Dzīvās Ētikas Mācība
(Agni Joga)

Brālība

   Visapslēptākais ieskauj Brālības jēdzienu.
   Vislīksmākais dzīvo apziņā, ka pastāv Zinības Kopdarbība.
   Tāda doma apstiprina, ka kaut kur dzīvo Uzticīgi Līdzdarbinieki.
   Atgādināsim sev Pamatus, kas aizvedīs pie Brālības.

   1. Ķersimies pie visai grūti aptverama jēdziena. Zemes dzīves ikdienā cilvēki ar pūlēm iemācās izprast sadarbību, taču vēl grūtāks un nesaprotamāks viņiem ir Brālības jēdziens. Tādi ķermeniski sablīvējumi kā asinsradniecība traucē izprast Brālību. Cilvēkiem šķiet vienkāršāk vispār atteikties no Pasaules Brālības izpratnes. Drīzāk viņi nosauks to par utopiju nekā padomās par iespēju īstenot to dzīvē.
   Cilvēki pat šaurā ģimenes lokā nespēj apliecināt Brālību, bet plašā izpratnē tās iedzīvināšana liekas pavisam neiespējama. Turklāt vēl viņi vāji izprot senās Derības, kur runāts par Brāļu un Māsu lielo skaitu.
   Tāpat cilvēki izdzēsuši sevī atmiņas par Smalko Pasauli. Tikai tur var sastapt paplašinātu Brālības izpratni. Ķermenis ir šķērslis daudzu jēdzienu plašai izpratnei. Tikai izejot ārpus ķermeniskās izpratnes robežām, var atzīt Brālīgo sadarbību. Apkoposim tāda paplašināta stāvokļa pazīmes.

   2. Ar asinīm cilvēki ir mēģinājuši apzīmogot Brālības savienību. Viņi ir devuši savu visdārgāko vielu, lai tikai sasniegtu Brālības stāvokli. Saklausīt visas dziesmas par Brālību - tā jau būtu vesela cilvēces ilgu poēma. Ja apkopotu visas uzkrātās paražas, kas saistītas ar Brālības jēdzienu, tad iegūtu neparasti aizkustinošu liecību par tautu centieniem. Varoņdarbi Brālības vārdā rāda, kāda pašaizliedzība allaž ir saistījusies ar šādām šķīstas sirds izpausmēm. Un tomēr tieši Brālības jēdziens ticis īpaši nozākāts un pazemots.

   3. Pat labākie Brālības idejas papildinājumi to tikai pazemojuši un padarījuši grūti sasniedzamu. Tā tika saistīta ar brīvību un vienlīdzību - tādu trijotni iedomājas zemes dzīves priekšstatos, citiem vārdiem sakot, tajā stāvoklī, kurā nav ne brīvības, ne vienlīdzības.
   Visaugstāko brīvības izpratni var gūt Pārzemes Pasaulē, kur likumus saprot kā lielisku negrozāmību. Tur ari gara kodola vienlīdzību izprot kā dāsnuma un izlīdzināšanas vienoto kritēriju. Brīvības statujām uz Zemes parasti ir spārni vai gaismekļi, kas liek atcerēties Augstākās Sfēras un stāvokļus.
   Par vienlīdzības attēlošanu ir kāds joks: kad tēlniekam pasūtīja tūkstoš vienlīdzības statujas goda ceļa izgreznošanai, viņš pagatavoja vienu un ieteica pēc tās atliet visas pārējās.

   4. Reti izdodas parunāt par Brālību. Ir savādi vērot, ka laikā, kad Zemes virsū valda sevišķi liela nežēlība, cilvēki ir it kā norunājuši pazemot tieši šo jēdzienu. Ar asinsradniecību (asinsbrālību) saistītās senās paražas izvērtušās par tādiem draudiem visam cilvēku dzimumam, salīdzinājumā ar kuriem vissenākajos laikos praktizētā atriebība šķiet kā bērnu rotaļa.
   Jūs jau zināt, ka runāju par to, kas īpaši jānostiprina.

   5. Ja ienāksit ļaužu sanāksmē ar vārdiem Draugi un Līdz-darbinieki, tad lielākā daļa uz jums pavērsies ar aizdomām. Bet, ja uzdrošināsities viņus nosaukt par Brāļiem un Māsām, tad droši vien jūs izraidīs no sava vidus par nepieļaujamu uzrunu.
   Cilvēki šad un tad dibina brālības, taču šādiem ārišķīgiem, uzpūstiem veidojumiem nav nekā kopīga ar cildeno Brālības jēdzienu. Tā cilvēki dibina kopienas, sabiedrības, dažādus arteļus un biedrības, bet to pamatā nav pat vienkāršas uzticēšanās. Tātad šie pasākumi stāv ļoti tālu no Brālības, kas ir stipra uzticēšanās savienība.
   Varbūt tieši tagad dažas labākās sirdis sapņo par tādu organizāciju radīšanu, kurās stūrakmens būtu savstarpēja uzticēšanās. Nedrīkst apgalvot, ka viss ir slikts, ja cilvēka acs saredz tikai nedaudzas topošā laikmeta detaļas.
   Lai cilvēki pēc seno simbolu drumslām vēro, cik dzīvīgi ir pamatjēdzieni. Varbūt tieši tad, kad no zemes dzīves viedokļa viss šķiet sagrauts, jau dzimst paši skaistākie jēdzieni.

   6. Kad gan lai runā par vajadzīgiem jēdzieniem? Tad, kad tie ir īpaši sajaukti. Tieši tad par tiem runāsim, kad cilvēki tos uzskatīs jau par bezcerīgi zudušiem. Kāpēc tieši tagad atgādinām par Brālību? Cilvēki savā izmisumā taču nāks meklēt tiem lemtā Brālīguma izkaisītos graudus.
   Neapšaubīsim dzīvības svārsta kustības. Izmisums var būt ari atskārsmes vēstnesis.

   7. Gluži pareizi ievērots, ka dažus starus ir īpaši grūti uztvert, tāpat arī visu, kas ar tiem saistīts. Tāpēc Mēs arī neuzstājam, lai nenodarītu pāri svešai apziņai, ja tā ir citādi noskaņota. Varmācība nav pārliecināšanas līdzeklis. Nevar ar pavēli uzspiest draudzību, vēl jo vairāk Brālību. Šie jēdzieni prasa pašaizliedzību un Pamatu izpratni.
   Ja plašais Brālības jēdziens tiek reducēts līdz asinsradniecībai, tas nozīmē, ka apziņa ir kļuvusi ļoti nabadzīga. Bieži vien apziņa ir tik aprobežota, ka cilvēki vispār nesaprot, kāda var būt Brālība ārpus asinsradniecības saitēm.
   Radniecības pakāpju nosaukumi doti tikai līdz ceturtajai pakāpei - tālāk iztēle nesniedzas. Var sastādīt veselas grāmatas no konvencionalitātēm, kas sakrājušās ap Brālības jēdzienu.
   Dažādos gadsimtos daudzas tautas ir uzsvērušas Brālības nozīmi. Brāļa noslepkavošanu uzskatīja par smagu noziegumu. Šajā attieksmē saskatāma cieņa pret kaut kādu augstāku stāvokli. Tika stingri norobežots kaut kas tāds, kas neietilpa parastajā domāšanā. Prāts šo "kaut ko" noliedza, bet sirds savas uguns dzīlēs to apstiprināja. Sirds trīsēja, apzinādamās Brālības daili. Cilvēce atkal pavērsīsies pret sirdi un sapratīs Brālības būtību.
   Varbūt Brālība pastāv? Varbūt tā gluži kā zemes enkurs notur visu līdzsvarā? Varbūt cilvēces sapņos tā saglabājusies kā negrozāma realitāte? Atcerēsimies dažus tik skaidri atmiņā saglabājušos sapņus un vīzijas par Brālības sienām un torņiem. Izvēle ir tikai atmiņas par esošo.
   Varbūt kāds ari nomodā atceras Čunga Torni?

   8. Visās lietās ir jābūt izteiktai Bezrobežības dzirkstelei. Katram jēdzienam ir jāparedz sava attīstība Bezgalībā. Var pamanīt veselas jēdzienu sērijas, kurās tie seko cits citam. Nevar krustoties draudzība vai sadarbība. Starp tām un Smalko Pasauli ir jābūt vēl kaut kam, kas vienādā mērā var būt piederīgs divām Pasaulēm. Šo "kaut ko" sauc par Brālību.
   Nav iespējams nosaukt diženāku jēdzienu, kas vainagotu cilvēku attiecības un atbilstu Smalkās un Ugunīgās Pasaules būtībai. Tādēļ Brālību dēvē par Trīskāršo. Kā varens tilts tā vieno trejas Pasaules. Gandrīz nav iespējams iedomāties Zemes un Ugunīgās Pasaules saskarsmi, taču Brālības bruņojumā arī tāda saplūsme top iespējama.

   9. Nevienam nepatīk atrasties ierobežotā laukumā bez iespējām palūkoties pāri sētai. Kaut maza spraudziņa jāatrod, lai justu iespēju tuvoties Bezrobežībai. Pat cilvēku ikdienišķajā dzīvē var atrast tādu stāvokli, kad ne vien sīkākais, bet arī dižākais varētu tikt apvienots.
   Varbūt uz katras planētas ir vieta, kur notiek dižas tikšanās.

   10. Sadēdējušas klintis novāc, lai tās neapdraudētu ceļu. Tāpat ir ar cilvēku dotiem nosaukumiem. Gadsimtu gaitā tie zaudē savu sākotnējo nozīmi un ir jāaizstāj ar vārdiem, kas tuvāki pašreizējam laikam. Tā noticis ar vārdu iesvaidītais. Līdz ar iesvaidīšanu tas aizgājis pagātnē. Tā vietā sakām - zinīgais un nezinīgais, kompetents un nejēga. Bet pašu iesvaidīšanu labāk izteikt ar vārdu izglītošana. Tādējādi, neko nezaudējot, var izteikties mūsdienām atbilstošākiem vārdiem.
   Nevajag labāko ietērpt novecojušos vārdos, ja to pašu var pateikt plašām masām saprotamākā veidā. Zinība taču domāta ne tikai izredzētajiem, bet gan visiem! Tādēļ tiek sludināta nevis novecojusi morāle, bet gan nosaukti labākie priekšnoteikumi zinātniskai izzināšanai. Vienīgi nejēgas nesapratīs, ka zinātnes attīstībai nepieciešami labākie dzīves apstākli.
   Zinātne nespēj iziet ārpus mehānikas apļa, iekams šis mūris nebūs pārvarēts ar Smalkās Pasaules izpratni.

   11. Kaut kur tiek aizliegti homeopātiskie līdzekļi, tāpat kāds vēlas dziedināt cilvēkus tikai pēc savas metodes. Aizliedzošā domāšana ir ierobežota. Nav iespējams noteikt vienu dziedināšanas metodi. Jāatceras, ka visas zāles ir tikai palīglīdzekļi. Bez visam pamatā esošās enerģijas nevienas zāles nebūs efektīvas.
   Nedrīkst iedalīt ārstus alopātos un homeopātos - katrs individuāli lieto labāko metodi. Ārsts ari zina, ka pamatenerģija ir drīzākas izveseļošanās faktors.

   12. Jautas: kāds sakars ir ārstēšanai vai novecojušiem jēdzieniem ar mūsu pārrunām par Brālību? Taču jāizgaismo attieksme pret daudzām lietām, kas paplašina Brālības izpratni.

   13. Ceļā uz Brālību apgādāsimies ar uzticēšanos. Runājam nevis par kaut kādu aklu ticību, bet tieši par uzticēšanās kvalitāti. Jāsaprot, ka mūsu kvalitātes ir vitamīnu avots. Neuzticēšanās vai šaubīšanās nonāvēs visvērtīgākos vitamīnus. Kādēļ jāpie-sātinās ar mehāniskiem vitamīniem, ja mēs paši esam labāki to ražotāji, turklāt visiedarbīgākajā pakāpē?
   Kad ārējie vitamīni nonāk dabiskā vidē, to iedarbība ir pilnīga. Taču pat vislabākie augu vitamīni, nonākuši saindētos organismos, nevar parādīt savas labākās īpašības. Mēs augstu vērtējam tos organismus, kuros savu pielietojumu radušas cilvēka dabas pamatkvalitātes.
   Šaubu pilna būtne īstai kopdarbībai neder. Tā pat nespēj saprast visu Brālības lielisko disciplīnu. Tieši disciplīnu, jo nevar citādi nosaukt harmoniju, kas ir Brālības darbu pamatā.
   Darbam apvienojas Brāļi, bet bez uzticēšanās darbs nebūs kvalitatīvs.

   14. Smalko Pasauli nereti attēlo kā kaut ko miglainu, aukstu, kā klīstošu ēnu valstību. Vai šādi apraksti nav māņticības auglis? Bet varbūt tie izriet no neprasmes izmantot šā brīnišķīgā stāvokļa kvalitātes? Patiesi, aizspriedumi un neuzticēšanās var apslēpt Smalkās Pasaules īsto seju. Pat zemes dzīvē cilvēks redz to, ko grib, kur nu vēl Pasaulē, kurā visu veido doma. Turienes iemītnieki spēj radīt un saskatīt atkarībā no savas domāšanas pakāpes.
   Tīra domāšana ir vajadzīga, jo tieši tā zina uzticēšanās jēgu.

   15. Pēc vienas dzirksteles tika iepazīta varena enerģija. Tāpat pēc nervu spēka uzliesmojuma var noteikt pastāvīgu spēku pieplūdi. Cilvēki jau sen atzinuši, ka nervu enerģijas spiediens ir krietni varenāks par muskuļu spēku. Turklāt izrādījās, ka nervu saspriegums ir īss un tam seko spēku apsīkums. Taču šis stāvoklis ir nedabīgs. Vienīgi zemes dzīves apstākļi kavē pastāvīgu psihiskās enerģijas pieplūdumu. Var radīt tādus dzīves apstākļus, kuros psihiskā enerģija būs tikpat vienmērīga kā muskuļu enerģija. Kad būs atrasts princips, tad tiks arī noskaidrots, ka tas lietojams. Gluži tāpat arī sadarbība un pēc tam Brālība nebūs vairs tikai īslaicīgi uzliesmojumi, bet gan ieies apziņā. Nepārbaudītam sūtnim nevar uzticēt dārga trauka nogādāšanu. Tāpat nevar iesaistīt Brālībā neapzinīgus cilvēkus. Neizmēģināts gaisa balons neizturētu dažādus spiedienus. Cilvēki, kuriem nav stingras izpratnes, nevar uzņemties dižu jēdzienu nastu; pat zirgu pie vezuma pieradina pamazām. Taču tad, kad jau mirdz izpratnes dzirksts, pakāpeniski pieveicams arī pārējais smagums.

   16. Ir cilvēki, kas par Brālību maz runā, bet daudz tās labā dara. Taču ir arī tādi, kam Brālība allaž uz mēles, bet arī nodevība nestāv tālu.

   17. Uz Brālību jāraugās kā uz uzņēmumu, kur strādā nevis dienas darbu, bet gabaldarbu. Ir jāmīl darbs, lai strādātu gabaldarbu. Jāapzinās, ka uzdevumi ir bezrobežīgi un arī pilnīgošanās kvalitāte bezgalīga. Kas nobīsies, tas darbu iemīlēt nespēs.
   Jūs dažkārt dzirdējāt jauku dziedāšanu - patiesi, darbu var pavadīt gan līksme, gan iedvesmas pilna doma. Bet visās lietās ir sevi jāpārbauda.

   18. Brālības ceļos būs vajadzīga arī pašaizliedzība. Daudziem šis priekšnoteikums droši vien liksies grūti izpildāms. Viņiem neienāk prātā, ka bieži vien pat ikdienas dzīvē cilvēki parāda šo īpašību. Ikvienā iedvesmas pilnā rīcībā, ikvienā aizrautīgā darbībā katrā ziņā būs arī pašaizliedzība. Vārdu nozīme jāuztver loti precīzi.
   Dzīvē nav tādu īpašību, kas piemistu vienīgi varoņiem. Arī varoņi nav retums, tikai ne vienmēr viņu bruņojums ir šķēpi un zobeni. Tā jāizprot labākie jēdzieni un jātuvina tie dzīvei.
   Ja sāksim iestāstīt sev par neizpildāmību, tad varam zaudēt vīrišķību un stingrību. Nav nozīmes tam, kā vīrišķību liek lietā, vajadzīgs tikai, lai tā nemitīgi pieaugtu. Runājot par salauztu vīrišķību, labāk būtu nosaukt šo stāvokli vienkārši par gļēvulību. Var salauzt kaulus un muskuļus, bet gars nav salaužams! Bikls un izvairīgs cilvēks nevar kalpot Brālībai.
   Pašaizliedzība nav nekas cits kā apgarotība; biklums nav apgarotība.

   19. Neņemsim sev līdzi spītību. Nav neka neciešamāka par spītu. Pat spītīgu zirgu neizvēlas, un ceļā neņem līdzi stūrgalvīgu suni. Spīts paralizē nozīmīgākos centrus. Eksperimenti ar psihisko enerģiju ir nesekmīgi, ja eksperimentētājs ir stūrgalvīgs.
   Saprātam un gudrībai ir sveša stūrgalvība, kas cilvēku ierobežo.

   20. Garā ceļā traucē pārlieka jūtelība. Tas nenozīmē, ka Brālībai meklējam vienīgi pārpasaulīgo pilnību, bet gan brīdinām, ko nevajag ņemt sev līdzi. Jāpaspēj uzkrāt sevī prieku un izmēģināt to dažādos apstākļos, ari dažādos laikapstāklos. Nav sevi jāmoka un jāspīdzina, bet gan jāizmēģina, lai zinātu sava ķermeņa iespējas.

   21. Jebkura asiņaina pārtika ir kaitīga smalkās enerģijas attīstībai. Ja cilvēce spētu atturēties no līku aprīšanas, evolūcija varētu norisēt straujāk. Gaļas cienītāji ir mēģinājuši atdalīt asinis, tomēr vēlamās sekas nav guvuši. Ari pēc asiņu atdalīšanas gaļa nevar pilnīgi atbrīvoties no šīs varenās vielas emanācijām. Saules stari spēj tās daļēji izkliedēt, taču šo emanāciju izplatīšanās telpā arī rada ievērojamu ļaunumu. Izdariet eksperimentu ar psihisko enerģiju kautuves tuvumā - un iegūsit akūta neprāta pazīmes, nemaz jau nerunājot par būtnēm, kas piezīdušās atklātām asinīm. Ne jau bez pamata asinis dēvēja par apslēptajām.
   Tā var novērot dažādus cilvēkus, īpaši var pārliecināties par to, cik spēcīgs ir atavisms. Atavisms pastiprina tieksmi pēc asiņaina uztura, jo to ir lietojušas daudzas paaudzes. Diemžēl daudzas valstis nevelta uzmanību iedzīvotāju atveseļošanai. Valsts medicīnas un higiēnas līmenis ir visai zems. Veselības sardze nav augstākā līmenī par iedzīvotāju drošības sardzi. Neviena jauna doma neiekļūst šajās sastinguma pārņemtajās iestādēs. Tās spēj tikai vajāt, bet ne palīdzēt.
   Ceļā uz Brālību nevajadzētu atrasties lopkautuvēm.

   22. Taču ir cilvēki, kas nostājas pret asinsizliešanu, tomēr paši labprāt ēd gaļu. Cilvēks ir pretrunu pilns. Vienīgi psihiskās enerģijas attīstīšana spēj sekmēt dzīves harmonizēšanu. Pretrunas nav nekas cits kā nekārtība. Dažādiem slāņiem ir atbilstošs saturs. Bet vētra var sabangot viļņus, un tad pareizā plūsma tik drīz neatjaunosies.

   23. Mēs runājam par slānu sajaukšanos. Kosmisko vētru laikā pastāvīgi tiek traucēta ķīmisma plūsma un tiek lauzti stari. Nav viegli apgūt šādas perturbācijas, ja atceras par likumu negrozāmību. Zemes iedzīvotāju nekompetence tomēr var izraisīt lielas svārstības astroloģijā kā zinātnē. Turklāt dažas zīmes bija apslēptas. To sakām nevis tāpēc, lai liktu vilties, bet gan tāpēc, lai novērotājiem atgādinātu, cik sarežģīti ir apstākli.

   24. Liekulība, svētulība un māņticība ir trīs drūmas īpašības, un ceļā uz Brālību no tām jātiek vaļā. Lai katrs padomā, no kurienes nāk šie tumsonības pakalpiņi. Var veselas grāmatas sarakstīt par šiem tumsas ceļiem. Jāpadomā, kā varēja rasties tādi demoralizētāji. Tie rodas nemanāmi. Tomēr nekad to nav bijis vairāk kā patlaban. Neraugoties uz zinātnes apgarotību, neraugoties uz Smalkās Pasaules parādību saprātīgas izpētes nosacījumiem, tomēr nesamērīgi pieaug tumsonīgu noziegumu skaits. Cilvēki nespēj saprast, ka izplatījuma doma var viņus atbrīvot no važām.
   Uzskatiet, ka drūmie laiki beidzas, - zinība nokauninās nejēgas.

   25. Ceļš uz Brālību ir kalnupcelš. Kā kalns, tā ari Brālība ir redzami jau no tālienes. Skolotājs nevar uzstāt, lai tuvredzīgais saredz tālumu. Bet augšupceļā zūd virsotnes aprises. Tās tuvumā nevar augstumu apjaust; tā ari ceļā uz Brālību ir daudz takas līkloču. Jāpierod pie domas, ka sasniegumu ceļš ir sarežģīts. Jāiemīl visi šķēršļi, jo ceļa akmeņi ir tikai augšupejas pakāpes. Jau sen ir teikts, ka pa gludu akmeni augšā netiksi.

   26. Vēršanās pie Brālības bez atbildes nepaliek, bet daudz ir atbildes ceļu. Cilvēki tā riņķo pa savu izteikumu apli, ka citas zīmes neuztver. Turklāt viņi neizprot mājienus un brīdinājumus, kas dažreiz ir ietilpināti vienā vārdā vai vienā dzirkstelē. Cilvēki nevēlas padomāt par šāda lakonisma iemesliem. Pat daudz lasījušie zinātnieki aizmirst Karmas likumu. Bet, ieraugot garāmgājēju, kam draud briesmas, cilvēki viņu brīdina ar īsu uzsaucienu, nevis lasa pamācības par viņa nelaimes cēloni. Tā arī karmiskās iedarbības gadījumā var brīdināt ar īsu uzsaucienu, negremdējoties karmas dzīlēs.
   Katram ir bijusi iespēja pārliecināties, ka Brālības atbilde pienākusi ārēji pavisam necilās zīmēs. Var droši apgalvot, ka lielākā norādījumu daļa vai nu aizslīd gar apziņu, vai ari tiek iztulkota nepareizi. Šādi iztulkojumi ir īpaši bīstami, ja nonāk bezatbildīgu cilvēku rokās, kuri norādījumus izmanto atbilstoši savam pašreizējam noskaņojumam.
   Ir bijis daudz gadījumu, kad nejēgas izskaidrojuši lietiskas zīmes pilnīgi pretēji. Cilvēki savā zemes dzīvē paraduši iztulkot rakstīto pēc sava prāta, nerēķinoties ar vārdu īsto nozīmi, - tāda nosacīta patība ceļā uz Brālību ir jāatmet.

   27. Būdami uzmanīgi zemes dzīves attiecībās, cilvēki pieradīs būt tādi ari Augstākajā Kalpojumā. Neatstājiet neatbildētus cilvēku jautājumus. Labāk atbildēt, cik īsi vien iespējams, nekā atstāt indes aizmetņus. Nav grūti iedomāties, kāda indīga rūgšana sākas tur, kur nav saiknes.

   28. Ir pietiekami daudz zināms par Labās Brālības un ļaunās brālības eksistenci. Tāpat ir zināms, ka ļaunā brālība mēģina atdarināt Labo Brālību darbības veidos un metodēs. Nejēgas jautās - vai cilvēks var noteikt, ka tuvojas viens vai otrs Brālis? Ja gan viņu izskats, gan valoda ir vienādi, tad viegli var kļūdīties un pieņemt ļaunus padomus. Tā spriež cilvēks, kurš nezina, ka pazīšanas līdzeklis atrodas sirdī. Psihiskā enerģija palīdzēs nemaldīgi noteikt parādību iekšējo būtību. Nav vajadzīgas nekādas sarežģītas ierīces, ja zinības dzirksti cilvēks nes pats sevī.
   Psihiskās enerģijas pētnieki var apliecināt, ka enerģijas rādījumi ir nekļūdīgi. Attiecībā uz Zemes terminiem tie var būt relatīvi, bet kvalitātes ziņā kļūdu nebūs. Bet tieši kvalitāte ir tā, kas vajadzīga būtības izzināšanai. Visam pamatā esošā enerģija nevar uzrādīt negatīvo par pozitīvu. Šāds tīri zinātnisks apliecinājums pasargās cilvēkus no ļaunuma tuvošanās. Šādu iepazīšanu gluži pamatoti dēvē par Gaismas ieroci.

   29. Var pajautāt: kāpēc tāds noderīgs ierocis netiek dots visiem? Bet tas jau ir katram, tikai bieži vien noglabāts aiz septiņām atslēgām. Cilvēki paši ir vainīgi, ka vislielāko dārgumu ieslēdz pagrabā. Daudzi, pat dzirdēdami par šādu enerģiju, nepainteresējas par tās atklāšanas paņēmieniem - tik mazattīstīta ir zinātgriba!

   30. Šī pati atmodināta enerģija ļaus cilvēkiem saglabāt mieru, vērojot notikumus. Pētnieks nedrīkst novērojumu izdarīšanas laikā dusmoties vai uztraukties. Mierīgums ir Kalpojuma pazīme. Nav iespējams nodoties Kalpojumam, ja būtība ir satraukta kā viļņi šķērsvējā.

   31. Mācība jau ir pārveidojusi jūsu dzīvi. Tā ir pārnesuši jūs pāri daudzām briesmām. Mācība palīdzēs jums saprast, kas ir kaitīgs un kas - derīgs. Nav viegli saskatīt pareizo taku, taču jūs zināt, kā iet augšup pa gludu klinti. Šādos saspriegumos attīstās psihiskā enerģija.

   32. Psihiskā enerģija ne vien jāizpēta, bet arī apzināti jāizmanto dzīvē. Tādai apzinātai kopdarbībai, kāda ir Brālība, nepieciešama psihiskā enerģija. Bez psihiskās enerģijas darbu nevar padarīt harmonisku. Bez psihiskās enerģijas nav iespējama savstarpēja saprašanās. Bez psihiskās enerģijas nevar pasmelties pacietību un iecietību. Bez psihiskās enerģijas nevar atbrīvoties no uzbudinājuma - visās lietās ir nepieciešama visam pamatā esošā enerģija.
   Jau esat pamanījuši, ka enerģijas svārstības ietekmē ne vien paša cilvēka klātbūtne, bet pat viņu attēli iedarbojas uz smalko enerģiju. Enerģijas jutīgums ne vien jāatzīst, bet arī jāpatur prātā šī fenomenālā kvalitāte. Cilvēkiem, kuri nav redzējuši eksperimentus ar psihisko enerģiju, runas par to, ka pat attēli spēj iedarboties, liksies neprātīgi izdomājumi. Taču tādi cilvēki apšauba ari pašas enerģijas esamību. Viņi gan labprāt pasprie-delēs par garu un dvēseli, bet pati evidentā enerģija, viņuprāt, ir tikai burvju māņi.

   33. Jāiemācās nekaitināt cilvēkus, kuri dažas zinības nespēj uztvert. Eksperimentāli novērojumi parādīs, kad spriedelēšana ir nevietā.

   34. Strīds gan var atklāt patiesību, taču visbiežāk tas piesārņo izplatījumu. Skolotājam jāzina, ciktāl skolnieks var piedalīties strīdā, neienesot tajā dusmas.
   Šis mērs ir jāzina, jo Brālībai par visu vairāk nepieciešams līdzsvars.

   35. Nebrīnieties, ka, runādams par Brālību, pieminu visam pamatā esošo enerģiju. Tam ir divi cēloņi. Pirmais ir tas, ka tuvošanās Brālībai prasa šīs enerģijas attīstīšanu. Ja tas netiek darīts un centri snauž, nav iespējams izprast smalkas uztveres. Šādas vissmalkākās vibrācijas ir Brālīgās sadarbības pamatā. Jāatceras ari otrs iemesls - visi nebūs izlasījuši iepriekšējos pierakstus, kur ir stāstīts par psihisko enerģiju. Katrā grāmatā jāietver panākumu gūšanas pamatnoteikumi. Būtu nežēlīgi nedot vismaz lakoniskus mājienus attiecībā uz iepriekšteikto, kur runāts par kaut ko nenovērtējamu.
   Būsim vērīgi pret katru sīku apstākli - laicīgajā esamībā ir grūti atšķirt, kas ir sīks un kas - dižens, kas - nevajadzīgs un kas - noderīgs. Daudz pērļu ir izmests ārā kopā ar saslaukām. Ja pamanāt, ka jūsu sarunbiedrs tikai daļēji uztver vajadzīgās pamatnostādnes, palīdziet viņam. Tādā pacietības pilnā palīdzībā izpaudīsies Brālībai ļoti svarīga kvalitāte.

   36. Psihisko enerģiju dēvē par ceturtās dimensijas orgānu. Protams, pati šī dimensija ir nosacīta - tā tikai izteic visu sajūtu izsmalcinājumu. Spilgts izsmalcinājums ļauj saprast pārzemes apstākļus. Taču, ja nomenklatūra ir noteikusi ceturto dimensiju, tad lai nu tā būtu, ja vien nepievēršamies divu dimensiju sistēmai. Neiebildīsim arī pret to, ka psihisko enerģiju nosauc par orgānu. Tā pastāv, tā rada spēcīgu iedarbību. Tā uztver kosmiskās strāvas, tā ir saistīta ar dzīvību. Lai tad arī dēvē to par orgānu, šāds nosaukums jau liecina par atzīšanu.

   37. Nevajag aizmirst, ka daudzi vispār ne vārda nesapratīs par psihisko enerģiju. Viņi to neatzīst - gluži tāpat kā neatzīst zibeni cilvēks, kurš nekad to nav redzējis. Atrodas cilvēki, kuri vispār nesaprot, kas ir doma. Šādu cilvēku pazīme ir nevis analfabētisms, bet gan pārakmeņojusies sirds - un tādu miroņu nav mazums!
   Psihiskās enerģijas pētniekiem ir jāpierod pie šādiem pārakmeņojumiem. Dienasgrāmatās nāksies atzīmēt daudzus, kas nepārprotami nespēj aptvert.

   38. Cilvēki gaida Vēstnešus un vienlaikus ļoti baidās pat no domas par viņu atnākšanu. Ja cilvēkiem pavaicātu, kādu viņi gribētu redzēt Vēstnesi, no šīm vēlmēm izveidotos līdz nejēdzībai dīvains sajaukums: putnu spalvas nebūtu pēdējais no Vēstneša atribūtiem. Bet, ja uzzinātu, ka Vēstnesi apņem Gaisma, tad vispirms parūpētos, lai netiktu apžilbināti.
   Protams, ari pavisam parastu parādību laika mēdz būt satricinājumi. Tādas trīsas izraisa ne tikai negaidītība, bet arī auru dažādība. Šāds saspriegums var būt pat nāvējošs, tāpēc Vēstneši parādās tik reti. Viņi taču nenāk slepkavot, tādēļ pakāpeniski jāpieradinās pie dažādiem spriegumiem. Psihiskās enerģijas pētnieki saprot, par kādiem vingrinājumiem mēs runājam.
   Jāveic ne tikai eksperimenti ar psihisko enerģiju, bet ari jāpierod pie saskarsmes ar Smalko Pasauli, turklāt jāvairās no maģijas, jo visu dabisko var sasniegt dabiskā veidā. Vienīgi eksperimentu ceļā pierod pie dažādu pakāpju sprieguma. Un pati gaidīšana būs dabiska gatavība jeb, kā to pieņemts dēvēt, - disciplīna.
   Sagatavojies cilvēks ir gatavs uzņemt ari Vēstnesi.

   39. Cilvēki baidās no pārbaudījumiem. Cilvēki baidās no eksperimentiem, bet daudzus izzināšanas paņēmienus pat iedomāties nespēj. Atkal bailes, kas pārņem ķermeni, atkal šausmas, kas stindzina miesu, neļauj saprātīgi rīkoties.
   Tādēļ disciplīna pirmām kārtām liek pārvarēt bailes.

   40. Brālības jēdziens turas uz stipriem balstiem. Tas nepieļauj vecuma, rasu vai nejaušu noskaņojumu noteiktus ierobežojumus. Pāri visam, protams, stāv pamatenerģija. Ja tā ir izpausta un ar tās palīdzību var harmonizēt saskarsmi, tad ir izveidota stipra saikne.

   41. Kāds ceļš ir dabisks? Tolerances un pacietības pilna absolūti neierobežota izzināšana - bez jebkāda sektantisma. Neierobežota izzināšana nav viegli apgūstama. Cilvēka darbībā viss ir ierobežots. Katra darbošanās it kā aizšķērso daudzus sakaru ceļus. Pat izcili prāti nereti tika iedzīti šaurā gultnē. Pašierobežošanās kaite nav tas pats, kas pašaizliedzība. Ērtību dēļ cilvēks sevi ierobežo! Izņēmums ir drosmīga darbošanās neierobežotas izzināšanas labad. Dusmas un naids savu darbību vērš ierobežotībā. Neierobežotai darbībai jābūt labvēlības pārpilnai un ar labestīgu aci jāsaskata cēloņi un sekas. Darba skarbumam nav nekā kopīga ar nosodījumu. Nosoda tikai aprobežoti cilvēki. Nosodīšana nesekmē pilnīgošanos.
   Bet vai apjucis cilvēks var sapņot par neierobežotu izzināšanu? Mācīties var visur un vienmēr. Ja centieni ir neatturami, iespējamības atnāk pašas. Tikai kustībā ir dabiskais ceļš!

   42. Tik tiešam - ir jāmeklē. Jāatceras, ka nieka dzirkstele spēj izraisīt milzu sprādzienu. Doma vien jau pievelk un atstumj. Cilvēku prātu pārvaldītāji nereti paši ir vadāmi. Un kādas tukšas skaņas spēj aizšķērsot cilvēka gribu un uz visiem laikiem izjaukt jau uzsākto ceļu!
   Labais netraucē, bet ļaunais kavē. Iegaumēsim, ka sīka dzirkstele izraisa lielas eksplozijas.

   43. Vai tiešām ceļā uz Brālību vajadzīga tāda sagatavošanās? Jā, ne vien sagatavošanās, bet arī apskaidrība. Vai nenožēlos tas, kurš nolēmis sevi veltīt lielajam Kalpojumam? Mazdūšības pārņemts, viņš iztēlosies labklājības un ērtības jaukumus, var parādīties pat nožēlas pilni smaidi. Kā bez apskaidrības lai pārvar šādus uzbrukumus?

   44. Vienosimies par miera jēdziena nozīmi. Ap to uzkrājušies daudzi nepareizi un kaitīgi iztulkojumi. Cilvēki raduši par mieru uzskatīt bezdarbību, tādējādi padarot to par psihisku atslābumu. Psihiskajai enerģijai tieši bezdarbība ir viskaitīgākā. Jebkurš garīgs sastingums nogurdina, nevis dod jaunus spēkus.
   Ārsti iesaka atpūsties, nomierināties, neko nedarīt un domā, ka tādējādi var atjaunot spēkus. Bet šie paši ārsti saprot, ka spēku zudums iestājies tāpēc, ka izjaukts līdzsvars. Rāms miers nav nekas cits kā līdzsvars. Taču līdzsvars ir vienmērīgs enerģijas saspriegums. Tikai tādā ceļā var atjaunot un nostiprināt spēkus.
   Nav svarīgi, vai līdzsvaru atgūst tuksnesī vai pilsētā, galvenais ir - pastāvīgs spriegums. Sprieguma ceļš ir tiekšanās ceļš, citiem vārdiem runājot - dzīvības ceļš.
   Būdami ne visai kompetenti, ārsti brīdina no spēku tērēšanas, taču spēku patēriņu prasa nelīdzsvarotība. Turpretim līdzsvars ir viena no labākajām panacejām. Kā palīglīdzekli nevajadzētu aizmirst saprātīgu gaisa izmantošanu, taču ari šis apstāklis neprasa daudz laika.
   Lai miera jēdziens tiek pareizi saprasts Brālības īstenošanai. Nemiers rada vienīgi kņadu.

   45. Visuma parādību vidū īpaša nozīme ir nepārtrauktajām eksplozijām. Ari cilvēkā uzkrājas enerģiju eksplozijas. Bet kāpēc Visumā notiekošie sprādzieni ir labdarīgi, turpretī cilvēkā notiekošie var sagraut organismu? Atšķirība ir tā, ka Visuma notiekošās eksplozijas līdzsvaro dižens ritms, bet cilvēkā notiekošajām eksplozijām bieži vien tieši ritma pietrūkst.

   46. Viss ir relatīvs, taču nevar salīdzināt Visuma harmoniju ar cilvēka brīvo gribu. Tieši šī dāsnā velte, nepareizi lietota, izraisa smagas sekas. Daudz ir runāts par cilvēka nozīmi Kosmosā, taču šī patiesība jādaudzina pastāvīgi. Visās lietās var pārliecināties par to, cik maz cilvēki domā par savu sūtību.

   47. Senos laikos bija tāda rotaļa, kurā cits citu centās sakaitināt. Kas pirmais noskaitās, tas bija zaudētājs.

   48. Bieži tiek norādīts, ka pastāvīgi jābūt modriem, bet cik reti to izprot! Cilvēki parasti prasa vērīgumu no citiem, bet nemeklē to sevī. Taču vispirms jāuzskaņo pašam savs instruments. Tikai tad radīsies uztvertspēja. Vai bez uztvertspējas var cerēt uz sadarbību un Brālību? Visīstenākie padomi sašķīdīs pret noliegsmes bruņām.
   Nāks laiks, kad ārsti atklās, kādi apstākli ir vislabākie psihiskās enerģijas iedarbībai. Nedrīkst iedomāties, ka psihiskā enerģija var vienādi darboties jebkuros apstākļos. Ja ir cilvēki, uz kuriem neiedarbojas pat visstiprākās indes, tātad ari psihiskā enerģija tiek uztverta dažādi. Ja netiks attīstīta uztvertspēja, cilvēks zaudēs visvērtīgāko aparātu. Bet uztvertspējas attīstīšanai nepieciešams pastāvīgs vērīgums. Tādas īpašības veidošanai nav vajadzīgs nekas pārdabisks - tikai jābūt uzmanīgam.

   49. Cilvēcisko iemiesojumu vidū katrā ziņā atradīsit arī tādu, kas ir veltīts ritmiskam darbam. Vai tas būtu kāds amats, mūzika vai dziedāšana, vai lauku darbs, cilvēks katrā ziņā veidosies ritmā, kas piepilda visu mūžu. Uzzinājuši par dažiem iemiesojumiem, cilvēki nereti brīnās: kāpēc tie bija it kā maznozīmīgi? Taču šo iemiesojumu laikā tika izstrādāts darba ritms. Šī ļoti nozīmīgā kvalitāte iegūstama cīņā, tā prasa lielu pacietību.

   50. Darbu var iemīlēt vienīgi tad, ja to iepazīst. Ari ritmu var apjēgt tikai tad, kad tas kļuvis par cilvēka dabas neatņemamu kvalitāti. Pretējā gadījumā ignorance sadumposies pret likumsakarību un pastāvīgo disciplīnu. Tādiem nejēgām pati Brālības ideja liksies kā neciešama utopija.

   51. Brālība ir cilvēku savstarpējo attiecību cildena izpausme. Brālības stāvoklī var sasniegt brīvu Hierarhijas izpratni. Tieši Hierarhiju nedrīkst uzspiest ar varu. Tā dzīvo tikai labprātīgi izprasta. To nedrīkst atzīt viltīgu apsvērumu dēļ - tāds viltus stāvoklis beidzas ar briesmīgu degradāciju. Hierarhiju mēdz pavadīt prieks, bet jebkuru varmācību un melus pavada bēdas.
   Vēl nesen šādus prātojumus varēja uzskatīt par morālām abstrakcijām, bet, kad ir novērtēta psihiskā enerģija, tad cilvēka kvalitātes jau ir zinātniski lielumi. Vai nav aizraujoši eksperimentālā kārtā izveidot kvalitāšu skalu?

   52. Nebūtu pareizi teikt, ka katram augošam augam piemīt griešanās kustība. Pareizāk būtu runāt par spirālveida kustību. Griešanās kustību saprot kā kaut ko pabeigtu, bet neviena kustība nevar būt pabeigta - tai jābūt tiecīgai.
   Šādus eksperimentus var veikt ne tikai ar augiem, bet ari ar jebkuru ierīci izplatījumā un pēc tam, novērojot domas lidojumu, pārliecināties, ka katra kustība notiek pa spirāli. Pētot psihisko enerģiju, šāds apsvērums ir noderīgs.

   53. Vai zinātniski pamatoti Vēstījumi var mainīties un kļūt pretrunīgi? Pamati, protams, ir nesatricināmi, bet svārstības var būt uztvērējos. Šādas neatbilstības nevajag attiecināt uz pamatiem. Vai nebūtu labāk pameklēt cēloni savā neizpratnē? Vienīgi paplašināta apziņa palīdzēs rast skaidru izpratni, citādi visskaidrāko rakstu var iztulkot ačgārni.
   Nav pieļaujama nekāda ačgārnība.

   54. Salīdziniet labvēlības un atzinības parādību aprises ar ļaunprātības un skaudības rakstu. Pirmajā gadījumā iegūsit lielisku apli, bet otrajā - briesmīgus ķeburus. Neraugoties uz stipro spriegumu, ļaunuma raksts ir nekārtīgs. Šāda nehar-moniska uzbūve ir pazemojoša visiem radošajiem pamatiem. Ļaunums neder radīšanai - tas izraisa īslaicīgas konvulsijas, bet pēc tam krīt neprātā un aprij pats sevi.
   Bet daiļš ir labvēlības aplis - tas ir kā gaišs Vairogs! Harmoniskā kustībā tas var paplašināties un padziļināties. Pētot visam pamatā esošo enerģiju, var pārliecināties, cik lielā mērā cilvēks spēj atšķirt pozitīvās un negatīvās īpašības. Daudz ir cilvēkiem teikts par labā un ļaunā relativitāti. Taču pastāv pamatimpulss, kas nemaldina, - psihiskas enerģijas aprises nav iespējams viltot, tās parāda lietu būtību.

   55. Par psihiskās enerģijas aprisēm nevar šaubīties. Šī enerģija kā visam pamatā esošs izzinošs spēks nevar kļūdīties, nejaušu noskaņojumu uztverot par būtību. Paužot domu par psihiskās enerģijas nozīmi, šī enerģija jau it kā tiek uzsūkta no izplatījuma.
   Domu magnēts atnesīs pašas vērtīgākās psihiskās enerģijas daļiņas. Psihiskā enerģija ir jāiemīl. Ir jāatzīst tās pastāvīgā klātbūtne. Tāda domāšana nebūt nav viegla. Vajadzīga liela pacietība, lai to saglabātu, pastāvot visu neapvaldīto izplatījuma plūsmu spiedienam.

   56. Pacietība, pacietība, pacietība - lai tā nav tukša skaņa, lai tā pasargā visos ceļos. Sajūta, ka spēki jau izsīkuši, ir visbīstamākā ilūzija. Spēki nav izsmejami, tikai paši cilvēki mēģina pārtraukt to plūsmu.
   Arī ceļš uz Brālību prasa daudz pacietības. Tas pats domas varenais spēks jāliek lietā, lai piekļūtu triju Pasauļu izpratnei.

   57. īsta ģimene ir vienkopas dzīves prototips. Tā var personificēt sadarbību, arī Hierarhiju un Brālību. Taču tādas ģimenes ir visai reti sastopamas, tāpēc nevar teikt, ka ģimene ir Brālības simbols. Var atbildēt: vai tikai ģimene nav naida simbols? Tik ļoti cilvēki ir pieraduši necienīt savas mājas. Tādēļ audzināšanas jautājumos īpašu uzmanību veltīsim mājas sadzīvei. Bez mājas celšanas nav ko domāt par valsts celšanu.
   Kāds priekšstats par Brālību var būt cilvēkiem, kas nesaprot valsts un mājas vērtību? Nekādi īpaši rīkojumi nevar atjaunot cieņas jūtas, ja tās reiz izdzēstas. To sēja jāsāk ar izglītību, ar plašas izzināšanas un precīzu zinātnisko pētījumu atzīšanu. Vienīgi tā cilvēki atkal var nonākt pie cilvēcības.
   Sasniedzot cilvēcības pakāpi, atjaunosies Brālības izpratne.

   58. Ari pats darba sūrums var iegūt brīnišķīgu nozīmi, ja to nevulgarizē, bet ieliek tajā sadarbības jēdzienu. Jāatceras, ka rupjība ir pretrunā ar visiem Dabas likumiem. Ikviena rupja rīcība izraisa tādu nejēdzīgu viesuli, ka cilvēki droši vien būtu daudz piesardzīgāki, ja spētu to saredzēt. Rupjības karma ir visai smaga.
   Cilvēki ar paplašinātu apziņu ir īpaši jūtīgi pret katru rupjību - tā var pārliecināties par to, cik nepieļaujama ir rupjība.

   59. Daudzi sarunu biedri droši vien gribētu drīzāk dzirdēt par pašu Brālību, taču vispirms lai atmet ziņkāri un traucējošus ieradumus. Ieiet drīkst tikai ar cieņu, tādēļ iepriekš jāpārbauda, kā tiek izprastas dažādas jūtas. Nevajag nodot glabāšanā vērtīgas lietas, pieļaujot, ka tās nevis rūpīgi sargās, bet gan pārdos.
   Tam, kas vēlas izzināt, izzināšanas ceļš nekļūs apnicīgs.

   60. Stiprināsim savus sarunu biedrus ar visām īpašībām, kas nepieciešamas ceļā uz Brālību. Nepietiek apgūt dažas no tām - jāiepazīst viss to kopums, īpašību simfonija ir līdzīga sfēru simfonijai! Ja viena īpašība attīstās lieliski, bet citas atpaliek, rodas postoša disonanse. Disonanse var atslābināt, var kaitināt un pat iznīcināt, īpašības līdzsvaro liels apziņas sasprie-gums. Ganam jārūpējas par ganāmpulku, tāpat arī cilvēkam jādziedē sasirgusī īpašība. Cilvēks pats labi zina, kura no viņa īpašībām cieš. Dzīve viņam dod iespēja* pārbaudīt ikvienu īpašību. Ikdienas dzīvē var rast pielietojumu jebkurai īpašībai. Ja cilvēks sāk apgalvot, ka viņam nav nekādas iespējas likt lietā savas labākās īpašības, viņš parāda savu notrulināšanos. Un otrādi - ja cilvēks priecājas par iespēju izmantot savas īpašības, viņš apliecina apziņas paplašināšanos. Pēc tam sekos ari nākamā prieka pakāpe, proti, prieks par īpašību simfonijas daili.

   61. Eksperimenti ar psihisko enerģiju parādīs, cik lielā mērā tāda simfonija paplašina labvēlības loku. Pieredzējuši novērotāji viegli izpratīs īpašību atbilstību psihiskajai enerģijai, bet nejēgas tādu salīdzinājumu nesapratīs.
   Garajam ceļam savāksim pēc iespējas vairāk īpašību. Lai katra no tām ir augstākajā pakāpē!

   62. Nedrīkst aizmirst, ka katram atklājumam seko pretat-klājums. Jūs dzirdējāt, ka plašā apgabalā pārtrūka radioraidījumi, - tātad ari tāds liels atklājums nav neapstrīdams. Stari padara priekšmetus neredzamus, bet citi stari iet cauri blīviem ķermeņiem. Tikai doma un psihiskā enerģija ir neapšaubāmas.
   Cilvēcei jāizvēlas paši stabilākie ceļi. Visi atklājumi, kas izdarīti mehānikā, pierāda vienīgi to, ka pašam cilvēkam jābūt stipram. Būsim saudzīgi pret visiem, kuri spēj dot cilvēcei savu labāko spēku. Un pateiksimies tiem saviem Brāļiem, kuri nepagurdami nes mums zināšanas par psihisko enerģiju. Šajā ceļā vajag daudz pašaizliedzības. Tumsoņi ienīst visus nemainīgo dārgumu meklētājus. Pat uz labākā ceļa var aplaupīt. Par laimi, neredzamo dārgumu Nesēji ir neievainojami.

   63. Ir teikts - tikumam ir varavīksnes aura. Varavīksne ir sintēzes simbols. Vai tikums nav īpašību sintēze? Ikvienā no vecajiem simboliem var atrast neapstrīdamu patiesību. Cilvēki jau sen saprata, ka tikums ir ne tikai laba rīcība. Viņi lieliski zināja, ka vienīgi labāko īpašību spriegumu saskaņas dod augšupejas sintēzi. Viņi zināja, ka vienīgi centieni ir tikuma apliecinātāji. Nekāda ārēja rīcība nespēj liecināt par iekšējiem motīviem. Eksperiments ar psihisko enerģiju parādīs, cik lielā mērā var atšķirties rīcība no motīviem. Nekādi skanīgi vārdi un darbi neapslēps motīvus. Vēsturē netrūkst piemēru, kas parāda, ka pat derīgus darbus nevarēja attaisnot necienīgu motīvu dēļ. Un otrādi - daudz kas tāds, kas palicis neatminēts un ticis aizdomās turēts, ir skaistu centienu apmirdzēts. Psihiskā enerģija apstiprinās šādas liecības par dzīves būtību.

   64. Jāsaprot, ka tuvošanās tādam cildenam jēdzienam kā Brālība uzliek nebūt ne vieglu pienākumu. Katra atbrīvošanās pat no sīka paraduma jau prasa gribas piepūli. Turklāt var gadīties, ka it kā atmestais paradums atgriežas - un jau stiprākā pakāpē, tātad apziņas dzīlēs šis netikums ir turpinājis pastāvēt.
   Var pajautāt - vai paradumi pāriet uz vairākiem iemiesojumiem? Var pāriet un pat pieaugt, ja uzturēšanās Smalkajā Pasaulē nav bijusi saistīta ar tās Augstākajām Sfērām. Centieniem visur ir izšķirošā nozīme. Tā, pārejot Smalkajā Pasaulē, cilvēku vada tieši viņa centieni. Neizpausti, bet izjusti centieni būs daiļāki par visslavenākajiem darbiem. Tikai cilvēks pats zina, kā viņā radušās vienas vai otras jūtas. Viņš var iekšēji izsekot to pieauguma procesam. Tā katram labākais tiesnesis ir viņš pats. Bet cilvēkam ir jāatceras, ka pat zemes dzīvē viņam ir dots objektīvs liecinieks - visam pamatā esošā enerģija.

   65. Skarbums un cietsirdība ir pilnīgi atšķirīgi jēdzieni. Taču cilvēki nespēj atšķirt skarbuma harmoniju no cietsirdības konvulsijām. Skarbums ir taisnīguma atribūts, bet cietsirdība ir cilvēknīšana: tā neved uz Brālību. Skarbumu izteic ar apli, bet cietsirdība parādās neprāta zīmē. Cietsirdība nav uzskatāma par slimību - tāpat kā neķītras lamas, tā ir tikai zemākās dabas izpausme.
   Valstī vajadzētu ar likumu iznīdēt abus šos tumšos izdzimumus. Jau pamatskolā vajadzētu ieaudzināt principus, kas izskaidro, cik nepieļaujami ir divi zemākie netikumi.

