kas no ārienes to izsit. Tā tas arī ir.
   Izplatījuma strāvas ietekmē cilvēka domāšanu krietni biežāk, nekā tiek uzskatīts, un šādai ietekmei ir daudz veidu. Cilvēks varētu uztvert sūtījumus pabeigtā formā, taču bieži tie ielaužas it kā svešā valodā raidīti un paliek neuztverti. Tādi domāšanas pārrāvumi nebūt nenozīmē, ka cilvēka doma ir bijusi slikta vai vāja. Izplatījuma strāvas spēj caururbt visspēcīgāko domāšanu, bet cilvēkam jāizprot notiekošā cēlonis un nav jācīnās pret šo parādību. Gluži otrādi - cilvēks var pierast pie šādu pārrāvumu iespējas un noturēt savu domu pavedienu. Viņš nekavējoties izmantos lielo priekšrocību, ko sauc par atmiņu, un ieliks šajā dārgumu krātuvē pārējās domas.
   Viņš sev teiks: kaut arī nespēju cīnīties ar varenajām izplatījuma strāvām, tomēr saglabāšu domu plūdumu. Labāk būšu kā ceļinieks, kas paglābjas no lietusgāzes, lai vēlāk ceļu turpinātu.
   No šādiem domas pārrāvumiem var gūt pat labumu, jo katrā no tiem ir sava enerģija, kas tikai jāapzina. Kaut arī izplatījuma domas ne vienmēr iegūst apzinīgu formu, tomēr, pat būdamas nenoformētas, tās atnes enerģiju. Šāda enerģija taču var nākt arī no Mūsu Torņiem! Lai atceras, ka Mēs sūtām daudz palīdzības.
   Domātājs prātoja: "Kas esi Tu, palīdzības sniedzēj? Kas esi Tu, klātesošais? Jūtu Tavus pieskārienus."

   313. Urusvati zina, ka atmiņas zudums ir šķietama parādība. Atmiņa kā tāda nevar zust, bet var būt treji cēloņi, kas to ietekmē. Pirmkārt, cilvēks var virzīt atmiņu uz kaut ko īpašu, visbiežāk uz pagātni, tādējādi aizēnojot pašreizējo dzīvi. Otrkārt, var būt spēcīgas ārējās ietekmes, kas var apgrūtināt atmiņas dabisko plūdumu. Treškārt, smadzeņu darbības traucējumi neļauj atmiņai veikt savas funkcijas, bet pati atmiņa, tāpat kā "kausa" centrs, ir sveika un vesela.
   Kad cilvēks it kā zaudē atmiņu, viņam jautā to, uz ko viņš nevar atbildēt. Nekad viņam nejauta: ko viņš atceras? Atbilde varētu būt pilnīgi negaidīta. Cilvēks var pastāstīt par iepriekšējām dzīvēm vai par pārpasaulīgām izjūtām, taču par tādām lietām ārsti pat nejautā. Tā tiek palaists garām viens no būtiskākajiem dzīves noslēpumiem.
   Jau skolā jāizkopj atmiņa, pārvarot trīs minētos apstākļus. Smadzenes var pasargāt ar darbu, kas paglābs no miesīgam pārmērībām. Var arī izskaidrot, ka atmiņu nevar ietekmēt ārēji uzbrukumi. Mēs dzīvojam briesmu vidū, bet, zinot par tām, esam gatavi saglabāt skaidru domāšanu. Cilvēks kļūst nolaidīgs, dzīvojot bez briesmām un sasprindzinājuma. Beidzot viņš kļūs disciplinēts un nepieļaus to, lai haotiskas domas aptumšotu viņa atmiņu.
   Cilvēki var pārliecināties par to, ka pavisam negaidītos brīžos uzplaiksni senas atmiņas. Tātad apziņā tās saglabājas, tikai ne vienmēr prot izkļūt no glabātavas. Kaut ari to izpausmei vajadzīgi īpaši stimuli, tomēr tās eksistē.
   Domātājs mēdza smaidīt un teikt: "Ja cilvēks pratīs atšķetināt atmiņu kamolu, viņš ieraudzīs garu jo garu pavedienu."

   314. Urusvati zina, cik bieži ir mainījies cilvēces uzskats par Smalko Pasauli. Daudz ir bijis parādību, kas liecina, ka cilvēki it kā būtu pietuvojušies Smalkās Pasaules pareizai izpratnei. Apziņas pilnīgošanās zīmē ir aizritējuši veseli laikmeti, taču pēc tam, nereti bez redzama iemesla, cilvēki atkal ieslīga tumsonīgos izskaidrojumos.
   Var uzrakstīt nozīmīgu grāmatu par cilvēces izzināšanas ceļa līkločiem. Turklāt ir skaidrs, ka psihisko jomu tagad neizprot labāk kā senatnē. Šī parādība pelna īpašu uzmanību. Varētu likties, ka evolūcijai ir jāizgaismo apziņa visās jomās, bet kāpēc tāda svarīga joma kā Smalkās Pasaules izzināšana ir pakļauta aplamiem iztulkojumiem? Cēlonis ir tas, ka cilvēks baidās no visa, kas ir ārpus blīvās pasaules. Apziņa var tiekties pēc zinībām, bet zemākais prāts iečukst, ka priekšstats par nākamo dzīvi nav vajadzīgs. Tāpēc gadās, ka daudz lasījuši un daudz ko dzirdējuši cilvēki pēkšņi sāk svārstīties un domāt, ka tur ir kaut kas cits vai pavisam neesošs. Šādas svārstīšanās grauj visu agrāk uzkrāto.
   Var gadīties pat masveida atkrišana, un izzināšana uz laiku tiek noraidīta, taču jāatceras, ka apziņa atkal atgriezīsies pie jauniem sasniegumiem. Nevajag tērēt laiku šaubām, kad jau sirmā senatnē ir rasta augstākā izpratne. Gudra rīcība ir drosmīgi izprast nākamo dzīvi.
   Domātājs teica: "Vīrišķība ir spēja paskatīties uz priekšu. Gudrais zina, ka putekļu mākonis ir laicīgs, bet Bezrobežību nenoslēps nekas."

   315. Urusvati zina, cik nosacīti tiek interpretēti termiņi. Iedomājieties milzum daudz ļaužu plašā, slēgtā telpā - viņus grib noindēt. Rodas jautājums: kurš būs izšķirošais bridis? Varbūt tas, kad telpā tiks ievadīta inde, vai tas, kad tā sāks iedarboties, vai tas, kad cilvēki sāks mirt?
   Vairākumam nozīmīgs šķitīs tikai trešais termiņš, mazākā daļa varbūt pamanīs saindēšanās pazīmes, un tikai daži cilvēki apjautīs pirmo termiņu, kas ir vissvarīgākais. Tādējādi ar katru parādību ir saistīti vairāki termiņi. Vieniem tas vēl nav pienācis, citiem jau pagājis - tā mēdz būt kā mazās, tā lielās lietās.
   Jāņem vērā dažādas termiņu pazīmes, turklāt jāsaglabā visa domāšanas skaidrība. Nevajag baidīties, ka nejēgas sāks smieties, jo viņi spēj spriest, tikai pamatojoties uz trešo termiņu. Viņi pazīst tikai sekas, bet dzīves cēlājiem nav sveši sākumter-miņi. Jāsaprot arī, ka termini var pasteigties vai aizkavēties. Būtībā termiņi būs tie paši, taču var rasties negaidīts jauns apstāklis, kas piešķirs termiņam jaunu nozīmi. Viss ir kustībā, un dzīve bez kustības nevar turpināties. Šajā nomaiņu un centienu diženumā ietverti svarīgāko parādību termiņi.
   Domātājs rūpējās par to, lai skolnieki izprastu termiņu patieso nozīmi. Viņš teica: "Necentīsimies kļūt par miroņiem, labāk iepazīsim dzīves pamatus."

   316. Urusvati zina, ka daži cilvēki mēģina maldināt karmu. Nerunāju par tiem, kuri par karmu vispār nav dzirdējuši, taču pat tie, kas zina par karmu, mēģina to apiet. Var iedomāties, kā dreb noziedznieks pēc pastrādātās ļaundarības, gaidīdams sodu. Bet dienas paiet, un nekas nenotiek. Tad ļaundaris kļūst drošāks un sāk domāt, ka viņa noziegums ir bijis mazsvarīgs vai saskaņa ar kādiem augstākiem likumiem ir attaisnots. Pēc tam noziedznieks tā nocietinās, ka sāk par karmu zoboties, dēvēdams to par nelgu izdomājumu. Bet visnegaidītākajā bridi nāk sitiens, un cilvēks pārmet kannai, ka tā nogaida labāko mirkli, lai jo smagāk satriektu. Turklāt noziedznieks nedomā, ka var būt daudzi cēloņi, kas nosaka karmas darbības laiku.
   Cilvēks var kļūt tik iedomīgs, ka uzskatīs: viņš pats var noteikt pamatlikumu darbības laiku. Viens kliedz: kāpēc karma kavējas? Otrs sūdzas par tās steigu, bet neviens nepadomā par to, kādi sarežģīti apstākļi nosaka katru parādību. Vieni grib Visumu neiedomājami vienkāršot, citi tā sarežģī uzbūvi, ka tā zaudē jebkuru spēju būt kustībā. Vai, pastāvot tādām galējībām, ir iespējams sadarboties?
   Mēs jau sen norādījām uz zelta ceļu, kurā būs pieļauta ari vēlme izprast enerģijas kustību, tās pašas vienīgās enerģijas, kuru cilvēku valodā var dēvēt par taisnīgumu. Tīri centieni var ļaut sajust enerģijas spēku, bet katrs gruzītis būs putekļu mākonis.
   Domātājs rūpējās par to, lai cilvēku ļaundarības neaptumšotu saules gaismu.

   317. Urusvati zina, ka pirms katras fiziskās darbības noris daudzas psihiskas darbības. Kas gan šeit ir jauns? Vai tad cilvēki nezina, ka pirms darbības ir doma? Taču viņi diemžēl negrib to aptvert. Bet, kad stāstīsit par daudzām psihiskajām darbībām, jūs uzskatīs par sliktu jokdari. Bet ir jāsaprot daudzās darbības, kas noris ap katru fizisku izpausmi. Neaizmirsīsim, ka ikvienā kustībā piedalās ne tikai paša griba, bet arī augstākās enerģijas. Tādējādi zemes dzīves izpausmes robežas var paplašināt bezrobežīgi.
   Kad cilvēki dzirdēs par tādu bezrobežīgu sadarbību, viņi iegūs arī plašāku ieskatu par visu esošo.
   Jācenšas paplašināt cilvēku uzskatu ietvarus. Nav ticams, ka pastāvošās skolas spēj papildināt apziņu. Vai gan mietpilsonis sapratīs mūsu vienkāršo sarunu? Neceriet, jo sacītais tiks uzskatīts par neprātu vai muļķību. Jūs lasījāt, kā nopulgo Brālību par to vien, ka tā tiecas iemācīt cilvēcei dzīves jēgu.
   Bet ļaunums cītīgi uzmana, gribēdams kaitēt jebkuram derīgam darbam.
   Nevajag domāt, ka tādi ļaunuma mēģinājumi ir reti, tie atrod piekritējus un ir ļoti saliedēti. Nepieredzējušie domā, ka kaitētāji nav jāievēro, bet Mēs iesakām nepalaist garām nevienu iespēju labāk aizsargāties.
   Domātājs teica: "Man ir lemts darboties Zemes virsū, bet Kas ir tas neredzamais, kas jau rada mana pieticīgā veikuma pirmtēlu?"

   318. Urusvati zina, ka cilvēkiem ir īpaši grūti izprast psihisko darbību īslaicīgumu. Viņi uzskata, ka uz zemes dzīves domām ir jāiedarbojas laikam. Viņi nespēj aptvert, ka doma var būt acumirklīga un radīt zibenīgu ugunīgu lēmumu.
   Cilvēks saka: padomāšu, bet pats jau sen ir padomājis. Viņā jau ugunīgi mīt lēmums, un ar domāšanu viņš saprot racionālu prātošanu. Ir pamācoši novērot prāta un ugunīgā lēmuma divkauju. Prāts ne reizi vien ir kaitējis ugunīgam lēmumam, tomēr pats grauds paliek neskarts. Tas paslēpsies apziņas dzīlēs un ne reizi vien atgādinās par sevi. Žēl, ka cilvēks tik iecirtīgi nevēlas apzināties dažādos domāšanas slāņus, kas viņā mīt. Tāda apzināšanās vien jau palīdzētu saudzīgi izturēties pret domāšanas iedīgļiem.
   Mēs bieži cilvēkiem sakām: "Doma ir zibens," taču viņi reti izprot šāda apgalvojuma nozīmi. Cilvēki teiks: "Tad ir jāsaprot domāšanas ātrums," taču Mēs runājam nevis par spriešanas ātrumu, bet gan par psihiskās enerģijas zibenīgumu. Šī enerģija spēj palīdzēt, uzturot sakarus ar Mums, tikai tā jāuztver nevis kā kaut kas okults, bet gan kā dabiska esības izpausme. Par šo dabiskumu Mēs cenšamies pastāstīt cilvēkiem, taču viņiem nepatīk, ka pat nozīmīgas sekas izraisa dabiski cēloņi.
   Domātājs teica: "Dabā nevar būt nekas nedabisks."

   319. Urusvati zina, ka Mēs pūlamies miera labad. Kāpēc tad Mūs maz iepriecina visi neskaitāmie pasākumi, kas veltīti miera jautājumam? Bet tikai dažos no tiem ir nesavtīgas rūpes par mieru. Daudzos var atrast apslēptus dzenuļus, kas ir vēl sliktāki par karu.
   Jāpārbauda sevi tādos pamatjautājumos ka miers. Prast sevi pārbaudīt nozīmē smelties jaunus spēkus un jaunu apziņu; tad nāks izpratne par īstu mieru, kas sevī ietver arī visas cilvēces dārgumu aizsardzību.
   Taču pašai pārbaudei ir jānotiek pilnīgā uzticībā cilvēces tālākvirzībai. Runāju par skaudību, kas gluži kā odze padara cilvēkus ļaunus, un viņi nespēj domāt par mieru. Viņi taču spēj būt skaudīgi visneiedomājamāko priekšmetu dēļ. Ieskatījušies cilvēku domāšanā, jūs būsit pārsteigti. Viņiem var piederēt dārgumi, un tomēr viņi atradīs iemeslu apskaust visniecīgāko kaimiņa panākumu.
   Nav iespējams domāt par mieru, neizskaužot netikumus, kas mieram kaitē. Saku to tādēļ, lai atgādinātu, ka ikkatrs labestīgs atgādinājums par mieru ir derīgs izplatījumam. Kā mantru var atkārtot vārdu miers, un tas jau var padarīt stiprākus harmoniskus pūliņus.
   Taču sargāsimies no viltus miera, jo tas noved pie pagrimuma. Mūsu Mācība ir miera, turklāt īsta miera Mācība.
   Domātājs teica: "Stāšos sardzē, lai odze nepārlien pār slieksni."

   320. Urusvati zina, kā katrs no Mums dažādās izpausmēs ir veicinājis miera lietu. Jūs atceraties Indijas Orfeju, kas cilvēkiem deva nomierinošas melodijas. Jūs atceraties, ka kāds Skolotājs centās attīrīt Mācību, lai cilvēki labāk pazītu un izprastu esību. Cits Censonis mācīja, lai cilvēki vispirms izmanto visus nevardarbīgos līdzekļus. Arī tautu Apvienotājs uzskatīja, ka tikai vienotībā var zelt miers.
   Ikviens censonis miera labā ir pieredzējis un pārcietis daudz grūtību. Kā gan radušās tādas lielas grūtības, ja darbinieki ir tiekušies pēc labestības un miera? Taču katrs evolūcijas solis jau izraisa haosa niknumu. Tādus virpuļviesuļus var saskatīt ap visiem labestīgiem centieniem. Taču nelikšu jums vilties, jo ikviens miera veicinātājs pateiks, ka viņa pūliņi miera labā ir palikuši vislabākajā piemiņā. Tie paliek ne tikai tautu hronikās, bet arī atstāj pēdas visu laikmetu dzīvē.
   Vai nomierināšana ar skaņu palīdzību nav visu ieguvums? Bet kādam vajadzēja būt pirmajam, kas uz šo līdzekli norādītu. Daudz dziesmu ir dziedāts kopš seniem laikiem, bet vajadzēja norādīt, ka tās der nomierināšanai, - tā pasaulē tika radīta jauna harmonija.
   Uz visiem laikiem palikusi arī pavēle par visu miermīlīgo līdzekļu izmantošanu. Cilvēki varbūt aizmirsuši, kas viņiem šo pavēli devis, taču tā ir iegājusi apziņā. Pareizi, ir jāpadomā par to, vai nav palicis vēl kāds nevardarbīgs līdzeklis, tikai tas nedrīkst pazemot cilvēka cieņu. Ir jāizprot gan zemes dzīves, gan pārpasaulīgie kritēriji. Tikai tad, ja valda harmonija, var saprast, cik skaists ir miers, citādi, pilnīgi nepazīstot cilvēka īpašības, var iznākt pretīga bezjēdzība.
   Par mieru nevar domāt tas, kam sveša daile. Arī vienotības jēdziens netiks saprasts, ja valdīs tumsonība. Bet tautas tomēr ar labu piemin Apvienotāju. Tā Mēs darbojāmies miera labā.
   Domātājs ir daudz paveicis, viņš uzdrošinājās attēlot miermīlīgu valsti. Lai jau cilvēki to dēvē par sapni, bet Mēs zinām, ka sapnis ir Mūžības hieroglifs.

   321. Urusvati zina, ka ikvienā lielā sapņojumā ir kāda piepildījuma daļa. Viens no visgrūtāk piepildāmajiem sapņiem ir miers visā pasaulē. Un tomēr cilvēce turpina lūgt par mieru visai pasaulei, taču arī šajā lūgsnā atradīsies zemes dzīvei noderīga daļiņa.
   Cilvēkam piemīt pat spēja kontaktēties ar sev līdzīgajiem. Viņš iemācās saprast, ka, valdot naidam, dzīve galu galā kļūst nepanesama. Cilvēks atzīst, ka ķildās izirst ģimene, to pašu var teikt arī par lielām valstīm, kam bez pastāvīgas pilnīgošanās ir jāsairst.
   Ja arī šajā gadsimtā nav iespējams runāt par mieru, tomēr nenoliegsim, ka nākamajā laikmetā jau notiks pavērsiens uz saprātīgu esības izpratni. Tāpēc lai cilvēki kaut vai abstrakti runā par mieru visā pasaulē. Lai naida padebešos atskan vārds, kas pieder nākamībai. Negaidīsim to izskanam nedzīvās sanāksmēs, labākos sapņus lai pauž jaunie. Lai viņi, aizsardzības bruņās tērpušies, ieliek dzīves pamatu. Viscildenākos sapņus nevajag traucēt.
   Lūk, vēl viens šķietami neīstenojams cilvēku sapnis - pietiekama vispārējā izglītība, bet dažādās pasaules dalās vēl ir daudz analfabētu. Visa pasaule vel pastāv verdzība un barbarisms, un vai šādos apstākļos var sapņot par vispārēju izglītību? Taču teiksim: ne vien var, bet ari vajag. Ir nepieciešams piepildīt izplatījumu ar aicinājumiem un pavēlēm par izglītību.
   Analfabētisms nav jāuzskata par šķērsli, tas tikai pierāda izglītības neatliekamību. Skolas ir, bet, ja cilvēce vēl nav atbrīvojusies no verdzības negoda, tas nozīmē, ka izglītība ir bijusi nepietiekama. Dzīves gudrinieki iesaka neievērot notiekošās nežēlības - tātad šie gudrinieki ir tikai miroņi. Jums daudz stāstīs par spīdošiem sasniegumiem izglītības jomā, tomēr verdzība pastāv. Turklāt vēl to maskē ar vislielākajiem izdomājumiem, un tas ir īpaši apkaunojoši. Vispārēja sašutuma vietā dzirdami šā negoda attaisnojumi. Tā var uzskaitīt daudzus sapņus, kuriem ir jākļūst par īstenību.
   Domātājs mācīja: "īpaši sargieties no tiem cilvēkiem, kuri cenšas attaisnot kauna darbus, - tādas personas ir cilvēces ienaidnieki."

   322. Urusvati zina, ka Mūsu nosauktie jēdzieni ir jāizprot pilnīgi. Kad Mēs runājam par verdzību, Mēs domājam par visiem šā negoda veidiem, norādām ne tikai uz rupjo pirkšanu un pārdošanu, bet ari uz personības rafinētu pazemošanu, un tā ir īpaši uzsverama.
   Ne reizi vien Mēs esam redzējuši, kā paši neciešamākie paverdzinātāji nosodīja verdzību. Bet patiesībā verdzība izglītotās galvaspilsētās zeļ ne mazāk kā mežonīgos tirgus laukumos. Cilvēki nav atbrīvojušies no verdzības jēdziena, bet laikmeta prasību apmierināšanai izgudrojuši jaunus krāšņus nosaukumus. To aizsegā sev patvērumu radušas visneķītrākās iekāres. Cilvēka personību izprot mazāk nekā suni. Patiesi, sunim dažkārt velta vairāk rūpju nekā cilvēkam.
   Baznīcās dzied par cilvēku labvēlīgumu, bet turpat aiz sliekšņa atstumj lūdzēja roku, pat nepavaicājot, kas kaiš un vai nevar palīdzēt.
   Cita nelaimes izprašana var paplašināt apziņu. Viena īsa doma spēj radīt glābējpavedienu, taču arī šī doma neuzrodas visai bieži. Tā cilvēki vēsi paiet garām karmiskajiem risinājumiem. Turklāt viņi nenojauš, cik loti paši atraujas no Mums un no Smalkās Pasaules, no kurienes var nākt vislabākā palīdzība. Tādēļ izpratīsim visā pilnībā dzīves pamatus.
   Mēs ar piemēru parādījām, cik nepilnīgi tiek izprasta verdzība, bet tādus piemērus var atrast jebkurā dzīves nozarē. Var norādīt uz izglītības stāvokli; var minēt ģimenes stāvokli un tautas labklājības stāvokli kopumā. Tas var izraisīt niknus strīdus, ja netiek likta lietā sintēzes izpratne.
   Domātājs norādīja, ka tautas labklājība dzimst cilvēka sirdī.

   323. Urusvati zina, ka cilvēkam var palīdzēt viņa apziņas ietvaros. Pērtiķim var iedot dārgu dimantu, taču viņš tikai paspēlēsies ar to un nometīs. Var viņam dot daudz dārgumu, bet viņš tos izmētās bez jebkāda labuma. Varbūt nejaušs garāmgājējs dimantu atradīs un apmainīs to pret nazi, lai nogalinātu savu brāli. Tikai apziņas ietvaros cilvēks spēj pieņemt padomus. Tikai apzināti centieni aizvedīs pie mērķa. Bet cilvēki nevēlas šo patiesību saprast. Viņi uzskata, ka pratīs izmantot jebkurus dārgumus, taču dzīvē var redzēt, ka visnoderīgākie sūtījumi pab'ek neizmantoti.
   Jāatzīst, ka apziņa ir kā trauks, kurā atrodas viss cilvēka veikums. Piepildītā traukā nav iespējams ieliet dzīvības veldzi. Par laimi, apziņas trauks spēj bezrobežīgi paplašināties. Tāpēc visvairāk apspiestais cilvēks varētu ari nebūt likteņa pabērns, ja vien viņš saprastu, ka viņa apziņas ietvertspēja ir bezrobe-žīga.
   Jāatzīmē, ka cilvēki neatzīst, ka viņu liktenis ir atkarīgs no viņu pašu apziņas. Viņiem nepatīk runāt par apziņu, jo tāda saruna var beigties ar atgādinājumu par atbildību. Šāds atgādinājums allaž ir nepatīkams, jo aiz tā stāv aizmirstas ēnas. Taču drosmīgs cilvēks no rēgiem nebaidās. Dažādos vēstures periodos viņš atradīs spēcinošus padomus.
   Var atgādināt, ka Francijas galmā tika rakstītas derīgu padomu pilnas vēstules, bet apstākļi bija grūti, un pienācīgi jānovērtē tas, ka galma greznībā varēja atskanēt balss par lietderīgu dzīvi; tādējādi tika novērstas daudzas nelaimes. Tā ir jāielūkojas dažādos laikmetos.
   Domātājs jau zināja par apziņas robežām ka par cilvēku noteiktu mēru.

   324. Urusvati zina, ka cilvēku iepazīst ikdienas sadzīvē. Dzīves aprakstītāji velti domā, ka darbinieka nozīmīgumu var parādīt, attēlojot viņu īpašu izpausmju gadījumos, tāpēc daudzos aprakstos patiesais cilvēks nav redzams. Lai iepazīst darbinieku viņa ikdienas darbā, tuvinieku vidū, viņa domas un sapņus.
   Daudzreiz darbinieki ir attēloti uzstāšanās spožumā - mirdzošām acīm sakot varenu runu. Taču pavisam citāds šo darbinieku veidols bija vērojams parastajā dzīvē. Mēs augstāk par visu vērtējam harmoniju ikdienas dzīvē. Lielākā dzīves daļa paiet ikdienišķi, un cilvēks ir jānovēro parastības pārbaudījumos: vai viņš spēj saglabāt mājas harmoniju, vai spēj pretoties sīkām dusmām, izvairīties no garlaicības? Daudz apslēptu apstākļu ir ikdienā, taču tajos jārod prieks, kas pacels pārpasaulīgā esībā. Lai cilvēki patur prātā, ka savu pašcieņu viņi veido ikdienā, - tāds sasniegums būs stabils. Mēs priecājamies par dzīves harmoniju, bet katra diena jau ir šādas celtnes akmens. Iemīliet darbu - tas ir laika aizstājējs.
   Vai var iedomāties Mūsu dzīvi, nepazīstot harmonijas pilnu ikdienu? Ne dienas, ne gadi, bet darba prieka virtene - vienīgi šis iejūsmas stāvoklis dod spēku dzīvot, neievērojot laiku. Bet Mums ir arī citi prieki, kas pieejami darbarūķiem. Darba spriegums tuvina arī sfēru mūzikai, tikai cilvēki parasti nepamana tās iedīgļus.
   Domātājs mācīja, ka izplatījums sāk skanēt ļoti negaidīti: "Ar cilvēku mērauklu nevar noteikt, kā kļūst pieejams pārpa-saules skanējums."