   66. Līdzdarbinieki un vēstneši mēdz būt apzinīgi un neapzinīgi. Uzdevumu uzticēšana tiek uzskatīta par goda lietu, taču neapzinīgie līdzdarbinieki parasti pat nezina, kad viņus ir iedvesmojis uzdevums. Viņi rīkojas atbilstoši nezināmai pavēlei, kaut ko nogādā vai brīdina, bet paši neapjauš, kur viņu uzdevums sākas un kur - beidzas. Tādu vēstnešu ir daudz. Viņi ir atšķirīgi pēc sava stāvokļa, taču uzdevumu izpilda nekavējoties.
   īpašu vietu ieņem klusuciešanas uzdevumi, kad jāiedarbojas nevis ar vārdiem, bet gan ar klusēšanu.

   67. Dažkārt ciešs, mēms skatiens aptur lielas briesmas. Domai vārdi nav vajadzīgi. Ari suģestijai nav vajadzīgi vārdi. Tikai nemākulīgi hipnotizētāji cenšas iedarboties ar kliedzieniem un piepalīdzēt ar žestiem, taču domas pārraidē nekas tāds nav vajadzīgs. Drīzāk varētu noderēt ritmiska elpošana, taču ari to aizstāj sirds ritms.
   Domu raida caur sirdi, un caur sirdi to ari saņem.

   68. Ari cilvēki, kas vēstis gaida, ir divējādi. Maz ir to, kas prot gaidīt, un lielākā daļa ne tikai nesaprot notiekošo, bet nonāk pat līdz kaitēšanai. Viņi pamet savu darbu. Viņi piepilda izplatījumu ar savām sūdzībām. Viņi traucē apkārtējos. Paši to nemanīdami, viņi uzskata sevi par izredzētajiem un sāk augstprātīgi atsaukties par citiem. Daudz ļauna nodara nepilnīgas zināšanas, bet vēl vairāk - sastingusi apzina. Katrs tāds cilvēks kļūst par apjukuma un Šaubu sējēju. Pats viņš apmulsumā pamazām zaudē darba ritmu. Šādi cilvēki ir loti kaitīgi zinības idejām. Viņi savtīgi vēlas saņemt pašu jaunāko vēsti, taču no tādiem uzurpatoriem ir maz labuma. Ar šādiem vājiem cilvēkiem nedrīkst rēķināties, jo viņi ir kā nodevības perēkļi; nekas neaizkavēs viņu intrigas. Labas vēsts vārdā nedrīkst nākt iznīcība. Reti kāds prot gaidīt vēstis pilnīgā labvēlība, darba un grūtību vidū - tādi līdzdarbinieki jau kļūst par sadarbības locekļiem.

   69. Nav par patiesību uzskatāms viss, kas ir rakstīts par Brālību. Daudz kas ir sajaukts ar priekšstatiem par Smalko Pasauli, daudz personisku sapņojumu savijas ar īstenību. Daudz ir leģendu par dažādām rasēm un neesošiem kontinentiem. Uz jēdzieniem, kas cilvēkus interesē, viņi attiecina dažādus sīkumus, nerēķinādamies ar nesakritību variantu un laika ziņā. Vāja iztēle nereti pazemina to, ko grib paaugstināt.

   70. Pareizs ir ceļš no mazā uz lielo. To apliecina katrs grauds. Taču cilvēki bieži vien pieņem mazo par lielo un domā, ka sīka monēta var aizsegt sauli.

   71. Burvis apvārdo slimību, bet tikai tagad cilvēki sāk saprast, ka šāda buršana ir gluži vienkārši iedvešana. Burvji parasti izrunā kaut kādus nesaprotamus, bezjēdzīgus vārdus, taču reti kādam ienāk prātā, ka būtība ietverta nevis vārdos, bet gan ritmā un, galvenais, raidāmajās domās.
   Ar iedvešanu var ne vien novērst sāpes, bet ari dot ievirzi visai slimībai. Pēdējo reti atzīst, jo līdz pat šim laikam netic domas iedarbībai. No tā paša neticības avota nāk ari apziņas sastingums. Cilvēki sevi saindē ar neticību. Gadsimtu viedība mums var pavēstīt daudz gan cildenas uzticības, gan postu nesošas neuzticēšanās piemēru. Runājot par sadarbību un pat par Brālību, Mums ir jādaudzina uzticēšanās - bez tās nevar radīt ritmu, nevar gūt panākumus, bez tās nav iespējama virzība uz priekšu. Nedomājiet, ka atkārtoju pārāk labi zināmo, gluži otrādi - tieši briesmu stundā atgādinu par glābšanas līdzekli. Nav cita līdzekļa, kas spētu modināt psihisko enerģiju. Nav cita ceļa, kas liktu sirdij iemirdzēties uzvarā. Ir grūti nepagurt, ja sirdī ir tumsa.

   72. Var saņemt vislabākos padomus, un tomēr tie paliks kā sakaltušas rudens lapas. Tikai tad, ja apzinās, cik nozīmīga dzīvē ir enerģijas izmantošana, var likt lietā Vadības ieteikumus. Tukši vārdi uz Brālību neved.

   73. Samulsuma stundā vislabākais draugs ir klusēšana. Taču klusums nedrīkst būt niknuma pilns pieklusums. Kaut uz mirkli jāļauj nomierināties sirds ritmam. Lai atkal rod mieru psihiska enerģija, tad gaismā pastiprināsies centru darbs, bet bez uzliesmošanas.

   74. Pilsēta bija labi nostiprināta; mūri un torni izturīgi, pie visiem vārtiem sargi - naidnieks cietoksnī iekļūt nevarēja. "Bet, sargi, esiet modri, neapmulstiet no ienaidnieka bultām. Ir izgudrotas bultas ar īpašiem uzrakstiem, lai piesaistītu sardzes uzmanību. Uzraksti ieinteresēs sargus, prāts apmulsis, un vārti paliks bez apsardzības," - tā kādā Mistērijā aprakstits psihiskās enerģijas stāvoklis gara apmulsuma brīdī.
   Var izteikties gan dzejas tēlos, gan simbolos un hieroglifos, gan lietojot medicīnas terminus, gan izdodot rīkojumu, - visi veidi vienādi norādīs uz pamatenerģijas nozīmi. Mistērijās bieži ir lietoti no kaitīga samulsuma brīdinoši simboli. Var ievērojami nostiprināt psihisko enerģiju, bet mazs samulsums var atvērt vārtus pašam bīstamākajam ienaidniekam. Samulsuma brīdī jāprot kaut uz mirkli pilnīgi nomierināties. Šāds mierīgums un kaut viena prānas ieelpa radīs stipru vairogu.
   Ārstam uzmanīgi jāizturas pret vecajiem simboliem. Kad Bībelē tiek runāts par uzsūtītām slimībām un sērgām, jāzina, ka paguris gars ir ielaidis visbriesmīgākās infekcijas.

   75. Jāsaprot ari: ja tiek runāts par labo, tad domāta ir pareiza darbība. Būs pareiza darbība, tiks radīts labais. Bet, ja, kaismīgi runājot par labo, tiks veikta slikta darbība, radīsies vienīgi ļaunums.
   Daudz tiek runāts par labo, un daudz tiek darīts ļauna.

   76. Iedomājas, ka ubagam pasniegts grasis nosegs izdarītu slepkavību! Kamēr nebūs apjēgts samērīgums, nevar iestāties līdzsvars. Tāpat nav izprasta ari ķermeņa vai gara slepkavība. Kur tad ir Brālība, ja iespējama gara slepkavība? To pat neuzskata par noziegumu!

   77. Pareiza psihiskās enerģijas attīstīšana pastiprina vīrišķību. Pareiza attīstība jāsaprot kā dabiska augsme. Lai katrs palielina savas vīrišķības krājumu - tā ir kā atvērts logs.

   78. Postoša ir apmierinātības sajūta - tā ved uz pārsā-tinājumu, uz enerģijas paralīzi. Smalkajā Pasaulē var novērot, cik nožēlojams ir šādu paralītiķu liktenis. Pat to mazumiņu, ko viņi paguvuši uzkrāt savā zemes dzīvē, nomāc enerģijas paralīze. Šīs klīstošas ēnas nespēj neko sasniegt, jo bez enerģijas nav iespējama virzība uz priekšu. Jums var pajautāt, kam ir drūmāks liktenis - šādiem paralītiķiem vai ļaunajiem nīdējiem? Atbildēt grūti. Nīdēji var ciest un tādējādi šķīstīties, bet paralītiķi enerģijas bezdarbības dēļ zaudē iespēju virzīties uz priekšu. Vai nav labāk stipri ciest, ja vien pastāv iespēja attīstīties? Šķīstījošas mokas ir labākas nekā bezcerīgs pagrimums. Naids var vērsties mīlestībā, bet paralīze ir briesmīgi nakts murgi. Šāds bezpalīdzīgs sabrukums nevar vest uz Brālību. Atsevišķu locekļu paralīzi var uzveikt ar gribu, bet kā var izteikt pavēli, ja nedarbojas pats enerģijas pamats? Daudz ir tādu dzīvo miroņu!

   79. Ir derīgi pavērot, kā cilvēki darbojas suģestijas ietekmē, bet tajā pašā laikā noliedz šādas ietekmes iespējamību. Dažreiz cilvēks aiz ļauna prāta apgalvo, ka rīkojas pēc paša gribas, bet patiesībā dara tieši to, kas viņam ir iedvests. Viņš raida sev neraksturīgas domas, lieto sev svešus izteicienus, bet, niknuma pārņemts, cenšas piedēvēt tos sev. Ja zināt, kas ir šīs iedvesmas avots, jūs varat spriest par tīšiem sagrozījumiem.
   Tumšs un neizturīgs ir viss, kas tiek radīts ļaunumā.

   80. Kad cilvēki atgriežas tajās vietās, kur kādreiz jau bijuši, viņus parasti pārņem skumjas. Viņi jūt, ka kaut ko nav padarījuši. Tā tas ari ir. Bezrobežībā vienmēr ir jāsajūt zināma nolemtība.

   81. Sadalīsim grāmatu "Brālība" divās daļās. Vienu - par Brālības pamatiem - dosim tagad, bet otru - par Brālības Iekšējo Dzīvi - sūtīsim tiem, kas būs pieņēmuši pamatus.

   82. Salikti sapņi un atmiņas veido veselu zinātni. Dažreiz tie savijas ar izdomājumiem, bet, tos sadalot sastāvdaļās, parādās virkne atsevišķu, pilnīgi reālu epizožu. Tādēļ, ja runā par kaut ko neiespējamu, jāpadomā par to, ka daļu kombinācija varbūt ir nedabiska, bet katra no šīm daļām ir pilnīgi iespējama. Pamācoši ir novērot, tieši kuras atmiņu daļas vieglāk atkrīt, -tā var noskaidrot pašas personas raksturu.
   Pašas senākās atmiņas var veidot sarežģītus dažādu gadsimtu rakstus. Var redzēt visdažādākās sastapšanās; nereti varēja sastapties Brāli, taču dažādu gadsimtu sīkumi spēja aizēnot pat visaugstākās tikšanās. Ne velti teikts, ka katrs cilvēks ir sarežģīta glabātava. Daudz uguns vajag, lai izgaismotu visus tas tumšos nostūrus.

   83. Cilvēki daudz runā par domu tēliem, taču ne visas domas spēj iegūt formu. Var būt domu putekļi, kas nespēj ietērpties formā, bet sajaucas ar citām tādām pašām putekļu vērpetēm. No tādām saslaukām var uznākt šķavas.

   84. Tie, kas runā par domu tēliem, reti rūpējas par to, kā izsmalcināt un pastiprināt šos veidojumus. Šādos gadījumos pat pašiedvesma var būt noderīga. Sen ir teikts, ka domas klejo pa izplatījumu, tātad tām jābūt noformētām. Gružu vērpetes sūtījumiem neder.

   85. Domātāja svētlaime vai domātāja mokas? Parasti domātāju attēlo mokāmies, bet, ja viņam jautāsit, vai viņš no šīm mokām vēlētos atraisīties, atbilde būs noliedzoša. Apziņas dziļumos viņš sajūt lielu svētlaimi, jo domāšanas process jau ir augstākais baudījums. Cilvēkam ir tikai divas baudas - domāšana un dailes ekstāze. Tās abas apstiprina ceļu uz Ugunīgo Pasauli. Tikai ar tām cilvēks var tuvoties Augstākajām Sfērām. Katrā Augstākajā Sarunā būs abi šie pamati. Tādēļ ir nevietā runāt par domātāja vai radītāja mokām. Viņi nevis mokās, bet gan priecājas. Starp citu, cilvēki tik savdabīgi izprot prieku! Dažiem prieks nozīmē nedomāšanu un nekā nedarīšanu.
   Ceļu uz Brālību veido domāšana un darbība.

   86. Saudzēšana nav viegls jēdziens, tikai ļoti tālredzīgie spēj saskatīt tādas apžēlošanas sekas. Kad augstsirdība pasaka: "Lai jau dzīvo," šāds spriedums nav grūts. Varbūt tieši tajā brīdī varēja iestāties iznīcība, taču tālredzīgais saprata, ka pozitīvais ir lielāks par negatīvo. Tuvredzīgajiem šāda saudzējoša attieksme neder, bet tālredzīgajiem tā ir kā bulta mērķī.

   87. Ceļā uz Brālību ir daudz zīmju. Ceļš nav īss, un katrs uzkrājums noderēs. Kas iedrošināsies apgalvot, ka viena vai otra kvalitāte viņam nebūs vajadzīga? Visbiežāk gadās tā, ka tieši visvairāk noniecinātais visdrīzāk top vajadzīgs.

   88. Šīspasaules Nasta. Divi skolnieki apsprieda šā jēdziena izteiksmīgāko simbolu. Viens ieteica zeltu, otrs par labāku uzskatīja balto marmoru. Abi vienojās par to, ka nasta kā smagums vislabāk izsakāma akmenī. Bet Skolotājs piebilda: "Vissīkākais grauds atbilst Pasaules Nastas jēdzienam."

   89. Par tālajām pasaulēm daudz nestāstiet cilvēkiem, kuri zemes dzīvē neizprot savu sūtību. Viņi pazaudēs to mazumiņu, kas viņiem ir, bet no augstākajām zinībām nekādu labumu negūs. Ļoti rūpīgi vērojiet, ko cilvēks spēj sevī uzņemt. Pusdienot nesāk ar saldo ēdienu. Dot cilvēkiem ēdienu, ko viņi nespēj sagremot, ir īpaši kaitīgi. Jo vairāk sevī jāattīsta vērīgums. Klausītāji nedrīkst garlaikoties, jo garlaicība ir sastingums.

   90. Cilvēki labprāt tiecas uz jau gatavu Brālību. Taču, ja viņus brīdina, ka ķildoties nav atļauts, liela daļa savu interesi zaudē.
   Pajautājiet cilvēkiem, kādu viņi iedomājas Brālību. Un tiks minēti daudzi sīki priekšnoteikumi, kas viņiem liksies īpaši svarīgi. Kāds jautātājs beidzot izbrīnījies un iesaucies: "Vai tiešām cilvēkiem tik ļoti patīk nekārtība?"
   Patiesi, viņi nekā nezina par Dabas negrozāmajiem likumiem.

   91. Visgrūtākajos brīžos cilvēki tomēr spēj nodoties parastajam darbam. Var pabrīnīties, cik bieži atklājas notikumu neizpratne. Neiedarbojas ari atgādinājumi par brīža svarīgumu. Sirdī nepulsē izpratne. Negaidīsim paredzējumu, taču priekšnojauta ir pilnīgi dabiska lieta. Bet cilvēki dzen šīs priekšnojautas prom, jo neviens viņiem nav pateicis par visam pamatā esošo enerģiju. Tā cilvēki gūst sekmes vienā jomā, bet zaudē otrā - ne mazāk svarīgā.

   92. Nemīlams darbs ir ne tikai neveiksmīga darbinieka nelaime - tas ari saindē visu apkārtējo atmosfēru. Strādnieka neapmierinātība neļauj rast prieku un pilnīgot kvalitāti. Turklāt dusmu radītais imperils padziļina drūmās domas, nokauj jaunradi. Var rasties pilnīgi pamatots jautājums: ko lai dara, ja nevar atrast savam aicinājumam atbilstošu darbu? Bez šaubām, daudzi nevar darboties vēlamajā jomā. Ir zāles, ar ko pārvarēt šādu panīkumu. Zinātnes sasniegumi rāda, ka pāri ikdienībai pastāv lieliska, visiem pieejama joma - psihiskās enerģijas izzināšana. Eksperimentos ar to ir pierādījies, ka 'labs enerģijas krājums piemīt labības audzētājiem. Arī daudzas citas darba jomas veicina speķu saglabāšanu. Tāpēc visdažādākajos darbos var rast pacilājošu varenu spēku.

   93. Viss ir iespējams, vienīgi grūtsirdība var čukstēt par neiespējamību. Neviens zinātnes solis neierobežo, bet gan paver jaunas iespējas. Ja kaut kas liksies neiespējams no zemes dzīves viedokļa, tas pats ir pilnīgi iespējams ar smalko enerģiju palīdzību. Cilvēka seja mainās atkarībā no gaismas avota. Apgaismojums spēj līdz nepazīšanai pārveidot vaibstus un parādīt nebijušu izteiksmi. Bet cik daudz ir visdažādākās iedarbības staru un strāvu, kas spēj pārveidot Esošo!
   Vai nav uzmundrinoši apzināties, ka viss ir iespējams?

   94. Ir bēdīgi, ja kādam neviens neuzbrūk. Tas nozīmē, ka viņa enerģija ir ļoti vārga un neizraisa pretdarbību. Tikai nezinātāji var uzskatīt uzbrukumus par nelaimi. Treknums iegrimst bezdarbības taukos. Kādam mēslojumam der tādi tauki? Tauku izgarojumi pievelk nepatīkamas būtnes. Derīgāka ir modra tiekšanās - tā nodrošina pietiekamu aizsegu nerviem. Arī kalsnums nedrīkst izjaukt līdzsvaru.

   95. Katra parādība ir daudzveidīga, īpaši maldīgi ir uzskatīt, ka parādībām ir viens avots un vienas sekas. Ap katru darbību var saskatīt daudz dažādu jomu, kuras ietekmē un uz kurām izplatās ietekme. Jāiegaumē, ka katras darbības sfēra ir krietni plašāka, nekā to iedomājas cilvēki. Tādā kārtā viņi ar katru darbību un domu skar vairākas sfēras. Nevajag aizmirst, ka domas neizbēgami skar Smalko Pasauli. Ne aizvien tās nonāk tur tīrā veidā, taču katrā ziņā izraisa enerģijas satraukumu. Izplatījumā lūst tik daudz staru, ka cilvēka darbību nevar dēvēt vienīgi par muskuļu refleksu. Tā sevi jāpieradina pie seku sarežģītības.

   96. Reiz gleznotājs gribēja attēlot domu, tikai nezināja, kāds simbols to labāk atainos. Filozofs ieteica parādīt to kā mākoņu veidojumu, jo doma mīt izplatījumā. Citam domātājam likās, ka labāka būšot zvaigžņota debess. Trešais atzina, ka domas attēlu bargi parādīs zibens. Ceturtais ieteica atstāt audeklu baltu, jo zemes acis domu neuztver un jebkurš tēls enerģijas Gaismai ir par rupju.

   97. Zvaigžņota debess vislabāk spēj novērst domas no zemes dzīves apstākļiem. Bezrobežības aina spēj aizēnot zemes dzīves sablīvējumus. Vienīgi pasauļu mirdzums atvaira zemes dzīves šausmas.

   98. Nesteidzieties ar secinājumiem. Cilvēki parasti pārlieku steidzas un tādējādi samudžina seku pavedienus.

   99. Brālība vai sadraudzība - starp šiem jēdzieniem nav iespējams novilkt krasu robežu. Cilvēki tomēr vēlas, lai tie būtu stingri nodalīti. Taču daudz kas ienāk no citiem jēdzieniem. Tā sadraudzība ir it kā Brālības slieksnis, tādēļ ir jāsargā pieejas Gara Cietoksnim.

   100. Māju un ģimeni sagrauj nevis vārdi un darbi, bet gan domas. Bez vārdiem tiek iedragāti pamati. Cilvēki, paši to nemanot, iecer sabrukumu. Nav daudz to pavardu, kur pilnīgā vienprātībā noris kopīgs darbs. Katrs pavards ir pakāpiens uz Brālību.

   101. Zirgkopis izteica saimniekam savu vēlēšanos ieviest kādu īpašu zirgu šķirni. Saimnieks sacīja: "Lielisks nodoms, tikai vispirms sakārto zirgu stalli." Rakstnieks jūtas gandarīts, ja viņa domas nes labumu, nevis tiek tikai pavirši izlasītas. Var minēt daudz piemēru no dažādām jomām, lai atgādinātu par būtībā plānveidīgu kalpošanu. Šī pati plānveidība jāliek lietā, veidojot domu par Brālību.

   102. Jāuzskaita katra stunda, kuru ir izdevies nodzīvot lietas labā. Kalpošanas jēga ir nevis parastās labklājības sasniegšana, bet gan strādāšana cilvēces labā. Varbūt ir grūti pieņemt atsevišķas personības, bet visas cilvēces tēls jau būs pieņemams.

   103. Kā var saskaņot brīvās gribas esamību ar iedarbībām, par kurām daudz ir runāts? Brīvā griba pastāv, un neviens to nenoliegs, bet pastāvīgi var ievērot kaut kādas neatbilstības ar Pārpasaulīgo Spēku darbībām un domāšanu. Lieta tā, ka griba var būt harmonijā ar Augstākajiem Spēkiem vai arī būt haotiska, tādējādi graujot celsmi. Skumji ir vērot, ka cilvēku vidū pārsvarā ir haotiskā griba. Formālās izglītības ietekmē tā neuzlabojas. Gribas brīvība ir cilvēka prerogatīva. Taču tad, kad nav harmonijas ar Augstākajiem Spēkiem, tā kļūst par postu.

   104. Kaut gan daudzreiz ir runāts par zemākā psihisma kaitīgumu, taču nejēgas nespēj atšķirt šo stāvokli no visam pamatā esošās enerģijas dabiskā pieauguma. Ja dzirdēsim par zemāka psihisma jaukšanu ar psihisko enerģiju, tad zināsim, ka ir veltīgi izkliedēt tādu tumsonību. Ir jājūt, kur atrodas Avots, kas piesātina mūsu enerģijas krājumu. Šis Dārgums ir jāciena.

   105. Senajos traktātos var sastapt teicienu - ievainotās dvēseles. Turklāt tiek paskaidrots, ka kaite var būt tikai pašu radīta. Tiklīdz cilvēks iedomājas, ka viņam vairs nav tālāka ceļa, viņš it kā iekaļ važās savu psihisko enerģiju. Bet šādās važās nekāda tālākvirzība nav iespējama. Aizšķērsodams sev ceļu, cilvēks uzņemas smagu atbildību. Ar izmisumu aizbildināties nevar, jo šo tumšo rēgu dzemdina paša gļēvulība. Rēgs, kas radis sev mājvietu garā, patiesi kaitē tā veselībai. Rēgam nav nekā kopīga ar realitāti. Ja cilvēki izpēta izmisuma patiesos cēloņus, tad pārsteidz to niecīgums. Ja cilvēkiem būtu tuva Brālības ideja, cik daudz šādu nepamatotu izmisumu varētu izkliedēt! Bet cilvēki labprātāk aptur savu tālākvirzību nekā padomā par dziedinošiem pamatiem. Seno traktātu autoriem, kas rakstīja par ievainotajām dvēselēm, bija daudz iemeslu tādam apzīmējumam.

   106. Ikvienā amatā var pārliecināties, cik grūti ir vadīt, ja līdzās pastāv naidīga griba. Ne tikai naidīga - pat bezdarbīga griba jau kaitē. Ļauna griba izjauc daudzas jau izveidotas iespējamības. Šāds stāvoklis vērojams ne vien lielos notikumos, bet visā dzīves norisē.

   107. Noliedzējs bieži apgalvo, ka viņš nedarbojas pretī. Arī šajā gadījumā Brālība var būt ļoti noderīga. Neparastā veidā var tuvoties cilvēka būtībai ar Brālības aicinājumu. Brālība gluži kā ārsts var iedarboties uz naidīgo gribu. Taču, lai tā notiktu, Brālībai ir jākļūst tuvai. Vai bieži to redzam?

   108. Vai var nosaukt cilvēku, kurš būtu apmierināts, gaidītā veselā apģērba vietā saņemdams tikai pusi? Tāpat ir ar kopdarbību. Ja pilnīgas brālīgas sadarbības vietā piedāvā pusi aizdomu un šaubu, kāda gan var būt veiksme? Ir jābūt spējai sadarboties, sākot ar visikdienišķākajiem darbiem. Maldīgi ir domāt, ka kopdarbība īstenosies, veicot lielus darbus, ja tā nav izpaudusies pat parastajos. Ir jāielūkojas apziņas dziļumos, lai pajautātu sev - vai gars ir gatavs sadarbībai?
   Par Brālību nevar pat domāt, ja cilvēks neveļas piedalīties kopīgā darbā. Katrs kopīgs darbs ir daudzveidīgs, tādējādi tas atbilst dažādām spējām. Vai gan darbalauks ir šaurs? Vai nav lieliski just sev līdzās īstus līdzdarbiniekus? Liels ir Mūsu prieks par katru līdzdarbinieku. Vajag uzmanīgi iedrosmināt ikvienu, kas tuvojas. Nevajag skumt par atkritējiem, ja viņu gars nespēj izprast patiesu prieku.

   109. Bezrobežībā ir daudz tādu sajūtu, ko nevar izteikt zemes dzīves vārdos. Dažas no tām pilda sirdi ar trīsām, taču šāds spriegums nav ne šausmas, ne gaviles. Grūti ir raksturot tāda cilvēka izjūtas, kurš nonācis Neizmērojama Bezdibeņa malā. Viņš nav nobijies, taču nespēj arī uzdrošināties. Viņš neredz atbalsta, nezina, kas šādā stāvoklī darāms. Viņa laime, ja aiz viņa stāv Brālība, kas visu apzinās. Brālība nav jāizprot kā kaut kas abstrakts. Tā atrodas šeit - cilvēces laimes labad.

   110. Par Brālību augstākas jūtas cilvēkam uz Zemes jau ir grūtas, bet Brālība tomēr katram tiecīgam prātam ir pilnīgi pieejama. Nav jāspriež sarežģīti, ja zināt, ka nevajag otram vēlēt to, ko nevēlaties sev pašam. Tā katru dienu, katrā darbā, katrā iecerē var stiprināt Brālības izpratni.

   111. Labie darbi ir kā dažādas puķes pļavā. Dziedinošo vidū var būt arī ļoti krāšņas, bet indīgas. Dailu parādību vidū var būt ari visai briesmīgas, taču pareizu atlasi var veikt, vienīgi pārbaudot. Nepatiesums satur sevī postošu indi. Uz meliem celtais izvēršas bezjēdzībā. Daudz tiek runāts par labiem darbiem, taču tiem ari jābūt patiesi labiem. Lai cilvēki ieskatās sirds dziļumos, kad viņi ir bijuši labi. Nekādas maskas neaizsegs melu veidojuma bezjēdzību. Nenosodīsim, jo katrs jau ir sevi notiesājis.

   112. Nekad nav saaudzis zibens sasperts koks. Nav iespējams ieskatīties sirds dziļumos, ja tā kļuvusi tumša no zibens. Ir veltīgi gaidīt, lai sadedzis koks kļūtu varens un dotu paēnu. Tāpat ari Brālības aicinājumos nevajag cerēt uz sirdi, kas aizmirsusi labestību.

   113. Jebkura zinātnes atziņa ir daiļa, tāpēc ka neizbeidzas strupceļā. Atklājējs bezizejas nepazīst. Viņš var nemitīgi smelt, izstrādājot jaunas izzināšanas nozares. Gatavojoties Brālībai, tāds atziņu bezrobežīgums ir vērtīgāka pakāpe. Ir grūti atzīt tādu bezrobežīgumu, bet tam, kas zina evolūcijas virzību, tas ir dabisks un vienīgais ceļš. Tikai neļaujiet šādiem priekšnoteikumiem nocietināt sirdi. Lai saglabājas jūsma ikreiz, kad tuvojamies jaunam atzinumam. Nocietinājusies sirds Tornī neuzkāps. Tā nedos smalkajam ķermenim spēku. Tāda akmens sirds paliks zemes dzīves ietvaros. Ir ļoti svarīgi izprast sirds dzīvi. Nedrīkst pieļaut, lai tā pārvērstos par pirmatnēju akmeni. Jāvēro sirds izpausmes. Bez tās nav iespējams celt Brālību.

   114. Neaizmirsīsim vēl vienu ceļā nepieciešamu īpašību - nepieķeršanos īpašumam. Skopulība vispār nekur neder - tāda īpašība aiztur zemākajās sfērās. Skopuļa pieķeršanās mantai ir nepārvarams šķērslis. Ja nav viegli atteikties no īpašuma, tad skopulība būs vissmagākais iemesls nogrimšanai bezdibenī.

   115. Var maldīties, uzskatot, ka cilvēki lielākoties prot lasīt grāmatas. Tāda prasme ir jāieaudzina. Ja cilvēki grāmatu pieņem, tas vēl nenozīmē, ka viņi prot to izlasīt. Var redzēt, cik aptuveni viņi interpretē lasīto un cik tālu stāv viņu izpratne no rakstnieka domas. Uzsveru, ka grāmatas tiek vāji uztvertas, bet pamat-enerģija var būt lieliska ceļa rādītāja. Nereti tā palīdz atrast vajadzīgo grāmatu un paņemt no tās vēlamo. Tikai jābūt vērīgiem. Taču ari šī īpašība sevī jāveido.

   116. Bieži dzird stāstām par Brālību rašanos vai bojāeju. Tiek minētas dažādas zemes, tiek nosaukti daudzi laikmeti, bet neviens nevar droši pateikt, kad veidojās Vienkopas. Norādījumu druskas par Brālību cilvēki uzskata par jauku pasaku. Daudz ķildu, lielu neizpratni izraisa zemes Brālības uzbūves dažādi sīkumi. Visbiežāk gan atzīst, ka tā vispār nepastāv. Var pamanīt, ka cilvēki, runādami ar Brālības uzbūvi, loti uzbudinās, īpaši aizdomīgi ir tie, kuri nepieļauj neko, kas iet pāri viņu iztēlei. Viņi aizmirst, ka iztēle ir realitātes uzkrājums. Gluži tāpat šie cilvēki nespēj atzīt kaut ko augstāku, kas neiekļaujas viņu priekšstatos par dzīvi.
   Maz ir ceļinieku, kas ievēro neparastas parādības. Tieši otrādi - nereti pašas neparastākās liecības tiek izskaidrotas visbanālākajā veidā. Gluži kā akli cilvēki nevēlas pamanīt acīm redzamo - viņi bēg no tā, lai patvertos savās nosacītajās ilūzijās. Jājautā, kurš ir uzticīgāks patiesībai - vai tas, kas ieslidzis ilūziju narkozē, vai tas, kas ir gatavs drosmīgi skatīties acīs realitātei?
   Mēs cienām tos, kuri kalpo realitātei.

   117. Neuzskatīsim, ka realitātei kalpo skeptiķi, - viņi pavada savu dzīvi, ietinušies pelēkā apsegā. Viņi domā, ka saceļas pret ilūziju, bet paši pastāvīgi apklājas ar tīmekļiem. Jāatlasa cilvēki, kuri no mazām dienām mīl patiesību.

   118. Teiksmās par Armagedonu pieminēti cilvēki ar aizklātām sejām. Vai tad nenotiek kaut kas līdzīgs? Pamazām visa pasaule aizklāj sevi un paceļ roku pret brāli. Tieši aizsegtās sejas iezīmē šo laiku.

   119. Var pamanīt, ka dažiem cilvēkiem ir loti attīstīta pacietība, bet citiem šīs īpašības pilnīgi trūkst. Kāds tam cēlonis? Šī pamatīpašība nevar būt nejauša. Ziniet - cilvēks, kam piemīt pacietība, to ir izkopis daudzās dzīvēs. Pacietīgs cilvēks ir pieredzes bagāts darbarūķis. Tikai diženos darbos cilvēks pārliecinās, cik nederīga ir niknošanās. Dižā Vaiga priekšā viņš saprot, cik nenozīmīgas ir pārejošās parādības. Bez daudziem pārbaudījumiem nav iespējams novērtēt un atšķirt izpausmju īpašības. Nevajag iedomāties, ka pacietība tiek dota bez kāda pamata, tieši otrādi - kā zemes, tā arī smalkajā dzīvē tā pieder pie īpaši grūti iegūstamām kvalitātēm. Tādējādi pacietīgais ir daudz pieredzējis cilvēks, turpretim nepacietigais dzīvē ir iesācējs. To paturēsim prātā ceļam.

   120. Pašdarbīgums ir nepieciešama īpašība. Arī to iemantot nav viegli. Pašdarbīgums var izvērsties patvaļā vai atslābt un novest līdz sabrukumam. Katrs Skolotājs cenšas iedvest skolniekam īsto pašdarbīgumu. Bet kā to samierināt ar Hierarhiju? Ap šīs problēmas izpratni pastāv daudz ļaunprātīgu iztulkojumu. Veselus traktātus var uzrakstīt par pašdarbīguma un Hierarhijas pretrunām. Atradīsies ļoti viltīgi čukstētāji, kas centīsies pierādīt, ka tādējādi tiek apdraudēta Hierarhijas nesatricināmība. Čukstētāji pacentīsies noslēpt, ka pašdarbīgumam jābūt saskaņotam jeb, kā mēdz teikt, harmonizētam ar visām apziņas stadijām.

   121. Ir jāprot pārvarēt šķietamas pretrunas. No vienas puses, jāieaudzina labsirdība, no otras - jāapgūst skarbums. Daudziem šis uzdevums liksies pilnīgi neatrisināms, vienīgi sirds var pateikt priekšā, kad abas īpašības nerunās viena otrai pretī. Sirds norādīs, kad jāmetas palīgā savam tuvākajam. Tā arī pavēlēs, kad jāpārtrauc nikna dzīvnieka neprāts. Ar likumu nevar noteikt, kad rodas vienas vai otras darbības nepieciešamība. Sirds likumi nav rakstīti, bet vienīgi tajā mīt taisnīgums, jo sirds ir pasauļu tilts. Kur ir pašaizliedzības svari? Kur varoņdarba tiesnesis? Kur pienākuma kritērijs? Pēc sirds pavēles var uzdzirkstīt prasmes zobens. Sirdij pretrunu nav.

   122. Iekļūšana Smalkās Pasaules sfērās nebūs pretrunā ar zemes dzīvi. Jāpierod pie uzskata, ka Smalkās Pasaules dzīve nav nekromantija. Varbūt zemes acis vēl neierauga un zemes ausis nesadzird, bet sirds atzīst realitāti. Lai virzītos uz priekšu, ir jāatzīst Pārzemes Pasaule. Tāda paplašināta apziņa pārveidos visu attieksmi pret dzīvi. Pienācis laiks, kad apziņa jāsagatavo plašai uztverei. Tikai plaša izpratne ļaus saredzēt notiekošo procesu.

   123. Jūs redzat, ka Pasaule atrodas karastāvoklī. Karš ir tik dažāds! Gan apslēpts, gan atklāts, bet jēga tam viena. Tāpat revolūcija iegūst sava veida jēgu un var norisēt arī bez šā nosaukuma. Kāds domā, ka process ir pārāk gauss, bet būtībā tas ir pat straujš.

   124. Planētai jau daudzreiz ir draudējušas briesmas no komētām. Taču pat saspriegtā atmosfērā cilvēki nesajuta nekā neparasta. Bija atsevišķas personas, kuras saprata, cik ļoti saspriegta ir atmosfēra, bet milzīgais vairākums nekā nemanīja. Var izdarīt interesantu eksperimentu, lai novērotu, kādā mērā noteikti notikumi atbalsojas cilvēcē. Jāatzīmē, ka pat acīm redzami pasaules mēroga notikumi līdz apziņai nenonāk. Iemesls ir tas, ka cilvēki grib redzēt pēc sava prāta un neļauj apziņai izpausties objektīvi. Šādi cilvēki kopdarbībai neder.

   125. Maz noderīgi ari pa pusei strādājošie. Viņi ātri zaudē interesi, un sekas izpaliek. Darbam jānododas pilnīgi. Bieži vien nav lemts redzēt sava darba augļus, taču mums jāzina, ka katrs darba mazumiņš jau ir neapstādams ieguvums. Tāda zināšana jau ļaus darbu turpināt ari Smalkajā Pasaulē. Vai nav vienalga, ka darbs tiks veikts domās un fiksēsies domu tēlos? Galvenais - lai darbs nes labumu. Ne jau mums jāspriež, kur visvairāk noderētu darbs, - tam ir sava spirāle.

   126. Nekad vēl mēs neesam tērzējuši, pastāvot šādam spriegumam. Nekad vēl Zemi nav tik ļoti apņēmusi brūnā gāze. Nekad planēta nav bijusi tik liela naida pārplūdināta. Nevar nejust tautu konvulsijas, tādēļ, runādams par veselības saudzēšanu, domāju par ārkārtējo stāvokli visā pasaulē. Žēl, ka tautas nedomā par to, kādā stāvoklī nonākusi pasaule. Daudz enerģijas aiziet. Nedomājiet, ka īpašais spriegums ir atkarīgs no atsevišķiem apstākļiem, - tā vibrācijas nosaka apstākļi visā pasaulē. Psihiskā enerģija ir saspriegta, tā ir gatava uztvert un atstarot. Gars jauš Smalkajā Pasaulē izpaustos nodomus.

   127. Zvaigžņu eksplozijas ir nozīmīgas Zemei nevis sprādziena brīdī, bet gan tad, kad sāk iedarboties fotokīmisms. Tas ir visai pamācošs piemērs ari cilvēku attiecībām. Nav iespējams noteikt, kur sākas un kur beidzas izpausto mijattiecību robežas. Ja Pasaulē viens no otra tālu esoši ķermeni savstarpēji spēcīgi iedarbojas, tātad ari cilvēku fluīdi spēj iedarboties lielos attālumos. Arī starp blīvo un Smalko Pasauli var saskatīt vissarežģītāko mijiedarbības tīmekli. Runāju nevis par domu pārraidi, bet par fluīdu emanāciju, kas kā pamatenerģijas pastāvīga izplūsme virzās pēc magnēta principa Tas jāatceras katrā sadarbībā.

   128. Izpausto parasti attēlo apļa veidā, paredzot, ka aiz tā atrodas kaut kas Neizpausts. Šāds simbols ir nosacīts, jo Neizpaustā robežas ir visai līkumainas. Tās ietiecas visur tur, kur atslābst pretestība.

   129. Velti domāt, ka haoss ir kaut kur tālu, - cilvēce to rada ikvienā nekārtīgas domāšanas brīdī. Tikai stingra apziņa var nosargāt pret haosu. Dažreiz vismazākās ārējās izpausmes ir visdziļāko pieļāvumu sekas. Iedarbība var būt ne tikai aiz ļaunprātības, to var izraisīt ari demoralizējošs haotiskums - sadarbībai visai bīstama lieta.

   130. "Zemes virsū Brālība nav iespējama!" iesauksies palīgie. "Zemes virsū Brālība nav iespējama," teiks tumšie postītāji. "Zemes virsū Brālība nav iespējama," čukstēs vājas gribas cilvēki. Tik daudzas balsis cenšas noliegt Esības Pamatus. Bet cik daudzas Brālības ir dzīvojušas dažādos laikmetos, un nekas to pastāvēšanu nespēja pārtraukt. Ja cilvēki kaut ko neredz, tad viņiem tas neeksistē. Tāda tumsonība vērojama no vissenākajiem laikiem līdz pat mūsu dienām. Ja cilvēks nevēlas redzēt, nekas nevar piespiest viņu to darīt. Laiks saprast, ka pastāv ne tikai redzamais, ka Pasaule ir pilna ar neredzamām realitātēm.

   131. Kāda var būt Brāļu saskarsme? Ja saskaras blīvie ķermeņi, tā ir pārejoša saikne. Ja tas notiek smalko ķermeņu līmenī, ari tad vienotība ir trausla. Vienīgi Gaismas ķermeņi var savstarpēji nostiprināties. Tikai vienotajā viduspunkta starā var rast savstarpēju saprašanos. Tāpēc neizturēsimies pavirši pret Brālības jēdzienu, citādi tas paliks Zemes dzīves izpratnes ietvaros un nekur nenoderēs. Vadošais Magnēts atrodas nevis blīvajā vai smalkajā ķermenī, bet gan gara kodolā, Gaismā, kas dota augstāka par iztēli. Kas Brālības augstāko noslēpumu nesaprot, tas labāk lai šo jēdzienu nenoniecina. Lai vēlreiz iegremdējas Smalkajā Pasaulē un iepazīst Augstākās Pasaules mirdzumu. Varbūt ceļinieks nonesīs galā Gaismas dzirksti savā jaunajā augšupgaitā?
   Tā atradīsim saudzību Brālības uztveršanai.

   132. Atspulgs ir skaidrs uz mierīgas virsmas. Katra viļņošanās tā līnijas izkropļo. Arī visam pamatā esošajai enerģijai vajadzīgs mierīgums, lai atainotu Patiesību. Nevajag domāt, ka mierīgums ir pagurums un atslābums. Tikai nekārtīga viļņošanās var izkropļot enerģijas spoguli.
   Daudz runā par gudrajo mierīgumu, bet tas ir liels sasprie-gums - tik liels, ka enerģijas virsma kļūst spoguļgluda. Tāpēc mierīgumu nevajag uzskatīt par bezdarbību.

   133. Tumšo zaimi ir uzslava. Var izpētīt, kā džini pūlējās celt tempļus. Viņi nenojauta, cik lielu labumu dod viņu pūliņi. Var uzrakstīt grāmatu "Džinu darbi".

   134. Cilvēkus, kam raksturīga brālīga sadarbība, var ievērot jau agrā bērnībā. Parasti viņi krasi atšķiras no visas apkārtnes. Šie cilvēki ir ļoti vērigi un ārkārtīgi jūtīgi. Viņi neapmierinās ar viduvējību un jūtas vientuli vispāratzītajās izpriecās. Var manīt, ka viņi it kā nes sevī kādu iekšēju uzdevumu. Viņi spēj daudz ko redzēt un ievērot savā apziņā. Parasti viņi ir žēlsirdīgi - gluži ka atcerēdamies šās īpašības vērtību. Viņi ir sašutuši par rupju izturēšanos - gluži kā atcerēdamies visu šīs īpašības zemiskumu. Viņi nododas iemīļotajam darbam, ap viņiem kā ap nesaprastiem, videi svešiem cilvēkiem virmo skaudība un nelabvēlība. Nav viegli dzīvot, ja ir paaugstināta apziņa, jo tā nespēj samierināties, ka tiek noliegts viss, kas ved uz Gaismu.
   Ne vienmēr sastop tādus izredzētos. Bieži vien viņus nepazīst. Viņiem ir no tālienes līdzatnests sapnis, kas citiem dažkārt šķitīs robežojamies ar neprātu. No senatnes dzīlēm atnācis svētā neprāta nosaukums. Gudrība bieži vien ir dēvēta par neprātu. Tāpat cilvēki sauc ari katru paaugstinātu apziņu. Šīs aksiomas neuzskatīsim par vispārzināmām, jo tieši tās gadsimtiem ilgi tiek atstātas novārtā.
   Tik grūti ienāk apziņā Brālības jēdziens.

   135. Gara tumsu rada paši cilvēki. Smalkās Pasaules mantojums paliek sapnī redzētas realitātes līmenī. Tas sastop pat prāta naidīgumu. Prāts nepieņem Augstākās Pasaules parādības, īpaši grūti tas panes ugunīgo mirdzumu.

   136. Prasme apieties ar cilvēkiem atkarībā no viņu apziņas ir cildena īpašība. Nevajag aizmirst, ka lielākā dala nelaimju notiek šādas neatbilstības dēļ. Pat ļoti labas lietas nevar piedāvāt, ja tās stāv ārpus apziņas loka. Ar nesagatavotu cilvēku nevar runāt par harmoniju vai par vibrāciju kombinācijām. Kurš var paredzēt, ko tāds cilvēks uzskatīs par harmoniju vai par vibrāciju kombinācijām? Bet, ja viņam teiks, ka jābūt saudzīgam pret apkārtējiem, to viņš var saprast. Pati vienkāršākā saudzīguma izpratne jau būs drošs pamats katrai Brālīgai sadarbībai. Var vēlēties, lai ikviens kopus darbs būtu saudzīguma audzētava. Tajā būs ietverta gan uzmanība, gan rūpība un žēlsirdība, gan pati mīlestība. Cik daudz spēka saglabās taupīgums vien! Cik daudz kosmisko gara iedarbību noregulēs pats vienkāršākais visu rūpīgums! Nevar pat iedomāties, cik loti nostiprināsies tādas mājas aura, kur pret visu izturēsies ar pienācīgu sau-dzīgumu. Daudziem pilnīgi tumša ir Hierarhijas izpratne, taču saudzīgums ari šajā gadījumā palīdzēs uzlabot stāvokli - jābūt tikai saudzīgiem citam pret citu! Nav liels šis pienākums, bet tas ir kā stūrakmens.

   137. Daudz tiek runāts par Kultūru, bet ari šo pamatu nevajag sarežģīt. Vienkāršāk jāsaprot dzīves uzlabošana un tikumības celšana. Iepazinis labāku dzīvi, ikviens saudzīgāk izturēsies pret visu daiļo. Jābūt labsirdīgākiem.

   138. Uzmanības pilna izturēšanās palīdzēs pamanīt daudzas ārējas ietekmes, taču ari tāda ievirze veidojas ilgā pieredzē.

   139. Salīdzināsim daudzuma ziņā domu varoņdarbus ar zemes dzīves varoņdarbiem. Ir dīvaini nolikt līdzās domu lēmumus un izpausto darbību nelielo daudzumu. Taču ir pamācoši pavērot, cik apgrūtināta ir domas pārraide zemes darbībā. Patiesi var brīnīties, kāpēc domas stāv tik tālu no darbības.
   Spēcīgām domām nav nepieciešams ietērpties darbībā, taču bez šādiem domāšanas vienpatņiem ir vēl milzum daudz labu domu, tikai tās nav pietiekami spēcīgas, lai iedarbotos domāšanas ceļā, un līdz rīcībai nenonāk. Cik inerts vienmēr ir šāds vidusslānis! Tas var aizkavēt cilvēka veselīgu tālākvirzību.
   Tāpēc ļoti gādīgi sekmēsim to, lai katrs labā domas iedīglis izvērstos darbībā.

   140. Katru augšupeju simbolizē darbība, bet nav viegli noteikt, kura darbība atbilst domai. Daudz blakus apstākļu kavē un savukārt iekrāso centienus darboties. Vajadzīga milzīga pacietība un novērošanas spējas, lai orientētos haosa pretrunu džungļos. Jāmīl ari savs darbs, lai tajā rastu atpūtu un gandarījumu.

   141. Var pajautāt: vai, pieaugot gatavo zāļu daudzumam, saruks ārstu skaits? Tā būtu nelaime. Ārsti vajadzīgi visur, ja ārstu uzskata par augsti izglītotu cilvēces draugu. Tieši konvencionāli sagatavotās zāles izraisīs slimības, kas ārstam jādziedina individuāli. Vajadzēs loti smalki apvienot suģestiju ar medikamentiem. Nerunāsim par ķirurģiju, jo šī joma diskusijas neizraisa, ja vien tā nepārkāpj savu uzdevumu. Nevajadzīgu operāciju izdarījis ķirurgs nereti līdzinās slepkavām. Tādēļ ari šajā jomā vajadzīga patiesa jūtziņa.
   Vēl sarežģītāks ir ārsta stāvoklis, ja vienlaikus jādziedina vairākas slimības, - tas notiek aizvien biežāk. Vienu slimību ārstējot, var padziļināt otru. Daudzās vietās joprojām trūkst saprātīgas ārsta palīdzības. Šāda stāvokļa dēļ pazeminās dzīvotspēja. Deģenerēšanās nav izdomājums. Šīs nelaimes pazīmes vērojamas visur. Tā skar ne vien pašreizējo paaudzi, bet samaitā arī cilvēces nākotni. Mums uzbrēks, ka šis padoms ir vecs. Bet kāpēc to līdz pat šim laikam nepieņem?
   Brālība var plaukt tikai tad, ja ir laba veselība.

   142. Nevediet svārstīgus cilvēkus uz tālām planētām. Savas tumsonības dēļ viņi var paklupt. Lai vispirms nostiprina apziņu uz Zemes. Lai iepazīst sadarbību, uzticēšanos, disciplīnu. Tautai var dot vērtīgu uzdevumu dzīves uzlabošanai. Nepārtrauksim tautas uzdevumus, lai to atkal nesamulsinātu. Jārēķinās nevis ar izņēmumiem, bet gan ar vairākumu, tādēļ vispirms dosim pašu neatliekamāko. Kāda var būt Brālība bez pamatiem?

   143. Driskas sarežģī Esības Pamatus. Jāatrod saikne starp Zemes un Smalko Pasauli. Nevis uz papīra, bet sirdī jāzina, kas vajadzīgs tautai. Ciešanas un mokas nozīmē, ka ir daudz kļūdu. Tās rodas, ja kāds ir ņēmis vērā nevis visu tautu, bet tikai kādu grupu. Tautai vajadzīgi glābjoši padomi.

   144. Zemkopis sagatavo un uzlabo tīrumu, īstā laikā to apsēj un pacietīgi gaida zelmeni un ražu. Viņš nožogo lauku no dzīvniekiem, lai tie neizbradātu zelmeni. Ikviens zemkopis zina cēloņus un sekas. Tikai cilvēku savstarpējās attiecībās tā nav. Cilvēki nevēlas zināt ne cēloņus, ne sekas. Viņi nerūpējas par dīgstiem un vēlas, lai viss notiktu pēc viņu iegribas. Cilvēki apšauba Kosmisko likumu, lai gan to apliecina tik daudzi piemēri. Viņi itin labprāt sēj cēloņus, bet nepadomā, ka vienīgā raža būs nezāles.
   Skolās būtu jāorganizē pārrunas par cēloņiem un sekām. Lai vadītājs pasaka cēloni, bet skolēni piedomā sekas. Šādās pārrunās parādīsies ari audzēkņu spējas. Vienam cēlonim var iedomāties daudz seku. Vienīgi paplašināta apziņa jutīs, kādas sekas var būt visiem blakus apstākļiem. Nevajag mierināt sevi ar to, ka pat vienkāršs zemnieks spēj aprēķināt ražu. Kosmisko strāvu un domu kauju parādības ir daudz sarežģītākas. Kopš agras bērnības jauniešiem jāpierod pie sarežģītām sekām un pie atkarības no izplatījuma domām. Nevajag iedomāties, ka bērni no domāšanas jāpasargā.

   145. Cilvēki zina vairāk, nekā viņiem liekas. Viņi dzird par dzīvi tālajās pasaulēs. Viņi zina par enerģijām un strāvām. Viņi saskaras ar daudzām dabas parādībām. Jājautā tikai, ka viņi šīs zināšanas uztver. Kad atklājumi nāk cits pēc cita, it īpaši nepieciešams attīrīt apziņu. Tikumiskie pamati top par zinības sastāvdaļu, labāk teikt - tiem jātop, citādi bezdibenis starp zināšanām un tikumību kļūst bīstams.

   146. Daudzi sējumi uzdīgs pēc gada. Armagedona būtība pastāv ne tikai veco cēloņu izsmelšanā, bet arī jaunu iedibināšanā. Ir pareizi atcerēties pirms desmit gadiem parādīto. Cēloni ir sākuši veidot sekas. Varbūt kāds neapdomīgi izteicis izšķirošo vārdu, bet pēc desmit gadiem tas devis liesmu vai ūdeņus - tā strādā doma.

   147. No varavīksnes nevienu nokrāsu izņemt nedrīkst. Tāpat nedrīkst nevienu posmu atņemt Dzīves Mācībai. Varavīksne dod pilnu spektru, savukārt visaptveroša Dzīves Mācība palīdz visos ceļos. Ceļinieks vienādi rūpējas gan par lietusmēteli, gan par galvassegu, gan par apaviem. Neviens neteiks, ka viņš cepuri vērtē augstāk par zābakiem vai otrādi. Ja kāds dod priekšroku vienai Mācības daļai, viņš rīkojas kā ceļinieks, kas aizmirsis par apaviem.
   Ja ari daži piederumi nav vajadzīgi šobrīd, jau rit tieši tie var atvieglot ceļu. Ir cilvēki, kuriem pats vienkāršākais vārds būs labākā atslēga. Pat iedomāties nevar, cik dažādas ir cilvēku apziņas. Lai zinīgie labāk pagarlaikojas, nekā kāds no viņiem uz visiem laikiem tiktu atstumts. Jaunas pieejas sevis pilnīgošanai nāk negaidīti, un jaunus līdzdarbiniekus nav viegli pazīt.

   148. Cilvēki veltīgi meklē jaunus dziedniecības līdzekļus, neizmantojuši vecos. Pat pienu un medu pietiekami nelieto. Bet kas gan var būt derīgāks par secīgā evolūcijā pārstrādātiem augu produktiem! Piens un medus ir bezgala daudzveidīgi, tāpēc, saprātīgi un zinātniski lietoti, dod vislabāko profilaksi. Dzerot pienu un ēdot medu, svarīgi ir zināt, kādu pienu jūs dzerat un kādu medu ēdat. Pareizi ir uzskatīt, ka vislabākais medus būs no vietām, kas bagātas ar dziednieciskiem augiem.Var taču saprast, ka bites kombinē savu guvumu, ne tikai nejaušības vadītas. Leģendai par bitēm ir nozīme, jo tā pievērš uzmanību īpašajai medus kvalitātei.
   Turklāt daudzi augu valsts produkti vēl jāizpēta. Cilvēku attieksme ir tik primitīva, ka aprobežojas ar apzīmējumiem: labs un slikts, svaigs un bojāts, viņi sajūsminās par produkta apmēriem, aizmirsdami, ka nedabisks lielums pazemina kvalitāti. Pat tik vienkārši apsvērumi netiek ņemti vērā. Lai attīstītu dzīvesspēju, jāpasmeļ no visām dabas valstībām.

   149. Nepārtrauktība ir viena no smalkāko enerģiju pamatīpašībām. Cilvēki var savai zemes dzīvei ņemt par paraugu Augstākās Pasaules. Varbūt ir grūti izturēt nepārtrauktību darbā, bet garīgajos centienos to var īstenot pilnīgi. Mēs, Zemes ceļinieki, varam saistīties ar Augstākajām Pasaulēm garā - šāda saikne ļauj mums uzturēt ciešu vienotību ar Neredzamajām Pasaulēm. Šāda vienotība pieradinās arī pie vienotības zemes dzīvē. Sākdami ar Augstāko, nostiprināsimies ari zemākajā. Nav viegli saglabāt vienotību zemes dzīvē. Ielaužas daudzi sīki apstākļi un aptumšo labos nodomus. Tikai spēku pārbaude augstākajā lietojumā var radīt nepārtrauktību saskarsmē ar Augstāko Pasauli. Pat sapņos var uzturēt saikni ar izziņas avotu. Tādā kārtā pat savā zemes dzīves veidolā mēs varam atbilst Augstākās Pasaules kvalitātei - nepārtrauktībai.
   Nav iespējams noteikt izplatījuma spēku struktūru: milzum daudz strāvu krustojas Bezrobežībā, taču neviena no tām neizkrīt no Pasaules Mātes auduma. Kad cilvēkā mostas tiekšanās uz Augstākajām Pasaulēm, tā pārveido visu dzīvi. Ne visi spēj saprast, kā notiek visas dzīves pārveidošanās. Var nemitīgi runāt par nepārtrauktību un aust ikdienas dzīves audumu.

   150. Cilvēki neprot atrast visskaistāko. Viņi aizmirst labākos apskaidrības brīžus. Bet tādi brīži tiek doti visiem neatkarīgi no tā, kādā stāvoklī ir cilvēks. Kā dimants uzdzirkstī šāds apskaidrības mirklis. Tas ir ļoti īss, bet tieši šādā īslaicīgumā izpaužas Pārzemes Pasaules pieskāriens. Neaizmirstami ir šie pieskārieni! Tie ir kā Gaismekļi uz Zemes, un prāts tos nespēj aptvert, īpaši saudzīgi jāglabā pārzemes dzirksteles.

   151. Vardarbība pret domu ir smags noziegums. To nevar attaisnot. Tā izraisīs vienīgi jaunu vardarbību, un kur tad būs gals šādai nepiedienīgai rīcībai? Nevar iedomāties, ka varētu stabili pastāvēt kaut kas naida vārdā radīts. Tikai celsmē, nevis sagraušanā var smelt spēku brīvai domai.
   Doma ir jāsargā. Jāmīl pats domāšanas process.

   152. Par dusošo gudrību dēvē daudzo dzīvju laika uzkrāto novērojumu noslāņojumu apziņas dzīlēs. Varētu izdarīt brīnišķīgus eksperimentus, uzzinot, kad cilvēks pasmeļ no savas atziņu glabātavas. Var izdarīt salīdzinājumu ar atavismu, kas izpaužas pēc vairākām paaudzēm. Tā parādās ģimenes iedzimtība. Bet gara ceļojumos cilvēks savāc uzkrājumus, ko glabā savā apziņā. Pamācoši ir tas, ka jau bērnībā izpaužas zināšanas un noslieces, kuras nekādi nevar izskaidrot ar citiem cēloņiem kā vien ar agrākajiem uzkrājumiem. Tādas patstāvīgas noslieces nedrīkst atstāt bez ievērības, jo tās var parādīt spējas, ko bezjēdzīga audzināšana vēlāk var izkropļot. Dusošā gudrība tika atzīmēta jau sirmā senatnē, kad attieksme pret gara iemiesošanās jautājumiem bija saprātīga. Intelekta attīstība visnotaļ gremdēja un kavēja cilvēka apslēpto spēku attīstību.

   153. Staigājošie miroņi - tā dēvēja cilvēkus, kuros psihiskā enerģija bija izbeiguši savu darbību. Var atsaukt atmiņā ne mazumu cilvēku, kuri gan turpināja fiziski kustēties, taču viņu enerģija pamazām atmira. Tādus cilvēkus var uzskatīt par miroņiem, jo būtībā viņi tādi ari ir. Viņi vairs nevar būt Zemei piederīgi. Viņi vēl kustas, gul, izdod skaņas, bet astrālais ķermenis - čaula - ari kustas un mēdz būt redzams. Ļoti attīstīti cilvēki šādus uz Zemes aizmirstus miroņus sajūt. Parasti šādus novērojumus izdara cilvēki, kuri jau daudzkārt pabijuši dažādās pasaulēs.

   154. Pasaule steidzas - kur kara zīmē, kur vieglprātības viebstā, kur naida izpausmē, kur pēc valsts vadītāja gribas. Katrs raida savu paātrinājumu, aizmirstot notrenkta zirga likteni! Nedomājiet, ka enerģiju, kad tā ir saspriegta, var bezgalīgi uzslāņot.

   155. Pašuzupurēšanās ir viens no pareizajiem ceļiem uz Brālību. Bet kādēļ tiek norādīts taupīt spēkus? Pretrunas te nav. Zelta Ceļš, apvienošanas ceļš apstiprina abas kvalitātes - gan varoņdarbu, gan saudzīgumu, citādi visi kļūtu par pašnāvniekiem. Varoņdarbu veic pilnīgā apzinātibā un atbildības sajūtā. Atkal kāds saskatīs pretrunu, taču augstākā uzticība, uzvarošā mīlestība var iemācīt apvienot augstākās kādības. Neprāts nerada varoņdarbu. Gļēvulība neatbilst patiesam saudzīgumam. Pienākuma apziņa pateiks priekša, ka izmantot enerģiju. Lai cilvēki padomā par kvalitāšu saskaņotību. Neprāts un gļēvulība Ceļā neder.

   156. Daudz tiek runāts par planētu apdzīvotību, taču reti kāds sajūt tādus tālus apstākļus. Zemes būtība tos neuztver. Pat smalkā esība neietilpina sevī tālos iedzīvotājus. Vienīgi visām Pasaulēm kopīgā ugunīgā apziņa spēj iepazīt tālās dzīves un liecināt par tām. Tas nozīmē, ka tādām lietām var pieskarties vienīgi ar ugunīgo būtību.
   Zemes cilvēkiem, kuriem ir ne vien attīstīts smalkais ķermenis, bet arī augsta ugunīgā apziņa, var būt apjausma par tālajām pasaulēm.

   157. Pat tad, kad ir pakļauti hipnozei, cilvēki parasti reti runā par Smalko Pasauli. Zemes griba nespēj pamudināt kaut ko pateikt par Smalko Pasauli. Kāds tam cēlonis? Tas pastāv Hierarhijā, kas rūpējas par to, lai zinības netiktu izplatītas nepiemērotās aprindās. Parasti uzskata, ka Smalkajā Pasaulē pārsvarā ir individuālā sākotne. Tomēr, jo augstāka sfēra, jo stiprāk izpaužas Hierarhijas vadība. Domas vadāmība top iespējama, kad tiek nomesti šaurie, blīvie šķēršļi. Tādā kārtā, runādams par Hierarhiju, tikai gatavoju priekšā stāvošās tālākvirzības apzinātai uztveršanai.
   Cilvēci var iedalīt divās dalās: viena spēj izprast visu Hierarhijas celtniecisko vadību, bet otra nevaldāmi cīnās pret jebkuru Hierarhijas tuvošanos. Var redzēt, cik ļoti šī cilvēces daļa nepieņem Hierarhijas Padomus. Šāda attīstības, pareizāk sakot, tumsonības pakāpe var mainīties, tikai izgājusi Smalkās Pasaules pārbaudi. Vienīgi tur var sajust izplatījuma domu un apjaust Hierarhiskās Bezrobežības negrozāmību.
   Nevajag uztiept Hierarhiju tur, kur to nespēj pieņemt. Pietiekami pieredzējis cilvēks tūlīt atsauksies, izdzirdis runājam par Hierarhiju, bet tas, kas nav pietiekami attīstījies, pat neaptvers, par ko tiek runāts.

   158. Un tomēr ziņas par Smalko Pasauli sasniedz Zemi. Tas tiek pieļauts tādā mērā, lai nesamulsinātu tumšo apziņu. Lai cilvēki pavēro bērnus, kuri atceras ne vien agrākos iemiesojumus, bet arī dažas Smalkās Pasaules detaļas. Tas nekas, ka šīs ziņas būs fragmentāras, - vērīgs zinātnieks no tam var savākt veselu virteni. Galvenais ir - nenoliegt to, kas patlaban šķiet neparasts.

   159. Patiesi, varmācības ceļš ir līdzīgs narkozes ceļam. Kas ieņēmis narkozes indi, tam indes deva aizvien jāpalielina. Tā arī varmācībai pastāvīgi jāpastiprinās, nonākot līdz neprātam. Varmācības pārtraukšana draud ar tumšo spēku varu. Tāpēc evolūcijā varmācība neder. Apzinīgums ir pretrunā ar varmācību, bet neapzinīgums ir visas celsmes gals.

   160. Nebrīnieties, ka paši vienkāršākie piemēri bieži vien ir paši izteiksmīgākie. Dodoties tālā ceļojumā, cilvēki cer ieraudzīt kaut ko pievilcīgu, citādi ceļojums viņiem liksies nepatīkams. Tāpat ir jāiemīl Smalkās Pasaules un tālo pasauļu ideja. Ar tālajām pasaulēm var sevi tā iebiedēt, ka pati tuvošanās tām liksies nepieļaujama. Cilvēki parasti ir tik drūmi noskaņoti pret visu viņpusējo, ka līdzinās skumjam ceļiniekam, kas pazaudējis visu savu bagāžu. Lai tālais ceļš būtu veiksmīgs, cilvēkiem ir jāiedveš sev ticība labākajām iespējamībām. Viņi ieies domu pasaulē. Daiļi domājošo tur ciešanas nepiemeklēs! Viņš ieies Tēva Mājā, nojauzdams visus svētīgos dārgumus.
   Tikpat dziļi jāizprot ceļš uz Brālību.

   161. Cilvēkiem patīk pierādījumi, kas ņemti no dzīves. Ja arī iekšējā nozīme ne vienmēr sakrīt, tomēr acīmredzamība aizvien tiek augstu vērtēta. Upes plūdums nav visai līdzīgs dzīves plūdumam, taču šo salīdzinājumu lieto jau sen. Arī bulta visai maz atbilst domai, tomēr dzīvē šis salīdzinājums ir iecienīts. Nevajag pārāk noslogot neofitu apziņu, lai ceļa nasta būtu vieglāk panesama.

   162. Senā filozofija ieteica domāt par tālajām pasaulēm tā, it kā cilvēks piedalītos to dzīvē. Šie norādījumi tika doti dažādos veidos. Kāda ir to būtība? Tie nedrīkst būt abstrakcija. Neatlaidība, ar kādu norādījumos tiek uzsvērta piedalīšanās, parāda, ka domai par tālajām pasaulēm ir liela nozīme. Planētu stari ir spēcīgi, tie iedarbojas uz cilvēci, bet doma asimilē varenās strāvas. Domāšanas procesā cilvēce var lietderīgi uztvert tālās pasaules. Protams, lai tās uztvertu, jādomā par šīm pasaulēm kā par kaut ko tuvu. Doma rada ap sevi īpašu atmosfēru, tajā planētu strāvas var pārveidoties un darboties labdarīgi. Bet tās pašas strāvas, sastapušas noliegsmes pilnu domu, dos smagas sekas. Nevajag uzskatīt, ka par tālajām pasaulēm jādomā nepārtraukti, - svarīgi ir vērst uz tām pamatdomu, un tā dabiski plūdīs noteiktajā virzienā. Doma dalās ārējā un iekšējā domā. Ārējo domu var fiksēt ar aparātu, bet iekšējā gandrīz nav saskatāma, lai gan dod iekrāsojamu un ķīmismu.
   Domai par tālajām pasaulēm jābūt vienkāršai un nešaubīgai; šaubas ir līdzīgas brūnajai gāzei. Tādējādi redzam, ka senajā filozofijā ir itin derīgi norādījumi.

   163. Idiosinkrāzija - neizskaidrojama pievilksme vai at-grūsme - ir drošs atkaliemiesošanās pierādījums. Neviens nespēj izskaidrot šādas nepārvaramas jūtas. Nav iespējams mēģināt tās parādīt kā atavisma sekas, jo var konstatēt to neatkarību no dzimtas ieradumiem. Pats šādu noslieču īpašais spēks rāda, ka tās dziļi sakņojas attiecīgajā personā. Tām jābūt stingri savienotām apziņā - tik stingri, ka pat hipnoze tās nespēj pieveikt. Bet atsevišķos gadījumos, aplūkojot dzīvju nomaiņu, var redzēt, ka pievilksme vai atgrūsme ir iepriekšējā sekas. Tā īpaši nozīmīgi ir novērot šādus iedzimtus simptomus. Tie parāda gan cilvēka spējas, gan viņam vispiemērotāko vidi. Neaizmirsīsim, ka katram augam ir vajadzīga sava augsne. Tā arī cilvēkam dzīvē nepieciešami viņam raksturīgie apstākli.
   Lai tie, kas valda, izprot cilvēka dārza iekārtojumu.

   164. Arī tukšuma sajūtu jāprot uzveikt. Šajā ilūzijā mīt daudz kaitiga - parādās bezatbildība, ienāk Maija, kas dibinās uz gremdēšanos tukšumā un izkušanu tajā. Bet kā ir ar neiz-kausējamiem graudiem? No to apziņas tiek veidots priekšstats par izplatījuma piepildītību. Šāds stāvoklis jau būs atbildības pamats. Tā sāksim ar gara kodolu un paplašināsim domu līdz izplatījumam.

   165. Nav jābrīnās par to, ka daži personvārdi netiek izrunāti. Tā var izprast atšķirību starp domu un vārdu zemākajā sfērā. Doma netiek uztverta, un tikai vārda skaņa var izpaust kaut ko apslēptu, tāpēc personvārdi jāizrunā ar apdomu; ari ar šo vārdu rakstīšanu jābūt apdomīgiem, jo aprises var būt redzamas.

   166. Vēlreiz uzsvērsim atšķirību starp sadarbību un Brālību. Dzirdu neizpratni - it kā abi jēdzieni būtu vienlīdzīgi. Taču to pakāpes ir dažādas. Sadarbība katra ziņa izpaužas arēja darbība, bet Brālība dzimst apziņas dzīlēs. Līdzdarbinieki var atšķirties apziņas pakāpes ziņā, bet brāli sajutīs viens otru tieši pēc apziņas. Brāļiem var nebūt kopīga ārējā darba, bet viņu domāšana ir stingri saliedēta. Viņi ir brīvi apvienoti, viņu vienotība nav ne jūgs, ne nebrīve. Bet tieši brāļi saprot vienotību kā varenu virzītājspēku Pasaules labā. Tādu vienotību nevar ierobežot, jo tās pamatā ir mīlestība. Sadarbība ir gatavošanās Brālības uztverei.
   Cilvēki bieži vien nevar atšķirt, kur ir ārējās darbības robeža un negrozāmo pamatu aizsākums. Nedomājiet, ka uzsvērt Brālības Pamatus ir lieki. Nav iespējams iedomāties, cik maldīgi priekšstati parādās aizspriedumos par Brālību. Nesagatavoti cilvēki domā, ka Brālība ir leģenda un katrs var pēc saviem ieskatiem celt iluzorus torņus. Viņi uzskata, ka acīm netveramas liecības par Brālību nespēj prātu pārliecināt, bet neviens jau ari pārliecināt netaisās. Ari sadarbību neviens neuzspiež. Cilvēki paši nonāk līdz kooperācijas nepieciešamībai. Tāpat viņi nonāks ari līdz Brālības realitātei.

   167. Reti ir sastopama gatava apziņa, kas sevi neierobežo ar bailēm, šaubām, ļaunprātību un liekulību. Var redzēt, ka ierobežojumu kaitīgums nebūt nenāk tikai no ārienes, ka pirmām kārtām tas rosās apziņas nostūros.

   168. Cilvēki reti spēs paiet garām palīgā saucienam, sirdij nenodrebot. Varbūt saniknota sirds palīdzību nesniegs, taču ari tā būs satricināta. Palīgā sauciens var būt izteikts vārdos vai ari vienā skaņā, bet sirdi plosošā jēga būs viena un tā pati. Tāpat ari izplatijuma kliedzieni var būt saraustīti un vārdi maznozīmīgi, taču to iekšējā jēga būs nozīmīga. Nevajag domāt, ka tālo domu atskaņai nav nozīmes, - pat vienzilbīgiem saucieniem ir cēlonis. Dažreiz garām aizslīd vesela virkne seju, tās ir svešas, tomēr jūtams to noskaņojums. No šādām epizodēm veidojas veselu zemju apjausma. Var uzzināt, kur cilvēki kaut ko apspriež, kur bēdājas, kur priecājas, - tādi signāli pieradina būt vērīgiem. Ne vien sarežģīti notikumu atainojumi, dažreiz pat vientuļš sauciens rada vispārējā noskaņojuma sajūtu. Kā stīgām visa skaņdarba atslēgu dod viens akords, tā arī izplatījumā sava nozīme ir katrai stīgai. Kaujas lauka taures skaņa izšķir vesela karapulka likteni. Neviens neteiks - nevajag ieklausīties tālos signālos. Uz Zemes skan daudzas taures.

   169. Vai var saprast, cik daudzi domu sūtījumi tiek pārtverti? Grūti aptvert, pa kādiem blakus kanāliem var traukties enerģija. Var būt nejauši uztvērēji, bet tāpat var tuvoties arī ļaunas būtnes. Tādi pārķērēji var uztvert daļējas domas, un tad var iedomāties juceklīgo savijumu šausmas. Jābūt sagatavotam daudziem gadījumiem.

   170. Pieredzējis pavadonis neparādīs izslāpušam ceļiniekam avotu pārāk agri vai pārāk vēlu. Pavadonis prot samērot atpūtu ar ceļinieka spēkiem.

   171. Viesis jāuzņem pienācīgi, bet ar varu nedrīkst vilkt iekšā - to zina katrs namatēvs. Gluži tāpat psihiskās enerģijas lietošanā nedrīkst rīkoties varmācīgi, bet tās izpausmes jāuzņem pienācīgi. Lai nejēgas spriedelē par psihiskās enerģijas lietošanas nevēlamību. Kad enerģija jau darbojas, to noliegt vairs nevar, un atliek tikai rast tai dabisku pielietojumu. Lai zinātnieki pasaka, kas notiks, ja izplatījuma elektrība būs līdz bezgalībai saspriegta. Lai pastāsta, ar ko beigsies pārmērīgais saspriegums. Nav noliedzams, ka patlaban izplatījuma strāvas ir īpaši saspriegtas. Nav laika tās noliegt, jāpasteidzas ar to lietā likšanu.
   Jau daudzkārt ir norādīts uz zemākā psihisma bīstamību. Tas nozīmē, ka jāpadomā par augstāko enerģiju, kuru saprot kā garīgumu.

   172. Nepieredzējuši ārsti mēģina slimību iedzīt dziļāk, lai kaut uz laiku novērstu bīstamās pazīmes, - tā tiek radīti slimību perēkļi. Turpretim pieredzējis ārsts pacentīsies izdabūt slimības iedīgli ārpusē, lai tad to īstā laikā iznīcinātu. Šī pati metode jālieto ari sadzīves kaišu gadījumos. Labāk ir pārdzīvot krīzi nekā pieļaut, ka bīstamais postītājs pārņem visu organismu. Lūzumu var pārciest, un šāds satricinājums var izsaukt dzīvē jaunus spēkus. Bet pagrimums un trūdēšana vienīgi inficē visu apkārtējo. Tā izpratīsim četrdesmit gadījumos.

   173. Kas nopeļ pašu cildenāko, tas apliecina savu pagrimumu. Trūdu smaka apņem briesmīgo noliedzēju. Viņš nedomā par savu neizbēgamo sabrukumu. Cilvēki negrib pamanīt to, ko paši sev gatavo. Katrs slepkava sapņo par nesodāmību. Kur viņš to atradīs?

   174. Pat pašās saspringtākajās dienās domājiet par celsmi. Nav pareizi traukties pa spriegi novilktu mērķa līniju - labāk lai celsmi nosaka tiekšanās uz pašu Augstāko. Ielejas ēna virsotnes neaizsegs. Nevajag ieslēgties mākslīgā aplī. Kāpēc tad pastāv Bezrobežība!

   175. Lielā Kalpošana visur izraisa daudz neizpratnes. Cilvēki parasti to uzskata par kaut ko nesasniedzamu. Viņi cer, ka atbildība par tādu Kalpošanu paies viņiem secen. Bet palūkosimies uz dažiem dižajiem Kalpotājiem. Vai Viņi bija nepieejami pārcilvēki? Pitagors un Platons, Bēme un Paracelzs, un Tomass Vogans bija cilvēki, kas savu gaismekli nesa, būdami brāļu vidū, dzīves vidū, neizpratnes un nopēlumu krusā. Ikviens varēja viņiem tuvoties, tomēr tikai retais prata aiz šīszemes vaibstiem saskatīt pārpasaulīgo mirdzumu. Var nosaukt dižos Austrumu un Rietumu, Ziemeļu un Dienvidu Kalpotājus. Var izlasīt viņu dzīves aprakstus, bet visur jutīsim, ka pārpasaulīgais mirdzums parādās tikai gadsimtu gaitā. Jāmācās no dzīves īstenības.
   Nepieskaitīsim sevi pie Platona pēlējiem un Konfūcija vajātājiem. Viņus vajāja tie pilsoņi, kurus uzskatīja par valsts rotu. Tā Pasaule pacēla roku pret Dižajiem Kalpotājiem. Ticiet, ka Pitagora izveidotā Brālība bija pilsētas sargu acīs bīstama. Paracelzs bija izsmiekla un nelabvēlības objekts. Tomass Vogans tika izstumts, un maz bija to, kas vēlējās ar viņu satikties, - tā izpaudās tumsas likumi. Ari tumsai taču ir savi likumi. Bīstamo lielo Kalpojumu ļoti modri novēro. Agrākos piemērus salīdzināsim ar visiem laikiem.

   176. Jāsaprot, cik daudz tumsas spēku nemitīgi cīnās pret Brālību. Pat niecīgu Brālības atgādinājumu nikni vajā. Pat visu to, kas var vest uz Brālību, nosoda un nopulgo - tāpēc būsim sardzē modri.

   177. Visvienkāršākajos piemēros ir redzami norādījumi uz aizmirstajiem pamatiem. Neizprotamās grūtnieču iegribas liek atcerēties atkaliemiesošanos, īpaši, ja papēta bērnu raksturu. Arī pēdējā laika medicīna dod priekšstatu par visam pamatā esošo enerģiju un norada uz to, ka daudzu slimību izcelsme ir saistīta ar nervu darbību. Imunitāte tiek saistīta ar visas nervu sistēmas stāvokli. Tādējādi tiek atzīta visam pamatā esošās enerģijas nozīme. Kā lai to neatzīst, ja zinātne tai velta īpašu vērību? Vai gan būtu jānoliedz imunitātes pamats? Cilvēki neparasti daudz rūpējas par savu veselību, bet tajā pašā laikā izlaiž no apredzēs visnozīmīgāko apstākli. Kā lai rodas domas par Brālību, ja dzīves pamats ir pamests novārtā?

   178. Tiesa, baismīgs ir vājprātīgo daudzums. Tie ne vien jādziedina, bet jāatrod arī viņu skaita pieauguma cēlonis. Ari plānprātībai nepieciešama uzraudzība. Ārprāts ir lipīgs. Bērnu plānprātība norāda uz visas dzīves nenormālību. Cilvēki piekrīt tam, ka dzīves apstākli ir neveselīgi, un tomēr visus padomus attiecībā uz atveseļošanu uzņem naidīgi. Tas rada pamatu satricināšanas briesmas. Ir šausmīgi, ja briesmām tiek pakļautas pašas vērtīgākās lietas! Visā dzīvē jāizpaužas saudzīgumam. Ieteikdams vienotību, brīdinu no eksplozijas iespējas. Ugunīgo eksploziju vidū jāiet kā pa stīgu.

   179. Pat zemes ausij jāieklausās, lai notvertu skanas. Vēl vairāk jākoncentrējas iekšējai dzirdei, lai sadzirdētu izplatījuma viļņus. Nevajag domāt, ka domu sūtījumi var nonākt galā, ja tos nepieņem. Smalkas jūtas prasa arī dziļu uztveri. Tiem, kuri pašpārliecināti gaida, ka visi brīnišķīgie putni atlidos pie viņiem, graudus negaidīdami, teiksim - lai katrs sēj, ja grib pļaut.

   180. Ar nožēlu lūkojamies uz vispārpieņemto labklājību - tajā ir trulums un domu trūkums. Mēs radināmies apsveikt visus domu iedīgļus, bet kāpinājumu allaž uzteicam kā tiekšanos uz priekšu. Var minēt daudz piemēru no fizikas un mehānikas, kur kāpinājums ir dzinējspēks. Daudziem nebūs viegli piekrist tam, ka kāpinājums jau ir vārti uz tālākvirzību. Bet, ja cilvēce šo patiesību atzīs, līdz ar to pašu tā sapratīs ari progresa nozīmi. No tādas atziņas nav vairs tālu līdz Brālībai.

   181. Ceļinieks nespēj paredzēt visas sastapšanās, bet viņš var atrast laiku, lai papētītu krustcelēs ejošos. Nevajag noskumt, ja pamazām jānonāk vientulībā, - ir takas, pa kurām daudziem iziet grūti. Ja uzmanība tiks koncentrēta uz mērķi, radīsies ari jauni ceļabiedri. Nepieciešams stingri paturēt acīs ceļa mērķi.

   182. Zobenu ruda ugunī un auksta ūdenī, ari gars rudas sajūsmas ugunī un ķengu un nepateicības aukstumā. Nav jābrīnās, ka ķengas pilnīgi tradicionāli pavada katru varoņdarbu. Kalpošanai nāk līdzi nepateicība. Tāda rūdīšana vērojama jau kopš seniem laikiem, taču vāji tiek izprasts uguns un ūdens pretstatījums.

   183. Kādam māksliniekam pasūtīja simbolisku ticības attēlojumu. Viņš uzgleznoja nelokāmu cilvēka stāvu. Vaigs vērsts uz Debesīm, sejā - nesalaužamas tiekšanās izteiksme, skatiens - ugunīga mirdzuma pilns. Lieliska parādība, bet no drānu krokām izvijās tāda kā melna čūskiņa.
   Kad māksliniekam jautāja, ko nozīmē šis tumšais piedēklis, kas neatbilst gleznas mirdzumam, viņš atbildēja: "Tā ir neticības astīte."
   Tas nozīmē, ka pat stiprā ticības pakāpē dažreiz iezogas ari neticības melnā astīte. Lai tā atgādina indīgu čūskiņu. Daudz indes iznēsā šādi čūskulēni. Visspožākā ticība zaudē vērtību, ja no tās sūcas inde. Ir teikts par ticības vareno spēku - bet tikai pilnīgas, nevis saindētas ticības spēku.

   184. Neticība ir šaubu kristāls. Tāpēc tās jāatšķir. Šaubas kā kaut ko svārstīgu var izdziedēt ar psihisko enerģiju, bet neticība ir gandrīz nedziedējama. Kādā drūmā bezdibenī iegrimst neticīgais, lai tur nodrebētu un saņemtu šķīstījošu triecienu.
   Nevajag iedomāties, ka neticībā iespējams ceļš uz Brālību.

   185. Jūs redzat, kā nopulgo Mūsu Vārdu pat tie, kuri varētu saskatīt Patiesību. Tāpēc Mēs norādām uz jaunajiem, neticības neskartajiem. Neticība patiesi ir daudzveidīga! Tā slēpjas aiz dažādām maskām. Ir jāprot saskatīt, kur slēpjas briesmīgās čūskiņas.

   186. Cilvēki nereti dzird balsis, kas viņus sauc, un dažreiz šie saucieni ir tik stipri, ka liek nodrebēt un paskatīties apkārt; klātesošie tos, protams, nedzird. Vai var šaubīties par to, ka pastāv tādi izplatījuma sūtījumi?
   Grūtāk ir saprast, kāpēc reti tiek uztverta tāda sūtīta doma, kas saskaņā ar vienošanos jāuztver noteiktā laikā. Vispirms jau cilvēki neprot nonākt noteiktā noskaņojumā. Nereti viņi domu nevis pieņem, bet gan atstumj. Tāpēc biežāk atlido nevis konkrēti sūtītas domas, bet tādas, kas veiksmīgi iekļāvušas noskaņojuma ritmā. Bet vēl biežāk pienāk Smalkās Pasaules doma, jo tā vieglāk harmonē ar cilvēku enerģiju. Taču Smalkās Pasaules domām tiek veltīta maza uzmanība. Viens no cēloņiem ir tas, ka valodas transmutācija padodas tikai spēcīgiem, augstiem gariem. Cilvēki uz Zemes bieži vien nevar saprast sacītā nozīmi, tāpēc vēl grūtāk ir pielāgoties izplatījuma sūtījumiem. Taču nevajag justies pieviltiem, jo katra domai veltīta uzmanība izsmalcina apziņu.

   187. Visam pamatā esošajai enerģijai, tāpat kā asinīm, dažkārt vajag izlauzties, īpaši tā sakāpinās, pastāvot ugunīgiem spriegumiem. Gluži tāpat šī enerģija tiecas uz cilvēkiem, kuriem tā ir vajadzīga. Turklāt jāprot atšķirt cilvēkus, kam tā patiesi nepieciešama, no vampīriem, kas to uzsūc.

   188. Apslēptā Mācība nevar sastingt vienā līmenī. Patiesība ir viena, bet katrs gadsimts un pat katrs gadu desmits tai pieskaras citādi. Tiek atvērti jauni tīstokli, cilvēka apziņa pa jaunam vēro Visuma parādības. Zinātne, pat maldīdamās, atrod jaunus savienojumus. Šādi atradumi padara stiprākus iepriekš pasludinātos pamatus. Katra dziļa gudrība ir neapgāžama, un tai būs savu turpinātāji. Godinot Hierarhiju, godina ari Tās vēstnešus. Pasaule pastāv kustībā, un Apslēptās Mācības izsniegšanu apstiprina virzība uz priekšu. Plānprātīgie šādu tālākvirzību nosauks par pamatu graušanu, bet domātāji zina, ka dzīvība pastāv kustībā.
   Pat valodu apgūšana pavairos jaunu atradumu uztvertspēju. Cik daudz vairāk gan dos atbrīvotā doma! Katrs gadu desmits atklāj jaunu pieeju Apslēptajai Mācībai. Pirms pusgadsimta to lasīja pavisam citādi. Tad lasītāji pasvītroja pavisam citas domas nekā tagadējie lasītāji. Nevar runāt par jaunām Mācībām, ja Patiesība ir viena! Jauni dati un jauna to uztvere būs tikai izzināšanas turpinājums. Katrs, kas šādu izzināšanu traucē, izdara noziegumu pret cilvēci. Apslēptās Mācības piekritēji nedrīkst apgrūtināt izziņas ceļu. Zinības ceļos nav vietas sektantismam un fanātismam. Izzināšanas traucētājs nav Patiesības piekritējs. Tautu straujas attīstības gadsimtā jo īpaši jāsargā katra zinātnes taciņa. Diženo enerģiju tuvošanās gadsimtā atklāti jāsagaida šie gaišie ceļi. Gadsimtam, kas tiecas uz Augstākajam Pasaulēm, jābūt šāda uzdevuma cienīgam. Ķīviņi un ķildas lai paliek kaška meklētājiem.

   189. Katram jāsaprot, cik nepieļaujama ir Apslēptās Mācības ķengāšana. Šķelšanās un pagrimums piederas ļaunumam. Vai mēlnesība piederas pie Brālības sliekšņa?

   190. Plānprātīgie ir spējīgi apgalvot, ka Mūsu Brāļi sēj jukas un izraisa sacelšanos. Tieši Viņi velta visus spēkus tautu nomierināšanai. Viņi ir gatavi veikt grūto misiju, laikus brīdinot personas, no kurām atkarīgs tautu liktenis. Viņi netaupa savus spēkus, lai pagūtu atnest vēsti. Izmantojot sev nevēlamus paņēmienus, Viņi nes Gaismu, ko tumsas spēki cenšas apdzēst. Bet labā sēklas sējums neizkalst, un lemtajās dienās graudi nobriedīs. Taču kā lai nosauc cilvēkus, kuri labajam kaitē? Viņi ne vien traucē Gaismai, bet arī izskaidro kā neveiksmi visdabiskākās sekas. Ar kādu mērauklu plānprātiņi vērtē sekas? Kādēļ viņi uzņemas spriest, kad atnākusi veiksme vai neveiksme? Kas un kā varēja notikt bez Brālības palīdzības? Nevar ne iedomāties tos ļaunprātīgos spriedelējumus, kas pavada ikvienu cildenuma pilnu Kalpošanu!

   191. Ārsti gluži veltīgi daudzas slimības izskaidro ar tīri fiziskām parādībām. Saaukstēšanās, tuberkuloze, iesnas, kakla kaites un daudzas citas slimības pirmām kārtām ir nervu izcelsmes kaites. Cilvēks var just nervu pacilātību un iegūt imunitāti vai nervu satricinājuma dēļ palikt neaizsargāts. Netiek ņemta vērā tāda vienkārša patiesība! Tomēr nav tālu tas laiks, kad visdažādākās slimības izdziedinās, iedarbojoties uz nerviem. Jāārstējas tādā ceļā, kādu iesaka apziņa. Cilvēki atklās, ka visgrūtāk dziedināmās slimības var apturēt, iedarbojoties uz nerviem, un otrādi - nerūpējoties par nervu spēkiem, var sīku saslimšanu ielaist līdz bīstamiem apmēriem.

   192. Cilvēces ienaidnieki ne vien izgudrojuši lodes ar lielu caursišanas spēju, bet sagādājuši ari jaunas indes. Ļaunās gribas straumi nav iespējams apturēt. Tikai pašaizliedzīgi un nerimtīgi atgādinot par labo, var pārtraukt šo iznīcības vilni. Nedomājiet, ka agrāk cilvēki nebija tik nežēlīgi, taču tagad šo ļaunumu visnekaunīgākajā veidā liekulīgi attaisno.

   193. Ne ikreiz var panākt harmoniju, pat ja to apliecina vārdos. Parasti maldās, uzskatot, ka harmoniju var radīt ar prāta palīdzību. Neviens neapzinās, ka tikai sirds ir harmonijas mājoklis. Cilvēki nemitīgi runā par vienotību, bet viņu sirdis ir asu bultu pilnas. Cilvēki atkārto daudzus dažādu gadsimtu izteicienus par vienotības spēku, taču nemēģina šo patiesību īstenot dzīvē. Cilvēki pārmet visai pasaulei nesaticību, bet vienlaikus paši sēj šķelšanos. Patiesi - nevar dzīvot bez sirds. Bezsirdībā harmonisku mājvietu nav iespējams rast. Šķelšanās sējēji ne vien kaitē sev, bet ari inficē izplatījumu, un kas gan spēj paredzēt, cik dziļi tāda inde iesūksies?
   Nedomājiet, ka ir pietiekami daudz runāts par vienotību, par radošo harmoniju. Katrā lappusē par to jāatgādina, katrā vēstulē jāpiemin vienotība un harmonija. Jāpatur prātā, ka ikviens vārds par vienotību jau ir pretinde, kas iznīcinās izplatījuma indi. Tā padomāsim par vienotības svētīgumu.

   194. Palūkosimies, kādus ceļus ir gājušas Brālības. Pēc šiem ceļiem var spriest par evolūcijas virzību. Nav jādomā, ka Brālības steidzīgi nošķīrās Nepieejamās Dzīlēs. Tās tikai koncentrēja spēkus kā ģeoloģiski, tā garīgi drošās vietās. Jāatgādina, ka Brālības centri bija vairākās zemēs, bet, pienākot terminiem, tie sanāca kopā vienā Cietoksnī.

   195. Der ieteikt draugiem, lai noteiktā stundā viņi sūta cits citam labas domas. Šāda rīcība būs ne vien labvēlības nostiprināšana, bet arī izplatījuma dezinficēšana, kas ir loti nepieciešama. Indīgās emanācijas ne tikai inficē cilvēku, bet ari nogulsnējas uz apkārtējiem priekšmetiem. Turklāt šādi nosēdumi ir visai grūti likvidējami. Tie var nākt līdzi priekšmetiem ļoti tālu. Ar laiku varēs saskatīt tādu inficētu priekšmetu auru. Pagaidām tikai jutīgi cilvēki spēj sajust uzslāņojumu iedarbību. Labas domas visefektīvāk attīra apkārtni. Labestības sūtījumi ir iedarbīgāki par attīrošajiem aromātiem. Taču pie šādiem sūtījumiem ir jāpierod. Tie nav katrā ziņā jāietērpj noteiktos vārdos, galvenais ir domas labestīgums. Tā ikdienas dzīvē var daudz laba paveikt. Katrs tāds sūtījums ir kā šķīstījošs zibens.

   196. Esiet piesardzīgi ar balsenes centru - tas kā sintētisks viduspunkts ir ļoti jutīgs pret izplatījuma iedarbību. Ja jau radiostacijas var ietekmēt gļotādu, tad ari daudzas citas iedarbības spēj apgrūtināt centru darbību.

   197. Patiesi, Dzīves Mācība ir pārbaudes akmens. Neviens nepaies garām, neparādījis savu būtību. Dažs priecāsies, cits šausmināsies, vēl kāds saniknosies. Tā katrs parāda, kas slēpjas viņa apziņas dzīlēs. Nebrīnieties, ka reakcija uz Mācību ir tik dažāda un spilgta. Ari Narada izšķīla tikpat dažādas dzirkstis no cilvēku apzinām. Ja kāds nespēj uzņemt sevī taisnīguma un tikumības balstus, lai tad parāda savu nederīgumu. Lai skaidrajā formulā paliek pēc iespējas mazāk liekulības masku. Lai parādās mežonība, jo tā nespēj ilgi palikt izlikšanās ģērbā. Lai uzgavilē jaunā sirds - tā sevi var parādīt līksmā augšupejā. Lai tad Mācības kritēriji parāda ari cilvēces sadalījumu. Jāatšķir ļaunais no labā, taču tāda iepazīšana nebūt nav viegla.

   198. Pēc ārējām noderīguma pazīmēm pavērojiet ceļiniekus, kurus kaut kas dzen, nedod viņiem miera. Šie cilvēki vieglāk nekā citi saprot, cik trausls ir īpašums. Viņi nebaidās no attālumiem, viņi daudz ko iemācās. Viņu vidū var būt vēstneši.

   199. Izglābts cilvēks domā, ka viņš ir pazudis. Jau pazudušais domā, ka viņš ir uzvarējis. Pa visu pasauli ložņā aplamības. Pat nomodā cilvēki ir rēgu ielenkti. Var vērot veselu tautu neprātu. Mācība var atvērt daudzas acis un likt atcerēties, ka pamati ir nesagraujami.

   200. Tas, kurš aicina uz labāku kvalitāti, ir jau ceļā.

   201. Labākos dziednieciskos produktus bieži pamet novārtā. Pienu un medu uzskata par barojošiem produktiem, bet pilnīgi aizmirst, ka tie ir nervu sistēmas regulētāji. Tīrā veidā tie satur ļoti vērtīgo pamatenerģiju. Tieši šī īpašība tajos jāsargā. Bet piena sterilizācija un medus speciālā attīrīšana atņem tiem visvērtīgāko īpašību. Paliek vienīgi uzturvērtība, bet pamatvērtība zūd.
   Protams, uzturā jālieto tīri produkti. Dzīvnieki un bites jātur veselīgos apstākļos, bet mākslīgās attīrīšanas rezultātā to produkti vairs neveic savu tiešo uzdevumu.
   Senā zinība aizsargāja govis kā svētus dzīvniekus un par bitēm radīja aizraujošu leģendu. Taču ar laiku cilvēki zaudēja apzinīgo attieksmi pret pirmatnējiem dziedniecības līdekļiem. Vecas ārstniecības rokasgrāmatas visas zāles ir aplūkotas, ievērojot to derīgumu un kaitīgumu. Bet tik vērtīgi līdzekļi kā piens, medus un muskuss, tīri būdami, nekādu ļaunumu nenodara. Augu valstībā ir daudz noderīgu zāļu, taču to lielākā dala arī ir labāka tīrā veidā, kad nav zaudēta pamatenerģija, kas šīm zālēm piemīt bez tā saucamajiem vitamīniem. Burkānu, rutku vai zemeņu sulu labāk lietot svaigā, tīrā veidā. Var saprast, kādēļ senie Risi pārtika no šādiem dziednieciskiem produktiem.

   202. Atjautu un domas ātrumu var attīstīt pastāvīgos vingrinājumos. Pirmais noteikums ir domāt par šīm īpašībām, pēc tam ir derīgi turēt domu sevī, lai tā dzīvotu arī visu pārējo nodarbību laikā.

   203. Seismogrāfs rāda, ka zeme nepārtraukti dreb, taču nebūt ne visas šīs zemestrīces uztver jutīgie organismi. Iemesls ir tas, ka ugunij var būt ļoti dažāda kvalitāte. Turklāt organisms bieži parāda sīkas zīmes, kas sajaucas ar izplatījuma iedarbībām. Cilvēka organisms parāda krietni vairāk dažādu zīmju, nekā ir parasts uzskatīt. Cilvēks īpaši atzīmē visu, kas attiecas uz uguni. Šādas priekšrocības izskaidrojums ir visai nepilnīgs. Runā par nogurumu, par neveselību vai pat par garastāvokli, bet par Ugunīgās stihijas iedarbību aizmirst. Cilvēki nekādi nespēj aptvert, ka viņus no visām pusēm apņem Uguns, kas iedarbojas uz pamatenerģiju. Liktos, ka jāciena viss, kas var nostiprināt šo enerģiju. Jau sen ir teikts, ka Uguns apdzēš patību. Cilvēki domās tikai par sevi, līdz nebūs izpratuši Ugunīgo Kristību. Un pats Brālības jēdziens būs tikai sauss skelets, iekams nebūs izprasta visvarenākā stihija.

   204. Pamazām taps zināms, ka leģenda ir patiesa vēsture; dokumenti atradīsies. Katrs atklājums apstiprina, ka patiesība dzīvo un ka tā ir jāuztver. Ja dzīvo mīti, tad ari Brālības vēsture gūs apliecinājumu. Var pamanīt, ka ziņas par Brālību tiek īpaši aizdomīgi uztvertas. Daudzus apstākļus uzņem itin viegli, bet Brālības esamība ļoti pārsteidz. Cilvēki labprāt sastaptu svešu vientuļnieku, bet iedomāties tādu vientuļnieku kopu nezin kāpēc ir grūti. Pastāv virkne patiesību, kuras sastop īpašu pretestību. Nav grūti iedomāties, kam ir nepieņemama Brālības ideja. Šīs būtnes lieliski zina par Brālības esamību un trīc par to, lai tikai šī zinība nenonāktu pie cilvēkiem. Taču viss notiek sava laika. Ja viņi ari nezina šo termiņu, tomēr sāk to nojaust.

   205. Viena daļa vēstnešu iet ar uzdevumu, jau zinādami, no kurienes, uz kurieni, kādēļ un kā viņi atgriezīsies. Citi tikai sevī zina Norādījumu un veic zemes gājumu kā parasti iedzīvotāji. Nemēģināsim izsvērt, kuri pašaizliedzīgāk veic savu varoņdarbu. Lai cilvēki atzīst, ka ir milzum daudz varonības pakāpju. Galvenais - jāizprot sekas un dzenulis. Nespriedīsim, kura labā rīcība ir cildenāka. Katrai rīcībai ir daudz cēloņu, ko cilvēka acs nespēj saskatīt.
   Nekritizēsim labo, ko atnesis vēstnesis, un izturēsimies pret viņu draudzīgi. Tieši šajā draudzīgumā ir panākumu atslēga.

   206. Iemācīsimies arī saskatīt sīkākās zīmes. To ir ļoti daudz, tās uzliesmo kā dzirksteles, bet neiekrīt tur, kur valda svētulība un aizdomīgums. Aizdomīgums atšķiras no vērīguma. Ir teikts - vērīgums ir taisns, bet aizdomīgums - līks. Turklāt tas, kas sevī perina aizdomas, vairs nav ne tīrs, ne brīvs. Zinību nedrīkst aptumšot ar varmācību - ne ārējo, ne iekšējo. Cilvēki bieži sūdzas par cietsirdību, bet ir cietsirdīgi paši pret sevi. Tāda cietsirdība ir pati ļaunākā. Saprotiet pareizi vidusceļu starp šķietamām pretrunām.

   207. Ievērojiet, kādā neparastā kārtā veidojas notikumi. Tieši šajā apstāklī parādās jaunu enerģiju kombināciju iedarbība. Tādās dienās nevajag vadīties pēc vecajiem kritērijiem. Ari saslimšanas var būt negaidītas. Apliecinu, ka ar parastajiem līdzekļiem notikumu plūsmu novērst nevar, tādēļ būsim uzmanīgi.

   208. Organisma jutīgumu cilvēki par priekšrocību neuzskata. Pat ļoti izglītoti ļaudis bieži baidās no tādiem izsmalcinājumiem. Patiesi, ir vajadzīga paplašināta apziņa, lai saprastu, cik loti jāattīsta jutīgums, lai varētu virzīties tālāk. Pašreizējos zemes dzīves apstākļos var sagaidīt dažādas sāpes, taču šīs ciešanas ir nevis jutīgums, bet gan nenormālas dzīves sekas. Ja iedomājas nesaindētu atmosfēru, tad jutīgums būs īsta svētība, taču cilvēkiem labāk pafik piesārņot planētu, lai tikai atrastos mežonīgā stāvoklī. Nedomājiet, ka vārdi par mežonību ir pārspīlējums. Var valkāt dārgas drānas un tomēr palikt mežonis. Vēl smagāku noziegumu izdara tie cilvēki, kuri par planētas stāvokli jau dzirdējuši un tomēr nevelta visus spēkus Vispārības Labuma sekmēšanai.

   209. Brīdiniet, ka nedrīkst ķengāties par Augstākajiem Spēkiem. Neprātīgie nesaprot, ka viņu domas lūst spēcīgos staros un satriec pašus neprāšus. Ja viņi ari tūlīt nenokrīt zemē nedzīvi, tad tas vēl nenozīmē, ka viņu organisms nav sācis sabrukt. Paša bulta atradīs čūlas iedīgli un izvilks to ārpusē.

   210. Organisma sabrukums atsaucas ne tikai uz zemes dzīvi. Nevajag vainot vienīgi vecākus, jāņem vērā arī paša atavisms. Pilnīgi veseliem vecākiem dažreiz piedzimst loti slimi bērni. Zemes prāts mēģina atrast cēloni tālos senčos, bet dzīvju nomaiņu zinātājs padomās par cēloni sevī pašā. Smalkās Pasaules zemākajās un vidējās sfērās pastāv daudzi miesīgās dzīves apstākļi.
   Ir derīgi tiekties augšup.

   211. Pārejai Smalkajā Pasaulē pēc savas dabas jābūt nesāpīgai. Cilvēkiem, kas nogājuši savu zemes dzīves ceļu, nākamā pakāpe jāuzņem kā kaut kas dabisks. Taču viņi paši sarežģī svinīgo Esības nomaiņu. Viņi paši ir veicinājuši slimību rašanos un apvelta ar tām tuvākos. Viņi mēģina inficēt izplatījumu, bet tikai paši spēj nostāties uz šķīstīšanās ceļa. Uzspiesta profilakse nespēj radikāli palīdzēt - nepieciešama vispārēja apzināta sadarbība. Piespiedu kārtā no simtiem tūkstošu slimo var izglābt tikai nelielu daļu. Planētas atveseļošana ir visas cilvēces rokās. Vispirms ir jāsaprot, ka cilvēks atveseļo ne tikai sevi, bet ari visus apkārtējos. Tādā apziņā ir patiesa cilvēkmīlestība. Tādas jūtas nevar ar pavēli uzspiest. Tām pašām jānāk no sirds dzīlēm.
   Lai neprāši nebrīnās, ka Mēs tik daudz uzmanības veltām atveseļošanai. Nedrīkst būt egoists un domāt tikai par sevi. Mums gan domās, gan darbos jārūpējas par labākiem apstākļiem uz Zemes. Neaizsegsimies ar hitona krokām, kad visa modrība un labvēlība jāsasprindzina cilvēces labā.