   325. Urusvati zina, kur mīt sliekšņa pūķi. Uzskata, ka tie perinās kaut kur briesmīgu aizu dibenā, tumsā, kur cilvēki reti ielūkojas, bet šādu pūķu dzīvesvieta ir pie mājas sliekšņa. Cilvēks tos ļoti bieži sastop savā dzīves ikdienā.
   Viss, kas par tādiem pūķiem teikts, ir pareizi. Viņi izskatās briesmīgi, ir rijīgi, savu upuri vaļā nelaiž. Viņi uzmana ienācējus un sagrābj tos, kas mēģina aiziet. Viņi maina savu ārieni un reti parādās savā atbaidošajā izskatā.
   Sliekšņa pūķis ir skaidri paradīts ka cilvēka apziņas sargs - šāds priekšstats ir padarījis pūķi par abstraktu simbolu, taču šie pūķi ir daudz tuvāki ikdienas dzīvei. Cilvēks tos baro ar savu neapmierinātību. Ikdienībā nav nekā tāda, ar ko cilvēks būtu apmierināts. Nerunāju par zināšanu alkām, kas ir atzinības vērts meklējums. Neapmierinātība ar ikdienu parasti balstās uz zemiskām kaislībām - tad pūķiem ir īsti svētki, un cilvēku uzkrājumi kļūst viņiem par barību.
   Mēs jau vairākkārt esam runājuši par ļaunuma pilnu ikdienišķo dzīvi, ko cilvēks pats sev rada, bet, kad risinām sarunu par Pārpasaulīgo, tad jāpaveras arī uz traucējošiem apstākļiem. Cilvēki klūp un pat krīt pār parastu slieksni, dažkārt pat nositas. Bet, ja tas ir sadzīves naida ļaunais slieksnis, tad soli pār to spert ir bīstami.
   Cik daudz naidpilnu vārdu atskan pie ļaunuma sliekšņa! Par prieku pūķiem dzimst briesmīgi lāsti.
   Mēs esam teikuši: "Novāciet gružus no sliekšņa." Šie gruži baro pūķi, un tas var tā piebriest, ka vairs netiksit pa durvīm iekšā. Ir jāpadomā par to, ka ļaunuma pilna ikdienas dzīve ir šķērslis augšupejai. Kāds jau kliedz: "Mēs jau sen to zinām!" Draugs, ja tu zinātu, tad tavs slieksnis būtu tīrāks.
   Pietiek par ļaunuma slieksni. Pieņemsim, ka draugi jau sapratuši, cik kaitīgi ir barot pūķus. Var būt labs slieksnis, kas ved uz labestības pilnu ikdienu. Kaut arī šī ikdiena būs maznozīmīga, taču tā būs tīra, un pūķis sarausies par mazu ķirzaciņu. Tā cilvēkam ir lemts veikt lielas pārvērtības.
   Domātājs teica: "Vai tas nav brīnums, ka ļauno varat vērst labajā?"

   326. Urusvati zina, ka izglītībai ir jāizskauž rupjība. Jāvienojas par to, ko Mēs saprotam ar vārdu rupjība. Var iedomāties loti izcilu zinātnieku, kas ir un paliek rupjš cilvēks. Redzams, ka formālās zināšanas neatbrīvo no rupjības, kas nepieļauj smalku uztveri. Taču nākotnes zinātnei ir vajadzīgs smalkums, citādi tā nevar kalpot par sintēzi. Skolotājam ir jājūt cieņa pret pārējām zinātnes nozarēm, taču tam viņš jāgatavo jau ar pirmajiem skolas gadiem.
   Pajautājiet cilvēkam, ko viņš saprot ar vārdu rupjība. Viņš sacīs: lamāšanos, zaimus un nekaunību. Taču tas ir tikai dažas īpašības. Rupjības pamatu lielākā dala nepamana. Bet tas, kas saskaras ar smalkajām enerģijām, saprot, ka būt rupjam nozīmē sagraut visu smalko. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka pieklājība nevar izārstēt no rupjības. Var sastapt visnotaļ pieklājīgus rupjus cilvēkus, un viņi nekad neatzīs, ka ir rupji.
   Vaicās: vai tiešām grāmatas par labu uzvedību ietilpst Dzīves Mācībā? Tieši tā, jo ir vajadzīgs izpratnes smalkums, lai padarītu smalku apziņu. Patlaban Mēs runājam par to, kas cilvēku valodā gandrīz nav izsakāms. Taču daudzi pamati nav vārdos izsakāmi, bet tie ir jāizjūt. Šāda izpratne un vienošanās bez vārdiem ir saikne nākamo panākumu gūšanai. Vārdu nav, taču sajūta tiek iegaumēta un ieguls evolūcijas pamatā. Cilvēks, kura jūtas ir smalkas, nebūs rupjš.
   Domātājs allaž uzsvēra: "Protiet just, citādi nodomās, ka jums ir cūkas āda."

   327. Urusvati zina, ka ir tādi cilvēki, kuri neatšķir baznīcas zvana skanas no trauksmes zvana. Vai gan viņu ausis ir citādi veidotas? Nē, viņi tikai ļaunprātīgi izmanto brīvo gribu. Viņi baidās no trauksmes zvana un cenšas sevi pārliecināt par pretējo, pat ignorējot acīmredzamību. Laikam vienīgi cilvēki ir līdzīgi šādā rīcībā. Viņus nav iespējams pārliecināt, ja viņi jau iepriekš nolēmuši sadzirdēt tikai sev tīkamo.
   Var pārliecināties par to, cik ļoti šāda patvaļa aizkavē progresu. Turklāt var izdarīt vērtīgus novērojumus. Pasakiet kādu vienkāršu izteicienu un palūdziet dažādiem cilvēkiem izskaidrot tā nozīmi. Saņemsit vispretrunīgākos izskaidrojumus. Izteiciens var būt ļoti skaidrs, tomēr brīvā griba pamanīsies aizēnot tā nozīmi un ielikt tajā savu nolūku.
   Domātājs dažkārt norādīja, ka "cilvēki ir gatavi atbildēt, pat līdz galam nenoklausījušies jautājumu". Viņi atbild atbilstoši sarunbiedra augumam, viņa apģērbam un, visbeidzot, viņa rokrakstam. Pēdējam varbūt ir nozīme, bet cilvēki nepieaicina talkā savu jūtziņu. Viņi spriež pēc ārējām pazīmēm, un tādai ārienei ir visai niecīga nozīme.
   Neaizmirsīsim ari brīvās gribas neprātu - tāda slimība ir jau ļoti sen konstatēta un var novest līdz liktenīgām sekām. Cilvēks iedomājas, ka viņam ir pilnīgi neierobežota griba, un sāk pārkāpt pamatlikumus. Griba ir vērtīga tad, ja tā ir saskaņota ar esības likumiem. Daudzi to nesaprot, jo uzskata, ka viņu gribai ir jābūt neiegrožotai. Bet pieredzējis cilvēks zina, ka griba un brīvība jau pastāv atbilstoši likumam, citādi mēs, skanot trauksmes zvanam, centīsimies sev iestāstīt, ka tās ir baznīcas zvana skaņas.
   Domātājs mācīja saprast zvana valodu.

   328. Urusvati zina, ka tie, kas iemiesojas, nāk uz Zemi ar labiem nolūkiem, - tāds ir lielais likums. Pat zemākie slāņi pirms iemiesošanās gūst apskaidrību par labo kā esības pamatu. Taču neviens aromāts, pat vislabākais, nespēj ilgi piesātināt izplatījumu - tāpat arī labie nodomi izplēn dažādu iedarbību ietekmē.
   Bērns nav ļauns, taču spēj ļoti īsā laikā apgūt atavisma mantojumu. No vismazākajiem dzīves sīkumiem var izveidoties slikti ieradumi, kurus var nosaukt par ļaunuma vārtiem. Tā zūd apskaidrība, kas tika gūta Smalkajā Pasaulē. Ir jāsaprot, cik lielā mērā iegremdēšanās blīvajā ķermenī dara galu visiem Smalkās Pasaules iespaidiem. Un tomēr var savākt daudz apliecinājumu par Smalkās Pasaules dzīvi. Vislabāk tos iegūt no tādu cilvēku liecībām, kuriem apskaidrības uzplaiksnījumi nākuši pēkšņi. Šādas liecības var būt ļoti patiesas, jo negaidot pārsteigtais cilvēks pats mēdz būt satriekts un savus iespaidus pauž tieši.
   Ļoti vērtīgi ir iztaujāt lauku ļaudis, jo tic, dzīvodami dabas vidū, daudz ko ievēro, tikai par to nerunā, baidīdamies, ka tiks izsmieti. Tā var apgalvot, ka ikviens cilvēks ir saskāries ar kaut ko fenomenālu, vienīgā atšķirība ir tā, ka daži to ievēro, bet citi neprot vai nevēlas iejūtīgi izturēties pret visu, kas ir ārpus viņu prāta robežām. Bet mēs vēl atgriezīsimies pie sajūtām, kādas rodas, pārejot Smalkajā Pasaulē.
   Domātājs mācīja īpaši koncentrēties uz neparastām parādībām.

   329. Urusvati zina, ka pāreja Smalkajā Pasaulē var būt saistīta ar visdažādākajām sajūtām - kā īpaši sāpīgām, tā ari svētlaimīgi skaistām. Taču neaplūkosim galējības. Uzmanība jāvelta vidējam stāvoklim, kas pieejams vairākumam.
   Iedomāsimies cilvēku, kas zina laba vērtību un izprot domu jaunrades vareno spēku; turklāt cilvēkam jāatzīst viņpasaules dzīve, un tad viņš neskums pēc Zemes, jo zinās, ka atgriezīsies blīvajā esībā. Tāds cilvēks var mierīgi aizmigt un, nezaudējot apziņu, nonākt viņā pasaulē. Viņš nejutīs sāpes, jo viņa smalko ķermeni nepadarīs smagāku pārkāpumi, kurus viņš nav izdarījis, arī domās ne, viņš nebūs nomākts un ātri aptvers visu apkārtējo. Viņš padzīs bailes, jo sapratīs, ka domas ir drošs vairogs.
   īpaši vērtīgi ir tas, ka arī vidējā stāvoklī cilvēks var iztikt bez ilga miega. Viņš var nekavējoties stāties pie izzināšanas un darba. Viņš var izraudzīties savu ietērpu un tūlīt uzņemt sakarus ar vērtīgiem līdzdarbiniekiem. Viņš var saņemt visas Smalkās Pasaules priekšrocības un sākt tuvošanos augstākajām sfērām, proti, uzsākt tādu tuvošanos, būdams iedrosmes pilns. .
   Tagad šāds cilvēks domās par Smalko Pasauli kā par prieka stāvokli un, šādas domas pārņemts, radīs savu nākamo prieku. Cilvēks nostiprinās savas agrākās zinības, jo tās neienāks viņa apziņā, ja viņš negribēs tās izsaukt. Lai cilvēki to labi iegaumē un izprot vārdus: "Kas grib saņemt, tas saņems."
   Domātājs atgādināja par to, jo cilvēki paši laupa sev savus sasniegumus.

   330. Urusvati zina, ka Smalkajā Pasaulē tiek sniegta liela palīdzība un parādīta liela žēlsirdība. Pat tur, kur verd atriebība un naids, Vadītājs cenšas visiem spēkiem palīdzēt un pamācīt. Brīvā griba, protams, bieži pretojas un atzīst par labāku vēlreiz izciest grūto pārbaudījumu.
   Neuzskatiet to par pretrunu, ja saku, ka ikviens, kas iemiesojas, saņem apskaidrības staru. Nevienam netiek liegta žēlsirdība, un no katra paša ir atkarīgs, kā šo vērtību izmantot. Jūs zināt, ka pat zemes dzīvē tiek noraidīts visvērtīgākais padoms. Tāpat ari Smalkajā Pasaulē Mēs bieži vērojam, kā tiek sagrozīta apskaidrība.
   No Zemes tikko atnākušie atnes sev līdzi daudz pagātnes palieku. Slikta ietekme pastāv ne tikai uz Zemes. Turklāt kaislības, kas saglabājušās, var būt mazāk kaitīgas nekā aizspriedumi. Kaislības var veicināt kustību, bet tumsonīgi aizspriedumi ir pagrimuma perēkļi. No tā nav jāsecina, ka Mēs atbalstām kaislības, Mēs tikai norādām, ka kustība var būt panākumu iedīglis, bet tumsonība jau ir bezcerīga. Ar tumsonību saprotu apzinātu pretošanos zinībai, un tāda pastāv kā uz Zemes, tā arī Smalkajā Pasaulē. Tur ir arī tādi morāli kropli, kas apgalvo, ka zināšanas ir cilvēku nelaimju cēlonis.
   Gribu, lai līdzdarbinieki stādītos sev priekšā dažādus Smalkās Pasaules slāņus. Vissliktākais ir iedomāties Smalko Pasauli kā kaut ko tādu, ko rotā laime! Lūk, Zeme vaid no slepkavībām, vardarbībām un meliem. Maldu seku pilna ir arī Smalkā Pasaule. Mēs nebrīnāmies par to, ka cilvēki nepieņem labāko padomu, - tātad augsne vēl nav gatava.
   Sakiet arī saviem draugiem, lai viņi savā zemes dzīvē nedomā par to, kas viņi gribētu būt nākamajā iemiesojumā. Lieta tā, ka Smalkā Pasaule paver tādas iespējas, ka zemes dzīves ierobežojumi un kritēriji var tās vienīgi mazināt. Zemes dzīve lai ir labāko uzkrājumu izpausme. Cilvēki nereti sāk domāt par savu nākamo iemiesojumu, taču labāk ir atlikt šo lēmumu līdz nokļūšanai Smalkajā Pasaulē. Var gadīties, ka uz Zemes atgriezties nenāksies vai būs ilgāku laiku jāpastrādā Smalkajā Pasaulē, veicot īpašu uzdevumu. Tāds uzdevums tuvina Brālības darbam.
   Jūs atceraties ārstu U., kurš ļoti ilgi sabija Smalkajā Pasaulē un sniedza lielu palīdzību cilvēcei. Bet šis uzdevums viņam kļuva skaidrs tikai Smalkajā Pasaulē. Tādam uzdevumam nav nekā kopīga ar sliņķiem, kuri grib izvairīties no jauniem pārbaudījumiem, un tikai nenovēršamais termiņš liek viņiem atgriezties uz Zemes.
   Jāsaprot, ka termiņi ir noteikti visiem, taču vieni tos uzņem ar prieku, bet citi nolād. Daudzi vēlas atgriezties pat pirms termiņa, citi cenšas izvairīties, kaut vai uz laiku, un pat izgudro jaunus darbus. Var minēt daudz dažādu gadījumu, bet tagad jāatzīmē tie uzdevumi, kas tuvina Brālībai. Veicot tādu darbu, var gūt panākumus arī bez iemiesošanās.
   Domātājs allaž pamācīja: "Mēs varam būt noderīgi jebkurā stāvoklī, un tāda gatavība jau ir uzvara".

   331. Urusvati zina daudzus termiņus. Cilvēki var brīnīties, ka desmit gadus iepriekš ir noradīti notikumi Ķīna un Spānijā un daudzās citās zemēs norādītas evolūcijas un involūcijas. Jāatceras, ka dažkārt norādījumi tiek doti simbolu veidā. Tā, piemēram, lai norādītu uz Vācijā gaidāmo notikumu raksturu, tika parādīta aina no Trīsdesmitgadu kara.
   Var pajautāt: kāpēc daži paredzējumi tiek sūtīti konkrētā veidā, bet citi - tikai simbolu formā? Tam ir daudz iemeslu. Var būt karmiski nosacījumi vai brīvās gribas iejaukšanās. Tautu var atturēt no rupjības, bet nepareizi izprasta brīvā griba var vienīgi vēl vairāk nomākt krēslas pārņemtu apziņu.
   Var ari pavaicāt: kā var laikus ieraudzīt zemes dzīves notikumus, it kā tie jau būtu notikuši Smalkajā Pasaulē? Tādam minējumam ir zināms pamats. Patiesi, daudz kas veidojas Bezrobežībā, bet tāpēc nevajadzētu uzskatīt, ka uz Zemes notiekošais ir tikai ēna no tā, kas jau bijis Smalkajā Pasaulē. Uz Zemes nav tādu vārdu, lai pateiktu, kā tiek koordinēti notikumi dažādās sfērās. Daudzi izplatījuma viļņi padara kosmiskās lietas par kopīgām lietām.
   Ārsts pēc slimības iedīgļa var noteikt tās attīstības gaitu, bet pirms liktenīgā galaiznākuma var lietot dažādus līdzekļus. Tā arī notikumos - to apmēri ir atkarīgi no daudziem apstākļiem. Mūsu ietekme allaž būs virzīta tā, lai nāktu par labu, bet šīs sekas jāprot saskatīt. Pastāvot zināmai novērošanas spējai, var pārliecināties, ka daudzi notikumi izkārtojas kaut kā negaidīti. Vai nav jāpadomā par to, ka pastāv tos Virzošā Roka?
   Domātājs bieži tiecās pieradināt skolniekus pie negaidītu, no cilvēku prātojumiem neatkarīgu risinājumu iespējas.

   332. Urusvati zina, ka Kosmosa pamatā ir spirāles princips. To apstiprina ne vien fizika, bet arī evolūcija. Lai izprastu evolūcijas kustību, jāņem par piemēru vienkārša skrūve. Jo vairāk uz skrūves ir vītņu, jo labāk tā kalpo savam uzdevumam. Tāpat arī evolūcijā ir lietderīgi, lai tās spirālei būtu daudz apgriezienu.
   Ļaudis parasti brīnās, ka cilvēka apziņa skar jau pagātnē aizgājušos panākumus un zaudējumus. Varētu jautāt: kālab griezties atpakaļ, ja var virzīties tikai uz priekšu? Taču šī atgriešanas ir šķietama. Evolūcija neatgriežas, tā tikai virzas virs iepriekšējiem posmiem. Cilvēki sūdzas, ka viņi atkal slīgst mežonībā, taču šī mežonība vairs nevar būt tā, kas bija agrāk. Dzīvē ir ienākuši daudzi jauni faktori. Dzīvi nedrīkst aplūkot vienpusīgi, tā dod pilnīgu sintēzi, un tikai šādā daudzveidībā var pārliecināties, ka spirāles apgrieziens ir noticis.
   Var iztēloties, ka esam pārgājuši pāri savām agrākajām mājvietām, taču jau pa nākamo spirāles loku. Par simbolu var pieņemt torni ar vītņu kāpnēm - tā cilvēki iet uz Bez-robežību. Bet pastāvīgi ir jāpatur prātā spirāles princips, citādi jūs nespēsit vien atbildēt uz daudzajiem jautājumiem.
   Kāpēc cilvēce miljoniem gadu laikā nav pavirzījusies uz priekšu? Taču ir jāsaprot, ka evolūcija notiek, tikai tās apgrieziena aplis ir ļoti liels.
   Ir tiesa, ka cilvēki ieslīgst rupjībā un melos, taču tajā pašā laikā viņi apgūst jaunas zinību jomas. Nav viegli harmonizēt tādus plašus vērienus, tāpēc mīlēsim cilvēci.
   Domātājs mācīja: "Iemīliet nevis cilvēku, bet gan cilvēci."

   333. Urusvati zina, kādi ir Mūsu sarunu īpašās sistēmas cēloņi. Nezinātājs teiks, ka nekādas sistēmas jau nav, bet ir vesels kalns aforismu; daudz kas tiek iekļauts sakarā ar notiekošo; daudz kas nepamatoti atkārtojas. Tā var runāt cilvēki, kas spriež pēc sevis, taču viņi nedomā par to, ka nepieciešams ritms, kas veicina apziņas paplašināšanos. Sarunas nevar sadalīt pēc to formālā uzdevuma.
   Var rakstīt grāmatu par prieku, bet Mēs uzskatām par labāku dot prieka uzplaiksnījumus sakarā ar domām par liktenīgajām briesmām. Katra atziņa tiek dota zināmā ritmā. Jūs zināt, ka vairāki paši smalkākie zīda tērpi ir siltāki par zvērādu kažoku. Atkārtošana un uzslāņošana dos milzīgu psihiskās enerģijas krājumu, taču uzslāņojumiem jānāk noteiktā ritmā.
   Nav lietderīgi nodarbināt tikai vienu nervu centru grupu. Dzīves pamatu izpēte ir daudzveidīga, un tādu šķautņu slīpēšana nedrīkst būt vienveidīga. Jāsaprot, cik daudzas dzīves puses skar cilvēku vienas dienas laikā! Dažādi ir ritma un refleksu uzslāņojumi, un visparastākais iedzīvotājs kļūst par daudzu notikumu līdzveidotāju. Viņš var neievērot šādus spiedienus, taču tie pastāv, tāpēc, runājot par dzīves pamatiem, jāņem vērā visa to daudzveidība.
   Nevar būt viens prieks, bet būs neskaitāmi daudz prieku un katras no tiem skars īpašu nervu centru kombināciju. Vairāk jādomā par ritmu un daudzveidību.
   Domātājs apgalvoja, ka visi labie darbi ir ritmiski.

   334. Urusvati zina par priekšmetu magnetizēšanu. Jūs vairākkārt pārliecinājāties, ka psihiskā enerģija magnetizē ūdeni. Ļoti uzņēmīgi pret magnētismu ir minerālūdeņi, tādi kā dzelzs-ūdens un litija ūdens. Tā ir nevis maģija, bet gan zinātniski pamatota darbība. Var ari redzēt, kā ūdens pamazām atmagne-tizējas, zūdot enerģijas iedarbībai. Tas pats notiek ar visiem priekšmetiem. Ir svarīgi, lai saglabātos paša magnetizētajā iedarbība.
   Patiesi, magnētisms var saglabāties uz priekšmeta gadsimtiem ilgi, ja persona, kas to uzslāņojusi, nepārtrauc savu iedarbību. Tādā kārtā magnētisms ir nevis pašā priekšmetā, bet gan cilvēkā. Atmagnetizēšana var notikt, lietojot zināmu paņēmienu. Šis apstāklis ir jāņem vērā.
   Ir bijuši gadījumi, kad magnetizēti priekšmeti nonāca sliktu cilvēku rokās, kuri varēja svētīgo enerģiju izmantot ļaunprātīgi. Šādā gadījumā priekšmetu magnetizēšana jāpārtrauc. Lai enerģija paliek tikai tur, kur saglabājas labestīga attieksme. Šis likums ir ļoti svarīgs, jo tirgū var ieraudzīt kādreiz godā turētus priekšmetus, kas kļuvuši par savtīguma avotu.
   It īpaši jāatceras, ka psihiskās enerģijas iedarbībai viegli pakļaujas minerāli. Uz tiem ir mazāk mikroorganismu, un enerģija tik daudz nemainās. Sliktāk ir ar tekstilizstrādājumiem un ādas priekšmetiem. Mikroorganismi viegli uzņem enerģiju, un rodas īpaša sarežģīta substance. Tāpēc Mēs sakām, ka tādus priekšmetus labāk sadedzināt.
   Jau sen ir teikts, ka visspēcīgākais talismans ļaunās rokās ir bezspēcīgs. Lāsts var darboties gadsimtiem ilgi, bet labestīgs talismans ļaunās rokās nedarbosies, īpaši apvārdošana var ļoti pastiprināt priekšmetu spēku, ja tie ir ilgi atradušies telpā, kurā notikusi apvārdošana.
   Bet tagad gribu norādīt uz citu īpašību. Noteicošais ir ne tik daudz pats priekšmets ka enerģija, kuras pieplūdi var atjaunot vai arī pārtraukt. Lai laupītāji nedomā, ka dzīvo enerģiju var nozagt. Laupītājs paliks ar tukšām rokām. Tā maģija pārvēršas zinātniski pamatotā darbībā. Lai dzird, kam ir ausis.
   Par domas iedarbību uz priekšmetiem Mēs jau runājām. Patiesi, vieglāk ir magnetizēt nekā atmagnetizēt, bet, koncentrējot gribu, magnētismu var noņemt, ja to dara pats priekšmeta magnetizētājs. Pie Mums uzskata, ka atmagnetizētie priekšmeti darbojas pat pretēji. No tiem tiek noņemta dzīvā enerģija, un tie paliek kaili haosa varā. Nav tādas leģendas, kuras pamatā nebūtu zinātniski pamatota patiesība. Agrāk mēdza teikt, ka doma ir priekšmeta ietērps. Šajā izteicienā ir pausta atziņa par domas uzslāņojumiem un par enerģiju izstarojamiem.
   Domātājs ieteica rūpīgi glabāt priekšmetus, kuri doti ar laba vēlējumiem.
   Viņš mēdza teikt: "Mēs esam nevis māņticīgie, bet gan zinātnieki un tādēļ zinām, ka roka, kas turējusi dāvanu pie sirds, atdod ari savas dvēseles daļiņu."