   212. Daudz runā par pašuzupurēšanos, vērdamies debesīs, bet cildenas pašuzupurēšanās piemēri ir šeit, uz Zemes. Ņemiet jebkuru māti - dažādos apstākļos viņa savā veidā parāda pašuzupurēšanos. Būsim vērīgi un pratīsim saskatīt cildeno jūtu visapslēptākās zīmes; šīs jutas ir tik dziļas, ka kautrējas parādīties. Šo lielisko ziedu vidū atradīsies ari atveseļošanās līdzeklis. Piesauksim labākos vārdus, lai cilvēks nepakluptu. Tā dzīvē ienāks ari Brālības izpratne.

   213. Lai no kurienes nāktu labais, nevajag to noraidīt. Evolūcijas pakāpei ir jāfiksē ietvertspēja. Labais vairs nedrīkst būt patības labums. Šī zemākā labā pakāpe jāaizstāj ar augstāku. Cik daudz priekpilnu jūtu dod sajūsma par sava tuvākā labestību. Bet cik daudz tumsas nāk no tiem, kas piesavinās Vispārības Labumu. Lai cietsirdība padomā par to.

   214. Apgalvoju, ka parādību ir daudz, bet cilvēki ir tik akli, ka neredz sagatavoto maizi. Cilvēki negrib atzīt to, kas visā spēkā jau gatavojas. Lai krustcelēs ceļinieki dzied par lemto Brālību.

   215. Zinība var būt apkopojoša un ari sadaloša. Daži zinātnieki jau ar pirmajiem izzināšanas soliem pieslejas pirmajam veidam, bet citi nespēj iziet ārpus sadalīšanas ietvariem. Agri vai vēlu ari viņi būs spiesti pievērsties sintēzes metodei. Tāds domāšanas veids ir jāiemīl. Tas ir jaunrades pamatā. Sadalīšana ir sagatavošanās ceļš, kas ved uz to pašu noslēgumu. Ir derīgi izprast šo divu ceļu atšķirību. Tieši tagad ir daudz čaklu zinātnieku, kuri apmierinās ar otro metodi. Taču tā maz palīdzēs tad, kad katra atziņa ir daudzu zinātnes nozaru sintēze. Vajadzīgs ļoti elastīgs prāts, lai spētu atrast salīdzinājumu un apstiprinājumu no visnegaidītākās zinātnes jomas. Prasme apvienot nepieciešamos rādītājus jau liecina par augstu apziņas pakāpi. Jau daudz ir zaudēts nevajadzīgu apakšiedalījumu dēļ. Bija pat vērojams zināms naidīgums starp atsevišķām zinātnes nozarēm. Bet vai tad humanitārās un lietišķās zinātnes nav viena un tā paša Patiesības koka zari?

   216. Nenosodīsim pašu pedantiskāko izpēti, ja tā sevī neslēpj tīšu naidīgumu pret citu nozari. Zinātniekiem jārod sevī apņēmība nenoliegt to, kas viņiem pagaidām vēl nav zināms!

   217. Teiks - liela samulsuma dienās nav iespējams būt mierīgiem. Atbildiet - neprātosim par vārdiem. Rāms miers, tāpat kā Nirvāna, ir nerimtīga kūsāšana. Bet, ja kāds to nespēj saprast, lai parūpējas par domas skaidrību. Viņam ir jāatzīst, ka pat Armagedona stunda jāsaglabā skaidra apziņa. Ja mēs zemes kaujās zaudēsim domas skaidrību, kā tad to saglabāsim, pārejot Smalkajā Pasaulē? Katra sadursme uz Zemes ir tikai mūsu Apziņas pārbaudes akmens. Pat dusmu brīžos nedrīkst pieļaut domāšanas aptumsumu. Pieredzējuši cilvēki zina, ka izplatījuma strāvas ir stiprākas par jebkurām cilvēku sadursmēm, taču arī tādu varenu uzbrukumu laikā ir skaidri jāapzinās pastāvēšanas mērķis.
   Lai nesūdzas mazticīgie, ka ir traucēts viņu miers. Viņi sagrozīs labāko vārdu nozīmi un ieslīgs bezdomīgumā. Kas var būt vēl ļaunāk!

   218. Pērkona laikā ieteic neskriet un neizdarīt straujas kustības. Harmonisks stāvoklis tiek ieteikts arī zemes dzīves negaisu brīžos. Nestiepsim roku pēc spilvena, lai paslēptos no pērkona. Netieksimies pēc vissīkākā, kad pie durvīm klauvē diženais. Jāpārbauda sevi visdažādākajos apstākļos - tas ari ir visdažādāko iemiesojumu noslēpums. Taču cilvēki nespēj saprast, kā karalis var pārvērsties par kurpnieku.

   219. Tam, kas tiecas uz praktisko okultismu, ieteiksim vispirms padomāt par atkaliemiesošanos saistībā ar dzimšanas un esības nomaiņas noslēpumu. Nedrīkst paiet garām patiesi nozīmīgajam. Tādas izpausmes visu acu priekšā var likt padomāt par Esības būtību. Nedrīkst paiet garām tādām brīnišķīgām parādībām kā domu raidīšana un to uztveršana. Mazi bērni atceras iepriekšējās dzīves un uztver arī domas - un šīs parādības netiek dotas, lai pazobotos.

   220. Katra Mācības fāze atbilst īpašai cilvēces vajadzībai. Pašreizējais laiks izceļas ar tikumības pagrimumu. Mācības palīdzība jāvērš uz tikumības balstu nostiprināšanu. Zinātnes atradumi nošķīrušies no sadzīves, rodas īpašs mežonīgums, kas sagrābis savā varā zinātnes instrumentus. Augsti izglītotu darbinieku mazākums paceļas kā retas salas tumsības okeāna vidū. Lasītprasme vēl nav izglītība, tādēļ tiek ieteikts nostiprināt sirdi kā apgaismības centru. Tiek doti zinātniski un ārstnieciski norādījumi, lai palīdzētu atveseļoties miesīgi un garīgi. Jo tiešāk šos padomus pieņem, jo efektīvāka ir to darbība. Entuziasma iedīglis izaug brīnišķīgā iedvesmā. Labestības lāse pārvēršas īstā svētība. Mīlestības kripatiņa uzzied ka brīnišķīgs dārzs. Kurš gan nosodīs vēlēšanos palīdzēt tuvākajam?

   221. Katrai Mācības grāmatai ir savs iekšējs uzdevums. Ja var cietsirdīgi ņirgāties par Brālību, tad tas ir ļaunākais mežonī-guma veids. Cilvēkiem ir jārod sevī spēks atturēties no izsmiekla. Izsmiekls nav tas pats, kas prāta asums. Humors izpaužas gudrā attieksmē pret notiekošajām parādībām, bet banalitātes atplestā rīkle ir cilvēces negods. Vai tā vairs ir spēle, ja cilvēce kļūst par neprāta rotaļlietu? Panākumus gūst tie, kas ar tīrām rokām paceļ "Kausu".

   222. Vienotība vajadzīga ari tur, kur lasa Mācību. Lasīšana vien vēl nav vairogs. Vajag būt īpašam lasītā īstenošanas priekam. Katrs cilvēks dienas gaitā var īstenot kaut ko no Mācības - tad nāks vienotības prieks.

   223. Pamatenerģija klauvējas pie visiem cilvēces nerviem. Tā ir, tā pastāv. To saspriego kosmiskie apstākļi. Nav iespējams pateikt - vai ir vērts to attīstīt? Visam pamatā esošo enerģiju nevar attīstīt, to var tikai pasargāt no haosa bangām. Pret evolūcijas dārgumu jābūt ļoti saudzīgiem. Daudz ir sendienās teikts par to laiku, kad pamatenerģija sāks pastiprināti izpausties. Cilvēki nedrīkst noliegt to, kas jau pavēloši pieteic savu sūtību. Kurš būs tik augstprātīgs, ka sāks noliegt laikmeta vēsti? Vienīgi nejēgas un paštaisnie sāks cīnīties pret acīmredzamību. Taču neņemsim pie sirds nelgu pūliņus. Viņi tikai pin vainagu katram padomam, kas dots, lai palīdzētu cilvēcei.

   224. Nevar noteikt, kurš varmācīgi apspiedīs zinātkāros novērojumus. Nevar aizsegt Gaismu, kas atmirdz no izziņas dzīlēm. Lai Gaisma atrod lemtos ceļus. Tikumībai pagrimstot, uzbrukumi visam Gaišajam ir neizbēgami.

   225. Smalkāko enerģiju joma ir neizsmeļama. Var runāt par tās izzināšanu, bet ne par pazīšanu. To saku, nevis lai sagādātu vilšanos, bet gan lai uzmundrinātu. Ja cilvēka iekļūšanu tālo enerģiju laukos attēlotu grafiski, tad tā būtu ļoti nekārtīga līnija. Cilvēki ir metušies izplatījumā bez savu tuvinieku un bez Augstāko Spēku atbalsta. Tas bija gluži kā ar ūdenslīdēju, kurš nolaidies vienā okeāna dibena punktā, bet viņam jādod visas zemūdens dzīves izskaidrojums. Jānovēro visas iespējamās parādības un iegūtas ziņas jānogādā pētījumu laboratorija. Cik reižu ir teikts, ka vienam pētniekam nav pa spēkam novērot visus enerģiju pavedienus. Ļoti bieži vajadzīgos novērojumus pasaka priekšā bērna tiešā izjūta. Tā nav nejaušība, ka runāju par ārstiem un skolu skolotājiem - kā vieniem, tā otriem visapkārt ir plašs novērojumu lauks. Viņi var pievērst apkārtējo cilvēku uzmanību visaugstākajām lietām. Viņi var dot zinātnei lielu labumu - tāpat kā meteoroloģiskās stacijas. Visparastākie cilvēki var dzirdēt par dažādām sīkām izpausmēm, bet kas pateiks, kur ir sīkais un kur - lielais? Dažreiz pietrūkst tikai viena posma, lai pabeigtu ļoti svarīgu novērojumu.

   226. Nav viegli pierast pie domas, ka mūsu sajūtas bieži ir atkarīgas no izplatījuma strāvām.

   227. Nav viegli pierast pie tā, ka ik mirkli domas var nest garastāvokļa maiņu.

   228. Nav viegli atzīt, ka vienatnības vispār nav.

   229. Nav viegli just sevi kā divām Pasaulēm piederīgu.

   230. Nav viegli atzīt, ka zemes dzīve ir tikai acumirklīga vīzija. Nav viegli visu to saprast, kaut arī cilvēkiem tas jānojauš jau kopš dzimšanas.

   231. Valodu nabadzības dēļ visos gadsimtos ir bijis daudz kļūdainu iztulkojumu. Cilvēki ņēma palīgā ciparus, simbolus, attēlus, zīmējumus un visādus hieroglifus, taču šie līdzekļi bija īslaicīgi. Vienīgi laikabiedri varēja saprast tādu nosacītu piedēkļu nozīmi. Gadsimtu gaitā tie atkal izzuda un veidojās jauni nomaldi. Ar lielām pūlēm cilvēki spēj saglabāt ziņas viena gadu tūkstoša ritumā. Ko gan lai saka par desmitiem tūkstošiem gadu, ja pašas valodas šajā laikā daudzreiz ir pilnīgi mainījušās?! Atsevišķi priekšmeti, kas saglabājušies līdz mūsu dienām, nespēj pilnīgi raksturot laikmetus, kas tos radījuši. Tāpēc pret senajiem laikmetiem, kuri mums ir tikai neskaidras vīzijas, jābūt loti uzmanīgiem.
   Nāks laiks, kad zinātniski nostādīta gaišredze palīdzēs salikt kopā sasisto senās zinības trauku lauskas, īsts zinātnieks izcelsies ar prasmi pacietīgi atšifrēt gandrīz izdzisušās zīmes. Viņš sapratīs arī ietvertspējas nozīmi.

   232. Telepātija tika atzīta agrāk nekā domu pārraide. Jūtu sūtījumi cilvēkam bija pieejamāki nekā domas sūtījumi. Var atzīmēt, ka pats vārds telepatija tiek izrunāts krietni vien labsir-dīgāk nekā daudziem baigais domu sūtījums. Pat psihiatriskās slimnīcas ārsts viegli piekritīs telepātiskām parādībām, bet, izdzir-dis par domu pārraides iespēju atzīšanu, secinās, ka pacienta stāvoklis ir bīstams. Mesmerisms tiek nosodīts, bet hipnotisms ir atzīts. Ir daudz netaisnīguma, taču taisnīgums ir jāatjauno.

   233. Pētot praviešu psiholoģiju, redzami divi izpausmju faktori. No vienas puses, it kā nepieciešama vienatnība, bet no otras - pār pravieti dažreiz atskārsme nāk ari ļaužu pūļa vidū. Abi priekšnoteikumi nemaz nav tik pretrunīgi kā liekas. Enerģijas impulsu var gūt arī no pūļa. Nav tādu apstākļu, kas nevarētu kļūt par smalkāko enerģiju vadītājiem.

   234. Pastāvīgi runāju par piesardzību, bet negribu jūs padarīt bailīgus. Negaisa mākonis liek dārzniekam veikt aizsardzības pasākumus, taču viņš nebaidās no kura katra virpuļa.

   235. Cilvēknīdēji nonāk līdz radikāliem iznīcināšanas paņēmieniem - viņi izmanto gāzes un indes. Lai zinātnieki paskaidro, ka gāzes nebūt uzreiz neizgaist, bet gan uz ilgu laiku nogulsnējas. Lai gāzu izgudrotāji apmetas mājā, kuras sienas noklātas ar arsēnu, sublimātu vai citām emanējošām indēm. Lai paši pie sevis, savām acīm, ādas, plaušām pārliecinās, cik ilgi darbojas emanējošās indes. Turklāt inžu izgatavošana lielos daudzumos kaitē plašai apkārtnei. Tikai noziedzīgas neizpratnes pārņemtais var domāt, ka kaitīgā ietekme skars vienīgi ienaidnieku.
   Indīgas ir arī gāzes, kas kairina gļotādu. Nedrīkst indēt tautu, nolemjot to slimībām, kas atklāsies tikai nākotnē. Tā saucamie apgaismotie valdītāji saindē lielas platības un mierina sevi, ka nāveklis ir nekaitīgs! Lai viņi padzīvo saindētā mājā.
   Visu zinātnes atklājumu vidū gāzes un indes paliks kā kauna traips.

   236. Ir jāatrod kādi līdzekļi, lai cilvēki saprastu vienotības nozīmi, citādi ļaužu sanāksmes ir kā balonu saišķi, kuros katrs balons raujas uz savu pusi. Cilvēki uzskata, ka smaids, kas rotā galvaskausa ārpusi, jau pauž vienotību. Bet vienojošā spēka jēga viņiem paliek sveša.

   237. Par ceļinieku dēvē ne vien to, kas ir jau ceļā, bet ari to, kas gatavojas doties ceļā. Tāpat ir ar pasaules mēroga notikumu - tas jau ir noformējies, jau pastāv, lai gan kuģis vel krastu nav atstājis. Ir jāatšķir ārējā kustība no iekšējās gatavības. Daži cilvēki iekšējo gatavību atstāj bez ievērības. Ja kaut kas visu acu priekšā nekustas, tātad tā nemaz nav. Pievērsīsimies atkal ārstniecības piemēriem. Daudzas slimības noris organisma iekšienē, bez ārējām pazīmēm. Tās parādās tikai pēdējā pakāpē, kad dziedināt vairs nav iespējams. Taču nevērtēsim procesu tikai pēc tā galējās pakāpes. Tāpat ir arī cilvēku attiecībās.

   238. Daudzas mācības proponē atturēšanos no jebkuras nonāvēšanas. Bet tās nepasaka, vai šis aizliegums attiecas ari uz vismazākajām neredzamajām būtnēm. Protams, mācībās domāta ļaunas gribas diktēta tīša slepkavība ar iepriekšēju nodomu, citādi jau cilvēks ar katru elpas vilcienu kļūtu par slepkavu. Apziņa var pateikt priekšā, kur ir robeža. Sirds var apjaust un pasargāt cilvēku no slepkavības.
   Pat nejauši nolauztu zariņu aiznesīsim uz svētnīcu, citiem vārdiem runājot - pažēlosim. Šīs pašas jūtas liks izvairities no slepkavības.

   239. Uguns ir daudz. Deg tālie Spīdekļi, un tie redzami sirds ugunī. Proti, ir daudz sprieguma.

   240. Var pamanīt, ka īpaši lieli satricinājumi reizēm nodara organismam daudz mazāku ļaunumu nekā nelieli. Tas ir tāpēc, ka lielu satricinājumu gadījumos sāk īpaši darboties psihiskā enerģija, radot spēcīgu aizsardzību. Sīku satricinājumu brīžos arī aizsardzība nav stipra. Kad saku: "Noslogojiet mani stiprāk, kad eju Daiļajā Dārzā", tad tas nav tikai dzejisks tēls, tas ir praktisks norādījums. Jau sen ir teikts, ka lielu satricinājumu laikā gars kļūst stiprāks un apziņa attīrās. Bet šādos procesos galvenais faktors ir psihiskā enerģija. Tāpēc neesiet nemierā, ja kaut kas liek tai darboties. Daudz ļaunāk ir, ja kāds sīkums grauž organismu un glābējspēks nedarbojas. Šāds stāvoklis ir jāapzinās, citādi cilvēki sāks tiekties pēc sīkā un priecāties par niecību. Psihiskās enerģijas krājums ir jāpapildina. Bez kāpinājuma tā nesaņems Augstāko Palīdzību. Pat tādai mīklainai parunai kā "jo ļaunāk, jo labāk" ir savs pamatojums.
   Ir pārsteidzoši vērot, kā apspiešana un vajāšana vairo spēkus. Var pabrīnīties, kur cilvēki smeļ spēkus to visu paciest un stāties pretī ķengāšanai. Tā pati glabejenerģija, kas attīra apziņu, to arī sargā. Iemīlēsim un vieglprātīgi neatstumsim to. Cilvēki lūdzas pēc aizsardzības, bet paši izposta labāko velti.

   241. Brālībās ieteic izvairities no jebkura savstarpēja apsmiekla un zākāšanās. Pat sarežģītos apstākļos var rast pozitīvas iezīmes - pa tādiem akmeņiem var drošāk šķērsot straumi. Lamas aug ātri kā dzelkšņi, un ar tām tālu tikt nevar. Dažkārt tiek lietoti tādi vārdi, kas izraisa nelāgas emanācijas. Katrs vārds taču uzliek zīmi aurai. Cilvēkam jāuzņemas atbildība par to, ko pats radījis. Brālībā neiederas nekādi dubļi.

   242. Nevajag patvaļīgi izdarīt secinājumus par notikumu paātrināšanās vai palēnināšanās cēloņiem. Jāprot ievērot daudzus apstākļus, no kuriem vissvarīgākos parasti pamet novārtā. Mācu sasprindzināt vērību, lai vēl vairāk nesarežģītu stāvokli. Cilvēki - tīšām vai netīšām - negrib saprast to, ka nesaticības kripatiņa iznīcina labākās kombinācijas. Cilvēks ir kā magnēts, taču pat magnēts var zaudēt savu spēku, ja tas atrodas nederīgā vidē. Tāpēc jāradinās ari pie sīkumu novērošanas. Vienotība nevar sekmīgi attīstīties, ja katrā tās ritenī iebērti čirkstoši smilšu graudiņi.

   243. Sadarbību apgūt nav viegli. Dažkārt tam nepieciešama vesela virkne mūžu. Cilvēkiem grūti izprast, kā var apvienot individualitāti ar kopus darbu. Kad aizmirsta sintēze, cilvēka apziņa šūpojas kā kuģis vētrā.

   244. "Draudzība ir klusēšanā," teicis kāds senlaiku ķīnietis. Var teikt ari otrādi. Tik augstā stāvoklī doma aizstāj daudzus vārdus. Cilvēki cits citu var saprast dažādās valodās, kad sazinās domās. Dažādās valodās pārraidītu domu noslēpums ir pamat-enerģijas dižena izpausme.

   245. Ja cilvēki paļāvīgāk izturētos cits pret citu, viņi spētu novērot daudz vairāk kosmiska rakstura izpausmju. Piemēram, ja viņi nekautrētos cits citam uzticēt savas sajūtas, varētu uztvert veselus pārejošu strāvu viļņus. Var ievērot īpašas sajūtas balsenē vai sāpes sirdī, vai ceļgalu un elkoņu saspriegumu. Strāvas var iet caur visiem centriem. Tā nav slimība, tas ir savdabīgs vājums. Pēc šiem simptomiem var zināt, kur iet cauri strāvu spriegums. Bet jāparāda kaut neliela uzticēšanās, nebaidoties tikt izsmietam.

   246. Šīs pašas bažas neļauj atzīt Hierarhiju. Tā būs taisnība, ja teiksim, ka Hierarhijai ir svešs viss vardarbīgais. Tā ir gatava palīdzēt un dot padomu, bet cilvēce izturas ar aizdomām pret katru labu nodomu. Bez uzticēšanās sadarbība nav iespējama. Neaizmirsīsim, ka neuzticēšanās ir nepilnīguma pazīme. Šaubu pilns cilvēks pirmām kārtām neticēs savam tuvākajam. Nesauksim šos atgādinājumus par tikumiskiem padomiem. Lai cilvēki tos sauc par fizikas un mehānikas likumiem. Ir pilnīgi vienalga, kā nosauc Esības Pamatus, ja vien tie tiek ievēroti!

   247. Mēs nekad neieteicam liekuļot smaidu. Kā pretīgs ir katrs netaisns spriedums, tā ari liekulīga maska būs izlikšanās rādītāja un liecinās, ka aura ir slima. Lūdzam gan būt labākiem sirdī - tas ir pats vērtīgākais balzams.

   248. Cilvēki brīnās par daudzajiem noziegumiem, bet aizmirst, ka ir taču vēl daudz vairāk nekad neatklātu ļaundarību. Var šausmināties par neskaitāmiem domās izdarītiem pārkāpumiem, kas likumos nav formulēti, bet grauj cilvēku un visas planētas dzīvi. Dažreiz būtu jāpadomā par to, cik loti samazinās planētas ražotspēja, neraugoties uz visiem mākslīgajiem paņēmieniem, ko veic valdības. Var iedēstīt birzi un tajā pašā laikā iznīcināt veselus mežus, tos saindējot. Cilvēki brīnās par seno milzu koku paliekām, bet nepadomā par to, vai daudz tādu milžu aug arī tagad. Viņi noplēš planētas pirmatnējo segumu un brīnās, ka palielinās smiltāju daudzums. Var uzskaitīt visus planētas apdzīvotāju veidus un pabrīnīties, ka sugas maz pilnī-gojas. Neņemsim vērā dažus dīvainus krustojumus, kas gluži kā tūska spēj uzpūst dažas dārzeņu šķirnes. Šādi eksperimenti planētas vispārējo stāvokli neietekmē.

   249. Sirds novērš daudzas saslimšanas. Nav pareizi, ja pirmām kārtām nepalīdz sirdij. Varbūt ārēji sirds ir mierīga, taču tai jādod impulss, lai tā spētu pastiprināti iedarboties uz citiem centriem.

   250. Vai var būt plūdi, kas aizskalo veselus novadus? Vai var būt zemestrīce, kas izposta veselas valstis? Vai var būt viesulis, kas noslauka no zemes virsas pilsētas? Vai var nokrist milzīgi meteori? Viss var būt, un svārsta kustības var pastiprināties. Vai gan to visu neietekmē cilvēku domas kvalitāte? Lai viņi padoma par lietu būtību. Tā ir ļoti tuva domai, un daudz domu nāk no dažādām pasaulēm. Nevainosim tikai saules plankumus vien.
   Jau doma par Brālību dziedina.

   251. Draudi un vardarbība nav Mūsu Joma. Līdzcietība un brīdināšana ir Brālības darbalauks. Jābūt pēc dabas cietsirdīgam, lai uzskatītu brīdinājumu par draudiem. Cilvēki spriež pēc sevis un mēģina katrā dzirdētā vārdā ielikt savu nozīmi. Pamācoši ir iedot dažādiem cilvēkiem iztulkošanai vienu un to pašu vienkāršu tekstu. Satura skaidrojums būs pārsteidzoši dažāds. Ne vien rakstura pamatīpašības, bet ari nejauši noskaņojumi atsauksies uz saturu un to izkropļos. Tā var pārliecināties, ka ļaunais redz ļauno, bet labais - labo. Šī patiesība vijas cauri visām zinības nozarēm. Tikai ļoti redzīgas acis saskatīs, kur ir realitāte un kur - noskaņojuma radīta mirāža.
   Ja cilvēks sapņo par Brālību, lai vispirms iztīra acis no sanesu gružiem.

   252. Daudzi domā, ka Brālība vispār neeksistē. Varbūt nakts klusumā dažreiz viņu acu priekšā pavīd atmiņu fragmenti, bet prāta trulums šos sapņojumus aizēno. Tiesa, sīkās atmiņās viņi apdedzina apziņu. Varbūt tās vairs nespēj parādīties noteiktā tēlā, bet to nozīme dzirkst kā garām skrejoša bulta. Noteikts tēls neveidojas tāpēc, ka cilvēks nav mācījies tēlaini domāt.

   253. Cilvēks nav ari iemācījies atšķirt sakritības no likumsakarīgām parādībām, nemācās pētīt domāšanas procesu ar visiem to ietekmējošiem blakus apstākļiem. Tik daudzas disciplīnas cilvēkam ir pieejamas jebkurā stāvoklī! Tādu dabīgu uzkrājumu Mēs augstu vērtējam.

   254. Neviens neprasīs, lai telefonsarunu vai telegrammu ticamības labad divreiz atkārto. Citādi ir ar paziņojumu no Smalkās Pasaules. Cilvēki nezin kāpēc katrā ziņā grib, lai izpausmes tiktu atkārtotas, itin kā tikai atkārtojums viņus spētu pārliecināt. Tādējādi tiek zaudēts daudz enerģijas. Apstākļi jau paguvuši mainīties, bet cilvēks grib atgriezties pie agrākā stāvokļa. Daudz ko apgrūtina šāda atpakaļrāpulība.

   255. Cilvēki negrib ari novērot domāšanas procesu atkarībā no pārmaiņām vidē. Tādi novērojumi var atklāt daudzas fiziskās iedarbības, taču reize paradīs ari to, ka starp redzamajam ietekmēm pastāvīgi sajūtamas neredzamās, kas ir visai spēcīgas. Kas gatavojas brālīgam darbam, tam jāprot pazīt sevi.

   256. Var ievērot, ka cilvēki, kuri atceras savas iepriekšējās dzīves, pieder pie visdažādākajiem sabiedrības slāņiem. Tas pierāda vienīgi to, ka viņpasaules likums ir daudz sarežģītāks, nekā domā uz Zemes. Tāpēc tas jo vairāk jāciena un jāpēta. Tādi pētījumi katrā ziņā būs fragmentāri, tomēr ari šādas fragmentāras ziņas var veidot pārliecinošu faktu ķēdi. Jo drīzāk varēs uzsākt tādu zemes hroniku, jo drīzāk taps zināma patiesība. Jāsaprot, ka Mums nepiemīt paradums prasīt aklu ticību. Kam derētu tāda prasība tur, kur vērīgums un uzmanība dod lielas sekas?
   Ir teikts, ka Visaugstākais audums sastāv no dzirkstelēm, tātad pat vienas dzirksteles saskatīšana jau būs liels sasniegums. Taču šie eksperimenti var būt sekmīgi vienīgi tad, ja pastāv savstarpēja uzticēšanās. Vērtīgas ziņas var sniegt gan bērni, gan lauku ļaudis, gan dažādi darba cilvēki, kuru sirdī iegūlusi kaut viena dzirkstele, kas viņus skārusi. Ļoti bieži tieši tauta glabā atmiņas, tikai kautrējas par tām runāt. Šādām slepenām glabātavām jātuvojas loti iejūtīgi. Tās neatvērsies augstprātīgam pratinātājam vai steidzīgam garāmgājējam. Turklāt Zemes likums aizliedz pieskarties apslēptajam. Ārsti nereti tādu atzīšanos nosauc par neprātu.
   Mēs jau sacījām, ka visi iekšējās apziņas jautājumi stingri jāpārbauda, bet, ja no simts nepareiziem un neskaidriem ziņojumiem viens būs patiess, ari tas jau būs sasniegums. Tā meklēsim patiesību.

   257. Patiesības meklējumi nedrīkst būt žultaini. Jau savā mājā kaut ko pazaudējušu cilvēku pārņem dusmas. Kā gan būs ar meklējumiem visā pasaulē?
   Patiesi, labestīga sadarbība ir nepieciešama.

   258. Graudus var izkaisīt viesulis; var apēst putni; var aizskalot lietusgāze - sekām ir daudz cēloņu, īpaši grūti cilvēkam paciest to, ka viņš nespēj noteikt sējumu likteni. Bet viņam arī nav jāizkārto darba sekas pēc saviem ieskatiem. Cilvēkam skaidri jāapzinās sava darba mērķis, bet attīstības ceļi un jauni šķēršļi nedrīkst darītāju sarūgtināt. Cilvēka daba ir tāda, ka viņam nav viegli samierināties ar domu, ka graudi var dzīt asnus gluži negaidītā vietā. Taču cilvēkam nevajadzētu aizmirst, ka grauda dzīvotspēja ir liela. Tāpēc sēsim un nedomāsim par to, kur izaugs Daiļais Dārzs. Cilvēks izraudzīsies dārzam pēc savas saprašanas lielisku vietu, bet turpat līdzās var izrādīties auglīgāka augsne un pat vēja atnests grauds tur uzdīgs. Tāpēc sēsim, nešaubīdamies par graudu dzīvotspēju. Brālības pamats ir uzticība darbam.

   259. Dažkārt var likties, ka norādījums nav dots pietiekami skaidri - bet vai tā ir? Vai tikai mūsu pārejošais noskaņojums nebūs bijis maldīgs iztulkotājs? Noskaņojumi ar laiku pāriet, parādās īstie veidoli. Tad arī var atzīt, ka norādījumi bijuši neapstrīdami. Tā tiek kaldināta tuvošanās Brālībai.

   260. Nebrīnīsimies, ja pēc norādītā termiņa spriegums it kā pastiprinās. Neaizmirsīsim, ka tās ir jau pagājušā sekas. Bet cēloņu sējums var jau samazināties.

   261. Ietērpjoties zemes dzīves apvalkā, cilvēkam jāveic labi darbi un jāpilnīgojas, - tā saka mūžsenā Gudrība. Un šis Novēlējums pastāvīgi mirdz virs Brālības Vārtiem. Tas nerunā pretī arī tiem, kuri saprot neizpausto, bezgalīgo nepilnīguma ļaunumu. Kaut arī nepilnīgums ir neizbēgams, tomēr ir darba nozares, kas iemieso labo pilnā tā nozīmē. Vai zemkopja darbs - tas nav labais? Vai brīnišķīgā jaunrade - tas nav labais? Vai augsta meistarība - tas nav labais? Vai zinība - tas nav labais? Vai kalpošana cilvēcei - tas nav labais? Var apgalvot, ka dzīves būtība ir labais, tikai cilvēks, negribēdams pilnīgoties, labāk paliek tumsībā, citiem vārdiem sakot, - ļaunuma varā.

   262. Uguns ir vajadzīga labāko asmeņu rūdīšanai. Bez uguns nevar izsmalcināties ari organisma centri. Nenovēršama ir centru iedegšanās, tikai jābūt ļoti piesardzīgiem šādos brīžos. Nokaitētu asmeni var viegli pārlauzt, tāpat ari karstu nervu stīgu ir viegli pārraut. Tāpēc esiet ļoti piesardzīgi. Tāda piesardzība ir tikai stāvokļa apzināšanās.

   263. Iedomājieties māju, kas pilna cilvēkiem, kuri zina par kādu svarīgu notikumu, bet viņu vidū ir viens, kas nezina, par ko visi domā. Ir liela atšķirība starp zinātājiem un nezinātāju. Pat pēc ārienes varēs spriest par acīm redzamo atšķirību. Nezinātājs sāks just nemieru, skatīties apkārt un ieklausīties, kļūs aizdomīgs un naidīgi glūnīgs. Jo lielāks niknums viņu pārņems, jo tālāk viņš būs no mīklas atminējuma. Tādos vienkāršos piemēros var novērot domas iedarbību un cēloņus, kas kavē to uztveršanu. Uztvert domu visvairāk traucē dusmas. Varētu būt satraukums vai mierīgums, bet nekādā ziņā ne dusmas vai sašutums.
   Lai tie, kas vēlas novērot domas pārraidi, atceras, ka var būt nepārvarami šķēršļi, taču cilvēks pats tos spēj viegli novērst. Sašutumu apslāpēt nemaz tik grūti nav. Neaizmirsīsim paskatīties uz kolonnu, kas attēlo izplatījumu, un iedomāsimies, kurā vietā uz tās varētu atzīmēt dusmas; tādas vietas nav, tāpat kā patībai Bezrobežības priekšā.

   264. Vissīkākā salīdzinājums ar vislielāko ļauj atrast līdzsvaru. Grūtā ceļā pat gluda klints derēs par atbalstu. Bet gludu virsmu rada bezgala daudzas straumes. Tāpēc lai ceļinieks nedomā, ka vienīgi viņam ir grūti.

   265. Sena paruna saka: "Kas domā par nāvi, tas to piesauc." Arī ārsti ir dažkārt ievērojuši, ka doma par galu to tuvina. Ikvienā tautas gudrībā ir patiesības graudiņš. Taču vispirms ir jāpadomā - vai var nodarbināt domas ar kaut ko tādu, kā nemaz nav? Cilvēkiem ir laiks saprast, ka dzīve nebeidzas. Tad pavisam citāda būs attieksme pret zemes dzīvi. Lai evolūcija norisētu pareizi, nepieciešams ātrāk sevī nostiprināt pareizo atziņu par dzīves nepārtrauktību. Zinātnei jānāk palīgā izkliedēt tumšos maldus. Nevis par kapu cilvēkam jādomā, bet gan par spārniem un lemto daili. Jo skaidrāk cilvēks uzņems apziņā pasauļu daili, jo vieglāk viņš uztvers jaunus apstākļus.

   266. Dzīves mācības visupirmais uzdevums ir nostiprināt izpratni par to, ka dzīve turpinās ari ārpus šīszemes apvalka robežām. Kam gan citādi derētu Brālības ideja, ja pašam vērtīgākajam jāattīstās tikai dažu gadu desmitu dēļ? Apziņa jāuzkrāj nevis vienīgi rītdienai, bet gan Mūžīgajiem ceļiem Bez-robežībā. Šo patiesību der atkārtot gan dienas gaismā, gan naktī.

   267. Sadarbība var sākties un beigties, bet Brālība, ja reiz nodibināta, ir nesagraujama. Tādēļ nebūsim vieglprātīgi pret Pamatos ielikto ideju. Brāļi sastapsies visos iemiesojumos un apliecinās kopīgo darbu. Ir jāpriecājas par tādu iespēju, kas neizsīkst visos mūžos.

   268. Kad cilvēki iemācīsies atšķirt cēloņus no sekām, daudz kas kļūs skaidrs, taču līdz pat šim laikam viņi atzīst vienīgi sekas, turklāt visrupjākajā pakāpē. Neviens nevēlas saprast, ka starp cēloni un sekām jāpaiet zināmam laikam. Kad smalkā apziņa izprot cēloņus, parasti to izsmej. Rupjā acs vēl neredz to, kas jau noticis, un nejēgas kladzina, ka nekas nav noticis. Tāpēc ir laiks virzīt domu uz lietu būtību. Taču tas nav viegli, jo paļāvība ir nomākta un līdz ar to izzināšanas enerģija nonākusi bezdarbībā. Var minēt daudzus gadījumus, kad izzina spēj paredzēt cēloņus kā seku sākumu, bet sīka nepaļāvība aizskalo prom visas iespējamības.

   269. Haoss ir skaudīgs un nikns. Tas ielaužas visur, kur atrod kaut mazāko svārstīšanos. Haoss nepalaidīs garām nevienu izdevību pārraut vāju aizsprostu. Var ievērot, ka nodevība notiek īpaši derīgu darbību priekšvakarā. Nav bijis gadījuma, kad nodevība būtu notikusi bez īpašiem termiņiem, kad jau bijuši gatavi tālākvirzības ceļi. Tieši tumsa un haoss necieš neko, kam ir sakars ar celsmi. Tie uzmana ceļus un meklē sev palīgus. Varētu minēt daudz piemēru, bet tikpat daudz ir zīmīgu darbību, kad sirsnīga vienotība uzveikusi tumsu. Tādēļ tik ļoti jāsargā Brālības ideja.

   270. Svētās sāpes neiekļaujas nevienā slimību veidā. Tāds neparasts stāvoklis var pārspēt visas zināmās saslimšanas. Viss top tik saspringts, ka mazākais sitiens var pārraut šīs nostieptās stīgas. Kā jau teikts, šo situāciju vēl vairāk padziļina planētas nedabiskais stāvoklis. Planētas slimība draud pārsātināt sirdi. Dziļu iemeslu dēļ jau senos laikos īpaši sargāja jutīgus organismus. Svēto sāpju nosaukumam bija jāpievērš uzmanība sirdij, kas pieskārusies smalkākajām enerģijām. Tādas sirdis jāsaudzē, tās ir kā augstākā sprieguma vadi. Tās jāsaudzē gan mājas sadzīvē, gan visā dzīvē. Ja ārsti nebūtu tik iedomīgi, viņi censtos novērot šādas retas parādības. Taču diemžēl visi sevišķie simptomi slinkos novērotājus drīzāk atgrūž. Tomēr līdztekus dzīves mehanizācijai jānotiek ari augstāko enerģiju izpētei.

   271. Ja augstākajam enerģijām pieskaras ar rupjiem līdzekļiem, var panākt ari pilnīgi pretējas sekas. Piemēram ņemsim brilles, kas izgudrotas auru novērošanai. Princips nav slikts, bet līdzeklis rupjš un bojā redzi. Taču jūtu izsmalcināšana nedrīkst kaitēt organisma dabiskajam stāvoklim. Ari tā saucamā rādija lietošana bija postoša, turpretim radioaktivitāte ir dziednieciska. Ari alkohols no ārstnieciska līdzekļa pārvērties par veselību graujošu narkotiku. Piemēru ir daudz. Galvenais cēlonis ir nevēlēšanās apzināties organisma saikni ar smalkajām enerģijām.
   Brālības un sadarbības uzdevums ir palīdzēt izsmalcināt domāšanu. Domas izsmalcināšana paver iespēju izsmalcināt dzīvi. Izsmalcināšana ir pacelšanās augstākā pakāpē un tālāk-virzība.

   272. Nav nekāds brīnums, ka pat gluži vienkāršs cilvēks spēj redzēt izstarojumus, - tam ir daudz cēloņu. Viņš var būt neparasts savu iepriekšējo iemiesojumu dēļ, bet šī īpašība viņā varēja rasties ari citu, mazāk izteiktu īpašību vidū. Tādi atsevišķi gadījumi nav nekāds retums. Reizēm pat neizglītotiem cilvēkiem piemīt neparastas uztveres spējas. Viņi nezina, kāpēc šāda zināšana pie viņiem atnāk, kad viņi runā bez viltus. Tādām īpašībām, kaut ari skaidri izteiktām, nav nekā kopēja ar iepriekšējo mūžu uzkrājumiem. Atsevišķas īpašības, kas parādās un var uz laiku izzust, spēj izraisīt ļoti daudzas ķīmiskas iedarbības. Tikai mainīgo izplatījuma strāvu izpēte var dot izskaidrojumu organismā notiekošajām pārmaiņām. Jūs zināt, ka redze, dzirde un visas sajūtas strāvu iedarbības rezultātā mainās. Var pārliecināties, ka šādas svārstības notiek ne tikai izpaustajos termiņos, bet ari pilnīgi neatkarīgi no cilvēka prātojumiem. Vienīgi ārēji apstākļi var radīt tādas neizskaidrojamas parādības.

   273. Gudrs filozofs, verdzībā pārdots, iesaucies: "Lai nāk mana pateicība! Acīmredzot varēšu nomaksāt vecus parādus." Valdnieks, saukts par Zelta imperatoru, šausminājies: "Greznība mani vajā! Kad gan spēšu nomaksāt savus parādus?" Tā gudri cilvēki domāja par drīzāku savu parādu nomaksāšanu. Viņi saprata, ka iepriekšējās dzīves vis nebūs bijušas bez apgrēcības. Cik daudz parādu gan ir jābūt cilvēkam, ja jāsteidzas ar nomaksāšanu!

   274. Ja kāds apgalvo, ka viņš nav ne par, ne pret, tad uzskatiet, ka viņš ir pret. Šo cilvēku vidū ir daudz vairāk pretinieku nekā klaigājošo pulkā. Cilvēki cer savas pretējās domas noslēpt aiz liekulības maskas. Tāpēc ir īpaši vērtīgi, ja kādam pietiek vīrišķības paust savus uzskatus. Bet, lai pareizi novērtētu, Brālība jāsaprot kā pasaules svira. Nevajag atzīt tikai savu personību, jo vienatnības nav, bet tas, kas atraujas, nonāk zemākajos slāņos un kaitē pats sev.

   275. Ir pareizi, ka cilvēkam vienādi jāpārvalda pāri esošie orgāni, bet tas jāsāk mācīties no mazotnes. Bērns darbojas ar abām rokām vienādi, bet redz, ka apkārtējie dod priekšroku labajai rokai. Skolā vienādu darbību atjaunot jau ir par vēlu. Tikai pirmajos apziņas uzplaiksnījumos bērns spēj izvairīties no pieaugušo aizsprieduma. Pārāk maz vērības tiek veltīts bērnu zinātkārei. No viņiem var pamācīties - tik ātri bērni pamana visu apkārtējo.

   276. Bērni spēj neparasti ātri apgūt Mācību, tikai jāievēro viņu īpatnības. Viņi lielā mērā atceras jau agrāk uzzināto. Bet īpaši derīgi ir, ja jaunu zināšanu vietā bērniem palīdz atcerēties to, kas viņos jau ielikts. Tā ir vieglāk apgūt ari jaunus priekšmetus, tikai jāveic novērošana.

   277. Katrs īstens darba cilvēks dažkārt jūt, ka viss viņa darbs it kā iegāžas bezdibenī, turklāt šis bezdibenis ir nepiepildāms. Tā darītāja gars izjūt visbīstamāko nolemtību. Vājais, apjautis bezdibeni, grimst grūtsirdībā, bet stiprais sajūt Bezro-bežības pieskārienu. Daudz novērojumu un eksperimentu jāpaveic cilvēkam, pirms viņš varēs priecīgs skatīt Bezrobežības vaigu. Būs zudis žēlums par izgaisušiem cilvēku roku darinājumiem. Tie, arī visdiženākie, izkliedēsies Bezrobežībā. Cilvēka prāts neapjautīs, kur varētu parādīties viņa uzkrātie dārgumi. Cilvēks gribēja nest labumu cilvēcei, bet te gaidīto darba augļu vietā viņa priekšā paveras neizmērojams bezdibenis. Var nodrebēt ari lielāks gars, taču rūdīts darba kareivis savā priekšā redz nevis bezdibeni, bet gan Bezrobežības mirdzumu.
   Brālība ir vajadzīga ar visu tās savstarpējo palīdzību. Kurš gan cits, ja ne brālis parādīs nesagraujamā darba Gaismu? Izplatījumā aug katra darba smildziņa. Radītais nesairst, bet sēj visapkārt neskaitāmus dalāmus veidolus. Bezrobežibas esamība ir īsta svētība. To var piepildīt ar daiļiem tēliem.

   278. Senos laikos ir teikts: "Visi cilvēki ir eņģeļi." Patiesi, cilvēki ir tālo pasauļu vēstneši. Tāpēc arī viņu atbildība ir liela. Uzticēto viņi reti aiznes līdz galam un pat neskumst par dārgumu nozaudēšanu. Tikai reti kāds spēj sajust skumjas, ka aizmirsis kaut ko reiz dzirdētu. Cilvēkiem nevajadzētu aizmirst, ka viņi ir vēstneši un saikne ar tālajām pasaulēm. Jau šī apziņa vien darīs skaistāku jebkuru ikdienību.

   279. Ir jau zināms, ka cilvēka siekalas mēdz būt gan dziednieciskas, gan indīgas. Taču ir aizmirsts kāds loti svarīgs apstāklis - izrādās, ka siekalu indīgums nav atkarīgs no slimības. Arī to dziednieciskās īpašības dažu slimību gadījumos saglabājas. Tas nozīmē, ka šīs īpašības nav tikai fiziskas, tajās ir smalkas vielas, kas saistītas ar cilvēka psihiskajiem spēkiem. Psihiskās enerģijas transmutācija vielā, kas ir materiāla, jau pati par sevi ir smalko enerģiju apliecinājums. Šādas pašas izpausmes jānovēro arī pie dzīvniekiem un pat augiem.
   Jau tuvojas termini, kad materiālo un psihisko spēku sadarbība būs jānoformulē, citādi cilvēce sāks pati sevi indēt ar neizzinātām enerģijām. Cilvēces pieaugums nav tik bīstams kā tās saindēšanās.

   280. Skolnieki ievēroja, ka Skolotājs bieži aiziet strauta malā un cieši raugās skrejošajos viļņos. Viņi jautāja: "Vai tiešām viļņi sekmē prānājamu?" Skolotājs atbildēja: "Jūs uzminējāt, viļņu ritmā ir apbrīnojama secība, kāda mēdz būt vienīgi Dabā. Pārsteidzoša vienotība daudzveidībā." Tāpēc vērīgi ieskatieties visās dabiskajās kustībās dabā.

   281. Cilvēki dažkārt mānās, sacīdami, ka daudzi apstākli viņiem traucējot darīt labu. Bet viņi jebkurā stāvoklī var darīt labu. Tā ir cilvēka lielā priekšrocība.

   282. Brālības pamatprincips ir - katrs strādā, cik spēj. Katrs palīdz atbilstoši saviem spēkiem; neviens savā sirdī nenosoda; katrs apliecina zinību pēc pieredzes; neviens nelietderīgi netērē laiku, jo to vairs nevar atsaukt. Ikviens ir gatavs veltīt spēkus Brālim. Katrs parāda labākās īpašības. Katrs priecājas par Brāļa veiksmi. Vai šie Principi ir pārāk grūti? Vai tie ir pārdabiski? Vai tie cilvēkam nav pa spēkam? Vai tie prasa pārmērīgas zināšanas? Vai tiešām tikai varoņi spēj saprast vienotību? Tieši pārliecināšanai minēts labāko cilvēku - ārsta, kurpnieka, audēja, miesnieka - paraugs, lai parādītu, kā dažādos darbos īstenot labāko domāšanu.
   Pāri vīrieša darbam stāv sievietes parādība. Viņa ved, viņa iedvesmo, viņa vada visos ceļos, rāda sintēzes paraugu. Var pabrīnīties, cik ātri viņa iejūtas jebkurā jomā. No Zemes līdz pat tālajām pasaulēm viņa paspēj noaust Gaismas spārnus. Prot saglabāt "kausu" dažādās atmosfērās. Runājot par sadarbību, Mēs allaž norādām uz sievietes varoņdarbu. Brālības joma ir sadarbības lauks.

   283. Kurš teiks un piedēvēs sev Dzīves Mācību, tas būs melojis. Mācības sākotne stāv ārpus cilvēka iespēju robežām. Patiesība ir uzrakstīta Bezrobežībā, taču katru dienu tā atklāj jaunu savas mūžības hieroglifu. Neprātis ir tas, kurš Zemes virsū piedēvēs Dzīvības Mācību sev. Augstākais gudrais sevi uzskata par vēstnesi. Tiek pavēstīts nevis jaunais, bet gan šobrīd vajadzīgais. Namatēvs aicina uz maltīti - tas nav nekas jauns, bet izsalkušajiem tas ir visai būtiski. Jo ļaunāk, ja kāds aicinājumam uz maltīti pretosies. Tāds pats sev kaļ važas.

   284. Kas padzen izsalkušo, tas jau ir gandrīz slepkava. Reti gadās, ka mājās nav maizes kumosa. Sīkstulība, skopulība, nežēlība Brālībai nepiedien.

   285. Bezkaislība nav bezsirdība un vienaldzība. Lasot vēstures hronikas, cilvēki neuztraucas, jo šie pieraksti pieder tālai pagātnei, bet dzīves pieredze māca, ka gandrīz visas saņemtās vēstis arī jau attiecas uz pagājušo. Pieredze pasaka priekšā ari to, ka nākamība var virzīt domas, neizraisot uztraukumu un neradot satricinājumus. Tādējādi tikai rākamība ir brīva no kaislībām. Nākamība rada darbīgu bezkaislīgumu. Cilvēki parasti pārmet par šo jēdzienu, jaucot to ar pafibu. Taču to drīzāk var attiecināt uz taisnīgumu, un tikai nesenās pagātnes juku nesaduļķota nākotne ļauj saprātīgi domāt. Tāpēc ļoti uzmanīgi nošķirsim daudzu nepelnīti pazemotu vai pārlieku sacildinātu jēdzienu nozīmi.

   286. Patiesi, cilvēku valoda jāpasargā no dažādām neglītām un neizteiksmīgām kroplībām. Tāpat tā jāattīra no dažiem arhaismiem, kas balstās uz novecojušam paražām. Cilvēki bieži izrunā vārdus, neapzinādamies to nozīmi, tādējādi piesārņojot valodu ar bezjēdzīgiem vārdiem un jēdzieniem. Ja viņi padomātu par izteiktā jēgu, tad paši par to smietos. Tā visās lietās jāatmet novecojušais, savu sākotnējo jēgu zaudējušais.

   287. Turēsimies kopā, stingri stāvēsim nākotnes vārdā. Tikai tāda uzticības pilna nostāja mūs aizsargās kā necaursitamas bruņas.

   288. Dažādos ražošanas uzņēmumos strādājošie ieelpo daudzas ķīmiskās vielas un saskaras ar tām. Pirmajā acu uzmetienā liekas, ka tādai saskarei nav ļaunu seku, taču tas būs tikai paviršs atzinums. Var pārliecināties, ka daži darba veidi ar laiku izraisa vienādas slimības. Pirmā bīstamās vielas deva vēl manāmi neietekmē, bet, pastāvīgi atkārtojoties, pārņem visu organismu, un tad cilvēku izārstēt vairs nevar. To saku, lai atgādinātu par kādu citu iedarbību, par kuru cilvēki tomēr maz domā. Mēness iedarbība jau ir pamanīta. Ārsti jau ir ievērojuši Mēness ietekmi uz daudziem cilvēku stāvokļiem. Bet šādas ietekmes atkārtojas. Ar cilvēka aci seku izpausmi var arī nepamanīt, taču Spīdekļa stari pārņem savā varā ne vien fizisko ķermeni, bet arī visas sajūtas. Turklāt ir novērots, ka cilvēki ar spēcīgu psihisko enerģiju šai staru ietekmei uz viņu psihi pakļaujas mazāk. Tādā kārtā psihiskās enerģijas dabiskā attīstīšana ir vislabākā profilakse. Tas pats attiecas arī uz daudzām citām strāvām, tādēļ nevērība pret psihisko enerģiju ir tumsonība.

   289. Ja vēstnesis dodas ceļā ar noteiktu uzdevumu un to aizmirst, kas tad viņam jādara? Jācer uz to, ka ceļā atmiņa noskaidrosies, vai steigšus jādodas pajautāt sūtītājam? Prasme pajautāt jau būs sasniegums.

   290. Ja psihiskā enerģija pat viena pati spēj nodrošināt fiziskās veselības profilaksi, cik daudz varenāka ir apvienotas enerģijas ietekme. Brālības jēga pastāv pamatenerģijas apvienošanā. Tikai paplašināta apziņa palīdz izprast enerģijas harmonijas nozīmi. Visās dzīves sfērās tā parāda savu labestīgo spēku. Droši vien jums ne reizi vien jautās, kā attīstīt psihisko enerģiju un kā izzināt tās lietderīgumu. Taču ir daudzreiz teikts, ka uz visas dzīves augstāko kvalitāti vērsta sirds ir psihiskas enerģijas vadītāja. Nav lietderīga nekāda varmācīga, nosacīta sirds darbības izpausmes steidzināšana. Sirds ir visneatkarīgākais orgāns, tai var dot brīvību labestībai, un tā pati pasteigsies pildīties ar enerģiju. Tāpat arī tikai draudzīgā kopībā var plūkt apvienotas enerģijas augļus. Bet, lai to panāktu, nepieciešams saprast, kas ir saskaņa.

   291. īpaši grūti ir aptvert smalkā ķermeņa darbības acu-mirklīgumu. Cilvēki ir tā sasaistījuši sevi ar nosacītā laika jēdzienu zemes dzīves izpratnē, ka nespēj atbrīvoties no laika ilgstības. Vienīgi tie, kas jau pieraduši iziet Smalkajā Pasaulē, zina, cik daudz var sajust vienā mirklī. Daudz var sajust garā, un katrs uztvērums ir jāglabā.

   292. Dziedināšanu ar mūziku jau lieto, taču sekas ne vienmēr jūtamas. Iemesls ir tas, ka nav pierasts attīstīt mūzikas uztvertspēju. Jau no mazām dienām jāradina apgūt skaņas daiļumu. Muzikalitātes iegūšanai vajadzīga izglītība. Katrā cilvēkā ir ielikta nosliece uz mūziku, taču bez izkopšanas tā snauž. Cilvēkam ir jāklausās daiļa mūzika un dziedāšana. Dažreiz pat viens akords spēj uz visiem laikiem atmodināt daiļuma izjūtu. Bet liela ir tumsonība, ja ģimenē aizmirstas labākās panacejas. īpaši tad, kad pasaule nodreb naidā, ir jāpasteidzas atvērt jaunās paaudzes ausi. Bez mūzikas nozīmes izpratnes nav iespējams saprast ari Dabas skanējumu. Un, protams, nav ko domāt par sfēru mūziku - nejēgas garam ir pieejams vienīgi troksnis. Ūdenskrituma vai upes, vai okeāna dziesma tam būs tikai rēkoņa. Vējš neatnesīs melodiju un neliks mežiem šalkt svinīgas himnas ritmā. Neatvērtai ausij aiziet garām visas labākās harmonijas. Vai tauta var veikt savu augšupeju bez dziesmas? Vai var bez dziesmas pastāvēt Brālība?

   293. Jāatver ari acis, lai dziedinātu ar krāsu. Dažreiz pietiek ar vienu pieskārienu, lai acs uz visiem laikiem ieraudzītu krāsu daili, un tomēr apskaidrojošs pieskāriens ir vajadzīgs. Pat tad, ja acis jau atvērušās iepriekšējo uzkrājumu rezultātā, jāatskan aicinošajam: "Skaties!"
   Arī Brālībā visupirms cits citu uzmundrina ar Daiļuma apliecinājumu.

   294. Arējas enerģijas jāizmanto sapratīgi. Pakļaut cilvēku organismus mazizpētltu enerģiju iedarbībai ir noziedzīgi. Tā var viegli daudzus pakļaut izviršanai. Tāda deģenerācija notiek nemanāmi, bet tās sekas ir briesmīgas. Cilvēks zaudē savus labākos uzkrājumus, rodas it kā smadzeņu paralīze - tāpat kā saindējoties ar opiju. Opija smēķētāju stāvoklis dažkārt ir tāds pats kā cilvēkiem, kas saindējušies ar tvanu vai benzīnu. Vajadzētu lūgt cilvēci darīt visu iespējamo, lai pilsētas netiktu saindētas ar benzīnu un naftu. Prāta apstulbuma briesmas pieaug.

   295. Svinīgums jāpastiprina ar Brālības jēdzienu. Tas nedrīkst palikt tukša skaņa. Apliecināt svinīgumu nozīmē dziedāt himnas uzlecošajai Saulei. Jāizprot arī, kāda šķīstīšanās nāk līdzi dziedinoša svinīguma pilnai noskaņai. Visiem ieteiktajiem jēdzieniem ir augšupceļoša un dziedinoša nozīme. Mēs ieteicam visu, kas var stiprināt ari ķermeni. Nedomāsim, ka cildeni jēdzieni ir tikai augšupceļos!; tie ir arī dziedinoši līdzekli, kas spēcina organismu. Ir jāizprot labestīgu jēdzienu spēks.

   296. Svinīgums jāizteic, apjēdzot Bezrobežību. Dažs brīnās, kāpēc grāmata "Bezrobežība" dota agrāk par nākamajām dalām. Bet kā gan var izprast "Sirdi", "Hierarhiju", "Ugunīgo Pasauli" un "Aum", ja iepriekš nav dota Bezrobežības izpratne? Neviens no nosauktajiem jēdzieniem nevar pastāvēt galīgumā. Cilvēks tos nevarēs apjēgt, ja neieelpos Bezrobežības aicinājumu. Vai cilvēka sirdi var uzskatīt par zemāko materiālo orgānu? Vai Hierarhiju var ievietot ierobežotā telpā? Ugunīgā Pasaule tikai tad sāks mirdzēt, kad tās liesmas dzirkstīs Bezrobežība. Ja Aum ir augstāko enerģiju simbols, vai tad tās var būt ierobežotas? Tāpēc izrunāsim vārdu Bezrobežība svinīgi.

   297. Vai ir iespējams, ka pēc Bezrobežības diženuma vajadzētu runāt par vienkāršu vienotību uz Zemes? Ja arī nepajautās, daudzi tomēr tā nodomās. Bet kas gan ir teicis, ka vienotība uz Zemes ir kaut kas vienkāršs? Tās izpratnei vispirms ir vajadzīga apjēga par sintēzi. Bet tāds apkopojums iespējams vienīgi tad, ja izprot Bezrobežību. Laicīgā vienotība nebūt nav vienkārša!
   Šo vārdu bieži izrunā, bet reti izmanto darbībā. Vai daudz cilvēku spēj pulcēties kopā apvienībā? Tiklīdz sāk darbu, tā atrodas daudz ieganstu nevienprātībai. Nav iespējams ieskaidrot, kas ir vienotība, ja sirdī nav Lielās Kalpošanas izpratnes.

   298. Vienīgi aicinājums uz Brālību var dažreiz uzplaiksnīt kā zibens. Ja ari cilvēki iedomājas, ka nav īstais laiks Brālībai, ka tā nav sasniedzama, tomēr pat notrulinātā sirdī kaut kas ietrīsēsies. Šāds atgādinājums par kaut ko aizmirstu neatstās vienaldzīgu pat nocietinātu sirdi. Ir jāatrod visvienkāršākie vārdi, jo tauta gaida pašu vienkāršāko. Tauta var uzņemt labu vārdu, ja būs pārliecināta, ka tas uzlabos tās dzīves apstākļus.

   299. Jūs pārliecināties, ka tauta ir gatava izzināšanai. Tāda evolūcijas pakāpe nav nejauša. Daudzi satricinājumi un trīsas ir likuši sirdīm nodrebēt un ieskanēties. Patiesi, smagai ir jābūt Nastai, lai aizietu līdz Daiļajam Dārzam.

   300. Ja planēta sāktu patvaļīgi palēnināt vai paātrināt savu kustību, viegli var iedomāties, kādas postošas sekas tam būtu. Tāpēc ir tik svarīgi saprast ritma nozīmi. Runājot par cilvēka darbu, vienmēr jāuzsver, ka tam jābūt ritmiskam. Pastāvīgs un ritmisks darbs dod vislabākās sekas. Par paraugu tam kalpo Brālības darbs. Ritms ir nepieciešams, jo tas nostiprina ari darba kvalitāti. Kas iepazinis ritmu, tas darbu mīl. Bet mīlestības magnētu nav viegli saspriegot. Bez tā uzrodas nopēlumi un pretīgums. Bez tā zūd kvalitāte, velti tiek tērēts laiks un materiāli. Biežāk jārunā par darba ritmu, citādi pat spējīgi darbinieki pazaudēs virzību.
   Nederīgu priekšmetu ražošana ir noziegums pret tautu. Tiecoties uz Bezrobežību, jādomā arī par visa darba kvalitāti. Katra Mācība pirmām kārtām rūpējas par kvalitāti, tāpēc ikvienam darbam jābūt augstvērtīgam.

   301. Līdz ar darba jomu paplašināšanos kvalitāte kļuvusi īpaši svarīga. Dažādu nozaru sadarbība prasa vienlīdz augstu kvalitāti - tas attiecas kā uz garīgo, tā ari uz fizisko darbu. Garīgā darba jomā vērojama centienu dažādība. Uzskati var būt dažādi, taču to kvalitāte nedrīkst būt kroplīga. Var būt plašas zināšanas un sīkas zināšanas, taču abas var brālīgi iet izziņas ceļu. Zinība netiks nogalināta. Tāda slepkavība taču līdzinātos dzīvības atņemšanai. Cik daudzu sasniegumu iedīgļus varēja apslāpēt zinību slepkavas!
   Vērtīgas ir ne vien pašas zināšanas, bet vērtīgs ir ari to iegūšanas process. Kādreiz filozofi šo procesu pielīdzināja augstākajai baudai. Jo dziļāk to izjūt, jo lielāks ir prieks. Bet, ja zināšanu uzkrāšanā iejaucas patības verdzība, tad uzvirdīs nevis prieks, bet gan žults. Cīņa ir cieši saistīta ar zināšanu uzkrāšanu, un arī tā būs iegūts dārgums. Neviens zināšanu ceļš nebūs naidīgs cilvēkam.

   302. Vēl padziļināsim noskaņojuma jēdzienu. Pārraidot no attāluma, nereti ievēro kādu traucējošu apstākli - kaut kas iekrāso domas un piešķir tām citu nozīmi. Cilvēka noskaņojums var veselu dzīvi ietērpt negaidītās krāsās. Mūsu noskaņojumus dēvē par klusējošām domām. Tās nepārvēršas vārdos, taču ietekmē domas enerģiju. Var viegli iedomāties, ka domas raidītājam un uztvērējam ir pretēji garastāvokli, - tad domu raidījums nebūs precīzs. No tā nav jāsecina, ka domu pārraidīšana nevar būt pilnīga, - tā var būt pavisam precīza, ja rēķinās ar blakus apstākļiem. Spilgtākais no tādiem apstākļiem ir noskaņojums, taču to pilnīgi iespējams noregulēt. Brālīgi noskaņoti organismi skanēs bez sanesu uzslānojumiem.

   303. Daži zemāko pakāpju skolnieki baidās pacelties pa augšupejas kāpnēm, lai izvairītos no atbildības, kas ar katru pakāpi pieaug. Tādi vieglprātīgi skolnieki pat uzskata, ka viņu uzturēšanās zemākajās pakāpēs ir interesantāka. Viņi apmierinās ar materializācijas fiziskajām parādībām un tamlīdzīgām bezatbildīgām nodarbībām. Taču viņi zina, ka pēc tam katram skolniekam sevi jāparāda ikdienas darbā un jāiztur haosa spiediens. Vieglprātīgajiem tas nav nemaz tik patīkami. Ejot tādu ceļu, ari pati Brālība viņiem šķitīs apgrūtinoša.

   304. Cilvēki cer - lūk, paies grūtības un pēc tam sāksies saldā Amrita. Ko gan cilvēki domās, ja viņiem pateiks, ka pēc grūtā sākas visgrūtākais? Varbūt viņi mēģinās nolēkt no cilvēkiem lemtā ceļa? Bet kurp gan viņi lai iet? Vienīgi tas izjutīs Amritas saldmi, kurš nenobīsies no visgrūtākā.

   305. Novērosim atkritējus, kādu nav trūcis nevienā gadsimtā. Viņu nodevībā var pamanīt daudz kopīgu iezīmju. Tāpat var saskatīt, kā viņi pa karmiskiem ceļiem prata rast pieeju personām, kuras bija nevēlamas tumsai. Var saskatīt vienus un tos pašus melu paņēmienus, kurus viņi lietoja dažādas valodas. Taču tāpat var apgalvot, ka neviena nodevība nav aptumšojusi vajātā vārdu, - tā skan visu gadsimtu patiesība.
   Var atrast neparastus pierakstus par neatlaidīgiem tumsas mēģinājumiem iznīdēt zinības aizmetņus.

   306. Ir dažādi gaidīšanas veidi: ir atveroša gaidīšana, bet ir ari pārtraucoša gaidīšana. Pirmajā gaidītāja ir sirds, bet otrajā - es, patība. Doma, pat visaugstākā, tikai ar grūtībām pacelsies pāri patības žogam. Tā noplaks, saskārusies ar patības asajiem mietiem. Patība ir izrobota, skaudības un zvēriska ļaunuma izlocīta. Tāda sastapšanās nepieļauj daiļu domu. Daudz nozīmīga notiek domas pieņemšanas procesā. Mēdz būt klusuma brīdis pirms Augstākā Vēstneša atlidošanas. Bet vai uzpūstā patība sajutīs šo saldo mirkli? Vienīgi sirds prot būt gaidu pilna Vienīgi sirds nesāks brēkt: "Es gaidu!" - pārāk daudz patības skan tādā es. Bet gaidīt ar sirdi - tas jau nozīmē nojaust. Daudz prieka ir tādā sajūtā. Senos laikos cilvēki to dēvēja par ceļvedi. Apliecinu, ka priekšnojauta jau ir vārtu atvēršana. Sirds ir viesmīlīga namamāte - tā apdomā, kā uzņemt tālo viesi. Sagaidot domu, jāsaspriego labākās jūtas.

   307. Mēdz teikt, ka doma jāsagaida klusuciešot. Šis noteikums ir pareizs, tomēr vēl pilnīgi neizteic visu sajūtu smalkumu. Tieši svinīgums būs labākais apzīmējums. Bet svinīgumam vajadzīga tīra sirds.

   308. Ārsts var just svinīgumu; pat slimības aina neaptumšos sirdi, kura deg vēlmē palīdzēt tuvākajam. Ir brīnišķīgi vērot, kā labestība top dziedinoša. Līdzcietība sakņojas tikai sirdī. Tā uzkrājas Brālībai raksturīgas īpašības.

   309. Domas ietekmē var nedzirdēt pat tuvu mūziku - tas pierāda domas spēka pārākumu pār fizisko organismu. Gluži tāpat dzīves viļņu vidū var nepamanīt Brāļa rokas pieskārienu, bet tas tomēr var atnest līdzsvaru. Ari mūzika, pat nesadzirdēta, palīdz padarīt domu cildenāku. Nesajustu Brāļa pieskārienu Mēs dēvējam par slepeno vārdu. Šis vārds netiek izrunāts, bet tas atbalsojas sirdī, tāpēc sirdi dēvē par Brālības atspulgu.

   310. Neuzskatiet par aplamību triju lidotāju liecību par to, ka viņi lielā augstumā redzējuši zirgus. Tādai vīzijai var būt vairāki cēloņi. Pati kustība var izraisīt teļus, kas ar to saistīti, un ari ātrums var sekmēt Smalkās Pasaules parādības. Jāieteic šādas zīmes ievērot ari turpmāk. Nevajag tās katrā ziņā uzskatīt par kādām īpašām pazīmēm, bet tās jāpieņem kā fakti no Smalkās Pasaules sfērām. Nav mazums līdzīgu izpausmju, bet galējības attieksmē pret tām nav pieļaujamas. Pret tām izturas vai nu nicīgi, vai ar muļķīgu pārspīlējumu. Saprātīga novērošana sastopama reti.

   311. īpaša gudrība ir prasme rast saprātīgu attieksmi pret dažādiem priekšmetiem. Tāda attieksme veido patiesu Brālības izpratni. Apslēpto jēdzienu saglabāšana parādīs apziņas attīstību.

   312. Kustības ātrums līdz zināmai pakāpei veicina saskarsmi ar Smalko Pasauli. Virpulveida kustība it kā notrauc zemāko slāņu putekļaino apvalku. Šo pašu kustību liek lietā virpuļojošie derviši, amerikāņu "kratekļi" un Sibīrijas "lēkātāji". Taču ar to pašu viņi apliecina, cik nepieļaujama ir tāda varmācīga enerģijas kāpināšana. Zemākie slāņi nav jāuzveic ar fizisku vardarbību. Pareizais ceļš ved caur dabisku garīgo augšupeju. Tieši Brālība sekmē tādu skaidru, daiļu augšupeju.

   313. Jums bija iespēja vērot neparastas izplatījuma strāvas, kas sprieguma ziņā ir stiprākas ar domu sūtījumiem. Tā ir reta un tieši tādēļ atzīmējama parādība. Trakojošās izplatījuma strāvas nav ilgstošas, un ir ļoti vērtīgi tās novērot. Šīs strāvas nevar pastāvēt ilgi, jo tad tās izraisītu katastrofu. Pats līdzsvars nespēj tām pretoties, bet katrs šāds moments ir bīstams. Mēs to saucam par virpuļu bezdibeni.

   314. Uzmanīgi novērojumi ir jo vajadzīgi tāpēc, ka nav iespējams paredzēt, kad dažreiz var notikt svarīga parādība. Tikai loti izsmalcināts organisms spēj sajust tādu kā aicinājumu, un tad pēkšņi tam rodas vēlēšanās pavērot notiekošo. Jābūt gataviem atsaukties uz tādu aicinājumu.

   315. Nav viegli sapulcināt Brālību, kurā valdītu pilnīga saskaņa. Labāk lai ir mazāka grupa, taču bez pretrunām. Nelielai grupai ir vieglāk gan kopā sanākt, gan izklīst. Jebkura varmācīga saikne ir Brālības jēdzienam sveša. Labāk lai ir kaut vai tikai trīs, bet viņu saskaņa būs stiprāka par simta svārstībām. Svārstī-gums un apjukums kaitēs ne vien cilvēkiem, bet ari kosmiski.
   Senos laikos notika ilgstošas pārbaudes, lai izveidotu gaņģi saskaņotu kodolu. Taču ilgstība vien atlases uzdevumu neatrisina. Gadu gadiem ilgi var slēpties ļaunuma sēkla. Sirds jūtas var labāk pateikt priekšā. Cilvēki pārāk viegli lieto augstāko jēdzienu, tikai nedaudzi prot to glabāt pilnīgā mīlestībā. Tāda glabāšana izpaužas nevis žestos un godinājumos, bet gan sirsnīgās, nesaraujamās simpātijās. Vieniem saikne šķitīs važas un saites, bet citiem - augšupejas kāpnes.
   Neprašas, kura sirdis ir aptumšotas, teiks, ka miglā tītas ir tādas kāpnes, jo viņi pa tām nespēj uzkāpt. Par Brālību jo vairāk jāskaidro tādēļ, ka jau drīz cilvēki meklēs sadarbību. Tad būs vajadzīgs jebkurš uzmundrinājums. Tā visā pasaulē izpaudīsies cieņa pret darbu. Darbs būs pretinde zelta varai. Bet daudzreiz vēl nāksies runāt par darba daili.

   316. Saka - ja nebūtu muļķības, Zemes virsū būtu paradīze. Maldīgi ir mierināt sevi ar to, ka tagad muļķības ir mazāk nekā senos laikos, - tagad tā ir pat ļaunāka kļuvusi. Muļķība, kas sasniegusi pilnību, ir īpaši bīstama, kad spēlējas ar sprāgstvielām. Muļķība par nākamību nedomā. Doma par epidēmijām to neuztrauc. Daudz ir jaunu slimību, bet būs vēl vairāk. Brālības parādīšanās būs kā ozons saindētu drupu vidū.

   317. Kad elektriskajā aparātā uzkrājas enerģija, tas izlādējas. Tas negrib satriekt kādus īpašus cilvēkus, bet trāpa tiem, kuri gadās tuvumā. Psihiskās enerģijas atpakaļsitiens satriec tos, kuri pieskārusies ļaunā nolūkā. Enerģijas nesējs nevēlas kādu satriekt, tomēr pamatenerģija raida lādiņus, kad tai pretī nostājas naidīgs spēks. Tādējādi atpakaļsitiens netiek sūtīts, bet to izraisa naidīgais spēks. Protams, tur, kur pamatenerģija ir varenāka, arī tās sitiens spēcīgāks. Būtu nepiedodama kļūda vainot varenas enerģijas nesēju, ka viņš kādu satriec. Nevis viņš, bet uzbrucējs pats sevi sagrauj.

   318. Darbaspējas ir jāattīsta, citādi tās var palikt snaudas stāvoklī. Ari Smalkajā Pasaulē darbaspējas ir jāattīsta. Bet tas jādara atbilstoši Smalkās Pasaules apstākļiem. Ir daudz paņēmienu, kā tuvoties Smalkajai Pasaulei un to izzināt, taču nekāda uzspiesta nosacītība nespēj radīt labākas kombinācijas ar Smalko Pasauli. Vajadzīga dabiska sadarbības izpratne - tāpat kā visā Esamība. Tā var būt vairāk vai mazāk apzināta, bet tai jāpiepilda visa jūtziņa. Cilvēkam pastāvīgi jājūt sevi divās Pasaulēs esam. Nerunāju par nāves gaidīšanu, jo nāves nav, bet runāju par zemes dzīves un smalko darbu. Tāda centība smalkajā darbā nebūt neatraus no šīszemes darba, gluži otrādi - tā vienīgi uzlabos darba kvalitāti. Cilvēki veltīgi nedomā par Smalko Pasauli - gan miegā, gan nomodā viņi domās var piedalīties viscildenāko uzdevumu veikšanā.

   319. Pievēršoties cildeniem uzdevumiem, cilvēks gatavo sevi tādām pašām augstām jomām. Pamazām viņš tik loti aprod ar tādu domāšanas veidu, ka kļūst pilnīgi piederīgs tikpat jaukajai dzīvei Smalkajā Pasaulē. Zemes dzīve ir mirklis, kas nekādi nav samērojams ar Augstāko Pasauli, tāpēc ir saprātīgi ari šajā īsajā brītiņā pasmelties derigo ilgstošajam.
   Brālīga sadarbība tuvina cildeniem uzdevumiem.

   320. Pieredzējis peldētājs metas dzelmē no augstuma. Viņš izjūt drosmi un prieku, atgriezdamies virspusē. Tā ari apzinīgs gars iegremdējas miesas matērijā, lai atkal paceltos debesu sfērās. Pieredze šādu pārbaudi padara priekpilnu. Zemes dzīves izpausmju vidū vajag meklēt salīdzinājumus ar Augstākajām Pasaulēm. Ari ceļinieks ir tāds noderīgs paraugs. Salīdziniet ceļinieka izjūtas ar gājumu pa Smalko Pasauli, un jums būs labākā analoģija. Atsauciet atmiņā to, cik dažādi ir ceļinieki, un iegūsit precīzu Smalkās Pasaules iedzīvotāju ainu. Dažs labs vispār baidās domāt par ceļu. Dažs sapņo par izdevīgumu, cits steidzas palīgā savam tuvākajam. Dažs kvēlo naidā, cits meklē zināšanas. Var iztēloties visas ceļinieku īpatnības un secināt, kuram no viņiem ceļš būs vieglāks.

   321. Bailīgi ceļinieki vispār nav ceļam piemēroti. Vai var iedomāties peldētāju, kas baidās no ūdens? Tikpat kaitīgas ir bailes tuvoties Smalkajai Pasaulei. Vienīgi stingra noteiktība un tiekšanās uz Augstāko var sekmēt augšupeju. Kas traucas pie mīļotā, tas kāpņu pakāpienus neskaita. Ir jāiemīl tā, lai sasniegtu.
   Brālība māca šādu augšupejas veidu.

   322. Stāvēšana sardzē ir paplašinātas apziņas pazīme. Daudzi vispār nesaprot, ko nozīmē sargāt pašu dārgāko. Nevar paļauties uz tiem, kuri nezina tā vērtību. Bet var priecāties par katru modru sargu.
   Brālība māca, kā jāstāv šādā modrā sardzē.

   323. Par krijāšakti visā tās neizsmeļamībā cilvēki zināja jau kopš neatminamiem laikiem. Lietoju indusu doto nosaukumu, lai parādītu, cik sen jau cilvēki šo enerģiju pilnīgi precīzi raksturojuši. Vai tiešām tagadējie domātāji atpaliks no saviem senčiem? Domāšanas jaunrade tagad tiek tik ļoti apšaubīta, ka to ierindo pie humanitārajiem priekšmetiem. Domu enerģijai, pēc šolaiku terminoloģijas, drīzāk vieta ir pie fizikas zinātnes. Tie, kas uzbrūk domu enerģijai, sev vietu atradīs nejēgu nometnē. Nedomājiet, ka pasaku kaut ko jaunu, - diemžēl maz ir cieņas vērtu izzinātāju, tādējādi paši dabiskākie priekšmeti nonāk kaimiņos kaut kādām burvestībām. Tāpēc nepieciešams kliedēt māņticību un tumsonību.

   324. īpaši grūti ir palīdzēt cilvēkiem, kurus saista karma. Var just, ka katra labestīga rīcība sastop tā cilvēka pretestību, kuram palīdzība tiek sūtīta. Tas liecina par īpašas enerģijas, tā dēvētās karmas apsargātājas, klātbūtni. Tie, kas apgrūtina karmu, it kā sastop pretsparu. Katrs atcerēsies gadījumus, kad viņa labie padomi ir sastapuši grūti izskaidrojamu pretestību. Par saprātīgiem uzskatīti cilvēki dažreiz sāk runāt pretī tam, kas nāk viņiem par labu. Tad iemesls meklējams karmiskajos cēloņos. Karmas apsargātājas ir ļoti spēcīgas.

   325. Domas zibens dažreiz var būt redzams. Tā ir reta parādība, bet vajag novērtēt tik augstu domas enerģijas izpausmes spriegumu. Lai nu pagaidām cilvēki tādu izpausmi uzskata par pasaku, bet nāks laiks, kad domu strāvas tiks pētītas un mērītas.

   326. Cilvēki allaž brīnās par negaidītām parādībām, bet piemirst, cik daudz neredzamu apstākļu vajadzīgs katrai izpausmei Zemes slāņos.

   327. Himalaju mirdzēšanu ir novērojuši daudzi zinātnieki, tomēr neprašas to apšauba. Tāpat arī Himalaju nededzinošā liesma, kaut ari cilvēki to novērojuši un tai pieskārusies, vēl aizvien paliek pasakas ietvaros. Katras gaismas parādības pamatā ir enerģija, taču šo spēku noliedz. Pat gaismas zvaigznītes jeb uzliesmojumus, ko daudzi redz, piedēvē acu anomālijai. Protams, šai trūcīgajai izpratnei pretī runa tas, ka šādas parādības vienlaikus redz vairāki cilvēki. Bet cilvēki jau parasti par savām izjūtām un vīzijām cits citam nestāsta. Tādā kārtā daudz kas paliek neievērots. Tāpēc ari domas zibens vairākumam būs tikai fantoms. Daudzus dzīvniekus sauc par elektriskiem, jo tie sevī glabā ievērojamu enerģijas krājumu. Tāpat ari daudzus cilvēkus var saukt par elektriskiem. Vai tiešām ir grūti iedomāties, ka viņu domāšanas enerģija var būt redzama kā uzliesmojuma mirdzums, īpaši tad, kad iespējama strāvu krustošanās? Jāprot turēt vaļā acis. Jāpapūlas novērot, citādi daudzas brīnišķīgas parādības paies garām nepamanītas. Himalaju mirdzums ir pietiekami iespaidīgs piemērs.

   328. Šiem pašiem enerģijas spriegumiem ir ari dziedinošas īpašības. Tā, piemēram, domas zibens ir ļoti noderīgs redzei. Taču tas ne vien jāredz, bet ari jāizprot šīs parādības nozīme. Senos laikos šos zibeņus sauca par atskārsmi. Ari citām gaismas parādībām var būt dziedinoša nozīme.

   329. Lūk, runājām par darbaspējām kā uz Zemes, tā Smalkajā Pasaulē. Taču darbaspējas vien ir tikai panākumu iespējamība. Ar visu sirdi jāiemīl ari tieksme uz smalku darbu. Tā var izpausties jebkurā mirklī, un tās dēļ jāpamet visas pārējās ieceres.

   330. Nereti apmaldās enerģiju nosaukumos. Cilvēki nespēj saprast, kādēļ pamatenerģiju dēvē dažādos vārdos.Taču var būt dažādu tautu doti nosaukumi. Turklāt šīs enerģijas dažādās izpausmes apvelta ar daudziem apzīmējumiem. Nevar tik daudzveidīgām izpausmēm noteikt vienu nosaukumu. Cilvēces vēsture rāda, cik vērigi cilvēki ir uztvēruši šīs enerģijas vissmalkākās nianses. Liktos, ka tagad novērojumiem vajadzētu kļūt īpaši dziļiem, taču īstenībā notiek gandrīz pretējais. Cilvēki cenšas aizbildināties ar dzīves sarežģītību. Bet pareizāk būtu to izskaidrot ar domāšanas paviršību. Tāpēc jo vairāk jāuzsver domāšanas māksla. Ja to pietiekami neattīsta skolā, tad palīgā jānāk ģimenei. Nedrīkst pieļaut, ka cilvēks top izklaidīgs, citiem vārdiem runājot, nepieskaitāms.

   331. Patiesi, satricinājumi var likt cilvēcei atgriezties pie skaudras domāšanas. Ne reizi vien būsit ievērojuši, ka lieli satricinājumi ir pārvērtuši tautu. Veselīgi pamati ir nostiprinājušies negaisos un zibeņos. Tauta cieš augšupejas labad. Nejēgas nespēj izprast ugunīgo šķīstīšanu. Bet kas var būt lieliskāks par šo stihiju, ja nenomāc bailes! Tāpēc Mēs bieži tuvinām jūs Smalkajai Pasaulei kā Ugunīgās Pasaules slieksnim.

   332. Redzēto smalko tēlu neskaidribai ir savi cēloni. Vidējo sfēru tēli var būt uzmācīgi, un pats cilvēks it kā ietveras aizsargtīklā, lai šie viesi viņu bez vajadzības nenogurdinātu. Smalkajā Pasaulē vērojams tāds pats iedalījums sfērās, citādi rastos nekārtība, kas atsauktos uz daudz ko.

   333. Nav apšaubāms apgalvojums, ka, gatavojoties Smalkajai Pasaulei, ir lietderīgi pamatīgi apgūt skaidru domāšanu. Vienīgi tad var pārkāpt Diženo Slieksni, pilnīgi saglabājot apziņu.

   334. Izstarojumus var novērot no daudziem aspektiem. Var pārliecināties, ka bez izstarojumiem, kas pieejami pat fotogrāfijai, ir vēl smalkāki gaismas viļņi, ko var uztvert ar smalkāku aparātu. Viļņu iedarbība izplatās lielos attālumos. Ar to izskaidrojama arī iespēja smalko viļņu robežās atrauties pamatauras daļām. Kaut ari reti, tomēr spēcīgi cilvēki spēj saredzēt savas auras daļas. Šādas parādības ir ļoti retas, jo cilvēki parasti savus izstarojumus neredz. Var norādīt, ka tādi izstarojuma sūtījumi apvienojas ar domu sūtījumiem. Doma, urbdamās cauri aurai, nes sev līdzi ari tās daļas. Uz savstarpēji savienojošā pavediena var palikt auras daļas. Kas sūta daudz domu, tas ari atrauj daudz auras daļiņu. Tāpēc tāds domāšanas darbs patiesi ir varoņdarbs. Pašaizliedzība izpaužas arī tajā apstāklī, ka auras caururbtās vietas viegli pakļaujas pretēju strāvu iedarbībai. Bet auduma atjaunošanai vajadzīgs gan laiks, gan enerģijas patēriņš.
   Lai tikai kāds neiedomājas, ka tiek ieteikts vispār nedomāt, taču jāatceras, ka katrs pašaizliedzīgs auras patēriņš izraisa pamatenerģijas pastiprināšanos. Tātad atdodot iegūstam.

   335. Jautājumā par izstarojumiem sanāk kopā daudz apsvērumu. Rūpīgi jāizpēta ārstu un visu dienestu darbinieku izsta-rojumi. Ārsts var ienest infekciju ne tikai ar ķermeni un drānām, bet ari ar izstarojumu. Tas, ka līdz šim par to netika runāts, nebūt nenozīmē, ka tāda lieta nepastāv. Ari noskaņojumi, ko izplata daži cilvēki, ir atkarīgi no izstarojumu kvalitātes. Vispār jāpierod pie tā, ka pār cilvēka likteni valda doma.

   336. Dažreiz var sajust it ka vibrējošus pieskārienus adai dažādās ķermeņa daļās - it īpaši mugurkaulāja apvidū. Jāsaprot, ka ari šī parādība ir saistīta ar domu pārraidi, - sevišķi tad, kad nāk liela sprieguma doma. Parasti tādām sajūtām netika veltīta uzmanība, bet tagad, kad pienākusi kārta jautājumam par domas enerģiju, ar to saistītās fiziskās sajūtas ir it īpaši jānovēro. Sūtītā doma ne ikreiz tās saņēmējam pārvēršas vārdu tēlos, tomēr tā iegulst domāšanas aparātā un iedarbojas uz domāšanas veidu. Tāda domas uztveres izpratne ir jāatzīmē. Līdz šim ņēma vērā tikai vārdos pārveidotu domu, bet pašu dziļāko iedarbību, kas notika bez vārdiem, neievēroja.

   337. Šajā ziņā raksturīgus piemērus dod senatne. Cilvēki jau sen saprata, ka domai nav nepieciešami zināmā valodā izteikti vārdi. Domu enerģija pieklauvē pie smadzeņu aparāta un izsauc apziņai saprotamu skanēšanu. Tas, vai šī skanēšana tiks pārveidota vārdos vai ieguls dziļākā apziņā, ir tikai sīkums. Galveno izpratni nosaka domāšanas metode.

   338. Brālības izpratnē zinātnei par domu ir milzīga nozīme. Kad saskaņa dibināta nevis uz konvencionāla līguma pamata, bet to nosaka siržu sadarbība, tad doma ir īpaši saprotama un pavēloša. Nevajag brīnīties, ka Brālības izpratne prasa tik daudz saskaņas. Tie ir priekpilni skanējumi.

   339. Nedzīvas pērles atkal atdzīvojas, ja tās nēsā noteikti cilvēki. Šo dabisko procesu var izskaidrot vienīgi ar visam pamatā esošās enerģijas klātbūtni. Līdzīgas parādības vajag novērot visās dzīves jomās. Redzēsit, ka dažiem cilvēkiem priekšmeti kalpo loti ilgi. Var novērot, cik vitāli pamatenerģija darbojas patstāvīgi, ja to sasildījusi sirds uguns. Var redzēt, kāds dziedniecisks spēks piemīt dažiem cilvēkiem, kuri pat nenojauš tādu spilgtu psihiskās enerģijas esamību sevī. Bet, ja šiem cilvēkiem rastos sava spēka apziņa, viņi daudz plašāk varētu izvērst savu labestīgo iedarbību.
   Nevajag nogriezt ceļu pat mazākajai derīgās enerģijas klātbūtnei. Nevienam nav tiesību nelikt lietā pat pašu niecīgāko daļiņu, ja tā ir noderīga cilvēcei. Savas bezdarbības attaisnošana ar to, ka kāds cits ir stiprāks, ir gluži vienkārši mānīšanās. Katra izvairīšanās no pašaizliedzīgas rīcības ir ļoti kaitīga. Pērles var atdzīvināt, nejūtot nekādu nogurumu. Ari sirdis var sasildīt, jūtot prieku.

   340. "Niknie vajātāji, kurp jūs mūs dzenat? Paši to neapzinādamies, tuvināt mūs gaišajam Patvērumam," - šo seno dziesmu var atkārtot visos laikos. Visās valodās var apstiprināt šo patiesību, tādēļ labāk ir būt vajātam nekā vajāt.

   341. Doma ir Pasaules likums. Šis likums jāsaprot visā pilnībā. Doma nav vienīgi izpausme vārdos. Domas joma ir arī domu enerģijas joma. Tieši šo apstākli neievēro un domai atvēl ļoti mazu izplatību. Šāds ierobežojums neļauj iztēloties domu ārpus planētas robežām, citiem vārdiem runājot, atņem domai tās diženo jēgu. Domai, tāpat kā domas enerģijai, tieši tad ir īstā nozīme, kad to izprot ārpus Zemes robežām. Domu nevar ieslēgt Zemes sfērā, jo tad ar visdiženāko enerģiju varēs sacensties radioviļņi. Varenās enerģijas ierobežošana pazemina arī cilvēka domāšanu. Tiešām - jo vairāk cilvēks sašaurina savas iespējas, jo vairāk viņš sevi nošķir no cildenās sadarbības.
   Doma ir jāpēta labākajās zinātniskajās iestādēs. Doma ir jānostāda dzīves fizisko nosacījumu priekšgalā.

   342. Aizspriedums paver ieeju netaisnībai un ignorancei. Bet cilvēkiem ir jāapzinās aizsprieduma robeža. Šis tārps dzīvo kopā ar šaubām kā to jaunākais radinieks. Jābūt ļoti vērigai acij, lai šo bīstamo mazuli saskatītu. Katru parādību, katru priekšmetu cilvēki parasti uzņem ar dažādas pakāpes aizspriedumu. Viņi pacentīsies attaisnoties, ka priekšmetus iepazīs, bet pirms tam viņiem jāsaglabā savs pilnīgi brīvais spriedums. Taču īstenībā viņi objektivitātes vietā demonstrē vissīkstāko aizspriedumai-nību. Šī cilvēku vājība jāpatur prātā, lai zinātu, no kā jāatbrīvojas.

   343. Aizspriedumi Brālībai neder.

   344. Neviens domas noniecinājums Brālībai neder.

   345. Nekāda nevērība pret Augstāko Sfēru parādību Brālībai neder.

   346. Vienotība ir cilvēces spārnotais sapnis, bet, kad sapnis tuvojas piepildījumam, sekotāju ir palicis maz. No ieceres īstenošanas lielākā daļa atsakās. Vienotības apliecināšana ir tiekšanās uz Augstāko likumu, kuru cilvēce savā tagadējā stāvoklī tikai ar pūlēm spēj aptvert. Taču neviens, kas grib kalpot Brālībai, nebaidās pat no vairākuma nepieņemtajiem jēdzieniem. Lai tiekšanās uz vienotību piemīt kaut vai dažām apzinām. Jāsargā katra veselīga vieta. Tā sāks veidoties planētas veselīgais apvalks. Patlaban planēta ir visai saindēta.

   347. Ak divkājainie! Kādēļ tik viegli nonākat dzīvnieku stāvoklī!

   348. Visparastākā acs spēj saskatīt Smalkās Pasaules pazīmes. Dažreiz var ieraudzīt tādus kā krāsainus veidojumus. Var pabrīnīties, ka ap dažiem cilvēkiem it kā vijas kaut kas neskaidrs, bet tajā pašā laikā citi redzami ļoti skaidri. Katrs atcerēsies gadījumus, kad aiz pārsteiguma ir izberzējis acis, un, protams, šī sajūta tika piedēvēta acu kaitei. Nekad neienāk prātā, ka redzamā izpausme atrodas ārpus acīm un ka to spēj saskatīt daudzi.

   349. Lielās glabātavās var atrast daudz brīnišķīgu priekšmetu, taču lietpratēji un pētnieki dažreiz labprātāk meklē mazās, nepazīstamās dārgumu glabātavās, un šādi meklējumi dod neatsveramus atradumus. Tā visās lietās vajag skatīties plaši, lai nepalaistu garām jaunu, vērtīgu sadarbību. Jau tika norādīts, ka kāds simttūkstošais atnesīs būvei noderīgus akmeņus, tikai smaguma nesēju nedrīkst pagrūst viņa grūtajā ceļā. Nevajag turēt viņu aizdomās vai izteikt viņam kādus pārmetumus. Celtnes cements nedrīkst sacietēt pirms laika. Arī ceļinieki nevar pagūt ātrāk, nekā ļauj cilvēka spēki. Ir īpašs prieks redzēt, kā norisinās celsme. Daudzi neticēja, ka vietējie akmeņi būs pietiekami izturīgi, - viņi sprieda patīgi. Bet rītausma parādīs, kurš spriedums bija pareizs.
   Tā ne tikai lielās glabātavās, bet ari mazās krātuvēs var atrast īstus dārgumus.

   350. Neviens nespēj acumirklī pārveidot savu apziņu. Vajadzīgi daudzi blakus apstākļi. Tikai izturīgā celtnē gulsies akmeņi, ko zemestrīces neizkustinās. Ik dienas mēs ieliekam pamatus jaunai būvei.
   Kurš spēj priecāties par ikdienas darbu, tas iet uz Brālību.

   351. Pat ļoti tīrā gaisā saules stars parāda putekļus esam. Neapbruņota acs redz tos virmojam. Cik daudz vairāk var novērot ar smalko redzi! Var uzskatāmi pieradināt sevi pie apziņas, ka izplatījums nav tukšs. Trūcīga apziņa samierinās ar manīgo tukšumu, taču no tāda tukšuma rodas ari apziņas tukšums. Dzīvodami tukšumā, cilvēki kļūst bezatbildīgi, bet ikviena bezatbildība ir meli. Dzīve melos ir ceļu locīšana tumsas priekšā.
   Lai visprimitīvākais mikroskops palīdz saprast, ka izplatījums nav tukšs. Tas ir pietiekami piepildīts. Ir pamācoši novērot, kā sīkākie mikroorganismi saskaras ar Smalko Pasauli. Par izplatījuma attīrīšanu notiek ļoti spraiga cīņa. Šīs gandrīz neuztveramās sadursmes izraisa smagus satricinājumus. Mikrokosms sacenšas ar Makrokosmu. Tāds salīdzinājums skan neticami, bet tikpat noslēpumaina ir robeža starp izpausto un haosu.

   352. No Spīdekļu ķīmisma pētniekiem var uzzināt par laimīgām un nelaimīgām zīmēm. Protams, visai pasaulei nevar būt laime vai nelaime. Velti ir domāt, ka nelaimīgā dienā visai pasaulei jāieslīgst bezdarbībā. Un tomēr, ja kīmisms ir saspriegts un smags, jāievēro piesardzība. Vērīgums un piesardzība var dot vislabākās sekas. Labāk būt piesardzīgam nelaimīgā, nekā zaudēt modrību laimīgā dienā. Nepareiza astroloģijas izpratne jau ir novedusi pie daudzām nelaimēm. Neaizmirsīsim, ka Spīdekļu kīmisms nevar vienādā mērā ietekmēt visus un visu. Virsotnēs, okeānos un zem zemes ķīmisma iedarbība nevar būt vienāda. Zinātne par Spīdekļu iedarbību būs diža zinātne tad, kad to uzņems bez aizspriedumiem.

   353. Jāatceras, ka pat vislabākie dziednieciskie līdzekļi var būt kaitīgi atkarībā no organisma stāvokļa. Piemēram, jau minētais strofants, ja cilvēks ir uzbudināts, var uzrādīt indei raksturīgās īpašības. Strofants ir sirds darbības regulētājs un labi noder, ja cilvēks ir sasprindzis vai noguris, bet to nedrīkst lietot, ja viņu pārņēmušas dusmas vai uztraukums. Ari citi līdzekļi ir labi, ja tie atbilst organisma stāvoklim.

   354. Mēness iedarbība un saules plankumu ietekme jau sen ir pievērsušas sev labāko zinātnieku uzmanību. Bet kāpēc citas, ne mazāk nozīmīgas parādības tiek atstātas bez ievērības? Mēness izpausmes, tāpat kā somnambulisms, ir visai rupjas salīdzinājumā ar daudzu staru un strāvu darbību. Pat izsmalcināti organismi tikai ar pūlēm aptver, ka viņu pašsajūta pirmām kārtām ir atkarīga no izplatījuma strāvām.
   Zinātnisko atklājumu vidu dīvaini izskan apgalvojums, ka saules plankumi veicina karus. Vai no zinātniskas analīzes viedokļa labāk nebūtu teikt, ka saules plankumi izraisa cilvēkos neprātu? Tāds apzīmējums būtu daudz tuvāks patiesībai, jo šis kīmisms patiešām atsaucas uz nervu sistēmu. Turklāt neaizmirsīsim, ka šāda ķīmiskā iedarbība ir visai ilgstoša. Būtu nesaprātīgi uzskatīt, ka saules plankumu samazināšanās jau tūliņ novērsīs ķīmismu izplatījumā.
   Ari indīgo gāzu sekas darbojas ilgi. Aplam ir domāt, ka var atvērt logu un gāzes iztvaikos. Tās iesūcas augsnē, audos un neapšaubāmi ietekmē iekšējos orgānus. Turklāt šī iedarbība ir tik vāji sajūtama, ka tikai vēlāk sekas liek sevi manīt. Daudz ir saindētības!

   355. Kas brālim gatavo indi, tas sev sagatavo šausmīgu likteni.

   356. Cilvēki sāk pamazām saprast, ka viņu ciešanas nav nejaušas. Viņi sāk domāt par veselu tautu likteņiem. Cilvēkiem nav viegli izprast, kuras darbības ir bijušas noteicošās. Nereti seku ziņā visdažādākās darbības nav nemaz tik ātri konstatējamas. Bet pasaulē vēl paliek ne mazums neatklātu noziegumu, turklāt pasaule ir tādas karmas pilna.

   357. Pasaule ir briesmīga, jo cilvēki negrib neko zināt par pārzemes Pasaulēm. Cilvēki ir atteikušies no Brālības, aizmirsuši par sadarbību un vienotību.

   358. Jūs jau esat dzirdējuši par cilvēkiem, kuriem visi ūdeņi liekas vienādi, viss gaiss vienāds, visi vienas sugas koki vienādi, pat vienas tautas cilvēku sejas vienādas, - tā ir satriecoša nevērība. Šie cilvēki nav spējīgi pamanīt ari smalkās pārmaiņas Dabā un nepavisam nespēj spriest par to, ko viņu acis redz. Par tādām zemākām apzinām ir pastāvīgi jāatgādina, jo viņu balsis tālu sadzirdamas.

   359. Jāvelta uzmanība ari daudzu parādību neregularitātei. Daudzi brīnīsies, izdzirduši, ka pat planētu kustībā mēdz būt ritma traucējumi, taču zinātne konstatē ari to. Pamazām atklāsies ari šādu neizskaidrojamu parādību cēloņi, un šie cēloņi būs visnotaļ negaidīti.

   360. Pāreja no smalkā stāvokļa uz mentālo atgādina arī blīvā ķermeņa pāreju uz smalko. Smalkā ķermeņa pāreju mentālajā negadās noverot bieži, īpaši zīmīgi ir, ka tas, kas atbrīvojies no smalkā ķermeņa, nezina, ko lai ar to iesāk. Tas tik drīz nesairst, tāpēc dabiska ir neizpratne, kā un kas ar to notiks. Var būt šā apvalka parādības, var kaut kas to sagrābt savā varā, un tikai stipra gara klātbūtne var palīdzēt, panākot, ka apvalks sairst bez apkārtmaldīšanās. Tādi klejojoši apvalki nepavisam nav vajadzīgi. Apziņas svārstīšanās un pieķeršanās blīvajam stāvoklim rada šādu pievilksmi Zemes sfērai. Bet, ja stiprs gars spēj vadīt atbrīvoto un nomierināt apvalku, pāreja var būt dabiska. Tā ari notika parādītajā gadījumā.

   361. Dažām tautām Brālība ir kaut kas tik tāls, ka tās pat izvairās par to domāt. Tās zobojas par tām Āzijas tautām, kuras Brālības jēdzienu vēl uzskata par neaizskaramu. Jāpriecājas, ka bez cilvēku likumiem vēl pastāv savā cildenumā lieliski jēdzieni. Kad cilvēki spēs noslēgt stipru savienību ar Brālības ideju, tad var cerēt uz drošu Pamatu ielikšanu. Lai Kaukāza, Altaja un Himalaju augstienes ir mājoklis Daiļajai Brālībai.

   362. Spriegā cīņā apliecināsim Brālības izpratni.

   363. Tāpat kā var būt dažādi ķermeņa stāvokli, pastāv ari dažādi domāšanas un atmiņas slāni. Ja sūtījums ir skāris smalkās atmiņas slāni, tad nav viegli to novadīt uz zemes dzīves slāņiem. Var attiecīgos vārdus pat izrunāt, tomēr tie nekavējoties izgaisīs. Tie paliks smalkās atmiņas krokās un parādīsies tikai īpašos strāvu kombināciju gadījumos.

   364. Nav iespējams virzīties uz priekšu, neapzinoties triju Pasauļu pastāvēšanu. Turklāt tās jāuzņem tikpat vienkārši kā Saules gaisma. Daudzi gan skandina iemācītus vārdus par Pasaulēm, taču apziņā tās neielaiž. Var iedomāties, kāda drāma risinās, ja ieliktajām Pasauļu daļiņām neļauj sadarboties ar attiecīgajām sfērām! Pareizi teikts, ka cilvēks ir pats sava cietuma sargs.

   365. Domu uztveršanas un sūtīšanas brīžos var novērot virkni parādību, kas apstiprina, ka doma ir enerģija. Dažreiz jūt aizraujamies elpu. Ir cilvēki, kas uzskata, ka cēlonis ir saspringtā uzmanība, bet novērotājam ir īpaši svarīgi atzīmēt to, ka domas procesu pavada fiziskas sajūtas. Dažreiz izkrīt saņemta vārda daļa - tāda parādība ir izplafijuma strāvu sekas, citiem vārdiem runājot, enerģijas sekas. Tāpat var noverot paātrinātu sirdsdarbību un nevienmērīgu pulsāciju, kas arī ir enerģijas iedarbības sekas. Vēl var ievērot arī krasas noskaņojuma un karstuma mijas, kas tāpat liecina par strāvām. Tā var izsekot tam, kādā mērā visi domāšanas procesi ir saistīti ar fiziskajām izpausmēm. Analoģiju varētu saskatīt, novērojot radioviļņus.
   Cilvēce jau ilgi radinās pie domas izziņas, bet cik vāji šā visupirmā likuma izpratne ienāk plašākās masās. Gudri teikts, ka Pasauli vada idejas. Tikai līdz šim cilvēki to vienīgi daudzina, bet lietā neliek.