   335. Urusvati zina, cik bieži nākas sastapties ar tumsas kalpiem. Ir jāpazīst to daudzveidība. Var būt neglīta āriene, un tos tūlīt var pazīt, bet mēdz būt arī mirdzuma apņemti. Vienīgi paplašināta apziņa spēj sajust būtību, kas slēpjas aiz šīm maskām.
   Var pajautāt: vai Mums gadās sastapt šādus pretiniekus? Bieži un pat pastāvīgi nākas ne tikai cīnīties ar viņiem, bet arī sarunāties. Viņi nepalaiž garām izdevību Mūsu ceļojumu laikā Mums tuvoties un izmantot enerģiju. Turklāt taisnības labad jāteic, ka tumšie nežēlo spēkus un ir gatavi pašuzupurē-ties. Viņi pacieš sāpes, kas rodas, saskaroties ar svešu enerģiju un strāvām. Atliek nožēlot, ka tā saucamie labā kalpotāji ne tuvu neparāda tādu uzticību.
   Var teikt: nav bīstami tie, kuri nikni noliedz patiesību, nav bīstami tie, kuri patiesību sludina bezjēdzīgi, bet bīstami ir vienaldzīgie, sastinguma pārņemtie, kurus neaizkustina patiesības vārds. Pulgotāji un viltus sludinātāji nezina, ka viņi pamodina interesi. Par tādiem tumšajiem var tikai pasmaidīt. Kaut kas viņus mudina likt lietā visu enerģiju un skaļi izkliegt patiesību. Kad laba piekritēji klusi čukst, tad pretinieku sludinātāji lien vai no ādas ārā, lai pateiktu par neesošo patiesību. Spriediet paši, kas dod lielāku labumu - kautri čuksti va; skali pausti zaimi?
   Pievērsīsimies pagātnei un ieraudzīsim, ka pašas spilgtāku-kustības ir izaugušas zākātāju niknuma rezultātā. Ja patiesība-nav, tad nav par ko pilnā kaklā bļaustīties, bet, ja patiesīb. ir, tad paļāšana kļūst par tās pavēstīšanu - tā Mēs ne reir vien esam teikuši pretiniekiem. Bet ir likums, kas viņu pūliņu pārvērš par patiesības slavēšanu. Arī viltus vēstneši dara labi jo cenšas pateikt pūlim patiesību. Tad lai jau sludina un pa; neapjauš, ko dara. Sēnalas nobirs, bet ūdeņi būs sakustināt
   Domātājs pēc kāda svešinieka apmeklējuma teica: "Viņ nav labs cilvēks, bet daudz runāja par patiesību. Lai svētīt patiesība!"

   336. Urusvati zina, cik ļoti Mūs sarūgtina katrs patiesības sagrozījums. Mēs sakām, ka viltus sludinātāji ir mazāk bīstami nekā bezjūtīga sastinguma pārņemtie, bet šis salīdzinājums ir ļoti relatīvs. Mēs negribam attaisnot viltus sludinātājus - tas ir jāiegaumē. Jo citādi cilvēki izdara aplamus secinājumus.
   Ikviens zina, ka viltus sludinātāji strādā sava labuma dēļ, un tādam apstāklim nav nekā kopīga ar Mācību par Jauno Dzīvi. Var pajautāt viltus sludinātājiem, vai daudz sudraba viņi ir sakrājuši. Visi viņi klusēs. Viņi lieliski saprot, ka Mācība viņiem ir slaucama govs. Bet cilvēki nespēj saprast, kā vienu dienu var teikt, ka viltus sludinātāji nav bīstami, bet nākamajā - viņus nosodīt.
   Vismazāk saprot relativitāti un pretstatījumu. Bet zemes dzīves attiecības ir tik sarežģītas, ka nemazgājies cilvēks salīdzinājumā ar skursteņslauķi šķiet tīrs. Nepagursim atkārtot, ka Armagedona ietekmē uzrodas arī daudzie viltus sludinātāji. Tie parādās visās zemēs. Viņi spēj sludināt to, ko vēlas dzirdēt pūlis. Nerunāsim sīkāk par šīm dzīves grimasēm, taču tās patiešām sarūgtina.
   Patiesības sagrozījums var būt apzināts vai neapzināts. Cilvēki apgalvos, ka viņi sagroza neapzināti, taču lielākoties viņi rīkojas apzināti. Atšķirība ir tikai dažādās apzinātības pakāpēs. Bieži var redzēt, ka tiek sagudroti visneiespējamākie sablīvējumi, lai tikai gūtu sev kaut nelielu labumu, lai apmierinātu savu godkāri vai dabūtu sauju sudraba. Turklāt aizmirst nožēlojamās dzeramnaudas nesamērojamību ar satricinātās patiesības diženumu.
   Nav iespējams izzināt cilvēka domāšanas līkločus, domāšanas, kas spēj uz svaru kausiem likt nesamērojamus jēdzienus, taču cilvēki attaisnosies ar to, ka viņi patiesību nezina un tāpēc nevar to sagrozīt.
   Jāsaka viņiem: ja nezināt patiesību, jūs tomēr varat tiekties uz to un šajā liecībā iemīlēt tās sākotnējās pazīmes. Galvenais ir iemīlēt - un tad jūs par nodevējiem nekļūsit.
   Reiz, ieraudzījis uz ceļa putekļu mākoni. Domātājs iesaucās: "Kas nāk - labs vēstnesis vai slepkava? Bet sirds zina, ka ne jau slepkava tuvojas."

   337. Urusvati patīk saskarsme ar Mums. To nevar pavēlēt, to nevar izraisīt ar prātu, vienīgi mīlestības varenais spēks var to ienest dzīvē.
   Atzīmējiet, ko teikšu. Cilvēki nereti sapulcējas, lai kopā koncentrētu domu, un šāda vingrināšanās ir laba. Tāpat sanāk kopā cilvēki un raida domas pasaules glābšanai - un šāda tiekšanās ir slavējama. Cilvēki arī sūta domas kāda izdziedināšanai - un tādus sūtījumus atzīstam. Tagad notiek daudz saietu, kuros cilvēki mēģina raidīt domas labā nolūkā. Bet kontaktēšanos ar Mums aizmirst. Taču tā palīdzētu arī citu labu nodomu īstenošanai.
   Mēs nenosodām cilvēkus, kuri pēc sava prāta mēģina apvienot un pastiprināt savu domu. Viņu rīcība savā ziņā ir cildena. Bet viņi varētu daudzkārt pastiprināt savus sūtījumus, ja ikviens iemīlētu saskarsmi ar Mums! Katrs var kaut mazu brītiņu atvēlēt tam, lai domās būtu kopā ar Mums, bet par tādu tiltu var kalpot tikai mīlestība.
   Mehāniski sasprindzināties nevajag. Nevajag uzskaitīt un atkārtot simtiem personvārdu. Vajag tikai iemīlēt šādu acumirklīgu pievēršanos un sajust, kādi brīnišķīgi spārni izaug! Pie Mums augstu vērtē katru šādu mīlestības tiltu. Lai to uzceltu, ir jāmīl darbs. Tā saskarsme ar Mums balstās uz darba mīlēs tibu. Protams, katru harmoniju var izjaukt, un tādas plaisas ir grūti dziedējamas.
   Domātājs, ieraudzījis sadauzītu dārgu amforu, teica: "Liels ir cilvēka spēks - viņš spēj sasist brīnišķīgu trauku."

   338. Urusvati zina, cik cilvēki dāsni ir apveltīti ar spēcīgām vielām. Cilvēka ķīmijas laboratorija ir fenomenāla. Patiesi, var teikt, ka nekur nav sakopots tik daudz spēku kā cilvēka organismā. Ne jau gadījuma pēc radās teorija par to, ka cilvēks var no visām slimībām ārstēties ar saviem izdalījumiem. Neaizmirsīsim ari, ka cilvēka ķīmisms ir vissmalkākais, jo uz to iedarbojas psihiskā enerģija, kura savukārt var pastāvīgi atjaunoties sakarā ar izplatījuma strāvām.
   Stipra ir cilvēka inde, un dziedinoša ir psihiskā enerģija. Tā, kad runāju par psihisko mijattiecību nepieciešamību, dodu padomus ne tikai kā Skolotājs humānists, bet arī kā ārsts. . Piemēram, iesaku turēt tīru liesu un tajā pašā laika norādu visiem spēkiem saglabāt svinīgu noskaņojumu. Liktos, kas gan var būt kopīgs liesai ar svinīgu noskaņu? Bet liesa ir harmonijas orgāns, un ir tik loti vajadzīgs to attīrīt ar pacilāta noskaņojuma palīdzību. Cilvēki uzskata, ka psihiskā iedarbība vajadzīga tikai nervu sistēmai. Nebūt ne - tā ir vajadzīga daudziem orgāniem. Piemērs par liesu ir visai zīmīgs. Minēju tieši to tāpēc, ka šo orgānu sadzīvē pieminam retāk par citiem, un arī tādēļ, ka tai, šķiet, ir vajadzīga īpaša uzmanība.
   Mēs jūtamies visai sarūgtināti, redzot, ka harmonija tiek izjaukta. Iztēlojieties, ka notiek iedarbība uz noteiktu cilvēku skaitu, bet pēc tam viens vai vairāki dalībnieki atkrīt. Var iedomāties, kādas perturbācijas notiks strāvās un kādas briesmas var rasties! Gadās, ka slimnieks savas zāļu devas vietā izdzer porciju, kas sagatavota daudziem. Sekas var būt briesmīgas. Tādus piemērus no ārstu prakses var minēt daudz. Tie liek atcerēties, ka psihiskā un ķīmiskā iedarbība ir cieši saistītas.
   Domātājs teica: "Nespēju panest vesela pūļa nastu."

   339. Urusvati zina, ka cilvēku iepazīst nelaimē, - tā tas mēdz būt zemes dzīvē. Mēs to nesaucam par likumu, jo likumam ir jāattiecas uz visiem satricinājumiem. Varētu likties, ka sajūsma un laime satricina cilvēku stiprāk, taču pat šķietama labklājība cilvēkus nocietina. Kroplīgs ir stāvoklis, kad cilvēka jūtas tikai nelaimē kļūst smalkākas.
   Daudzās paaudzēs cilvēki ir pieraduši pret nelaimēm izturēties ar pietāti - tās uzsūta dievi. Cilvēks neaizmirst lūgt palīdzību, bet ļoti reti pateicas par laimi. Par šo truismu nav vērts runāt, taču kā zinātniska eksperimenta lakts tas ir jāfiksē.
   Nelaimes izraisītu jūtu atainojums ir vishaotiskākais. Var redzēt, kādi līkloči parādās uz ekrāna, kamēr sajūsma veido brīnišķīgu apli. Var pārliecināties, ka apjukums ne vien rada indi, bet ari noved orgānus tādā kā sastingumā. Visa organisma laboratorijas darbība tiek izjaukta. Šādu sastingumu saucam par psihiskās enerģijas nāvi.
   Satricināts cilvēks nereti zaudē samaņu. Nevajag jaukt ģīboni ar letarģiju. Samaņas zudums ir sastingums, bet letarģijas laikā apziņa turpina darboties. Cilvēks reti nonāk letarģijā ārēja satricinājuma rezultātā. Letarģijas cēlonis ir daudz smalkāks. Būdams letarģijas stāvoklī, cilvēks dažkārt atbrīvojas no bīstamu slimību iedīgļiem. Letarģiju vispār nevar uzskatīt par slimību. Tā ir ārkārtēja parādība.
   Žēl, ka letarģijas laikā tiek veikti ļoti vienpusīgi novērojumi. Nav tik svarīgi, kā šo cilvēku paēdināt, bet ir jāpēta viņa pulsa ritms un smadzeņu refleksi. Nevajag šo cilvēku censties pamodināt, jo viņš izzina citas pasaules. Viņš var daudz ko pastāstīt, ja tiks uzmanīgi izjautāts.
   Daudzu tautu folklora vēsta par nekustīgi guļošām princesēm un spēkavīriem. Tauta, būdama gudra, ir ievērojusi tādu īpašu stāvokli, ko nomaina pastiprināts darbīgums un varonība. Patiesi, nākotnē medicīna spēs radīt šādus spēka atjaunošanas periodus. Tālā senatnē tādi eksperimenti ir veikti.
   Jūs zināt, ka ar Mums tālu lidojumu laikā notiek līdzīga parādība. Bet ir loti jāraugās, lai nepalaistu garām pamošanās pazīmes. Parastos apstākļos tās ir grūti saskatīt un var palaist garām pašas svarīgākās, vēlāk cilvēks visu aizmirst un, nesaprātīgu jautājumu nomākts, sāk apgalvot, ka neko neatceras, - Mēs par to jau runājām.
   Taču nevar teikt, ka Mūsu Mītnē šādi eksperimenti notiek bieži. Izņemot to laiku, kad vajadzīgs kopīgs spriegums, Mēs nedrīkstam palaist garām nevienu parādību, un katra griba ir saspriegta.
   Cilvēki kādreiz brīnīsies par to, ka viņus smalkākus padarīja nelaimes, bet daudzās iespējas izkopt apziņu palika neizmantotas. Tāpēc ir jāsaprot, cik daudz visdažādāko iespēju Mēs cilvēkiem paveram.
   Domātājs sacīja: "Vai tiešām cilvēks ir cēlies no akmens, ja dzirksteles iegūšanai viņam vajadzīgs belziens ar kaut ko cietu vai asu?"

   340. Urusvati zina, ka dabiskos apstākļos cilvēka organisms spēj lieliski cīnīties ar slimībām. Tātad jāzina, kādam jābūt organismam un kādiem - apstākļiem. Cilvēkam pēc iespējas mazāk jāsaglabā sevī fiziskā pārmantojamība. Šai nolūkā valstij jāveic pasākumi, un tagad par to jau sāk domāt. Taču mazāk domā par dabisko dzīves apstākļu radīšanu. Tie tiek reducēti uz primitīviem sanitārajiem pasākumiem, bet pats galvenais dzīves pamats paliek bez ievērības.
   Nevar panākt veselību, atstājot novārtā psihisko pusi. Piemēram, cilvēks brauc uz sanatoriju uzlabot veselību un nokļūst slimnieku sabiedrībā. Grūti iedomāties, ka šāda vide varētu atveseļot organisma psihi. Gluži otrādi - slimnieku bars, kurā uzmanība koncentrēta uz slimībām, var tikai pastiprināt slimīgo aizdomīgumu un pat veicināt stāvokļa pasliktināšanos.
   Jāatceras, ka senos laikos slimi cilvēki centās nošķirties no citiem un kontaktēties tikai ar dabu. Turklāt viņi pavadīja laiku vientulībā ne vien lipīgu slimību gadījumos, bet arī tad, kad organismam bija nepieciešama atjaunotne.
   Ne jau gadījuma pēc cilvēki būvē pārvietojamas mājas vai dod priekšroku dzīvei teltīs. Daudzas vienuviet uzceltas teltis, protams, rada pilsētas apstākļus. Bet cilvēki sāk sapņot par vientulību, un tādējādi izpaužas pašsaglabāšanās un atveseļošanās instinkts. Mēs sūtām domas par atveseļošanos, taču par pareizi saprastu atveseļošanos, īpaši tagad ir jādomā par veselību. Cilvēki zina, ka nervu sistēma ir ļoti sapostīta. Viņi saprot, ka nevar virzīties pa trūdēšanas ceļu. Taču tikai nedaudzi pilnīgi aptver, kāda nozīme ir veselībai.
   Vajadzīgi nevis psiholoģijas saltie atzinumi, bet gan apskaidrota tiekšanās atveseļoties. Dažkārt pilsētnieki salīgst par laukstrādniekiem, lai tikai izbēgtu no pilsētas rutīnas. Slavējams risinājums, ja vien izdodas izvairīties no skaļas sabiedrības.
   Atsauksim atmiņā dažādus meklējumus, kad cilvēki juta, ka ir jāmaina neveselīgie dzīves apstākļi. Centieni tuvoties dabai jāapvieno ar psihisku degsmi, citādi meklētājs sāks raudāt, nokļuvis pirmajā lietū. Pienāks laiks, kad ārsti sapratīs, ka organisms pats spēj cīnīties ar slimībām.
   Domātājs teica: "Pat suns necieš, ka slimības laikā to traucē, vai tad cilvēks ir sliktāks par suni?"

   341. Urusvati zina, ka dzīves harmonija padara smalkākas cilvēka jūtas. Tātad tikai jārada harmonija un viss kļūs smalkāks un cildenāks. Bet harmonija nav sīks priekšnoteikums! Cilvēki to meklēs ārējās izpausmēs, bet palaidīs garām lietu būtību. Mežonis dzīvo labākajā dabas vidē, taču no harmonijas ir tālu. Pilsētnieks ir sadzīves rūpju nospiests un nevar domāt par harmoniju. Pat jutīgo filozofu nomāc rūpes par naudu. Tā pats galvenais priekšnoteikums tiek aizmirsts.
   Cilvēki nesaprot, ka ceļš uz harmoniju pastāv domāšanas mākslā. Daudz pārdomu ir vajadzīgs, lai apjaustu harmonijas svētību. Tieši domāšanas māksla ir vienīgā, kas var padarīt jūtas smalkākas. Bet kā tādu mākslu apgūt? Var pārliecināties, ka dažkārt tā piemīt neizglītotam cilvēkam, turpretī daudz lasījušais nespēj pat aptvert, ko šī māksla nozīmē.
   Kā lai cilvēkam pastāsta par domāšanas mākslu? Daudzi tādu padomu uzskatīs par neizdevušos aforismu. Kā lai viņiem pasaka, ka Mūsu pasaules skatījuma pamatā ir domāšana par Bezrobežību? Pastāvot šādam uzdevumam, zemes dzīves kritēriji šķitīs mazsvarīgi un tos varēs viegli vadīt. Nevajag bīties no harmonijas jēdziena - to var attiecināt uz visām dzīves formām. Ikviens cilvēks var sevī izraisīt harmonijas izjūtu. Šo stāvokli var dažādi nosaukt, bet cilvēkam jāsaprot, ka viņam agri vai vēlu lemts nonākt līdz harmonijas izjūtai, kuras pamatā ir domāšanas māksla.
   Domātājs mācīja saviem skolniekiem, ka viņiem jājūtas kā māksliniekiem, - viņi spēj radīt jaunus harmonijas veidus.

   342. Urusvati zina, cik neatlaidīgi cīnās haosa spēki. Viņiem jāpretojas apzināti. Tikai tad var uzveikt stihijas, kuras izmanto ļaunie spēki. Tā var atšķirt divas plūsmas: viena ir telpiski haotiska, bet otra ir haotiska iedarbošanās uz cilvēku vājo gribu. Pat gluži labi cilvēki var kļūt par haosa uzbrukuma upuriem.
   Notikumu vidū var ievērot tādus, kurus nav iespējams izskaidrot citādi kā vien ar haosa uzbrukumu. Jūs dzirdējāt par meiteni, kura spēj dziedināt ar psihiskās enerģijas spēku. Pret viņu ir vērsts ļauno spēku uzbrukums. Pat gluži labi ārsti uzstājas, pretodamies lietderīgajam varoņdarbam. Šādu piemēru ir daudz dažādās jomās. Turklāt pārsteidz tas, ka pretojas cilvēki, kuriem tas nekādu ļaunumu nenodara.
   Var pabrīnīties, ka it kā izglītoti cilvēki nekautrējas sevi aptraipīt, liekot šķēršļus visnoderīgākajai rīcībai. Kādēļ viņi kļūst mežonīgi un saka apkaunojošas runas? Varbūt viņi ir apsēsti? Arī tas gadās itin bieži. Turklāt var būt haosa viļņu izraisīts apdullinājums, un šis apstāklis pelna zinātnisku izpēti. Notiek it kā īslaicīgs jūtu aptumsums, un cilvēki var pieslieties visapkaunojošākajām izpausmēm, neaptverdami savu rīcību. Pēc kāda laika viņi par to jūt kaunu, bet notikušo vairs nevar atsaukt un karma ir izveidojusies.
   Jautās: vai tas ir taisnīgi, ka cilvēki ir atbildīgi par haosa izraisīto apdullinājumu? Taču viņi varēja tam pretoties, ja viņu brīvā griba bija sardzē. Nevar nevainot cilvēkus, kas paši sevi padara aklus un attaisno savu nevērību. Tā Mums ir jāatšķir apzināti tumsas kalpi no neapzinātiem apdullinātiem klenderiem. Arī viņi kalpo tumsai un dažkārt ir pat kaitīgāki par pašu tumsu. Haosa strāvas ir jāizskaidro zinātniski. Lai par to dzird visdažādākie cilvēki, jo tāda kalpošana notiek dažādās sfērās - kā blīvajās, tā ari smalkajās.
   Domātājs allaž brīdināja par haosa uzbrukumu.

   343. Urusvati zina, ka Mēs uzmanīgi vērojam dzīvnieku dzīvi. Mums ir suņi, kazas, jaki, zirgi, daži sīkie dzīvnieki un putni. Mēs ne vien pētām viņu psihisko enerģiju, bet arī izmantojam šos dzīvniekus ārstnieciska rakstura eksperimentos. Protams, nepieļaujam vivisekciju vai mocīšanu, bet galvenais uzdevums ir viņu psihiskas enerģijas izpēte. Mēs šos dzīvniekus neapmācām piespiedu kārtā, bet cenšamies iekļūt viņu domāšanas pasaulē. Vienīgi tā tuvojoties, var panākt uzticēšanos.
   Jāteic, ka dzīvnieku domāšanas un valodas novērojumi var dot ļoti negaidītus secinājumus. Dzīvnieku valoda neaprobežojas tikai ar skaņām, tā īpaši izpaužas žestos un skatienos. Šie paņēmieni mazliet atgādina kontaktēšanos Smalkajā Pasaulē.
   Cilvēki uzskata, ka ar dzīvniekiem ir jārunā. Šāda kontaktēšanās ne vienmēr dod labākās sekas. Dzīvnieki vēl labāk saprot domu. Viņiem nav vajadzīgi vārdi, lai nekļūdīgi saprastu saimnieka noskaņojumu. Zirgs un suns lieliski saprot, kad viņu saimnieks ir priecīgs vai bēdīgs, vai satraukts. Viņi baidās, kad sajūt saimnieka bailes. Viņi sāk skatīties apkārt, kad saimnieka doma ir nemierīga. Viņi izprot stāvokli daudz labāk, nekā iedomājas cilvēki. Bet vispirms ir jāizraisa uzticēšanās, ko panākt nav viegli. Taču eksperimenti ar dzīvniekiem palīdz visos ar psihi saistītajos gadījumos.
   Var ieteikt psihiatriem novērot dzīvniekus - viņi dos atbildi uz daudziem jautājumiem. Kopš vissenākajiem laikiem reizēm ir doti norādījumi attiecībā uz dzīvnieku īpašo lomu cilvēka dzīvē. Bija zināms, ka dzīvnieki aktivizē psihisko enerģiju, bet viņi ari pievelk būtnes no Smalkās Pasaules. Tāda psihiskā enerģija var būt labdarīga, taču ari ļoti bīstama. Katrā ziņā jārīkojas saprātīgi. Nevajag dzīvniekus laist sev tiešā tuvumā. Visās lietās jāievēro lietderīgums. Bet novērot dzīvniekus ir noderīgi.
   Domātājs pastāvīgi vērsa uzmanību uz dzīvnieku domāšanu. Šāds padoms tika izsmiets, jo dzīvniekiem taču trūkst saprāta. Bet Domātājs gribēja cilvēkus brīdināt, ka psihiskā enerģija pasaulē ir itin visur.

   344. Urusvati nav svešs pasaules nastas smagums. Lai atceramies, kā cieta Mūsu Māsa, kas dzīvoja Sjēnā. Ir jāpievērš uzmanība viņas sāpju saistībai ar notikumiem Francijā un Spānijā. Viņa sajuta neizturamas sāpes saules pinuma apvidū. Pēc šīm sāpēm viņa paredzēja notikumu tuvošanos. Turklāt tālie notikumi bieži vien atbalsojas stiprāk neka tuvakie.Tā var meklēt īpašu saikni ar iepriekšējām dzīvēm.
   Stipros satricinājumus nebija iespējams pārtraukt, jo viņa nepaspēja sniegt ziņas ārstam. Ar lielām stipru zāļu devām ārsti mēģināja sāpes novērst, bet, kā parasti, viņi nesaprata īsto cēloni. Arī tagad cilvēki neizprot smalko iedarbību. Tāda neizpratne vienīgi kavē zinātnisku izpēti.
   Arī Sjēnas Māsas laikos neatzina telepātiju. Tagad par tele-pātiju daudz runā, taču katru tās pazīmi apšauba. Var pabrīnīties, ka pat īpašās zinātniskajās biedrībās šaubās un tādējādi kavē parādību attīstību.
   Jūs dzirdējāt par ārstu, kas tika sūtīts smalko izpausmju pētīšanai. Taču nevar gaidīt sekas, ja visi apkārtējie apstākli pētījumus nesekmē. Mēs gribam tādiem pētniekiem palīdzēt, bet ir jāatrod kaut vai saskares punkts. Tieši to izdarīt ir visgrūtāk.
   Urusvati var pavēstīt pētniekam daudz nozīmīga, bet ir vajadzīgs, lai to uzklausītu un salīdzinātu ar dažiem novērojumiem, ko izdarījušas Mūsu Māsas un Brāli, kas ir bijuši pasaulē. Tad varētu izsekot tam, kā ir attīstījusies saskare ar smalkajām enerģijām.
   Domātājs pats bieži sajuta īpašas sāpes un uzskatīja, ka tās ir saistītas ar planētu stariem.