   366. Ievērojiet, cik strauji aiztrauc garām daži vārdi. Nevajag domāt, ka tas ir atkarīgs tikai no sūtītāja, meklējiet cēloni ķīmiskajos virpuļos, kurus jau novērojāt. Tikai ar lielu pacietību var uzveikt šādus izplatījuma apstākļus. Taču varat būt pārliecināti, ka arī tādas straujas domas aizķeras smalkajā atmiņā.

   367. Doma ir zibens. Nereti saņemtā doma mūsos izšķiļ gaismas parādības. Tā pastiprina ari čakru mirdzumu. Saprotams ir ari tas, ka mugurkaula vibrācijas ir cieši saistītas ar domas uztveršanu. Pieminu šo parādību tāpēc, ka ceļā uz Brālību katrā ziņā ir vajadzīga domas izpausmes izpratne.

   368. Var sajust it kā orgāna paplašināšanos, kustību "zvanā" un saules pinumā. Bailīgie teiks - labāk padzīt prom visas domas, lai tikai nepieļautu tādas parādības, kas saisStas ar sāpēm. Atbildēsim - pamēģiniet nogalināt domu!

   369. Augsta strāvu sprieguma laikā ļoti jāsargā veselība. Nevajag domāt, ka tas būs pretrunā ar pašaizliedzību. Būtība pastāv saprātīgā spēku izmantošanā.

   370. Ja starp cilvēkiem pastāvētu vaļsirdīgākas attiecības, daudzi novērojumi būtu apstiprinājušies. Atgriezīsimies pie jautājuma par vienādām domām, kas vienlaikus uzplaiksni dažādās pasaules malās. Cik daudzas apsūdzības plaģiātā varētu tikt atspēkotas! Taču šobrīd mēs to pieminam saistībā ar domas izplatīšanos. Vienādu domu, tēmu un tēlu rašanās var pārliecināt par domu enerģiju. Šāda salīdzināšana var parādīt dažādu tautu atavismu.
   Nereti runā par tēlu epidēmijas parādībām. Ari tagad jūs varat manīt, ka tautām ir vienādas uzmācīgas idejas. Jo vairāk ir izplatījumā vienveidīgu domu, jo spēcīgāki veidojas enerģijas virpuļi. Nedomājiet, ka tie satur dziedinošo vienotību, ko Mēs jums vairākkārt esam ieteikuši.

   371. Bailes no neparastā sasaista cilvēkus kā mazās, tā lielās lietās. Viens neuzdrošinās izkustēties no vietas, citam bail no Smalkās Pasaules parādībām. Satricinājums no saskares ar Smalko Pasauli ir saprotams, jo atšķirīgas ir vibrācijas. Bet grūti ir saprast, kāpēc lielākā daļa cilvēku baidās no visa neparastā. Katrs jauns ritms jau nocietina viņus. Kad cilvēki kaut ko noraida, meklējiet cēloni bailēs vai stiprāka ritma priekšnojautās. Neder Brālībai tādas bailes neparastā priekšā!

   372. Cilvēki jautā - vai var būt redzams mentālā ķermeņa pamestais apvalks? Ne tikai var, bet šos apvalkus sevišķi mēdz pievilkt Zemes sfērai. Smalkais ķermenis tiek pievilkts pie Zemes sfēras tad, ja mentālais ķermenis to nepaņem līdzi uz Augstāko Sfēru. Pilnīgi saprotams, ka mentāla pamestais ķermenis pievilksies Zemes sfērai. Tādi rēgi var dažus cilvēkus sevišķi sabiedēt, jo tajos trūkst saprātigas sākotnes. Ari pašiem apvalkiem nav laba šāda klaiņošana: tuvošanās blīvajam slānim tos nostiprina un neļauj dabīgi sairt. Taču visas šīs parādības atbilst tikai Smalkās Pasaules zemākajiem un vidējiem slāņiem. Augsts stāvoklis palīdz pamestajiem apvalkiem ātrāk sadalīties. Mēdz būt, ka augstas apziņas palīdz ari pašam pārgājējam, - tad apvalks tūdaļ sadeg. Gluži tāpat kā kremējot. Par pilnīgu analoģiju nav iemesla brīnīties.

   373. Spēcīgi ir Jupitera stari - tie veicina ātrāku Urāna spēku izplatīšanos. Ar laiku tiks atrasts paņēmiens, kā dziedināt ar Spīdekļu stariem. Ja dziednieciski ir krāsainie Zemes stari, cik daudz varenāki ir Spīdekļu stari!

   374. Parādītais apvalks strauji sadalījās, jo tam tika sniegta palīdzība. Tādu palīdzību var sniegt ari smalkais ķermenis vēl zemes dzīves laikā. Bet tad ir vajadzīga liela bezbailība, lai jebkurā sfērā saglabātu pilnīgu pašsavaldību. Nav iespējams sev tādu pašsavaldību iemācīt - tai jādzimst apziņas iekšienē. Protams, dzīves pieredze iemāca būt vīrišķīgam. Ir teikts: "Ikviens zaķapastala drebēs, līdz neatradīs vīrišķības dimantu."

   375. Un tomēr dažs nesapratīs: kāpēc gan citreiz ļoti svarīga doma mirklī paskrien garām, bet parastie ziņojumi pienāk skaidri? Ir ļoti uzmanīgi jānovērtē, kur ir kas svarīgs, bet liekas parasts. Dažkārt pats ikdienišķākais sevī nes kā svarīga atrisinājumu. Nereti pat viens vārds brīdina par kaut ko būtisku. Bieži cilvēks ar uzsaucienu tiek brīdināts par draudošajām briesmām. Ir labi, ja viņš arī šajā steidzīgi izteiktajā vārdā sadzird brīdinājumu. Daudz ir piemēru tam, ka cilvēki palika kurli pat pret loti svarīgiem Norādījumiem. Nelaimes brīdī viņi zibenīgi atceras, ka viņiem tika sniegta palīdzība, bet parasti jau ir par vēlu. Cilvēki mēdz domāt, ka visās apstākļu stadijās var pienākt vienāda palīdzība. Bet vai gan var gaidīt izdziedināšanu, ja organisms jau sabrūk? Nevar izaudzēt neesošu roku, nevar atdzīvināt smadzenes, kad tās jau atmirušas. Var minēt daudzus gadījumus, kad cilvēki lūdza atdzīvināt mirušos. Tāda attieksme tikai apliecina pilnīgu neizpratni par to, kā jāapietas ar enerģiju.
   Bet cilvēki izlaiž no redzesloka cīņu ar stihijām. Ja viņi šo cīņu neredz, tā viņiem neeksistē. Vissaspringtākajās stundās cilvēki ir gatavi noņemties ar ikdienišķām sadursmēm; viņiem nav nekādas daļas par to, ka varbūt briesmīgs virpulis viņus aizmēzīs prom. Cilvēki labprātāk noņemas ar ikdienas pārestībām, atstājot visu lietu kārtošanu kādam citam.

   376. Droši vien jautās, cik tālu var iedarboties doma. Tā iedarbojas acumirklī, ja vien ir gaidīta. Šo gaidīšanu jāprot saglabāt ari pastiprināta darba laikā. Nedrīkst aizmirst tādu iespējamību pat tad, kad būtne pievēršas iemīļotajai jomai. Gatavība ir patiesa vīrišķība.

   377. Ikviena mašīna rada īpašu strādnieka psiholoģiju. Mašīnas ritms ir domāšanas veida spilgta pazīme. Tāpēc ir jāpēta dažādu mašīnu ritms. Var teikt, ka mašīna ir pastāvošā nosacījuma pazīme. Mašīndarba strādniekam jāsaņem speciāla intelektuālā audzināšana, lai viņš nenonāktu mašīnas ritma ietekmē. Daudzi teikto nesapratīs un nodomās, ka abstraktai runāšanai nav nekādas jēgas. Laiks aptvert, kur ir abstrakcija un kur - realitāte.

   378. Doma izplatījumā nenomirst. Tā iet cauri izplatījumam gan horizontāli, gan vertikāli, un tās kustībai nav robežu. Taču nekas nevar palikt vienā un tajā pašā stāvoklī. Zinām, ka doma nav iznīcināma, tātad tā piedzīvo transmutaciju, un ir jāzina, par ko doma pārvēršas. Tā ieplūst tīrā Ugunī. Izveidojas brīnišķīgs aplis. No Uguns dzimst enerģija - radošā doma un, izgājusi cauri zemes dzīves ēzei, atkal pievienojas Ugunij. Loks noslēdzas, un atjaunotā enerģija kāpj augšup, dzimstot jaunam darbam. Noslēgtus apļus var novērot ari visā pasaules telpā. Bet domas evolūcija ir sevišķi cildena. Vai tāda domas vērtīguma apzināšanās nepamudinās cilvēku saspriegot savu domu enerģiju? Lai katrs pats saprot, kura doma būs īpaši radoša. Lai cilvēks savā sirdī izsver, kura doma viņam ir visatbilstošākā. Tā notiek vērtību atlase.

   379. Brālība savā būtībā ir domāšanas skola. Katra Brālības darbība jau ir cilvēcei noderīgas domas paušana. Brālība apsveiks katru jaunu apziņu un sniegs tai atbalstu.
   Ir pareizi, ka vienlaikus dažādās zemēs tiek apsveikta sadarbība, - tāds audums būs Pasaules Mātes cienīgs.

   380. Vēl un vēlreiz iedrošinieties, protiet saskatīt termiņu!

   381. Domas pārraides izpētē parasti pieļauj kļūdu, kas rada vilšanos. Steidzīgi mēģina pārraidīt domu noteiktai personai noteiktā stundā. Bet vispirms taču jāpārbauda sava uztvertspēja neatkarīgi no noteiktās personas. Jāiemācās izprast, kura doma nāk no ārienes un kura radusies iekšienē. Tāda izpratne nav sveša nevienam, kas iedziļinājies domāšanas procesā. Šādi vingrinājumi ar sevi pašu attīsta vērīgumu.

   382. Pie kalnu strauta dzīvojošam vientuļniekam jautāja, vai ūdenskrituma troksnis viņu netraucē. "Tieši otrādi," viņš teica, "tas palīdz manai dzirdei. Turklāt ūdeņu plūdums liek man atcerēties divus jēdzienus - saskaņu un pastāvīgumu. Nāk prātā, kā cilvēki aiziet sāņus no saviem ceļiem. Tādu pārmaiņu domās man devusi straume."

   383. Vai nav savādi, ka Visaugstākās Patiesības uzmanību nepiesaista, bet pašas niecīgākās pārņem visus centienus? Vai cilvēki ar šādām mērauklām nemēra savu apziņu? Kas un kad ir iedibinājis banalitātes likumu?

   384. Dažreiz var pamanīt, ka domas uztveršana it kā pārtrūkst. Tas nebūt nenotiek enerģijas izsīkuma dēļ, gluži otrādi - notiek atdeve, turklāt tik spēcīga, ka enerģija strādā no iekšienes. Tādi apstākli ir jāņem vēra. Enerģijas atdošana taču notiek ne tikai apzināti - tā izplūst arī patstāvīgi, nesdama palīdzību vai radīdama aizsardzību. Daudz ir blakus apstākļu, kas ietekmē domu sūtījumus un procesus. Vajadzīga ļoti redzīga acs, lai saskatītu, kā garām aiztraucas viesuļvirpuļa dzīts mākonis. Neaizmirsīsim arī to, ka mūsu apziņa tik lielā mērā iekšēji tiecas palīdzēt, ka miesa var pat nezināt, cik dāsni tiek dots!

   385. Prāts ir neizpratnes vadītājs. Prāta vadīta domāšana tiek nosodīta, taču ari nesaprātīga rīcība tiek pelta. Tātad ir kāds spēks, kuram prāta darbība jāpapildina. Sirdij jābūt par augstāko tiesnesi. Tā, būdama tautu sirdsapziņa, ienes līdzsvaru. Prāts nerada līdzsvaru.

   386. Mūslaiku zināšanām par cilvēka iekšējām īpašībām ir jāpaplašina savs areāls, taču līdz tam vēl tālu. Cilvēcei vispirms jāattīrās pārbaudījumu ugunī.

   387. Sargājošo Roku var sajust visai reāli. Tas nav simbols, tā ir dārgas enerģijas parādība.

   388. Kooperatīvais darbs parāda jaunus celsmes ceļus, bet jābūt jutīgiem pret dzīves parādībām. Pieņemšanās spēkā atbalsojas jo plaši. Mūsu Vienkopa ir nevis piespiedu, bet gan brīvprātīga sadarbība. Izpratnes parādīšanās gatavo gaišus vēstnešus.

   389. Cilvēki brīnās par Augstākās Pasaules esamību. Viņi negrib pieļaut, ka tā ietekmē zemes dzīves notikumus. Notikumi risinās aizvien straujāk. Notikumu virpuļi neļauj cilvēcei atjēgties. Cilvēks sevi uzskata par Jaunas Pasaules radītāju. Šolaiku vadoņi uzskata, ka viņi cel Jaunu Pasauli, bet nevienam neienāk prātā, ka viņu Jaunā Pasaule ir tikai vecās ņirdzīgs smīns. Jaunā Pasaule iet jaunus ceļus.

   390. Tiekšanos uz Gaismu nevar apslāpēt, ja vien cilvēks no sirds meklē. Mēs pazīstam gara dziļumus, un dzīves putas Mūs neapturēs, īslaicīgs aptumsums nebūt nenozīmē, ka cilvēks ir atkritis. Ir jāprot saskatīt šo parādību raksturu, to pārejošo dabu - tā var atrast un saglabāt vērtīgus cilvēkus. Tāpēc Mūsu izvēle bieži izraisa izbrīnu. Galvenais ir - prast atšķirt vērtīgo no sēnalām.

   391. Atradīsim sevī vīrišķību sagaidīt lemtos termiņus, noskaidrosim sev notikumu ķēdi un bargajā stundā uzsmaidīsim varoņdarba vēstij. Rietumos iestājusies krēsla. Neprātīgie nenojauš, pēc kā viņi tīko, un tumsoņi nostiprina savu pārākumu. Labāk ir neredzēt cilvēces emanācijas. Tumsa panāk tos, kuri pazaudējuši ceļu uz Gaismu.

   392. Cilvēku, kas jutās nelaimīgs, dēvēja par debess aptum-šotāju. Viņš savāca ap sevi tumsu un inficēja tālus plašumus. Viņš kaitēja sev, bet vēl vairāk visam Esošajam. Viņš bija patmīlis, kas aizmirsis par apkārtējo. Liegdams laimi, viņš kļuva par posta perēkli. Kā pašapmierinātais zaudē panākumu pavedienu, tā sevis žēlotājs nošķir no sevis veiksmi. Cilvēkam nepiedien lemt sevi postam. Sen sētie vaidi un vaimanas pārvēršas iznīcinošā viesulī. Skaudības kašķis vēršas spitālībā. No ļaunprātības sastingst mēle. Veselu posta audzētavu ierīko cilvēks, kas nodevies nelaimes ilūzijai. Tādi indētāji Brālībā nav paciešanu. Tomēr daudzi sapņo par Brālību, nepadomādami par to, kādu bagāžu viņi nes! Bet cik stiprs ir cilvēks, kurš iepazinis cilvēcības laimi!

   393. Domas sūtījumiem jāizraugās skanīgi un neparasti vārdi. Neatkārtojiet tos un nesarežģījiet sūtījumus. Var atkārtot, lai ieskaidrotu, bet nedrīkst vienu vārdu lietot dažādās nozīmēs. Galvenais - lai neuzrodas sīkas domas, kas sagraiza domāšanas pamatu. Tādas sīkas mušas ir grūti iznīdēt, bet tieši tās dod izstarojurnām pelēku nokrāsu. Cilvēks uzskata, ka neviens un nekas viņa domas netraucē, bet tajā pašā laikā viņa apziņa ir sīku kurkuļu pilna, un domāšana pārvēršas par purvu.

   394. Vārdiem jāskan daiļi - tāda harmonija rada arī cildenu domāšanu. Nevajag noniecināt nevienu līdzekli apziņas izkopšanai. Neķītras lamas inficē izplatījumu un pazemina visa intelekta līmeni. Nejēdzība visos tās veidos ir bīstama slimība. Bet cilvēcei jāsaprot, kas dziedina un kas izraisa pagrimumu. Laiks iepazīt zemes esības šķīstīšanu. Nedrīkst apgrūtināt izplatījumu ar lāstiem, kas negaidot satriec nevainīgas būtnes. Kustīgā pūlī raidīta bulta var trāpīt pilnīgi nevainīgam cilvēkam. Arī domās var trāpīt tur, kur karma sagatavojusi vāju vietu. Varbūt bez šāda trieciena karma būtu varējusi mainīties, bet kļūmīgs trieciens var trāpīt nepelnīti. Tāpēc cilvēkiem jāizprot sava atbildība par katru izrunātu vārdu.

   395. Daudzi nospriedīs, ka nav vērts rūpēties par vārdiem un nodomiem, jo Pasaule pastāv ari ar visiem lāstiem. Taču akli ir šie nelgas, viņi it kā neredz visas nelaimes un postu, ko cilvēce sev sagādājusi. Nedraudam, bet ieteicam attīrīt atmosfēru. Atkal lielas platības aptver satricinājumi. Var sagaidīt jaunus satricinājumus. Cilvēki nespēj atlikt savus sējumus uz ilgu laiku.

   396. Jogiem ir pazīstamas tādas kā pēkšņas miegainības un noguruma lēkmes. Tās dēvē par vadošo mākoni. Jogs, protams, zina, ka šajā laikā aizplūst viņa enerģija, ko pievelk varena izplatījuma plūsmas straume. Jogs zina, ka viņš ir piedalījies Lielajā Kalpojumā cilvēces labā. Pastāv daudzi šādas kalpošanas veidi. Dažreiz cilvēks iekrīt tādā kā nesamaņā, bet citreiz smalkais ķermenis traucas piedalīties neatliekamā darbībā. Tad personas var redzēt šādu smalko ķermeni kā vīziju vai sajust neredzamu klātbūtni. Šādas darbības no attāluma ir acumirklīgas. Garām sarunām un iedarbībai nav vajadzīgs zemes dzīves laiks. Kad jogs jūt, ka tuvojas aizmiršanās brīdis, viņš ļaujas šim pavēlošajam aicinājumam, lai nepalaistu garām iespēju līdzdarboties kādā diženā lietā, īpaši raksturīgi ir tas, ka šāda saskarsme notiek gan lielos attālumos, gan ar pilnīgi svešām personām. Tik lielisks ir pievilksmes magnēts, kura pamatā ir domu enerģija. Var pamanīt daudzas parādības, kurām parasti nevelta uzmanību.

   397. Jogs augstu vērtē visas vajāšanas savā zemes dzīves ceļā. Šo grūtību pārciešanas ceļu sauc par paātrināto ceļu. Bez šķēršļu pārvarēšanas nevar saasināties sajūtas. Tāpēc nenoniecināsim nevienu ceļa paātrinājumu.

   398. Gudrie, satiekoties pēc šķiršanās, mēdz pasēdēt klusējot. Šādā rīcībā izpaužas liela pieredze. Lai nostabilizējas izsta-rojumi, lai līdzsvarojas domu enerģija. Enerģija ikreiz jālieto saprātīgi.

   399. Ievērojiet, cik ļoti attālinās cilvēki, kas nonākuši nejaušu tenku ietekmē. Viņu smadzenes pārtrauc darboties un kļūst līdzīgas netīrā ūdenī iemērktam sūklim.

   400. Pat vissīkākās zīmes ved uz lielam parādībām, bei cilvēki neatzīst, ka ērkšķiem aizaugusi taka var aizvest pie lieliska sasnieguma. Parasta kļūda ir tā, ka tālākvirzības apliecināšanai tiek prasītas lielas zīmes. Ir jāizprot viss pats smalkākais audums, kas piederas Visdiženākajam Veidolam. Nedrīkst pieļaut, ka cilvēki apkaunotu brīnišķīgo esamību. Uz Zemi jāatnes tie Veidoli, kas neizraisa kaitīgu apjukumu. Jau tā Diženais Koks ir sakapāts, atsevišķi tā zariņi nokaltuši. Nav redzams, ka kāds nožēlotu Vienotā Dārguma izniekošanu. Nesaprātīgie uzskata, ka saruna par nocirstajiem zariem ir nevajadzīgs simbols, jo viņi par Vienoto Veselo pat domāt neprot. Tādi nejēgas nespēj saprast Brālības apvienojošo nozīmi. Ko viņiem dos kupols, ja viņi pat pakāpienus nav ielikuši?

   401. Laiks saprast, cik lielā mērā cilvēka ceļš ir vērsts uz sadarbību. Bez sadarbības īstenošanas nebūs stipras valsts. Tie nav nereāli sapņi, tā ir evolūcijas termiņa diktēta prasība. Neuzskatīsim par abstrakciju mums piedāvāto glābšanās līdzekli.

   402. Kurš gan var uzņemties spriest par to, ko pats nezina? Kurš uzdrošināsies apliecināt kaut kā Nezināma esamību vai neesamību? Saprātīgāk ir pieļaut, ka pastāv daudz kas cilvēkiem nezināms. Šo vienkāršo patiesību lai dažkārt vēlreiz pārlasa.

   403. Vieni ir apzinīgi vēstneši, kas pašaizliedzīgi uzņēmušies atbildību; citi nes vēsti, to nezinot; trešie daļēji apliecina vērtīgo vārdu; ceturtie ar savu dzīvi parāda derīgo darbību. Daudz ir ieguldīšanas un apliecināšanas veidu. Neņemsimies noteikt, kurš no tiem var būt īpaši noderīgs. Savā redzeslokā ikviens var virzīt cilvēkus uz labo. Apsveiksim katru labestīgu ieguldījumu. Vīrišķība ļaus ietērpties necaursitamās bruņās.

   404. Kāpēc neatskan sauciens pēc palīdzības, kad tā ir nepieciešama? Palīdzība ir Brālības spēks. Cilvēkus nevar piespiest, ja viņiem nav nepieciešamības apziņas. Kas nevēlas savu ceļu turpināt Brālībai atbilstošā veidā, tam visi padomi par Vienotības spēku ir lieki, kamēr viņš neapjautīs savu nomaldu.

   405. Gudrie Novēlējumi palīdz neizlaist no acīm mērķi. Pieredzējis strēlnieks stingri raida bultu, bet mazdūšīgajam roka dreb. Maldoties un svārstoties mērķi nevar sasniegt. Diženuma noniecināšana ikreiz padara garu svārstīgāku. Daiļais Diženums ir Vairogs pret visiem maldien. Taisni iet cilvēks uz Daili. Viņš nepagriezīs Dailei muguru un nezaimos to.

   406. Neticība raksturīga ne tikai garīgas ievirzes pārspriedumiem. Tā attiecas uz visām zinības nozarēm. Neticība piemīt īpašai cilvēku sugai. Viņi sev liedz jebkuru jaunrades iespēju. Viņi nevar būt izgudrotāji. Viņi nezina, kas ir iedvesma. Tādi neticētāji var apgrūtināt evolūcijas kustību. Šo cilvēku ir daudz, un viņi prot nosodīt visu, kas neietilpinās pašu apziņā. Neņemsim par paraugu staigājošus miroņus.

   407. Bet kā lai izturas pret neticīgajiem, kas visur mēģina radīt plaisas? Viņu ir ļoti daudz, un savā tumsonībā viņi ir loti skaļi un uzmācīgi. Pret šiem cilvēkiem jāliek lietā vairāki zinātniski argumenti. Viņi rscieš, ja norāda uz viņu atzinumu pārāk abstrakto raksturu. Laimīgā kārtā vairākas zinātnes nozares palīdz apgaismot evolūcijas ceļus. Nejēgas, protams, gribēs saglabāt sen novecojušus jēdzienus. Viņiem nepatīk, ja tiek prasīti pierādījumi. Viņu centieni aizsegties ar zinātniskiem terminiem liecina vienīgi par šo cilvēku uzskatu šaurību. Dažreiz ir derīgi pieskarties inertumam, lai sajustu, cik dziļi ir šķēršļi, kas nostājas evolūcijas brīvības ceļā. Nevajag sarūgtināties tādu apzīmogotu apziņu dēļ. Katrs vārds, ko viņi uztvers kā izaicinājumu, būs noderīgs sējums. Lai pat ņirgājas, ja vēlas, taču vielas perturbācija būs panākta.

   408. Brālība iemāca saskatīt tās robežas, kur iespējams sasniegt noderīgas sekas. Daudzi jau ir tādā trūdēšanas pakāpē, ka vielas perturbācijas vietā var notikt vienīgi izplatījuma saindēšana. Ikviens Brālības māceklis saprot, kur pieskaršanās vairs nav iespējama.

   409. Iecietība ir viens no novērošanas nosacījumiem. Patiess vērīgums ir izzināšanas pamats. Neiecietīgs cilvēks nespēj radīt pareizu priekšstatu par lietām. Viņš liedz sev novērošanas spēju un zaudē gaišredzību. Ko gan var izzināt realitāti noliedzoša patība? Daudz ir piemēru tam, ka lielas Patiesības tika izkropļotas neiecietības dēļ. Var teikt, ka neiecietība ir ignorance, taču tas būs pārāk maigi sacīts. Neiecietība ir ļaunums. Laba neiecietība nav iespējama. Tā katrā ziņā ietver sevī ari melus, jo slēpj patiesību. Tikai visai negudrie vieglprātīgi spēj uzskatīt, ka neiecietība nav nekas nepiedienīgs.

   410. Jau teicu, ka zinātne par domas pārraidīšanu no attāluma ir cilvēcei lemts sasniegums. Taču tai ir jābūt īstai zinātnei un jārada pret sevi pienācīga cieņa. Nav pieļaujams, ka cilvēki vairāk cienītu primitīvu aparātu nekā diženo enerģiju, kas ir viņos pašos. Nedomājiet, ka cilvēkā apslēpto spēku izpratne ir jau pietiekami nostiprināta, īpaši maz cieņas pret šādiem spēkiem ir mazizglītotos ļaudīs. Viņi ir gatavi mesties tā saucamā spiritisma tumšajā bezdibenī, bet nevēlas padomāt par spēkiem, ko sevī ietver domas. Zinātne par domu nevar attīstīties, ja cilvēki tai nevelta nekādu uzmanību.

   411. Esiet ļoti piesardzīgi, jo strāvas ir nedabiskas. Nevar būt parastas parādības ne vien temperatūras, bet ari paša kīmisma krasas maiņas. Tāds sajukums ir visā pasaulē, tāpēc jo vairāk jāpiesargājas, citādi var iestāties centru darbības traucējumi. Kīmisms var iedarboties kā inde. Starpplanētu strāvu plūsmas traucējumi vēl tiek maz pētīti. Gaisu, tāpat ari ūdeni un uguni, uzskata par parastām lietām. Bet vai šīs izpausmes nav katru mirkli citādas?

   412. Katrai velvei ir savs augstākais punkts. Ja to izkustina, sabrūk visa velve. Tāpat ari dzīvē ir Visaugstākais Pieskāriens, bez kura dzīve pārvērstos haosā. Vai ir viegli sajust šo Bezrobe-žības punktu? To ir sajutuši tikai nedaudzi, toties Bezrobežība uz visiem laikiem apskaidroja viņu apziņu. Dižens ir apziņu augšupceļošo smalkāko enerģiju jēdziens. Nav iespējams tās nosaukt citādi kā vien par smalkākajām. Zemes aparāti tās neuztver. Neviens šīs enerģijas nav redzējis, bet daudzi par to klātbūtni ir pārliecinājušies, piedzīvojot vārdos neizsakāmas sajūtas. Liktos, ka zemes dzīves spēki uz visiem laikiem ir nošķirti no smalkākā novada, tomēr ari mūsu planēta izzinās augstākās enerģijas, ja vien cilvēce to vēlēsies. Šajā nosacījumā ietverts galvenais iespējas apstiprinājums, jo gribas neprāts var katru iespēju noraidīt. Taču nedrīkst pieļaut, ka lieliskās velves augstāko punktu sagandētu neprāts. Lai katrs atceras savas dzīves labākos mirkļus. Vai tiešām nekļūs maigāka arī viscietākā sirds? Lai katrs savā dzīvē izjūt lielisko enerģiju augstākā punkta pieskārienu.

   413. Iedomāsimies, ka mums pieskaras smalkāka enerģija. Tādai bultai jāizurbjas cauri visam izplatījumam. Ja ari neatradīsies vārdi neatkārtojamās izjūtas izteikšanai, tomēr tā paliks kā pats neapstrīdamākais visā esamībā.

   414. Cilvēks, kas sevī saglabājis kaut vienu smalkāko izjūtu, jau uz visiem laikiem kļūst par neparastu būtni.

   415. Ne tikai atsevišķi cilvēki, bet gan lielākā dala spēj sajust smalkākās enerģijas. Par tām tikai vajag domāt.

   416. Jā, jā, jā, parastā kļūda ir tā, ka pat tie cilvēki, kuri pieļauj smalko enerģiju pastāvēšanu, nepareizi iedomājas to darbību. Smalkāko enerģiju parādīšanos iedomājas kā kaut ko pērkonskaļu un fiziski satriecošu. Cilvēki nespēj iedomāties, ka viņu pasaulīgā daba padara augstākās enerģijas gandrīz mēmas un nemanāmas. Iekšējā iedarbība, protams, būs milzīga, taču maz ir to apziņu, kas tiktāl sagatavotas, lai spētu uztvert šos Augstākos Pieskārienus. Nevajag domāt, ka tālo pasauļu sūtījumus kāds var saņemt nesagatavots. Nevajag noskumt, ja cilvēka divkāršā daba - zemes un smalkā - nespēj viegli izpausties kopīgi. Nāksies atkal atcerēties šīszemes sadarbību, kas ar grūtībām tiek apgūta. Itin bieži tā modina viszemākās kaislības, lai gan vajadzētu parādīties saprātīgam darbam. Ja pat sadarbība reti iesakņojas nelielos pulciņos, cik daudz grūtāk ir uztvert smalkāko enerģiju sintēzi! Runājam par to, nevis lai skumdinātu, bet gan lai ieaudzinātu pacietību un tiekšanos.

   417. īpaši nav pieļaujami centieni izmantot smalkākās enerģijas personiskiem mērķiem. Augstākais Spēks gan piešķir mums varenu iekšējo spēku, bet brīnišķīgo enerģiju nedrīkst varmācīgi izmantot savtīgā nolūkā. Ļaujiet tikai ienākt Daiļajam Spēkam, un daudz kas nāks pats par sevi.

   418. Zinātnieku uzmanību bieži novērš tas apstāklis, ka eksperimenti ar smalkākajām enerģijām nav atkārtojami. Taču viņi aizmirst, ka neatkārtojama ir nevis enerģija, bet gan viņi paši. Turklāt viņi neprot radīt eksperimentam atkārtojamus apstākļus. Jums daudzreiz ir nācies vērot, cik dažādi ir blakus apstākļi. Tomēr pat visnotaļ gudri zinātnieki nepievērš uzmanību lielajai apstākļu dažādībai. Vispirms viņi neņem vērā savu noskaņojumu, bet nervu centru stāvoklis daudzos eksperimentos ir izšķirošais faktors. Aizmirstas tiek ari to darbinieku kvalitātes, kuri piedalās eksperimentos. Taču pat senlaikos un pēc tam alķīmiķi loti labi izprata, cik vērtīga ir sadarbība. Viņi zināja arī to, ka nozīme ir pat dzimumam. Viņi nenoliedza mēness iedarbību un izpausto planētu spēku. Bet tagad tādus pirmatnējus nosacījumus uzskata gandrīz vai par burvestību. Nav iespējams cilvēkus pārliecināt, ka viņi paši ir daudzu mīklu atrisinājuma nesēji.

   419. Par aizmiršanu liecina ari nevērība pret domāšanas kvalitāti. Pārāk maz vēl ir runāts par šo diženo spēku. Tā, piemēram, cilvēks atstāj bez ievērības to, ka, pastiprinādams domāšanu, viņš nevilšus izplata savu domu. Patiesi, spēcīgiem domātājiem jābūt visai piesardzīgiem. Viņu domu izplatījumā var vieglāk uztvert. Jūs jau zināt par strāvām, kuras gluži kā caurule apņem un sargā raidīto domu, taču pat šāds īpašs līdzeklis ne vienmēr ir efektīvs.

   420. Telegrammas var pārtvert, tāpat var pārņemt ari domu. Tā klusēšana nebūt nav noslēpuma saglabāšana.

   421. Ikvienam nākas loti daudz kontaktēties ar pilnīgi svešiem cilvēkiem. Ari paša vārds kaut kur tiek izrunāts. Neaizmirsīsim, ka šādām tālām saskarsmēm dažkārt ir lielāka nozīme nekā kontaktiem ar tuviniekiem. Var pamanīt, cik ļoti tālie pavēstījumi atsaucas uz visiem iekšējiem centriem. Taču šādu neapšaubāmu apstākli gandrīz nemaz neņem vērā. Cilvēki domā, ka īpaši nozīmīga ir ķermeniska saskarsme. Nenoliegsim, ka sava nozīme ir arī rokasspiedienam. Bet tāla, neharmoniska doma var ļoti spēcīgi ietekmēt. Neviens nespēj saskatīt šos tālos pavedienus, taču izsmalcināta apziņa tos jūt.

   422. Vai nav lieliski, ka apziņa miegā varēja iezīmēt sirds kontrakcijas lēkmes tuvošanos? Tikpat svarīgi ir, ar kādām vibrācijām var novērst stipras sāpju lēkmes. Daudz ko var ievērot.

   423. Daudzi lasīs par Brālību. Daudzi to pārrunās. Bet vai daudzi īstenos dzīvē Brālības principus? Ir vajadzīgi nevis lasījumi, nevis sarunas, bet gan brālīgo attiecību uzplaiksnījumi dzīvē. Tāpat vajadzīgi eksperimenti ar domas enerģiju; ja ari tie nedos spožus rezultātus, tomēr piepildīs izplatījumu un kādam nezināmam palīdzes. Lai izpaliek tukšie apgalvojumi, ka kaut kas nav izdevies. Šodien neizdevās, lai rīt uzplauktu jo krāšņāk.

   424. Jāizprot arī savstarpējās cieņas nozīme, kas ir Brālības pamatā. Kad spēki desmitkāršojas, jāatzīst kopības dziļā jēga. Brālis nenosodīs brāli, jo zina, ka nosodījums ir sairums. Brālis gudri palīdzēs katrā ceļa pagriezienā. Tātad sadarbība visupirms ir zinātniska darbība.

   425. Salīdzinādami apziņas pieauguma fāzes ar zinātniskām metodēm, mēs nebūt nevēlamies iztukšot brīnišķīgos avotus, gluži otrādi - mēs gribam radīt drošus enerģijas avotus. Zinātnes uzdevums ir nostiprināt ceļus uz Augstāko izzināšanu. Ir pienācis laiks, kad senajiem zinību simboliem jāpārvēršas par zinātniskām formulām. Nenoniecināsim tādu domāšanas attīrīšanas procesu. Iemācīsimies atrast sabiedrotos visnegaidītākajās jomās. Nevis ienaidnieki, bet gan līdzdarbinieki būs visu Dabas spēku izzinātāji.
   Acīmredzamība liks atcerēties, cik dziļa ir realitāte. Tā dzīva organisma sašķelšanas vietā veidosim apziņas vienotību. Lai nedēvē Mūs par sapņotājiem, jo priekšroku dodam precīzām zināšanām, ciktāl tās var būt precīzas.

   426. Skolās vajadzētu ieviest jaunu mācību priekšmetu - zinātnes sintēzi. To apgūstot, skolēni ieraudzīs, cik cieši ir saistītas daudzas izzināšanas jomas. Viņi ieraudzīs, cik plašs ir zinātnes loks! Vīni sapratīs, ka katrs zinātnieks saskaras ar veselu virkni zinātnes nozaru. Ja arī viņš nespēj tās pilnībā apzināt, vismaz to uzdevums viņam ir jāizprot. Iepazīdamies ar sintēzi, skolēni var apzināti izraudzīties sev atbilstošu zinātnisko darbību. Neaizmirsīsim, ka līdz šim izvēle parasti bija visai nejauša, tā bieži balstījās uz miglainām ģimenes tradīcijām. Visai bezpalīdzīgs skolēns jutās, ari apgūstot savstarpēji izolētos mācību priekšmetus, jo nesaprata, kāpēc nepieciešami tieši tie, nevis kādi citi. Mācot valodas, parasti netika paskaidrots, kādas priekšrocības dod katra no tām. Tāpēc ari bieži bija vērojama laiska attieksme pret zināšanu apgūšanu. Tas nebija slinkums, tā izpaudās neizpratne par to, kāds ir mācību priekšmeta mērķis un jēga. Katram zinātnes priekšmetam nepieciešams interesants ievads, bet zinātnes sintēze rosinās uz darbu pat vissīkāko apziņu. Nevajag domāt, ka šī sintezē ir uztverama tikai vecāka gadu gājumā. Tieši sākumnodarbībās bērni īpaši viegli apgūst plašus uzskatus. Protams, sintēzes izklāstam jābūt interesantam un aizraujošam.

   427. Sintēzes dailes apziņa cilvēkam paliks uz visu mūžu. Ikviens pētnieks, kas sevi veltis kaut vai nelielai Visuma daļiņas izpētei, to tvers plaši, nevis šauri. Tādējādi izzināšana būs vispārēja. Patiesi, tur, kur deg zinību uguns, ir lemta Gaiša nākotne.

   428. Zinība ir vārti uz Brālību. Nebrīnīsimies, ka Brālības veidošanās sākas ar zinātņu sintēzi. Lai katrs pārvalda vienu priekšmetu, taču viņš pratīs turēt godā ari neskaitāmos izziņas atzarojumus. Tādas cieņas atmosfērā dzimst Brālības izpratne.

   429. Pat cilvēka visai īsās dzīves laikā var vērot salu pazušanu un rašanos, ezeru un upju pārvietošanos, veco vulkānu izdzīšanu un jaunu mošanos. Var redzēt, kā pastāvīgi paceļas viens krasts un iegrimst otrs. Neviens neteiks, ka dažos gadu desmitos planētas garoza nav jūtami mainījusies. Tagad, zinot, cik tālu pusgadsimta laikā atkāpusies sauszeme, un domās turpinot šo atkāpšanos planētas pastāvēšanas simtiem miljonu gadu garumā, kļūst skaidrs, cik milzīgas pārvietošanās šajā laikā, iespējams, ir notikušas. Lai atzīmē šos visiem zināmos skaitļus un pabrīnās par planētas apstākļu pārmaiņām. Tādas acīm-redzamības ir īpaši noderīgas nesaprātīgajiem cilvēkiem. Līdz pat šim laikam vissenākie periodi tiek apšaubīti, jo cilvēki nedomā par simtiem miljonu gadu, - tādus izskaitlojumus viņiem aizliedz seno simbolu izkropļotāji. Taču jaunā paaudze jānostāda lielu problēmu priekšā. Kustība būs izejas punkta pamats. Lai mūsu planēta varenā kustībā pārvēršas par mazu bumbiņu. Lai nenobīstamies pēkšņi atrasties Bezrobežības virpulī. Tad arī Brālība būs drošs Enkurs.

   430. Kāds saka: "Es to visu jau zinu," - bet viņam nav taisnība. Viņš nezina Brālības nozīmi. Viņš nav centies noteikt planētas nozīmi gadsimteņu izskaitļojumā. Viņš nav domājis par Debess juma kustību. Lai tad nu godīgi atzīstas, cik maz viņa dzīvē un domāšanā sev vietu raduši paši galvenie jēdzieni. Tāda atzīšanās būs pirmā taka uz Brālību.

   431. Lai pajauta Lielajam Ceļiniekam, no kurienes viņš nāk. Viņš neatbildēs, jo nes apslēpto zinību. Viņš ir sapratis, kad un kam nodod uzticēto Nastu.

   432. Kāds zemnieks uzcēla māju vulkāna pakājē. Kad viņam vaicāja, kāpēc viņš pakļauj sevi tādām briesmām, virs atbildēja: "Atšķirība ir tikai tā, ka es zinu par briesmām, bet jūs gan nezināt, kas ir jums visapkārt." Ir jāatrod pareizais līdzsvars starp mierīgumu un briesmu apzināšanos. Nedrīkst dzīvot vienās bailēs, taču arī bezrūpīgums nav īstā izeja.

   433. Nezin kāpēc putnus uzskata par bezrūpīgām būtnēm, taču viņi ne vien jūt sliktu laiku, bet arī labāk nekā cilvēki rūpējas par ligzdošanas un pārlidojuma termiņiem. Visās Dabas valstībās ir lieliski attīstīts lietderīgums - cilvēki ne vienmēr prot to novērtēt. Viņi slikti zina pagātni un negrib domāt par nākotni. Pagātnes pētījumiem lielākoties ir gadījuma raksturs, un tāpēc atklājumi ir fragmentāri. Cilvēki parasti aprobežojas ar pazīstamu vietu izpēti, viņi aizmirst, ka dzīvība ir staigājusi pa visdažādākajiem ceļiem un tās pēdas var parādīties negaidīti un ne visai skaidri. Sevišķi jāglabā laikabiedru piezīmes, kas pēc gadsimtiem var palīdzēt atrast vietas, kuru aprises kļuvušas pilnīgi citādas.

   434. Ir tāda sena krātuve, par kura jau esat dzirdējuši. Brālība ir saglabājusi nenovērtējamus vissenāko laiku pieminekļus. Ir cilvēki, kuri šo daudzstāvu glabātavu ir redzējuši. Ņemot par paraugu Brālības pamatdarbu, cilvēki var apvienoties vērtīgai sadarbībai. Brālība nav mīts, un tās atdarināšana būs ari noteicošais celsmes faktors. Netiek liegts atdarināt kaut ko augstu. Visās Mācībās ir ieteikts pārbaudīt sevi salīdzinājumā ar vislabākajiem un visgrūtākajiem sasniegumiem. Izvirzot sev augstu uzdevumu, var panākt visai nozīmīgas sekas. Visas briesmas tad liksies kā smieklīgi rēgi.

   435. Zemes dzīve dažkārt ir dēvēta par bezlaicīgu. Patiesi, citu stāvokļu vidū zemes dzīvei ilguma nav. Brālība virza domas uz tālajām Pasaulēm.

   436. Brālīga pakalpošana var sākties tad, kad ir atmesta savstarpēja nosodīšana. Apspriešana nav nosodīšana. Var būt brālīga rīcība, kas tūliņ nav izprotama. Var apjautāties par cēloņiem, bet nedrīkst neizpratnes dēļ izteikt nosodījumu, kas ir ka ass nazis. Brāļi tik loti ciena cits citu, ka neturēs Brāli aizdomās par necienīgu rīcību. Viņi sapratīs jebkuru stāvokli un padomās, kā palīdzēt. Tādā sadarbībā nebūs ne mazākās piespiešanas. Taču savstarpēja saprašanās nerodas vienā mirklī - vajadzīgs zināms laiks, lai harmonizētu centrus. Tādēļ senlaikos jaunpienācējiem noteica zināmu pārbaudes laiku. Šajā laikā viņi varēja pamest Brālību, neradot smagas sekas. Termiņš varēja būt no trim līdz septiņiem gadiem, bet pēc tam nodevībai jau būtu vissmagākās sekas. Tās nevajag uzskatīt par nežēlību, jo negaisa laikā bēgošo var nospert zibens. Pats bēgšanas ātrums tikai pastiprinās briesmas.

   437. Taču Brālības balsts ir nevis briesmas un bailes, bet gan prieks. Harmonijā aug pārpasaulīgās izjūtas. Kas reiz šīs cildenās jūtas izbaudījis, tas jau pazīst Brālības Magnētu.

   438. Nevienā eksperimentā nevajag nodoties pārmērībai. Vispār pārmērības nav pieļaujamas, jo tās ir pretējas līdzsvaram. Cilvēks kā pilnīgs mikrokosms nedrīkst izjaukt līdzsvaru, kas ar tādām pūlēm iegūstams.

   439. Psihiskā daba kā cilvēkiem, tā arī dzīvniekiem ir individuāla. Maldīgi ir piedēvēt to vienai rasei vai sugai. Dažām tautām var pamanīt noslieci uz psihiskām izpausmēm, taču šī īpašība nebūt neizskaidro atsevišķām personībām raksturīgās spēcīgās parādības; tāpat mēdz būt arī dzīvnieku pasaulē. Teiks - varbūt tas liecina par jucekli kādu likumu darbībā? Nepavisam ne, gluži otrādi - tas tikai parāda, ka ir likumi, kas stāv pāri cilvēka saprašanai. Daudz ir jautājumu, kuri ieved maldos tos, kas nespēj domāt ārpus zemes dzīves uztveres. Cilvēki pieraduši domāt par nejaušajām tautu robežām, uzskatot tās par kaut ko negrozāmu. Vienai veselai tautai ari jādomā vienveidīgi; dzīvnieku sugai jābūt ar gluži vienādiem paradumiem, bet pati dzīve liek saskatīt lielu dažādību. Cilvēks būs laimīgāks, kad atradīs psihiskās dabas likumu pavedienu.

   440. Ja jau Zemei draud katastrofa, tad varbūt nav jēgas kaut ko pierakstīt, pētīt un saglabāt? Tāda atziņa var rasties tikai tad, ja par pamatu ņem zemes dzīves viedokli. Ja nepastāv Smalkā Pasaule, tad par Zemes pasauli nav vērts pat rūpēties. Bet Mēs runājam par dzīvību, nevis par zemes sauju.

   441. "Mēs jau visu zinām," saka tie, kas neievēro dzīves pamatus. Ikviens var sastapt šo viszinīgo lielību, un ikviens var pārliecināties par tādu klaigātāju tumsonību. Nav iespējams neskumt par tik nekaunīgiem paziņojumiem. Lai šie cilvēki paši uz savas ādas izjūt savu ignoranci. Ar savu nostāju viņi apstiprinās to, kāpēc pasaulē ir tik daudz nelaimīgo. Nepūlēsimies nemitīgi atgādināt par nelaimes cēloņiem.

   442. Bez jebkādām pamācībām cilvēki prot glabāt mīlu lietiņu. Viņiem netrūkst atjautas to paslēpt. Viņi cenšas šo iemīļoto lietiņu nesasist, nebojāt. Kāds ir teicis: cilvēki vissau-dzīgāk izturas pret dārgakmeņiem un dārgmetāliem, mazāk - pret augiem, vēl mazāk - pret dzīvniekiem, bet vismazāk - pret cilvēku. Spriediet paši, cik pareizs ir tāds atzinums. Cilvēks ir vissmalkākais organisms, un tieši ar viņu apietas visnežēlīgāk. Neizliksimies neredzam, ka tā saucamā miesas soda atcelšana ir tikai aizsegs vēl lielākai cietsirdībai. Kad gan tiks atcelta garīgā vajāšana!? Kad gan cilvēki atzīs, ka augstākā mocīšanas pakāpe ir gara plosīšana?! Iekams viņi neapjēgs Smalko Pasauli, neizpratīs arī cilvēkmīlestību. Nebrīnīsimies, ka daži prasa sadalīt Augstākās Pasaules daudzās pakāpēs. Lai labāk šie prasītāji vispirms apgūst kaut vai vienu - Smalko Pasauli, lai prastu tajā pienācīgi ieiet. Iedalījumu sapratīs vēlāk, kad kaut pirmā Bezrobežības pakāpe būs izprasta.

   443. Brālība gluži kā magnēts pievelk jau sagatavotās dvēseles. Ceļi ir dažādi, bet pastāv tā iekšējā stīga, kas skan un aicina uz vienotību. Var sajust visdziedinošākās vibrācijas, taču tikai nedaudzi saprot tādu dziedniecisku parādību nozīmi. Ar vārdiem vien nevar izskaidrot, kā notiek šī savienošanās. Ir jābūt paplašinātai apziņai, lai izprastu un atzinīgi pieņemtu sūtīto Palīdzību. Tā cilvēks sāk izzināt, kā tuvojas augstākā enerģija.

   444. Kurš var teikt, ka pasaules saspringtība mazinās? Gluži otrādi - tā verd, un cilvēki neprot notiekošajam pat nosaukumu atrast.

   445. Daudz neizpratnes pastāv ap piedošanas jēdzienu. Piedevušais uzskata, ka ir izdarījis ko sevišķu, bet patiesībā ir tikai pasargājis savu karmu no sarežģījumiem. Tas, kam piedots, domā, ka nu viss beidzies, bet kanna taču paliek. Tiesa, piedevušais nav otra karma iejaucies un nav to padarījis smagāku, bet pats Karmas likums stāv pāri abiem - gan piedevušajam, gan piedošanu saņēmušajam. Karmas pavēlnieki var karmu līdz zināmai pakāpei mainīt, ja šķīstītāja uguns gaiši uzliesmo, bet tāda liesma tik viegli neiedegas.
   Lieli upuri ir nesti, lai aizdegtu uguni. Var godināt šādas pašuzupurēšanās piemiņu. Daiļums mīt tādos aicinājumos. Ne gadsimti, ne laužu apmulsums nespēj nomākt aicinājumus būt pašaizliedzīgiem. Par to pašu vēsta arī Brālības vēsture. Lieliski, ka arī tagad neaizmirst jēdzienu, kas pastāv cauri mūžiem.
   Neignorēsim pat nelielu pārpasaulīgā ceļa neizpratni.

   446. Daži fiksē pārmaiņas savā attieksmē pret apkārtējo. Tādas piezīmes ir lietderīgas, jo liek padomāt par notiekošajām evolūcijas kustībām. Nebaidīsimies pieļaut kļūdas, izdarot šādus novērojumus. Var gadīties, ka nejaušs noskaņojums novērojumu patvaļīgi iekrāsojis, taču cauri uzslāņotajām krāsām tomēr var jaust kustību. Tieši šī kustība kā dzīvības simbols vadīs cilvēku.

   447. No paražām jāatstāj tās, kuras sekmē gara attīstību. Neaizskarsim jūtas, kas var dot visvērtīgākos zarus. Nenocirtīsim veselīgos dzinumus, jo nevar vienā mirklī radīt kaut ko jaunu un daiļāku.

   448. Bieži vien cilvēka parastās sajūtas uzskata par kaut ko pārdabisku. Priekšnojauta ir ļoti dabiska parādība, bet māņticības dēļ to ierindo neparasto uzkrājumu kategorijā. Sajūta nepievils, bet tās uztveršana būs zināms sasniegums. Cilvēki īpaši apjūk tad, kad pār viņiem vienlaikus brāžas dažādu sajūtu bangas. Pat pieredzējuši novērotāji nespēj orientēties pretrunīgajās izjūtās. Vienas var izraisīt tuvs kaimiņš, citas atlido no tāliem kalniem. Nereti tuvais apstāklis var pārmākt ļoti svarīgas tālas strāvas. Neskumsim par sīko, kad var nākt diži aicinājumi. Savas jūtas jāpielāgo lielākajam, zinot, ka tāds var rasties, īpaši tad, kad izplatījums ir saspriegts, uzmanība jāvelta lieliem uzdevumiem.

   449. Priekšnojautu dažreiz dēvē par kuģa priekšgala tēlu. Tas skrien pa priekšu un neļauj sevi panākt. Jaunā apziņa saprot, ka kuģim ir priekšgals un pakaļgals, bet māņticība pievieno kuģa priekšgalam visfantastiskākos veidolus. Tā ari cilvēku domāšana pašas vienkāršākās sajūtas izgrezno ar neredzētiem tēliem.

   450. Kas nosaka panākumus? Daži domā, ka nemitīga izzināšana. Vai šāda ievirze nebūs vienpusīga, un vai tai nevajadzētu pievienot jau zināmā sakārtošanu? Daudzreiz ir gadījies vērot, ka cilvēki abstrakti tiecas pēc kaut kā jauna un tomēr turpina dzīvot vecajā cūkkūtī. Dažs lasa lekcijas par tīrību, bet pats ir visnotaļ netīrs. Vai tāda mācīšana būs pārliecinoša? Lai arī sliņķis aicina būt darbīgam, bet kurš gan viņam ticēs? Nebaidīsimies minēt šādus vienkāršus piemērus, jo dzīve ir pilna ar tiem.
   Kas sapņo par harmoniju, tas zina, ka nav jauna tā māja, kurā mīt vecas drazas. Var ari redzēt, kā novīst lieliski sasniegumi, nespēdami augt gružos. Ir skumji vērot tādu vērtīgu sasniegumu likteni, turklāt to trūdēšana uz ilgu laiku piesārņo jau atrastus ceļus. Lūk, kāpēc runāju par līdzsvaru.

   451. Neļaujiet aizskart nevienu meklējumu, ja tas ir patiess un tam ir labs pamats. Ir vajadzīga rūpība un saudzīgums. Kā dārznieks audzē jaunus augļus un mēslo augsni, tāpat būsim ari mēs gatavi palīdzēt jaunajam un sakārtot veco. Kas grib palīdzēt, tam jāprot sniegt visdažādāko palīdzību. Tikai tad, ja ir šāda gatavība, var atrast, kā likt to lietā.

   452. Novērojiet un, ja iespējams, pierakstiet notikumu datumus. Pēc tam varēsit salikt lielisku mozaīku.

   453. Kā runāju par jaunā un vecā samēru, tāpat teikšu ari par ārējā un iekšējā samēru. Kādreiz cilvēkus mācīja melot un izlikties un par neīstumu slavēja, bet tagad tādi mācību priekšmeti ir likvidēti, jo šīs īpašības kļuvušas par iedzimtām. Tiešām - jāpievērš uzmanība traģiskajai iekšējā nesaskaņai ar ārējo. Vai, pastāvot tādai pazudinošai disharmonijai, var gaidīt īpašus panākumus augstās enerģijas apguvē?! Cilvēki nonāk līdz tādai truluma pakāpei, ka pat nespēj aptvert, ka ikvienā cilvēkā nemitīgi cīnās gan ienaidnieks, gan draugs. Nav iespējams būt stipram, ja uz sejas ir maska, bet sirdī - duncis. Nav iespējams gūt panākumus, ja viengabalains organisms pastāvīgi tiek šķelts. Mēs runājam par vienotību, lai katrs to izprastu ne vien attiecībā uz saviem tuvākajiem, bet ari uz sevi pašu. Iekšēja sašķelšanas jau ir trūdēšana un pašaprišana.
   Sarunās par Brālību ne bez iemesla tik daudz tiek atgādināts par vienotību. Šīs kvalitātes jēga ir jāizprot dziļi.

   454. Ikviens ir ievērojis un brīnījies, ka vislabākajās Mācībās notiek šķelšanās. Daži vadītāji pat uzskatīja, ka tas ir noderīgi, lai rosinātu diskusijas. Taču būtu gan jāpadomā, ka Patiesība nevar būt pretrunu pilna. Vienīgi aklie neredz to, kas atrodas viņu priekšā. Vai šāda akluma cēlonis nav paša sašķeltība?

   455. Dažādu bezjēdzīgu strīdu vēsture var noderēt par pamācību. Visā pasaulē vērojams šis neprāts. Vai nav pienācis laiks atgādināt par Brālību?

   456. Ne vien neatbilstība starp veco un jauno, iekšējo un ārējo, bet ari visvienkāršāko vārdu dažādā izpratne neļauj nostiprināties virzībai uz priekšu. Nav nekā dīvaina, ka paši vienkāršākie jēdzieni tiek iztulkoti ačgārni, - apziņas nav savienotas. Cilvēki, neskaitot dažus lieliskus uzlidojumus, lielākoties tikai mīdās pa purvu. Viņiem nevar dot augstākās enerģijas, kamēr pati ikdienišķā dzīve nav sakārtota. Jūs dzirdējāt, cik traģiski beidzās eksperiments ar augstsprieguma strāvām, un pareizi sapratāt, ka cēlonis tam bija nevērība. Pirmā veiksme ne vien nenoskaņoja uz piesardzību, bet, gluži otrādi - pavēra ceļu nevērībai. Tādu piemēru ir daudz. Bieži vien veiksmi nedrīkst dot, jo nesaprātīgo rokās tā var kļūt par bīstamu rotaļlietu.
   Liela ir ignorance, kas aizšķērso attīstības ceļus.

   457. Ari uzdevums ietver sevī briesmas. Uzdevums ir jātur stingri, jo rokas snaikstās no visām pusēm. Tāpēc nav brīnums, ka ceļā uz Brālību ir tik daudz norādījumu. Nav gudrs tas, kas šos ceļavārdus uzskata par liekiem. Kurš var palielīties, ka viņa ceļasoma jau ir kārtībā?

   458. Gatavojoties Brālībai, jāsaprot vienkārša patiesība - jo vairāk, jo labāk. Neiedomāsimies, ka visa ir gana. Jāuzskata par vajadzīgu pārlūkot visas līdzpaņemtās lietas. Daudz paņemt nevar, bet vajadzīgo aizmirst ari nedrīkst. Pati izvēle jau būs pietiekams pārbaudījums.

   459. Slāpes dzesē ar valgmi. Izziņas slāpes veldzē ar tuvošanos Augstākajai Pasaulei. Daudzi zinātnieki visu mūžu ir mocījušies nepasakāmas skumjas, jo ir atteikušies no Augstākas Pasaules izzināšanas. Grūtsirdība, ko izraisījusi nepareiza ceļa izvēle, ir visbriesmīgākā, tā saēd cilvēku. Viņš beidzot pavisam nogriež sev attīstības iespējas un mokās, savus maldus neizpratis. Daudz ļaunuma rodas tādās būtnēs. Šie cilvēki ir gatavi vajāt pat mazāko Gaismas izpausmi.

   460. Cilvēkiem ir daudz masku, bet viena no pretīgākajām ir vienotības maska. Ir tiešām jābūt dubļos iestigušām, lai uzdrošinātos tā melot un rādīt vienotības smaidu, bet sirds dziļumā slēpt ļaunumu. Vajag iedomāties, cik nomākts ir gars, lai saprastu, kā šāds cilvēks pazemo savu pašcieņu.
   Bieži notiek tāda nejēdzīga parādība, un cik sveša tā ir Brālībai!

   461. Brālība nav patvērums, tā ir Gaismas Bāka, guži kā Sardzes Tornis. Tā jāsaprot Brālības parādīšanās. Citādi cilvēki nereti iedomājas, ka Brāļi glābjas no kaut kādiem vajātājiem. Nē, Brālības nošķiršanos izraisa pavisam citi cēloņi. Kā Bāka uz augstas klints tā nodod savas zinības cilvēces glābšanai.

   462. Dažu Skolotāju ieteikums bija neķerties pie neatrisināmiem jautājumiem. Protams, viņi negribēja apmulsināt nesagatavotus prātus, bet tur, kur pārspriedumi ir iespējami, jāieteic vistālākās prāta pastaigas. Daile dzirkst prognozēs, kas var dzimt Brālīgā Vienotībā.

   463. Norādīs, ka daudzas Vienkopas un Brālības ir izirušas, taču tās nebija tādas, par kādām Mēs runājam. Turklāt, iespējams, tās pārvietojās, bet svešai acij likās, ka ir izirušas. Vai gan daudz cilvēki zina, kā dzīvo kaimiņmājā, kur nu vēl to, kas viņiem nav jāzina? Katra dzīvē taču ir bijuši ļoti nozīmīgi notikumi, par kuriem neviens nezināja, īpaši tad, ja domas pārraida no attāluma, - kurš spēj tās uzzināt? Tiesa, domu var pārtvert, bet tam vajadzīgi īpaši apstākļi. Ja doma sevišķi skaidri vērsta uz noteiktu personu, tā katrā ziņā skars šīs personas auru. Tāpēc vienkopas var balstīties uz domas spēku. Taču daži tik ļoti baidās no domas, ka noraida visu, kas attiecas uz šo jomu. Tādus cilvēkus nevajag pieaicināt, jo viņu tuvošanās beigsies ar nodevību. Ne reizi vien Vienkopas ir pārvietojušās, lai atbrīvotos no nevēlamiem cilvēkiem. Vieglāk ir paziņot par Vienkopas izklīšanu nekā atklāt kaitniekus. Tāds stāvoklis ļauj vel vieglāk gūt skaidrību par to, kādēļ Brālība ir nepieejama. Tādēļ arī katrs, kam zināms par Brālību, būs piesardzīgs savas zinības izpaušanā. Cilvēki necieš to, ka viņi kaut ko nespēj saprast. Tāda sapratne uzslāņojas lēnām. "Kauss" ļoti reti mēdz būt pārpildīts. "Kauss" kā sintētisks centrs glabā pašus galvenos, neizsakāmos uzkrājumus.

   464. "Kauss", tāpat kā sirds, ir Brālībai īpaši tuvs jēdziens. "Kauss" parasti ir visa mīļākā un dārgākā glabātava. Dažreiz daudz kas no tā, kas mūžu gaitā uzkrāts "kausā", paliek slēgts, bet, ja "kausā" ir fiksēts Brālības jēdziens, tas visās dzīvēs skanēs gan priekpilni, gan skumīgi. Cilvēkiem, kas pat grūtību un sadursmju stundās ir to atzinuši, Brālības ideja būs glābiņš.

   465. Iepriekš noskaņoti cilvēki, novērodami darbību un reakciju, ierauga tikai to, ko grib redzēt. Atsaucot atmiņā visus faktu sagrozījumus, pārņem šausmas, cik daudz jau atrastu sasniegumu ir izpostīts. Nevar iedomāties, kāda būtu tālākvirzība, ja to neaptraipītu tīšas viltības! Daudz cēloņu ir tīšprātibai. Pirmais ir ignorance, tad seko naids, skaudība, nenovīdība, neiecietība pret jauno - tā daudzas apkaunojošas īpašības sagroza faktus. Vai tādā situācijā ir viegli uzsākt diženās enerģijas izzināšanu?
   Uz katra soļa var sastapt neizpratni un nelabvēlību. Jābūt īpaši audzinātai gribai, lai šādus šķēršļus uzskatītu par neizbēgamiem. Pat tad, ja cilvēkam būs pietiekami daudz stingras gribas, lai šīs grūtības pārvarētu, loti daudzas izdevīgas enerģiju sakritības būs palaistas garām.

   466. Nav iespējams saprast, kāpēc tiek palaisti garām pat paši vienkāršākie novērojumi. Tā, piemēram, pētot aromātus, nepietiekamu vērību velta dažādu ļoti patīkamu smaržu derīgumam un kaitīgumam. Katrai puķei ir savs uzdevums, bet tā saucamajām smaržām tiek doti nosacīti ziedu nosaukumi. Neviens nerūpējas par smaržu lietderīgumu, bet tajās ietilpstošās esences dažkārt ir pat indīgas. Kļūst skumji, redzot, par ko pārvērtusies krāsu un smaržu mācība, ja cilvēkiem piedāvā krāsas, kuru sastāvā ir arsēns, vai nāvējošu aromātu!

   467. Plašs noderīgums būs kooperatīva rota. Tikai ne zem kāda aizsega nedrīkst ielaist kaitēšanu. Tā tuvosimies Brālības izpratnei.
   Atcerēsimies, ka visgrūtākā stunda var būt jauna sasnieguma slieksnis.

   468. Allaž piedomājiet par gados jaunajiem līdzdarbinie-kiem. Atcerieties, ka viņus var atrast vienmēr. Atcerieties, ka viņi gaida jūs pat dažādos veidolos. Būdami neskaidru centienu pārņemti, viņi tomēr ir gatavi uztvert vārdu par jaunu sasniegumu. Pa visām zinātnes jomām lai noskan aicinājums uz brīvu patiesību. Lai ikviens kaut vai ar fiziskās kultūras starpniecību sāk domāt par gara kultūru. Lai bioloģija liek atcerēties, ka dzīvība ir nebeidzama. Ja kādam patīk citzemju vārdi, neliedziet tos, jo ceļi ir bezrobežīgi. Ja kāds kautrējas, iedrošiniet viņu, jo samulsums nereti ir slepenas domas pazīme. Ja kāds raugās drūmi, vai tā nav pieviltas cerības pazīme? Pat vārds par Bezrobežību var dot spārnus. Ja kāds klusē, iespējams, viņš meklē izteiksmīgāku vārdu, - uzmundriniet ar skatienu. Var nosaukt daudzus tiltus, pa kuriem jaunie draugi pāries pāri straumei. Bet galvenais ir tas, ka jauno spēku ir daudz. Tas jāiegaumē visiem tiem, kuri neticībā krata galvu.

   469. Par jaunatni jāvienojas visiem, kas izvēlējušies brālīgo ceļu. Ir nepieciešams, lai šis neizsīkstošais avots pastāvīgi stiprinātu spēkus abpusēji. Nedomāsim, ka, tikai sasniedzot zināmu vecumu, jaunatne kļūst uztvertspējīga. Dažkārt atmiņa pamostas visai agri, un ir pārsteidzoši redzēt, cik spilgti strādā doma ļoti agrā jaunībā.

   470. Pieaugušo apziņa dažreiz uz kādu laiku pamirst, bet bērni asi uztver vērtīgas kvalitātes. Pieaugušie nereti neatsaucas uz varoņdarba jēdzienu, bet bērniem tautas varoņi ir mīļi. Viņi sajūsminās par varoņdarbiem un sapņo redzēt paši sevi taisnības cīnītāju vietā. Nedrīkst atņemt bērniem šo dzīvo iedvesmas avotu - tāda gaiša degšana paliks viņos uz visu mūžu. Šī tiekšanās nav jūtelība, tā ir apziņas augšana, nākot saskarsmē ar daiļu tēlu. Visiem spēkiem jāsekmē šāda saskarsme, jo no tās dzimst ari Brālības izpratne.
   Nevajag uzskatīt, ka Brālības atzīšana rodas no kaut kādām dogmatiskām pamācībām. Lielisks varoņdarbs spēj apskaidrot jaunu sirdi uz visiem laikiem.

   471. Skolotāja laime ir tā, ka viņš spēj pamudināt skolnieku drosmīgi doties pretim Daiļajam. Šo sasniegumu nesekmēs garlaicīgu, stingu notikumu uzskaitījums. Skolotajam pašam ir jādeg, lai viņa tuvošanās vien jau ugunīgi iedvesmotu. Grūts ir tāds ikdienas uzdevums, taču cilvēkus pārbauda tieši ikdienībā, kas ir Bezrobežības māsa.

   472. Psihiskās enerģijas aizplūšana nepavisam nav ārstējama ar asins pārliešanu, tam jāizmanto baldriāns, muskuss un piens ar sodu. Šiem pamatlīdzekļiem pievienojas arī ārsta psihiskā enerģija, kas ir visai būtiski. Mūsu jaunajam draugam piemīt lieliska īpašība - viņš var atdot lielu enerģijas daudzumu, pats sev nekaitējot, jo viņā nav tā ļaunuma, kas parasti atņem spēku. Dusmas var izraisīt stipras konvulsijas, bet dusmu pamats nekam neder.

   473. Anēmiju parasti uzskata par mazasinību, taču šī īpašība nav pats galvenais. Tās ir tikai psihiskās enerģijas aizplūšanas sekas. Pavirši ārsti domā, ka spēkus var atjaunot, dzerot asinis, taču viņi aizmirst, ka spēku pieplūdums būs tikai šķietams. Tas būs gluži tas pats kā censties prāvu māju apgaismot tikai ar sērkociņu. Asiņu dzeršana ir ļoti kaitīga. Šī substance prasa izpēti un pielāgošanos. Tāpēc Mēs vispār neiesākām tādu asiņu sajaukšanu. Būtībā tā ari nav vajadzīga. Psihiskās enerģijas pieplūdumu panāk ar vienkāršiem līdzekļiem, par kuriem jau runājām. Tikai šādos gadījumos neaizmirsīsim pārliecināties, vai tuvumā nav kāds, kas enerģiju izsūc. To taču var izsūkt gan apzināti, gan neapzināti. Katrs uzbudinājums, katra grūtsirdība jau izsūc vērtīgo enerģiju. Mācot Brālības Pamatus, vispirms tiek novērsti visi cēloņi, kas liek šķēršļus psihiskajai enerģijai.

   474. Var ieteikt novērot haosa ielaušanās metodes. Daudzi domā, ka pats haosa jēdziens jau izslēdz jebkādu sistēmu. Priekšstats par haosa pilnīgo bezveidību ir aplams. Ikvienā dzīvē var novērot, cik viltīgi piezogas haoss. Tas ielaužas kā īsts demoralizējošs spēks. Visai pamācošu novērojumu grāmatu varētu nosaukt par "Haosa ielaušanos".

   475. Izplatījuma balsis, gan dažādi nosauktas, pieminētas visu tautu Rakstos. Nepētīsim, kāpēc tās tika piedēvētas atšķirīgiem avotiem. Tagad tikai jāatceras, ka par šīm balsīm cilvēki zināja jau loti sen. Nav domājams, ka visdažādāko kultūru ļaudis būtu maldījušies vai apzināti melojuši. Tagad zinātne, nemitīgi attīstoties, jau apguvusi bezvadu sakarus. Turklāt tiek novērotas ari domas un jau gūti ievērojami panākumi šajā jomā - un tomēr ignorance ir tik izplatīta, ka nākas atkārtot arī pašas vienkāršākās patiesības.

   476. Cilvēki ne vien nepieļauj atzinumus par domu, bet pat domāšanu par visam pamatā esošo enerģiju uzskata par veselībai kaitīgu. Pat tik nejēdzīgi spriedelējumi eksistē. Šādu iebildumu cēlēji nepieļauj to, ka doma nevar kaitēt veselībai, tātad arī viss, kas ar domu saistīts, nevar būt kaitīgs. Apliecinu, ka doma ir dabiska dzīvības sākotne. Nekas, kas ir ap šo sākotni, nevar būt kaitīgs; briesmīgāka ir nedomāšana.

   477. Katrs būs ievērojis, ka daži cilvēki uzdod ļoti sarežģītus jautājumus, bet savā dzīvē neievēro pat visvienkāršākos pamatus. Tāda neatbilstība ir slikta zīme. Vai nebūtu labāk, ja viņi arī dzīvē liktu lietā izmeklētas formulas? Ceļā uz Brālību tādas neatbilstības tiek atmestas pašas pirmās.

   478. Izplatījuma aicinājumi sasniedz Zemi visnegaidītākajā kārtā. Dažus cilvēkus sasniedz pavēlošs aicinājums būt draudzīgiem un dzīvot savstarpējas saprašanās garā. Bet pievērsiet uzmanību šādu sasniegumu negaidītībai. Ja Pasaules kartē atzīmētu vietas, kur ir saprasts Mūsu Aicinājums, izveidotos visai negaidīts ornaments. Turklāt būs cilvēki, kas par to skandinās bez jebkādas izpratnes. Dažreiz nesaticības sējēji labprāt parunā par draudzīgumu. Pati vārda jēga tiek aizmirsta, saprašanās vietā izaug spīvs naids. Bet pāri visiem šķēršļiem nāk Aicinājums būt draudzīgiem un saprast citam citu. Šodien neizprastais nonāks apziņā rit.

   479. Cilvēki nespēj saprast, pēc kādām pazīmēm vērtējama darbība. Lūk, lieliski izteikts uzskats, taču Augstākajā vērtējumā tas nebūt nav atzīts par izcilu. No otras puses, neveikli, kautrīgi izteikts uzskats izpelnās priekpilnu uzslavu. Paviršam novērotājam šāds vērtējums nav saprotams. Spīdums mēdz būt viltotiem akmeņiem. Dziļa doma var būt izteikta arī ļoti savdabīgos vārdos. Kur ir vairāk iekšējas degsmes, tur jābūt arī uzmundrinājumam. Runādams par vienkāršību, domāju tiešu pārliecību. Kad ir runa par tautas līmeņa celšanu, vajadzīga patiešām pārliecinoša vienkāršība. Tāda kvalitāte ne vien ar prātu jāpieņem, bet ari ar sirdi jāiemīl - tā sekmēs gan sadarbību, gan brālīgumu.

   480. Disonanse ir dzirdamāka par konsonansi. Ieklausoties zemākajā pārzemes sfērā, pārsteidz mokpilni vaidi, vaimanas un šausmu kliedzieni. Pēc šīm gaudām nākamās sfēras šķiet klusējošas, taču šis iespaids ir relatīvs. Sfēru mūzika ir majestātiska, tomēr tā neplosa nervu centrus. Tā arī visā Esošajā cilvēkus pievelk disonanse, un tikai nedaudzi prot apjaust saskaņu. Ceļā uz Brālību jāiepazīst saskaņas varenais spēks.

   481. Tie, kas aizskar Esošo, cer, ka viņu ļaunums paliks nesodīts. Viņi cenšas virzīties uz priekšu pa ļaunuma ceļu un lielīgi izmet, ka nekāda taisnīguma bulta viņus nesasniegs. Vai var paļauties uz to, kas patlaban nav izpausts? Doma cenšas atturēt, bet prāts atrod nesodāmības paraugus. Lai atceras, cik prāts ir īss.

   482. Palūkojieties, cik akli var būt pat labi cilvēki! Ir tiesa, ka pat brīdinājumus viņi nespēj uztvert. Šie cilvēki jābrīdina visai uzmanīgi. Brīdinājums jāsniedz pa daļām, necerot, ka jau pirmā atvērs acis.

   483. Senajās vienkopās apsveica katru, kas tika pakļauts pārbaudījumiem. Pret viņu izturējās saudzīgi, zinot, ka nedrīkst varmācīgi ielauzties viņa pārdzīvojumu procesā. Uzskatīja, ka ikviens pārbaudījums jau ir tālākvirzības slieksnis. Neviens nevarēja sagrozīt seku ceļu, bet brālīgais uzmundrinājums ļāva nepalēnināt soli pat visbaismīgāko veidolu priekšā. Haoss taču visbezjēdzīgākajā veidā mēģina katrā ziņā aizšķērsot katra pārbaudāmā ceļu. Lai ir baigi tādi viepļi. Tas, ka parādījies visbriesmīgākais, vēsta, ka pārbaudījumi tuvojas noslēgumam.

   484. Skolniek, ja tu izraudzīsies visšaurāko sfēru, tomēr atrodi stundu visa aptveršanai. Šaurā sfērā nav iespējams elpot, bet pat neliels Bezrobežības stariņš jau dos pietiekami daudz prānas. Visuaptverošais pastāv Bezrobežībā. Kad ir izprasta šī patiesība, tad vairs nav šauras un smacīgas sfēras. Meklējot Brālību, jāpatur prātā šīs atbrīvojošā Ceļa zīmes.

   485. Kad Diženā Gaisma tuvojas kāda acīm, tad šis kāds kliedz: "Gaismas ir par maz!" Vai cēlonis nav meklējams akluma? Var minēt milzum daudz piemēru, kas rada, ka vajā redze gaismu nesaskata. Gaismas neuztveršana nav atkarīga no pašas gaismas, tās pamatā ir vāja redze. To var bieži atgādināt tiem, kam piesārņotas acis. Vai tāds cilvēks ir derīgs ceļam uz Brālību?

   486. Jēdzienu uzskatāmības labad parādīsim tos attēlu veidā. Iedomāsimies vienotību kā skaistu un stipru kupolu. Lai augšupejas pavedieni stīdz un savienojas kā kupola šķautnes. Nevienam neienāks prātā, ka vienotība var traucēt individualitāti. Senajiem celtniekiem katra kolonna, katrs pakāpiens bija īpašs un tomēr iekļāvās būves kopējā harmonijā. Velvi saturēja kopā nevis ornamenti, bet gan pareizs iekšējais savienojums. Tā vienotība ir sagaidāma tur, kur izprasts iekšējais saāķējums, kas virzās augšup uz Virsotni. Nepagursim vākt ap Vienotības jēdzienu labākos tēlus. Tik loti tā ir vajadzīga, un tik ļoti bieži to izjauc pat tie, kam Brālība vairs nav sveša.

   487. Beidziet ar nožēlu atskatīties uz pagātni - neapgrūtināsim savu ceļu uz nākotni. Pat pagātnes kļūdas nedrīkst sev piesaistīt mūsu uzmanību. Uz nākamību ir jātiecas tik stipri, lai acīs, kas nav vērstas atpakaļ, neapdzistu gaisma. Liksim mierā pagājību nākamības labad. Uz nākamību var tiekties tik dedzīgi, ka visos stāvokļos uz visiem laikiem saglabāsies tāda svētīga tiekšanās. Katra tiekšanās uz nākamību ir tiekšanās uz Brālību.

   488. Jāsaprot, cik daudz ir ārēju apstākļu, kas veido cilvēka noskaņojumu, - tādu baru dēvē par siseņiem.

   489. Daudzi ir dzirdējuši par Kumariem, bet tikai nedaudzi tos ir pareizi izpratuši. Kaut kāda pārpasaulīga parādība - tā pateiks un aizmirsīs, ar kādām grūtībām tiek veidots sasniegums. Zinātnieki jau sāk saprast, kā cilvēka personība nonāk varoņu panteonā. Tādā pašā ceļā uzslāņojas ari cilvēces vadītāju īpašības. Ja viņi neizjutīs zemes dzīves ciešanas, tad arī nespēs atsaukties uz cilvēku ciešanām. Ja viņi neiepazīs darba sviedrus, tad ari nespēs vadīt cilvēkus to darbā. Pašaizliedzību, žēlsirdību, līdzcietību, vīrišķību kaldina dzīvē. Nekas abstrakts gara spēku veidot nespēj. Tātad lai izprot Kumarus kā īstenos Vadītājus.

   490. Kaujas ritms nav vēlēšanās slepkavot. Apliecinu, ka izpaustie spēki nevis cīnās, bet gan aizsargājas no haosa. Daudziem nav viegli saprast, ka Kauja notiek nemitīgi, mainas vienīgi tās ritms. Bailīgie dreb, kad Kauja tikai tiek pieminēta, un jautā: kad gan tā beigsies? Un jūtas galīgi satriekti, uzzinājuši, ka tas notiks tad, kad haosam būs beigas. Vai kādam tas neliekas baigi? Bet bailes neder ceļā uz Brālību.

   491. Skolotājs noliecās pār ūdenskrātuvi un jautāja skolniekam: "Ko tu redzi?" Tas atbildēja: "Redzu tavu skaidro atspulgu." Pēc tam Skolotājs norādīja: "Sajauc virsmu ar mazo pirkstiņu! Ko nu redzi?" - "Redzu tavus pārveidotos vaibstus." - "Padomā - ja mazā pirkstiņa pieskāriens jau pārveidoja vaibstus, kā gan tiks izkropļotas smalkās enerģijas rupja pieskāriena rezultātā?" Paši sīkākie piemēri parāda to, kas notiek ari Smalkajā Pasaulē.

   492. Daudzas organisma šūnas atrodas snaudas stāvoklī. Ir norādīts, ka to pamošanās padarītu cilvēku mirdzošu un lidotspējīgu. Vai var iedomāties, ka cilvēkos viņu tagadējā stāvoklī pamostas šī viņos ieslēgtā gaisma? Iedomājieties, ka cilvēki ir pilnīgi piemēroti tālākai evolūcijai, bet dārgumam jāpaliek dusošam. Apziņas stāvoklis ātru virzīšanos uz priekšu nepieļauj. Tikai retos gadījumos organisms iegaismojas un ar Smalkās Pasaules palīdzību uz laiku iegūst lemtās iespējamības.

   493. Ceļā uz Brālību jāatradinās no jebkuras noniecināšanas. Kālab pieskarties tādām parādībām, kuras apzina vēl nav sevī uzņēmusi? Lai netiek nodarīts ļaunums - pat tikai nezināšanas dēļ.

   494. Neuzskatiet, ka pārsvarā paša domas var ietekmēt sapņus. Tādu iedarbību var izraisīt ari tālas izplatījuma domas. Miega laikā tālo domu uztveršana notiek ļoti viegli. Sapņu parādība ir vēl vairāk jāpēta.

   495. Skolotājs daudzreiz bija teicis: "Prieks!" Bet skolnieki neizpratnē allaž atskatījās: "Kas gan tas ir, šis prieks? Debess ir apmākusies, un visur valda skumjas." Taču, nevērojot noskaņojumu, Skolotājs paredzēja prieku.

   496. Skolotājs ne reizi vien brīdināja par briesmām, bet skolnieki brīnījās: no kurienes gan mierīgajā klusumā var uzras-ties briesmas? Skolotājs jau juta, kur var būt briesmu iedīglis. Nebaidīsimies no briesmām, bet sagaidīsim tās modrā sardzē. Tāpat ir ar prieku - nepametlsim darbu, neatliksim to mala, bet nostiprināsim tā kvalitāti ar prieku.

   497. Brālības meklētāji ir ugunīgumam piederīgi. No Uguns dzimst sajūsma un iedvesma. Ik nopūtā par Brālību var apjaust Gaišo stihiju.

   498. Pat briesmīgi noziedznieki ir dēvēti par izciliem tikai tāpēc, ka viņi atzina Daiļumu. Visā cilvēces vēsturē var pārliecināties, kāds Vairogs ir bijusi Daile. Jaunrades ierobežošana ir cilvēces pagrimuma pazīme, bet katrs daiļrades uzplaukuma laikmets iezīmējies kā sasnieguma pakāpe. Ja visi to zina, kāpēc tad nepielieto mākslu dzīvē? Var atcerēties, ka lieliski jaunrades pieminekļi ikreiz ir parādījušies kā dziedinošas ceļa zīmes. Pie tiem trauksmaini steidzās, tie nesa mieru.
   Bez Dailes nav iespējams domāt par Brālību.

   499. Parunāsim par kustību. Ap šo jēdzienu vēl aizvien turpina krāties neizpratne. Cilvēki, dzirdot par kustību un kustīgumu, kļūst par steidzīgiem skrējējiem. Bet vai kņada ir piedienīga augstākajām izpausmēm? Cilvēki neatšķir arī ārējo kustību no iekšējās, bet šī atšķirība ir visai būtiska. Tā paglābj no pārmērīgas rosības, kas nenovēršami noved pie meliem.
   Arī iekšējās kustības izpratne dos kustībām pienācīgu cēlumu. Žestus un pašu kustību cilvēkiem nenākas viegli apgūt. Bieži vien viņi nezina, ko iesākt ar savām pašu rokām, kājām un pat galvu. Galva kratās, rokas vēcinās, kājas pinas - vai tiešām būs jāmāca pat staigāt? Bet visi šie misēkli ir atkarīgi no nekārtības apziņā. Pārmērīgs rosīgums liecina par to, ka cilvēks nav pielāgojies dzīvei. Neder āksts ceļā uz Brālību. Tāpēc iemācīsimies atšķirt iekšējo kustību no ārējās.

   500. Nepagursim daudzināt Vienotību - šajā jēdzienā pastāvīgi tiek jaukts iekšējais ar ārējo. Teiks - mēs esam vienoti, ir tikai nelielas spraudziņas, - bet aizmirst, ka plaisas ir puves miteklis. Tā netiek veltīta vērība iekšējās vienotības nozīmei. Bet kādi Norādījumi spēj ieviest harmonijas pazīmes? Atliek vienīgi apelēt pie cilvēka kauna izjūtas. Bet bez harmonijas izpratnes nevar būt Brālības.

   501. Par mieru arī allaž jārunā. Lai pats šis vārds pavada cilvēkus visos viņu ceļos.

   502. Vai par mieru var runāt rupjības un cietsirdības pilni cilvēki? Tādi miera nesēji jāpavēro viņu mājas dzīvē. Jāpaklausās, kā viņi spriež par savām un citu lietām. Jāiepazīst visi viņu joki un nekaunīgie meli, lai saprastu, ka viņi ir pilnīgi nederīgi miera lietā. Taču neviens nav noraizējies par to cilvēku tikumisko līmeni, kuri lemj veselu valstu likteņus. Neviens nepadomā par to, ka no netīrā nekas tīrs nesanāks.

   503. Par trakumu dēvē to briesmīgo stāvokli, kādā nonāk patības pārņemtie, kuri savtīga labuma dēļ tuvojušies Augstākajām Mācībām. Viņu stāvokli nav iespējams nosaukt citādi kā vien par trakumu. Lai ārsti izmeklē viņu siekalas un pārliecinās par šo cilvēku organisma patoloģisko stāvokli. Kāds jautās: vai viņi nekož? Un jautātājam būs taisnība, jo viņu pieskārieni ir indīgi. Var minēt daudz šāda neprāta piemēru. Var brīnīties par to, kādu drūmu nolūku vadīti šie cilvēki tuvojas Gaišajiem Avotiem. Ir satriecoši, ka cilvēks traucas uz pretīgu bezdibeni, taču viņš tālāk par šodienu nedomā.

   504. Kur gan lai zemes dzīvē meklē Brālības uzplaiksnījumus? Tās pazīmes var atrast pie loti vienkāršiem ļaudīm, kuri iemīļojuši savu darbu.
   Darbs, mīlestība un Brālība mīt vienkop.

   505. Apvienībai, kuru dēvē par ticības sabiedrību, ir ļoti īsi statūti, bet Brālībai nevar būt rakstīts nolikums. Brālība nedrīkst balstīties uz piespiedu noteikumiem. Pats vārds ierobežojums neiederas Brālības jēdziena bezrobežīgumā.
   Kas Brālību saprot kā jūgu, lai ātrāk iet prom. Kas gurdeni nolīkst Brālības Vārtu priekšā, tas lai drīzāk griežas atpakaļ. Prasme priecāties par Brālību jau būs gudrs prieks.

   506. Gudrs prieks uzdzirkstīs ari lemtajās tikšanās reizēs. Cilvēki ne pārāk bieži sajūt, kad viņu sastapšanās ir dziļi sakņotas. Skaidras atmiņas pavīd tikai kā acumirklīgi uzliesmojumi. Dažreiz tie rada nepatīkamu apmulsumu - kā kaut kas sadzīves normām nepiedienīgs. Tāpēc vajag ļoti piesardzīgi analizēt savus iespaidus. Bez pirmā iespaida pareizības var būt ari dažādas atmiņas. Dažkārt pat labi cilvēki tajās var izskatīties ne sevišķi pievilcīgi. To saku tādēļ, lai jūs izvairītos no pārsteidzīgiem spriedumiem. Jūs jau vairākkārt pārliecinājāties, cik bieži draugi varēja pieņemt nejaušus aspektus par pamatu.

   507. Sapņos dažreiz parādās pilnīgi svešu cilvēku sejas, vēlāk tos sastop dzīvē. Tādai paredzēšanai ir daudz izskaidrojumu, bet vispirms ir skaidrs, ka ar kaut kādu redzi cilvēks ir jau saskatījis to, ko iemiesotu ieraudzīs vēlāk. Tādas tikšanās, protams, liecina par Smalko Pasauli un par darbošanos tajā miega laikā. Taču šādi secinājumi neienāk prātā tiem, kas pēta sapņus. Turklāt īpaši zīmīgi ir tas, ka šādas paredzētas tikšanās blīvajā ķermenī parasti izrādās pavisam nenozīmīgas. Šis apstāklis rāda, ka Smalkajā Pasaulē darbojas citādi nekā blīvajā. Var priecāties, ka pat uzskatāmos piemēros redzams, cik loti daudzveidīga ir cilvēku dzīve.

   508. Arī izplatījuma strāvas nav nekas abstrakts. Tās ietekmē ne vien cilvēka stāvokli, bet ari radioviļņus. Pat lidojumu laikā tiek pamanītas dažas dīvainas parādības, kas izskaidrojamas vienīgi ar izplatījuma strāvām. Tā atzīmēsim katru liecību par smalkajām enerģijām.
   Ceļā uz Brālību vajadzīga atvērta un brīva acs. Ja kāda nezināma iemesla dēļ nepienāk tālā atbilde, allaž jāpadomā par daudziem cēloņiem. Bez tiem cēloņiem, kas ir pašos sarun-biedros, var būt ari nozīmīgi izplatījuma cēloni. Strāvas var būt tik saspriegtas, ka nepieciešams sagaidīt pārmaiņu, lai pārraide varētu notikt.

   509. Austrumos pastāvēja doma par Ziemeļu Šambalu, kas izpaužas ziemeļblāzmā. Bija ari teiksma, ka karogs tiks pacelts ziemeļpolā, - tā piepildās teiksmas un var ielūkoties tālā nākotnē, kad, asij pārvietojoties, atklāsies jaunas zemes, kas tagad ir apslēptas. Jau sacīju par tundru atklāšanu. Slavēju tos, kuri raugās nākotnē.

   510. Senlaikos dzīves jēgu saprata dziļāk nekā tagad. Visi lieliskie šolaiku atklājumi ne vien nav koncentrējuši uzmanību uz dzīves pamatnozīmi, bet bieži ir pat aizveduši domu prom no tās uz mehānikas situāciju jomu. Ir jāpapūlas, lai domu pievērstu pašam esības pamatam. Jāsalīdzina seno filozofu domāšanas līmenis ar mūsdienu zinātnieku atzinumu virzienu. Senatnes filozofi ne vien orientējās daudzos zinātnes sasniegumos, bet nereti ari prata sniegt ļoti dziļas dzīves formulas. Ir nepieciešams, lai domāšanas māksla atkal gūtu virsroku pār Esības ārējiem papildu apstākļiem.

   511. Vai cilvēks zina savas darbības apjomu? Vai cilvēks spēj noteikt, kad viņa rīcība rada labo vai ļauno, kamēr domāšana sakalta zemes dzīves važās? Patiesi, cilvēks nezina, kādos apmēros viņš rada. Vienīgi doma par pārpasaulīgo bezrobežīgo Esību izvedīs apziņu no cietuma, bet cilvēka priekšstatos ir grūti apvienot pārpasaulīgo un laicīgo.
   Kurš prot nenoskumt par šķietamām pretrunām? Kurš aptvers, ka "jo augstāk, jo grūtāk"? Kurš nenopūtīsies par to, ka tuvošanās Daiļajam nav viegla? Tiesa, apskaidrība var būt acumirklīga, taču tas nenozīmē, ka tālākais ceļš būs viegls. Parastajā zemes dzīves izpratnē cilvēks, tuvodamies izziņai, savu ceļu jau atvieglo, - par to vajag stingri vienoties. Izzināšana paver ceļus, taču cerēt, ka ceļš tiks atvieglots, būtu mazdūšība. Katrs prieks rada jaunas rūpes, pieaug uztveres komplicētība.
   Runājot par Smalko Pasauli, cilvēki priecājas, ka tur vienīgais virzītājspēks būs doma. Pareizi, un to pateikt ari nav grūti, bet vai ar domu darboties ir viegli? Lai tā darbotos, ir jāprot domāt. Jāmīl pats domāšanas process. Katrā darbībā jāatrod laiks domas kāpināšanai. Turklāt jāprot atšķirt patības radīto domu no Vispārības Labuma domas.

   512. Apzināta domas raidīšana no attāluma vēl ir iedīgļa stadijā. Jāapsveic katra iniciatīva šajā jomā, tomēr plašākas masas tas maz pārliecinās. Tāpēc līdztekus eksperimentiem jāorganizē ļoti daudzas lekcijas par domu enerģiju.
   Brālība visupirms ir Domas Skola.

   513. Cilvēka apziņa ir visu Pasauļu satikšanās vieta. Saskaņu viļņos, vīzijās, sajūtās tuvojas visas Pasaules. Dārgumu krātuve uzticēta cilvēkam - vai tā ir saglabāta? Var atskanēt kosmiskais klauvējiens, un posts tiem, kas viesi neuzņems.
   Cilvēki iedomāsies, ka tālā viesa klauvējiens ir kaut kas abstrakts. Bet vai ārstam nav zināms par organisma bojājumiem, ko izraisa neuztverami cēloņi? Sarunvalodā to dēvē par dvēseles slimību. Daudz ir tādu slimību!

   514. Senos laikos ārstēja ar dabiskajām emanacijam. Slimajam deva nevis iekšķīgās zāles, bet gan aplika viņu ar attiecīgiem minerāliem un augiem. Protams, tāda metode prasīja izsmalcinātu uztveri. Bet, ja cilvēki nēsā magnētiskos gredzenus un pieliek augu lapas, tad ari apkārtējā viela ir tikpat noderīga. Nevajag domāt, ka metāla pieskaršanās un zināmu augu tuvums uz cilvēku neiedarbojas. Cilvēki uzskata šādas sajūtas par idiosinkrāzijām, un tomēr minerālu un augu īpašības nav apstrīdamas. Cilvēki apreibst no spirta smakas vien. Viņiem uznāk drudzis, nonākot dažu augu tuvumā. Visur var vērot emanāciju iedarbību. Šī savstarpējas iedarbības joma ir jāpēta.

   515. Par levitāciju senos laikos ne vien zināja, bet to ari gudri izprata. Viduslaiku tumsonībā pat domu par lidaparātiem uzskatīja par burvestību. Tikai tagad cilvēki ar nožēlu atskatās uz to laiku nejēgām un pieņem gaisa kuģniecību kā pilnīgi dabisku parādību. Bet vai tāpat domāja tagadējās paaudzes vectēvi?
   Atgādinu par to tāpēc, ka daudzi sasniegumi atrodas viduslaiku līmenī. Drīz fotografēs auras, mēris domas, būs aparāti, kas noteiks emanācijas, bet patlaban tikai daži pieļauj tādas iespējas. Vēl nesen televīzija bija pasaka, cilvēki to uzskatīja par nesasniedzamu, bet kā dzīves komforta līdzekli pieņēma uzreiz. Ir jāsaprot, ka tiem, kas pieraduši pat savus gadus slēpt, domu mērijumi un emanāciju noteikšana nepaies secen.
   Padomāsim par laimīgajām iespējām, kas augs līdz ar Brālības izpratni.

   516. Senos laikos ārsti noteica emanāciju kvalitāti, pieliekot augus un metālus. Izmantoja ari dažu sugu suņus, kas ir visai jutīgi pret cilvēka emanacijam. Bet tagad visvienkāršākie aparāti, tādi kā elektrības mašīna, atzīmēs uz ekrāna emanācijas ritmu un kvalitāti.

   517. Nav iedomājams, ka varētu nesajust to kosmisko strāvu spriegumu, kuras izsūc psihisko enerģiju. Var būt neliela miegainība, var būt tāda kā izklaidība, var būt neapzināts uzbudinājums - ir pamācoši novērot šīs pazīmes, kas raksturīgas enerģijas izsūkšanai. Cilvēkiem gribas piedēvēt tās savam savār-gumam, taču neaizmirsīsim ārējos cēloņus.

   518. Ja kāds veļas sabojāt stīgu instrumentu, viņš ļaunprātīgi belzīs pa stīgām, lai tās pārrautu. Vai tas pats nenotiek, kad ielaužas naidīgs spēks, lai izjauktu darba ritmu? Tikai īsti darbinieki saprot ritma nozīmi un zina, cik grūti to panākt. Ritma izjaukšana dažreiz līdzinās slepkavībai vai saindēšanai. Tieši naidnieka roka tiecas izpostīt šo vienu no izsmalcinātākajiem cilvēka sasniegumiem.
   Nejēgas teiks, ka stīgas var viegli nomainīt. Taču mūziķi pat katru stīgu loti rūpīgi izvēlas. Daudz smalkāka ir darba ritma uzbūve. Tādus postījumus sadziedēt nevar. Brālība īpaši rūpīgi sargā darbu tā labākajā ritmā. Arī visās sadraudzības tāpat vajadzētu iemācīties abpusēji sargāt darbu - tas būs augsts savstarpējās cieņas rādītājs.

   519. Nedomājiet, ka daudzi izprot darba daiļo saskaņu. Tāpat tikai nedaudzi izprot atšķirību starp kopīgu un individuālu darbu - viņiem tā ir gluži vienkārši pretruna, bet patiesībā tā ir tikai evolūcija. Cilvēkiem nav jāzaudē individualitāte, bet kori katra balss kalpo kopīgam panākumam, un tādā izpratnē jāatceras Brālības Pamati.

   520. Visā pasaulē, visās lietās meklējiet Brālību. Gluži veltīgi ir domāt, ka Augstākie jēdzieni nāk kā apskaidrība vienīgi īpašos apstākļos.

   521. Apbrīnojami, ka fiziska piepūle dažreiz rada īpašu domas asumu. Tas pats notiek, reaģējot uz aukstumu vai karstumu. Vai tas nenozīmē, ka doma ir enerģija? Domas kā enerģijas apstiprināšana un enerģijas mērīšana dos daudzus jaunus atklājumus. Daudzas īpašas parādības ir saistītas ar domas apvienošanu. Jūs lasījāt par parādībām, kas pieauga atkarībā no klātesošo skaita. Diezin vai var iedomāties, ka visi klātesošie domātu vienoti. Tātad ir darbojusies domu enerģija kā tāda. Enerģijas plūsma sekmēja Smalkās Pasaules spēku savstarpējos sakarus. Ikreiz, kad vienuviet sapulcējas daudz cilvēku, var ievērot, ka pastiprināti pulcējas ari līdzdalībnieki no Smalkās Pasaules. Cerēsim, ka cilvēku doma pievilks labus līdzdalībniekus. Brālība ar savu apvienoto domāšanu rada spēcīgu Labā plūsmu.

   522. Kāds uzgāja dziedinoša ūdens ayotu, nesa trauku ar šo ūdeni, bet priecādamies to apgāza un izlēja dārgo veldzi. Ne jau visi pūliņi veicina domāšanu, citādi jau visi cīnītāji būtu domātāji. Visur der ievērot samērigumu.

   523. īpaši derīga ir doma par palīdzību. Apspiestais, kam pašam tā vajadzīga, domā par palīdzēšanu citiem, - tāda pašaizliedzība ir liels pārbaudes akmens.

   524. Dažādos laikmetos ir parādījušās īpašas tēmas un simboli, kurus nevarēja uzskatīt par atsevišķu indivīdu jaunradi. Šie simboli saglabājās kā visa laikmeta zīmes. Tagad īpaši aktuāla kļuvusi Atlantīdas tēma. Pilnīgi neatkarīgi cits no cita cilvēki dažādās Pasaules daļās ir atcerējušies aizmirstās kataklizmas. Neuzskatīsim šīs atmiņas par draudiem. No draudiem Mēs esam tālu. Mēs varam atgādināt un brīdināt, taču neviens no Mums nelietos šausmu iedvešanas tumšo spēku. Brīva griba ir un paliek cilvēkam raksturīga iezīme. Var tikai nožēlot, ja šī lieliskā enerģija virza neprātīgos uz bezdibeni. Var parūpēties, sūtot brīdinājumu, bet nedrīkst lauzt brīvās gribas likumu. Atlantīdas liktenis parāda, ka brīdinājumi gan tika dāsni doti, taču neprātīgie tos neuzklausīja. Atgādinājumus var saskatīt arī citos laikmetos.

   525. Atlanti bija apguvuši gaisa kuģošanu, prata krustot augus, izmantoja varenas enerģijas. Viņiem bija zināmi metālu noslēpumi. Viņi prata izgatavot izsmalcinātus nāves rīkus. Vai šie sasniegumi neliek atcerēties citos laikmetos sasniegto?

   526. Pasauļu tuvināšanās notiks zem zinātnes karoga. Ir jāzina, ka daudzas diženā procesa detaļas izpaužas it kā sadrumstaloti un negaidīti. Protams, tā tas liekas tikai cilvēka acij. īstenībā parādību sistēma ir ļoti noteikta. Lai novērojumus veic visdažādākie zinātnieki. Skaidrs ir tas, ka līdz šim vēl nekad zinātnieki nav saskatījuši tik daudz fenomenu. Tas nekas, ka pagaidām tos vērtē vienīgi no praktiskā labuma pozīcijām, - galvenais, lai zinātne fiksētu novērojumus. Ar laiku šos fragmentus apvienos vienā sistēmā. Tā iespējams arī pēc atsevišķiem faktiem noteikt plašas jomas zinātnes atziņu formulēšanai.

   527. Domas plūdums dažreiz tiek pakļauts ļoti negaidītām iedarbībām un vardarbīgām ietekmēm. Ļoti godīgs domātājs nenoliegs, ka domas disciplīnu traucē blakus ietekmes. Turklāt iedarbības spēks var būt tik liels, ka pati sākotnējā doma pilnīgi maina virzienu. Nespriedīsim par to, kāpēc notiek šāda iedarbība. Varbūt domas spēks pievelk citus, līdzīgus papildfaktorus? Varbūt krustojas izplatījuma strāvas? Pats galvenais ir tas, ka acīmredzot ietekmētāja ir sveša enerģija. Tādi novērojumi bieži notiek Brālībā.

   528. Ar visiem spēkiem sadarbībā jāiesaista zinātne.

   529. "Ieradums ir otrā daba," saka gudra paruna, parādot, cik ļoti cilvēku savā varā paņem ieradums. Tieši ieradumi padara cilvēku nekustīgu un nejūtīgu. Ieradumus var apspiest, bet izskaust tos ir grūti. Aizvien var sastapt cilvēkus, kuri plātās ar to, ka ir uzveikusi ieradumus. Taču, pavērojot šos lielībniekus ikdienā, redzēsit, ka viņi ir joprojām ieradumu vergi. Viņi ir nonākuši tādā ieradumu varā, ka pat nejūt šā jūga smagumu, īpaši traģiski ir, ja cilvēks, būdams iekalts savu paradumu važās, domā, ka viņš ir brīvs. Visgrūtāk ir dziedināt slimnieku, kurš pats savu slimību noliedz. Savu paziņu vidū katrs var nosaukt tādus neizdziedināmos. Bet, lai apgūtu Brālības jēdzienu, ir jāiemācās tikt galā ar saviem ieradumiem. Ar ieradumiem Mēs domājam nevis kalpošanu labajam, bet gan sīkos patības ieradumus.
   Tos, kuri tuvojas Brālībai, Mēs pārbaudām pēc viņu spējas atbrīvoties no ieradumiem. Tādām pārbaudēm jābūt negaidītām. Turklāt labāk ir sākt ar sīkajiem ieradumiem. Bieži vien tieši tos cilvēks visvairāk aizstāv. Tie ir kā dzimumzīmes, tos attiecina uz iedzimtajām īpašībām. Bet jaunpiedzimušajiem ieradumu nav. Atavisms, ģimene, skola sekmē ieradumu veidošanos. Katrā ziņā ikdienišķās dzīves ieradumi ir evolūcijas ienaidnieki.

   530. Iepazīstot patiesās vērtības, ikdienišķās dzīves ieradumi kļūs nenozīmīgi. Vislabāk no tiem var atbrīvoties, ja salīdzina niecību ar diženumu. Nevajag domāt, ka ceļā uz Brālību nedrīkst runāt par sīko. Tiešām žēl, ka cilvēce joprojām neizprot Sadraudzības un Vienkopas pamatus. Galvenie sadarbības ienaidnieki ir sīkie patības ieradumi.
   Bet vai var domāt par Brālību, ja pat sadarbība nav izprasta?