   345. Urusvati zina, cik daudz vissmalkāko sajūtu un iedarbību piepilda cilvēka dzīvi. Nelīdzsvarotība, šī briesmīgā sodība, kavē atzīt šīs brīnišķīgās veltes. Pēc miljoniem gadu cilvēce vēl nesaprot, kā lai panāk harmoniju.
   Ko gan redzam gadsimtā, kurš lepojas ar saviem atklājumiem? Cilvēki vai nu vispār noliedz visu, kas ir ārpus Zemes robežām, vai arī krīt nelīdzsvarotībā, kas vienīgi kaitē. Šādi cilvēki aizmirst savu tiešo pienākumu pret Zemi un sāk maldīties abstrakciju miglā. Kad atrodas cilvēks, kam harmonija ir tuva, viņu sāk īpaši ienīst.
   Nepiedēvēsim šo ļaunumu tikai tumsas spēkiem, jo tie, kurus sauc par cienījamiem pilsoņiem, ienīst visu harmonisko. Viņi negrib redzēt pasaulīgās un pārpasaulīgās dzīves pamatu vienotību. Nelīdzsvaroti cilvēki ir tumsai uzticīgi palīgi. Ja jūs redzat lietderīga pasākuma vajātājus, ieskatieties viņu sejas, un jums kļūs skaidrs, ka šādi vajātāji no sevis ir padzinuši jebkuras harmonijas iezīmes.
   Pētiet tādus raksturus - tā būs mācīšanās ar uzskates līdzekļiem par domāšanas nepilnīgumu. Ir jāizpēta dažādi divkājaino tipi. Ja viņus nenovērosit, jūs nespēsit stāties pretī viņu viltībām. Izpētes laikā jūs sapratīsit, kuru var pārliecināt un kuram jau nepieciešama apvalka nomaiņa. Jā, jā, jā, arī pašu harmoniju nereti saprot kā abstrakciju.
   Notiek tāds pats pārpratums kā ar Nirvānas izpratni. Tur, kur ir vajadzīgs augstākais sasprindzinājums, cilvēki to saprot kā bezdarbību. Līdzsvars paredz abpusēju saspriegumu, jo svaru kausi ir vienādi noslogoti. Neviens kauss - ne pasaulīgās, ne pārpasaulīgās dzīves - nepaliek tukšs. Savā nezināšanā cilvēks grib aprobežoties ar vienu kausu - un cilvēce klibo. Taču uz vienas kājas ilgi lēkāt nevar, bet kruķi un protēzi Smalkajā Pasaulē līdzi paņemt nav iespējams. Runāju jokodams, jo dažreiz joks labāk paliek prātā.
   Domātājs vienpusīgiem sarunbiedriem mēdza teikt: "Kādēļ jūs atsakāties no vienas kājas? Tā būs grūti aiziet mājās."

   346. Urusvati zina, ka cilvēce varētu vienā dienā uzrakstīt fenomenālu grāmatu. Lai ikviens pieraksta kaut ko neparastu, ko sastapis savā dzīvē. Katram ir neapšaubāmas ziņas par pārpasaulīgām izpausmēm. Daudzi var sniegt vairākus visai zīmīgus paziņojumus. Tomēr pat noliedzējiem nav tik daudz drosmes, lai apgalvotu, ka ar viņiem nekad nav gadījies nekas tāds, ko viņi nevar izskaidrot ar zemes dzīves normām.
   Taču galvenais nosacījums ir, lai cilvēki nekautrējas pastāstīt par savām izjūtām. Urusvati lieliski atceras, kā tika izsmietas viņas bērnu dienu sajūtas, bet tas ir neizbēgami.
   Lai kaut nedaudzi lasa Manus vārdus savā vidē un vāc ziņas no apkārtējās dzīves.
   Nevajag brīnīties par meiteni, kura pēkšņi sāka runāt divpadsmit valodās. Ir arī daudz citu fenomenu, un visiem tiks rasts zinātnisks pamatojums.
   Kad jūsu draugi sāks pierakstīt fenomenus, palūdziet darīt to pēc iespējas vienkārši. Lai neaizraujas ar samākslotu izklāstu. Lai nepievieno savus pieņēmumus, bet pilnīgi godīgi atzīmē sajūtu patiesumu. Nevajag koncentrēties uz sīkām gaismas parādībām, jo tādi sīkumi jau pieder pie ikdienas. Bez savām sajūtām jāvāc arī ziņas no preses. Tās nevajadzētu sajaukt ar saviem novērojumiem, par kuriem var galvot.
   Par fenomeniem jau ir izdots daudz grāmatu, taču Mēs šobrīd negrasāmies pārliecināt nejēgas. Patlaban Mēs pievēršam uzmanību tam, ka fenomenu skaits pieaug. Jānovēro arī tas, ka diemžēl tieši tagad pieaug arī nikni noliegumi; tumsas spēki ir it kā satraukušies par to, ka smalkās enerģijas tuvojas Zemes sfērai. Ir jāizprot tāda kaujas stadija, kad haoss centīsies aizšķērsot ceļu evolūcijai. Bet Jaunā Pasaule atnāks, un nekas nespēj pārtraukt apziņas attīstību.
   Domātājs norādīja uz neapslāpējamo sirds uguni. Viņš jau spēja izprast cilvēces ceļu.

   347. Urusvati zina, cik ļoti sarūgtina tas, ka nevar dot cilvēkiem visu, kas ir viņiem sagatavots. Jāatzīst, ka daudzi atklājumi stāv pie sliekšņa, bet, mīlot cilvēkus, tos nedrīkst parādīt.
   Ir jau atklāta ļoti stipra inde, kas, noteiktās devās lietota, ir dziedinoša. Bet vai cilvēki dos priekšroku dziedinošajai īpašībai? Viņi pirmām kārtām izmantos postošās īpašības. Indēm bieži piemīt dziednieciskas spējas, taču šādas vielas nedrīkst nonākt nesaprātīgās rokās. Tas pats jāsaka par visām jomām. Drīkst pieļaut tikai lietderīgus sasniegumus.
   Jautās: vai gan naida izraisīti notikumi var būt lietderīgi? Jāiegaumē, ka pat sliktais var būt relatīvi labs. Neviens nevar iedomāties iespējamo nelaimju robežas. No tām jāizvēlas mazākās, kā mēdza teikt romieši, - ar vieglu roku.
   Pētot psihisko parādību vēsturi, var novērot tādus kā spēku izpausmju pacēlumus un kritumus. Varētu gaidīt pastāvīgu pieaugumu, taču ir apstākli, kas ietekmē izpausmes. Piemēram, kara laikā var sagaidīt psihisko parādību attīstību. Skaitliskajā ziņā tā tiešām ir, bet parādību kvalitāte būs nedaudz zemāka.
   To pašu var teikt par masu izpausmju lielāko daļu. Neapšaubāmi, pūlis pastiprina psihiskos spēkus, taču pūļa ekstāze reti būs patiesi augsta. Tikai atsevišķos gadījumos pūlis nonāk augstākajā ekstāze. Bet šādu trauksmainu periodu laika notiek loti spilgtas manifestācijas, it kā nekas netraucētu smalkajai enerģijai tuvoties blīvajai pasaulei. Turklāt arī starpnieku mierīgais stāvoklis veicina parādību sekmīgu norisi. Tā var novērot veselus evolūcijas un involūcijas laikmetus.
   Cilvēki vēl nav pieraduši orientēties tādās nomaiņās, jo lielākā daļa vēl neatzīst psihisko parādību izpēti. Tāpat jāatceras, ka arī Mēs varam visai dažādi atbalstīt šādas parādības, īpašu globālu notikumu laikā Mūsu enerģijai jātiecas turp, kur draud kosmiskas briesmas.
   Domātājs norādīja uz mirdzošo sauli un piemetināja: "Kādas briesmas var sevī slēpt šis mirdzums!"

   348. Urusvati zina, cik dažādi uz dzīvajiem iedarbojas acīm redzamas Smalkās Pasaules izpausmes. Parasti šādas parādības izraisa satricinājumus un pat šausmas. Varētu likties, ka ap cilvēkiem pastāvīgi ir Smalkās Pasaules iemītnieki - vai tad redzētais var tik stipri ietekmēt? Protams, ne. Cēlonis meklējams citur. Līdz zināmai pakāpei var satricināt arī redzētais. Taču neaizmirsīsim, ka cilvēki arī bez redzētā bieži pārdzīvo satricinājumus, bet nekoncentrē uzmanību uz tiem, un redzēšana vienīgi stimulē pievērst uzmanību fenomenam.
   Nevar iedomāties, ka cilvēks, runādams par bailēm no rēgiem, apzinātos, ka ap viņu pastāvīgi ir Smalkās Pasaules iemītnieki. Cilvēki nevar izvairīties no šādas saskarsmes, bet Mēs esam paraduši pasargāt viņus no pārāk smagām sajūtām.
   Cilvēki baidās no mirušajiem tāpēc, ka netic mūžīgajai dzīvei. Nostipriniet šo patiesību - un pasaule pārvērtīsies. Nav iespējams runāt par dažādām sublimācijām, pirms nebūs izprasta dzīves nepārtrauktība. Apliecinu, ka patlaban cilvēki stāv tālu no triju pasauļu uzbūves izpratnes. Necentieties sarežģīt starppasauļu iedalījuma shēmu - tā vēl vairāk apmulsināsit prātus. Atcerēsimies, ka arī senos laikos tikai nedaudzi mierīgi uzņēma neredzamās pasaules, pārējie no tām baidījās ne mazāk kā tagad.
   Domātājs centās ievadīt skolniekus šajā dabiskajā saskarsmē, taču tikai dažiem bija drosme paskatīties uz patiesību.

   349. Urusvati zina, cik neatlaidīgi Mēs iestājamies par harmonisku vienotību. Par vienotību Mēs runājam bieži, bet tagad sniedzam tās konkrētāku definīciju. Tikai harmoniska vienotība izraisa pastiprinātu iedarbību. Protams, katra vienotība jau vairo enerģiju. Pat naida izraisīta vienotība var būt visai nozīmīga, taču tā nebūs harmoniska, jo ļaunums jau savā pamatā ir disharmonisks; tāda vienotība nav ilgstoša, un tās sekas ir juceklīgas. Bet harmonija ir labais, un tikai tai var būt nozīmīgas sekas. Tā, runādami par harmoniju, Mēs nostiprinām labo.
   Katrai kvalitātei ir daudz īpašību, un tās nevar atklāt visas uzreiz, jo tad tās nespēs uztvert. Tā arī par vienotību Mēs sākumā runājām vispārējā nozīmē, taču tuvojas nepieciešamība parādīt īsots apstākļus, kuros vienotība īstenojas.
   Varbūt ir kādi buramvārdi un ķermeņa vingrinājumi, kas palīdz nostiprināt harmoniju? Tādu palīglīdzekļu, protams, ir daudz, taču gala rezultātā tie, līdzīgi hašišam, izraisa tikai šķietamu harmoniju. Tādi sasniegumi nedod nekādu labumu un tādēļ neder Smalkajai Pasaulei. Bet mēs cenšamies pilnīgo-ties tieši nākotnē gaidāmajam stāvoklim. Tā var ieteikt visdabiskāko pilnīgošanās ceļu - tā ari būs jaunā vēsts.
   Cilvēki vai nu vispār noliedz, vai pievēršas mākslīgiem mehāniskiem paņēmieniem, bet vismazāk rūpējas par dabisku apziņas pilnīgošanu. Taču šāda pilnīgošana būs īsts dārgums augšupvirzībai Smalkajā Pasaulē. Tur iemītnieki nevarēs izmantot mākslīgas parādības un viņiem būs jāievēro Dabas pamatlikums.
   Mēs neatlaidīgi iesakām cilvēkiem izmantot visus līdzekļus, lai pilnīgotos ar darba un domāšanas palīdzību. Tādi lieliski uzkrājumi augstākajā pasaulē neizgaisīs, gluži otrādi - tie būs vads uz tālāku izzināšanu. Tā ieliekam pamatu harmonijai.
   Domātājs norādīja, ka nevis tas, ko redzam, bet gan domāšanas varenais spēks atver svētos Vārtus.

   350. Urusvati zina, ka katram Mūsu padomam ir zinātnisks pamatojums. Ieteikdami tikumiskas dzīves derīgumu, Mēs pirmām kārtām sargājam Visuma pamatlikumus. Mēs sakām: turiet tīras domas - un tādējādi rūpējamies par harmoniju.
   Padomājiet, cik milzīga nozīme ir tīrai domai. Jūs zināt, ka tāda doma attīra auru un dod starojošu gaismu. Bet neaizmirsīsim, ka domas tīrība ir labākā aizsardzība pret tumšajām būtnēm. Tās piesūcas katrai tumšai domai. Jau redzu, kā dažus zinātniekus pārņem sašutums, jo viņu vārdu krājumā tumšo būtņu nav. Tad teiksim atbilstoši viņu apziņai - ikviena tumša doma ir sava veida magnēts, jo pievelk sev līdzīgo.
   Izplatījums ir domu piesātināts, un katra no tām sev pievelk īpašību ziņā atbilstošo. Kosmiskajā griešanās kustībā visā izplatījumā tādi virpuļi pastāv un aug aizvien lielāki.
   Cilvēkam nav tiesību radīt haosu un kaitēt tam, kas radis izpausmi. Padomājiet, ka katra tīra doma ir labā iedīglis, bet katra tumša doma - ļaunuma šūpulis.
   Var pajautāt: kā cilvēks var uzzināt, vai viņa doma ir laba vai ļauna? Vārdi var būt melīgi, bet domājot cilvēki nemelo. Viņi lieliski izprot atšķirību starp varoņdarbu un noziegumu. Rīcības ārējais veidols nebūt nav tās būtība, bet šo būtību darītājs labi sajūt sirdī. Cilvēks nedrīkst kļūt par postošo spēku perēkli. Lai katrs padomā, ko viņš var labu darīt. Lai katrs domā zinātniski, tad viņš sapratīs tikumības likumus.
   Domātājs brīdināja: "Kamēr neapgūsit zināšanas, tikmēr dzīvosit netikumībā."

   351. Urusvati zina daudzus cēloņus, kuru dēļ var rasties traucējumi, raidot no attāluma. Galvenie ir neparasts strāvu spriegums un negaidīti notikumi, kas prasa tūlītēju iedarbību. Bet liela nozīme ir arī tam, ka šajos vēstījumos ieklausās nevēlamas būtnes, kurām to saturs nav jāzina. Šāda informēšana var būt kaitīga, kaut vai tāpēc, ka tā ir priekšlaicīga.
   Var atsaukt atmiņā nesen pārtraukto paziņojumu. Mēs raidījām domu par kādas Rietumu valsts bēdīgo stāvokli, taču, tiklīdz bija noraidīts pirmais vārds, tā tika konstatēti nevēlami klausītāji, un paziņojumu nācās pārtraukt. Bet, lai paziņotu par notikušo, Mēs to raksturojām ar vienu naktī pateiktu vārdu - horeja. Tomēr nākamajā naktī Mēs turpinājām raidīšanu, nenosaucot zemi, jo Urusvati varēja saprast, uz ko sacītais attiecas.
   Minu šo epizodi tāpēc, lai atgādinātu, kāda piesardzība jāievēro, raidot kaut ko izplatījumā. Pat blīvajā dzīvē cilvēki grib dzirdēt pieredzējušas personas domas - viņiem ir vajadzīgs apstiprinājums par notikuma svarīguma pakāpi. Gluži tāpat ir ar Mūsu pavēstījumiem - zināmas būtnes cenšas tos dzirdēt, lai attiecīgi rīkotos. Tikai tumsonīgi cilvēki domā, ka Mums nav jāpakļaujas kosmiskajiem likumiem. Gluži otrādi - kas ir daudz pieredzējis, tas jo īpaši ievēro Dabas likumus. Būtu bēdīgi, ja Mēs ielauztos valstu, tautu vai atsevišķu personu karmā.
   Cik daudz ļaunuma nodara nevērīga attieksme pret apkārtējo! Jūs jau zināt, cik neapdomīgi izvēlas atsevišķus izteicienus no Mūsu grāmatām. Tiek nodarīts ļaunums, un grūti iedomāties, kur var nonākt šāda melīga informācija. Pie Mums pirmām kārtām rūpējas par pareizu pavēstīšanu.
   Domātājs rūpējās par to, lai skolnieki spētu atbildēt par katru vārdu, ko viņi izrunā.

   352. Urusvati zina, ka cilvēks, kas grimst miegā, nespēj uztvert aizmigšanas mirkli; vēl vairāk - viņš nevar tūliņ redzēt sapni vai piedalīties Smalkās Pasaules dzīvē. Notiek tāda kā vārdos neizsakāma pāreja jaunā stāvoklī, kam ir jāpielāgojas. Gluži tāpat ir ar jebkuru saskarsmi ar Smalko Pasauli. Šāda saskarsme notiek daudz biežāk, nekā parasti uzskata.
   Cilvēki sūrojas par to, ka saikne ar Smalko Pasauli nav pietiekami cieša, taču ik dienas paši nomoda laikā piedzīvo īpaša stāvokļa mirkļus. Tā var būt kaut kādas prombūtnes sajūta vai neredzamas klātbūtnes apjausma. Ja vien cilvēki iemācītos būt vērīgāki, viņi ieraudzītu un sajustu daudzas neizskaidrojamas parādības. Turklāt nav vajadzīga nekāda īpaša koncentrēšanās, jo smalkās sajūtas pārņem pēkšņi. Tām ir vajadzīgi tādi apstākļi, kurus nav iespējams konstatēt. Jūs zināt, ka visbrīnumainākās parādības ir notikušas visparastākajos apstākļos.
   Nav iespējams paredzēt, kādi zemes dzīves apstākļi spēj sekmēt smalkās izpausmes. Vajag vienīgi radīt sevi stingru pārliecību, ka jebkurš mirklis var nest kaut ko pārpasaulīgu. Taču, šādi koncentrējoties, nevajadzētu atstāt novārtā zemes dzīves darbus. Mēs uzskatām, ka uz Zemes ir jāstrādā.
   Domātājs teica: "Draugs, vai tad tu neesi gatavs jebkura brīdī pievienoties mirdzošajai sfērai?"

   353. Urusvati zina, ka mostoties jāiziet cauri starpstāvoklim un šajā laikā cilvēks ir divām pasaulēm piederīgs. Daži šo stāvokli neievēro, bet citi tomēr samana smalko sajūtu dzirksteles.
   Kad senatnē cilvēkam ieteica iepazīt pašam sevi, tās pirmām kārtām bija rūpes par vērīguma izkopšanu. Šajā procesā nav nekā noslēpumaina - cilvēkam jākļūst vērīgam pret sevi un savu apkārtni. Cilvēkiem jāatceras, ka viņi ir atbildīgi par savu izpausmju kvalitāti. Ir jābrīnās, ja stāvoklis starp miegu un nomodu paiet neievērots. Cilvēks lasa par sevišķām snaudas stāvokļa īpatnībām. Senatnē iesvaidītie zināja, cik gaišredzīgs kļūst cilvēks šajā stāvoklī. Taču vēlāk tikai iesvaidītie saglabāja atmiņā šo brīnumaino jutoņu. Darbā aizņemtā tauta tad vairs nevarēja veltīt uzmanību šādiem novērojumiem.
   Bet tagad Mēs atkal aicinām arī strādājot novērot cilvēka dabas īpatnības. Ir jādara parastais darbs un tajā pašā laikā jāprot novērot smalkās sajūtas. Šāds apvienojums palīdzēs cilvēkiem tuvoties dzīves pārveidošanai.
   Nevajag domāt, ka iesvaidītajiem jābūt atrautiem no dzīves. Ievērojamu darbinieku dzīves apraksti ļauj pārliecināties, ka viņiem nebija svešas visdažādākās dzīves izpausmes. Arī tagad darbs nedrīkst kavēt cilvēku nodoties sevis izzināšanai. Jaunajai dzīvei ir vajadzīga arī divu pasauļu sadarbība.
   Domātājs teica: "Draugs, aizmiegot un mostoties darbam, saki dziedinošu svētības vārdu, tas atvērs abu pasauļu vārtus."

   354. Urusvati zina, ka lielākā daļa cilvēku neprot pienācīgi izturēties pret aizgājušajiem un ar šādu rīcību traucē viņu augšupeju. Dažreiz par viņiem runā sliktu, un tas nav labi. Tāpat cilvēki nereti aizgājušos pilnīgi aizmirst, un arī tas ir slikti. Ir jāsaprot, kāda attieksme būs visharmoniskākā.
   Iedomāsimies, ka tuvs cilvēks veic svarīgu darbu blakusistabā. Mūsu pirmā vēlēšanās būs - kā vien iespējams sargāt viņa mieru. Mēs darīsim visu, lai neviens viņu netraucētu. Mēs parūpēsimies par visu nepieciešamo, lai viņš savu darbu ātrāk paveiktu. Mēs domāsim par šo darbu un raidīsim savas labākas domas. Mēs zinām, ka mums tuvais cilvēks atrodas tepat līdzās. Mums gribas viņu redzēt, bet vai drīkstam traucēt, kad viņš ir iedziļinājies darbā? Mēs bruņosimies ar pacietību, zinot, ka redzēsimies, kad pienāks noteiktais laiks.
   Daudz ko gribētos pastāstīt, bet būsim ļoti pacietīgi. Mēs tā rīkosimies tāpēc, ka mīlam šo cilvēku. Mēs darīsim galu jebkurai aprunāšanai, lai disharmonijas viļņi netraucētu sekmīgi strādāt. Mēs izturēsimies tā, kā ir jāizturas pret mīļoto cilvēku. Mēs neskumsim par iluzoro zaudējumu, jo zinām, ka tuvais cilvēks dzīvo un atrodas mūsu tuvumā. Tāpat mēs neuzstāsim, lai tuvais cilvēks mums parādās ķermeniski. Ja apstākļi būs harmoniski, viņš nekavēsies to darīt.
   Rūpes par harmoniju ir vajadzīgas abu pasauļu labad. Ja blakus tiek veikts svarīgs darbs, mēs nedrīkstam trokšņot un ķildoties. Pat ikdienišķajā dzīvē cilvēki cenšas izdarīt kaut ko .prieku nesošu promesošā vārdā. Viņi cenšas pasargāt lietas, kas piederējušas tuviniekam. Ja savā attieksmē pret aizgājušo būsim tādi paši kā pret promesošo, tad mūsu rīcība būs pareiza.
   Arī pret Mums izturieties tāpat. Iekšējai dzīvei tāda attieksme būs apziņas paplašināšana. Ir skumji, ka pēc miljoniem gadu nākas mācīt saprātīgu attieksmi pret Smalkās Pasaules dzīvi. Bet būsim taisnīgi un atzīsim, ka cilvēki ne vien neizprot Smalko Pasauli, bet tehnikas sasniegumu ietekmē pat attālinās no vajadzīgajiem jēdzieniem. Lasīt un rakstīt prašana vēl neliecina par kulturālumu. Lieli satricinājumi rodas muļķības dēļ. Mēs negaidām īpaši smalku izpratni, lai tikai cilvēki parāda labākās gara īpašības.
   Domātājs mācīja: "Sūtīsim aizgājušajiem mīlestības smaidu. Uzmundrināsim visus ceļiniekus. Lai krustcelēs viņi atpūšas. Ceļiniek, pastāsti mums par brīnumainajām zemēm."

   355. Urusvati zina, ka daži cilvēki it kā pēkšņi sāk uztvert radioviļņus, sāk redzēt cauri blīviem ķermeņiem, sāk sajust pazemes rūdas un iegūst dažas psihiskas īpatnības. Par šo šķietamo pēkšņumu ir jātiek skaidrībā. Nekas nevar būt bez cēloņa pat tad, kad Mēs runājam par acumirklīgu apskaidrību, un ari šie vārdi jāsaprot zemes dzīves relativitātes aspektā. Apskaidrību var sajust pēkšņi, taču tā ir sagatavota ilgstoša apziņas izsmalcināšanas procesā. Šāda izsmalcināšana sākas jau pirmajos dzīves gados, pareizāk sakot, tā ir atnesta no Smalkās Pasaules.
   Cilvēki dēvē psihiskās spējas par augstāko velti, taču šie iedīgļi ir paša cilvēka nopelnīti visdažādāko satricinājumu laikā. Cilvēks parasti neapzinās šīs sēkliņas, kas ir jau gatavas uzziedēt, krītot pirmajiem stariem. Bet neviens nenorāda darbarūķim uz viņa paša nopelnītajām iespējām. Pilnais kauss plūst pāri malām no mazākā grūdiena, tāpat arī psihiskās izpausmes izraisa nejauši apstākli.
   Cilvēks pacieš milzum daudz izsmiekla un šaubu, pirms iedrošinās nelokāmi pavēstīt par savām īpašībām. Taču iedzīvotājiem ir visgrūtāk aptvert un saprast cilvēka līdzdalību kosmiskajās izpausmēs. Šo procesu norises laikā ļoti cieš sirds, bet kurš ārsts uz Zemes gan izpratīs šāda bīstama sasprieguma cēloni? Ārsti vispār neievēro nekādas ciešanu pazīmes. Viņi drīzāk nodomās, ka cilvēks simulē, nekā atzīs, ka cēlonis ir kosmiskā iedarbība.
   Domātājs sen bija izpratis šo pasaules sāpi.

   356. Urusvati zina, cik mokoša mēdz būt piedalīšanās kosmiskajos procesos. Jautās: kāpēc rodas tādi īpaši spriegumi? Atbilde ir vienkārša - ja nogriež ektoplazmas daļiņu, medijs ļoti cieš. Taču ektoplazma ir smalkā ķermeņa sastāvdaļa, bet līdzdalība kosmiskajos procesos skar ugunīgo ķermeni. Tas izraisa vēl lielākas sāpes un saspriegumu.
   Atkal var iebilst: ja jau kosmiskās strāvas ietekmē visu dzīvo, tad kāpēc tikai izciliem cilvēkiem ir īpaši jācieš? Atbilde ir vienkārša - šīs strāvas neapšaubāmi iedarbojas uz visu planētu, bet atšķirīga ir to uztveres pakāpe. Kad cilvēks piepilda "kausu" un padara smalkāku savu apziņu, tad viņš atrodas uztvērēju pirmajā rindā. Šo jau izveidojušos stāvokli nav iespējams mainīt. Tā ir dabiska augšupejas pakāpe.
   Kurš gan spēj atcelt apziņas augsmi, kad tā uzsākusi noteiktu augšupeju? Nedrīkst likt šķēršļus varoņa rīcībai, kad viņš uzsācis varoņdarbu. Tumsas satriekšana ir katra garīgā cīnītāja sapnis, bet kauja ir vienāda kā Zemes, tā Pārzemes sfēra. Mēs varam ar vibrāciju palīdzību mazināt spriegumu, bet kosmiskā kauja ir vispārējās aizsardzības nostiprināšana.
   Aizsardzība un Nirvāna ir visvairāk sagrozītie jēdzieni. Cilvēki cenšas tos padarīt par kaut ko amorfu, izplēnošu un bezdarbīgu, bet tādi sagrozījumi kaitē evolūcijai.
   Nirvānai ir ilgi un apzināti jau iepriekš jāgatavojas. Cilvēkiem ir jāiemīl šis visu ietilpinošais stāvoklis. Tāpat cilvēkiem jāiemīl aizsardzības stāvoklis kā vispriecīgākais un tālredzīgākais. Cilvēkiem uz pilnību jātiecas apzināti, citādi piedalīšanās kosmiskajā kaujā kļūs neizturama.
   Vai gan cilvēks, nedomājot par pasauli, spēj pierast pie aizsardzības varoņdarba? Šajā aizsardzībā viņš parāda lielu pašaizliedzību. Viņš darbojas nevis savā, bet gan tālo pasauļu labā. Ikviens piekritīs, ka nav viegli tālo pasauļu vārdā aizmirst savu personību. Šādi paplašinot apziņu, vajadzīga arī saudzīga attieksme pret veselību - pārāk nesavienojami ir cilvēku spēki ar izplatījuma strāvām.
   Ir jāpalīdz sev, saglabājot skaidru apziņu, ir jāiemīl nepārtrauktā kauja un jāsaprot, ka harmonijas sargātāja ir daile. Nevajag pieļaut to, ka šaubas varētu sagraut harmonijas saska-nīgumu.
   Lieliska ir sardze, kas mīl un pazīst dārgumus, kurus tā sargā.
   Domātājam nebija sveša šādas sardzes daile. Viņš mēdza teikt: "Mēs izzinām nevis sevis, Zemes vai Saules, bet gan neredzamo Pasauļu labad."

   357. Urusvati zina, cik reāla ir smalko būtņu izpausme. Cilvēki domā, ka šādas parādības notiek vienīgi ar mediju ektoplazmas palīdzību, bet ir jāņem vērā arī pārējie šādu vīziju paveidi. Tās var darīt redzamas gaišredze, kurā izpausmi rod nevis ektoplazma, bet gan ceturtās dimensijas redze.
   Var novērot ari to, cik ļoti dažas vļzijas ir saistītas ar noteiktām vietām; šādos gadījumos darbojas enerģija, kas uz-slāņojusies uz priekšmetiem galvenokārt vecās ēkās. Joka pēc var minēt šādu salīdzinājumu: uz ilgi valkātām drānām viegli iemitinās mikroorganismi, un priekšmets tādējādi kļūst it kā dzīvs. Tādi paši uzslāņojumi klāj ēku sienas. Smalkās būtnes izraugās atbilstošu šādas matērijas slāni un pastiprina savas izpausmes.
   Cilvēki dažkārt sūrojas par vīziju trūkumu, bet aizmirst, ka viņi paši nepievērš uzmanību nozīmīgiem fenomeniem. Viņi bieži vien gaišas dienas laikā redz cilvēku veidolus, kas acumirklī izgaist. Viņi, protams, atrod daudz ar dzīvi nesaistītu izskaidrojumu, bet nepadomā par parādības īstajiem cēloņiem.
   Pienācis laiks, kad nepieciešams Smalko Pasauli tuvināt Zemei, taču to nevar izdarīt bez cilvēces piekrišanas. Pat tie cilvēki, kuri ir gatavi atzīt Smalko Pasauli, vēlas, lai notiktu kāds grandiozs satricinājums, kas acumirklī pārvērstu visu dzīvi. Mūsu palīdzībai ir vajadzīga cilvēku līdzdalība.
   Cilvēkiem ir jāpieļauj Smalkās Pasaules esamība, turklāt viņiem jāatbrīvojas no māņticības un svētulības. Šīs odzes sagrauj reliģijas un neļauj cilvēkiem apzināti tuvoties Smalkajai Pasaulei. Nedomājiet, ka Mēs pārspīlējam māņticības un svētulības nozīmi, - cilvēku dzīve lielākoties balstās uz šiem aizspriedumiem, un tā viņi paši sev liedz domāšanas brīvību. Viņi nonākuši tādā lumsonīgu aizspriedumu varā, ka paši aizver acis un ausis, lai neredzētu un nedzirdētu nepārprotamas izpausmes. Lai redzētu, ir jāpieļauj, bet noliegsme aizmiglo visredzīgākās acis. Taču, no otras puses, nedrīkst sev iedvest iedomātas vīzijas, tātad paliek zelta vidusceļš, par kuru jau ir runāts citās grāmatās. Šāds viduspunkts pieļauj un neietekmē. Tas nebūt nav viegli, jo prasa apziņas izsmalcināšanu.
   Domātājs mācīja nebaidīties no vidusceļa.

   358. Urusvati zina, cik daudzveidīgi ir Mūsu vēstījumu ritmi. Dažreiz tie nāk lēni un ir nodalīti, citreiz ir tik ātri, ka dzirde tikko spēj uztvert. Dažreiz tie ir satriecoši skali, taču mēdz būt arī tikko sadzirdami, ka čuksti. Dažkārt tie satricina centrus, taču parasti ir svētīgi. Jums nebūt nav jāiedomājas, ka Mūsu domas ir tik nenosvērtas, - tas nozīmē, ka cēlonis meklējams izplatījuma strāvās. Mūsu vēstījumi var noderēt katram, kas pēta domas enerģiju.
   Cilvēki visās lietās ir ļoti nepacietīgi. Ikvienai parādībai viņi steidz pielāgot savus noteikumus. Ar šādu patvarīgu iejaukšanos cilvēki pārtrauc visvērtīgākās izpausmes. Tādēļ ir tik svarīgi atgādināt par Mušu vēstījumu daudzveidību. Ja jau Mūsu spēks ir pakļauts kosmiskajām ietekmēm, tad var saprast, cik daudz grūtāk ir veikt eksperimentus iesācējiem.
   Kad Mēs runājam par domāšanas attīrīšanu, tad vispirms domājam par atbrīvošanos no domām, kuru pamatā ir aizspriedumi. Iztēlosimies cilvēku, kas strādā pie tiešā vada un mēģina raidīto aizstāt ar savām domām, - tāds darbinieks sajauc visus paziņojumus. Šādu gadījumu ir ne mazums.
   Saņemot tālus paziņojumus, īpaši rūpīgi jācenšas neizjaukt secību. Nevērīgi saņemot, var izkrist pat veseli vārdi. Ir vajadzīga liela pieredze, lai apziņa pierastu pie mainīgiem ritmiem.
   Runājot par Mūsu Iekšējo Dzīvi, Mēs vispirms gribam palīdzēt apzināt to apstākļu daudzveidību, kas ir ap jums un Mums. Sliktāk ir, ja cilvēki nespēj saprast to, ka Mēs atrodamies tajā pašā enerģijas plūsmā. Tikai tad, ja to aptver, var sajust īpašu tuvību. Šāda tuvība palīdzēs rast arī cieņu, citiem vārdiem runājot, atzīt Skolotāju. Taču tas nenotiek visai bieži. Gadās šādi uzticības uzplaiksnījumi, bet mirgojošās uguntiņas vienīgi satrauc atmosfēru. Mēs runājam nevis par sevi, bet gan par principu, uz kura pamata var veidot harmonisku kon-taktēšanos.
   Domātājs kategoriski prasīja cienīt Skolotāju. Viņš mēdza teikt: "Nakts tumsā mēs meklējam Vadošo Roku. Vadītāja balss izraisa prieku. Lai šī tiekšanās saglabājas gan tumsā, gan saulei spīdot."

   359. Urusvati zina, ka smalkās redzes skaidrību sasniedz daudzu iemiesojumu laikā. Šādu kvalitāti pilnīgi pareizi sauc par gaišredzes pamatu. Tās uzplaiksnījumus var pamanīt visai bieži, bet stabilu redzīgumu panāk ar lielām pūlēm. Urusvati pareizi atcerējās, ka jau bērnībā viņai piemita gaišredze, turklāt vīziju veidols bija skaidri izteikts.
   Var vērot, cik gausi cilvēki apgūst tādu redzes kvalitāti. Smalkie tēli, kas parādās, bieži dreb, izkropļojas un zaudē savas daļas, veidols vai nu izstiepjas, vai kļūst platāks, mainās tā izteiksme, un pat vislaipnākā seja kļūst ļauna. Šādu izkropļojumu rezultātā cilvēki iedomājas, ka viņiem tuvojas ļauns gars. Cēlonis tomēr ir viņu pašu neprasme attīstīt smalko redzi. Tiesa, dzīves kņada nav viegli koncentrēties un virzīt fokusu uz vīzijas centru, jo veidola malas auras svārstību dēļ var sākt drebēt. Taču šo drebēšanu nevajag attiecināt vienīgi uz veidolu - to var izraisīt arī skatītāja aura. Jāatceras, ka auru lielākā daļa svārstās, un tas var ietekmēt pat fizisko redzi.
   Senatnē mācīja apgūt smalko redzīgumu. Šai nolūkā skolnieka priekšā nolika priekšmetu, pēc kāda brīža negaidot lika aizvērt acis un pastāstīt, kāds šis priekšmets izskatās. Parasti iegūt šādu priekšstatu nenācās viegli. Cilvēki iedomājas, ka viņi skaidri atceras, bet īstenībā ir iegaumējuši tikai aprises un nevar nosaukt raksturīgās īpatnības. Taču tieši šīs īpatnības nosaka priekšmeta stilu un būtību.
   Taisnības labad jāteic, ka senatnē cilvēka psihiskās dabas izpētei veltīja lielu uzmanību. Mēs varam pierādīt, ka šāda izpēte notika ne vien svētnīcās, bet arī īpašās skolās, kuras vēlāk Grieķijā dēvēja par Akadēmijām. Tur līdz ar daudziem citiem priekšmetiem pievērsās arī tautas teiksmām, un tajās atrada no tālas senatnes nākušus norādījumus. Arī tagad zinātnieki, kas pēta tautas teiksmas, var atrast diženas apzinātas domas pēdas.
   Palūkosimies, ar kādām īpašībām ir apveltīti seno laiku varoņi. Šajās īpašībās var saskatīt mūsdienu zinātnes sasniegumu pazīmes. Senie ļaudis ne tikai sapņoja par šādiem sasniegumiem, bet daudzi no tiem viņiem nebija sveši. Lai zinātnieki paraugās uz tautas gara bagātībām no zinātnes viedokļa, un viņi atradīs daudz apstiprinājumu senļaužu zinībai.
   Domātājs reiz ieraudzīja ganu, kam sekoja liels aitu bars. Domātājs pasmaidīja: "Ar kādām burvestībām tu piespiedi dzīvniekus sev sekot?" Gans atbildēja: "Es dzīvoju kopā ar tiem un mīlu tos. Dzīvnieki jūt, ka sekot man ir drošāk."

   360. Urusvati zina, ka cilvēki bieži mēģina izskaidrot smalkās parādības ar rupjiem fiziskajiem cēloņiem. Minēsim izpausmi, kas izraisa daudz nepareizu izskaidrojumu, - troksni ausīs dzird bieži, un ārsti uzskata, ka tā cēlonis ir asinsspiediens. Taču tā ir tikai ārējā pazīme, bet īstais cēlonis ir smalkās ietekmes. Turklāt ir triju veidu trokšņi: viens - nepārtraukts un dobjš troksnis, otrs - pulsējošs troksnis un trešais tas, kuru jūs dēvējat par cikādēm. Pēdējais ir īpaši iezīmīgs - tas ir līdzīgs vārdos grūti raksturojamam paātrinātam pulsam. Šādas parādības liecina par īpašas smalkās enerģijas klātbūtni.
   Šo troksni nevar izskaidrot ar sirdsdarbības palēnināšanos vai ar uzbudinājumu. Jo vairāk tāpēc, ka to sajūt negaidīti un bez jebkāda sakara ar fiziskajām ietekmēm. Varētu domāt, ka tas ir kosmisko strāvu spiediens, bet vēl pareizāk būtu uzskatīt, ka tas ir Smalkās Pasaules pieskāriens. Tādējādi mēs atkal nonākam pie problēmas par sakariem ar Smalko Pasauli. Lai cilvēki biežāk ielūkojas paši sevī, un senais izteiciens par sevis paša iepazīšanu piepildīsies.
   Ne tikai ārsti var izskaidrot daudzas parādības, bet arī pieredzējuši, domājoši cilvēki var dod gudrus padomus. Viņi jau sen ir pamanījuši, ka visparastākajā dzīvē ielaužas smalkāko enerģiju atspulgi. Tieši ielaužas, gluži kā sprādzieni, kas nāk no cilvēka dabas dzīlēm, it kā atvērdami īpaša pieskāriena lūku.
   Vēl var atzīmēt parādību, ko dēvē par uzmācīgām idejām. Runāju nevis par apsēstību, kurai var būt līdzīgi simptomi, bet gan par vairākkārtējiem apliecinājumiem, kuriem ir īpaša nozīme.
   Medicīna uzskata, ka uzmācīgās idejas ir bīstama parādība. Bet vai var paļauties uz tik nepamatotu atzinumu? Ja pieņem šādu spriedumu, tad daudzi zinātnieki un izgudrotāji būtu jāuzskata par ārprātīgajiem. Ir laiks pārskatīt teoriju par ģēnija neprātu. Tā var veselo skaitā atstāt vienīgi muļķu un stulbeņu baru.
   Jāsaprot, ka smalkās enerģijas iedarbība nodrošina visveselīgāko stāvokli. Mēs pietiekami daudz esam nosodījuši tumšo apsēstību, kas ved uz ļaunumu un noziegumu. Bet labdabīga iedarbība ir tā svētdeva, kura palīdz cilvēkam kāpt augšup pa evolūcijas pakāpieniem.
   Tikai pēc darbiem varat uzzināt, kur ir labais un kur - ļaunais, pat smalko robežu sajutīsit. Tāpēc mēģiniet saprast, ka evolūcijas darbinieks ir ideju pārpilns. Bet kurš gan tās nosauks par uzmācīgam? Pareizi būtu nosaukt tas par vadošajām. Izturieties uzmanīgi pret visām Dabas parādībām.
   Domātājs mēdza teikt: "Nav svarīgi, vai es kalpoju Dabai vai Daba kalpo man, bet zinu, ka visas zināšanas atdošu Vispārības Labā."

   361. Urusvati zina, ka ar katru paaudzi mainās pasaules uzskats, ieražas un pat valoda. Cilvēki parasti nevēlas tādas pārmaiņas ievērot. Bez šaubām, nav viegli saskatīt jaunās robežas, atrodoties tuvumā, bet no attāluma katra vērīga acs pamanīs, kā viļņojas dzīvības matērija.
   Senos laikos izmēģinātājus mēdza sūtīt uzdevumā tā, lai viņi atgrieztos tikai nākamās paaudzes dzīves laikā. Mēs rīkojamies tāpat, un Mūsu sūtņi atgriežas, kad dzīvo jau nākamā paaudze, jo tikai tā var ar svaigu aci novērtēt tautas tālākvir-zību.
   Daudzi apstrīdēs šādas tālākvirzības iespēju. Viņi būs nelokāmi sava nekustīguma dēļ. Bet lai viņi neaizmirst, ka evolūcijas tālākvirzība nevar nenotikt. Lieta tikai tā, ka cilvēki skatās no sava viedokļa un neprot būt kustīgi. Viņi domā, ka ar viņiem viss beidzas, un nespēj aptvert, ka dzīve ir kā nepārtraukts spilgts vilnis.
   Tādi nekustīgi cilvēki būs ļoti bēdīgā stāvoklī, kad nonāks Smalkajā Pasaulē. Viņi nožēlos, ka savas zemes dzīves laikā nav tuvinājušies dažādām paaudzēm un nav pratuši atrast saskares punktus ar dažādiem psihiskajiem stāvokļiem. Var teikt, ka senie dažādu paaudžu izmēģinātāji rīkojās gudrāk. Tā arī jūs protiet būt mājā visdažādāko cilvēku vidū. Atcerieties, ka arī Mēs esam izgājuši šādus pārbaudījumus.
   Domātājs salīdzināja šādus pārbaudījumus ar asmens rūdīšanu. Viņš zināja, ka tikai aukstuma un karstuma mijā panāk nesalaužamu stiprību.

   362. Urusvati zina, ka apņemšanās ir līdzvērtīga darbībai. Teiksim vēl tiešāk - apņemšanās ir daudz nozīmīgāka par darbību. Darbības laikā notiek enerģijas izlādēšanās, bet apņēmības pilnā cilvēkā uzkrājas spriegums, kas agri vai vēlu noteikti izraisīs darbību. Tādēļ, kad runāju par apdomu apņēmības reizēs, domāju par neapšaubāmu lietderīgumu.
   Cilvēki nereti aiziet no zemes dzīves apņēmības pilni, un nejēgas gavilē, domādami, ka tāda apņēmība paliks neīstenota. Nejēgas nesaprot, ka dzīve nepārtrūkst un nodomi nepaliek nepiepildīti.
   Labi tiem, kam ir daudz labestīgu ieceru, - viņiem būs laba raža. Patiesi saku - katra iecere tiks īstenota; ikviens solījums tiks izpildīts; ikviena launestība uzdīgs; ikviena labestība sāks zaigot.
   Aiz neziņas cilvēki sūdzas, ka nopelni netiek novērtēti, - tas notiek vienīgi tāpēc, ka viņi nezina par dzīves nepārtrauktību. Cilvēks, kas domā, ka līdz ar aiziešanu no Zemes viss beidzas, ir nožēlojams nabags, viņš pats sevi ir apzadzis un liedzis sev nenovērtējamo iespēju gūt panākumus. Smalkajā Pasaulē viņš ienāk nesagatavots. Kur gan viņš uzturēsies, līdz noskaidrosies viņa apziņa? Viņš paliks tādā vietā, kur varēja arī nenokļūt. Zemāko slāņu krēslā viņš būs pakļauts nepatīkamām iedarbībām, kas vēl vairāk apgrūtinās viņa tālākvirzību.
   Dažādās ticībās ir doti mājieni par dzīves nepārtrauktību, bet šie atgādinājumi nav pietiekami pārliecinoši, citādi cilvēki censtos sagatavoties labākai tālākvirzībai. Dažkārt viņi mēģina nopirkt labāku nākotni par naudu, bet zeltam Smalkajā Pasaulē nav vērtības. Labiem darbiem jābūt saistītiem ar labestīgu apziņu, tad tie sagādās prieku uz Zemes un Pārzemes Pasaulē, instruments būs noskaņots un skanēs harmonijā ar augstākajām pasaulēm.
   Dažreiz cilvēki cer, ka kaut kur tur uzradīsies Vadītājs, kas viņus izvilks no jebkura bezdibeņa. Šie egoisti nesaprot, ka Vadītāji, iegremdēdamies zemākajās sfērās, cieš. Citi domā, ka Bezrobežībā ir laika diezgan un viņi var netraucēti papriecāties uz Zemes. Tikai ārpus Zemes robežām viņi novērtēs visu, ko palaiduši garām.
   Jūs pareizi uzskatāt, ka nevar līksmot, kad Zeme vaid aiz posta. Kur ir bads, tur baudām nav vietas. Vai tad var dejot, ja līdzās notiek slepkavības?! Patiesi saku - nepiedien līksmība posta dienās.
   Pareizi ari secināt, ka tālo raidījumu viļņi ir visai dažādi. Vienus uztver zināmi uztvērēji, bet citi var nonākt līdz visnevēlamākajiem klausītajiem, un tāpēc ir vajadzīga piesardzība.
   Domātājs šādas domas nojauta. Viņš mēdza teikt: "Lai manas domas aiziet tur, kur tās novērtēs."

   363. Urusvati zina, ka viens no visgaišākajiem priekiem dzimst darbā. Šķiet, ka šo patiesību vajadzētu zināt visiem, taču darbs atkal cilvēkiem ir jūgs un viņi sapņo par kaut kādiem svētkiem. Bet Mēs gribam dalīties savos uzskatos par darbu. Mēs nemitīgi strādājam visnogurdinošākajos apstākļos, taču arī Mums ir svētki. Tie ir tad, kad Mēs varam doties uz augstākajām pasaulēm.
   Kāds arī šos pētījumus nosauks par darbu. Viņam būs taisnība, jo augstāko sfēru pētīšanai vajag daudz enerģijas. Ir jākoncentrējas uz visu iecerēto, turklāt ari aparāti ir grūti vadāmi. Nesen Urusvati pārdzīvoja stipru satricinājumu, kad rokā salūza svira. Tādi neparedzēti sarežģījumi var allaž atgadīties. Bet ir liela atšķirība starp salauztu sviru rutinētā darbā un strādājot ar sarežģītiem aparātiem. Neraugoties uz iespējamiem sarežģījumiem, uz augstākajām sfērām virzīts darbs ir svētki. Tā arī zemes dzīves darbu vidū var atrast darbu, kas rada svētku sajūtu.
   Lai katrs pats apzinās, kāds darbs viņam būs svētki. Lai katrs pats pārliecinās, kāds darbs vairo viņa spēkus. Atpūta pastāv darbu mijā. Jā, jā, jā, cilvēki vēl ilgi nesapratīs, ka darbu mija var būt atpūta. Tāpat nespēs aptvert to, ka domāšana ir darbs. Neviens neatzīs, ka domātājs domāšanas procesā kaut ko būtisku rada.
   Cilvēkiem būs nepieņemams tas, ka rutinētu darbu var nomainīt ar domāšanu. Kurš gan spēs iedomāties, kā iedarbojas doma, kas iededz izplatījuma ugunis un ceļ ēkas Smalkajā Pasaulē? Pat tie, kuri raksta par domas ietekmi, nevēlas saprast, cik neizbēgama un nelabojama ir viņu pašu domu iedarbība. Cilvēkam piemīt dīvaina īpatnība: viņš piekrīt atzīt citu domas spēku, bet pilnīgi aizmirst par savējo likteni - tādējādi cilvēks visnevērīgāk izturas pats pret sevi. Uzskatu, ka ir laiks lekciju vietā noteikt sev stingru režīmu.
   Kāpēc pastāvošās Psihisko pētījumu biedrības lielākoties pievēršas vienam aspektam? Paši dalībnieki kavē tālākas izpausmes. Nav labi, ja izmēģinātāji nespēj pirmām kārtām pārbaudīt paši savu nodomu tīrību.
   Domātājs ļoti rūpējās par savu skolnieku nodomu tīrību. Viņš mēdza teikt: "Pat ikdienā mazgājoties lieto dārgas vielas, bet ar ko lai attīra mūsu nodomus?"

   364. Urusvati zina, ka pasaules notikumi īpaši atsaucas uz tiem, kuri tajos piedalījušies. Ne vien uz tiem, kuri ir vainojami notikušajā, bet arī uz tiem, kuri vienu vai otru valsti veidojuši. Ari viņi vibrē, kad tiek satricināts tas, ko viņi radījuši. Vajag iedomāties, kā uztraucas Māsa O. Viņa piedalījās divu valstu izveidē un redz, kā cieš abas tautas. Tāpat arī Tas, Kurš uzveda uz ceļa taisnprātīgo tautu revolūcijas laikā, tagad ir apbēdināts, redzot, cik strauji tauta virzās uz postu. Vai tad var palikt vienaldzīgs, kad tiek izjaukti labākie nodomi!
   Ari jūs jūtat satraukumu, jo piedalījāties daudzcietušo tautu darbā. Jau redzams, kā tiek pazemota tauta, kurai varēja būt labāks liktenis. Pamazām briest notikumi Rietumos. Dedzīgi ir centieni izlikties glābjam no kopienas veidošanās, bet tie, kuri izliekas par kopienas atzinējiem, ir sliktāki nekā tie, kuri sapņo par jauna laikmeta radīšanu.
   Trīsas pārņem tuvējās sfēras. Var ieteikt būt īpaši uzmanīgiem, lai nezaudētu harmoniju. Tāds laiks vēl nav bijis, un cilvēces apzina nespēj uztvert notiekošo.
   Domātājs brīdināja līdzpilsoņus: "Nedomājiet, ka jūs daudz zināt, var notikt tādas parādības, kas atklās, cik niecīgas ir jūsu zināšanas."