   531. Ja jau Pasaules ir pakļautas pārbaudei, tad ari katra to daļiņa tiek pārbaudīta. Sagaidāms, ka dažs labs par to šausmināsies. Taču tikai neapdomība var turēties pretī evolūcijas likuma apsveikšanai. Apziņai paplašinoties, var tādu pastāvīgu kusfibu iemīlēt. Vai tiešam labāk ir atrasties nemitīgu kļūdu un maldu cietumā? Gluži otrādi - daudz līksmāk ir just pastāvīgu pārbaudi, jo tas rada atbildības sajūtu.
   Sadarbojoties ceļā uz Brālību, katras tālākvirzības pamatā būs atbildība.

   532. Evolūcija kā lielisks kustības likums jāsaprot arī attiecībā uz cilvēka organisma centriem. Kā simfonijā vajadzīga atslēgas maiņa, tā arī organisms balstās uz dažādiem centriem. Tāda nomaiņa nenozīmēs, ka kāds no centriem atmirst, bet tā būs nākamās iespējamības attīstības pazīme.
   Pievērsīsimies formulai doma-sirds. Tas nekas, ka to nesapratīs uzreiz; nebūsim varmācīgi pret domāšanu, tomēr daži vērsīs uzmanību šajā virzienā - tas ved uz Brālību.

   533. Prasme neizturēties vardarbīgi pret otra gribu ir viens no grūtākajiem pārbaudījumiem. Varmācība labus augļus nenes, tomēr pa bīstamām takām ir jāved un jāpasargā. Jābūt daudz pieredzējušai un rūpīgai vadībai.

   534. Bezrobežības neapzināšanās rada daudzus maldus. Tā cilvēki sāk iedomāties, ka Zeme ir Visuma centrs, vai mēģina izmērīt un noteikt izpaustās Pasaules lielumu. Turklāt aizmirst, ka izpaustais pastāvīgi evolucionē. Kustība neapstājas pat uz mirkli. Bet cilvēki ir tik ļoti aizrāvušies ar zemes mēriem, ka cenšas tajos iekļaut pat nemērāmo. Nepārtrauksim nekādus meklējumus. Mēs priecājāmies pat par nelieliem lidojumiem stratosfērā, taču jābrīdina no aplamiem secinājumiem, kuru vidū Zeme var izrādīties par Visuma centru. Tāda iedomība izglītotam zinātniekam nepiedien. Varbūt viņš katru Bezrobežības punktu uzskata par nosacītu centru, bet drīzāk gan neapjauš Bez-robežību.

   535. Droši vien daudzi nopels norādījumu, ka viss Esošais pastāvīgi evolucionē. Taču pat no visu zinātnieku viedokļa tāds attīstības process nav noliedzams. Tikai nejēgas var pūlēties visu noturēt nekustīgumā. Viņi to dara, nezinādami pagātni un neprazdami domāt par nākotni. Var nākt ar tūkstošiem priekšlikumu, bet tiem jābūt kustībā, par kustību un saistībā ar kustību.
   Brālība vispirms pārbauda, kā jaunpienācēji izprot kustību un Bezrobežību.

   536. Nedrīkst atdarināt tumšos inkvizitorus, kuri mēģināja ieslodzīt Visumu nekustīguma cietumā.

   537. Klasiskās pasaules izteicienu vidū var atrast norādījumus uz Esības dziļajiem pamatiem. Ir pareizi teikts, ka miegs ir līdzīgs nāvei. Dažos vārdos pateikts, ka abi stāvokļi attiecas uz Smalko Pasauli. Taču šāda izpratne ir aizmirsta un par galveno izteiktajā atziņā izvirzīts ķermeņa nekustīgums. Bet jau zemākajās skolās māca senos izteicienus. Turklāt var norādīt uz vārdu nozīmi un tādējādi ielikt pamatus daudzu pareizu jēdzienu izpratnei. Nostiprināt vienkāršos vārdos izteiktu patiesību ir tas pats, kas uzrakstīt tos uz nenodzēšamas tāfeles.
   Un kālab gan aprobežoties tikai ar tā saucamo klasisko pasauli? No senatnes dzīlēm var paņemt pašus trāpīgākos, atjautīgākos izteicienus, tikai jāzina daudzas seno valodu vārdu nozīmes.

   538. Uzteicama ir Jadžurvēdiskā medicīna. Jāsaprot, ka daudzi gadu tūkstoši atstājuši pieredzes un viedības uzslāņo-jumus. Taču nesekosim nejēgu paraugam, strikti nošķirot homeopātiju no alopātijas. Neaizmirsīsim Ķīnas un Tibetas uzkrājumus. Katrai tautai ir bijušas īpašas briesmas, kas to apdraudēja, un tā īpaši parūpējās, lai stātos tām pretī. Par ārstu - uzvarētāju kļūs tas, kurš savāks labākos ziedus.

   539. Brālība dažkārt ir dēvēta par dziedināšanas Vienkopu. Šādam nosaukumam ir divējāda nozīme. Patiesi, Brālība visupirms rūpējas par dziedinošiem pamatiem un veido starp tās locekļiem atbilstošas attiecības. Katra Brālība kā īstena kopība jau ir veselības uzturētāja. Jāievēro, cik ļoti kopīga dzīve savstarpēji nostiprina organismu, ja ir apzināta harmonija. Lai zinātne izpēta šādus savstarpējas stiprināšanas pamatus, īpaši pamācoši ir novērot, ka savstarpējai palīdzībai ir liela nozīme pat attiecībā uz ķermeni. Kā var būt nepiepildāmi vampīri, tā var būt ari neizsmeļami labdari.
   Labdaru Brālība ir neuzvarams cietoksnis.

   540. Vai ticība un uzticēšanās var aizstāt muskuļu un nervu spēku? Protams, pati dzīve apliecina šo patiesību, bet kāda ticība un kāda uzticēšanās! Cilvēks nevar apgalvot, ka viņa ticībai ir robežas. Mīlestībai robežu nav, tāpat arī ticībai. Neviens neuzdrošināsies teikt, ka tā nevar izpausties lielāka mēra. Daudzi dusmosies, ka viņu ticība nav pietiekami liela. Taču kaut kad viņi sapratīs, cik ļoti paši varēja pastiprināt savu enerģiju. Brālība ir uzticēšanās skola.

   541. Daži nosauks Brālību par augstu kooperatīvu. Nepretosimies ari tādam apzīmējumam. Brālības jēdzienam ir jāienāk dzīvē. Bet kooperācija jau ir tuva plašu masu izpratnei. Katra kooperācijas attīstīšana jau ir tuvošanās Brālībai. Cilvēkiem rūpīgi jāapdomā, kuras viņu rakstura īpašības sekmē kooperācijas nostiprināšanos. Tieši šīs īpašības būs viņiem vajadzīgas ceļā uz Brālību. Neatteiksimies no kopdzīves iezīmēm, ja šādā kolektīvajā dzīvē necieš individualitāte. Katram kooperatīvam jāsargā arī individualitāte - vienīgi ievērojot šo noteikumu, kooperācija var būt daudzveidīga un auglīga.
   Tā no zemes dzīves var nonākt līdz lieliskā Brālības jēdziena izpratnei.

   542. Aicinām būt mierīgiem un tajā pašā laikā nemitīgi runājam par Kauju. Šī cīņa jāsaprot kā darbīga spēku uzkrāšana. Bez darba nav iespējams saspriegot enerģiju, bet ikviens darbs ir cīņa ar haosu. Tā cīņas jēgas izpratne ļaus saglabāt mieru.
   Nav tādas pretrunas, kuru nevarētu izprast.

   543. Sapratīsim arī to, cik loti svarīgi ir izvairīties no netaisnīguma. Jānostiprina cieša apņēmība nepieļaut netaisnību. Ja šī apņēmība būs stipra, radīsies jauns spēku uzkrājums. Nav viegli norobežoties no netaisnīguma, jo tas var parādīties jebkurā sadzīves sīkumā. Nav iespējama sīka netaisnība, jo katra no tām grauj evolūcijas pamatus.
   Tā ceļā uz Brālību sargāsim taisnīgumu.

   544. Neapmierinātības ārdošais tārps jādzen ārā no ikviena kooperatīva. Daži maskēsies ar tiekšanos pilnīgoties, citi to nosauks par šaubām. Var būt daudz viltīgu paņēmienu, bet tie visi vienīgi maskēs nepanesamo neapmierinātības sajūtu. Cilvēki neapzinās, kāpēc šis tārps rodas. Briesmīgi ir iedomāties, cik daudz labu veidojumu izposta neapmierinātība. Jācenšas noskaidrot, kas to izraisa.

   545. Uz Brālību tiecas gan jūtas, gan ķermenis, bet pirmām kārtām gars. Taču vienīgi garā, sirdī mīt pareizais ceļš.

   546. Pārraidot domas no attāluma, tiek izmantoti vairāki paņēmieni, kuri nav bez sava pamatojuma. Abās telpās, kas nokrāsotas vienā - pārsvarā zaļā - krāsā, skan viens tonis, un telpu piepilda viens aromāts. Tādiem paņēmieniem, bez šaubām, ir tikai palīglīdzekļa loma. Domas spēks ir atkarīgs no mierīguma un sirds centieniem. Tas jāatceras uz visiem laikiem, jo pārāk bieži gribu novieto smadzenēs. Tādu smadzeņu sūtījumu izplatījumā var pārtraukt spēcīgāka strāva. Vispār gribas un domu sūtījumiem nepieciešama vissmalkākā uztvere.
   Nošķirt precīzu domu bez nejaušām svārstībām - tā jau būs augsta disciplīna. Brālība velta vērību tādai domas attīrīšanai. Runājot par Brālību, nenovēršami jāpieskaras domu sūtījumiem. Kā mazos, tā lielos uzdevumos būs domas darbs, un sekmīgu-mam būs nepieciešama sirds disciplīna. Katrā sirdī mājo nemiers, satraukums un trīsas. Šīs trīsas var pārvarēt, ja pilnīgi pievēršas Hierarhijai - nevis pa pusei, bet pilnīgi, un tāda pievēršanās nebūt nav bieži sastopama. Taču pat visvienkāršāko eksperimentu veikšanai vajadzīga nesatricināma tiekšanās. Parasti vesels mākonis sīku, ļaunu knišļu mēģina izjaukt domas skaidrību. Visi šie sīkuļi jāuzveic brālīgā vienotībā.

   547. Jūs skaidri pārliecināsities, cik neobjektīvi spriež cilvēki, kuri sevi uzskata par zinātniekiem. Ir nožēlojami, kad jau disciplinēta domāšana sāk virzīties pa aizspriedumu ceļu. Nav godīgi lasīt grāmatu, jau iepriekš to nosodot. Ja tāds lasītājs nav uz savas ādas izjutis daudzas nozīmīgas parādības, viņam savos spriedumos jābūt īpaši piesardzīgam.
   Mēs visaugstāk vērtējam realitāti, faktus, neapstādamas izpausmes.

   548. Svētīga ir īstena sadarbība, jo tajā ir izplatījuma plašums. Kā katrā elektriskās izlādēšanās dzirkstelē nemitīgi zaigo Bezrobežība, tā arī kopīgais darbs rada bezrobežīgas sekas. Tādēļ nedēvēsim darbu par sīku un niecīgu. Nevienu izplatījuma dzirksti cilvēks nedrīkst nonievāt. Izplatījuma mēroga kvalitāte ir jāciena kā pārpasaulīga parādība. Ari darbs ir pārpasaulīgu dzirksteļu ēze.
   Sadarbība ir lieliska, bet vēl lieliskāka būs Brālība.

   549. Apstiprinu Brālības jēdzienu - tas mums liks atcerēties to Brālību, kas vienmēr būs cilvēces sapnis. Cik daudz diženu darbu nostiprina atgādinājums par Diženo Brālību! Jau doma vien par tādas Brālības esamību pilda cilvēku ar drosmi. Vajadzīga liela drosme, lai pretotos tumsas spiedienam. Bet kas gan stiprina tādu pārcilvēcisku drosmi? Tieši Brālība spēj dot nesalaužamus spēkus.

   550. Vai gribi cildināt darbu? Tad parādi savu piemērotību tam. Nenosodi to, kurš spēj strādāt katru dienu. Nenomoki sevi ar nevienmērīgu darbu. Muskuļu konvulsijas nav spēks. Parādi, cik lielā mērā darbs ir kļuvis par dzīves nepieciešamību. Tikai tad tavi darba slavinājumi būs Brālības cienīgi.

   551. Vai gribi nostiprināt vienotību? Pierādi, cik pats tai esi uzticīgs. Ar paša paraugu parādi, ka spēj piedalīties vienotā kalpojumā. Senatnē sūtīja skolniekus uz tālām zemēm, lai pārliecinātos, ka dažādos ceļojuma apstākļos viņi neiztērēs savus uzkrājumus. Var ieraudzīt, cik svārstīga ir vāja apziņa, sastopot katru nejaušu spīdumu. Vai var nostiprināt vienotību un uzticību, ja katrs ceļa pagrieziens var iznīcināt Esības pamatus?
   Tāpēc nav jābrīnās, ka ar Brālību saistās tik milzum daudz pārbaudījumu.

   552. Vai gribi būt vīrišķīgs? Tad parādi savu vīrišķību cīņā par Brālību. Nekādi apgalvojumi vīrišķību neradīs, nekādas uzslavas neapstiprinās varoņdarbu. Nekāda sagatavošanās nevar būt panākumu garants. Vīrišķības pārbaudītāji ir negaidīti šķēršļi. Par vīrišķību jau runāju. Ja atkārtoju, tad tas nozīmē, ka šī īpašība ir sevišķi vajadzīga ceļā uz Brālību.

   553. Vai gribi sevi izpaust kā dziedinātāju? Vispirms pajautā sev, vai tev pietiks atdeves spēka, lai palīdzētu savam tuvākajam. Tieši sev pajautā, vai spēj dot, nežēlojot sevi. Pirms visām zālēm pierādi, ka tavs spēks spēj dziedināt. Nerunājam par gribas piepūli un suģestiju, jo visam pamatā esošā enerģija ir pašdar-bīga. Par šo sevī esošo enerģiju jātiek skaidrībā ceļā uz Brālību.

   554. Vai gribi apliecināt savu labāko īpašību? Pavaicā par to pats sev. Negaidi īpašu gadījumu, jo katrs mirklis paver daudz iespēju izpaust jebkuru īpašību, ir tikai jāgrib to darīt. Tāda gatavība būs labākais ietērps ceļā uz Brālību.

   555. Nešaubīsimies par to, kas darāms mirkļos starp darbiem. Neaizmirsīsim, ka ikvienu laika drusciņu var izmantot Augstākajai Sarunai. Prieku rada tas, ka sirds pavediens var būt pastāvīgi saistīts ar Vismīļāko. Apliecinu, ka mīlestības balsij ilgs laiks nav vajadzīgs. Kā zāļu pļava ir dažādu ziedu pilna, tā arī darbu vidū mirdz sirds aicinājumi. Tie nozīmē tuvošanos Brālībai.

   556. Saruna, tāpat kā smarža, izplatās tālu. Ja tā ir jauka, tad plašas izplatības kvalitāte ir svētīga. Lai izplatījums piesātinās ar labākajām domām - daudzas no tām pievienosies harmoniskiem izstarojumiem. Kaut ari ne visi spēj uztvert pilnīgu domas izpausmi, tomēr tās veidotā svētīgā viela būs dziedinoša. Var pateikties nezināmajiem Sūtītājiem, kuri piesātinājuši izplatījumu ar vērtīgo vielu. Augstākajā Sarunā paustās domas ir kā avots tuksnesī. Pēc šādu avotu virziena atrod Brālību.

   557. Kas pievienojas Brālībai, tas lieliski zina, kur sākas Neizsakāmais. Nemēģiniet salauzt viņa klusēšanu, kad viņš sasniedzis iespēju robežu. Nevajag apgrūtināt ar jautājumiem, un kuriem nevar atbildēt nekaitējot. Vienīgi nezināšanai var likties, ka tā spēs ietilpināt visas atbildes. Taču ir iespējamas tik neaptveramas atbildes, it kā tās būtu izteiktas svešā valodā, bet svešu vārdu skanējumu var uztvert ari pretējā nozīmē. Tāda piesardzība vajadzīga, saskaroties ar Augstākajiem Jēdzieniem, - ari ar Brālību.

   558. Patiesi, nevajag brīnīties, ja psihiskā enerģija neatliekamas nepieciešamības dēļ patvaļīgi dodas lielos attālumos. Tāds stāvoklis jāuzskata par nenovēršamu un jāpalīdz savai enerģijai traukties atbilstoši tās magnētiskajai pievilksmei, lai darītu labo.

   559. Visa pasaules vēsture rāda, ka pievēršanās cilvēka iekšējiem spēkiem notiek viļņveidīgi. Šie viļņi ir saistīti ar evolūcijas periodiem. Tas, ka lielāka uzmanība tiek pievērsta cilvēka būtībai, allaž būs īpaši nozīmīga perioda rādītājs. Tas, ka tagad vērojama īpaša tiekšanās izzināt cilvēka spēku būtību, atbilst kosmiskajiem apstākļiem.

   560. Katram roku darinājumam uzslaņojas cilvēka būtības daļiņas. Uz lietām pēdas atstāj ne vien to darinātāja veselības stāvoklis, bet arī uz mūžiem neatdalāmi nogulsnējas garīgie centieni. Var padarīt nekaitīgas indes sekas vai arī infekcijas pēdas, bet noņemt izstarojumu uzslāņojumus nav iespējams. Tādēļ ir tik svarīgi, lai lietas tiktu darinātas labestīgā vēlmē. Daudziem šis apgalvojums šķitīs kā pasaka, taču cilvēki nereti dēvē priekšmetus par labiem vai ļauniem - gluži tāpat kā cilvēkus.
   Dzīvība ir itin visā - tā māca Brālība

   561. Jautās: vai ilgi klaiņo pa zemes virsu tā saucamie dzīvie mironi? Tas var vilkties diezgan ilgi - atkarībā no viņu dzīvnieciskās pieķeršanās blīvajai pasaulei. Psihiskā enerģija viņus atstās, izstarojumi kļūs niecīgi, un mazs aparātiņš uzrādīs nāves zīmi. Tādi staigājoši miroņi viegli nokļūs svešu personu ietekmē. Nevienu nepārliecinādami, viņi skandinās tukšus vārdus par savām pagātnē aizgājušajām dienām. Ārsti veltīgi pētīs viņu aortu, norādīdami uz sirds vārstuļa kaiti. Tādu miroņu parādīšanos reizēm sajūt daži dzīvnieki. Nereti šie mironi turpina vadīt nozīmīgus darbus, taču nedzīvā čaula iespiežas visur. Staigājošie miroņi ir ļoti pieķērušies dzīvei, jo neizprot, ka stāvoklis ir mainījies. Viņi baidās no nāves.

   562. Jautās: kā saskatīt to, kurš ir piebiedrojies dižajai zinībai? Jo vairāk zinības, jo grūtāk ir pazīt tās nesēju. Viņš prot sargāt Neizsakāmo. Viņš neaizraujas ar zemes dzīves noskaņojumiem. Viņam var uzticēt ceļu uz Brālību.

   563. Redzīgie daudz ko saskatīs. Dzirdīgie daudz ko saklausīs un pratīs uzņemt negaidītos vēstnešus. Katrā ziņā negaidītos, kaut ari gaidītus.

   564. Brālība nepazīst atpūtas. Lai atpūtas jēdziens paliek mīļš tikai blīvajos ceļos.

   565. Sudraba asara - tā dēvējam augstas pakāpes gatavību pārbaudījumiem. Pirmais vārds liek atcerēties sudraba pavedienu, otrais - pacietības kausu. Pastāvīgi sev jāatgādina, cik ļoti pārpasaulīguma jēdziens ir tuvs zemes dzīves jēdzienam. Tādu apziņu ir loti grūti saglabāt, jo pat labas apziņas pārbaudījuma stundā var domāt vienpusīgi. Nemierināsim sevi ar to, ka sudraba pavediens ir stiprs, labāk glabāsim to kā kaut ko ļoti trauslu. Tāpat neaizmirsīsim, ka pacietības kauss ātri kļūst pilns pat ikdienas dzīvē. Nav grūti spriest par svešiem apstākļiem. Katrs pats var pārbaudīt, cik līdzsvarots viņš ir. Ikviena šāda uzvara jau būs īsts sasniegums. Dzīve paver daudz iespēju tādām uzvarām. Paturiet prātā katru šādu cīņu - tās laikā notiek pamācoši domāšanas procesi. Asaras simbols pacietības kausam nav nejaušs. Ir grūti apvaldīt savu sašutumu, kad redzi bezjēdzīgu postīšanu. Bieži pa sudraba pavedienu traucas sūdzība par cilvēku cietsirdību. Skolotājs nereti sūta gaismas staru, lai varētu ieskatīties tālē. Vienīgi gara teleskops var būt pārāks par spriešanu.
   Armagedona sējums dīgst - tajā tiks atrasts visu cēloņu cēlonis.

   566. Vājprātam ir daudz cēloņu. Neattaisnosimies tikai ar apsēstību, bet padomāsim par visām ekscesu bezjēdzībām. Neaizmirsīsim ari, ka vēlēšanās izbēgt no karmas var izraisīt apziņas lūzumu. Cilvēks sajūt kaut kā nenovēršamību un tik ļoti sasprindzina gribu, ka notiek apziņas aptumšošanās. Turklāt var būt arī smadzeņu slimības. Ārprāta gadījumu skaita samazināšanās ir atkarīga no ārstiem. Glābt palīdzēs ari kooperācijas ideja.
   Pareiza evolūcija paglābs cilvēci no vājprāta.

   567. Cilvēki zina par klosteriem, kas pastāv tūkstošiem gadu. Cilvēki zina, ka ir simtiem gadu veci tirdzniecības nami. Tā cilvēki ir gatavi atzīt, ka pastāv visdažādākie veidojumi, vienīgi par Brālību viņi izsaka dažādas šaubas. Cilvēki īpaši noliedz jebkādu Brālības iespējamību. Daudz ir cēloņu, kāpēc viņi tik ļoti baidās no Visdaiļākā izpratnes. Vai dažs labs nebaidās, ka Brālība atklās viņa nolūkus? Vai ka viņš būs spiests padomāt par tuvākā labklājību? Pret miermīlīgo Brālību tiks vērsts vesels patības ieroču arsenāls. Visvienkāršāk ir noliegt pašu Brālības pastāvēšanas iespēju. Vēstures piemēri, kas sniegti dzīves aprakstos, varētu likties, norāda uz Brālības pastāvēšanu dažādos laikmetos.
   Bet īpaši kurli ir tie, kas nevēlas dzirdēt.

   568. Ir teikts, ka katram cilvēkam ir savs uzdevums. Proti, katrs, kurš pieņēmis zemes dzīves ķermeni, jau ir vēstnesis. Vai tas nav brīnišķīgi? Nav nelaime, ja lielākajai daļai par savu sūtību nav nekāda priekšstata. Šī aizmiršana ir triju Pasauļu neapzināšanās. Var iedomāties, kā pārvērtīsies cilvēks, atzinis savas zemes dzīves gaitas vērtību. Brālība palīdz to apzināties.

   569. Ja katram cilvēkam ir savs uzdevums, tad viņš nevar būt atstāts bez palīdzības, - tā tas ari ir. Bet varat iedomāties Vadītāja sarūgtinājumu un bēdas, redzot, ka viņa padomus noraida! Katrā ceļu krustojumā var ieraudzīt cīņu starp Vadītāja gudrību un ceļinieka vieglprātību. Tieši pašās sīkākajās lietās tiks izpausta brīvā griba, un Vadītājam ar skumjām jāpakļaujas šim negrozāmajam likumam. Bet Brālībā tāda pazudinoša cīņa nav iespējama, jo viss balstās uz savstarpēju cieņu.
   Brīvība ir gudribas rota, bet izlaidība - ignorances ragi.

   570. Brīvā griba ir svinīgi ceļavārdi ceļiniekam. Tālā ceļā nevar nedot līdzi dārgo velti - brīvo gribu. Katrs var darboties pēc savām spējām, neviens viņu neierobežos. Taču gudrais apzināsies, cik liela ir atbildība par brīvās gribas dārguma izmantošanu. Tikpat kā maks ar zelta naudu būtu iedots. Var tērēt to pēc saviem ieskatiem, taču nāksies dot norēķinu, un Brālība iemācīs, lai uzticētais dārgums netiktu veltīgi iztērēts.

   571. Nesagādā ciešanas - tādu Novēlējumu ceļiniekam devusi Brālība. Lai saprot, ka daudz vieglāk ir ciešanas nesagādāt nekā vēlāk tās dziedēt. Lai cilvēce atsakās no ciešanu sagādāšanas - un dzīve uzreiz pārvērtīsies. Nav grūti nemocīt draugu. Nav grūti padomāt, kā izvairīties no ciešanu radīšanas. Nav grūti apjēgt: kādēļ vēlāk dziedēt, jo viegli varēja slimību nepieļaut.
   Nesagādā ciešanas - tāds ir Brālības Novēlējums.

   572. Vai tiešām dažs nespēj iedomāties, cik daudzveidīga palīdzība tiek sniegta? Nevajag domāt, ka palīdzība aprobežojas tikai ar labdarības iestāžu nolikumiem. Vislabākā palīdzība tiek sniegta negaidīti, bet to vajag pieņemt. Daudz ir bijis tikšanos. Daudz vēstuļu. Daudz tiek sūtīts negaidītu, it kā nejaušu grāmatu. Pēc daudziem gadiem vērīgs prāts šīs savādās nejaušības salīdzinās un, ja vien nebūs nepateicīgs, sūtīs savu atzinību nezināmajiem Sargātājiem. Taču nocietināta sirds ne vien aizmirsīs saņemto palīdzību, bet ari pasmiesies par nelūgtajiem Palīgiem. Brālība visupirms iemācīs brīnišķīgās pateicības jūtas.
   Atsacījies no sadarbības, cilvēks neizbēgami nonāks verdzībā. Lai iepazīst dažādos verdzības veidus, citādi apzīmogotais vergs iedomāsies, ka ir brīvs, un pat tā pieradīs pie savām važām, ka uzskatīs tās par goda ķēdi. Jāsaprot, ka, dzīvojot sabiedrībā, var būt vai nu brīva sadarbība, vai ari verdzība visos tās veidos.
   Brālība ir augstākais sadarbības veids.

   573. Nekautrējieties neatlaidīgi atkārtot, ja redzat, ka nejēgas mīda kājām glābjošu padomu. Pareizi ir teikts par pērļu mešanu cūkām priekšā, bet teikts ari, ka, diendienā ar riekšavām smiltis nesot, var sanest veselu kalnu.
   Tikai izprotot pretstatus, var nonākt pie Brālības.

   574. Vienai cilvēku daļai Mūsu Padomi ir drošs ceļa spieķis, bet citiem - nepanesama nasta. Vieni pieņems Padomu kā kaut ko sen gaidītu, bet citi - ar aizdomām un nepatiku. Cilvēks nespēj saprast, ka Padomam ļoti jāharmonē ar viņa apziņu. Daudzas lietderīgas darbības nevar īstenot tikai tāpēc, ka tās tiek noraidītas. Labais nesadzīvo ar noraidījumu. Labajam durvis ir atvērtas, tam atslēgu nevajag.
   Vienīgi Brālībā var iemācīties atklātību un apslēptību.

   575. Kā lai gadu tūkstošu gaitā atrod Brālības pamatlicēju? Ļaudis minēs gan Rāmu, gan Ozīrisu, gan Orfeju, gan daudzus citus labākos, ko saglabājusi tautu atmiņa. Nestrīdēsimies, kuram no viņiem dot priekšroku. Visi tika nomocīti un saplosīti. Ciltsbrāli nepiedod rūpes par Vispārības Labumu. Lai gadsimtos transmutējas Mācība, un tādējādi tiks savāktas viena ķermeņa izmētātās daļas. Kas gan tās savāks? Tautas atmiņa apliecinājusi ari To, kura pieliks spēkus dzīvo daļu saudzēšanai. Atcerieties, cik daudzi ir pūlējušies Brālības labā.

   576. Šīszemes domāšanai pats neskaidrākais jēdziens ir mūžīgā dzīvošana. Pat dažādi cilvēki dažreiz reducē šo jēdzienu līdz dzīves pagarināšanai šepat, uz Zemes! Kādi maldi! Pasaules atjaunosies, bet Zemes apdzīvotājiem jānonīkst vienā un tai pašā ietērpā! Vai tiešām Skolotājs var domāt par zemes dzīves pagarināšanu? Skolotājs domā par mūžīgo dzīvošanu visās pasaulēs. Bet kāpēc gan cilvēka sirds lūdzas par mūžīgi dzīvi? Sirds lūdzas par apziņas mūžīgo dzīvi. Tā zina, ka dižens ir labais, ja apziņa būs nepārtraukta un nepagurusi veiks augšup-gaitu, - tā māca Brālība.

   577. Par Brālību nevajag runāt un pat domāt, ja jūt nesaskaņas, nemieru un neticību. Kā maigi ziedi novīst dūmainā atmosfērā, tā dusmu un melu vidē lido prom Brālības Tēli. Kas vēl vakar spēja pārliecināt, sirds apmulsumā var izkropļoties. Tā rupjš pieskāriens var sabojāt pašu skaidrāko Čunga Torņa atspulgu.
   Vai drīkst zākāt un nopulgot pašus augstākos jēdzienus? Tādi zaimi neizdzēšami nogulsnējas uz auras. Tie pielīp karmai kā dubļi no riteņapakšas. Nav viegli tos nomazgāt. Nedraudam, bet dodam salīdzinājumu.

   578. Ar ko var aizšķērsot ceļu ļaunumam? Tikai ar darbu Zemes virsū. Uz Vispārības Labumu virzītas domas un darbs ir spēcīgs ierocis cīņā pret ļaunumu. Nereti sāk ļaunumu ar vārdiem nopulgot, bet zaimi ir jau nejēdzība, un ar nejēdzības palīdzību cīnīties nevar. Tāds ierocis neder. Darbs un dziļa doma būs uzvaras ierocis - tāds ir Brālības ceļš.

   579. Dižena Daile pastāv pilnīgā atbildībā. Sirds garantija būs patoss, kas aktivizēs visam pamatā esošo enerģiju. Bieži jautā: kā lai pastiprina šo spēku? Ar sirds garantiju. Apzinīga atbildība ir lieliska enerģijas rosinātāja. Tā māca Brālība.

   580. "Jo stiprāka ir Gaisma, jo tumšāka tumsa" - ari šis izteiciens nav izprasts. Bet tas jāuzņem vienkārši. Nevajag domāt, ka tumsa pieaug no Gaismas. Gaisma atklāj tumsu un pēc tam to izkliedē. Gaismas nesējs ierauga ari tumšās ēnas, kas, Gaismai tuvojoties, pazūd. Biklajiem šķiet, ka tumsa kritīs virsū viņiem. Tā domā bailīgums, un gaismeklis tā rokā dreb, un no baiļu trīsām atdzīvojas un izlokās ēnas. Bailes ir vājš padomdevējs visās lietās.
   Brālības neofītus pārbauda, radot baiļu situāciju. Viņiem parāda pilnīgu bezizejas stāvokli un gaida, kādu lēmumu pieņems pārbaudāmais. Reti kāds nodomās - no kā gan baidīties, ja ar mums ir Brālība? Tieši šāds loģisks spriedums atbrīvo no bailēm un ļauj pieņemt brīvu, pareizu lēmumu. Taču visbiežāk, pirms padomāt par Brālību, cilvēks pagūst gan sarūgtināties, gan neskaisties, gan piepildīties ar imperilu. Indes pilna cilvēka aicinājums nevar būt lietderīgs.
   Patiesības Gaisma, vīrišķības Gaisma, uzticības Gaisma - ar šiem vārdiem sākas Brālības Nolikums.

   581. Plašajā kalnu zemē nav viegli uzmeklēt Brālības Mītni. Nevar pat iedomāties, cik sarežģīti ir kalnu sablīvējumi. Jūs jau zināt ari par īpašajiem aizsardzības līdzekļiem. Ja ari ir robež-zīmes, kurš gan šīs pazīmes apjautīs? Ja ari ir ceļa apraksti, kurš gan atradīs norādījumus sarežģītajos simbolos? Taču pat nesaprātīgākais sapratīs tādas piesardzības iemeslus. Dzīvē cilvēki prot aizsargāt mīļoto cilvēku. Kur ir sirds un jūtas, tur atradīsies ari līdzekļi.
   Sargāsim Brālību!

   582. Dažs labs jums sacīs - mēs esam gatavi saprast Brālības Pamatus. Mēs esam gatavi pieņemt sadarbību, bet ap mums ir tik neciešami apstākļi, ka nav iespējams izpaust vislabāko gatavību. Patiesi, var būt tādi apstākļi, kas neļauj likt lietā to, kam sirds jau gatava. Nepakļausim briesmām nevainīgus darbiniekus. Viņi var savu prasmi likt lietā citos apstākļos. Bet pagaidām lai ceļ Brālību domās. Ar tādu celsmi viņi var attīrīt apkārtējo telpu, un tāda doma jau būs dziedinoša. Bet lai viņi nekļūst iedomīgi, ka jau diezgan domās celts. Nē, ceļinieks apstiprinās sasniegumus ar cilvēku rokām un kājām.
   Tāpat, kaut arī pasaudzēsim noslogotos, taču brīdināsim, lai neļaujas nepamatotām bailēm. Nav iespējams domāt par Brālību, ja prāts raujas čokurā aiz bailēm. Bailes aptumšo vislabāko pieeju Brālībai. Neaizmirsīsim, ka cilvēki ir pieraduši baidīties no visa un vienmēr.

   583. Brālības izpratne var nākt negaidīti. Cilvēki paši pārvērš iespējamības par šķēršļiem. Viens nosauc Zemi par kapsētu, jo katrā vietā ir pabijusi nāve, bet cits to pašu Zemi dēvē par dzimteni, ja katra vieta ir bijusi dzīvības diedzētajā. Abiem taisnība, tikai pirmais ir sevi ieslodzījis, bet otrais - atbrīvojis tālākvirzībai.
   Meklējiet līdzdarbiniekus tur, kur viņi domā par jaunu dzīvi.

   584. Jaunā dzīve ir sadarbība un prieks par Brālību. Neuzskatiet, ka domas par Brālību ir vecas. Tās rodas mūžīgi - tāpat kā gaidīti ziedi.
   Reiz cilvēce pagurs, tā pagurs, ka brēks pēc glābiņa, un tāds glābiņš būs Brālība.

   585. Ik mirkli kaut kur kādu piemeklē briesmīgs posts. Neaizmirsīsim šos bojā ejošos, sūtīsim viņiem glābējdomas. Varbūt cilvēki neapzinās, ka vienmēr, nepārtraukti notiek nelaimes. Brālība to zina un sūta labestības bultas. Pat tad, ja jūs nevarat precīzi noteikt sūtījuma saņemšanas vietu, tomēr raidiet izplatījumā savu glābējdomu. Tā atradīs pareizo ceļu un magnētiski pievienosies Mūsu Palīdzībai. Ir brīnumskaisti, kad no visām malām traucas glābējdomas, - tā ikviens atdarinās Brālību.

   586. Pirmpamati Brālībai tika likti nevis kā patvēruma vietai, bet gan kā domas koncentrētajai. Ja domas apvienošana pārsteidzošā progresijā palielina enerģiju, tad, gluži dabiski, jāsavāc vienkop spēcīgas domas. Tāda pamatne būs glābējdomas izplatīšana. Taču cilvēki neprot kaut uz mirkli domās apvienoties. Savas labākās dziņas viņi sagrauj ar milzum daudzām sīkām domām. Ir pat bijuši mēģinājumi aizklāt acis un aizbāzt ausis un degunu, lai ārējie iespaidi netraucētu koncentrēties. Bet vai tad izklaidību izraisa ārējie apstākli? Tās mājvieta ir neapvaldīta apziņa.
   Vienīgi Brālība spēj audzināt gribu.

   587. Var ārēji klanīties Brālības priekšā, bet iekšēji to piesardzīgi apiet Ir daudz piemēru, kas rāda, ka viltīgie novērsās no Brālības jēdziena un tikai tēloja lēnprātību. Tad jau muļķi ir labāki par tādiem liekuļiem! Ko gan viņi grib apmānīt? Vai tiešām Brālību?

   588. Gaiši lūkosimies nākotnē, piesaistīsim ar mīlestību - tāds ir Brālības Novēlējums.

   589. Cilvēks sadarbojas biežāk, nekā viņam pašam liekas. Viņš pastāvīgi aizdod psihisko enerģiju. Katras materializācijas laikā izdalās ektoplazma, bet papildus šai vieliskajai atdevei cilvēki katrā saskarsmē izdala enerģiju, kas viņus it kā apvieno. Tādā kārtā pat skopulis būs devīgs līdzdarbinieks. Bet cilvēki aizmirst, ka pastāvīgi notiek enerģijas apmaiņa. Viņi šo svarīgo apstākli neizprot, jo neviens viņus nav informējis par enerģijas izstarojumiem. Vienīgi no Brālības Avota ir sākuši plaši ienākt brīdinājumi par to, cik nozīmīga ir visam pamatā esošā enerģija.

   590. Ir jāradinās pie smalkam uztverēm. Proti, centīgi jāattīsta savas sajūtas. Dažreiz cilvēki mēģina pieradināt dzirdi pie zināmiem mūzikas akordiem dažādos attālumos. Pat tik vienkāršs eksperiments dod negaidītus novērojumus. Vieni un tie paši akordi dažādā attālumā tiek uztverti dažādi - tātad pastāv kaut kas tāds, kas iejaucas un pārveido skaņas kvalitāti. Pat tik parastā uztvērumā iespējamas pārmaiņas, bet cik daudz iedarbību gan ietekmē smalkās uztveres? Cilvēki par tām pat nepadomā.

   591. Darba harmonija ir tik ļoti vajadzīga, ka Brālība tam velta īpašu uzmanību. Mēs iesakām, lai būtu vairāki uzsākti darbi, jo tad tos varēs vieglāk saskaņot ar apziņas iekšējo stāvokli. Ar šādu metodi tiks sasniegta labāka kvalitāte. Sliktāk ir, ja cilvēks pārejošu strāvu ietekmē sāk savu darbu ienīst.
   Apliecinu, ka gudra nodarbību maiņa paaugstina darba kvalitāti. Brālība māca rūpīgi izturēties pret darbu.

   592. Neizsmeļamajās Dabas bagātībās ir grūti atrast tādu daļu, kas nebūtu saistīta ar veselo. Patiesi, visu tik loti ir piesātinājusi visaptverošā sākotne, ka, pat no rupji materiālās puses ņemot, neko nevar citu no cita atdalīt. Ņemiet pašu mazāko kukainīti - vai to var izpētīt bez visa apkārtējā, bez visiem iedarbību un seku cēloņiem? Vēl grūtāk ir izpētīt cilvēku atrauti no Dabas. Visas cilvēka izzināšanas nozares skaidri parāda, ka to iedalījums ir mākslīgs. Bioloģija, fizioloģija, psiholoģija, parapsiholoģija un milzums līdzīgu nozaru vienīgi izraisa jautājumu: un kur ir cilvēks? Nav iespējams izzināt diženo mikrokosmu, nepazīstot visam pamatā esošo enerģiju. Tikai tāda apkopojoša izpratne spēj pavirzīt uz priekšu novērojumus atbilstoši cilvēka diženās dabas apmēriem. Un tad atmiņā iezaigosies ari cildenie, garu pacilājošie jēdzieni, kuru vidū pirmais būs - Brālība.

   593. Āzijas tautas ir saglabājušas atmiņas par Brālību. Katra tauta savā veidā, savā valodā, atbilstoši savām iespējām sirds dziļumos glabā sapni par drošo Patvērumu. Sirds nenodos savu domu par glābēju Vienkopu un bēdās atcerēsies, ka kaut kur aiz kalnu virsotnēm dzīvo tautu Aizstāvji. Jau doma vien par viņiem attīra domāšanu un pilda ar možumu. Tāpēc godāsim tos, kuri nenodos savu lielāko dārgumu.

   594. Brālībai visos laikos ir bijuši īpaši Ašrami. Tie varēja pārvietoties, bet Centrs stingri stāv klinšu torņos. Jāatzīst, ka pasaulē nemitīgi ienāk Brālības strāvas. Nevajadzētu spriest, kur tās ir sekmīgas, kur - nesekmīgas, - tādi pāragri secinājumi tikai parādīs, cik aprobežota ir domāšana par Brālību.

   595. Pareiza ir doma par parādību iepazīšanu no apakšas vai no augšas. Parasti atmiņas uzkrājas līdz ar apziņas augšanu. Cilvēks grūti ceļas augšup - gluži kā kāpdams kalna virsotnē. Novērojamā parādība ir kā slogs apziņai un nomāc to. Daudzi jēdzieni liekas grūti, un cilvēks sāk no tiem izvairīties. Taču var būt ari cits izzināšanas paņēmiens - cilvēks varonīgi ceļ augšup savu apziņu un jau no augšas novēro parādību. Tādējādi pati sarežģītākā parādība atradīsies zemāk par apziņu un būs viegli uztverama. Otrs uztveres. paņēmiens ir Brālības ceļš. Ar skarbiem un iedvesmas pilniem līdzekļiem šī uztvere modina apziņu, ved to augstāk, lai būtu jo vieglāk uztvert vissarežģītākās parādības, īpaši kāpinājuma un sablīvējumu laikā ir vajadzīgs tāds apziņas augšupcelšanas paņēmiens. To var likt lietā katrā saprātīgā skolā, taču lai dēvē to par Brālības ceļu.

   596. Zinātnes pilsēta vienmēr būs izglītotu ļaužu sapnis. Neviens neuzdrošināsies iebilst pret zinātnieki mītni, kur klusumā un gudrā saskarsmē tiks izzinātas patiesības. Katra zinātniskā darbinieka rīcībā būs vislabākie aparāti. Var iedomāties, kādi atklājumi nāks, ja pastāvēs visu zinātnes nozaru saskaņotība un sadarbība! Neviens tādas pilsētas ideju neuzskatīs par utopisku. Ja vien atrastos līdzekļi un laba griba. Taču, ja pateiktu, ka tāds Zinības Mājoklis jau pastāv, tad nogrūtu vesels šaubu un noliegumu lēvenis. Ja vārdam zinātne vēl pievienotu vārdu Brālība, tad katrā ziņā teiktu, ka tāds ķīmiskais savienojums nav iespējams. Bet kas gan ir sacījis, ka zinātne un Brālība ir nesavienojamas?!

   597. Tieši Brālība ir dibināta uz zinības pamata, īstenā zinātne dzīvo Brālīgā saskarsmē - tāds ir Brālības Novēlējums.

   598. Brālībā nevar pastāvēt šaurs lokālisms. Dabiskā Hierarhija izriet no zinības prioritātes un gara primāta. Tādā kārtā cilvēci visvairāk satraucošais apstāklis Brālībā tiek atrisināts vienkārši, bez liekam ķildām un domstarpībām. Tur, kur apzinās, ka prioritāte ir liels upuris, nestrīdēsies par šīszemes goda nosaukumiem. Cik daudz laika un enerģijas saglabāsies, balstoties uz Brālības pamatiem! Gaišo jēdzienu neaptumšosim ar to, ka dažreiz tas izrunāts līdzās neizprastajiem brīvības un vienlīdzības jēdzieniem. Ikviens saprot šo divu jēdzienu relativitāti, bet Brālība, kuras pamatā ir sirds jūtziņa, būs neapstrīdama. Tā uz Brālību var raudzīties kā uz realitāti.

   599. Kā bites medu vāc, tā vāciet zinību. Jautās - kas tādā padomā ir jauns? Jauns ir tas, ka zināšanas jāvāc visur. Līdz šim zinību ierobežoja, un veselas tās jomas bija aizliegtas, apšaubītas vai atstātas novārtā. Cilvēkiem nebija drosmes pārvarēt aizspriedumus. Viņi aizmirsa, ka zinātniekam pirmām kārtām jābūt atvērtam pret visu Esošo. Zinātniekam nav aizliegtu jomu. Viņš nenoniecinās Dabas parādības, jo saprot, ka katras parādības cēlonim un sekām ir dziļa nozīme.
   Brālība māca no aizspriedumiem brīvu izzināšanu.

   600. Lai zinātnieki neiedomājas, ka Brālība viņus nosoda. Zinātnieki ir Mūsu draugi. Par zinātniekiem nesaucam māņticības pilnus burta kalpus, bet katrs apgaismots zinātnes darbinieks saņems Brālības sveicienu.

   601. Sveicam arī tos skolu skolotājus, kuri atradīs laiku pastāstīt skolēniem par cilvēka cieņu un atbildību, par visam pamatā esošo enerģiju un par visas tautas dārgumiem. Tādi audzinātāji jau parādīs darba un sasniegumu ceļu. Viņi atradīs harmoniju starp darba primātu un ķermeņa veselību. Viņi ienesīs Zinības grāmatu katrā mājoklī. Tādu audzinātāju dzīve ir grūta. Lai viņos mīt dzīvinošais sapnis par Brālību.

   602. Svinīgumu saglabājiet. Ietērpieties svinīgumā, kad domājat un runājat par Brālību. Doma par Brālību ir cildena Saruna. Tīra un skaidra doma veiks savu uzdevumu. Bet negaidiet ražu tur, kur vārdus par Brālību vazās pa tirgus putekļiem. Nenorims lāstu viesulis. Dabas spēku izzināšana nav iespējama tur, kur skan lamu vārdi. Mēs jau sen runājām par samērojamību. Katram jēdzienam vajadzīga attiecīga vide. Tieši no tās ir atkarīgs, kāpēc jēdziens dažreiz top cildens, bet citreiz novīst, kļūst par vecu skrandu.
   Draudzīga saruna par Brālību izraisa nebijušu gara pacēlumu tajā gadījumā, ja tā patiesi ir saskanas pilna. Tā izpratīsim visas kvalitātes, kas vajadzīgas, tuvojoties Brālībai. Vēlreiz atcerēsimies, ka svinīguma pilns noskaņojums ir labākais ceļvedis uz Brālību. Vārda noskaņojums nozīme parāda, ka tas pastāv nevis ārēji, bet gan iekšēji, visu instrumenta stīgu harmonijā. Šo gaišo saskaņu reti apzinās.
   Krustcelēs dedzīgi klaigā par Brālību, bet jebkuru disciplīnu uzskata par varmācību. Vienīgi svinīgums palīdzēs pienācīgi izrunāt brīnišķīgo vārdu Brālība.

   603. Padziļinātu nodarbību laikā jūs ne reizi vien esat sajutuši pēkšņu enerģijas zudumu. Pat veicot ļoti interesantu darbu, esat sajutuši neizskaidrojamu prombūtni. Apzinīgs skolnieks prot novērtēt tādus apziņas pārlidojumus. Viņam pavīdēs doma: "Kaut Skolotājs man palīdzētu dot labumu tur, kur tas ir vajadzīgs. Kaut pasaulei būtu labi."

   604. Pārākuma patība ir viena no visapkaunojošākajām gara nepilnības izpausmēm. Tā ne vien demoralizē visu apkārtesošo, bet arī visvairāk kavē attīstību. Šādai kaitei ir jāliek pretī spēcīgs atveseļojošs līdzeklis. Doma par sadarbību un Brālību dziedēs šo bīstamo slimību un atraisīs jaunus spēkus.
   Brālībā nedrīkst būt ne pārākuma patības, ne pašapmierinātības.

   605. Visur vērojams noziedzības pieaugums. Neviens nevar noliegt, ka paši rafinētākie noziegumi valdzina vājākus cilvēku prātus. Parastie drošības līdzekli ir neefektīvi. Paliek vienīgi cerība, ka uz veselīgiem pamatiem veidota kooperācija spēs cilvēci ievadīt tās cienīga darba robežās. Taču piesauksim talkā arī Brālības ideju.

   606. Tieciet skaidrībā - vai Brālības jēdziens kalpo jūsu iespēju ierobežošanai vai to paplašināšanai. Ja kāds kaut vismazākajā mērā izjutīs ierobežojošu iedarbību, tas lai netuvojas Brālībai. Bet, ja sirds ir gatava uztvert Brālības priekšrocības, tad ari vēsts pienāks.

   607. Kādreiz gūstekņus uzskatīja par uzvarētāja obligātu atribūtu. Pēc tam apjēdza, ka tāda mežonīguma pazīme nav savienojama ar cilvēka cieņu. Bet palūkosimies, vai gūstekņu skaits patiesi ir samazinājies? Gluži otrādi - tas ir pieaudzis visās dzīves jomās. Tāds pazemojums it īpaši krīt acīs, ja pavēro tumsonības gūstekņus. Nav iespējams iedomāties māņticības un dažādu aizspriedumu saistīto pūļus! Visvairāk pazemotie vergi nenonāca līdz tik lopiskam stāvoklim kā tumsonībā iekaltie divkājainie. Tikai ļoti steidzami veikti izglītojoši pasākumi var novērst pūļa neprātu.

   608. Pieaug pašnāvību skaits. Neviens nenoliegs, ka nekad agrāk nav bijis tik daudz dzīvības patvaļīgas pārtraukšanas gadījumu. Tātad neviens šiem nelaimīgajiem nav pastāstījis par dzīvības nozīmi. Neviens viņus nav brīdinājis par šādas rīcības sekām. Vai tiešām cilvēku vidū nav neviena, kas pilnā balsī iestātos par patiesību un dzīvības daili?!
   Brālība ir daudzus atturējusi no neapdomātas, neprātīgas rīcības. Brālības Nolikumā ir Norādījums par dvēseles un ķermeņa dziedināšanu. Daudz vēstnešu steidz novērst neprātu. Dažreiz viņus pieņem, taču visai bieži dedzīgā brīvā griba pagūst sevi notiesāt.

   609. Cilvēkiem ir nepietiekami attīstīta iztēle. Viņi nespēj iztēloties cēloņus un sekas. Nespēj iedomāties vislielākās iespējamības. Bet viņiem ir mācīts attīstīt iztēli un sevi iedvesmot. Taču cilvēki izsmēja labākos centienus un pārliecināja nedomāt. Bet tie, kas neprot domāt, nespēj i/tēloties. Iztēles zaudēšana ir atkāpšanās no prieka.

   610. Ceļinieki var pieklauvēt. Ceļinieki var pastāstīt par to, ka aiz tāliem tuksnešiem, aiz kalniem, aiz sniegiem nemitīgā kalpojumā mīt Dižās Dvēseles.
   Ceļinieki neteiks, vai viņi ir bijuši Mītnē. Ceļinieki neizrunās vārdu Brālība, bet ikviens klausītājs sapratīs, par kādu Zinības Centru ir runa. Labestīgi sējēji iet pa pasauli, kad nodreb cilvēce.
   Ļaudis grib dzirdēt par Balstu, par Citadeli. Pat tad, ja cilvēki nesadzirdēs par Nolikumu, viņus tomēr stiprinās vēsts, ka Zinības Citadele pastāv. Sirds Lotoss trīs, jūtot termiņa tuvošanos.
   Par Brālības esamību priecājieties!

* * *

   Kad aizmiglosies apziņa, kad augstākie Jēdzieni attālināsies, tad padomājiet kaut vai par vienotību labos darbos.
   Nedrīkst novērsties no visa, kas dod spēku.
   Nepastāvēs darbs, kas sēj nesaskaņas, nav pieļaujami gruži uz sliekšņa.
   Kad jūs posīsities tālam ceļam, tad noslaukiet katru puteklīti, lai aiz jums paliktu tīra vieta.
   Tā visās dzīves parādībās atcerēsimies Zinības un Taisnīguma Centru, Brālību.