   365. Urusvati zina, ka Smalkās Pasaules blīvākajām būtnēm ir īpaši grūti reproducēt balss skanējumu. Var saprast, ka būtnei, kas pārgājusi uz domu pārraidi, lietot balsi kļūst grūti, īpašas harmonijas gadījumā, protams, arī šīs grūtības var pārvarēt, bet šāda harmonija ir reti sasniedzama. Cilvēki neprot smalkajiem viesiem pajautāt, kas viņiem padodas īpaši grūti.
   Var sagaidīt pilnīgu ķermeņa blīvumu, var sagaidīt priekšmetu pārvietošanu un daudzas citas ārējās enerģijas izpausmes, bet pārraidēs pāriet uz Zemes cilvēka balsi ir nesalīdzināmi grūtāk. Protams, var būt domu pārraide, taču Zemes cilvēki diemžēl to neprot uztvert. Daudz ko varētu uztvert, bet tāda gadījumā ir jāsajūt smalkie apstākli, tad veidosies arī uzmanības pilna attieksme pret smalkajām parādībām. Šī īpašība ir jāapgūst arī attiecībā uz saviem zemes dzīves brāļiem. Tiešām žēl, ka tik daudzus sasniegumus neļauj gūt saudzīgas attieksmes trūkums. Bet smago strāvu laikā visiem spēkiem ir jācenšas saudzēt citam citu.
   Jūs sajūtat skumju uzplūdus, šī parādība, protams, ir jāpēta, un var nojaust, ka to izraisa globālu satricinājumu radīts spiediens. Šīs dienas var atzīmēt kā Armagedona izvirdumus. Tādi pārsteiguma viļņi satricina pasauli.
   Domātājs šādas dienas noteica pēc sirdspukstiem.

   366. Urusvati zina, ka ārējās izpausmes nevar būt iekšējās dzīves mēraukla. Ja gribat gūt priekšstatu par iekšējo dzīvi, ir jāizpēta centieni un nolūki. Kad uzzināsit, ka kāds ir bijis filozofs, ārsts, valdnieks vai karavīrs, šīs ziņas tomēr neparādīs iekšējo veidolu; daudz svarīgāk ir iepazīt tos dzenuļus, kas noteica šo cilvēku rīcību.
   Arī tagad mēs sniedzam Mūsu Iekšējās Dzīves apskatu, norādot, kas ir likts Brālības pamatā. Pārāk bieži cilvēki ir centušies iztēlot Mūs par Pārzemes Būtnēm. Šādi priekšstati nav devuši nekādu labumu, drīzāk gan ļaunumu - Mēs izrādījāmies atrauti no Zemes. Bet, runājot par Pārpasaulīgo, Mēs nedrīkstam saprast šo jēdzienu kā atrautību no Zemes, un galu galā visa dzīve ir pārpasaulīga, jo ir smalko enerģiju piesātināta.
   Nāks laiks, kad cilvēki būs spiesti pievērsties smalkajam pasaules uzskatam. Vairs nav iespējams pārtraukt pašas cilvēces aizsākto evolūciju. Šajā gadījumā arī tāda evolūcija galu galā nāks par labu - iznāks savdabīga Adversa taktika. Tehnokrātijas pārņemts, cilvēks sevi iedzīs tādā strupceļā, ka viņam atliks vienīgi ieklausīties Smalkās Pasaules prieka izpausmēs.
   Var pierakstīt šādu pravietojumu: ja cilvēkiem izdosies izvairīties no katastrofas, viņi pievērsīsies dzīves izsmalcināšanai. Tad sāksies divu pasauļu tuvināšanās laiks. Jau tagad tas, ka smalkās būtnes kļūst blīvākas, nav nekas fenomenāls. Blīvie cilvēki jau izdala smalko ķermeni. No abām pusēm viena otrai pretī stīdz tilta daļas. Zibens var šīs daļas savienot. Diženajā sardzē stāvot, Mēs gaidām, kad tilts savienosies, un tad ari Mūsu darbs mainīsies, un Mēs dosimies uz tālajām pasaulēm.
   Tātad cilvēces pirmais uzdevums ir uzcelt svētnīcas tiltu, pēc tam izvirzīsies otrs, proti - sazināšanās ar tālajām pasaulēm. Tas, ko atsevišķi cilvēki jau nojauta, kļūs par planētas dzīves parastu normu. Vai nav tiesa, ka tādu uzdevumu dēļ ir vērts sargāt Zemi? Taču pagaidām tikai neliela daļa domā šajā virzienā.
   Domātājs nojauta, cik niecīgs būs to cilvēku skaits, kuri centīsies glābt planētu.

   367. (Jrusvati zina, cik savstarpēji tuvas mēdz būt fiziskās un psihiskās parādības. Tā, piemēram, liela fiziskā sasprindzinājuma rezultātā cilvēks ierauga dzirksteles, kas ir līdzīgas psihiskajiem rādītājiem. Tāpēc Mēs iesakām iedziļināties mierīgi, nepieļaujot negaidītus fiziska rakstura satricinājumus. Domai jābūt virzītai uz Mums, taču nepieciešams arī pilnīgs līdzsvars. Mēs pat uzskatām, ka cilvēkam daļēji jāsajūt bezro-bežīgais izplatījums, jo nekas cits nespēj sniegt tādu līdzsvaru kā bezrobežība. Ir daudz dažādu paņēmienu, kā panākt mierīgumu, bet bezrobežīguma sajūta ir visiedarbīgākā.
   Turklāt, izrunājot Skolotāja Vārdu, izveidojas stipra saikne, taču šis vārds arī jāizrunā mierīgi, jo katra pārlieka spriedze neizbēgami izraisa atmosfēras nemieru. Bet ari mierīgums nav bezdarbīgs - tas, būdams Nirvānas sastāvdaļa, ir iekšēju vibrāciju pilns. Daudzi galīgi neizpratīs teikto, tas viņiem šķitīs pretrunīgs: kā gan mierīgums var būt vibrāciju pilns, un vai patiešām mierīga vēršanās pie Skolotāja ir iedarbīgāka par izmisuma vaimanām?
   Ir grūti vārdos pateikt, kur ir robeža starp mierīguma vareno spēku un varmācības kāpinājumu. Vienīgi tie, kas nogājuši daudzus zemes dzīves ceļus, sapratīs, cik vērtīgs ir padoms saglabāt mieru, īpaši Armagedona dienās. Pie Mums valda mierpilna gaisotne, jo vismazākā nelīdzsvarotība var radīt neizsakāmu postu. Tāpat arī uz visas planētas ir jāsekmē miers.
   Urusvati pareizi runa par audzināšanas nepieciešamību, pirms tiek uzsākta izglītošana. Tikai audzināšana var ielikt mierīguma un darbīguma pamatus.
   Domātājs brīdināja skolniekus, teikdams: "Saglabājiet mieru, citādi iegāzīsities peklē."

   368. Ursvati zina, ka ar katru paaudzi mainās pasaules skatījums. To spēj aptvert tikai nedaudzi, jo pārāk reti izdodas novērot veselu paaudzi. Notiek liela pārvietošanās, un cilvēki nav raduši veltīt uzmanību jaunās paaudzes domāšanai. Cilvēki uzskata, ka, dodot savu laiku nokalpojušās, vecās mācību grāmatas, viņi ieaudzinās ari veco pasaules uzskatu.Taču jaunās paaudzes domāšana iet savdabīgu ceļu.
   Katri divdesmit gadi jau ir paaudzes kritērijs. Šis iedalījums ir jāiegaumē, citādi paliksit dzīvojam iepriekšējā netaisnīguma varā.
   Iedomāsimies ienaidu, kas izcēlies kādā zemē. Cilvēki šajā naida atmosfērā dzīvo ceturtdaļgadsimtu, viņi iepotē savu naidīgo attieksmi arī nākamajai paaudzei. Vai tas ir pareizi? Sākotnējie ienaidnieki ir prom, viņu vairs nav, jaunā paaudze domā citādi, bet kāds vēlas tai uzspiest agrākos novecojušos jēdzienus. Paaudžu termiņi ir labi jāiegaumē, lai izvairītos no netaisnīguma.
   Lai gan ārējie dzīves apstākli nepaspēj pilnīgi pārmainīties, taču dzīves jēgu nosaka ne jau ārējie apstākļi, bet gan pieaugošie iekšējie centieni. Jūs saprotat, ka nerunāju abstrakti. Vēroju kādu tautu, kurai veidojas jauns pasaules skatījums, bet tai mēģina uztiept vecos iepriekšējo paaudžu jēdzienus. Nejaušo tuvredzīgo vērotāju stāstījumi ir ļoti juceklīgi. Gribētos tādiem novērotājiem pajautāt, no kuras paaudzes viņi pasmēlu-šies savus spriedumus.
   Ir labi jāsaskata, kur sakņojas šādi atzinumi, lai neapsūdzētu jauno paaudzi pārkāpumos, ko izdarījuši tie, kuru vairs nav. Grūti ir rast skaidru atzinumu, tāpēc jo vairāk jāprot orientēties visos cēloņos un sekās.
   Domātājs nereti uzdeva sarunbiedriem jautājumu: "Par ko jūs runājat - par dēlu, tēvu vai vectēvu?"

   369. Urusvati zina, ka pāri visām paaudzēm stāv darbinieki, kas paredz evolūcijas virzienu. Šādus Mūsu darbiniekus var atrast visās zemēs un visos laikos. Ar viņu starpniecību Mēs radām centienus plaši izprast notiekošo evolūciju. Taču jāsaprot, ka šādi darbinieki ir ne tikai retums, bet viņi arī neatrod sev vietu visās paaudzēs. Var teikt, ka viņi ir nevis Zemes iemītnieki, bet gan viesi, pilni atmiņām par labākām pasaulēm.
   Zemes dzīve viņiem nevar būt viegla. Viņi tiecas visiem spēkiem darboties Vispārības Labā, taču šo jēdzienu uz Zemes vispār vāji izprot. Viņi, šie darbarūķi, nevar atrast kopīgu valodu ar blīvajām būtnēm, tomēr ar laiku viņu vārdi rod kaut nelielu atzinību. Žēl tikai, ka tad viņu novēlējumi ir jau stipri sagrozīti.
   Teiktais attiecināms arī uz Mūsu Darbu. Bet gadsimtu gaitā Mēs pietiekami pierodam pie Dzīves Rata apgriezieniem. Mēs saprotam, ka kustībā daudz kas sadeg - pat lieli meteori, un tomēr daži no tiem atnes savu dimantu līdz Zemei. Tikai mierīga zemes dzīves procesu izpratne var parādīt ari visu uzkrājumu pieredzi. Mēs šādus novērojumus dēvējam par apziņas apskaidrošanu.
   Domātājs lieliski saprata, ka Viņa mācība tiks sagrozīta. Viņš mēdza teikt: "Tikai mākoņos paliks mūsu nodomu zīmes."

   370. Urusvati zina, ka sevis pilnīgošana jāsāk ar atteikšanos no sīkiem kaitīgiem paradumiem. Vēršam uzmanību uz noteikumu par sīkiem ikdienas paradumiem. Cilvēki parasti uzskata, ka jāatbrīvojas no pašiem galvenajiem šķēršļiem, taču tāds ceļš viņiem nav pa spēkam. Turklāt ir vērojama visai kroplīga parādība, kad cilvēks iedomājas, ka ir atbrīvojies no galvenajiem šķēršļiem, bet tajā pašā laikā viņš ir palicis sīku visnejēdzīgāko paradumu varā. Šāds koks, kas salīcis zem daudzu gadsimtu gaitā izaudzētu pretīgu augļu nastas, izskatās nožēlojams.
   Jāatceras ari, ka atbrīvoties no dažiem sīkiem ieradumiem nepavisam nav viegli. Starp tiem būs arī tādi, kurus cilvēks pats nemaz nepamana, tikai vērīga acs spēj tos saskatīt. Bet šādi apslēpti paradumi bieži vien ir pašas galvenās pārtapšanas atslēga. Neaizmirstiet seno parunu: "Proti notvert aiz astes vismazāko velnēnu, un viņš tev paradis, kur atrodas vislielākais^."
   Šī tautas gudrība ir nemitīgi jāatkārto, lai no Mācības grāmatu paviršas lasīšanas pārietu uz rīcību. Jāteic, ka ir tādi cilvēki, kas izlasījuši visas grāmatas un neko nav ieguvuši. Reizēm šādi stinguma pārņemti lasītāji ir pat atkāpušies atpakaļ un bijuši sliktāki par lasīt un rakstīt nepratējiem.
   Bet lai viņi apjēdz, tieši ko lasīšanas laikā ir īstenojuši dzīvē. Lai pasaka sev, no kādiem ieradumiem viņiem ir izdevies atbrīvoties. Lai pieraksta, kas viņiem ir nācis par labu no lasītā, - vismazākais ieradums ir palicis neskarts. Vai varat gaidīt, ka tādā disonanses kņadā ienāks harmonija? Tāpēc neaizmirstiet ieteikt draugiem atbrīvoties no visniecīgākajiem ieradumiem.
   Domātājs pats prata atbrīvoties no maziem un lieliem ieradumiem. Viņš mācīja nenēsāt drānās nevajadzīgus akmeņus.

   371. Urusvati zina, ka zemes dzīves ceļš ir briesmu pilns, ceļš, kurā notiek sagatavošanās Bezrobežībai. Lūk, uzrodas trīs oponenti. Viens jautā: "Kur tad ir solītais prieks? Tik daudz tika runāts par prieku, un tagad tas pārvērsts par nebeidzamām briesmām. Vienīgi prieka dēļ mēs klausījāmies pamācības."
   Sacīsim: "Nejēga, vai tad haosa uzveikšana nav prieks? Vai gaismas ienešana tumsā nav prieks? Vai kalpošanas apziņa nav prieks? Bet, ja tev ir tirgus laukuma prieks, tad mums nav pa ceļam."
   Otrs naidīgi paziņo: "Paši mīt drošībā, bet mums atstāj kaut kādas nemitīgas briesmas."
   Atbildēsim: "Nejēga, kāpēc tu domā, ka Mēs esam drošībā? Viss ir relatīvs. Mūsu briesmas tu neredzi, bet dzīve nevar būt bez briesmām. Jāatzīst, ka viens no augstākajiem priekiem rodas no briesmu apzināšanās. Tādējādi cilvēks var pastāvīgi uzvarēt un priecāties."
   Trešais oponents šaubās par Bezrobežību. Atbildēsim: "Nejēga, tava sirds ir pārakmeņojusies, ja tu esi zaudējis prieku par Bezrobežību. Cilvēkam jāzina, ka viņa aicinājums ir piepildīt domām bezrobežīgo izplatījumu. Domas bezrobežīguma apzināšanas jau ir augstākais prieks. Iedomājies, kāds domu dārzs tev ir dots, un priecājies par izzināšanu."
   Tā var atbildēt visiem oponentiem. Turklāt neaizmirsīsim, ka dažus apzīmējumus saprot tikai nosacīti. Piemēram, runā par "garīgo sausumu", bet nezina, kā šāds stāvoklis rodas. Bet tas rodas no nevienmērīga sprieguma - apzina jau ir augstu pacēlusies, bet centri vēl nespēj pielāgoties, tāpēc cilvēks kādu laiku it kā neatrod izpausmi savai apziņai. Tādi spirāles loki ir neizbēgami.
   Domātājs sacīja: "Šodien man šķita, ka es nekā nezinu, - tā ir laba zīme, jo rīt droši vien uzzināšu kaut ko lielisku."

   372. Urusvati zina, cik lielas ir briesmas, kuras Mēs pārvaram. Jūs zināt, cik briesmīgas ir pie Brāļa V. notikušā sprādziena sekas. Izplatījumā tiek rasts risinājums daudziem dažādiem spriegumiem. Bet ne mazums briesmīgu seku rada pretdarbība Mūsu norādījumiem. Vieni cilvēki iebilst pret visvērtīgākajiem padomiem, citi ārēji tos ievēro, bet iekšēji pretojas, īpaša vērība jāvelta pēdējam apstāklim.
   Ja cilvēki saprastu, cik maz vērti ir viņu liekulīgie smaidi! Visnoderīgākais padoms zaudē nozīmi, ja to iekšēji noraida, - tad paliek tikai ārējā čaula. Tā ir jāatceras, cik daudzi labi norādījumi tiek sagrozīti. Aplūkosim, piemēram, pārtikas jautājumu. Mēs esam kategoriski pret gaļas ēšanu. Tā ir pietiekami daudz kavējusi evolūciju, bet mēdz būt bads un tad kaltēta un kūpināta gaļa ir pieļaujama kā galēja nepieciešamība. Mēs esam kategoriski pret vīna dzeršanu, to nedrīkst lietot kā apreibināšanās līdzekli, bet ir slimības, kuru ārstēšanā alkohols ir nepieciešams. Mēs kategoriski esam pret visām narkotikām, bet ir tādu neizturamu sāpju gadījumi, kad ārstam nav citas izejas kā vienīgi narkoze.
   Teiks arī: vai tad nevar pret visām sāpēm lietot suģestiju? Protams, var, bet nav viegli atrast personu, kurai būtu pietiekami liels iedvesmas spēks. Šķiet, ka šie Mūsu norādījumi ir pietiekami skaidri, taču atradīsies cilvēki, kas sāks musināt un kaitēt. Čukstētāji apgalvos, ka Mēs atļaujam lietot vīnu, narkotikas un gaļas ēdienus. Viņi pieprasīs absolūtu aizliegumu, bet, tiklīdz paši cietīs badu vai saslims, pirmie pārmetīs Skolotājam, ka atstājis viņus bezizejas stāvoklī.
   Var sagaidīt ne tikai svetubbu, bet ari visāda veida viltības. Cilvēki mānīs paši sevi, lai tikai rastu attaisnojumu savām vājībām. Taču nepadomās, kādas briesmas paši rada. Viņi it kā vēlas būt Mūsu līdzdarbinieki, bet kur tad ir uzmanība, kas ir katras sadarbības pamatā?
   Domātājs mēdza teikt: "Sargieties no visādiem mīlestības apliecinājumiem, diženajam pasaules pamatam vajadzīgi nevis apliecinājumi, bet gan rīcība."

   373. Urusvati zina, ka stāvoklis, kuru jūs dēvējat par kultūru, ir vispārcilvēcisks. Var būt atšķirīgas paražas, ticības un valodas, bet jebkura kulturāla rīcība visai cilvēcei ir kopīga. Šāds Pasaules vispārinājums ir pirmā pakāpe visas dzīves pārveidošanā.
   Jums var iebilst, ka katrai tautai ir sava kultūra. Bet jūs varat viegli rast atbildi, jo šāds iebildums attiecas nevis uz kultūru, bet gan uz paražām. Var norādīt uz atšķirībām dažādu zemju rakstībā. Taču mēs runājam nevis par rakstu zīmēm vai izteiksmes līdzekļiem, bet gan par nodomu un uzdevumu būtību. Salīdziniet visus labākos dažādu tautu mākslas darbus un ieraudzīsi!, ka uzdevumi ir vispārcilvēciski. Tāpēc mēs apgalvojam, ka arī savrupībā var atrast vispārcilvēciskus centienus.
   Var priecāties, ka cilvēka būtība tiecas uz pilnīgošanos. Pats viņš bieži nevēlas pamanīt šo nomodā esošo impulsu. Cilvēks pat mēģina pretoties labākajiem dzenuļiem, bet kaut kur "kausa" dzīlēs jau mirdz kultūras grauda iedīglis. Agri vai vēlu šis grauds izdīgs, un tādējādi katrs cilvēks jau nes sevī vispārcilvēcības daļiņu.
   Var pabrīnīties par to, kādēļ tik daudz ir divkājaino, kas kvēlo naidā. Vai tiešām ari viņi nes sevī kultūras graudu? Tas laikam ir paslēpts dziļi zem noziegumu blāķa. Smalkajā Pasaulē atradīsies Audzinātājs, kas norādīs, cik nepieļaujams ir dzīvnieciskais sāvoklis. Patiesi, cilvēkam ir jāsaprot, ka katru dienu var atmirdzēt vispārējs cilvēciskums.
   Domātājs rūpējās par to, lai skolnieki apzinātos, ka arī tālajās pasaulēs zaigo vispārējs cilvēciskums un ka katrs cilvēks ir visu pasauļu pilsonis.

   374. Urusvati zina, ka pirmcēloņa meklēšana raksturīga ikvienam domājošam cilvēkam. Vieni tuvojas smalkāk, citi - rupjāk, bet visi ir uz meklējumu ceļa. Taču viņi gatavojas izzināt Augstāko, neizpētot tuvākos cēloņus. Viņi ignorē prasību, ka cilvēkam jātiek skaidrībā ari par ikdienas parādībām. Kurš pratīs saskatīt visikdienišķāko parādību cēloņus, tas var palūkoties arī augstāk. Ikdienas notikumu cēlonības saskatīšana padarīs smalkāku domāšanu. Ir noderīgi redzēt, kā no viena izsauciena vai skatiena sabrūk veseli notikumi, bet klātesošie to pat nepamana un vēlāk pirmcēloni aizmirst.
   Lūk, savos domu sūtījumos Mēs dažreiz aprobežojamies ar vienu vārdu, bet šādā mājienā ir ietverts svarīgas parādības cēlonis, taču ne visi šīs zīmes ievēro. Vajadzīga liela prasme, lai pastāvīgi saasinātu uzmanību, īpaši tāpēc, ka cēloni no sekām biežu šķir liels laiks.
   Tāpat parasti nepievērš uzmanību izplatījuma saliedēšanai. Jums teiks: kāpēc sūtīt gandrīz vienādas domas? Bet ar tām Mēs piepildām izplatījumu. Nepietiek ar lēmumu vien, ap to jārada atmosfēra, un tāds vērpums prasa lielu darbu. Tā cilvēkiem ir jāsaprot, ka viņu nodomiem jābūt aizsargaudumā tītiem. Daudz ko var atvieglot, raidot uz to pastāvīgu mierīgu un apliecinošu domu.
   Domātājs mēdza teikt: "Nodoms ir kā zobens bez maksts - var izrobot tā asmeni, bet apsegts tas saglabās savu asumu."

   375. Urusvati zina, cik nesaprātīgi rīkojas ļaudis, peldami vietu, kur paši dzīvo. Ar grūtībām cilvēki ir sapratuši, ka nav pieļaujams nekāds satraukums ēšanas un gulētiešanas laikā. Bet viņi pilnīgi negrib atzīt, ka tumšas domas un lāsti nenodzēšami gulstas uz dzīvesvietu. Visskaistāko mājokli var pārvērst par tumšo būtņu midzeni, un tas notiek, ja nevēlas atzīt domas enerģiju.
   Kā ir priekšmeti, kas piesātināti ar vislabestīgākajiem uzslā-ņojumiem, tā var būt arī nolādētas lietas. Cilvēki ir aizmirsuši, cik belā mērā viņu izstarojumi var pievilkt pilnīgi pretējas būtnes. Cilvēki nevēlas zināt arī to, ka katra vieta var kļūt svētīga. Vai tad drīkst nolādēt vietu, kura cilvēku nesaprātīguma dēļ kļuvusi dzīvei nepatīkama? Lai cilvēki neaizmirst, ka viņu neapmierinātība un paļas atsauksies uz viņiem pašiem. Var uzzīmēt briesmīgu ainu, kā cilvēks aprok pats sevi un pamana šo cilpu tikai tad, kad tā jau žņaudz.
   Un vēl cilvēki aizmirst to, ka ar savām paļām viņi kavē Mūsu darbu. Mums nākas iztērēt daudz enerģijas, lai attīrītu tās vietas, kuras cilvēki ir aptraipījuši. Tāda izlaidība nav pieļaujama, jo lielāko daļu neķītro lamu cilvēks izrunā savas tumsonības dēļ. Ļaudis teiks: "Mēs esam kā cietumā, kur pat lieku vārdu nedrīkst izrunāt." Bet lai viņi padomā, cik daudz noziegumu un nelaimju rodas tikai no neapdomātiem vārdiem. Var redzēt, ka dažas vietas ir tā aptašķītas asinīm un lāstiem, ka labāk pāriet dzīvot uz citu vietu, lai laiks pats attīra tumšos izstarojumus.
   Domātājs aicināja domās un vārdos paust tādus nodomus, no kuriem nenāksies atteikties.

   376. Urusvati zina, cik nepieļaujami ir ar vienu roku celt, bet ar otru ārdīt.Taču pastāvīgi var redzēt, ka cilvēka viena daļa ir it kā nodevusies derīgam darbam, bet otra tajā pašā laikā zaimo, tā iznīcinot visu paveikto. Turklāt notiek ne vien sagraušana, bet neglābjami tiek iznīcinātas ari dažas vērtības. Mēs iesakām vai nu nodoties darbam pilnībā, vai ari vispār tam netuvoties.
   Šie norādījumi izmantojami arī attiecībā uz Smalkās Pasaules izzināšanu. Cilvēks, no vienas puses, it kā vēlas Smalko Pasauli tuvināt, bet, no otras - cenšas to atstumt. No vienas puses, tiek ieteikts ticēt Bībelē un citās svētajās grāmatās aprakstītajām parādībām, bet, no otras - tiek aizliegts pieskarties šīm jomām. Var minēt bezgala daudz piemēru, kad tika aizliegts zinātniski pētīt Smalko Pasauli un tādējādi tika aizšķērsots ceļš pašiem lieliskākajiem sasniegumiem. Ir briesmīgi iedomāties, ka vieni un tie paši cilvēki liek akli ticēt un tajā pašā laikā aizliedz izzināt!
   Var uzzīmēt visnejēdzīgāko Zemes un Smalkās Pasaules robežu līkni, un visu šādu nelietderīgu atzinumu pamatā ir nepilnības. Var iedomāties, ka aizliedzošo spēku nav mazums, un tie var atgrūst daudz ko tādu, kas jau ir gatavs izpausmei. Kauja uz divu pasauļu robežas ir milzīga, un Mēs iesakām vai nu tuvoties pilnīgā uzticībā, vai vispār Smalkajai Pasaulei nepieskarties.
   Daudz tiek zaimots. Cilvēki liekulīgi atkārto Mācības vārdus, bet tajā pašā laikā slepus domā par nepieļaujamu rīcību. Lai padomā tie, par kuriem runāju. Sūtītās pamācības jāīsteno dzīvē pilnā mērā. Bet ko gan apmānīs liekuļi?!
   Domātājs mēdza teikt: "Nav iespējams piekrāpt Neredzamos Spēkus."

   377. Urusvati zina par kauju Smalkajā Pasaulē. Tur, kur visu rada ar domu, arī sagrauj ar domu. Var iedomāties notiekošās sadursmes, kad niknums sacenšas ar taisnīguma drosmi. Kauja notiek dažādos slāņos, un tās kvalitāte ir atšķirīga atbilstoši slāņu kvalitātei. Zemei tuvākais slānis ir īpaši negants. Tur ir atnestas izpausmi neguvušās kaislības un vēl aizvien dzīvo visi pasaulīgie maldi, un to nesēji nav pārliecinājušies par savu kaislību mazvērtīgumu.
   Tur ir savākti daudzi šīszemes pavēlnieki, un katrs no viņiem ir pilnīgi pārliecināts, ka tikai varas lietošana ir zemes dzīves vainagojums. Tur vēl nav sapratuši, ka viņu neapvaldītās vēlmes vienīgi satrauc Zemes atmosfēru. Gluži otrādi, šīs būtnes, kam sveša harmonija, gatavas satricināt ne vien Zemi, bet arī Debesis. Viņi nepazīst miera un spēku gūst no trakajām dusmām. Nevajag brīnīties, ka notiek šādas kaujas. Daudzi neprātīgie iet bojā, bet citi turas ar savas kannas palīdzību. Vissmagākā kanna taču paģēr, lai būtne dzīvotu, citādi netiks īstenots Kannas likums.
   Centieni izjaukt harmoniju arī padara kannu smagāku. Jāpajautā: kas tad notiek ar tiem, kurus skāruši domu lādiņi? Tie ieslīgst miegā, un šāds stāvoklis vienīgi aizkavē viņu tālākvir-zību. Tādējādi daudzi debess kauju apraksti nav tālu no īstenības. Žēl tikai, ka cilvēki bieži izmanto rupjus simbolus un ar tādiem paņēmieniem vairo maldus. Pārlasiet cilvēces vēsturi un ieraudzīsi!, kā iztēle ir attālinājusies no tiekšanās uz Patiesību. Visrupjākās aprises neatbilst Smalkajai Pasaulei. Pats smalko būtņu niknums ir citāds nekā uz Zemes.
   Domātājs uzskatīja, ka zemes dzīves doma nespēj sasniegt augstāko pasauļu smalkumu.

   378. Urusvati zina, ka Kannas likums paredz, lai dzīvotu tas, uz kuru šis likums vērš savu darbību. Daudzi priekšroku dotu pilnīgai iznīcināšanai, nevis kannas spirāles pieņemšanai. Tāpēc arī radusies sena paruna: "Karma ir bende, kas sargā savu upuri." Tā cilvēki gribēja pateikt to, ka kanna it kā sargā īpašus noziedzniekus no iznīcināšanas.
   Patiesi, nereti redzam, ka īsti ļaundari tomēr dzīvo, lai gan, pēc cilvēku domām, tiem būtu jābūt pilnīgi iznīcinātiem. Bet vai gan var piemērot cilvēku kritērijus tur, kur darbojas vārdos neizsakāmā taisnīguma likums? Ļaundari dažkārt ilgi slimo vai bauda veselību, toties tiek pakļauti psihiskām šausmām.
   Nedomāsim, ka ļaundarību var attaisnot, uzskatot to par psihisku traucējumu sekām. Ielūkosimies dziļāk un atradīsim cēloņus, kas darbojas no daudzu gadsimtu attāluma. Šādi novērojumi var sniegt izpratni par kannas pamatiem. Gudrie nebaidās no šā likuma. Vispār visa cilvēce iedalāma divos veidos - vieni no kannas sekām baidās, otri tās mierīgi pieņem. Vairieties no tiem, kurus tās biedē. Varat būt droši, ka viņi jūt kannas soļus. Varbūt viņi vairs nezina seku cēloni, bet "kausa" dzīlēs rosās sen aizmirstā odze.
   Padomājiet, cik loti atšķiras cilvēki ari atkaliemiesošanās jautājumā. Vieni spēj atzīt visu šā likuma taisnīgumu, bet citiem tas šķiet briesmīgs. Šādi cilvēki arī neskaidri atceras savas agrākās dzīves, un viņiem ir pamats bīties nodarītā. Tā var vērot cilvēces iedalījumu.
   Domātājs centās pārliecināt skolniekus, lai viņi nebaidās no Kannas likuma. Viņš teica: " Mednieks dodas uz mežu cerību pilns, citādi medības nebūs veiksmīgas."

   379. Urusvati zina, ka tā sauktās svētās sāpes ārēji neatšķiras no parastām, vienkāršām slimībām. Ārsti tām atradīs visparastākos apzīmējumus. Jūs zināt, ka divi lieli Indijas domātāji aizgāja: viens ar balsenes vēzi, otrs slimoja ar diabētu. Kas var būt kopīgs tādām slimībām ar svētajām sāpēm? Tā teiks visi ārsti. Bet abi piemēri parāda, ka psihiskās enerģijas pašaizliedzīga došana var nest visnegaidītākās sekas.
   Zināt ari par Upasikas svētajam sāpēm, taču ārsti nekad nebūtu atzinuši tādas pašuzupurēšanās sekas un cēloni. Teiks: kāpēc jābūt tik izšķērdīgiem psihiskās enerģijas došanā? Bet vai ir piedienīgi uzdot šādus jautājumus? Tad jau var sākt šaubīties, vai bija lietderīga Mūsu Māsu darbība Spānijā un Itālijā. Abas ir palikušas kā cildeni paraugi, strādājot Vispārības Labā. Viņas cīnījās pret netaisnību un tumsonību. Abas tika daudz zākātas. Abas parādīja nepieredzētu pacietību. Abas cieta no svētajām sāpēm. Neviens nevarēja konstatēt viņu daudzveidīgās slimības, kas pēkšņi uzradās un tāpat ari izbeidzās. Neviens neprata noteikt sāpju cēloni, īpaši tie, kuru labā tika tērēta enerģija. Taču šī pašaizliedzība radīja mirdzošus augšupejas pakāpienus.
   Kāds hellēņu gudrais, vērodams savu veselīgumu, jutās visai sarūgtināts: "Vai patiešām mans spēks nevar aizplūst tur, kur tas ir nepieciešams?" Tā ar daudziem piemēriem var pierādīt, ka Lielā Kalpošana nebūt nenozīmē veselību zemes dzīvē. Tāpat var pierādīt, ka daži slimnieki dzīvo ilgāk nekā šķietami veselie. Padomājiet par to, ka enerģijas atdošana ir augstākais dāsnums un žēlsirdība.
   Domātājs teica: "Labi ir tas, ka katram ir klāt neredzama bagātība."

   380. Urusvati zina, ka tas, kurš zemes dzīves laikā nedomā par esības jēgu, gatavo sev tumsu Smalkajā Pasaulē. Urusvati sastapa personu, kas pēc zemes dzīves kritērijiem bija laba un cēla, taču doma par dzīves nozīmi viņai bija sveša. Pārejot Smalkajā Pasaulē, viņa izrādījās bezpalīdzīga, jo nezināja pat to, kā pieņemt vadītāja palīdzību. Urusvati izdarīja labu darbu, apmeklēdama viņu un parādīdama, ka palīdzība un Vadība ir tuvu.
   Cilvēki nevēlas saprast, ka pat labsirdība Zemes virsū vēl nebūt neatrisina uzdevumu. Ir jāpadomā par nākamo ceļu. Kaut ari šīs pārdomas būs primitīvas, tās tomēr attīstīs iztēli, citādi cilvēks nonāk sev pilnīgi svešos apstākļos. Kad cilvēks pierod domāt par priekpilnām tikšanās iespējām, viņš jau attīsta savu iztēli, un tā atvērs ieeju attiecīgajās sfērās.
   Cilvēks var bezgalīgi atvieglot sev ieeju Smalkajā Pasaulē. Liels ir prieks, ja var ieiet ka draudzīga māja, atrast tos, pēc kuriem ir ilgojies, un atviegloti nopūsties par vēl viena zemes dzīves ceļa noiešanu. Bet šāds stāvoklis būs apzinātas iztēles sekas. Tāpēc jūs saprotat, cik ļoti Mēs virzām uz visu, kas attīsta iztēli. Mēs zinām, ka šī ļoti vērtīgā īpašība veidojas pakāpeniski. Mēs nevarētu palīdzēt cilvēcei, ja nebūtu iztēles, kas ir paredzēšanas sekmētāja.
   Domātājs mācīja attīstīt iztēli, citādi trešā acs nekļūs redzīga.

   381. Urusvati zina, ka iecietība ir viens no tālākvirzības pamatnosacījumiem. Katra iecietības pazīme ir jānovērtē. Vai gan bez augstākās iecietības Mēs varētu palīdzēt cilvēkiem? Katra kvēle ir jāizmanto Vispārības Labā. Visbriesmīgākā ir stinga vienaldzība. Patiesi, dažreiz niknu noliedzēju drīzāk var attaisnot nekā nejūtīgu vienaldzību.
   Mēs dažkārt uzsmaidām noliedzējiem, jo katrā noliegumā ir apstiprinājuma daļiņa, bet uz vienaldzības ledus ziedi neizplaukst. Lūk, kāpēc tiek izcelti karstie un aukstie, bet noraidīti remdenie. Neviens noliedzējs nepiekritīs, ka viņš palīdz tam, kuru pats noliedz. Kā lai viņam iestāsta, ka viņš ir uguns pilns un ka viņa aukstums var pārvērsties milzīgā karstumā? Nolieguma vietā parasti nāk apstiprinājums - tā tas notiek ar esības jautājumiem. Bet to ledus, kuri "Apskaidrībā" ir nosaukti par remdenajiem, tik drīz nekūst.
   Nelaime tā, ka šādu remdeno ir ļoti daudz. Būdami kosmisko atkritumu radītāji, viņi ar savu bezveidību traucē evolūciju. Viņi vismazāk gūst no Smalkās Pasaules mācībām. Mēs nevaram viņiem palīdzēt, jo nav ugunīgo izstarojumu, kas varētu būt par iedarbības vadu. Cik daudz labestīgu bultu notrulinās pret bezveidīguma zvīņām! Drīzāk var izdabūt dzirksteli no noliedzēja nekā sasist vienaldzības bruņas. Uguns var izlauzties cauri tur, kur notiek cīniņš.
   Ir jāiemācās saskatīt katru sīku enerģijas daļiņu un veltīt tai rūpju pilnu uzmanību. Cilvēki kliedz: "Viņš nav mūsējais, sit viņu krustā." Nejēgas, viņš nav jūsējais, viņš ir ugunīgais. Tikai nejēgas dzēš gaismu, lai paliktu tumsā, un pēc tam sūdzas par sūro likteni.
   Domātājs mācīja saskatīt pat sīkāko enerģijas daļiņu: "Esiet rūpīgi celtnieki!"

   382. Urusvati redzēja Mūsu laboratorijā ne mazumu dažādu aparātu, taču katrs no tiem darbojas uz psihiskās enerģijas pamata. Nāks laiks, kad cilvēki atzīs, ka mašīnu darbība ir atkarīga no tās personas enerģijas, kura šīs mašīnas vada. To nevajag saukt par maģiju vai uzskatīt par kaut ko pārdabisku. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka viņi daļu savas psihiskās enerģijas atdod ikvienam priekšmetam, kuram pieskaras. Nedisciplinēta enerģija iedarbojas vāji, bet, tiklīdz tā tiks apzināta un savesta kārtībā, tās izpausmes būs spēcīgākas.
   Dažkārt cilvēki pamana īpaši spēcīgu enerģijas izpausmi. Šādu stāvokli viņi dēvē par iedvesmu un saka, ka bijuši formā vai pietiekami labi atpūtušies un uzkrājuši spēkus. Bet īstenībā viņi ir sajutuši paši savas enerģijas klātbūtni. Viņi varētu sasniegt labākas sekas, ja apzinātos, ka viņos pastāvīgi iemājo labāko sasniegumu avots. Nav vajadzīgi nekādi burvju vārdi, vienīgi jāatceras katram cilvēkam dotā velte.
   Bet vēl vienu apstākli nedrīkst aizmirst - psihiskā enerģija īpaši attīstās, pastāvot saiknei ar Hierarhiju. Šī saikne jāsaglabā visu mūžu, tā kļūs ļoti nepieciešama. Vadītāja Tēls neatkāpsies, un jaunu spēka viļņu pieskāriens izpaudīsies visos darbos. Lai tas ir to jūtu pamatā, kuras cilvēki sauc par optimismu. Pastāvot tādai jūtziņai, pat mašīnas strādā labāk.
   Visu Mūsu aparātu pamatā ir psihiskās enerģijas izmantošana. Atšķirība ir tikai tā, ka Mūsu ilgās pieredzes dēļ Mēs spējam koncentrēt savu psihisko enerģiju. Taču katrs domājošs cilvēks var brīvi virzīties pa to pašu ceļu.
   Domātājs teica: "Es zinu, ka mans spēks pieaug, kad par to lūdzu Debesis. Lai tās dod daļiņu no sava varenā spēka."

   383. Urusvati zina, ka īstam darbiniekam jāparādās Patiesības aizstāvēšanā. Pastāv maldi, ka Patiesībai aizstāvība nav vajadzīga. Kosmiskajā nozīmē tā arī ir, bet uz Zemes Patiesība ir jāapliecina, citādi sāksies tās postoša sagrozīšana.
   Var ievērot, ka Patiesības dzirkstis tomēr iekļūst cilvēku apziņā. Nu vairs nezobosies par to, ko vēl pirms pusgadsimta pēla. Taču kādus upurus prasa pat tik niecīga pavirzīšanās uz priekšu! Jāatzīst, ka speķu patēriņš ir lielāks par sekām. Bet kā gan darbiniekiem būtu jāaizstāv Patiesība? Ja viņus nogalinās, ieslodzīs cietumā un apmelos, kas gan viņu pēdējo vaidu sadzirdēs? Patiesi, lai aizstāvētu Patiesību, jāliek lietā īpaša gudrība. Jāizmanto visa samērojamība.
   Mēs nebūt nevēlamies noderīgu darbinieku iznīcināšanu. Mēs bieži iesakām nepakļaut sevi liekām briesmām. Pieredzējis un uzticīgs darbinieks zina, kā lietderīgāk izmantot enerģijas uzkrājumus. Iedomājieties zinātnieku, kas, veikdams īpaši svarīgu eksperimentu, pēkšņi pamestu laboratoriju, lai piedalītos ielu sadursmē. Ikvienam būtu žēl, ka tiek pamests novārtā visai cilvēcei svētīgs sasniegums. Taču vienīgi izsmalcināta apziņa spēj pateikt, kur ir varoņdarba robeža. Mēs zinām, cik nemanāma tā mēdz būt. Uz svaru kausiem tiek likts tik daudz apsvērumu, ka līdzsvaru ir grūti panākt.
   Domātājs mēdza teikt: "Mūsu nasta ir tik liela, un mēs nezinām, kura lieta ceļā jānomet."

   384. Urusvati zina, cik kaitīgi ir pārzemes apstākļos lietot zemes dzīves kritērijus. Lūk, ko teikšu daudziem, kuri ir lasījuši par Esības pamatiem, bet piemēro tiem zemes dzīves normas. Viņi atceras par samērojamību sīkos darbos, bet, kad viņus skar lieli pārbaudījumi, tad spriež atbilstoši zemes dzīves kritērijiem. Bet tieši īpašiem notikumiem ir jāpieiet ar pārpasaulīgu izpratni.
   Cilvēki neprot piesaukt Gaismas Spēkus, kad viņiem draud briesmas. Tieši otrādi - viņi raida izplatījumā šaubas, žēlabas un pat apvainojumus, bet paši pietiekami labi zina, ka šāda mazdūšība nepalīdz. Viņi zina, ka apvainojumi nav aicinājums, kas var vairot viņu spēku.
   Pareizāk rīkojās tautas ļoti senos laikos. Briesmu brīdī tās uz mirkli bez vārdiem un bez domām vērsās pie Debesīm. Tās atvēra savu sirdi Augstākā Spēka uzņemšanai. Tās saprata, ka zemes dzīves vārdi nespēj izteikt palīdzības pieņemšanu. Tās ļāva no Augšas sūtītajām strūklām brīvi ieplūst apziņā. Tās bija pārliecinātas, ka vajadzības brīdī labā palīdzība nāks. Zināja arī, ka izplatījumā mīt būtnes un labās tiecas palīdzēt.
   Var vērot, kā dažādu smalko būtņu tuvošanās izraisa organisma satricinājumu pat tad, ja tas nav pavisam sliktas. Cilvēku skar pat dažādas Zemes iemītnieku ietekmes, bet vēl stiprāk uz viņu iedarbojas smalkās būtnes, kad tās tiecas uz kādu konkrēti. Tāpēc var iedomāties, ka svešo būtņu ienestā disharmonija spēj izraisīt pat savārgumu. Urusvati zina, par ko runāju.
   Domātājs juta neredzamo būtņu klātesmi. Viņš uzrunāja neaicinātos viesus, lūgdams tos neapgrūtināt viņu, bet pēc iespējas palīdzēt.

   385. Urusvati zina, cik ļoti mēs pastāvam uz vienotību. Cilvēki domā, ka šim norādījumam ir tikai tikumiska nozīme, bet viņi nesaprot, ka vienotība ir enerģijas vairošana. Var iedomāties, ka Mums daudz vieglāk būtu viņiem palīdzēt, ja būtu draudzīga vienotība, jo tad var ietaupīt enerģiju. Tā tiktu virzīta uz vienu vietu, un tāda koncentrācija dod lielu enerģijas pastiprinājumu.
   Lai cilvēki iemācās saprast, ka ikviens tikumiska rakstura norādījums ir arī zinātniski pamatots padoms. Šo patiesību atkārtoju, jo redzu, ka pat tie, kas lasa Mācību, dzīvē to neliek lietā.
   Vienotība ne tikai vairo Mūsu palīdzību, bet ari darbojas kā izplatījuma enerģijas sūknis. Cilvēki aizmirst, ka, pastāvot sadarbībai, enerģija pieaug vairākkārt. Tādu progresiju var aprēķināt, un cilvēki var vēlreiz pārliecināties par to, kas viņiem ir uzticēts šīszemes dzīvē. Pārliecināt var tikai zinātniski pamatotā ceļā. Lai zinātnieki parāda, kā pieaug apvienotie spēki. Lai skaidri pārliecinās, ka sadarbība ir labākā maģija. Pat tie, kas nezina par Mums, lai padomā - varbūt kaut kur atrodas vērtīgs enerģijas avots, ko var izmantot dzīvē. Katrs šāds pieļāvums jau ir tuvošanās Mums.
   Domātājs saprata, ka cilvēka spēks nav izsmeļams, ja viņš domās par augstāko Avotu.

   386. Urusvati zina par labo ritmu jeb par tā saukto dabisko Jogu. Būdas Zelta Ceļa novēlējumos, Platona Ētikā un Ēģiptes Oka Gorās Pamatos ir atrodamas pamācības attiecībā uz Jogu, kas saistīta ar zemes dzīvi, īpaši tagad ir jāpievērš uzmanība psihiskās enerģijas dabiskajai attīstībai. Tā ne vien jāizzina, bet an jāliek lieta dzīve. Psihiskā enerģija, protams, darbojas patstāvīgi, bet šobrīd runāju par tās apzinātu izmantošanu.
   Nepagurstiet daudzināt, ka ikvienam pieder īsts dārgums un ka to var domās iesaistīt visās dzīves norisēs. Taču vispirms ir jāizpēta domāšanas process. Lieta tā, ka cilvēks domā pastāvīgi - gan miegā, gan nomodā, taču uz vienu domu smadzenes reaģē, bet otra noris apziņas dzīlēs. Parasti cilvēks par šīm dzīlēm nezina. Viņš neapzinās, ka varbūt visvērtīgākie uzkrājumi veidojas ārpus smadzenēm.
   Cilvēkiem ir jāapzinās, ka domāšana notiek nepārtraukti. Tā strādā kā pulss un rada labu ritmu. Šāds apzīmējums ir zīmīgs, jo parāda, ka veselīga domāšana ir arī labestīga. Tāda pastāvīga īpašība dos arī svētīgu iekšējo uguni.
   Urusvati zina, kā Smalkās Pasaules krēslā var ienest dziedinošu uguni. Smalkais ķermenis ir kā fosfora kauss. No tā var gūt neizsmeļamu gaismu - arī tas ir labestīgs ritms.
   Mums patīk izstaigāt sfēras, kurām vajadzīga gaisma, un iemest uguns dzirkstis. Tā arī katrs cilvēks jebkurā stāvoklī var būt gaismas avots.
   Domātājs mēdza teikt: "Labestība ir gaisma."

   387. Urusvati zina, cik atšķirīgas mēdz būt sajūtas lidojuma laikā uz Smalko Pasauli un pēc tam. Var teikt, ka tādas sajūtas liek tiekties uz visaugstāko, bet var būt arī sāpīgas un pat nepatīkamas.
   Dedzīgie noliedzēji apgalvos, ka visi šie iluzorie priekšstati nav nekas vairāk kā gremošanas darbības izraisīti sapņi. Bet cilvēki, kas pabijuši Smalkajā Pasaulē, zina par tās realitāti.
   Kāpēc saskarsmē ar Smalko Pasauli rodas tik pretējas sajūtas? Nevajag domāt, ka tās atkarīgas vienīgi no mūsu noskaņojuma. Gluži otrādi - cēloņi meklējami dažādu smalko sfēru ķīmismā. Ārstiem jāizpēta un jāsalīdzina to cilvēku liecības, kuri izdalījuši smalko ķermeni, ar viņu fiziskajām sajūtām. Var ieverot, ka pēc atgriešanās blīvajā ķermenī parādās daudz pretrunīgu izjūtu. To vidū dažreiz var konstatēt kaut kādas saindēšanās pazīmes. Visas šīs liecības pierāda vienīgi to, ka arī smalkajam ķermenim piemīt fiziskās īpašības.
   Tas pierāda arī to, ka dažādu sfēru ķīmisms ir visai atšķirīgs. Protams, tuvojoties apdzīvotam vietām, sajūtami to izstarojumi. Pat ne pārāk tumšām vietām var būt nekārtīgi izstarojumi un līdz ar to izraisīt sāpes pēc atgriešanās zemes dzīves ķermenī. Tā eksperiments, kurā tiek izdalīts smalkais ķermenis, ir saistīts ar dažādām sajūtām. Nāks laiks, kad tādi sakari būs balstīti uz precīziem zinātniskiem pamatiem. Bet katrs pētījumu ceļš ir ērkšķains.
   Domātājs dažkārt juta smalkā ķermeņa iziešanu. Domās viņš to virzīja uz sfērām, kur tas varētu izzināt kaut ko jaunu.

   388. Urusvati zina, kāds nemitīgs cīniņš notiek starp dažādiem matērijas slāņiem. Saku - gaisma uzvar tumsu. Šī patiesība ir visai shematiska. Neapšaubāmi, gala iznākumā gaisma uzvar, bet jāiziet daudzas stadijas, līdz būs izkliedēts haoss jeb tumsa.
   Nevajag domāt, ka starp gaismu un tumsu nepastāv daudzas gradācijas. Tas pats ir jāapzinās ne tikai attiecībā uz fiziskajām sajūtām, bet ari uz visiem domāšanas procesiem.
   Pareizi vaicā: kāpēc cilvēka apziņā tik gausi iekļūst dažas pārliecinošas idejas? Var brīnīties par to, ka cilvēce tik grūti pieņem atkaliemiesošanās likumu, ja tam ir daudz apliecinājumu. Jāsaprot, ka šā likuma apzināšanās būtu nepieņemama haosam. Visu cilvēku atzīta atkaliemiesošanās pārveidotu visu zemes dzīvi. Salīdziniet personas, kuras atzinušas šo likumu, ar tā noliedzējiem, un jums būs skaidrs, kur ir gaisma un kur - tumsa.
   Pārsteidz tas, cik ātri mainās atzīšanas un noliegšanas viļņi, īsta kauja notiek pārzemē, un tajā piedalās vareni Spēki. Nevar pateikt, kur ir pilnīgas atzīšanas un pilnīgas noliegsmes robeža. Dažs noliedzējs ir izzināšanai tuvāks nekā stinguma pārņemtais, kas mehāniski atkārto vienu un to pašu.
   Ievērojiet, ka daži cilvēki ir redzējuši Smalkās Pasaules parādības un tomēr mēģina tās noliegt, īpaši vērtīgi ir novērot grāmatniekus, kuri ir daudz lasījuši, bet apziņā neko nav uzņēmuši. Var viegli iedomāties, kāds pārmērīgs smagums saistīts ar katra likuma izzināšanu. Redzams, kā daži cilvēki dusmojas un saniknojas par acīm redzamām parādībām, kuras viņiem nevar kaitēt. Tas ir dažādos matērijas slāņos notiekošās kaujas atspulgs.
   Domātājs saprata, ka haoss stingri tur ciet cilvēka kājas.

   389. Urusvati zina, ka pievilksmes un atgrūsmes likums darbojas visās pasaulēs, bet tas ir dzīvīguma pilns, jo tajās jomās, kur valda doma, starpniece ir viskustīgākā enerģija. Ir pamācoši novērot, kā šis likums izpaužas Smalkajā Pasaulē. Tur tā darbību izpētīt ir krietni vieglāk nekā blīvajā pasaulē.
   Cilvēki uzskata, ka Smalkajā Pasaulē var uzturēties tikai vienā sfērā atbilstoši garīgajai radniecībai. Pat šāds apgalvojums ir nosacīts. Patiesi, katrs nonāk noteiktā sfērā, taču tas viņu netraucē sūtīt domas uz citām sfērām. Pa šiem domu tiltiem var veidoties jauni savstarpējie sakari, ja vien nesāk izpausties atgrūsmes likums. Taču arī šo šķērsli var pārvarēt, ja sūtāmā doma ir tīra un labestīga.
   Var redzēt, ka pazūd naida, atriebības un kaitniecības jūtas. Tās izgaist kā nevajadzīgas, jo būtne sāk saprast, ka vārtus atver ar citām atslēgām. Arī uz Zemes darbarūķi aizmirst pārestības un netaisnību, jo darbs paņem visu viņu uzmanību. Augstajās sfērās nevar rasties domas par ļaunumu - tas ir haotisks, bet tur, kur valda harmonija, disonanse nav iespējama. Tā rodas pievilksme un sāk darboties magnēts.
   Arī blīvajā pasaulē lai aug skaidra doma, kas aizvedis uz augstumiem. Nevajag šādas domas sadrumstalot sīkās likstās. Tādu sūrošanos lielākoties izraisa neuzticēšanās. Ja cilvēks ir iemācījies uzticēties Augstākajiem Spēkiem, vēlāk viņš nožēlo, ka sūrojoties iztērējis enerģiju. Visā pasaulē dzimst labākas domas.
   Pats lielais Domātājs aicināja rast patvērumu tur, kur nav izmisuma.

   390. Urusvati zina, ka lielākā daļa cilvēku nonāk Smalkajā Pasaulē, zemes dzīves ieradumu apkrauti. Urusvati savos lidojumos uz Smalko Pasauli ne reizi vien ir redzējusi, ka patiesi labi cilvēki veido savu sadzīvi pēc zemes dzīves parauga. Var pabrīnīties par to, ka jaunie apstākļi nemaz neiedvesmo uz jaunu uzdevumu. Bet līdzatnesto palieku vidū var saskatīt ari pamācošas. Tā cilvēki, kas pārmērīgi rūpējās par savam slimībām uz Zemes, turpina to pašu darīt ari Smalkajā Pasaulē. Viņi ir pieraduši lietot daudz zāļu un nevar iedomāties, ka tās viņiem nav vajadzīgas. Viņi iemanās izmantot atmosfēras ķīmismu, tikai žēl, ka šo principu nepaņem sev līdzi, no jauna iemiesojoties.
   Apbrīnojami, ka ārsti uz Zemes nevelta uzmanību atmosfēras kīmismam. Viņi iesaka tīru jūras vai kalnu gaisu, bet nepēta ķīmismus, kas daudzveidīgi piepilda zemākos Zemes slāņus.
   Runāju nevis par indīgiem izgarojumiem, kurus var viegli novērot, bet gan par augstākajiem kīmismiem, kurus var izpētīt, par pamatu ņemot astroķīmiju un astroloģiju. Šie novērojumi ir jāuzsāk, un terapija iegūs īpašu veidolu. Ir jāpārliecinās par astroķīmisko izstarojamu vareno spēku. Mēs pētām šo jomu, un smalkās sfēras paver īpašas iespējas. Bet arī Zemes cilvēki var pievērsties šai jomai. Vajadzīgs tikai neliels pieļāvums, bet zemes dzīves ieradumi ir galvenie visu pieļāvumu ienaidnieki.
   Domātājs ieteica skolniekiem šad un tad sev pajautāt: "Vai tikai neesmu sev kaut ko laupījis?"

   391. Urusvati zina, ka Dzīves Mācībā nedrīkst būt pretrunas, bet pavirši lasītāji var apšaubīt dažus apstākļus kā nesavienojamus. Lūk, runāju par Armagedonu Smalkajā Pasaulē, bet turpat paziņoju par mierīgu esību. Atcerēsimies - kā uz Zemes, tā ari Debesīs. Visbriesmīgāko uz Zemes notiekošo karu laikā redzamas arī pilnīgā mierā dzīvojošas valstis. Gluži tāpat ir ari Smalkajā Pasaulē.
   Neaizmirsīsim, ka notikumus uz Zemes ierobežo nelielās planētas garoza, bet Smalkā Pasaule ir nesalīdzināmi plašāka, tāpēc arī visi kritēriji ir bezrobežīgi. Tomēr cilvēki nespēj saprast, ka Smalkā Pasaule var sevī ietvert kaut ko tādu, kas nav samērojams ar zemes dzīves jēdzieniem.
   Shēmā sfēras var būt noteiktas, bet, sīkāk izpētot, var ieraudzīt saistītajpavedienus. Uz Zemes, pastāvot visiem esošajiem iedalījumiem, katra esība ir saistīta ar visdažādākajiem apstākļiem. Vēl jo vairāk tā var būt Smalkajā Pasaulē.
   Par šo plašo Pasauli daudz runāju ne vien tādēļ, ka par to jāzina pēc iespējas sīkāk, bet arī tāpēc, ka tā ir tuva mūsu dzīvei. Atradīsies cilvēki, kas sacīs, ka tomēr maz ir pateikts par Smalko Pasauli. Taču tas pats viņiem būtu jāsaka ari par savu zemes dzīvi. Zemes dzīve ir brīnumu pilna, tie pārspēj jebkuru cilvēka iztēli. Turpināsim šos brīnumus bezrobežībā - un ieraudzīsim Smalkās Pasaules iespējas.
   Tikai tāpēc, ka ir nevērīgi pret zemes dzīvi, cilvēki nespēj iedomāties ari Mūsu esamību. Pat tie, kuri apgalvo, ka Mūs pazīst, piedzīvojot pirmo likstu, apšaubīs gan Mūs, gan Smalko Pasauli.
   Bet kas gan notiks, kad Mēs pateiksim, ka ari Smalkā Pasaule ir dažādu grūtību pilna? Klausītāji aizbēgs, aizmirsdami, ka šāda bēgšana viņus nepaglābs no ieiešanas Smalkajā Pasaulē. Vai nebūtu labāk jau tagad apgādāties ar visām ziņām, kas būs noderīgas gaidāmajā ceļā? Pāreja Smalkajā Pasaulē būs kā īss miega mirklis. Pat tas, kas miegā atpūšas, atmodīsies jaunos apstākļos. Doma var izrādīties tik satraukta, ka šie iemītnieki var aizmirst pieaicināt palīgā Vadītāju. Vai tas pats nenotiek ari zemes dzīvē? Neviens nepateiks par Vadītājiem, un šāda ļoti tuva saikne paliks neizmantota.
   Pat aizgājušie tuvinieki maz var palīdzēt, ja viņus noraida. Atstumjot tiek izkliedēta ievērojama palīdzības daļa. Uzspiesta palīdzība var pat roku salauzt. Bet liela ir cilvēka laime ieiet jau iepazītā Smalkajā Pasaulē. Enerģija netiks tērēta, lai pielāgotos, tā varēs spēji virzīt augšup. Jau sen ir teikts, ka augstākās sfēras tiek ieņemtas ar spēku un tās piederēs tam, kas spēs šīs sfēras sevī ietvert.
   Domātājs izvadīja aizgājējus ar vārdiem: "Saņemiet kopā visus spēkus, lai nekavējoties trauktos augšup."

   392. Urusvati zina, ka notikumu paredzēšanai ir vajadzīga daudzu apstākļu kombinācija. Bez astroloģiskajām zīmēm vajadzīgs Augstāko Spēku atbalsts; bet vēl nepieciešama arī cilvēka doma. Kā var paredzēt notikumus desmitiem gadu uz priekšu? Bet saliksim kopā visus apstākļus, un kļūs skaidrs, ka priekšstats par notikumiem jau varēja būt fiksēts smalkajos bauslību galdiņos.
   Daudzi brīnīsies: kam gan var kalpot cilvēka doma? Bet, ja atcerēsimies iepriekš paredzētos notikumus, kļūs redzams, ka kāda cilvēku doma šajā virzienā jau ir strādājusi. Protams, viena tāda doma nevarētu radīt Smalkas Pasaules bauslību galdiņus, taču ir notikusi strāvu saslēgšanās no augšas un no apakšas un ir ienācis raksturīgs nākotnes reproducējums. Turklāt var ievērot, kādos lakoniskos tēlos šie notikumi ir parādīti. Tā ir kā telegramma - asa redze un dzirde uztvers nākotnes veidolu.
   īpaši jāiegaumē, ka cilvēku doma sadarbojas ar visaugstākajām sfērām. Nevajag aizmirst jau sen teikto, ka cilvēka tēlu veido doma.
   Pie Mums glabājas daudzi bauslību galdiņi, un var izpētīt, kā cilvēki īstenoja savas evolūcijas. Urusvati ir vairākkārt redzējusi, kā tika dota dažādu tautu nākamā vēsture. Pie Mums nemāca nosacīti apvienot valstis, bet ieskatās nākotnē, kur tiek parādītas daudzu maldu sekas. Kad cilvēkiem šķiet, ka iestājies miers, varbūt tajā pašā laikā uz smalkajiem bauslību galdiņiem tiek fiksēta citāda formula.
   Domātājs allaž salīdzināja vienas dienas domu ar auglīgu domu.

   393. Urusvati zina, cik sarežģīti ir dzīves pamatu salīdzinājumi. Pat vienkāršākajos gadījumos tie var izraisīt nepareizus iztulkojumus. Piemēram, Mēs norādījām, ka jāvelta uzmanība visiem esības parādību sīkumiem, bet Mēs arī teicām, lai cilvēki vairās no gremdēšanās ilūzijās.
   Droši vien daži teiks, ka nav iespējams droši konstatēt, kur ir realitāte un kur - ilūzija. Patiesi, tikai ar jūtziņu var norobežot realitāti no ilūzijas. Padarot smalkāku uztveri, var izprast realitāti, taču ir no jauna jāpārskata izejas punkti. Tā cilvēki priecājas par sākumu un bēdājas par galu, bet var uz visu paraudzīties no pretēja pasaules skatījuma. Var priecāties par pārbaudījuma beigām un just līdzi sākumam, kas saistīts ar daudzām briesmām.
   Cilvēki izveidojuši savus uzskatus, nezinādami par nākamo dzīvi. Tāds ierobežojums ir sasaistījis brīvo gribu un licis sašaurināt visus priekšstatus par Visumu. Nav tālu no senās izpratnes arī šolaiku priekšstati. Lielākoties ir mainīti nosaukumi, bet būtība nav padziļināta.
   Mūsu darbu ievērojami apgrūtina cilvēku izgudrotās stingrās konvencionalitātes. Domātājs jau sen rūpējas par to, lai dzelzs stīpa pārāk nespiestu galvu. Viņš mēdza teikt: "Arī vainags ir labs, ja tas atbilst augumam."

   394. Urusvati pazīst gan priekus, gan bēdas. Kurš gan tos nepazīst? Bet Zelta Ceļš tos nolīdzina, tāpēc Gudrais mācīja par Vidusceļu. Cilvēki nespēj saprast, kur ir augstākais prieks un kur - dziļākās bēdas. Bieži vien bēdu bulta jau garām, bet cilvēks joprojām baidās un cieš. Tāpat arī prieks var jau izgaist, bet cilvēks tomēr grib dzīvot tā ilūzijā.
   Vai tiešām Mēs iesakām nejūtību, lai ar bēdu samazināšanu izdeldētu arī prieku? Mēs nekad neieteiksim būt nejūtīgiem, jo tas būtu sastingums. Mēs visās lietās iesakām būt vitāliem, bet brīdinām no rēgiem. Tā Mēs ieteicam izprast, kur ir lielākais bēdu dzēliens un kur - augstākā prieka dvesma. Uz Zemes un Smalkajā Pasaulē jāiepazīst prieks un jāpārvar bēdas.
   Par cīnītāju ir teikts: "Tāds pats uzvarā kā sakāvē." Nevis par nejūtību runājam, bet gan par tādu sasprindzinājumu, kuram pastāvot kustības ātruma rezultātā izzūd abas galējības. Nereti stāstu par sliktu ziņu un tūdaļ piebilstu par prieku. Ātrā kustībā ceļinieks pieveic gan kalnus, gan bezdibeņus. Viņš ir tā pārņemts ar uzdevumu, ka tiekšanās to paveikt nes viņu uz panākumu spārniem. Mēs esam tādā saspriegumā, ka šī tiekšanās dod īpašus laika un notikumu kritērijus.
   Domātājs, veikdams laicīgos darbus, lūdza: "Lai bēdas nekļūst par piedauzības akmeni, un prieks lai nav stars, kas apžilbina."

   395. Urusvati pareizi ievēroja, ka viņas slimība pastiprinās globālu satricinājumu laikā un tad, kad slimo tuvinieki. Izplatījums vaid-, un sāp sirds.
   Psihiskās enerģijas izplūšana var būt patvaļīga un nepatva-ļīga. Pirmā ir pilnīgi saprotama, jo doma sūta viļņus, bet otrā ne vienmēr ir saprotama. Taču ir pilnīgi dabiski, ka disciplinēta psihiskā enerģija pievienojas galvenajai magnēta plūsmai. Skolotājs piedāvā vērsties pie Viņa, bet dara to ne jau tāpēc, ka nezina, kur vajadzīga palīdzība. Gluži otrādi - aicinājums ļauj pievienoties varenajai enerģijas plūsmai. Skolotājs iztērē daudz enerģijas. Varat iedomāties, ka jānopūlas, lai ietekmētu daudzas zemes, lai apvienotu daudzveidīgās brīvās gribas.
   Tā dēvētās svētās sāpes rodas psihiskās enerģijas pārmērīgas atdošanas rezultātā. Bet vai var gausties par cilvēku, kurš ar visu savu gribu un būtību kalpo Vispārības Labā! Nav nosakāma tā robeža, kuru nedrīkst pārkāpt, palīdzot cilvēcei.
   Ne reizi vien esmu stāstījis par brīnišķīgiem darbiniekiem, kas savus spēkus atdevuši pasaules labā. Viņi ir ne mazums cietuši, bet šādi enerģijas uzzibsnījumi ir sekmējuši izplatījuma atveseļošanu. Viņi paši nezināja, kur parādīsies glābējas sekas, un tikai vēlāk, būdami Smalkajā Pasaulē, varēja pārliecināties par savām uzvarām.
   Mēs visi zinām, kā sāp sirds par cilvēci, un spēkus gūstam vienīgi nākamības vārdā. Bieži vien ir grūti noturēties uz nākamības ceļa.
   Domātājs norādīja, ka ikviens ceļš tiek noiets nākamības labad.

   396. Urusvati pareizi atzīmē, ka izplatījums reizēm it kā apklust un kļūst nedzirdams. Cilvēks var nodomāt, ka vairs nedzird, bet viņš aizmirst kādu citu cēloni. Mēs radām zināmu aizsargbarjeru, lai pasargātu jutīgas ausis no kaucieniem un vaidiem, kas piepilda izplatījumu. Kāpēc apgrūtināt sirdi ar tādiem nepanesamiem vaidiem, kad jāuzkrāj enerģija! Mēs paši zinām, cik grūti ir izturēt izplatījuma vaidus.
   Daži apgalvos, ka tādu vaidu vispār nav. Viņi ir tā pieķērušies Smalkās Pasaules sadzīves apstākļiem, ka nespēj uztvert izpausmes, kas nāk no augšas. Lai šie šaursirdīgie iemītnieki dzīvo savā šķietamajā labklājībā. Uz Zemes taču arī dejo brāļu kara laikā. Un šāda neiejūtība izplatās arī dažās Smalkās Pasaules sfērās, bet maz tur ir centienu pēc pilnības.
   Mēs zinām, cik loti nepieciešams ir pasargāt jutīgas ausis no rēcošās atmosfēras pārmērīgā spiediena, īpaša saudzība vajadzīga tur^kur drosmīga sirds ir gatava veikt neizmērojamu varoņdarbu. Šādas centienu pilnas sirdis ir jāsargā.
   Izplatījums pastāvīgi skan. Var uztvert visas skaņas no Dabas nots, no sieru mūzikas līdz vaidiem un rēcieniem. Mēs tās saucam par taures balsīm un pēc tām nosakām atmosfēras spriegumu. Var redzēt, ka cilvēki jau sirma senatnē prata saskatīt izplatījuma zīmes. Viņi nespēja atskārst šo zīmju precīzu nozīmi, taču varēja apliecināt, ka sfēru mūzika skan tad, kad ir labvēlīgas strāvas, bet vaidi nozīmēja, ka strāvas ir ļoti saspriegtas. Mēdz būt, ka cilvēks dzird taures saucienu, bet nezina, kāds ir aicinājuma cēlonis.
   Mēs pastāvīgi ieklausāmies izplatījuma skanējumā. Pieredze un pacietība Mums ir iemācījušas atšķirt daudzas skanējuma gradācijas. Mums ir daži aparāti, kas ļauj uztvert pat ļoti vājus atmosfēras ritmus, taču galvenās zināšanas dod gaiš-dzirde.
   Domātājs ievēroja: "Kāpēc apklususi Debess? Vai tiešām tuvojas pērkona bulta?"

   397. Urusvati zina, ka bez vispārzināmām epidēmijām ir daudzas tādas, kurām neviens nepievērš uzmanību. Tā, piemēram, var minēt miegainību, kas negaidīti pārņem veselus apvidus. Protams, tā nav ne letarģija, ne miega slimība, tā ir psihiskās enerģijas zaudēšana. Bet svarīgi ir ievērot, ka šāds stāvoklis vienlaikus pārņem visdažādākos cilvēkus.
   Šādu saspringtu sūtījumu nav iespējams apturēt un i/skaidrot ar personiskām sajūtām. Var to piedēvēt atmosfēras strāvu spriegumam, taču arī šis izskaidrojums būs vienpusīgs. Var, protams, saprast, ka enerģija ir vajadzīga kaut kādai darbībai. Bet nav iespējams konstatēt šādas epidēmijas apmērus, jo cilvēki nav raduši runāt par savām sajūtām. Viņi pat kaunēsies par savu miegainību un centīsies to pārvarēt, nenolauzdami, ka piedalās kādā svarīgā lietā.
   Cilvēki maz uzmanības velta arī gļotādu iekaisumam. Tādas epidēmijas uznāk bieži, it īpaši globālu satricinājumu laikā. Cilvēki šādus iekaisumus neuzskata par kaut ko nopietnu, viņi nav devuši tiem nosaukumus un attiecina tos uz saaukstēšanos. Jāieteic uzmanīgi izturēties pret visām sajūtām, nevis būt svētulīgiem un aizdomu pilniem. Sajūtas jāizprot apziņas dzīlēs.
   Domātājs teica: "Ak Nezināmais, pieņem manus spēkus, ja tie var dot labumu."

   398. Urusvati zina, ka bez mutvārdu sarunām un pamāci bam iespējami an domu sūtījumi, kas ir dziļas nozīmes pilni. Mūsu sarunas prasa koncentrēšanos, bet ne mazāk tā ir vajadzīga arī sūtījumam domās.
   Daudz ir teikts par pārdomām un koncentrēšanos, bet arī to priekšnoteikums ir mutvārdu sūtījumi, taču tagad mēs runājam par tādiem domu sūtījumiem, kurus vārdos ietvert nav iespējams. Tādu zibenīgu sūtījumu vārdos izteikt nevar, darbojas tikai jūtziņas dzīles, tās smeļ spēku no apziņas uzkrājumiem. Lai šādi uzrunātu, laiks nav vajadzīgs. Šādi sūtījumi var liecināt par ekstāzes tuvošanos, un tajos izpaužas aktīva mīlestība. Var iedomāties, cik ļoti nevietā ir izmantot vārdus, kad liesmo domas būtība. Bet, lai iepazītu šādus domu zibeņus, ir jāmācās.
   Ne vēsa prāta diktētas pārdomas, ne piespiedu izlikšanās, bet gan attīrīta, vārdos neizsakāma doma atnesīs uzticības pilnu aicinājumu. Jau teicu to, ka lūgumi pēc palīdzības nav vajadzīgi. Vārdos neizsakāmā doma atnesīs aicinājuma būtību. Cik brīnišķīgs ir tuvums, ko izgaismo domas zibeņi, kad klusums ir daiļrunīgāks par vārdiem.
   Domātājs teica: "Neredzamais Skolotāj, zinu, ka tad, kad teikšu Tev savus labākos vārdus, domas par mīlestību pret Tevi tomēr paliks neizteiktas."

   399. Urusvati zina, ka metāli var sekmēt domu raidīšanu attālumā. Šo īpašību ievēroja jau tālā senatnē, tad ari radās vesela zinātne par sakausējumiem. Tika visai prasmīgi atlietas skulptūras. Arī tagad atrodami šādi veidojumi, taču sakausējumus nevar izpētīt, tos neiznīcinot.
   Un vēl viens apstāklis kavē izzināt to, kas bija zināms jau senatnē. Atlējumus uzlika uz izolētas metāla plāksnītes. Par šo izolācijas materiālu jau tika teikts. Uz šādas plāksnītes uzlika rokas. Bet nekad plāksnīti cieši nepiestiprināja pie atlē-juma. Tādā veidā tiks sargāts metālu savienojuma noslēpums.
   Vēlāk zinātniskais pamats tika piemirsts. Atlējumi kļuva par svētnīcu īpašumu. Cilvēki tos pielūdza, aizmirsuši to sākotnējo nozīmi. Bet kādreiz šie sakausējumi tika visai rūpīgi pētīti. Cilvēkiem, kas gribēja savā starpā sazināties, bija precīzi skulptūru atveidojumi, viņi saprata, ka sazināšanos veicinošie nosacījumi ir jāievēro.
   Runāju par šiem senajiem sasniegumiem, lai nokauninātu daudzus mūsu laikabiedrus. Viņi lepojas ar neskaitāmiem atklājumiem, bet, izdarot eksperimentus, neprot saglabāt vienkāršus apstākļus. Turklāt cilvēce nevēlas iemācīties pacietību. Lai padomā, cik daudz pacietības vajadzēja, lai izpētītu sakausējumus. Vēlāk daudzi metāli tika aizmirsti un pēc tam no jauna atklāti. Ir pamācoši redzēt, cik daudzus priekšmetus cilvēce ir aizmirsusi! Pie tiem pieder arī rādijs, kam kādreiz bija cits nosaukums, - to dēvēja par zemes sirdi.
   Domātājs rūpīgi glabāja skulptūru, kuru viņam kāds bija atsūtījis no Indijas. Viņš teica: "Cilvēki domā, ka tas ir vienkārši metāls, bet es jūtu, ka tajā ir sirds. Tas izstaro siltumu un spēj dziedināt."

   400. Urusvati zina, cik ļoti cilvēki visu aizmirst. Runāju par aizgājušo tālo laikmetu aizmiršanu. Aiz bailēm cilvēki mēģina pagātnē palikušos laikmetus iztēlot īsākus, lai aprobežotos tikai ar pašreizējo kultūru. Neviens nevēlas saprast, ka mūsdienu kultūra ir tikai posms daudzu aizgājušo laikmetu virknē. Par dažiem no tiem ir saglabājies vājš priekšstats, bet senākie no atmiņas jau pagaisuši. Tā cilvēce ir sašaurinājusi dzīves apli.
   īpaši nozīmīgs ir fakts, ka Smalkās Pasaules iemītnieki saņem ziņas par senākajiem laikmetiem, taču tikai nedaudzi šīs zināšanas saglabā, iemiesojoties uz Zemes. Var pabrīnīties, kāpēc cilvēce sevi tā ierobežo. Protams, nevar cerēt, ka tiks atrasti vissenāko laikmetu lietiski pierādījumi, kurus par tādiem atzīs. Ne jau tas ir svarīgi, lai cilvēki gūtu iespēju tieši pieskarties seno laikmetu lieciniekiem, bet gan tas, lai apziņā saglabātos pārliecība, ka tādi laikmeti ir bijuši.
   Ir pamats domāt, ka starp šiem laikmetiem pastāvēja zināma pēctecība. Tā, piemēram, vissenākās Ēģiptes un Maiju kultūras bija saistītas ar Atlantīdu, kura savukārt bija saistīta ar Lemūriju. Tomēr galvenais priekšstats ir jāatnes no Smalkās Pasaules. Aizmirsta arī dzīve tālajās pasaulēs. Atmiņas par tām ietvertas pasakās, kuras uz cilvēkiem neiedarbojas. Tāda pagātnes un nākotnes aizmiršana ierobežo cilvēku un padara viņu par šodienas vergu.
   Mēs allaž esam sarūgtināti, redzēdami, ka pat zinātne, kuras uzdevums ir paplašināt apziņu, cenšas to sasaistīt.
   Domātājs norādīja uz kādu senu akmeni un teica: "Lai šis liecinieks atsauc atmiņā aizgājušo dzīvi."

 

AGNI-YOGA TOPSITES